Tuvu kritiskajam

VII

Tenebras naktis bija grūtas dromietim Aminadabarli. Un vēl grūtākas tās bija visiem cilvēkiem, kuriem ga­dījās saskare ar viņu. Dromietim likās neizturami no­skatīties uz cilvēkiem, kuri divas Zemes diennaktis nododas darbam, kam nav tieša sakara ar viņa dēla glābšanu, kaut ari viņš gluži labi zināja, ka nekā nevar darīt, kamēr palīgi uz Tenebras nekustīgi guļ vai, pareizāk, ir bez samaņas. Tas neiespaidoja dro- mieša emocijas — kādam vai pat visiem vajadzēja kaut ko darīt, to viņam diktēja viņa instinkti. Ātri un nenovēršami viņš sāka uzskatīt cilvēciskās būt­nes par viscietsirdīgāko un nesadarbīgāko rasi visā Galaktikā, par spīti Riča prasmīgajām pūlēm — vi­ņam bija padomā daudz profesionālu jautājumu dro- mieša prāta nodarbināšanai.

Rekers pats bija pietiekami aizņemts, lai nedomātu par Dromu un tās impulsīvajiem iedzīvotājiem. Par laimi, plostam ar nevarīgajiem pasažieriem netuvo­jās neviens dzīvnieks un robotam nebija viņi jāaiz­stāv; tas uzmanīgi vēroja apkārtni un nebija nevienu pat manījis. Rekers izjuta atvieglojumu, kaut arī kā zinātnieks bija vīlies, jo bija gribējis kaut ko uzzināt par radījumiem, kas pirms dažām naktīm tika iznī­cinājuši lielu da)u viņa audzēkņu ganāmpulka un kas spēj dzīvot ļoti nelielā skābekļa koncentrācijā. Tomēr visi četri pie plosta piesietie atradās zināmā drošībā, kaut arī robots nedrīkstēja ļaut plostam aizpeldēt pārāk tālu no sevis, tāpēc bija nepieciešama nepār­traukta novērošana.

Pamazām straume atslāba, un plosts palika uz vie­tas. Vienu brīdi Rekers savā krēslā gandrīz aizsnau­dās. Dienai austot, plosta pasažieri bija sveiki un veseli. Sardzei šis laika sprīdis bija visspraigākais — ūdens no jūras sāka izgarot, tās blīvums palielinājās un plosts sāka peldēt. Laime, ka ap šo laiku nebija nekādu straumju; plosts ar visiem pasažieriem cēlās tieši augšup. Diemžēl, kā to jau varēja paredzēt, uz­peldējis tas apmetās otrādi, tā ka pāris stundu robota

operatoram ar nepatiku bija jānoskatās, kā iedzimtie karājas zem plosta, kamēr okeāns pamazām plaka. Pa nakti viņi bija aizpeldējuši no pakalna virsotnes un tagad nokļuva nelielā ezeriņā vienā no tuvējām ieplakām. Kad beidzot bija skaidrs, ka ezeriņš vairs neizžūst un seklāks nekļūs, bija jāsāk darboties ro­botam.»

Par laimi, oleums bija jau sekls — tik sekls, ka plosts vairāk balstījās uz ķermeņiem zem tā nekā peldēja šķidrumā. Rekers ievadīja robotu ezeriņā, un tas, stumdams plostu ar četriem bezsamaņā esoša­jiem iedzimtajiem pa priekšu, izvadīja to malā. Pasā­kums veicās, un pēdīgi diezgan haotiskais tenebriešu ķermeņu mudžeklis — viņi pamazām sāka atgūties — bija nogādāts oleuma dīķa krastā.

Pa to laiku arī batiskafs bija iznests no jūras. Tā­pat kā plosts, tas bija nokļuvis ezerā kādas ielejas galā; tomēr batiskafs nepeldēja. Ezers bija pārāk sekls. Tāpēc īzija un viņas draugs, atradās tikpat kā hermētiski noslēgtā pilī ar_ grāvi visapkārt; tas efek­tīvi aizsargāja viņus no Ātrā un tā karotāju tuvo­šanās.

Jo Ātrais bija tur. Viņš ieradās stundu pēc brīža, kad ezers beidza garot, par spīti ievērojami lielajam attālumam, kuru batiskafarn vajadzēja būt nopeldē­jušam pa nakti, jo vējš, kas visu virzīja uz konti­nenta iekšieni, bija aizdzinis arī batiskafu. īzija zi­ņoja, ka jūra neesot redzama. Meiteni tas neuztrauca, viņa stāstīja, ka lieliski saprototies ar Atro, un šķita — viņa sevišķi nebažījās arī, kad viņai pastās­tīja par Nika neveiksmi pagājušajā naktī.

Niks un Betsija, Džims un Džeina — visi bija sveiki un veseli; pie plosta piestiprinātās kartes bija

izglābtas, tāpat ari vairums ieroču. Lai noskaidrotu, kur viņi atrodas, nevajadzēs daudz laika, ja attālums, kuru viņi nopeldējuši, ir tik niecīgs, kā viņi domā; taču, ja Niks ar draugiem ari atradīs nometnes vietu, tad, jādomā, tur nekā cita vairs nebūs kā tikai vieta. Ganāmpulks būs pazudis, vismaz lielākā daļa no tā; rati — kas lai zina, kur tie būs palikuši.

Atrast pagājušās nakts ugunskuru vietu bija vieg­lāk, nekā varēja domāt. ParMielu pārsteigumu Reke­ram, vējš bija palīdzējis Džimam atrisināt šo jautā­jumu. Protams, viņš un Džeina visu atpakaļceļu bija cīnījušies pret vēju, tagad tas palīdzēja atgūt «jēgu un virzienu», kuru tenebriešiem, tāpat kā cilvēkiem, veido atmiņa kopā ar elementāro dabas parādību izpratni. Tiklīdz viņi uzzināja, kurā pusē ir jūra, ne­bija vairs nekādu grūtību; bez šaubām, viņi bija aiz­nesti tieši zemes iekšienē. Vienā stundā atrada rate- ļus un ugunskuru atliekas. Rekers patiešām bija pār­steigts, noskaidrojis, ka tie atradušies un krava nav bojāta. Ūdens okeānā, kas bija tos klājis, nebija daudz blīvāks par atmosfēru!

— Man šķiet, mēs varam ietaupīt mazliet laika, — doktors beidzot teica, kad grupas mantība bija «in­ventarizēta». —/Tagad mēs varam doties atpakaļ uz jūru, nesot līdzi plostu. Atstāsim zīmi pārējiem; viņi varēs vai nu sekot mums, vai arī sākt pārvietot no­metni, kā nu viņiem šķitīs pareizāk, kad viņi būs at­nākuši. Mēs izmēģināsim plostu un pārmeklēsim krastu uz dienvidiem tik tālu, cik šodien pagūsim.

— Ko tu ar to domā? — Niks jautāja. — Vai mēs meklēsim līdz tumsai vai arī tik ilgi, lai pietiktu laika atgriezties šeit pirms tumsas?

— Gandrīz līdz tumsai, — Rekers atbildēja.

— Mēs iesim uz dienvidiem, kamēr nolemsim, ka esam aizgājuši pietiekami tālu, un dosimies tieši ze­mes iekšienē, lai laikus izbēgtu no okeāna.

— 'Tad jau būtu labāk, ja pārējie pārvietotu no­metni, vienalga, kad viņi ieradīsies, un zīmītē jāno­rāda, lai viņi iet uz dienvidiem. Mums un tāpat arī viņiem būs grūtības ar pārtiku, jo ganāmpulks ir zaudēts.

— Zaudēts? Man šķiet, es redzēju Džimu un Džeinu ar pāris lopiem, kurus viņi vāca kopā.

— Tas ir pareizi, visi nav pazuduši, tomēr to ir pa­licis tik maz, ka mēs nevaram atļauties tos apēst, iekāms nebūs izperēti daži jauni.

— Man liekas, ka pazudušie lopi ir drīzāk noklī­duši nekā gājuši bojā.

Rekers ātri pārdomāja. Ganāmpulka zaudējums būtu nopietns trieciens viņa audzēkņiem, bez tā vi­ņiem viss laiks būtu jāpavada medībās, tomēr viņi dzīvotu. Ja pavisam drīz neizglābs Iziju un Minu, viņi varbūt aizies bojā. Tātad visi spēki jāvelta bērnu glābšanai.

— Jūs visi dosities uz jūru. Ganāmpulka problēmu mēs apsvērsim vēlāk. Ja plosts nespēs jūs visus no­turēt virs ūdens, atlikušie varēs nākt atpakaļ un mek­lēt lopus.

— Labi.

Nika atbilde izklausījās nevērīgāka, nekā īstenībā bija. Rekers pats viņam bija izskaidrojis, cik svarīga ir ganāmpulka drošība. Ja batiskafa meklēšana bija vēl svarīgāka, tad tas Skolotājam nozīmē ļoti daudz; Niks būtu vēlējies, kaut arī viņam tas nozīmētu tik­pat daudz. Viņš neiebilda^ bet brīnījās un raizējās gan,*

Četratā viņiem plostu nest bija pavisam viegli, kaut ari cīņa ar vēju viņus mazliet apgrūtināja — Niks sprieda, ka šodien tas ir vēl spēcīgāks.

Divas jūdzes līdz jūrai viņi nogāja diezgan ātri un lieki netērēja laiku,' pārbaudot plostu, bet tūlīt ienesa to jūrā tiktāl, ka ūdens sniedzās viņiem līdz viduklim, nolaida to ūdenī un visi četri uzkāpa uz tā.

Plosts tik tikko noturēja viņus. Pludiņi pilnīgi iegrima ūdenī un faktiski arī rāmis. Grūtības radīja nevis noturēšanās uz ūdens, bet līdzsvars. Daudz laika vajadzēja arī, lai iemācītos lietot airus, kurus viņi bija pagatavojuši pēc Fedžina pamācības.

— Kāpēc viņiem vispār jāmeklē batiskafs? — šai brīdī indīgi apvaicājās Aminadabarli. — Robots pa krastu var pārvietoties tikpat ātri, cik viņi, airējot to jocīgo braucamrīku, un batiskafs noteikti neatrodas jūrā. Ja jūs domājat, ka jūsu audzēkņi var būt node­rīgi, kāpēc neliekat viņiem iet pa krastu kopā ar robotu?

— Lai arī viss, ko jūs sakāt ir patiesība, mazie te- nebriešiem bez plosta ir nepieejami. Šķiet, ka ne- ietaupīsim laiku, ja Niks ar saviem draugiem ies kā­jām, bet pēc batiskafa atrašanas atgriezīsies visu garo ceju pēc plosta.

— Saprotu, — dromietis noteica.

Rekers pameta uz viņu ašu skatienu. Ņemot vērā visus apstākļus, šis zellis šobrīd bija neparasti laipns, bet Rekeram neatlika laika lauzīt galvu, kādi tam varētu būt iemesli. Vēl aizvien bija jānovēro Niks un viņa ceļabiedri.

Tad Aminadabarli iešāvās prātā kāda doma, viņš devās uz savu kajīti, lai atlaistos uz grīdas un mie­rīgi to pārdomātu. Pēc pāris stundām, sajūsmināts par sevi un izjuzdams milzīgu pārākumu pār nejē­gām no Zemes, viņš devās.uz sakaru telpu dalīties savā spīdošajā idejā ar dēlu un meiteni no Zemes; šai idejai bija jāpaātrina bērnu izglābšana.

Sakaru telpa, kā parasti, bija ļaužu pilna. Viens no viņiem — dromietis viņu nepazina — stāvēja uz- tverošās'kameras objektīva priekšā.

— Izij! — viņš iesaucās. — Jūs dzirdējāt, ko es pašlaik stāstīju. Pajautājiet Ātrajam, vai taisnība, ka viņi zina, kad uzradīsies jaunas upes un pacelsies jauni pakalni. Lai viņi pastāsta, kāpēc uzdrīkstas dzīvot alās klintī, kas — k.ā mēs visi noprotam — jebkuru brīdi var sagrūt zemestrīcē.

— Labi, — meitene mierīgi teica, un viņas seja pazuda no ekrāna.

Aminadabarli bija pārāk pārskaities, lai pamanītu meitenes nozušanu. Kā gan šie mazie izdzimteņi uz­drīkstas izraut idejas tieši no viņa smadzenēm un apgalvot, ka tās ir viņu pašu? Viņš vēl nebija ap­svēris .savu ideju pilnīgi visos sīkumos, bet būtībā tā bija tā pati, kuru nupat tika izvirzījis Zemes zināt­nieks, par to viņš bija pārliecināts. Protams, varbūt tā nebija pietiekami pamatota, jā, laikam gan ne, — tagad, rūpīgāk to apsvēris, viņš sāka domāt citādi. Visa šī ideja bija tīrais minējums, un bija žēl, ka meitene tās dēļ aizsūtīta izniekot laiku. Viņš iejauk­sies un pierādīs savam dēlam šīs idejas vājās puses, un izvirzīs perspektīvāku tās variantu, tiklīdz būs izstrādājis to visos sīkumos; tikai tad Aminadabarli pamanīja, ka arī Aminadorneldo ir nozudis no ek­rāna; droši vien aizgājis reizē ar meiteni. Nu, tad jau viss kārtībā; katrā ziņā jdeja vēl mazliet jāpār­domā, Viņš to darīja kādas piecpadsmit vai divdes­mit minūtes, tik tikko ieklausīdamies cilvēku sarunās sev apkārt, līdz atkal parādījās bērni. Viņi bez jeb­kāda ievada un redzama satraukuma sniedza savu ziņojumu.

— Jums laikam ir taisnība, — teica Tzija,. — Li­kās, viņi bija pārsteigti, ka kāds varētu nezināt, ku­ras vietās notiks zemestrīces vai arī kur radīsies ezers un kādā virzienā pārplūdīs upes un ezeri. Viņi to zina tik labi, ka viņiem bija ārkārtīgi grūti man iz­skaidrot, pēc kādām zīmēm viņi to novēro.

Ģeofiziķis un viņa kolēģi saskatījās.

— Neļaujiet viņiem apklust! — pirmais nopietni teica. — Pierakstiet visu, ko viņi saka, un pārraidiet to mums, vienalga, vai paši no tā ko saprotat vai ne. Un mēs ar Refcera audzēkņu palīdzību izpētīsim šīs planētas garozas dinamiskos procesus.

Sāda rīcība bija pēdējais piliens Aminadabarli pa­cietības kausā. Neievērojot ne cilvēku, ne dromiešu pieklājības likumus, viņš ar savu plūdlīnijas ķermeni šķēla sakaru telpu, pašķirdams cilvēkus kā kuģis ūdeni. Aminadabarli nostājās pretī ekrānam un, ska­tīdamies garām Izijai, it kā viņas tur nemaz nebūtu, vērsās pie sava dēlēna ar garu tirādi griezīgajā dro- miešu valodā. Neviens cilvēks viņu nepārtrauca; šā radījuma apmēri un ekstremitātes ar desmit nagiem būtu iedvesušas viņiem piesardzību pat tad, ja viņi par dromieti neko nezinātu.

Griezīgās skaņas vēl pastiprināja tādas pašas no skaļruņa; acīmredzot dēls mēģināja šad tad arī iebilst pa vārdiņam. Tomēr tas viņam neizdevās; dro- mieša runas plūdi beidzās tikai tad, kad, jādomā, vi­ņam aptrūka vārdu.

Atbildēja Izija, turklāt angļu valodā, jo pat viņas balss saites nespēja tikt galā ar dromiešu valodas izrunu.

— Mēs viņam jau pastāstījām, ser. Doktors Rekers lūdza mani jums to pateikt, tiklīdz jūs parādīsities; kad mēs viņam to ziņojām, jūs tikko bijāt aizgājis no sakaru telpas. Viņš visu pastāstījis Nikam, un var­būt jau ilgi pirms nakts iestāšanās plosts piepeldēs mums iespējami tuvu. Tad viņi to pārnesis pāri saus­zemes strēlei. Ātrais saka, ka viņi no jūras ieraudzī­šot mūsu starmešu gaismu, tāpēc robots devās atpa­kaļ uz nometni uzaicināt pārējos nākt šurp.

Dromietis šķita apstulbis, tomēr vēl tik daudz at­cerējās no pieklājīgas uzvedības, lai pārietu uz angļu valodu.

— Jūs Ātrajam lūdzāt, lai viņš pastāsta ceļu no nometnes uz jūsu atrašanās vietu? — viņš diezgan neveikli pārvaicāja.

— Ak jā. Mina jau pirms laba laika par to iedo­mājās. Man vajadzēja agrāk pateikt to doktoram Re­keram vai kādam no jums.

Ziņa, ka tā bijusi Aminadorneldo ideja, ievērojami nomierināja dromieti; vairums cilvēku telpā neņēmās spriest, cik daudz taisnības meitenes teiktajā. Viņi zināja, cik vecs ir mazais dromietis, un bija ari jau iepazinuši Iziju.

— Cik daudz laika vajadzēs Nikam, lai nokļūtu pie jums? — jautāja Aminadabarli.

— Ātrais domā, ka, kājām ejot, viņš būtu pie mums kaut kad pēcpusdienā, tomēr nezina, cik ātri peld plosts.

— Vai j«ūs neieteicāt savam draugam Ātrajam uz­taisīt tādu pašu plostu, kāds ir Nik^m?,

— Teicu gan, bet viņš nes,pēj tādu uzbūvēt. Pro­tams, viņa ļaudis varētu sadabūt tik daudz ādu, cik vajag, bet viņi nemāk pagatavot pietiekami blīvus maisus — es gribēju teikt — tādus, kas nelaiž cauri gaisu. Viņi neprot taisīt līmi, kādu lietoja Niks, un arī es to nemāku. Ātrais gaida, kamēr ieradīsies Niks ar plostu.

— Un tad, protams, viņš Nikam to atņems.

— Ai, nē! Viņam nav nekādu iebildumu pret Niku. Es Ātrajam pastāstīju, kas ir Niks, — kā robots no­zaga olas no vietas, kur Ātrā ciltsbrāļi bija nolikuši tās perēt. Man šķiet, ka viņš varbūt ir mazliet no­skaities uz robotu, bet tas nekas. Apsolīju iemācīt viņam visu, ko viņš grib zināt; teicu, ka Niks daudz ko prot un palīdzēs. Mēs saprotamies ļoti labi.

Dromietis bija satrūcies un nemaz to neslēpa.

— Vai to visu jums ieteica doktors Rekers?

— Ai nē, to es izdomāju pati — vai, pareizāk sa­kot, mēs abi ar Minu. Šķita, ka labāk būtu sadrau- ; dzēties ar aliniekiern; viņi varbūt nevarētu nodarīt i neko ļaunu kuģim, ja saskaistos uz mums, tomēr pil- ļ nīgi droši nebijām.

— Skaidrs.

Aminadabarli bija mazliet samulsis. Pavirši, bet pieklājīgi beidzis sarunu, viņš devās atpakaļ uz Re­kera novērošanas telpu. Jau pirms viņa aiziešanas zinātnieki atsāka iztaujāt meiteni.

Tai laikā četri tenebrieši un robots devās uz dien- ; vidiem, velkot virvē rateļus, un atbildēja uz zināt­nieku jautājumu plūdiem.

Samulsušais dromietis atklāja, ka novērošanas telpa ir tikpat pārpildīta kā sakaru telpa, kuru viņš ntile bija pametis, un viņam vajadzēja labu brīdi, lai

pēc jautājumiem un atbildēm noprastu, kas pašlaik notiek.

— Varbūt mēs varētu noteikt attālumu ar triangu- lācijas metodi — vējš nometnē un «skafa» atrašanās vietā droši vien pūš tieši uz vulkāna pusi.

— Bet mēs nezinām azimutu nevienā no šīm vie­tām. Turklāt Koriolisa spēka ietekmē var mainīties vēja virziens.

— Tādā pasaulē kā Tenebra ne visai daudz; kalns ir jau atzīmēts kartēs. Ja mums būtu mazliet vairāk datu, mēs pēc vēja virziena varētu noteikt «skafa» atrašanās vietu.

To dromietis izdzirda, iekšā nākdams, un tas viņu pamatīgi apmulsināja. Mazliet vēlāk, kad viņš bija uzzinājis par vulkāna esību, viss šķita jau kaut cik sakarīgāks. Aminadabarli varēja saprast, ka šāds karstuma avots izraisa gaisa strāvu pat Tenebras spēcīgi saspiestajā gāzu apvalkā. Pēc tam viņu sa­trauca cita problēma.

— Kā jūs domājat, cik stiprs var kļūt vējš? Ja tas ik dienas iedzīs jūru tālāk iekšzemē un tā nesīs ba­tiskafu līdzi, cik tuvu vulkānam nokļūs bērni?

— Es domāju, kādu laiku varam vēl neuztraukties. Vai nu vējš būs, vai nebūs, jūra tik dziļi zemes iek­šienē sastāvēs galvenokārt no ūdens un neaiznesīs batiskafu sevišķi tālu. Varu derēt, ka jūdzēm platā joslā ap vulkānu nebūs šķidra ūdens ne naktī, ne dienā, pat ja vējš pieturēsies un vulkāna izvirdumi turpināsies.

Aminadabarli nenoklausījās līdz galam. Viņam bija jauns iemesls raizēm, un raizēties viņš prata. Cik ātri spēdams viņš devās atpakaļ uz sakaru telpu.

Zinātnieki jaunās sensācijas dēļ bija pametušf Iziju. Aminadabarli' nemaz nepadomāja, vai bērni aizgājuši gulēt, vai tikai sarunājas ar aliniekiern, viņš ari neapsvēra, vai jautājums, kas viņu urdīja, būtu jādzird bērnu ausīm.

— Mis Ričai Minal — viņš bez kādām ceremoni- ļjām iespiedza mikrofonā.

Uz ekrāna parādījās Izija, berzēdama no acīm miegu; šis žests Aminadabarli vai nu nemaz neietek­mēja, vai arī viņš to ar nodomu ignorēja.

— Kur ir mans dēls?

— Aizmidzis.

Normālos apstākļos Izija nebūtu atbildējusi tik strupi.

— Nu, varbūt varēs iztikt arī ar jums. Vai esat dzirdējusi, ka ir noskaidrots, no kā ceļas vējš?

— Jā; es saprotu, ka vainīgs ir vulkāns. Tūlīt pēc tam es aizgāju gulēt. Vai ir kādas jaunas ziņas?,

— Ne jau nu tieši ziņas. Dažiem no tiem Zemes zinātniekiem ir iešāvies prātā, ka jūsu «skafu» va­rētu pienest ar katru nakti mazliet tuvāk vulkānam, un jūs nokļūtu nopietnā nelaimē. Ko par to domā (jūsu draugs Ātrais?

• — Nu, ir pavisam drošs, ka vēl dažas dienas mēs nebūsim tik tālu; no šejienes mēs neredzam pat vul­kāna atblāzmu.

— Jūs domājat, ka jūs neredzat; svarīgi ir tas, ko redz iedzimtie un ko viņi domā. Vai esat pajautājusi Ātrajam? 4f

— Nē, līdz pat šim brīdim es par to neko nezināju. Katrā ziņā es neesmu nobažījusies; ja jau viņi būtu redzējusi gaismu, viņi būtu man pateikuši, jo domātu, ka tas ir robots. Nav iespējams, ka dažu Tenebras dienu laikā mēs varētu nokļūt pie vulkāna, un no­teikti jau nu rit vēl ne.

— Kas tad rūpējas par rītdienu vien? Kā gan jūs, cilvēki, esat spējuši sasniegt pat tikai tādu civilizā­ciju, kāda jums ir, man'paliek noslēpums! Inteliģenti radījumi plāno ilgākam laikam.

— Inteliģenti radījumi arī parasti nepārsteidzas ar spriedumiem, — atcirta meitene, pirmo reizi kopš ne­gadījuma neslēpjot dusmas. — Es neraizējos par parītdienu, jo rītvakar mēs jau būsim projām no še­jienes. Lūdzu, pasakiet misteram Sakiiro, lai tur ga­tavībā sakaru kuģi, kas mūs varētu sagaidīt.

Pagriezusi muguru, Izija aizgāja — drīzāk gan svinīgi aizsoļoja — no redzes lauka; un Aminada­barli bija pārāk pārsteigts, lai apvainotos par tādu nepieklājību.

VIII

Kad Niks sasniedza batiskafu, Izija bija atkal no­modā. Nikam nebija grūti atrast kuģi — no krasta bija redzama tā starmešu gaisma. Vējš pūta tieši gaismas virzienā, bet, tā kā Niks un viņa draugi vēl neko nezināja par vulkānu, viņi nemaz nešaubījās, ka dodas īstās gaismas virzienā. Viņi izkāpa krastā un ar plostu plecos devās uz šo «bāku».'

Fedžins un četri citi audzēkņi bija ieradušies jau agrāk; ceļojums pa sauszemi veicās daudz ātrāk —■ arī robotam — nekā brauciens ar diezgan neveiklo plostu, .Šķita, ka Ātrais ir ļoti iecietīgi noskaņots.

Dažas minūtes pēc robota ierašanās Ātrais pie­prasīja, lai viņam parāda, kā iegūt uguni. Iekāms vēl Rekers to uzzināja, Izija jau lika Džonam apmā­cīt Ātro. Džons bez iebildumiem paklausīja. Viņš iz­ņēma uguns iegūšanas piederumus, un divās vai tri­jās minūtēs parādījās liesma,

Tad Ātrais pieprasīja, lai viņu pašu apmāca, kā rīkoties ar šo ietaisi, un līdz brīdim, kad Niks, Bet­sija, Džims un Džeina ieradās ar plostu, virsaitim pašam bija jau izdevies aizdedzināt uguni un viņš bija vislabākajā garastāvoklī.

Toties to nevarētu apgalvot ne par vienu uz «Vm- demiairix». Aminadabarli vairāk nekā jebkad bija pārliecināts, ka cilvēki ir naidīgi noskaņots un sadar­boties nespējīgs bars; un pašlaik šādam viņa uzska­tam bija vairāk pamata nekā parasti. Visi cilvēki kuģī, pēc Izijas Ričas parauga, bija pārskaitušies uz dromieti. Nakts atpūta nebija atjaunojusi meitenes parasti saulaino noskaņojumu. Tzija bija sašutusi par dromieša apvainojošo izturēšanos iepriekšējā vakarā un ne tikai atteicās paskaidrot viņam savu apgalvo­jumu par izglābšanos nākamajā Tenebras dienā, bet ari nestāstīja par to nevienam citam, baidīdamās, ka dromietis varētu noklausīties. Tā, protams, bija gluži bērnišķīga reakcija, — un Izija, neraugoties uz pie­auguša cilvēka runas veidu un uzvedību, jau ari bērns vien bija. Izijas tēvu lūdza pierunāt meiteni tomēr kaut ko pastāstīt. Ričs ieskatījās meitas sejā uz ekrāna, bet nepārmija ar viņu ne vārda, taču savā starpā abi bija kaut ko noskaidrojuši, jo pēc brīža Ričs novērsās no ekrāna un teica:

— Lūdzu, lieciet misteram Sakiiro sagatavot sa­karu kuģi batiskafa sagaidīšanai; cik es zinu, pieka­rināmo dzinēju piestiprināšanai un noregulēšanai nepieciešams zināms laiks.1

Ignorējot jautājumus, ar kuriem viņu apbēra, Ričs tūlīt atstāja telpu, lai nozustu savā dzīvoklī.

— Ko* mēs darīsim? — Jautājums ne mazākā mērā nebija retorisks. Jautātājs ģeofiziķis bija Riča ģime­nes tuvs draugs.

— Manuprāt, jādara, kā viņš lika, — atbildēja kāds cits zinātnieks. — Šķiet, Ričs ir pārliecināts, ka mazā zina, ko runā.

— Es zinu, ka viņš ir pārliecināts, bet vai arī meitene pati ir pārliecināta?

— Mēs darīsim tieši to, ko viņš lika, — trešais no­rādīja. — Pat ja mazā ir kļūdījusies, nekas nenotiks, ja sakaru kuģis būs gatavs. Kāpēc visi ir tā uztrau­kušies?

— Tāpēc, ka mēs zinām, kas notiks ar Iziju un Riču, ja meitene būs kļūdījusies, — ģeofiziķis atbil­dēja. — Ir jauki, ja viņa zina, ko saka, bet, ja viņa zaudējusi savaldību tās desmitkājainās zebiekstes dēļ un tikai pūš pīlītes, lai attaisnotu savu rīcību … — Viņš izbeidza sarunu, pieslēdzās citam sazināšanās kanālam un nodeva Riča lūgumu inženieriem.

Robots neatradās pašā notikumu centrā, tomēr tos novērot vēl aizvien varēja. Šķita, ka Ātrā alinieki, saņēmuši norādījumus no virsaiša vai Izijas, asimilē­juši un izrīko viņa audzēkņus. Neviens vairs nejau­tāja Fedžinam, kas jādara, bet, par spīti tam, noti­kumi risinājās gandrīz pārāk strauji, lai Rekers spētu tiem sekot. Viņš zināja, ka Izija sastrīdējusies ar Aminadabarli, taču sarunas sīkumi viņam nebija skaidri, Rekeram bija stāstīts par Izijas solījumu nākamajā dienā pacelties no Tenebras, bet viņam bija tikpat maz jēgas kā visiem pārējiem, kā īsti viņa domā to izdarīt.

Doktors galvenajos vilcienos zināja, kas norisinās uz planētas, bet visu viņš nebija izpratis, un neviens arī nepapūlējās viņam to paskaidrot. Rekeram nekad nebūtu varējis ienākt prātā, ka tas tiek darīts pēc Ieijas lūguma un ka viņa vispār spēj nonākt tādā galējībā, gribēdama būt pilnīgi droša, ka nekāda liet­derīga informācija nenokļūst līdz «Vitidetrfiatrix» un radījumam, kas viņu bija tā aizkaitinājis. Rekers varēja vienīgi novērot, fotografēt, pierakstīt dzirdētās sarunas un censties izprast, kas īsti notiek.

Plosts bija nolaists ūdenī, un Niks un Betsija aiz­veda Atro pa dīķi tieši pie kāda no batiskafa ilumi­natoriem. Rekers redzēja tenebriešu un kuģa iemīt­nieku sastapšanos, tomēr nevarēja dzirdēt sarunu, fjo robots atradās pārāk tālu. Saruna bija ilga un vi­sai dzīva, kā liecināja sarunas dalībnieku žesti — iluminators bija pietiekami liels, lai Rekers puslīdz labi varētu pat ieskatīties «skata» no izdevīgās ro­bota pozīcijas. Viņš centās izprast žestu nozīmi, to­mēr viņam neveicās. Sarunas nebeidzās līdz vēlam vakaram; tad plosts atgriezās krastā un visi sāka kravāties. Ducis alinieku palīdzēja nest plostu un vilkt ratus. Pirmo reizi Ātrais pievērsa uzmanību ro­botam, izlietodams Niku par tulku, — viņš lika tam iet viņiem līdzi. Rekers tūlīt piekrita; ceļā viņi acīm­redzot devās, lai izbēgtu no jūras, kas, domājams, iespiedīšies iekšzemē vismaz tikpat tālu kā iepriek­šējā naktī.

— Kurp šonakt dosies «skafs»? — Rekers vaicāja, vairāk, lai ļautu aliniekiern demonstrēt viņu spējas, nekā tāpēc, ka atbildei būtu kāda nozīme. Viņš gan­drīz vai gaidīja, ka Ātrais pat nepapūlēsies.atbildēt, tomēr virsaitis bija ļoti labā noskaņojumā — augu dienu viss bija noticis tieši pēc viņa prāta. Kad grupa devās ceļā, Ātrais #gāja blakus robotam un priecīgi pļāpāja. Niks tulkoja. Ātrais sīki aprakstīja apkārtni, pa kuru viņi gāja, kā arī vietu, kur, viņa­prāt, tiks aizskalots batiskafs. Viņš arī izskaidroja iemeslus, kāpēc viņš tā domā; ģeofiziķi klausījās, šo to piezīmēja un gluži ar mātes gādību pieskatīja magnetofonus, kuros ierakstīja sarunu. Pirmajās di­vās nakts stundās valdīja liela vispārēja līksmība, kādu Altaira rajons • nebija piedzīvojis desmitiem gadu. Vienīgie, kas tajā nepiedalījās, bija Aminada­barli un Rekers.

•Ātrais apturēja ceļotājus pēc nepilnu divu stundu lēna gājiena. Bija iestājusies nakts, un arī lietus bija klāt. Virsaitis visus norīkoja pie darba — lika lasīt kurināmo un pavēlēja Nikam visapkārt nometnei iekurt ugunskurus. Niks ar saviem draugiem bez iebildumiem paklausīja; Rekeram bija aizdomas, ka viņi ir pietiekami līdzīgi cilvēkiem un priecājas izrā­dīt savas zināšanas. Alinieki pie visiem ugunskuriem praktizējās uguns aizdedzināšanā — malkas kaudzes uzliesmoja cita pēc citas.

Sešpadsmit gadu vakara ugunskuru iedegšana uz planētas bija bijis signāls par četrdesmit astoņu stundu ilga atpūtas perioda iestāšanos uz «Vindemi- atrix», jo naktī uz Tenebras nekas nenotika, tikai lija lietus. Tagad viss bija mainījies; diskusijas, kas daž­brīd robežojās ar strīdu, ritēja pilnā sparā. Inženieri bija aizņemti, nostiprinot palīgkuģa ārpusē hidro- ferona dzinējus un to vadības iekārtas.

Biologs atteicās atstāt novērošanas telpu; viņš bija pārliecināts, ka notikumi' tuvojas atrisinājumam, •tikai nevarēja uzminēt, kāds tas būs. Naktī šī neziņa kļuva ļaunāka, it sevišķi, ja tuvumā gadījās viens vai otrs diplomāts. īstenībā Rekers smagi cieta no pēk­šņa pašapziņas zuduma; viņšf prātoja, kā iemācīt sa­viem audzēkņiem izlabot batiskafu, ja tie būs ar mieru viņu uzklausīt.

Beidzot pienāca rīts. Ne nometnē, ne batiskafā ne­kas sevišķs nebija atgadījies. Drīz vien grupa devās uz turieni, kur, kā paredzams, būs aiznests batiskafs. Tas nozīmēja, ka jānosoļo tikpat garš ceļš kā iepriek­šējā naktī, jo Ātrais un viņa' ciltsbrāļi bija paredzē­juši, ka strandējušais «skafs» nepārvietosies nekur tālu. Rekers nezināja, vai Izija bija viņiem ziņojusi par batiskafa pārvietošanos; pēdējās četrdesmit asto­ņās stundās viņš meitenes balsi nebija sevišķi bieži dzirdējis.

Rekers turpināja mocīties — viņš nespēja iedomā­ties, kā drosmīgā meitene ar saprātīgu, tomēr pilnīgi neizglītotu iedzimto palīdzību varēs pacelt batiskafu, lai tas būtu pieejams sakaru kuģim. Retajos brīžos, kad viņš iesnaudās, viņu mocīja drausmīgi murgi; viņš uzskatīja, ka ir atbildīgs par bērnu likteni, un paša bezspēcības apziņa bija nepanesama.

Nav nemaz jājautā, kā jutās ģeofiziķi, kad iedzim­tie bija sasnieguši paredzēto vietu, bet batiskafa tur nebija. Zinātnieki dūca kā bišu spiets, uzbrukdami cits citam ar hipotēzēm, un nevienam nebija laika klausīties, ko saka otrs. Aminadabarli noģība; pirmās palīdzības sniegšana viņam bija problēma, kas visus aizņēma pāris minūšu, kamēr dromietis pats atgu­vās, jo nevienam no cilvēkiem nebija ne jausmas, ko viņa labā varētu darīt. Par laimi, pēc stundas ce­turksni ilgiem meklējumiem «skafu» atrada tieši tur­pat, kur tas bija palicis'iepriekšējā naktī; tas ļāva uzelpot abiem tēviem,-bet atstāja neizpratnē daudzus citus cilvēkus un arī dažus tenebriešus. Batiskafs bija atradies jūrā, to Tzija bija paziņojusi. Zinātnieku strīdi uzliesmoja ar jaunu sparu, bet pie batiskafa sāka kūsāt darbs. Tenebrieši nepārprotami rīkojās pēc zināma plāna, tomēr "Rekers nespēja saprast, ko viņi grasās darīt.

Lielā skaitā tika izsūtītas mednieku grupas — kā varēja spriest pēc tenebriešu apbruņojuma; katru no tām pavadīja viens Fedžina audzēknis ar cirvi. Plosts vairākkārt brauca uz batiskafu, un Ātrais ar savējiem ļoti rūpīgi pārbaudīja tā virsmu; šķita, ka pa šo laiku Izija ar viņiem sarunājas, bet Rekers un viņa biedri nevarēja dzirdēt, ko meitene saka. Tenebrieši ļoti interesējās par silto zonu «skafa» augšdaļā, kur dzesēšanas iekārtas izvadīja siltumu no dzīvojamām telpām; pieturēdamies pie daudzajām skavām, viņi sāka rāpties uz augšu pa «skafa» korpusu, lai izpē­tītu to tuvāk. Tā kā «skafs» bija apaļš un vairs ne­peldēja, tad tas sāka velties virsū plostam, un kāpēji ar skubu lēca lejā. Plosts pievirzījās tuvāk robotam, un Rekers dzirdēja, ka Niks saka Betsijai:

— Tas ietaupīs daudz laika. Ja skolotājiem kuģī nav iebildumu, mēs ievelsim to šeit un strādāsim pie tā.

Abi iestūma plostu atpakaļ dīķī un atkal aizairēja pie strandējušā «skafa». Šoreiz Rekers zināja, par ko tiek spriests, un, kaut arī nevarēja dzirdēt sarunu, tomēr saprata, kā tā beidzās, — Izija piekrītoši pa­māja ar galvu.

Tas Rekeru satrauca, un viņš nekavējoties piezva­nīja bortinženieriem. Tie doktoram apgajvoja, ka batiskafs ir pilnīgi hermētisks un velšana tam neko nekaitēs, vienīgi abiem jaunajiem kuģotājiem būs ne­patīkama sajūta.

Plost_s bija ce|ā uz krastu, un Niks kaut ko uz­sauca Ātrajam. Rekers uztvēra tikai pāris vārdu, jo Niks runāja tenebriešu valodā, tomēr viņš viegli no­prata, par ko. Līdzko plosts nonāca seklumā, kur va­rēja brist, Ātrais uzrāpās uz plosta, un nu tas bija pārslogots līdz pēdējai iespējai. Aizbraukuši atpakaļ pie batiskafa, viņš un Betsija satvēra skavas uz kor­pusa un piesardzīgi sāka kāpt augšā. Niks palika uz plosta, lai pastumtu to nost un tas nemaisītos pa kā­jām. Rekers baidījās, ka nenotiek kāds negadījums, 1 et kāpēji bija pārsteidzoši veikli un labi sadarbojās, turēdamies tieši virs šķidruma līmeņa, kad kuģis lē­nām sāka zvelties uz viņu pusi. Par laimi; skavas bija visapkārt korpusam; Rekers bija pārliecināts, ka pirms šā pasākuma tenebrieši to nemaz nebija pār­baudījuši.

Divi pilni apgriezieni nogādāja «skafu» tādā dzi­ļumā, kur varēja brist, bet ūdens celtspēja bija tik maza, ka vajadzēja vēl Vienu kāpēju. Trešais kūlenis pievēla «skafa» labo sānu tieši pie krasta. Niecīgs sarežģījums radās, kad Ātrais un Betsija nolēca lejā un kuģis sāka velties atpakaļ; Rekeram pirmo reizi gadījās izdevība tikt uzklausītam — viņš steigšus deva padomu pielikt dažus balstus, un Niks paklau­sīja. Kad kuģa korpuss bija nostabilizēts un bērni skatījās laukā uz robotu, kas atradās pāris jardu no viņiem, Rekers nosprieda, ka tagad varētu uzzināt» kas notiek, un izlietoja robota skaļruni.

— Sveiki, Izij. Beidzot esam satikušies.

— Sveiki, doktor. Jā, jūsējie ir šeit. Es biju do­mājusi, ka varēsim iztikt bez viņiem, tomēr viņi daudz palīdzēja. Vai jūs paliksit un novērosit visu līdz galam?

No šā jautājuma biologs, maigi izsakoties, satrūkās.

— Palikšu? Mēs tikai tagad sāksim darbu. Es iz­saukšu inženierus, lai viņi noklausās, kamēr es Ni­kam un pārējiem paskaidrošu, ko darīt ar elektrolīzes iekārtu; viņi būtu jau šeit, tikai es negaidīju, ka pie kuģa varēs piekļūt tik ātri. Mēs atradīsim, kuri savie­nojumi cietuši no korozijas un kur zudis kontakts, lai…

Izija laikam bija sākusi jau runāt, iekāms viņš vel nebija tiktāl ticis, bet pārraides novilcināšanās dēļ viņš nezināja, kad īsti meitene viņu pārtraukusi:

— Atvainojiet, doktor, bet es negribētu, ka Niks muļķojas ar «skafa» instalāciju. Es pati no tās nekā nesaprotu un neredzu nekādas iespējas pasargāt viņu no iespējamām kļūdām. Katrā ziņā mēs drīz vien pa- celsimies, tāpēc, lūdzu, neļaujiet viņam ieiet kādā no pārbaudes lūkām, ja tās patiešām ir vaļā! \

Meitene runāja tikpat piemīlīgi kā vienmēr, bet balsī bija jūtama apņēmība, kuru bez kļūdīšanās sa­klausītu katrs. Rekers jutās pārsteigts, bet tad sa­šuta:

— Ko jūs domājat ar «jūs negribētu», lai Niks strādā? Kurš cits tad to varētu? Ja jūs domājat, ka viņš neko nesaprot no elektrības, kāds labums gan būs, ja'sāksit darboties jūs pati vai Ātrais? Šis plāns Ir kalts nedēļām ilgi, un jūs nevarat…

— Mani neinteresē, cik ilgi pasākums ir organi­zēts, un es varut — meitene vēl aizvien pieklājīgi atbildēja. — Ātrais darīs, ko es likšu, un Niks darīs to, ko viņam liks Ātrais. Mēs vispirms izmēģināsim Ātrā ideju; esmu pārliecināta, ka izdosies, bet, ja ne, tad varbūt atkal padomāsim par jūsējo. »

Rekers bezpalīdzīgi palūkojās apkārt; mazajai bija taisnība. Viņam vispār nebija nekādas iespējas uz­spiest meitenei savu gribu. Varbūt viņas tēvs… nē; Ričs vēroja notiekošo sakaru telpā, un viņa sejā, kas bija redzama uz kontrolekrāna, atspoguļojās kaut kas līdzīgs apmierinājumam. Biologs padevās.

— Labi, īzij. Vai jūs man pastāstīsit, kāds ir Ātrā plāns? Un, ja jūs neuzticaties man un Nikam, kā gan jūs varējāt paklausīt neizglītotam mežonim all- niekam?

— Jūsu draugi zinātnieki viņu uzklausa, — Tzija dzēlīgi piezīmēja. — Ja es jums izstāstīšu, kāds ir mūsu plāns, to dzirdēs arī Minas tēvs un sāks do­māt, kas tajā ir nepareizs, un tad tētis sāks raizēties. Jūs tikai noskatieties, tagad vairs ilgi nebūs jāgaida!

— Kā jūsu jaunais draugs pārdzīvo, ka visu no­klusējat viņa tēvam?

— Viņam vienalga, vai ne, Mina?

— Jā, — mazais dromietis nopīkstēja. — Tētis lika, lai paklausu Tzijai, un turklāt vēl rupji izturējās pret viņu. Mēs viņam parādīsim! \

To dzirdot, Rekers iepleta acis un sajuta zināmu gandarījumu par notiekošo. Ja kāds pataisīs Amina­dabarli par muļķi…

Un tad Ātrā plāns kļuva skaidrs. No jauna parādī­jās grupa mednieku, tie vilka virvē nevarīgu lidoni. Šā radījuma bīstamie taustekļi bija nocirsti — izrā­dās, tādēļ katrai grupai bija līdzi kāds ar cirvi. Bija

pārdurti pietiekami daudzi lidoņa gāzes pūšļi, lai to būtu iespējams noturēt uz zemes, bet pārējie bija vēl veseli, un viegli varēja noprast, kā tie tiks izlietotie

Batiskafa ūdeņraža tvertnēm, protams, bija vārsti spiediena izlīdzināšanai; tie atradās korpusa apakš­daļā. Šiem vārstiem bija pa atverei abās skābekļa un ūdeņraža norobežošanai iemontētās plastmasas mem­brānas pusēs. Atverei membrānas ārpusē bija pievie­nota caurule elektrolītiskā ūdeņraža novadīšanai, ja tvertnē tā uzkrātos pārāk daudz. Parasti ārējais spie­diens šo cauruli turēja noslēgtu vai, pareizāk sakot, saspiestu plakanu, tomēr bija pilnīgi iespējams no ārpuses iebīdīt tajā vēl vienu cauruli un ielaist noda­lījumā gāzi vai šķidrumu. Un tieši to iezemieši sāka darīt; Rekeram nebija skaidrs, kāda īsti ir šī caurule, bet nebija nekā pārsteidzoša faktā, ka viņi atraduši ko piemērotu. Laižot gāzi tvertnēs, droši vien diez­gan daudz tās izplūda gaisā, tomēr šķita, ka par to neviens neuztraucas. Galu galā, lidoņu taču bija pie­tiekami.

— Saprotu, — viņš pēc pāris minūtēm ar robota starpniecību pateica. — Bet man liekas, ka redzu kā­das lamatas.

— Ko? — Tzija uztvēra teikto tik ātri, ka varēja noprast — viņai pašai arī radušās šaubas.

— Šis batiskafs ir projektēts pacelšanai ar ūdeņ­radi. Kā jūs zināt, ka viela, ko lietosit, pacels «skafu» pienācīgi augstu, lai dzinēji spētu darboties, pat ja batiskafā ierastos inženieris …

— Kāpēc jūs domājat, ka šī gāze nav ūdeņradis?

— Bet kāpēc jūs domājat, ka tā ir ūdeņradis?

— Kas vēl uz šīs planētas gāzveida stāvoklī ir Vieglāks par ūdeni?

— Nu, man šķiet, daudzas vielas… es… es ne­zinu; es par to neesmu domājis. — Tad viņš satriekts aptvēFa. — Jūs esat runājusi ar inženieriem!

— Protams … es negribu būt nepieklājīga, bet kur gan citur es būtu uzzinājusi visu vajadzīgo par «skafu»? Es atzīstu — planētu jūs pazīstat, bet ar to vien nepietika.

— Saprotu, — Rekers lēni novilka. — Es neesmu domājis par batiskafu tik daudz, cik būtu vajadzējis; bet es taču aprunājos ar inženieriem par instalā­ciju …

Un īstenībā tas arī bija viss. Niks lika lietā savas provizoriskā plosta līdzsvarošanā iegūtās zināšanas un pārliecinājās, vai «skafa» priekšgalā piepildīts vairāk tvertņu nekā pakaļgalā. Dabiski, ka, kuģim paceļoties, vējš dzina to uz vulkāna pusi; sākumā tas cēlās uz augšu tik lēni, ka bērni labi varēja re­dzēt šausmīgo skatu. Iekļuvis siltākā gaisā, batiskafs vienu mirkli draudoši sliecās uz kvēlojošā kalna pusi, bet, ūdeņradim tvertnēs sasilstot, īstajā laikā atguva augstumu. Pamazām blāzma zem batiskafa dzisa, un Izija un viņas draugs laimīgi sāka gaidīt satikšanos ar glābšanas kuģi.