Vējš vītolos

VII. STABULĒTĀJS RĪTAUSMAS VĀRTOS

Vītītis pīpināja savu smalko svilpīti, pats noslēpies upmalas krūmu tumšajā vālā. Lai gan jau bija pavēls vakars, debesīs aizvien vēl blāzmoja aizgājušās dienas gaismas kāvi; taču bula pēcpusdienas apdullinošais kar­stums bija nokrities, izdilis, tam cauri taustījās īsās vasa­ras nakts vēsie pirkstgali. Izlaidies upmalā, Kurmis vēl arvien smagi dvašoja, juzdams sevī spiedīgo dienu, kas bija turējusies bez neviena mākonīša no ausmas līdz rietam; viņš gaidīja pārnākam mājās draugu. Kopā ar citiem puikām Kurmis bija izdzīvojies pa upi, ļaudams Ūdensžurkam ilgas, garas stundas ciemoties pie Ūdra, bet, pārnācis mājās, atrada visas istabas tumšas un tuk­šas, nekur ne vēsts no Žurka — tas, bez šaubām, bija palicis pie sava vecā drauga līdz pašam vakaram. Rādī­jās tomēr pārlieku sutīgs, lai uzturētos četrās sienās, tālab zvēriņš apsēdās ārā, paklājis apakšā dažas vēsas skābeņu lapas, un domāja par aizvadīto dienu un tās darbiem, cik tie visi bijuši bezgala jauki.

Te piepeši kļuva dzirdami Žurka vieglo soļu švīksti apvītušajā zālē.

— Kāds svētīgs vēsumiņš! — Zurks noteica, apsēdas un, domās nogrimis, vēroja upes ūdeņus.

— Tu, protams, paliki uz vakariņām? — Kurmis pēc brīža jautāja.

— Vienkārši bija jāpaliek, — Zurks atbildēja. — Viņi ne dzirdēt negribēja, ka es aizietu agrāk. Tu jau zini, cik viņi allaž viesmīlīgi. Un ūdri darīja visu, lai es justos labi un jautri līdz pat atvadu brīdim. Bet man visu laiku bija smagi ap sirdi, jo nevarēju neredzēt, cik patiesībā šie nelaimīgi un kā pūlas to slēpt. Ūdriem uzbrukušas bēdasj mazais Portlijs atkal pazudis. Tu jau zini, kā ve­cais Ūdrs ar viņu lepojas, lai gan nekad par to nebildīs ne pušplēsta vārda.

— Kurš, tas mazais brašulis? — Kurmis nevērīgi teica. — Nu, lai viņš zūd, kas tur ko uztraukties! Kuro reizi jau aizklīst un pazūd, un atkal pārrodas, viņam tā patīk visādi piedzīvojumi! Un nekad nekas briesmīgs nav atgadījies. Te viņu visi pazīst un mīl — tāpat kā veco Ūdru: vari būt drošs, kāds no dzīvniekiem uzskries bēglim virsū un nogādās mājās sveiku un veselu. Mēs paši viņu esam tā atraduši jūdzēm tālu no mājām un gluži mundru un spriganu.

— Jā, bet šoreiz ir pavisam citādi, — Zurks nopietni sacīja. — Portlijs nav rādījies mājās jau vairākas dienas,

un vecīši viņu izmeklējušies itin visur, gan augšup, gan lejup pa upi, bet nekur nav atraduši pat mazuļa pēdas. Un izklaušinājuši ikkatru dzīvnieku jūdzēm plašā_ ap­kaimē, un neviens nav zinājis neko pasacīt. Vecais Ūdrs ir uztraucies daudz vairāk, nekā pats to gribētu atzīt. Es dabūju no viņa zināt, ka mazais Portlijs nemaz tik labi nemākot peldēt, un domās vecajam visulaik rādās dzir­navu aizsprosts. Ūdeņi patlaban vēl diezgan augsti, aug­stāki nekā parasti šinī laikā, un aizsprosts mazo allažiņ briesmīgi vilinājis. Tur ir caurumi, lūkas, pats saproti, visādas briesmas. Ūdrs nebūt nav tas vīrs, kas priekš­laikus uztrauktos par saviem dēliem. Bet šoreiz viņš pa­tiešām ir uztraucies. Kad devos prom, vecais iznāca līdzi — it kā paelpot svaigu gaisu, izlocīt kājas. Tomēr varēja skaidri manīt, ka tas ir tikai iegansts, es pieda- būju viņu izteikties atklāti un beigās visu izzināju. Viņš dosies naktī uzmanīt braslu. Vai zini to vietu, kur agrā­kos laikos pletās brasls, pirms uzcēla tiltu?

— Kā nu nezināšu, — atteica Kurmis. — Bet kāpēc Ūdrs nospriedis uzmanīt tieši to sēkli?

— Nu, redzi, šķiet, ka tur viņš Portliju sācis apmācīt peldēšanā, — Zurks stāstīja tālāk. — Uz tās seklās, smil­šainās zemes strēmeles netālu no krasta. Un turpat viņš dēlam ierādījis, kā zivis ķert, un Portlijs tur nomedījis savu pirmo zivi, ar ko milzīgi lepojies. Mazais iemīlējis to vietu, un Ūdrs nu domā — ja Portlijs savos klejojumos tur peldētu garām, vienalga, no kurienes nākdams, — ja vien šoreiz nav no tiesas pazudis, nabadziņš, — tad viņš varbūt apstātos pie sava iemīļotā brasla vai arī, ja ne­jauši tam uzdurtos, atcerētos to un gribētu varbūt paspē­lēties … Tā nu vecais iet un sēž tur ik nakti, un gaida … aklu laimi, saproti, aklu laimi!

Viņi klusēja krietnu brīdi, domādami vienu un to pašu — kā bēdu nomāktais dzīvnieks tup sakucis, vien­tuļš nomodā visu nakti pie sēkļa un gaida .. . aklu laimi.

— Jā, tā nu ir, — Zurks pēc brītiņa sacīja. — Liekas, vajadzēs iet un likties uz auss.

Bet viņš palika sēžam, kā sēdējis.

— Zurk, — Kurmis ieteicās, — es vienkārši nespēju iet un likties uz auss un gulēt un neko nedarīt, lai gan patiešām nezinu, ko mēs varētu līdzēt. Paņemsim laivu un pairsimies augšup pa upi. Drīz uzlēks mēness — pēc stundas_ vai drusciņ vēlāk —, un tad mēs arī varēsim pameklēt Portliju, cik nu tas mūsu spēkos … Tas tomēr būs labāk nekā likties gultā un nedarīt itin nekā.

— Taisni manas domas! — Zurks piekrita. — Šī nakts patiešām nav tāda, lai to gluži vienkārši nogulētu, un rītausma arī nav nemaz vairs tik tālu; mēs varēsim ap­klaušināt tos dzīvniekus, kas pašā agrīnē ir jau kājās.

Viņi iesēdās laiviņā, un Ūdensžurks sāka piesardzīgi airēt. Upes vidū bija šaura gaismas josla, kurā neskaidri blāvoja debess, bet tur, kur ūdenī atēnojās krasti ar ko­kiem vai krūmu puduriem, to attēli rādījās gluži tādi paši kā īstie krasti, un tāpēc Kurmim vajadzēja stūrēt laivu ar lielu apdomu. Tumša un šķietami tuksnesīga, nakts tomēr bija pilna ar klusiem troksnīšiem — sanoņu, sīkšanu un čabēšanu —, ko saceļ nomodā esošie sīkie, darbīgie upes­krasta iemītnieki, bez aprimas kārtodami savas darīša­nas, līdz beidzot viņus apspīd saules gaisma, ļaudama baudīt krietnos pūliņos pelnīto atpūtu. Arī paša ūdens trokšņi bija dzirdami skaidrāk nekā dienā, tie likās pēk­šņāki, tuvāki un allaž šķita ieskanamies pēc kādas balss negaidīta uzsauciena.

Apvāršņa līnija skaidri un asi iezīmējās pret debesīm, vienā pusē tā rādījās sevišķi tumša pret sidrabaini blāz­mojošo debesmalu — tā ar katru mirkli pieņēmās spo­žumā. Beidzot pār gaidās sastingušo zemi lēni, svinīgi sāka celties mēness, izvēlās mirdzošs virs apvāršņa, atrai­sījies, brīvs no zemes skaujām; acīm atkal pavērās pla­šums — līdzenās pļavu tāles, mierīgie dārzi un upe no viena krasta līdz otram, visa maigi atsegta, bez noslēpu­miem un baidiem, tikpat vizmojoša kā dienā, tikai tas bija gluži cits vizmojums. Iemīļotās vietas nu sveica dzīvniekus gluži citā tērpā, it kā būtu nozudušas uz brīdi,

lai uzvilktu jaunas drānas, un atgriezušās patlaban kautri gaidītu, vai šādā izskatā viņas vairs varēs pazīt un ievērot.

Piesējuši laivu pie vītola, abi draugi izkāpa šinī klu­sajā, sudrabotajā valstībā, pacietīgi izlodāja dzīvžogus, koku dobumus, strautus un to šaurās caurtekas, grāvjus un izsusējušos ūdensceļus. Apsēdušies atkal laivā un pār­braukuši otrā pusē, viņi meklēdami īrās augšup pa upi, un mēness tikmēr spīdēja pie skaidrajām debesīm dzidrs un tāls, mirdzēja cik spēdams, lai no sava taluma dzīvnieciņiem palīdzētu; bet nāca jau norieta stunda, un spīdeklis negribīgi slīdēja pretī zemei, līdz pameta viņus vienus, un laukus un upi atkal ietina noslēpums.

Tad pakāpeniski kļuva manāmas pārvērtības. Apvār­snis sāka dzidrināties, jau skaidrāk varēja pārredzēt lau­kus un atšķirt kokus, un tie rādījās it kā citādi; noslēpu­mainība ap tiem ira un plēnēja. Kāds putniņš pēkšņi iesvilpās un apklusa; pamodās viegla vēsmiņa un čabi- nādamās staigāja pa niedrēm un meldriem. Ūdensžurks, kurš tobrīd sēdēja pakaļgalā, piepeši saslējās un sa­springti ieklausījās. Viegliem vēzieniem irdams laivu un rūpīgi vērodams krastus, Kurmis pārsteigts pavē­rās viņā.

— Pazuda! — Zurks izdvesa, atslīgdams sēdeklī. — Tik skaista, savāda, tīra! Ja tik drīz tai vajadzēja beigties, es gandrīz vēlētos, kaut nebūtu to nemaz dzir­dējis! Tā atmodināja tik sāpīgas ilgas, ka tagad liekas — nekam vairs nav jēgas, tikai dzirdēt šo mūziku vēlreiz un mūžam to klausīties! Jā! Atkal tā pati! — viņš iesaucās, no jauna sasliedamies. Zurks klausījās krietnu laiciņu — sastindzis, gluži kā apburts.

— Nu tā apklust, vairs nevaru sadzirdēt, — pēc brīža viņš ierunājās. —Ak, Kurmīt, kāds skaistums! Sie jautrie treļļi un līksmība, smalkais, dzidrais tālās stabules lai­mes sauciens! Tādu spēli pat sapnī nekad neesmu klau­sījies, un aicinošais sauciens tajā ir vēl stiprāks nekā mūzikas daile. Airē, Kurmīt, airē! Jo šī mūzika un šis aicinājums varbūt skan mums.

Kurmis paklausīja, stipri pārsteigts un izbrīnījies.

— Es gan nedzirdu nekā cita, — viņš teica, — kā tikai vēja čalas niedrēs un meldros, un upmalas vī­tolos.

Zurks neatbildēja ne vārda, ja vispār dzirdēja Kurmja balsi. Viņš bija aizrauts citā pasaulē, pacelts ekstāzē un trīcēdams ar visu sirdi atdevās šīs jaunās, dievišķās izjū­tas varai, kura bija sagūstījusi viņa dvēseli, šūpoja un aijāja to savās stiprajās, drošajās rokās gluži kā bezpa­līdzīgu, bet svētlaimē tvīkstošu mazuli.

Kurmis tikai irās klusumā uz priekšu, un drīz viņi sa­sniedza vietu, kur nošķīrās plaša atteka. Sen pametis stūri likteņa ziņā,Zurks tikai pamāja ar galvu uz attekas pusi. Lēnlēni svīda gaisma, un pēc krāsām jau varēja atšķirt puķes, kas rotāja ūdensmalu.

— Arvien skaidrāk un tuvāk! — Zurks priecīgs iesau­cās. — Tagad tu varēsi sadzirdēt, noteikti! Ak .. . beidzot tu arī, es redzu!

Kurmis sastinga ar aizturētu elpu, pārstāja cilāt airus; kā dzidrs vilnis dzīvnieku aizsniedza līksmie treļļi, tie nobruka pār viņu un aizrāva sev līdzi bez spēka, bez gribas. Kurmis tikai manīja Zurkam pār vaigiem ritam asaras, palocīja galvu un visu saprata. Zvēriņi tā kavē­jās brīdi, un, lēni garām slīdot, viņus glāstīja mēļi sarkanie vītolu vējmietiņi, kas pušķoja krastmalu; tad nepārprotams aicinājums, kas bija atlidojis rokrokā ar neatvairāmo melodiju, pakļāva Kurmi savai varai un viņš ierasti noliecās pār irkļiem. Ar katru brīdi pieņēmās gaisma, tomēr it neviens putniņš nedziedāja, kā parasti, rītam svīstot, jo debesu mūzikas gaidās vispāri valdīja brīnumains klusums.

Viņi slīdēja laivā aizvien uz priekšu, un kupli sazēlusī pļavas skarene abos attekas krastos šorīt šķita nepārspē­jami svaiga un zaļa. Nekad viņi nebija manījuši rozes tik dzīvīgas, kazrozes tik nesavaldīgi kaislas un vīgriezes tik pārpilnas ar medus dvašu, ka tās pieelpoja visu apkārtni un telpu. Tad gaiss sāka pildīties ar tuvīnā aizsprosta šalkoņu, un zvēriņi juta, ka viņu ceļojums neizbēgami tuvojas beigām, vienalga, lai kādas tās arī būtu.

Putām klātais zaļgano ūdenskrituma gāzmu vizmai- nais pusloks, ko milzīgais dambis saturēja no viena krasta līdz otram, sarāva mierīgo attekas līmeni virpuļojošos mutuļos un burzgu grīstēs, pārmākdams visus pārējos trokšņus ar savu svinīgo, tumšo rūkoņu. Attekas vidū, vizmojošo aizsprosta roku apņemta, bija noenkurojusies neliela saliņa, kuras krastus ieskāva cieši saaugušu vī­tolu, sidrabaini baltu bērzu un alkšņu mūris. Atturīga, kautra, bet cieņas pilna, saliņa slēpās aiz sava koku priekškara, gaidīdama, līdz pienāks noliktā stunda un ieradīsies tie, kas aicināti un izredzēti.

Gluži lēnām, bet nešauboties un nevilcinoties, svinīgu gaidu varā dzīvnieki izīrās caur mutuļojošo ūdens joslu un piejstāja puķēm nosētajā saliņas krastā. Klusēdami viņi izkāpa malā un, brizdami pa ziedošo, smaržu pilno zāli, spraukdamies caur biežņu, devās uz saliņas lēzeno augšu, līdz negaidot iznāca mazā, kā pasaka zaļā pļa­viņā, ko ieskāva pašas dabas dēstīti augļu koki — mež­ābeles, savvaļas ķirši un dzeloņplūmes.

— Te mana sapņu dziesma mīt, šī ir tā vieta, ko mūzika man pauda … — Zurks čukstēja gluži kā transā. — Vienīgi šeit, šinī svētītā vietā … ja vispār kaut kur, tad šeit visdrošāk mēs sastapsim Viņu!

Tad Kurmis piepeši juta, ka liela svētbijība nolaižas pār viņu, miesas pielīst ar smagumu, galva noslīgst lejup un kājas šķiet ieaugam zemē. Tās nebūt nebija bailes no Pāna [2] — patiešām, viņš jutās neizsakāmi mierīgs un aplaimots —, tā bija pielūgsme, kas viņu sasaistīja un turēja ciet: neko neredzēdams, dzīvnieks tomēr zināja — tas var nozīmēt tikai vienu: kāda dižena atklāsme ir tepat gluži blakus. Ar pūlēm Kurmis pavērsās pret draugu un skatīja viņu sev līdzās padevīgas bijības pārņemtu, pie visām miesām trīcošu. Un vēl aizvien valdīja pilnīgs klu­sums, lai gan visapkārt koku zaros tupēja simtiem putnu un arvien gaišāka un gaišāka plauka rītausma.

Varbūt viņš tā arī neuzdrīkstētos pacelt acis, ja vien, stabules dziesmai apklustot, tās aicinājums nebūtu pali­cis tikpat varens un pavēlošs. Arī tad, ja pati Nāve gai­dītu viņu ar paceltu izkapti, dzīvnieks tomēr klausītu aici­nājumam un pavērstu savu mirstīgo skatu uz lietām, kam patiesībā ir jāpaliek apslēptām. Drebēdams viņš paklau­sīja un cēla savu noliekto galvu; un tad — nesaudzīgi,

nepielūdzami dzidrajā rītausmas gaisā, kad visa daba mazgājās pāri plūstošā krāsu skaidrībā un, elpu aizturē­jusi, gaidīja brīnuma parādīšanos, — zvēriņš tieši acīs ielūkojās savam draugam un palīgam, skatīja pār pieri atpakaļ izliekto ragu rokus,kas blāvi spīdēja dienas svī­dumā, redzēja vīrišķīgo, līko degunu un labsirdīgās acis, kas raudzījās viņam pretī, kamēr bārdainās mutes kaktiņi savilkās smaidā; redzēja stiegrainās, muskuļotās rokas, paceltas pret platajām krūtīm, un slaidos, lokanos pirk­stus — tie turēja Pāna stabules, kas tikko bija atņemtas no pavērtajām lūpām; redzēja spēcīgos, spalvainos stil­bus, kas majestātiskā mierā atpūtās zālē; un visbeidzot viņš pamanīja pie Pāna kājām saritinājušos bezgala mierā un labsajūtā šņākuļojošu mazu resnulīti — Ūdra bērnu. Vienā pašā satrauktā bezelpas mirklī zvēriņš visu to ieraudzīja rītausmas blāzmā jo skaidri, un, kamēr viņš raudzījās, tikmēr dzīvoja, un, kamēr viņš dzīvoja, tikmēr brīnījās.

— Žurciņ, — viņš iečukstējās drebēdams, atguvis elpu, — vai tev nav bailes?

— Bailes? — Zurks nomurmināja, un neizteicama mīlestība mirdzēja viņa acīs. — Bailes! No viņa! Ak, ne­mūžam, nemūžam! Vien tagad … tagad … Ai, Kurmīt, nu man ir bailes!

Tad abi zvēriņi, nometušies pie zemes, pielūgsmē no­lieca galvu.

Pēkšņs un varens, liels zeltā kvēlojošs saules gredzens izsprāga pār apvāršņa malu dzīvniekiem taisni pretī, un pirmie staru kūļi, šaudamies pāri līdzenajām klānu pļa­vām, iecirtās tieši acīs un pielēja tās ar žilbu gaismu. Kad dzīvnieki atguva redzesspēju, parādība bija zudusi un gaiss vai pušu plīsa no putnu dziesmām, ar kurām tie sveica rītausmu.

Kad dziļā izmisumā viņi tukšām acīm pavērās apkārt un sāka pamazām atskārst, ko bija redzējuši un zaudē­juši, draiskulīgs vējiņš, palēkdamies vien atskrējis pa ūdens virsu, sadrebināja apšu lapas, pakratīja rasotās

rozes un viegli, glāstoši iepūta viņiem sejā, un līdz ar šo maigo pieskārienu pār zvēriņiem nāca acumirklīga aiz­mirstība. Jo tā ir visupēdējā, cēlākā balva, ko labestīgais pusdievs allaž sūta tiem, kuriem ir parādījies par pestī­šanu, — pilnīgas aizmiršanas balva. Lai nepaliek un nevairojas plosīgas atmiņas un lai neaizklāj priecas un līksmības sauli, un spocīgi atceru tēli lai nedara drūmu pēcāko dzīvi mazajām radībām, kurām viņš līdzējis pār­varēt grūtas dienas, un lai dzīvnieciņi atkal ir tikpat jautri un laimīgi kā agrāk.

Kurmis izberzēja acis un paskatījās uz Žurku; draugs apmulsis vērās apkārt.

— Piedod, lūdzu, bet ko tu sacīji, Zurciņ? — viņš jau­tāja.

— Man liekas, — Zurks lēni vilka, — es tikai pie­bildu, ka šī ir īstā vieta un, ja vispār mēs viņu atradīsim, tad tikai šeit. Un raugi! Redz, kur viņš ir, mazais brašu­lis! — Un, priekā iekliedzies, viņš metās pie miegainā Portlija.

Bet Kurmis vēl palika, domās iegrimis, brīdi stāvam. Kā pēkšņi iztraucēts no brīnišķa sapņa un cenzdamies to vēl atsaukt, bet nespēdams saglabāt vairs neko, tikai neskaidru skaistuma nojautu, daiļuma smeldzi! Līdz arī tā zūd un izgaist un sapņotājs ar sūrstošu dvēseli pado­das bargajai, aukstajai atmodas tiesai. Tā Kurmis, brī­tiņu kāvies ar atmiņām, skumji papurināja galvu un sekoja Zurkam.

Portlijs pamodās ar līksmu iespiedzienu un priecīgs viļņaini locīja muguru, redzēdams tēva draugus, kuri beidzamajā laikā ar viņu tik bieži bija spēlējušies. Mirkli vēlāk tomēr acis mazajam apdzisa, un, žēli smilkstēdams, viņš metās skriet un meklēt kaut ko riņķu riņķiem visap­kārt. Gluži kā bērns, kas, laimīgs mierīgi aizmidzis auk­lītes rokās un piepeši uzmodies viens svešā vietā, skrien pa visiem kaktiem, telpām un gaiteņiem, sirdij vai lūstot aiz izmisuma, — tā Portlijs nepagurdams rikšoja tik un skrēja, pārmeklēdams saliņu no viena gala līdz otram, kamēr beigās viņu pārmāca melna bezcerība, zvēriņš ap­stājās un sabruka plosīgās raudās.

Kurmis piesteidzās mazo mierināt, bet Zurks ar sku­mīgu, ilgu pilnu skatu kavējās pie zīmīgām nagu pēdām, kas bija dziļi iespiedušās zālainajā velēnā.

— Kāds liels . .. dzīvnieks … te bijis, — viņš lēnīgs, domās iegrimis, nomurmināja un gudroja un gudroja, un viņa prāts dīvaini malās pa apli.

— Nāc, Zurk, iesim! — Kurmis sauca. — Padomā par nabaga Ūdru, kas tup un gaida pie sēkļa!

Portliju drīz vien izdevās apklusināt, solot jauku brau­cienu īstā, paša mistera Ūdensžurka laivā, un abi lielie

dzīvnieki aizveda mazuli uz krast­malu, apsēdināja drošā vietā lai­vas dibenā, kur paši viņu varēja uzmanīt, un īrās prom pa atteku. Saule jau bija gabalā un krietni karsēja, putni vīteroja kā aprei­buši, un attekas krastos puķes smaidīja viņiem un māja ar galvu, tomēr, kā dzīvnieki nodomāja, tām vairs nebija tik bagātu smaržu, tik sulīgu, košu krāsu, kādas viņi likās kaut kur tepat vēl nesen redzējuši; bet kur? — viņi brīnījās …

Sasnieguši galveno teci, zvēriņi pagrieza laivu pret straumi un īrās uz sēkli, kur draugs, viņi zināja, acu neaizvēris, tup savā vientulīgajā sardzē. Kad pazīstamā vieta vairs nebija tālu, Kurmis pagrieza laivu malā un viņi izcēla mazo Portliju krastā, nolika uz strūdzinieku takas, uzplikšķināja tam pa kumbru un lika iet taisni uz priekšu, tad paši atgrūdās upes vidū. No turienes abi draugi noskatījās, kā zvēriņš, pašapzinīgs un svarīgs, gāzelēdamies aiziet pa taku, kā viņa purniņš pēkšņi pa- slienas gaisā un svarīgā gaita nojūk lempīgā riksī; tad Portlijs izgrūda spalgus smilkstienus un viļņaini locīja muguru par zīmi, ka saodis savējos. Pavērsuši acis aug­šup, laivā sēdošie redzēja, kā vecais Ūdrs stīvs un nogai­dījies izlec no sekluma, kur tupējis trulā pacietībā, un, izgrūzdams pārsteiguma un prieka rējienus, kūleņiem vien aizdrāžas caur upmalas kārkliem uz strūdzinieku taku. Tad, iecirtis ūdenī vienu irkli, Kurmis ar spēcīgu vēzienu apgrieza laivu un ļāva straumei nest viņus lejup; meklēšana bija laimīgi beigusies.

— Zurciņ, man tāds dīvains gurdums nāk virsū, — Kurmis teica, bez spēka sašļucis pār airiem, laivai brīvi slīdot pa straumi. — Visu nakti neesam gulējuši, tu var­būt sacīsi, bet tas nav nekas. Tā mēs vasarā aizvadām daudzas naktis. Nē, tas nav īstais iemesls. Tāda sajūta, ka būtu pieredzēts kaut kas gaužām satraucošs un reizē

diezgan baismīgs un ka tagad viss jau aiz muguras; bet nekas īpašs taču nav noticis.

— Kaut kas patiesi aizraujošs, varens un skaists …— pievērtiem plakstiem atlaidies sēdeklī, Zurks bubināja.

— Es, Kurmīt, jūtos gluži tāpat, vienkārši beigts un pagalam, bet garīgi, nevis miesīgi. Tā ir laime, ka upe nāk līdzi un mūs aizšūpo mājup. Un vai nav jauka sajūta, kad silta saulīte atkal glāsta muguru! Ieklausies, kā vē­jiņš čabinās niedrājā!

— Zuzina kā mūzika .. . kaut kur tālu, tālu, — Kur­mis snauzdams pamāja.

— Jā, jā, tā gan, — Zurks sapņaini, gurdi runāja.

— Dejas mūzika… ritmiska un bez apstājas… tajā skan arī vārdi … brīžam vārdi, brīžam bez vārdiem … Un atkal mūzika, deja … un beigās vairs nekā cita kā niedrāja klusie čuksti;

— Tev asāka dzirde, — Kurmis skumīgi sacīja. — Es nevaru saklausīt vārdus.

— Es tev tos noskaitīšu, — Zurks klusām teica, tāpat ar pievērtiem plakstiem. — Nu atkal sāk dziedāt ar vār-

diem … tikko dzirdami, bet skaidri… «Lai pielūgsme jūs nepiemeklē — un prieki nepārtop jums peklē — grūtā stundā savā garā jums jāpiesauc ir mana vara — un tad viss atkal jāaizmirst! . ..» Nu meldri pārņem melodiju. «Viss jāaizmirst, viss jāaizmirst,» tie nopūzdamies saka, un vārdi aizgrimst niedru čalās, čukstos … Balss atgrie­žas no jauna . . . «Lai kājas netop asiņainas — būs slaz­diem tukšiem aizcirsties — kad no cilpām topat brīvi, jūs jūtat manu dzīvi — bet tas jums tiešām jāaizmirst! …» Piegriez tuvāk, Kurmīt, tuvāk pie niedrēm! Vairs tikko var sadzirdēt, ar katru brīdi vājāk …

«Kā dziednieks un palīgs es daru tos mundrus — bēr­nus un zvēriņus — mežos un dumbros kas aizklīst un maldās — tos atrodu, dziedēju brūces — liekot tiem pēc visu aizmirst! …» Tuvāk, Kurmīt, tuvāk! Nē, vairs nekā, dziesma izzūd niedru čalās.

— Bet ko nozīmē šie vārdi? — izbrīnījies vaicāja Kur­mis.

— Nezinu, — Zurks vienkārši atbildēja. — Kā dzir­dēju, tā tev skaitīju. Vai! Nu atkal tie atnāk, tik skaidri un dziļi! Beidzot tik īsti, nepārprotami… vienkārši… aizkustinoši.. . pilnīgi …

— Nu, kas tur sacīts? — pacietīgi nogaidījis vairākas minūtes, Kurmis vaicāja, snauduļodams karstajā saulē.

Bet atbildes nebija. Viņš paskatījās un saprata, kāpēc draugs neko nesaka. Ar laimes smaidu uz lūpām, vēl ar­vien it kā ieklausīdamies klusumā, Zurks bija saldi aiz­midzis.