Tuvu kritiskajam

EPILOGS

— Es jau jums teicu, ka cilvēki ir nevarīgas un ne­kur nederīgas būtnes. — Kaut gan Aminadabarli bija laimīgs, viņam nācās grūti atteikties no saviem uz­skatiem. — Jūs nedējām ilgi pūlaties sagatavot glāb­šanas operāciju, un tad jūs gudrībā pārspēj mežpnis, kas ir mazāk izglītots nekā abi bērni. Jūs vienu vai pat divas desmitgades noņematies, apmācot savus audzēkņus uz planētas, un vienā nedēļā iemācāties vairāk no iedzimtajiem, ar kuriem visu laiku nebijāt pat pacentušies nodibināt tiešus sakarus.

— Ar iedzimtajiem, kuri būtu gribējuši apēst ro­botu, ja šāds mēģinājums būtu izdarīts, — norādīja Izija. — Neaizmirstiet, ka mēs ar Minu pazīstam Atro. Viņš respektēja robotu tikai tāpēc, ka tas va­rēja runāt un iemācīt viņam dažas lietas. Ja tā ne­būtu, viņš būtu to ignorējis vai iznīcinājis.

Aminadabarli pievērsa acis dēlam, kas piekrītoši pamāja.

— Nu, katrā ziņā iedzimtie ar viņu pašu kultūru ir daudz noderīgāki, un es to pavisam drīz pierādīšu.

— Kā? — Rekers jautāja.

— Šeit pēc trim mēnešiem sāks darbu dromieši pēc sava projekta. Mēs ar Ātro varam sarunāties tikpat labi kā jūs, un tad mēs redzēsim, kas pēc tam zinās vairāk par ģeofiziku vispār un par Tenebras ģeo­fiziku it sevišķi.

— Vai nebūtu izdevīgāk, ja projekts būtu kopējs un mēs savstarpēji apmainītos ar informāciju?

— Skaidrs, ka jums tas patiktu, — dromietis ņir­gājās. — Man jau atliku likām pietiek no sadarbības ar cilvēkiem, un, ja maniem spriedumiem ir kāda vēr­tība, tad visai drīz pietiks arī Dromai, Tu, dēls, iemā­cījies Ātrā valodu, vai ne?

— Jā, tēt, bet…

— Nekādu «bet»! Es saprotu, ka tev patīk Izija, un man šķiet, pēc kopā ar tevi pavadītā laika viņa vairs nebūs tik indīga kā vairums cilvēku, tomēr es zinu, ko runāju. Lūk, Izlieto robota balsī un pasauc Atro pie viņa; tu viņam pateiksi kaut ko no manis.

— Bet es nevaru, tēt.

Pat cilvēki manīja, ka jaunais dromietis jūtas ne­ērti.

— Nevari? Ko tu ar to domā? Nupat tu teici, ka tu diezgan labi esot iemācījies viņu valodu …

— Ai, es to saprotu diezgan labi, tikai nevaru runāt!

— Tu gribi teikt, ka visu laiku esi tikai klausījies un ļāvis cilvēku meitenei runāt? Es kaunos par tevi. Tu labi zini, ka nedrīkst palaist garām nevienu izde­vību iemācīties kādu jaunu valodu.

— Es taču neesmu to palaidis garām.

Šķita, ka Aminadabarli tā kā drusku piepūšas.

— Tad, abu sauļu vārdā, pasaki man, *ko tu da­rīji! — Nekad vēl neviens no klātesošajiem nebija dzirdējis, ka viņa balss skaņa būtu bijusi tik tuva rēcienam kā pašlaik.

Aminadorneldo mazliet bezpalīdzīgi paskatījās uz Iziju.

— Nu, Mina, — meitene teica, — parādīsim vi­ņiem, kā to dara.

īzija ieslēdza mikrofonu, un abi nostājās pie tā. Tad, cieši skatīdamies viens uz otru, viņi sāka runāt "unisonā. Valodas skaņas šķita gluži pārdabiskas; dažbrīd abi runāja reizē, dažbrīd dromietis viens pats uzņēma augstu noti, dažbrīd īzija viena runāja ze­mākā toņkārtā. Līdzīgas skaņas, kuras Rekers pa­zina pavisam labi un mazliet pat saprata, bija dzir­damas no skaļruņa; Izija sāka atbildēt, ar rokām norādot savam mazajam draugam, kādi vārdi būs nā­kamie. Acīmredzot viņi bija izstrādājuši kopēju gluži apmierinošu žestu valodu; un, kaut gan viņi runāja daudz lēnāk nekā Ātrais, bija skaidrs, ka tenebrietis viņus pilnīgi saprot.

— "Viņš ir klāt, padomniek, — Izija pēc brīža teica. — Ko jūs gribat viņam pastāstīt? Speciālais tulko­tāju kolektīvs ir gatavs darbam. Es ceru, ka jūs pie­dosit Minam sadarbību ar cilvēku. Zināt, citas iespē­jas patiesi nebija.

Neviens nesmējās.