Vējš vītolos

V. MĪĻĀS MĀJAS

Aitas saskrēja barā, nāsis iepletušas, spiedās pret aploka kārtīm, dipšināja pa zemi ar tievajām priekškājām un skatījās izslietām galvām, un viegli garaiņi cēlās aukstajā gaisā virs aploka; abi zvēriņi palēkdamies vien

aizsteidzās tām garām, skaļi pļāpādami un smiedamies. Visu dienu viņi bija aizvadījuši, klejodami kopā ar Ūdru, pētīdami un izstaigādami plašo augšzemi, kur kā sīkas urdziņas aizsākās vairāki strauti, kas pēcāk ieplūda viņu upē, un nu pāri laukiem, pakalniem un lejām atgriezās mājup; īsā ziemas diena dzisa jau krēslainās ēnās, bet mājas vēl bija krietnā gabalā. Brizdami uz labu laimi pāri uzartam laukam, viņi bija pamanījuši aitas un svie- dušies uz to pusi, un patlaban, paskrējuši kādu gabaliņu gar žogu, atrada iemītu sliedi, un iešana kļuva par tīro prieku, it īpaši, kad vēl ierunājās visupētošais, sīkais Kautkas, ko katrs dzīvnieks nes savā iekšienē un kas pa­teica nekļūdīgi: «Jā, gluži pareizi, šis ceļš aizved mājup!»

— Tā vien šķiet, ka priekšā būs ciemats, — Kurmis domīgi minēja un palēnināja soli, jo iemītā sliede jau pirmīt bija kļuvusi par taku, taka par lauku ceļu, un pat­laban tas uzveda uz īsta, bruģēta lielceļa. Dzīvniekiem it nemaz nepatika ciemati; viņu pašu lielceļiem, kas saza­rotā rakstā sedza šo zemi, bija savi neatkarīgi virzieni, tie neveda ne uz baznīcām, ne uz pasta kantoriem, ne uz krogiem.

— Tas nekas, — Žurks mierināja, — ziemā cilvēki ap šo laiku ir salīduši istabās un sasēdušies ap kamīniem — gan vīri, sievas un bērni, gan arī suņi un kaķi. Mēs tiksim cauri ciematam bez bēdu, mēs varam pat, ja tu gribi, palūkoties pa logiem un pavērot, ko šie tur iekšā dara.

Kad zvēriņi, mīkstiem soļiem tecēdami pa plāno, pū­kaino pirmo sniegu, sasniedza ciematu, strauji tumstošā decembra nakts to jau ietina melnos autos. Tikpat kā neko vairs nevarēja redzēt, vien ielas abās pusēs no lampām vai kamīniem tumšajā ārpasaulē pa logu rūtīm krita oranžsarkanas gaismas četrstūrīši. Lielum liela daļa zemo sīkrūšu lodziņu bija bez aizkariem, un skatītājam no āra bija labi redzami māju iemītnieki — tie vai nu sēdēja pie galda, dzerdami tēju, vai strādāja kādu rok­darbu, vai arī sarunājās smiedamies un žestikulēdami, un ikviens darbojās ar tādu izteiksmīgu grāciju, kādu varētu

tikai vēlēties skoloti aktieri, ar to dabisko iznesību, kāda parādās vienīgi tad, ja cilvēks nezina, ka viņu novēro. Sev par prieku virzīdamies no viena skatu loga pie otra, abi zvēriņi, paši vēl tik tālu no mājām, ar ilgu pilnām acīm noraudzījās cilvēkos — kā tie noglāsta kaķi, kā paceļ un aiznes uz gultu samiegojušos bērnu vai kā noguris vīrs pastiepj roku un uz gruzdošas pagales gala izdauza pīpi.

Bet tad viņi ielūkojās kādā sīkā lodziņā ar aizvilktiem aizkariem, kuri naktī šķita gluži caurspīdīgi, un tur mājas iekšējā pasaule, norobežota ar sienām un logsegu, sevī aizmirsusies un izslēgusies no lielās, draudīgās ārpasau­les, likās pulsējam visdzīvāk. Cieši pie baltā aizkara bija redzams putnu būrītis, tas izgaismojās skaidri jo skaidri — stieplītes, laktiņa un pārējais, viss tik labi saskatāms, pat apknābātais vakardienas cukura graudiņš. Uz laktiņas būrīša vidū tupēja tā pūkainais iemītnieks, galvu dziļi ievilcis uzboztās spalviņās; putniņš bija tik tuvu, ka, likās, to varētu noglāstīt, ja vien pastieptu roku,

pat uzbužināto spalvu galiņu smalkais dzēlums skaidri izcēlās uz gaismā kūstošā aizkara. Kamēr viņi tā lūkojās, būrī snaudošais gaisa lidonis nemierīgi sakustējās, atmo­dās, noskurinājās un pacēla galvu. Viņi noskatījās, kā tas atvāza mazo knābīti, plati nožāvājās kā tāds miega- lācis, tad ievilka atkal galviņu plecos, uzbužinātās spal­viņas līgani nosēdās, sastinga . .. Asa vējbrāzma iecirtās viņiem aiz apkakles, ar saltām krusas adatiņām iedzēla skaustā un pamodināja no sapņainā stinguma, un zvēriņi apjauta, ka pirkstgali gluži nosaluši, kājās salijis sma­gums, bet līdz viņu pašu mājām vēl nogurdinošs ceļa gabals.

Tūlīt aiz ciemata, kad aizmugurē strauji pagaisa bei­dzamās mājas, no visām pusēm gājējus apņēma ar pazīs­tamām lauku smaržām pievilgusī tumsa, un viņi sasparo­jās pēdējam lielajam stiepienam, īstajam mājupceļam, kurš, kā zināms, noved pie mērķa, noslēdzas ar durvju aizbīdņa klaudzienu, steigā iekurtu kamīnu un pierasto lietu laipnajām sejām, kas mūs apsveic kā ilgā prombūtnē klīdušus tāljūru braucējus. Klusēdami, katrs savās do­mās iegrimuši, dzīvnieki tecēja vienmērīgi uz priekšu. Kurmis domāja galvenokārt par vakariņām, jo nakts bija melna kā ogle un apvidus gluži svešs; viņš tikai uzticīgi tipināja pa Žurka pēdām, pilnīgi paļaudamies uz draugu. Bet Ūdensžurks tecēja gabaliņu priekšā, plecus, kā pa­rasti, mazliet uzrāvis, acis pievērsis pelēksnīgajai, tais­najai ceļa lentei un pavisam aizmirsis nabaga Kurmi, kuru pēkšņi sasniedza pavēlošs signāls; tas ķēra dzīv­nieku kā zibens spēriens.

Mums — citādām būtnēm, kuras jau zaudējušas fi­zisko sajūtu smalkumu, nav pat atbilstošu vārdu, ar ko varētu izsacīt, kā dzīvnieki sazinās ar apkārtējo vidi, gan dzīvo, gan nedzīvo; mēs tikai varam pasacīt, piemēram, «viņš saoda», ietverot šinī vārdā visu to smalko uztveres nianšu kopumu, kas dienu un nakti liek drebēt dzīvnieka nāsīm, kas viņu aicina, mudina, brīdina un attur. Kāds no šiem noslēpumaini smalkajiem signāliem, nākdams it

kā no tukšuma, nakts tumsā sasniedza Kurmi, mijām, siltām trīsām izskrēja caur augumu vēl un vēlreiz, lai gan dzīvnieks nemaz nespēja mirklī skaidri atģist, kas tas īsti bija. Dzīvnieks apstājās kā iemiets, snaikstīja degunu uz vienu pusi, uz otru, cenzdamies kaut reizi vēl notvert sīko signāla drīksniņu, telegrāfisko plūsmu, kas tik spēcīgi bija viņu satraukusi. Viens mirklis — viņš atkal to uzķēra, un šoreiz smaržai līdzi atvēlās atmiņas kā palu ūdeņi.

Mājas! Lūk, ko nozīmēja šis liegais aicinājums, gaisā vibrējošie smalkie pieskārieni, neredzamās mazās rociņas, kas, likās, bīdīja un stūma, un vilktin vilka — turpu, turpu! Ak vai, tās taču kaut kur tepat līdzās, vecās, labās mājas, ko viņš tādā steigā toreiz bija pametis un nekad vairs nebija uzmeklējis kopš tās dienas, kad pirmo reizi bija ieraudzījis upi! Un tagad tās sūtījušas savus izlūkus un vēstnešus, lai tie gūstītu viņu un vestu atpakaļ. Kopš aizbēgšanas tanī gaišajā saules rītā viņš tās labi ja vis­pār kādreiz bija pieminējis — tik ļoti viņu bija aizrāvusi jaunā dzīve ar saviem priekiem, pārsteigumiem, vilino­šiem piedzīvojumiem un atklājumiem. Bet patlaban līdz ar veco atmiņu viļņiem mājas tik skaidras atdzīvojās acu priekšā, atnāca pie viņa caur tumsu! Applukušas, patie­šām, un šauras, un nabadzīgi mēbelētas, tomēr tās bija viņa mājas, kuras viņš pats sev iekārtojis un kurās tik laimīgs mēdza atgriezties pēc dienas darbiem. Un mājas acīmredzot arī bijušas laimīgas ar viņu; tagad tām nav saimnieka, tās vēlas viņu atpakaļ un tālab sūta smaržu vēstis — skumjas, pārmetumu pilnas, taču bez dusmām un rūgtuma, tik ar smeldzīgu atgādinājumu, ka mājas te ir un gaida . ..

Aicinājums bija skaidrs, nepārprotams. Viņam jā­klausa, tūlīt, bez kavēšanās jāiet uz savām mājām!

— Žurciņ! — viņš iekliedzās, pilns priecīga satrau­kuma. — Apstājies! Nāc atpakaļ! Ātrāk, es gaidu!

— Nu, ko tu, Kurmīt, pieliec soli! — Žurks uzmundri­noši atsaucās un naski čāpoja tālāk.

— Apstājies, Zurciņ, lūdzu! — nabaga Kurmis lielās sirdssāpēs žēli sauca. — Kā tu nesaproti! Tās ir manas mājas, manas vecās mājas! Es nupat saodu smaržu, tās ir tepat tuvumā, pavisam, pavisam tuvu! Man jāiet turp, es nevaru citādi, nevaru! Ak, Zurciņ, griezies atpakaļ! Lūdzu, lūdzu, nāc atpakaļ!

Ūdensžurks tobrīd jau bija krietnā gabalā, pārāk tālu, lai skaidri saprastu, ko tas Kurmis klaigā, — tik tālu jau, ka nesaklausīja sāpīgo lūgumu drauga balsī. Turklāt Zurks saspringti pētīja, kāds būs laiks, jo viņš arī bija saodis kaut ko … kaut ko aizdomīgu — it kā taisītos snigt.

— Kurmi, mēs patiešām vairs nevaram kavēties! — viņš uzsauca, pagriezies atpakaļ. — Vienalga, ko tu tur esi atradis, mēs atnāksim pēc tā rītu! Bet tagad mēs ne­drīkstam apstāties — vēls jau, un tūlīt sāks atkal snigt, un es vairs īsti nezinu ceļu! Te vajadzīgs tavs smalkais deguns, Kurmi, skrien ātrāk šurp, esi tik labs! — Un, atbildi nemaz nesagaidījis, Ūdensžurks pielika soli.

Nabaga Kurmis stāvēja viens ceļa vidū, sirdij vai lūs­tot aiz sāpēm, un neatturamas raudas krājās, krājās un milža kaut kur dziļi krūtīs, lai piepeši izlauztos uz āru — viņš to zināja — nevaldāmās asarās. Bet arī šādā smagā pārbaudījuma brīdī viņš palika uzticīgs savam draugam. Ne mirkli viņam pat prātā nenāca, ka Žurku varētu pa­mest. Bet tikmēr no mājām plūstošās ožasvēstis neatlai­dīgi lūdzās, čukstēja, ap­vārdoja dzīvnieku un galu galā sauca atpakaļ stingri un pavēloši. Bīs­tami bija vēl ilgāk kavē­ties šai burvju lokā. Ar spēju rāvienu, sirdij sā­pīgi salecoties, viņš no­dūra degunu uz leju un padevīgi tecēja Zurkam pa pēdām, lai gan vājas,

smalkas ožasvēstis arvien vēl dzinās pakaļ viņa bēgo­šajam degungalam, pārmezdamas jauno draudzību un to, ka dzīvnieks tik cietsirdīgi aizmirsis savas mājas.

Kurmis ar pūlēm panāca Ūdensžurku; tas, neko ne­nojauzdams, sāka jautrā garā mēļot, ko viņi darīs, kad pāries mājās, — cik jautri uguns liesmas sprēgās viesistabas kamīnā un ko viņš domā ēst vakariņās —, nemaz nemanīdams, ka ceļabiedrs, sāpju salauzts, neat­bild ne vārda. Tomēr beigu beigās pēc krietna ceļa ga­bala, kad viņi gāja gar koku skupsnu ar dažiem celmiem šosejas malā, Zurks apstājās un labsirdīgi teica:

— Paklau, veco zēn Kurmīt, tu būsi laikam stipri vien apkusis — ne vārdiņš vairs nenāk pār lūpām un kājas smagas kā bluķi, vai ne? Apsēdīsimies te mazu brīdi, atņemsim elpu. Sniegs arī noturējās, nesnidzis līdz šim laikam, un lielākais ceļa gabals jau pieveikts.

Kurmis izmisīgi sakņupa uz celma un turējās visiem spēkiem, lai gan skaidri juta — raudas nāk virsū. Elsas, ko viņš bija visu laiku apspiedis, vairs nebija valdāmas. Tās kāpa un kāpa, lauzās uz āru, savilka kaklu ciešāk un ciešāk, līdz nabaga dzīvnieks vairs nespēja tām pretoties un ieraudājās — skaļi, atklāti, bezpalīdzīgi, jo saprata — nu jau ir palaists garām un zudis itin viss, ko viņš … nevarētu pat sacīt, ka bija atradis.

Pārsteigts un sabijies par Kurmja krampjainajām elsām, Ūdensžurks ilgi neuzdrīkstējās pat iepīkstēties. Beidzot viņš klusi un līdzjūtīgi teica:

— Kas noticis, veco zēn? Kas gan tevi tā sāpina? Iz­stāsti savas bēdas, tad raudzīšu, kā varu palīdzēt.

Nabaga Kurmis nespēja ne vārda dabūt pār lūpām, elsas ik mirkli lika sarauties krūtīm, vēlās viļņu viļņiem, noslāpējot vārdus, ko viņš gribēja sacīt.

— Es zinu, tas … tas ir šaurs, nabadzīgs mājoklī- tis, — viņš beidzot saraustīti izspieda, — ne jau tāds kā tavs … omulīgais dzīvoklis vai… Krupjapils, vai… Āpša plašās istabas … Bet tā ir mana … paša mā­jiņa … dārga man … un es aizgāju, pametu to, aiz­

miršu … tad es to pēkšņi saodu … tur uz ceļa … kad es saucu un tu neparko neklausījies, Zurciņ … tad es redzēju pēkšņi visu tik skaidri… un es gribēju mājās! Vai man dieviņ! Va-ī dieviņ! Bet tu jau negriezies atpa­kaļ, Zurciņ … un man vajadzēja visu pamest, bet es vēl saodu … visu laiku … likās, sirds man lūzīs! Mēs varē­jām aizskriet un tikai paskatīties, Zurciņ … tik uzmest acis … tas bija turpat līdzās … bet tu negribēji griezties atpakaļ, Zurciņ, tu jau negribēji! Vai man dieviņ! Va-ī dieviņ!

Atmiņas no jauna uzplēsa brūci, un raudas pilnīgi pārņēma dzīvnieku savā varā, aizžņaugdamas valodu.

Stingu skatienu Zurks vērās taisni sev priekšā un klu­sēja, viegliņām glāstīdams Kurmja plecu. Satumsušā balsī pēc brīža viņš nomurmināja:

— Jā, nu viss ir skaidrs. Kāds cūka es esmu bijis! Pats īstākais cūka! Vepris, vairāk nekas!

Zurks pacietīgi nogaidīja, līdz Kurmja elsas pierima un kļuva ritmiskas; kad bija dzirdama vairs tikai šņau- kāšanās un žagošanās, viņš piecēlās un it kā bezrūpīgi teica:

— Nu gan patiešām jāsāk kustēties, veco zēn! — Un izbrida pa vecajām pēdām uz ceļa.

— Kur tad tu — ik! — domā iet, Zurciņ, — ik? — pacēlis asarainās acis, Kurmis satraukts iesaucās.

— Mēs iesim un sameklēsim tavu mājiņu, veco zēn,— Zurks jautri atbildēja. — Tad nu esi tik labiņš un neka­vējies, visa meklēšana vēl priekšā, un bez tava šņukura mēs šoreiz neiztiksim.

— Ak, ko nu vairs, Zurciņ, liecies mierā! — Kurmis iesaucās, pielēkdams kājās un steigdamies līdzi. — Es tev saku, tas nav uz labu! Pārāk vēls jau un tumšs, tā vieta tik tālu no šejienes, un atkal sāk snigt! Un es nemaz ne­gribēju, lai tu zinātu, ko tobrīd jutu … tā bija tikai saga­dīšanās, kļūda! Padomā labāk par upeskrastu, par vaka­riņām!

— Pie velna upeskrastu un vakariņas! — Zurks apņē­mīgi teica. — Vari man ticēt, es iešu un atradīšu tavas mājas, kaut vai visa nakts būtu jāpavada zem klajas debess! Galvu augšā, veco zēn! Še roka, dosimies atpakaļ uz turieni!

Aizvien vēl iešņukstēdamies, Kurmis tomēr ļāvās, lai apņēmīgais ceļabiedrs viņu ved atpakaļ pa šoseju; savu­kārt Zurks ar neizsīkstošām jautrām valodām un nostās­tiem centās atgriezt draugam priecīgo prātu un īsināt grūto gājienu. Kad beidzot Zurkam šķita, ka viņi tuvojas tai pašai vietai uz ceļa, kur Kurmis bija saodis signālu «Apstāties!», viņš teica:

— Nu, tagad runas pie malas! Sākas darbs! Šņukurē, osti — visu vērību smaržuvēstīm!

Viņi klusēdami nogāja kādu gabaliņu, tad Zurks pēk­šņi manīja, ka viņa ķepu, kas turējās Kurmja elkonī, ķer it kā smalka elektriskā dzirksts, kas izlec no drauga ķer­meņa. Viņš mirklī atlaida Kurmja ķepu, palēca solīti at­pakaļ un gaidīja kā uz adatām.

Ožasvēstis!

Dažus mirkļus Kurmis stāvēja kā sastindzis, vien aug­šup izslietais snauķis drebošām nāsīm filtrēja gaisa strāvas. Tad sekoja īss, ass rāviens uz priekšu — kļū­da!— viņš apcirtās, sviedās atpakaļ, pēc tam lēni, pār­liecināti uzņēma īsto virzienu.

Stipri satraukts, Zurks sekoja draugam; Kurmis lau­zās tik tālāk gluži kā mēnessērdzīgs, šķērsoja sauso ceļmalas grāvi, izspraucās cauri dzīvžogam un aizostīja sev ceļu pāri līdzenam laukam, kas kails un neskarts baloja zvaigžņu gaismā.

Piepeši bez kāda brīdinājuma viņš ienira zemē un pazuda, taču Zurks bija modrs un veikli iespruka drau­gam nopakaļ alā, kā to lika nekļūdīgais, uzticamais deguns.

Ala bija šaura, trūka gaisa, un zeme asi dvakoja; Zurkam šķita, ka pagājusi vesela mūžība, kad gaitenis

beidzās un varēja iztaisnot muguru, atliekt plecus un nopurināties. Kurmis uzšvirkstināja sērkociņu, un sīkās liesmiņas atplaiksnā Zurks pamanīja, ka viņi atrodas pa- plašā telpā ar rūpīgi uzslaucītu un smiltīm nokaisītu klonu, bet taisni pretī redzamas drauga mītnes parādes durvis ar gotu burtiem zīmētu uzrakstu «Kurmjagals» un blakus pie aplodas — zvana cilpiņa.

Pasniedzies Kurmis nocēla no naglas lākturi un iede­dza gaismu; Zurks aplaida acis visapkārt — viņi stāvēja tādā kā pagalmiņā. Tepat blakus pie durvīm vienā pusē bija novietots sols, otrā piesliets zemes veltnis, jo Kurmis bija kārtīgs saimnieks savās mājās, kad vēl te dzīvoja, un necieta, ka citu dzīvnieku izspārdītās zemes kukuržņi krājas čupās un pagalmā savelkas grambas. Pie sienām karājās stiepļu grozi ar papardēm, un starp tiem uz kon­solēm stāvēja ģipša skulptūras — Garibaldijs, svētais mazbērniņš Samuēls, karaliene Viktorija un citi jaunās Itālijas varoņu tēli. Tālāk pagalma vienā pusē aizstiepās ķegļu spēles celiņš ar soliem visgarām un maziem koka galdiņiem, kuru virsās raiboja alus kausu atstātie apļi. Plāna vidū bija mazs, apaļš dīķītis ar gliemežvāku apmali, tur peldēja zelta zivtiņa. Dīķīša centrā no ūdens slējās jokains veidojums gliemežvāku ietērpā ar sidrabaini spožu stikla lodes galvu, kurā visa apkārtne un ikviena dzīvā radība atspoguļojās dīvaini greizā, smiek­līgā izskatā.

Acis Kurmim spīdēja vien, uzlūkojot visu šo mīļo man­tību; viņš skubināja Žurku iet iekšā, aizdedza priekšnamā lampu un slepšus pārlaida skatienu savai mītnei. Vispāri klājās bieza putekļu kārta, pretī dvesmoja ilgi nekoptas mājas pamestība un tukšums; te bija šauri un nabadzīgi, viss apbružāts un noplušķojies … un zvēriņš sakņupa priekšnama krēslā, ar ķepām aizsegdams acis.

— Va-ī, Zurciņ! — viņš izmisis ievaidējās. — Kālab man vajadzēja to darīt? Kāpēc es tevi atvilku šai naba­dzīgajā, aukstajā alā, un vēl naktī, kad tu varētu būt jau upeskrastā, savā skaistajā mājoklī, un sildīt pēdas pie sprakšķoša kamīna savu jauko, pierasto lietu vidū?

Taču Zurks nemaz neklausījās tādos puņķainos paš­pārmetumos. Viņš šaudījās pa māju kā divi deviņi, atrau­dams vaļā visas durvis, izošņādams skapjus un pielie­kamos, iedegdams lampas un svečturus un izlikdams tos pa malu malām.

— Kāda lieliska mājiņa! — viņš priecīgi sauca. — Tik ērta! Tik spīdoši izplānota! Viss pa rokai, un viss savā vietā! Mēs sarīkosim te līksmu vakarēšanu. Bet vispir­mām kārtām jāiekur uguns, un par to parūpēšos es, jo Zurks vienmēr zina, kur kas atrodams. Ahā, šī te būs viesistaba! Nu brīnišķīgi! Un tā ir tava paša izdoma — šīs mazās guļamlāviņas sienas iedobumos? Pamatīgi! Tā, bet nu es aizskriešu pēc malkas un oglēm, un tu, mīļo draudziņ, ķeries pie putekļu lupatas — tā ir virtuves ska­pīša apakšējā atvilktnē —, pacenties mazliet uzpost visu šo mantību! Ar steigu, veco zēn!

Sava jūsmīgā drauga iedrošināts, Kurmis ņēmās cik vien spēdams slaucīt un spodrināt māju, bet Zurks pa tam šaudījās iekšā ārā, stiepdams kurināmo, un spožas liesmas drīz vien rūkdamas skrēja skurstenī. Viņš uzsauca Kurmim, lai nāk nu sasildās, taču dzīvniekam atkal bija

melnais brīdis — Kurmis bija apkritis uz dīvana un ga­līgā izmisumā aizsedzis seju ar putekļu lupatu.

— Žu-urciņ, — viņš gaudulīgi vilka, — ar ko lai es tevi pabaroju, nabaga nosalušo, izsalkušo un piekusušo dzīvnieku? Man nav ko tev dot, it nekā … ne kripatiņas!

— Kas tu par puiku, ka nolaid rokas? — Zurks pār­meta. — Pag, es tikko manīju uz virtuves skapīša kon­servu nazi, un ikviens zina, ka turpat tuvumā tad jābūt arī kādai sardīņu bundžai. Saņemies, nāc līdzi, sākam pārtikas medības!

Un tā viņi uzsāka mērķtiecīgu pārtikas sagādi, pār­meklēdami katru skapīti, izraudami ikvienu atvilktni. Iznākums nemaz nebija peļams, lai gan, jāatzīst, to va­rēja vēlēties arī labāku: sardīņu bundža, kārba ar sau­siņiem, gandrīz vēl pilna, un staniolā ietīta žāvētā desa.

— Lūdzu, sanāk īsts mielasts! — sakrāvis atradumus uz galda, Zurks novērtēja. — Es zinu, dažs labs dzīvnieks atdotu diezin ko, lai varētu šovakar sēsties kopā ar mums pie šī galda!

— Bet maizes nav! — Kurmis žēlīgi pūta. — Nav sviesta, nav …

— … nav zosu aknu pastētes, nav šampanieša … — Zurks smaidīdams turpināja. — Ahā, man kaut kas

iešāvās prātā. Kas tās par durtiņām tur pašā gaiteņa galā? Pagrabs, kā gan citādi! Pacieties mirklīti!

Zurks metās uz pagraba durvīm un drīz vien atgrie­zās, mazlietiņ gan nosmērējies, bet katrā rokā pa alus pudelei un padusēs — vēl pa vienai.

— Izrādās, Kurmīt, tu esi īsts uzdzīvotājs! — Zurks piezīmēja. — It neko tu sev neliedz. Šī nudien ir pati izcilākā mājiņa, kādā man gadījies būt! Saki, lūdzu, — kur tu ņēmi šīs gravīras, kas dzīvokli dara tik mājīgu? Nav nekāds brīnums, draudziņ, ka tev sava mītne tik mīļa. Kā tev izdevās tādu mājokli dabūt gatavu? Pastāsti par visu to kaut ko vairāk!

Kamēr Zurks lika galdā šķīvjus, nažus, dakšiņas un sinepes — tās viņš iejauca olu trauciņā —, Kurmis, kam krūtis gan vēl spieda pirmītējo pārdzīvojumu smagums, ņēmās stāstīt, iesākumā kautrīgi, pabailīgi, bet drīz iekšēji atdzīvodamies un iejuzdamies, kā izplānots tas un radies šis, un kā to dabūjis gatavu ar necerētu manto­jumu no krustmātes puses, un tas atkal esot laimīgs atradums, izdevīgs pirkums; bet, lūk, šīs mantas iegādā­tas tikai ar stingru taupīšanu, dzīvojot, tā teikt, «bez liekām izdošanām». Galu galā zvēriņš tiktāl atguva labo omu, ka nu vajadzēja iet un acīm apmīļot savu mītni un mantiņas, un tad bija jāņem rokā lampa un pa īstam viss jāizrāda un jāizstāsta ciemiņam, gluži aizmirstot tik ne­pieciešamās vakariņas; un Ūdensžurks, ciezdams gan briesmīgu izsalkumu, bet cenzdamies to neizrādīt, no­pietni māja ar galvu, apskatīja visu ar sarauktu pieri un laiku pa laikam, kad radās izdevība, iesprauda no savas puses: — Brīnišķīgi! — un: — Jā, tas ir ko vērts!

Beigās tomēr ciemiņam izdevās aizvilināt namatēvu pie galda, bet, kolīdz Zurks visā nopietnībā bija sācis darboties ar konservu nazi, no pagalma puses atjundīja aizdomīgi trokšņi — it kā sīki solīši tipinātos pa grantēto celiņu un iemurdētos smalkas, satrauktas balstiņas; un tad līdz viņiem nonāca aprautas frāzes:

— … nu, stājieties rindā … Tomij, lākturi pacel

drusku augstāk … iztīriet rīkles, un neklepot vairs, kad es noskaitīšu: viens, divi, trīs … kur mazais Bils? … nāc šu, visi jau gaida …

— Kas tad tur? — pametis sardīņu kārbu, Žurks ausījās.

— Man domāt, tie būs lauka pelēni, — Kurmis ar lepnumu atbildēja. — Ap šo laiku tie parasti staigā ap­kārt, uzstādamies ar ziemassvētku dziesmām. Mūspusē pelēni ar to nodarbojas no laika gala. Un manai mājai viņi nekad nepaiet garām, allaž iegriežas pasērst arī Kur- mjagalā; un tad es tos pacienāju ar karstu tēju, dažreiz arī ar vakariņām, ja varu to atļauties. Un, klausoties viņu dziedāšanā, vecie laiki atkal uzaust acu priekšā …

— Ejam paskatīties! — Zurks iesaucās, pietrūkās un metās pie durvīm.

Kad viņi tās atrāva vaļā, skatienam atklājās patiesi piemīlīga aina. Blāvas raga lāktura gaismas apspīdēti, sakārtojušies puslokā, pagalmā stāvēja kādi astoņi vai desmit lauka pelēni ar sarkanām vilnas šallēm ap kaklu, priekšķepām dziļi kabatās, sīki mīņādamies, lai sasildītos. Spīdīgām pērļu actiņām tie kautri pavērās cits uz citu, klusi iespurgdamies un šņaukādamies, un ar mētelīšu pie­durknēm izteiksmīgi norausdami gar degunu. Durvīm

atveroties, kāda no vecajām pelēm ar lākturi rokā patla­ban skaitīja: — Nu tad: viens, divi, trīs! — un tai pašā mirklī gaisā ietrīsējās viņu smalkās, pīkstīgās balstiņas, izlocīdamas kādu no veco laiku ziemassvētku dziesmām, ko sacerējuši peļu pelēkie senči, klīzdami pa salā sastin­gušām ziemas papuvēm vai, glābjoties no sniegputeņa, salīduši pazemē un saritinājušies uz mūrīša; vēlāk tās dzirdēja dziedam ziemassvētku vakaros arī dubļainās ielās zem apgaismotiem logiem.

ZIEMASSVĒTKU DZIESMA

Ļaudis it visi šai aukstajā laikā, jūs, Savas durvis jo plaši jums atdarīt būs, Gan vējš namā ieskries un sniegs līdzi grūs, Pie pavarda guns, lūdzu, ielaidiet mūs! Lai priecīgs jums austošais rīts!

Stāvam še salā un putenī stinguši mēs, Berzējam ķepiņas, mīņājam kājas, jo vēss; No sensenas tālienes nākam jums sveicienus nest, Jums, kas pie uguns, bet aukstumā — mēs. Lai priecīgs jums austošais rīts!

Jau pusnakts bij pāri, uz rītu jau pavērsās nakts, Te piepeši ceļu mums rādīja zvaigzne kā sākts, Tā lieglaimi lēja un svētību deva turklāt, To svētību — rītdienai, nākotnei — vēl simtkārt. Lai priecīgs jums austošais rīts!

Mūs' ciltstētiņš Jāzeps bij paguris sniegus brist, Skat, zvaigzne virs kūts spīd kā lākturis! Vairs Marija nejaudā tālāki klīst — Laipni lūdzam! — pajumts še gaida, salmiem te pakaisīts! Lai priecīgs tai austošais rīts!

Tad dzirdēja eņģeļus dziedam un sludinām tā:

Kurš iesaucās pirmais, ka ziemsvētki klāt?

Tie bija lopiņi kūtī, tie bija tur klāt;

Tie dzīvnieki bija, kas iesāka svētkus šos slavināt!

Lai priecīgs tiem austošais rīts!

Balsis noklusa, un dziedātāji, bikli, bet smaidīgi, ap­mainījās šķielējošiem skatiem; iestājās klusums, bet tikai uz īsu mirkli. Tāltālu no augšienes caur alu, pa kuru viņi pirmīt bija atnākuši, dzirdi aizsniedza viegla, melodiska dundoņa: tālumā spēlēja zvanu mēles, sasaukdamās skaņi un priecīgi.

— Jūs brīnišķīgi nodziedājāt, bērni! — Zurks sirsnīgi teica. — Nāciet nu iekšā! Visi, visi, krietni sasildieties pie uguns, iedzeriet kaut ko siltu!

— Jā, nāciet iekšā, pelēni! — Kurmis dedzīgi pievie­nojās. — Tas bija taisni kā vecajos laikos! Aizdariet dur­vis! Pievelciet solu pie uguns! Nu, brītiņu būs jāpaciešas, iekams mēs … Bet Zurciņ! — Viņš apjucis attapās un nošļuka krēslā, balsī jau manīja asaras. — Ko nu mēs iesāksim? Mums nav ko viņiem dot!

— Atstāj to manā ziņā! — Zurks runāja kā īstens saimnieks. — Jūs tur, jūs ar to lākturi! Panāciet šurpu! Es gribētu jums kaut ko palūgt. Sakiet — vai kāds vei­kals vēl būtu atvērts tik vēlā stundā?

— Kā gan citādi, ser, — pele godbijīgi atbildēja. — Ziemassvētkos mūsu veikali ir vaļā dienu un nakti.

— Tad paklausieties! — Ūdensžurks sacīja. — Lūdzu, tūlīt aizejiet — lākturis jums ir — un atnesiet man …

Viņu saruna turpinājās čukstus, Kurmis dzirdēja vie­nīgi atsevišķas frāzes:

— … ievērojiet, tikai svaigu … nē, nē, ar mārciņu pietiks … katrā ziņā pie Baginsa, es negribu, ka pie cita … nē, nē, tikai pašu labāko … ja tur nevar dabūt, pameklējiet citur . .. jā, nu, protams, pašu gatavotu, nevis konservus … nu tad labi, dariet, ko varat! — Sarunas beigās nošķindēja naudas ripiņas, pāriedamas no ķepas

ķepa, pelei tika pagadats krietns iepirkumu grozs, un ar lākturi rokā tā aizsteidzās.

Pārējie dziedātāji, sasēdušies uz sola rindiņā, sīkās kājeles šūpodami, priecājās par uguni un cepināja savas apsalumu čūlas, līdz tās degtin dega un sūrstēja; bet Kurmis, nemācēdams ar ciemiņiem tāpat vienkārši papļā­pāt, aizrāvās ar peļu dzimtas radu rakstiem, lika ikvie­nam no pelēniem minēt pēc vārda savus neskaitāmos brālīšus un māsiņas; tie bija vēl pārāk mazi, lai varētu staigāt apkārt un uzstāties ar ziemassvētku dziesmām, tomēr visai drīz cerēja saņemt no vecākiem šādu atļauju.

Žurks tobrīd visā nopietnībā pētīja alus pudeļu eti­ķetes.

— Man jau tā likās, tas ir «Vecais Bērtons», — viņš atzinīgi noteica. — Kāds saprātīgs Kurmis! Pati labākā manta! Nu mēs varam uztaisīt siltalu. Kurmīt, sameklē sildāmkrūzi un glāzes, es tikmēr atraušu korķus!

Nevajadzēja nemaz daudz laika, lai iemaisītu dzērienu un skārda krūzi ieliktu kamīnā uz gailējošām oglēm, un tā pelēni drīz vien maziem malciņiem sūca siltalu, krek- stēja, kāsēja, slaucīja acis un smējās (jo siltaliņš krietni čūkstēja un kņudināja rīklē), un viņiem sāka piemirsties, ka jebkad mūžā būtu saluši.

— Viņi arī teātri māk spēlēt, mazie aktieri, — Kurmis skaidroja Ūdensžurkam. — Paši iemācās visu, sagatavo un tad tikai laiž vaļā. Skaisti spēlē, nav vārdam vietas! Viengad, nupat nesen, uzveda tādu pamatīgu gabalu — par pelēnu, ko sagūstījuši visniknākie Āfrikas jūras lau­pītāji, piekaluši galerā, lai airē; kad viņš aizbēg no galerām un pārnāk mājās, viņa pelīte, līgaviņa, aizgājusi jau klosterī. Paklau, tas tak bijāt jūs! Es atceros, jūs toreiz spēlējāt. Nāciet priekšā, noskaitiet kādu gabaliņu!

Uzrunātais pelēns piecēlās, apjucis ieķiķinājās, ap­laida acis visapkārt istabai un palika kā ūdeni mutē ieņē­mis. Pārējie centās nabagu uzmundrināt, arī Kurmis drošināja un mudināja, Žurks pat saņēma viņu aiz ple­

ciem un viegli sapurināja, tomēr mazais aktieris nekādi nespēja pārvarēt lampu drudzi. Un nu jau visi barā dar­bojās ap mēmo pelēnu, gluži kā Karaliskās Slīcēju glāb­šanas biedrības laivinieki saskaņā ar priekšrakstiem rīko­jas gadījumos, kad cietušais ilgi atradies apakš ūdens, bet tad nograbēja kliņķis, durvis atdarījās un pele ar lākturi rokā iesteberēja istabā, salīkusi stiepdama smago grozu.

Par teātra spēlēšanu vairs nebija ne runas, jo no groza uz galda tika izbērti gluži reāli, taustāmi labumi. Ūdensžurks lieliski prata norīkot ikvienu pie darba, un visi nu kaut ko nesa, gādāja, kārtoja. Dažās minūtēs va­kariņas bija saklātas, un Kurmis, kā pa sapņiem ieņēmis saimnieka vietu galda galā, skatīja nupat vēl tukšo galdu pilnu ar garšīgiem labumiem, un mazo draugu sejas ma­nīja iedegamies jo gaišas un priecīgas, kad dzīvnieciņi bez vilcināšanās ķērās klāt azaidam, un ar lielu atvieglo­jumu arī Kurmis pats sāka baudīt tik brīnumainā kārtā sarūpēto pārtiku (jo tiešām jutās kā badu cietis), domā­dams, cik laimīga beigu beigās tomēr izrādījusies šī at­griešanās savās mājās. Mielodamies viņi atcerējās vecos labos laikus, peles izstāstīja Kurmim šī apvidus jaunākās tenkas un kā vien mācēdamas atbildēja uz simtiem jau­tājumu, ko viņām uzdeva namatēvs. Žurks nerunāja tik­pat kā nemaz, tikai raudzījās, lai ciemiņiem būtu viss, ko tie vēlas, un lai visa būtu papilnam, un lai Kurmim ne par ko nebūtu jārūpējas un jāuztraucas.

Beidzot viesi, saņēmuši pilnas kabatas gardu pārstei­gumu mājās palikušajiem mazajiem brāļiem un māsām, ziemassvētku un Jaungada laimes vēlēdami, trokšņaini aizkumurojās mājup. Kad aiz pēdējā pelēna aizvērās dur­vis un apklusa lākturu šķinda, Kurmis un ūdensžurks uzrušināja kamīnā uguni, atlaidās krēslos, iemaisīja uz nakti sev pa beidzamam siltalus kausam un pārsprieda šinī garajā dienā pieredzēto; vienubrīd, žāvādamies kā vilks, Ūdensžurks ieteicās:

— Kurmīt, veco zēn, es krītu no kājām; ka gribas gulēt — tas būtu pārāk mīksti sacīts. Vai tā tur viņā pusē

ir tava lāviņa? Brīnišķīgi, tad es ņemu šo. Cik ērta mā- jiņa— viss pa rokai un viss savā vietā!

Žurks ierausās lāviņā un pamatīgi satinās segās, un vienā mirklī viņu noplāja miegs, gluži kā pļaujmašīnas spārns noplāj labības vālu.

Arī Kurmis noguris un gandarīts devās tūdaļ uz savu lāviņu un ar lielu baudu un atvieglojumu nolika galvu uz spilvena. Tomēr pirms iemigšanas viņš pārlaida vēl ska­tienu savai vecajai istabai, kur sarkanīgi uguns atspīdumi spēlējās un dusēja uz viņa mīļajām, tuvajām iedzīves mantām, kuras tik ilgi bijušas neapzināta daļa no viņa paša un tagad bez ļaunuma, bez pārmetumiem uzņēmušas viņu savā vidū. Dzīvnieks bija tieši tādā dvēseles no­skaņā, kādu Zurks bija klusībā gribējis viņam sagādāt. Kurmis redzēja itin skaidri, cik te viss vienkāršs un ne­cils, pat šaurībā saspiests, bet tikpat skaidri saprata, cik liela tam nozīme, kāda neaizstājama vērtība ir šādai pa­tvēruma vietai visā viņa dzīvē. Viņš nepavisam netaisījās pamest jaunatrasto pasauli ar tās vilinošajiem plašu­miem, pagriezt muguru svaigam gaisam un saulei, un visam, ko tie dzīvniekam sniedza, lai ielīstu un čurnētu savā alā; virszemes pasaule bija pārāk spēcīga, tā sauca un aicināja — arī šeit, zemzemes alā, — un zvēriņš zi­nāja, ka viņam būs jāatgriežas, lai dzīvotu plašākos ap­vāršņos. Tomēr bija tīkami apzināties, ka tev ir, kur pār­nākt mājās, ka tev pieder šī vieta zem zemes, tāpat šīs mantas, kuras ir priecīgas, tevi atkal redzot, un uz kurām tu vari paļauties, ka tās vienmēr tevi saņems ar to pašu vienkāršo sirsnību.