Vējš vītolos

I. UPESKRASTS

Visu rītu Kurmis sparīgi strādāja, aizrāvies ar savas mājiņas pavasara tīrīšanu. Vispirms ar žagaru slotu, pēc tam ar putekļu lupatu, tad augšā pa trepēm, pakāpšļiem, krēsliem ar otu rokā un kaļķu baltuma spaini, līdz piepu­tēja pilna mute un acis, un melnais kažoks viss bija ap­šļakstīts baltajiem kaļķiem, un mugura smeldza, un pa­gura rokas. Pavasaris nāca pa gaisiem, pa zemes virsu, pa zemes apakšu, elpoja visapkārt, iespiezdamies arī Kur­mja tumšajā, jaukajā mājiņā ar savu dievišķo nemiera garu un ilgām. Vai tad kāds brīnums, ka viņš pēkšņi nosvieda otu uz grīdas, iesaukdamies: «Sasodīts!» — un: «Nolādēts!» — un: «Lai velns parauj balsināšanu!» — un izmetās no mājas, nepaguvis pat uzvilkt mēteli mugurā. Virszemē kaut kas viņu valdonīgi sauca, un dzīvnieks aizlīda auģšu^ pa kraujo aliņu, kas viņam kalpoja gluži kā grantētā iebraucamā gatve tiem, kuru lepnie mājokļi atrodas tuvāk saulei un gaismai. Te nu viņš rakās un kasās, un , . \ sprūdās un grūdās, un tad atkal grūdās un sprūdās, un kasās un ra- j kās, sirdīgi strādādams ar mazajām ķepām un murminādams sev zem deguna: «Uz augšu! Uz augšu!» — līdz beidzot — paukš! — degun­gals izsprāga saules gaismā un dzīvnieks kūleņiem vien aizvēlās pa lielas, plašas pļavas sasilušo zāli.

— Nu, tas ir labi! — Kurmis teica pats sev. — Tas ir daudz labāk nekā balsināt māju!

Saules stari karsti cirtās kažokā, maiga vēsma glās­tīja kaistošo purniņu, un pēc tik ilgas noslēgtas dzīves pazemes pagrabā putnu treļji plēsa vai pušu nepieradu­šās ausis, piekliedza pilnu galvu. Palēkdamies gaisā ar visām četrām ķepām uzreiz — tik liels bija dzīvotprieks un tik jauks pavasaris, kad vairs nav jātīra māja, — viņš laidās tik pāri pļavai, kamēr nonāca otrā pusē pie dzīv­žoga.

— Apstāties! — iesaucās vecīgs trusis pie cauruma žogā. — Seši pensi par tiesībām izlīst pa privāto ceļu!

Vienā mirklī Kurmis, nicīgs un nepacietīgs, notrieca augšpēdus cauruma sargu un kūleņoja tālāk, mēdīdams pārējos trušus — tie bija steigšus pabāzuši galvas no alām, lai re^fzētu, kas lēcies.

— Sīpolmērcē! Sīpolmērcē!* — Kurmis tos apsaukāja un pro­jām bija, pirms vēl kāds attapa īsto atbildi.

Tad visi truši sāka šķendēties un pukstēt cits uz citu.

*Anglija uzskata, ka trusis vislabak garšojot, izsautēts sīpolu mērcē.

— Kāds muļķis jūs esat! Kā­pēc jūs viņam nepateicāt, ka …

— Ak tā! Un kāpēc jūs pats nekā neteicāt?

— Un jūs atkal varējāt atgādināt šim, ka …

Un tā tālāk, kā jau parasti; taču īstais brīdis, protams, bija palaists garām, kā vienmēr tādās reizēs.

Viss bija pārāk labi, lai būtu patiesi. Brīvi pasviez- damies, kur kurubrīd deguns rāda, dzīvnieciņš veicīgi snāja tālāk — pāri pakalniem, pļavām, gar dzīvžo­giem —, un visur redzēja putnus ligzdas vijam, ziedus atveramies, lapas plaukstam, un visi dzīvnieki un stādi bija laimīgi, darbos iegrimuši, un auga lieli. Arī Kurmim sirdī vairs nedūrās urdīgie pašpārmetumi: «Izbalsini māju!» — un, vai nu tādēļ, vai kā cita dēļ, viņš tikai priecājās, cik jauki gan būt īstam sliņķim visu šo čaklo pilsoņu vidū! Brīvdienās galu galā pats galvenais varbūt ir nevis atpūsties, bet redzēt visus citus bēdubrāļus strā­dājam kā kurmjus.

Tā klaiņojot līču ločiem gluži bez jebkāda mērķa, Kurmim šķita, ka viņš ir pavisam laimīgs, bet tad piepeši dzīvnieks apstājās pie ūdeņiem bagātas upes. Nekad vēl savā mūžā viņš nebija redzējis upi, šo spīdīgo, viļņaino, lunkano vāravu, kas smēja un skrēja, ar plunkšķi kaut ko sagrāba un smiedamās palaida vaļā, lai mestos uz jauniem rotaļu biedriem; tie gribēja izrauties, bet upe tos atkal noķēra un turēja ciet. Tā saspringta visa dre­bēja, virmoja, zibēja, spīgoja un šalkoja, čaloja un gul- goja. Kurmis bija aizgrābts … savaldzināts . .. apburts! Viņš skrēja upei līdzi pa krastmalu, kā mazais skrien blakus lielajam, kas tur viņu brīnuma varā, aizraujošu pasaku teikdams; beidzot piekusis dzīvnieciņš apsēdās krastā, un upe, aizvien vēl gulgodama un lalinādama, čaloja viņam pašus skaistākos stāstus pasaulē — tie nāk no zemes sirds, lai tiktu aiznesti uz mūžam negausīgo jūru.

Ta sēžot zalē un raugoties pari upei, Kurmja skatienu piesaistīja melna ala pretējā krastā, turpat virs ūdens līmeņa, un viņš sāka sapņaini domāt, kādu gan jauku un omulīgu mājokli tur varētu ierīkot dzīvnieks ar pieticī­

gām vēlmēm, kas būtu lepns uz savu mazo, patīkamo upeskrasta mītni turpat virs palu ūdeņiem un tālu prom no putekļiem un trokšņiem. Kamēr viņš tā skatījās, kaut kas spožs un sīks, šķiet, nozibsnīja pašā alas melnumā, pazuda, tad pamirgoja atkal it kā maza zvaigznīte. Bet diezin vai tā varēja būt zvaigzne — tādā neparastā vietā; un stipri sīks bija stariņš un pārlieku spožs, lai būtu jāņtārpiņš. Un, kad Kurmis vēlreiz īsti ieskatījās, tas viņam pamirkšķināja, un atklājās, ka tā ir acs; un maziņš purniņš pamazītēm sāka iezīmēties acij apkārt, it kā ietvars izaugtu ap gleznu.

Mazs, brūngans purniņš. Ar ūsām.

Nopietns, apaļš ģīmītis ar tām pašām spožajām acīm, kas vispirms bija piesaistījušas viņa uzmanību.

Mazas, glītas austiņas un bieza, zīdaina spalva.

Tas tak Ūdensžurks!

Tad abi dzīvnieki piecēlās un brītiņu uzmanīgi vēroja viens otru.

— Sveiks, Kurmi! — sacīja Ūdensžurks.

— Sveiks, 2urk! — atņēma Kurmis.

— Vai tu negribētu pārnākt šaipusē? — Zurks tūlīt apvaicājās.

— Oho! Runāt jau par to viegli, — drusku apvainots atteica Kurmis; viņš pirmoreiz bija pie upes, vēl nepazina upeskrasta dzīvi un paražas.

Zurks neko neatbildēja, tikai pieliecās, atraisīja virvi un pavilka aiz tās; tad viegli ielēca mazā laiviņā, ko Kurmis nemaz nebija pamanījis. Tā bija krāsota zila no ārpuses, iekšpusē balta un taisni kā radīta diviem dzīv­niekiem; Kurmis tai uzreiz pieķērās ar visu sirdi, lai gan vēl īsti netika gudrs, kam tāda laiviņa varētu noderēt.

Žurks veicīgi pārīrās pāri un piestāja. Kad Kurmis nedrošiem soļiem pienāca klāt, Žurks pastiepa pretī priekšķepu.

— Pieturies, — viņš teica, — un tagad — lec iekšā!

Un, sev par lielu brīnumu un pārsteigumu, Kurmis

attapās, ka tiešām sēž īstā laivā, pakaļgala soliņā.

— Šodien ir brīnumu diena! — viņš iesaucās, kad

Ūdensžurks atgrūdās no krasta un apsēdās atkal pie airiem. — Zini ko, es nekad savā mūžā vēl neesmu brau­cis laivā …

— Ko-a? — Zurks iepleta muti. — Nekad neesi… tu nekad… Padomā ti… Ko tad tu tādā gadījumā esi darījis?

— Vai laivā vienmēr tikpat jauki kā tagad? — Kur­mis pabailīgi bilda, lai gan bija pilnīgi gatavs tam noti­cēt, kad atlaidās atzveltnī, aplūkoja sēdekļa spilventiņus, airus, dullus un visas citas tik vilinošās lietas un juta, kā laiva slīd, viegli šūpodamās.

— Jauki? … Laiva ir vienīgā īstā manta, — Ūdens­žurks svinīgi teica, airējot paliekdamies uz priekšu. — Tici man, jaunais draugs, nav nekā, absolūti nekā kaut uz pusi tik aizraujoša_ kā vienkārši klejot laivās pa pasauli. Vien klejot, — Zurks sapņoja, — klejot — pa pasauli — laiviņās — klejot…

— Zurk, skaties, kas priekšā! — Kurmis piepeši iekliedzās.

Bet bija par vēlu. Laiviņa ar visu sparu ietriecās krastā. Un jūsmīgais airētājs, sapņotājs, gulēja laivas dibenā kājām gaisā.

— … klejot — apkārt laivās — vai peldēt pakaļ — laivai, —- Zurks skandēja tālāk, celdamies augšā un sir­snīgi smiedamies. — Laivā vai ūdenī — tas ir viens pīpis! Viss tev liekas viens pīpis, un tur jau tā burvība. Vai nu tu aizbrauc kaut kur, vai neaizbrauc, vai nokļūsti pie sava nodomātā mērķa vai sasniedz gluži ko citu, vai arī neizkusties nemaz no vietas — vienmēr tu esi aiz­ņemts, lai arī patiesībā nedari neko; un, tiklīdz tu esi ko padarījis, allaž ir vēl kaut kas jādara, un tu vari to darīt, ja patīk, bet vislabprātāk jau nu ne. Paklau! Ja tev rīta pusei nekas nopietns nav padomā, varbūt palaižam lejup pa straumi abi kopā un aizvadām jauku dieniņu?

Kurmim no liela prieka sāka kustēties kāju pirksti, viņš apmierināts izrieza krūti un svētlaimīgs atlaidās mīkstajā sēdeklī.

— Jauka, jauka mana brīnumu diena! — dzīvnieciņš gavilēja. — Laižamies tūdaļ ceļā!

— Tikai pieturēsim vienu mirklīti! — Ūdensžurks uzsauca. Viņš veikli izvēra laivas virvi caur riņķi savā piestātnē, izlēca krastā un ielīda alā. Pēc brītiņa dzīv­nieks atkal parādījās, streipuļojot stiepdams smagu, resnu no klūdziņām pītu ciemakukuļu grozu.

— Pabāz tur zem sola, — viņš sacīja Kurmim, nolik­dams grozu laivā, tad atraisīja virvi un satvēra airus.

— Kas tur iekšā? — Kurmis jautāja, ziņkārīgi snaik­stīdamies ap grozu.

— Tur iekšā ir auksts cālis, — Žurks aši nobēra, — auksta mēle auksts šķiņķis auksta vēršgaļa skābēti gurķīši lapiņsalāti frančmaizes krešu salāti sviestmaizes gaļas konservi ingveralus limonāde minerālūdens . . .

— Nu jau gana, gana! — Kurmis sajūsmināts sau­ca. — Tas taču pārāk daudz!

— Vai tu tiešām tā domā? — Ūdensžurks gluži no­pietni apjautājās. — Tas ir vienīgi tik daudz, cik es pa­rasti ņemu līdzi šādos mazos ceļojumos; un citi dzīvnieki

man vienmēr pārmet: es esot sīks zvēriņš un sīks mans mēriņš!

Taču Kurmis vairs nemaz nedzirdēja, ko saka Ūdens­žurks. Iejuties jaunajā dzīvē, kas viņam patlaban bija sākusies, saules gaismas, smaržu, skaņu un sīko vilnīšu ieaijāts, dzīvnieks vilka pa ūdeni priekšķepu un sapņoja garu garo sapni vaļējām acīm. Ūdensžurks, kā īstam puikam pienākas, airēja tikai vienmērīgi tālāk un sar­gājās draugu traucēt.

— Man briesmīgi patīk tavs uzvalks, veco zēn, — pēc kādas pusstundas vai vēl ilgāka laika sprīža viņš piezīmēja. — Kādreiz es ari pasūtīšu sev melnu samta smokingu, tiklīdz varēšu tādu atļauties.

— Piedod, lūdzu! — Kurmis atguvās; viņš visiem spēkiem centās būt uzmanīgs sarunu biedrs. — Tev var­būt liekas, es esmu pavisam nepieklājīgs, bet viss man te šķiet tik neparasts … Tātad šī ir … upe!

— Dzīves upe! — Ūdensžurks iesaucās.

— Un tu patiešām dzīvo kopā ar upi? Kas par vien­reizēju dzīvi!

— Kopā ar upi, pie upes, uz upes un upē, — Ūdens­žurks sacīja. — Upe ir mans brālis, mana māsa, mana auklētāja, barotāja, dzirdinātāja, mana spēļu biedrene un, dabiski, arī mazgātāja. Tā ir visa mana pasaule, un

citu pasauli es sev nevēlos. Ko nevar upe dot, to nav vērts iegūt; ko upe nezina, to nav vērts zināt! Ak dievs! Ko gan mēs abi kopā neesam pieredzējuši! Gan ziemu, gan vasaru, gan pavasaros, gan rudeņos — vienmēr te gana prieku, pārsteigumu, jautru piedzīvojumu un uz­traukumu. Kad februārī uznāk pali, mani vīna pagrabi un apakšzemes noliktavas pieplūst pilni līdz malām ar dzērienu, kas it nemaz neiet pie dūšas, un brūngana straume paceļas līdz manas labākās guļamistabas lo­giem; tad atkal ūdens nokrītas, atstādams aiz sevis dubļu plāceņus, kas smaržo gluži kā ogumaizes mīkla, un kanāli aizsērē ar niedrēm un zālēm, un pa to gultni gandrīz viscaur var staigāt sausām kājām, atrodot svaigu barību, ko ieēst, un dažādas mantas, ko neuzma­nīgi ļaudis pārmetuši pāri bortam.

— Bet vai reizēm tomēr nav skumīgi? — Kurmis uzdrīkstējās vaicāt. — Tikai tu un upe, un neviena, ar ko vārdu pārmīt? …

— Un neviena, ar ko … Labi, nepārmetīsim tev tā­dēļ, — Zurks lēnprātīgi teica. — Nupat atnācis, tu, pro­tams, daudz ko vēl nevari zināt. Upeskrasts mūsdienās ir tā pārpildīts, ka daudzi to vienkārši pamet, un nepa­visam vairs nav tā, kā vajadzētu būt! Ūdri, zivju dzeņi, mazie dūkuri, dumbrvistiņas — visi iet un mudž tev apkārt augu dienu un to vien gaida, lai tu šiem pakal­potu … Itin kā dzīvniekam pašam savi darbi nebūtu darāmi!

— Kas tas tur plešas visgarām? — Kurmis vaicāja, rādīdams ar ķepu uz roboto, tumšo līniju, kas pamalē aiz upes ieskāva klānu pļavas.

— Tas tur? O, tas ir tikai Mūžamežs, — Zurks īsi noteica. — Mēs turp daudz neejam, mēs — upeskrasta iemītnieki.

— Vai… — Kurmis drusku nervozi saminstinā- jās, — vai tur dzīvo labi zvēri?_

— M-jā-m … — novilka Ūdensžurks, — kā to ņem. Pret vāverēm man nav nekas iebilstams. Bet truši…

vismaz daži no viņiem … jā, starp trušiem gadās visādi. Un tur ir Āpsis, nu, protams! Viņš dzīvo pašos meža dziļumos un nekur citur ari negribētu dzīvot, pat ja viņam piemaksātu. Vecais, krietnais Āpsis! Ar viņu neviens ne­grib sanākt naidā. Labāk jau ne! — Žurks zīmīgi pie­bilda.

— Kurš gan gribētu saiet ar viņu naidā? — Kurmis brīnījās.

— Tur jau … tur ir vēl citi _dzīvnieki, — vilcināda­mies un negribīgi skaidroja Ūdensžurks. — Zebiek­stes… sermuļi… lapsas un… Viņi jau arī… labi zvēri savā ziņā. Es ar viņiem lielos draugos: «Lab­dien!» — un: «Sveiki!» — kad gadās saskrieties, un tā tālāk. Bet dažreiz tie parāda savu īsto dabu, to nevar noliegt, turklāt… redz, nekad viņiem nevar īsti uzticē­ties, tur tas āķis!

Kurmis labi zināja, ka nemaz nedrīkst sīkāk iztirzāt šīs, cik noprotams, bīstamās lietas, — tas būtu pilnīgi pretrunā ar dzīvnieku paradumiem —, tālab mainīja sa­runas tematu.

— Un tālāk, aiz Mūžameža? — viņš jautāja. — Kas tur ir tas — viss zilgans un dūmakains, tādi kā pakalni, bet varbūt nav nemaz pakalni; tā kā pilsētu dūmi, bet varbūt tikai mākoņi?

— Aiz Mūžameža nāk plašā pasaule, — Zurks tei- ' ca. — Pasaule ir kaut kas tāds, kas nav vairs svarīgs ne man, ne tev. Es nekad neesmu bijis plašajā pasaulē un nekad tur nenokļūšu, un tāpat arī tu, ja vien tev ir kaut kripatiņa veselā saprāta. Nekad vairs nerunā par to, nekad! … Ahā! Te nu beidzot ir klāt mūsu klusā atteka, te mēs ieturēsim pusdienas.

Izgriezušies no galvenās teces, viņi ieslīdēja tādā kā mazā ezeriņā, ko ieskāva un atdalīja no upes sauszemes strēmele. Abās pusēs pletās nolaideni, zaļi sazēluši krasti, apakš mierīgā ūdens čūskaini vizēja brūnganas koku saknes, bet priekšā jau manīja ūdenskrituma čalu un

sidrabainā mirgā — aizsprosta plecu; tas balstīja nepārtraukti pilošu dzirnavu ratu, aiz kura tū­daļ iznira dzirnavu ēka ar pelēku divslīpņu jumtu; gaiss visapkārt pildījās ar mierinošu, glāstošu šalkoņu, klusinātu un monotonu, un tikai brīdi pa brīdim cauri tai

izlauzās sīkas, skanīgas balsis. Tas bija tik pasakaini, ka Kurmis varēja vienīgi pasist uz augšu priekšķepas un izdvest:

— Ak tu dieviņ! Ak tu dieviņ!

žurks piegrieza malā, palīdzēja sajūsminātajam drau­gam izkāpt un saliekdamies ar vēzienu izcēla krastā cie- makukuļu grozu. Kurmis palūdza, lai uztic viņam kā goda pienākumu groza izkravāšanu, un Žurks mīļuprāt atvēlēja draugam to prieku un pats atlaidās zālītē atpūs­ties; iepriecinātais Kurmis tad sameklēja un izklāja zālē galdautu un vilka tik laukā noslēpumainos sainīšus, un saridāja tajos esošo cienastu pienācīgajā kārtībā, aizvien vēl jūsmīgi nopūzdamies: — Vai dieviņ! Vai dieviņ! — par katra jauna garduma parādīšanos. Kad viss bija gatavs, Zurks teica:

— Nu tik sit māgā, veco zēn!

Kurmis ar lielāko prieku paklausīja šim aicinājumam, jo pavasara tīrīšanas darbus bija iesācis agrā rīta stundā un, kā jau parasti, nebija kavējis laiku brokastīm, tur-

klāt šodien bija pieredzēts tik daudz, ka šķita, kopš šī tālā rīta aizskrējušas neskaitāmas ilgas, garas dienas.

— Ko tu tur ieraudzīji? — Zurks pēc brītiņa vaicāja, kad pirmais izsalkums bija remdināts un Kurmja skatiens uz brīdi atrāvies no galdauta.

— Es skatos, — Kurmis teica, — uz burbuļu svītru, kas virzās šurpu pa ūdens virsu. Gaužām jocīgi…

— Burbuļi? Ahā! — Un Zurks jautri iesvilpās, it kā aicinādams kādu ciemos.

Plats, slapji spīdīgs purns izlīda virs krasta krants, un krastā izrāpās Ūdrs, purinādams no kažoka slapjumu.

— Bezkaunīgie rīmas! — viņš sacīja, dodamies taisnā ceļā pie uzkodām. — Zurciņ, kādēļ tu neielūdzi mani?

— Tas bija negaidīts izbraukums, — ūdensžurks taisnojās. — Starp citu, iepazīstieties — mans draugs Kurmis.

— Priecājos! — Ūdrs teica, un no šī brīža abi dzīv­nieki kļuva draugi.

— Tāda burzma visapkārt, — ūdrs stāstīja. — Visa pasaule šodien šķiet izbraukusi pie upes. Atkūlos uz šo līcīti, lai būtu kaut brītiņš miera, un te jūs, puikas, jau priekšā! Ak, piedošanu, tik ļauni es nemaz nebiju domā­jis, paši saprotat!

Te piepeši viņiem aiz muguras kaut kas iečabējās dzīvžoga krūmos, kas vēl bija pilni aizpērnajām lapām;

vispirms parādījās strī­pota piere, tad līdzi tai uzkumpuši pleci.

— Āpsīt! Nāc bariņā, veco zēn! — Ūdensžurks iesaucās.

Āpsis panācās soli uz priekšu, tad, norūcis:

— M-jā . .. Vesels bars! — uzgrieza mu­guru un pazuda krūmos.

— Lūk, tāds viņš ir, taisni tāds! — Zurks vī­lies noteica. — Vienkārši neieredz sabiedrību! Šo­dien mēs viņu vairs ne­redzēsim. Nu labi, pa­stāsti — kas tad šodien izbraucis pie upes?

— Nul kaut vai Kru­pis, — Ūdrs atbildēja.

— Savā jaunajā sacīkšu laivā. Jauns uzvalks, viss pārējais arī jauns — spīd un laistās!

Abi zvēriņi zīmīgi saskatījās un nosmējās.

— Kādreiz viņu neinteresēja it nekas cits kā vienīgi burāšana, — Zurks teica. — Tad burulaiva viņam ap­nika — un zēns pieķērās plakandibena laivai. Un at­kal — nekas cits viņam vairs nebija prātā kā tikai stum- dīties plakandibenē diendienā no rīta līdz vakaram, un kur tikai viņš ar to neaizkūlās, ko neizdarījās! Pērn atkal sākās dzīvošana laivmājā, un mums visiem vaja­dzēja ierasties Krupja laivmājā, padzīvot kopā ar viņu un apliecināt, cik tas patīkami. Visu savu atlikušo mūžu zēns taisījās aizvadīt laivmājā! Lai Krupis dara ko darī­dams, allaž iznāk čiks, un viņš sāk atkal ko jaunu.

— Un tāds jauks zēns, — Ūdrs dziļdomīgi teica. — Bet nekādas noturības! It īpaši laivā.

No savas apmešanās vietas pāri pussaliņai, kas zvē­riņus šķīra no upes, viņi varēja pārredzēt galveno teci, un taisni tobrīd redzeslokā parādījās kāda sacīkšu laiva. Airētājs, strups, plecīgs dzīvnieks, darbojās pilnā sparā — ar irkļiem briesmīgi kulstīja ūdeni un stipri zvalstījās laivā no vieniem sāniem uz otriem. Žurks pie­cēlās un uzsauca viņam, taču Krupis — jo tas bija viņš — tikai papurināja galvu un sirdīgi airējās tālāk.

— Ja viņš tā zvalstīsies, būs pāri malai viens divi,— Zurks noteica, atkal apsēzdamies.

— Kā gan citādi, — Ūdrs nosmējās ūsās. — Vai es jums kādreiz esmu stāstījis jautro atgadījumu ar Krupi un slūžu sargu? Tas notika tā. Krupis . ..

Tobrīd kāda palaidne viendienīte, apreibusi no sajūs­mas par saviem jaunajiem viendienas dzīves pielūdzējiem, streipuļu streipuļiem sijāja iešķērsām pāri straumei. Upe sagrieza virpuli, un — klunkš! — viendienīte pazuda kā nebijusi.

Un arī no Ūdra ne miņas.

Kurmis paskatījās sev blakām. Drauga balss vēl ska­nēja ausīs, taču zālītē, kur Ūdrs bija sēdējis, — tukša vieta. Līdz pašam apvārsnim Ūdrs nekur nebija redzams.

Tikai pa ūdens virsu atkal aizstiepās burbuļu svītra.

Zurks kaut ko klusi dungoja, un Kurmis atcerējās, ka pēc dzīvnieku likumiem nedrīkst bilst ne pušplēsta vārda, ja kāds no draugiem ņem un piepeši nozūd, vienalga, kad un kāpēc viņš to darījis.

— Tā, tā … — Ūdensžurks skaļi domāja. — Tā vien liekas, laiks būtu kustēties. Nezin, kurš no mums labāk mācētu sakravāt ciemakukuļu grozu? -V Neizklausījās, ka Zurks pats būtu pēc šā darba briesmīgi noilgojies.

— Atļauj, lūdzu, to man, — pieteicās Kurmis. Un, protams, Zurks bija ar mieru.

Groza sakravāšana nepavisam nebija tik patīkams darbs kā izkravāšana. Tā jau ir vienmēr. Taču Kurmis

bija nolēmis ar prieku paveikt katru darbu; kad grozs bija sakravāts, turklāt vēl cieši apņemts ar siksnu, viņš pamanīja šķīvi, kas bolīja no zāles apaļu aci, un, kad arī tas bija'ielikts pie pārējiem, Žurks rādīja ar pirkstu uz dakšiņu, kuru ikviens būtu ieraudzījis; un pašās bei­gās — paskat! — tas tak sinepju trauciņš, kam pats visu laiku tupējis virsū, nemaz to nezinādams … Galu galā viss bija kaut kā salasīts, turklāt daudz nesamaitājot priecīgo prātu.

Pēcpusdienas saule bija nolaidusies jau pazemu; Ūdensžurks sapņainā labsajūtā airēja laivu mājup, mur­minādams sevī jaukas dzejas un nepiegriezdams drau­gam īpašu vērību. Kurmis, pielicis pusdienās pilnu vēderu, pašapmierināts, lepns, jutās laivā tikpat kā savās mājās; brīdi viņš nemierīgi trinās, tad pēkšņi sacīja:

— Žurciņ, lūdzu, es tagad gribu paairēt!

Ūdensžurks smaidīdams pakratīja galvu.

— Šoreiz vēl ne, jauno draudziņ, — viņš teica. — Pa­cieties, līdz būsi mazlietiņ pamācījies. Tas nav tik viegli, kā izskatās.

Kādu laiciņu Kurmis palika mierā. Tad aizvien vairāk viņā radās skaudība pret Ūdensžurku, kurš tik spēcīgi, viegli dzina laivu uz priekšu, un pašlepnums sāka čuk­stēt, ka viņš, Kurmis, to spētu tikpat labi. Pielēcis kājās, viņš izrāva Zurkam airus — tik negaidīti, ka Zurks, kurš tobrīd bija lūkojies pār ūdeņiem tālē un skaitījis pats sev skaistākās vārsmas, aiz pārsteiguma novēlās no soliņa augšpēdus — šodien jau otro reizi; tad Kurmis līksmodamies iesēdās viņa vietā un nešaubīdamies sa­tvēra airus.

— Liecies mierā, tu muļķatapa! — Žurks sauca no laivas dibena. — Tu nemāki! Mēs būsim apkārt!

Kurmis skaisti atvēzēja airus un slaidā lokā cirta tos lejup. Bet ūdeni viņš nemaz neaizķēra, kājas uzsitās pāri galvai, un dzīvnieks attapās, ka ir uzgāzies virsū Zurkam. Lielā apjukumā viņš sakampa laivas malu, rā­vās augšā, un nākamajā mirklī — švūks! — laiva jau bija apmetusies uz mutes un Kurmis izmisīgi kūlās pa upi.

Ak dievs, cik auksts bija ūdens, cik briesmīgi slapjš! Vai, kā zvanīja ausīs, kad viņš grima — dziļāk, dziļāk, dziļāk! Un cik aicinoša, gaiša raudzījās s«trfe, kad klepo­dams un rīstīdamies zvēriņš uznāca virspusē! Bet kāda melna bezcerība viņu pārņēma, jūtot, ka no jauna viņš paiet zem ūdens … Tad stingra ķepa nogrāba slīcēju aiz skausta — tas bija Žurks, draugs acīmredzot smējās, Kurmis juta, ka glābējs smejas, jo smiekli strāvoja pa ķepu, pa pirkstiem, sasniegdami viņa kumbru.

Žurks notvēra airi un pagrūda to Kurmim padusē, tad otru airi tāpat piestūrēja pie otra sāna un, peldēdams

nopaka|, aizstūma bezpalīdzīgo zvēriņu malā, izvilka no ūdens un apsēdināja krastā — slapju, slābanu nelaimes čupiņu.

Kaut cik viņu apslaucījis un izspaidījis no kažoka lieko slapjumu, Žurks norīkoja:

— Nu, tagad saņemies, veco zēn! Laid rikšiem gar upi pa strūdzinieku taciņu turp un atpaka], cik ātri vien spēj, kamēr mugura sausa un pašam silti! Es pa tam ieniršu pēc ciemakukuļu groza.

Tā nu Kurmis, slapjš no ārpuses un iekšēji apkaunots, sadrūmis rikšoja pa taciņu, līdz kažoks metās jau sauss. 2urks ielēca atkal ūdenī, atstūma laivu, apgrieza to un izvilka krastā; tad dzīvnieks pamazām izzvejoja savas mantas, kas peldēja prom pa straumi, un visbeidzot ienira pēc ciemakukuļu groza un sekmīgi izkūlās ar to sausumā.

Kad viss no jauna bija sagatavots braukšanai, Kur­mis izvārdzis, nomākts ieņēma savu vietu uz soliņa pa­kaļgalā un, kad viņi atīrās no krasta, ierunājās klusā, aizlūzušā balsī:

— Zurciņ, manu labo draudziņ! Man tiešām kauns par savu muļķīgo, nepiedienīgo rīcību! Vēl tagad sirds saraujas sāpēs, iedomājoties vien, ka es varēju aizlaist postā tik brīnišķīgu ciemakukuļu grozu! Es nudien esmu bijis īsts ēzelis, tagad es to zinu. Vai tu varētu šoreiz man to piedot un aizmirst, lai viss būtu atkal pa vecam?

— Kāda runa, ak tu tētīt! — Zurks, gaiši smaidī­dams, teica. — Kas gan ir tāda sīciņa pamērcēšanās Ūdensžurkam? Es tak caurām dienām vairāk pa ūdeni nekā uz sauszemes. Nelauzi vairs par to galvu! Apsvēr­sim, lūk, ko! Man šķiet, ja tā padomā, tev būtu labāk apmesties pie manis un padzīvot kādu laiciņu. Viss vien­kārši, protams, bez ērtībām, ne jau kā Krupja mājā, ne tuvu ne … bet tur jau tu neesi bijis; lai nu kā, pie manis tu jutīsies apmierināts. Un es iemācīšu tevi peldēt un airēt, un drīz vien ūdenī tu būsi tikpat veikls kā jebkurš no mums.

Žurka vārdi Kurmi tā aizkustināja, ka dzīvnieks nezi­nāja, ko atbildēt; ar ķepas virspusi viņš tikai norausa pāris asaru. Bet Zurks bija smalkjūtīgi pagriezis galvu sānis, un drīz vien Kurmis atguvās un spēja pat sulīgi aizbāzt muti divām dumbrvistiņām, kas aizrautīgi ķiķināja, zobodamās par viņa apskādēto ārieni.

Kad viņi pārradās mājās, Zurks sakurināja viesistabas kamīnu gaišās liesmās un iespieda draugu klubkrēslā iepretī ugunij, sameklēja arī viņam rītasvārkus un šļū­kātās un teica viņam upjustāstus, līdz pienāca vakariņu

laiks. Tie bija satraucoši stāsti tādam pazemē mītošam dzīvniekam, kāds ir Kurmis, — stāsti par aizsprostiem, pēkšņiem plūdiem un šaudīgām līda­kām, par tvaikoņiem, kas izmētā cietas, nesagraužamas pudeles … vismaz pudeles patiešām tika mestas, un tās krita no tvaikoņiem, tātad laikam jau tvaikoņi tās izmētāja; un par zivju gārņiem — cik smalki tie sev izvēlas sarunu biedrus; un par piedzīvojumiem notekgrāvjos un naktszvejā kopā ar Ūdru vai pārgājienos pa tīrumiem kopā ar Apsi.

Vakariņas pagāja ļoti jautri, tikai drīz pēc tam Kur­mis samiegojās un rūpīgais namatēvs pavadīja viņu augšā pa kāpnēm un ierādīja viņam pašu labāko guļam­istabu; tur Kurmis lika tūdaļ galvu uz spilvena, pilns miera un labsajūtas, zinādams, ka jaunatrastā māsa Upe visu nakti čalos tepat aiz loga.

No rūpēm un raizēm brīvajam dzīvniekam šī bija tikai pirmā no daudzām līdzīgām dienām, katra nākamā tapa garāka, interesantāka, cēlās un auga līdzi vasaras plaukumam. Viņš iemācījās peldēt un airēt un iepazina tekošo upes ūdeņu priekus, un, pielicis ausi pie niedres stiebra, brīžam spēja uztvert kādu mazumiņu no tā, ko, pa niedrēm staigādams, bez aprimas čukstēja vējš.