Zilā planēta

A. Dņeprovs UZMANĪBU — KRABJI!

— Ei, jūs tur, veicīgāk! — inženieris Kuklings uzkliedza matrožiem.

Viņi stāvēja līdz jostai ūdenī un, izcēluši no laivas pēdējo kasti, centās to pavilkt gar borta malu.

— Karstums kā peklē… — inženieris ar raibu lakatu slaucīja nosvīdušo kaklu. — Noģērbieties, Bad! Šeit nav nekādas civilizācijas.

Es grūtsirdīgi paskatījos uz slaido šoneri, kas atgriezīsies tikai pēc divdesmit dienām.

— Kāds velns jūs dīdīja izmēģināt savas mašīnas pašā elles dibenā? — jautāju Kuklingam, novilkdams drēbes.

— Redziet, Bad, tas būs ļoti neparasts eksperiments. Mums jāpārbauda vecā džentlmeņa, pag, kā viņu sauca… — inženieris mazliet sastomījās un uzmeta man vērīgu skatienu. — A, atcerējos, Čarlza Darvina teorija…

— Paklausieties, Kukling, jūs laikam domājat, ka man atmiekšķējušās smadzenes! Pasakiet labāk skaidri un gaiši, ko mēs te darīsim, un, lūdzu, nemuldiet vairs par Darvinu.

Atņirdzis mākslīgos zobus, Kuklings skaļi iesmējās.

— Jūs tomēr esat stulbenis, Bad! Bet tagad, lūdzu, attaisiet kasti Nr.l un izņemiet telti, ūdens tvertnes, konservus un instrumentus. — Inženiera tonis bija uz mata tāds kā toreiz poligonā, kad mūs iepazīstināja.

— Labi, — es novilku caur zobiem un ķēros pie darba.

Pāris stundās mēs uzcēlām telti, ienesām tajā lāpstas, laužņus, dažādus atslēdznieku rīkus, apmēram simt konservu kārbas un vairākas tvertnes ar dzeramo ūdeni.

Pēc vakariņām atvērām otro kasti. Tur atradās parasti stumjamie ratiņi, kādus staciju peronos izmanto bagāžas pārvadāšanai.

Kad piegāju pie trešās, Kuklings man uzsauca:

— Ziniet ko, vispirms palūkosimies kartē.

Sala bija apaļa kā šķīvis. To apjoza piecdesmit metrus plats liedags, aiz kura sākās neliela augstiene ar vienmuļu, krūmiem apaugušu līdzenu virsu. Kartē ar sarkanu zīmuli bija ievilktas vairākas atzīmes.

— Mūsu kravu vajadzēs novietot, lūk, šajās vietās, — sacīja Kuklings.

Trešā kaste šķita nesamērīgi smaga. Es nospriedu, ka tajā iepakots masīvs darba galds. Taču, kad atrāvām pirmos dēļus, tikko neiekliedzos aiz pārsteiguma. No kastes izbira daždažādu formu un izmēru metala plāksnes un stieņi.

— Varētu domāt, ka mēs esam atbraukuši, lai spēlētos te ar klucīšiem! — es iesaucos, cilādams kubiskos, cilindriskos un lodveidīgos metala gabalus.

— Diez vai, — Kuklings smīnēdams atbildēja.

Ceturtā kaste un visas pārējās, ieskaitot devīto, bija piepildītas ar tādām pašām metala sagatavēm. Es bez grūtībām noteicu, ka tās ir no tērauda, vara un cinka.

Kad taisījos atvērt pēdējo, desmito kasti, inženieris man pēkšņi uzsauca:

— To pagaidām neaiztieciet!

Trīs nākamās dienas mēs ar Kuklingu no rīta līdz vakaram krāvām metālu ratiņos un izvadājām pa salu. Stieņus un klucīšus sabērām nelielās kaudzēs. Dažas atstājām tieši uz zemes, citas pēc inženiera norādījuma es ieraku smiltīs.

Tikko šis darbs bija galā, mēs atgriezāmies pie desmitās kastes.

— Atveriet, bet uzmanīgi! — Kuklings brīdināja.

Šī kaste likās daudz vieglāka un mazāka nekā pārējās. Starp blīvi sapresētām zāģu skaidām mēs atradām vaska papīrā ietītu sainīti, no kura izlobījām pavisam dīvainu priekšmetu.

Pirmajā mirklī es to noturēju par rotaļu krabi. Taču tas nebija vienkāršs krabis. Bez sešām posmainām kājām aparāta priekšgalā rēgojās vēl divi pāri taustekļu. Tie izlīda no maksts, kas atgādināja pusatņirgtu nezvēra rīkli. Nelielā padziļinājumā uz krabja muguras laistījās parabolisks spogulis ar tumši sarkanu kristālu centrā. Atšķirībā no rotaļu krabjiem šim bija divi pāri acu — abos ķermeņa galos.

— Patīk? — Kuklings pēc brīža jautāja.

Es paraustīju plecus.

— Acīm redzot, mēs tiešām esam atbraukuši rotaļāties!..

— Tā ir bīstama rotaļa! — Kuklings pašapmierināti iesaucās. — Nolieciet krabi smiltīs.

Metala nezvēriņš izrādījās ļoti viegls, ne smagāks par trim kilogramiem. Smiltīs tas stāvēja diezgan stabili.

— Nu, un tālāk? — es ironiski vaicāju.

— Nekas. Pagaidīsim, lai mazliet sasildās.

Mēs apsēdāmies un sākām vērot dīvaino rotaļlietu. Pēc pāris minūtēm pamanīju, ka spogulītis uz krabja muguras lēni pievēršas saulei.

— E, jūsu krabis, šķiet, atdzīvojas!

Es piecēlos un līdz ar to nejauši apēnoju mehānismu. Tai pašā mirklī krabis sakustējās un mudīgi izrāpās saulē. Aiz pārsteiguma atlēcu sāņus.

— Redziet nu, kāda ir šī rotaļlieta, — Kuklings iesmējās. — Pat jūs tā sabiedēja!

Es ilgi slaucīju nosvīdušo pieri.

— Sakiet beidzot, Kukling, ko mēs te darīsim un kāpēc mums vispār vajadzēja šurp atbraukt?

Arī Kuklings piecēlās un šoreiz pavisam nopietni teica:

— Lai pārbaudītu Darvina teoriju.

— Bet tā taču ir bioloģiska teorija. Par dabisko izlasi, evolūciju un tā tālāk, — es apjucis murmināju.

— Pilnīgi pareizi. Starp citu, skatieties, mūsu varonis aizgājis padzerties!

Es jutos satriekts. Metāliskā rotaļlieta bija tiešām aizrāpusies līdz krastmalai un ielaidusi snuķīti ūdenī. Padzērusies tā izlīda atkal saulē un sastinga.

Lūkodamies uz šo mašīnu, es izjutu savādas, neizprotamas bailes un riebumu. Vienu brīdi pat likās, ka neveiklais rotaļu krabis nez kādēļ atgādina pašu Kuklingu.

— To jūs izgudrojāt? — es vaicāju inženierim.

— Mjā, — viņš apmierināts norūca un atlaidās smiltīs.

Arī es atgūlos un klusēdams turpināju vērot dīvaino mehānismu. Tagad tas šķita atkal pilnīgi nedzīvs.

Krabja mugura izskatījās pēc nošķelta puscilindra ar plakanām sieniņām galos. Katrā no šīm sieniņām bija izurbti divi caurumi, kas atgādināja acis. Šo iespaidu vēl pastiprināja tas, ka aiz caurumiem korpusa dziļumā mirgoja kristāli. Apakšpusē mehānismu noslēdza līdzena platforma — krabja vēderiņš. Mazliet augstāk — starp vēderiņu un muguru — no aparāta izspraucās trīs pāri lielu un divi pāri mazu posmainu spīļu.

Krabja iekšas saskatīt neizdevās.

Es ilgi lauzīju galvu, cenzdamies uzminēt, kāpēc admiralitāte norīkoja īpašu kuģi, lai aizvestu mehānisko rotaļlietiņu un tās izgudrotāju uz šo vientuļo salu.

Iegrimuši domās, mēs ar Kuklingu gulējām smiltīs. Tikmēr saule nolaidās zemāk, un beidzot krūmu ēna skāra metala krabi. Tiklīdz tas notika, krabis sakustējās un no jauna izrāpās saulē. Taču pēc brīža ēna ari tur sasniedza viņu. Un tad mūsu krabis aizčāpoja gar krastu, arvien vairāk tuvodamies ūdenim, ko vēl apspīdēja pēdējie saules stari. Krabis, šķiet, par katru cenu gribēja palikt gaismā.

Mēs piecēlāmies un lēni devāmies mašīnai pakaļ.

Tā pakāpeniski apstaigājām visu salu un nokļuvām rietumu krastā.

Te gandrīz pašā ūdens malā bija izgāzta viena no metala kaudzēm. Kad krabi šķīra no tās apmēram desmit soļu, viņš pēkšņi likās pilnīgi aizmirsis sauli, pieskrēja pie metala sagatavēm un sastinga kāda vara klucīša priekšā.

Kuklings uzsita man uz pleca.

— Tagad atgriezīsimies. Interesantākais sāksies rīt.

Teltī mēs klusēdami paēdām vakariņas un ietināmies flaneļa segās. Kuklings droši vien bija apmierināts ar to, ka viņam neuzstāda nekādus jautājumus. Pirms iemigšanas es dzirdēju, kā viņš, valstīdamies no vieniem sāniem uz otriem, palaikam ķiķina. Inženieris, acīm redzot, zināja kaut ko tādu, ko nezināja neviens cits.

Nākamās dienas rītā aizgāju peldēties. Odens bija silts, un es ilgi plunčājos jūrā, tīksminādamies ar ausmas purpursārto atspulgu rāmajos viļņos. Kad atgriezos mūsu miteklī, Kuklinga tur nebija.

Tikko paspēju norīt dažas ananāsa šķēles, kad no tālienes atskanēja inženiera baj.ss:

— Leitnant, skrieniet šurp! Ātrāk!

Saule jau bija krietni pakāpusies pie debesīm, kad mēs sasniedzām metala kaudzi. Tā žilbinoši laistījās saules staros, un pirmajā mirklī es nekā sevišķa nemanīju.

Bet, kad līdz kaudzei bija atlikuši ne vairāk kā divi soļi, es pēkšņi ievēroju divas zilganas dūmu strūkliņas un tad… Tad es apstājos kā paralizēts. Vairākkārt izberzēju acis, taču redzējums neizzuda. Pie metala klucīšiem stāvēja divi krabji — uz mata kā tas, ko mēs izņēmām vakar no pēdējās kastes.

— Vai tiešām viens no viņiem bija aizbērts ar metala lūžņiem?

Kuklings berzēja rokas un smējās kā kutināts.

— Beidziet reiz tēlot idiotu! — es viņam uzkliedzu. — No kurienes te radies otrs krabis?

— Piedzimis! Šonakt piedzimis!

Es sakodu lūpas un piegāju krabjiem cieši klāt. Kādu laiku man likās, ka tā ir halucinācija: abi krabji cītīgi strādāja! Veikli cilājot tievos taustekļus, viņi satvēra stienīšus un ar Volta loku nogrieza metala gabaliņus, ko tūdaļ pat iegrūda rīklē. Mehānisko robotu iekšas klusi dūca. Brīžiem tās izspļāva dzirksteļu spietus, un tad otrs taustekļu pāris izvilka no rīkles ģ&ti detaļu.

Šīs apaļas noteiktā kārtībā samontēja uz līdzenas platformas, kas pakāpeniski izbīdījās no krabja pavēderes.

Uz pirmā krabja platformas jau varēja redzēt gandrīz gatava trešo krabi, bet uz otrā robota platformas vēl tikko iezīmējās ceturtā mehānisma apveidi.

— Paklausieties, šie radījumi taču izgatavo sev līdzīgus!? — es iesaucos.

— Pilnīgi pareizi. Šīs mašīnas vienīgais uzdevums — izgatavot sev līdzīgas mašīnas, — mierīgi atbildēja Kuklings.

Kamēr pūlējos sagremot nupat dzirdēto, pirmā krabja rīkle plaši atvērās un izgrūda puscilindrisku metala lentu. Tā apsedza samontēto mehānismu, pārvēršoties par trešā automāta muguru. Pēc tam mugurai abos galos piemetināja metala sieniņas ar caurumiem, un jaunais krabis bija gatavs. Tāpat kā diviem pirmajiem viņa muguras padziļinājumā laistījās spogulis ar sarkanu kristālu centrā.

Krabis ražotājs ievilka platformu, un «jaunpiedzimušais» nostājās pats uz savām kājām. Drīz tā spogulis sāka lēni griezties, meklējot sauli. Brītiņu pasildījies, krabis devās uz krastmalu.

— Kāda velna pēc viņiem vajadzīgs ūdens? — es nenocietos un pajautāju.

— Akumulatoru pildīšanai. Kamēr saule spīd, krabju muguras spoguļi un silīcija baterijas pārvērš tās siltumu elektrībā. Nakti automātus darbina akumulatoros uzkrātā enerģija.

— Tātad šie… radījumi darbojas dienu un nakti?

— Jā, dienu un nakti. Nepārtraukti!

Trešais krabis tikmēr bija atgriezies pie metala kaudzes.

Tagad tur strādāja trīs automāti, kamēr ceturtais sildījās saulē.

— Bet materiāla silīcija baterijām metala kaudzēs taču nav… — es iebildu, cenzdamies izprast šo mehānismu fantastisko atražošanas tehnoloģiju.

— Tas arī nav vajadzīgs. Silīcija te, cik uziet. — Kuklings iecirta kāju smiltīs. — Lūk, silīcija oksīd no kura krabis ar Volta loku bez grūtībām.gpgūšt tīru silīciju.

Kad devāmies atpakaļ uz savu mitekli, pie metala kaudzes jau strādāja seši automāti un divi sildījās saulē.

— Kam tas viss vajadzīgs? — es painteresējos, gatavodams vakariņas.

— Karam! Šie krabji ir bīstams diversijas ierocis…

— Nesaprotu.

Kuklings košļāja sautētu gaļu un nesteigdamies skaidroja:

— Iedomājieties, kas notiktu, ja šādus krabīšus nemanot palaistu ienaidnieka teritorijā!

— Nu, un tad?

— Jūs laikam zināt, kas ir ģeometriskā progresija?

— Pieņemsim.

— Vakar mēs sākām ar vienu krabi. Tagad mums jau ir astoņi. Rīt būs sešdesmit četri, parīt — pieci simti divpadsmit un tā tālāk. Pēc desmit dienām krabju skaits pārsniegs desmit miljonus. Viņu izgatavošanai vajadzēs trīsdesmit tūkstošu tonnu metala.

Izdzirdis šos skaitļus, kļuvu mēms aiz pārsteiguma.

— Krabji īsā laikā aprīs visu ienaidnieka metālu, visus viņa tankus, lielgabalus, lidmašīnas, visus darbgaldus, mehānismus, visu rūpniecisko iekārtu. Pēc mēneša uz visas zemeslodes nepaliks ne grama metala… Neaizmirstiet: metāls ir vissvarīgākā stratēģiskā izejviela!

— Ak tad tāpēc admiralitāte tik ļoti interesējas par jūsu rotaļlietu…

— Pilnīgi pareizi. Bet šis ir tikai pirmais modelis. Esmu nodomājis to uzlabot un turklāt ievērojami paātrināt atražošanas procesu. Padarīt konstrukciju izturīgāku un kustīgāku. Paaugstināt indikatoru jutību pret metālu. Tad mani automāti kara laikā kļūs bīstamāki par mēri. Es gribu, lai ienaidnieks divu triju dienu laikā zaudētu visus savus metala krājumus.

— Jā, bet, aprijuši ienaidnieka metālu, šie automāti taču var iebrukt mūsu teritorijā!

— Tas ir pavisam cits jautājums! Krabja mehānismu var noskaņot tā, lai tas beigtu darboties, tiklīdz automāts pārkāps mūsu zemes robežu. Starp citu, tādējādi viss ienaidnieka metāls nonāks mūsu rokās… šajā naktī es redzēju drausmīgus sapņus. Čerkstinādami un pūzdami gaisā zilganus dūmus, man uzbruka neskaitāmi krabju leģioni.

Ceturtajā dienā visa sala bija pilna ar inženiera Kuklinga automātiem. Pēc viņa aprēķiniem to skaits jau pārniedza četrus tūkstošus.

Saulē zibošos krabju ķermeņus redzēja visur. Kad vienā no kaudzēm izbeidzās metāls, mazie roboti tik ilgi klaiņoja apkārt, kamēr atrada citu kaudzi.

Nākamajā vakarā īsi pirms saulrieta es kļuvu par fantastiska un baismīga skata liecinieku.

Tas bija salas dienvidu pusē, kur mēs aprakām vairākus cinka stienīšus. Krabji, kas strādāja dažādās vietās, laiku pa laikam atskrēja šurp, lai izgatavotu kārtējo cinka detaļu. Šoreiz pie cinka bedres vienlaikus bija saskrējuši apmēram divdesmit krabji. Mehānismi drūzmējās, pinās cits citam pa kājām un traucēja strādāt. Šajā ziņā sevišķi izcēlās viens no tiem, kas šķita veiklāks, stiprāks un arī nekaunīgāks par saviem brāļiem.

Pa citu krabju mugurām viņš aizrāpās līdz bedrei, cenzdamies sagrābt tur metala gabalu. Un, kad tas jau bija tikpat kā sasniedzis mērķi, tai pašā — cinka stienī ieķērās otrs krabis. Mehānismi vilka laupījumu katrs uz savu pusi. Tas, kurš šķita veiklāks un nekaunīgāks, beidzot izrāva stieni no sāncenša ķetnām. Taču pretinieks nevēlējās atdot laupījumu un, uzklupis pirmajam automātam no muguras, iegrūda tam rīklē savus taustekļus.

Robotu taustekļi savijās neatšķetināmā mezglā, un krabji ar drausmīgu spēku sāka plosīt cits citu. Ta bija cīņa uz dzīvību un nāvi.

Pēkšņi krabis, kas sēdēja otram mugurā, nokrita augšpēdus, un viņa vēdera platforma noslīdēja uz leju, atsedzot mehānisma iekšas. Tai pašā mirklī otrais krabis sāka ar elektriskām dzirkstīm šķaidīt pretinieka ķermeni. Beidzot automāts saira gabalos. Uzvārētājs izrāva no tā visas sviras, asis, zobratus, vadus un drudžainā steigā aprija.

Tiklīdz šādā ceļā iegūtās detaļas nokļuva plēsoņas iekšās, krabis ātri izvirzīja savu platformu un sāka montēt uz tās jaunu mehānismu.

Pēc dažām minūtēm smiltīs stāvēja gluži jauns, nupat piedzimis krabis.

Kad atstāstīju redzēto Kuklingam, viņš tikai pasmīnēja.

— Tieši tas man vajadzīgs!

— Kā tad tā?

— Es taču teicu jums, ka gribu uzlabot automāta konstrukciju. Cīņa, kurā saglabāsies tikai vispilnīgākie eksemplāri, ir labākais līdzeklis, lai šo mērķi sasniegtu!

— Ko nozīmē vispilnīgākie? Vai tad viņi visi nav vienādi? — Es joprojām nesapratu.

— Paklausieties, pat vismodernākās gultņu rūpnīcas nespēj izgatavot divas pilnīgi vienādas lodītes! — inženieris atcirta. — Un tas ir nesalīdzināmi vienkāršāks uzdevums… Mani automāti apgādāti ar kontrolierīcēm, kas salīdzina ražojamo kopiju ar paša izgatavotāja konstrukciju. Iedomājieties, kas iznāks, ja katru nākamo kopiju gatavos nevis pēc oriģināla, bet gan pēc iepriekšējās kopijas. Galu galā radīsies mehānisms, kam vairs nebūs ne mazākās līdzības ar oriģinālu.

— Bet tādā gadījumā tas arī nespēs veikt savu galveno uzdevumu: ražot sev līdzīgus!

— Nu, un tad? Tā nebūs liela nelaime! No šā nepilnvērtīgā eksemplāra labākās kopijas izgatavos citu, dzīvotspējīgu automātu. Bet labākās būs tieši tās, kurās gluži nejauši uzkrāsies derīgas konstruktīvas īpatnības. Tā pakāpeniski izveidosies aizvien spēcīgāki, ātrāki un vienkāršāki eksemplāri. Man atliek tikai gaidīt, kamēr automāti izsmels šeit visus metala krājumus un uzsāks savā starpā karu!

… Naktī es ilgi sēdēju krastmalā, raudzījos jūrā un pīpēju. Vai tiešām Kuklings ievārījis putru, ko nāksies izstrēbt visai cilvēcei?

Atgriezies teltī, vēl labu laiku nevarēju aizmigt. Beidzot ieslīgu murgainā snaudā. Mani pamodināja vēsa un smaga priekšmeta pieskāriens. Atvēru acis. Bet krabis — pirmajā mirkli es pat neapjēdzu, ka tas varēja būt tikai viens no viņiem, — jau bija pazudis telts iekšienē. Dažas sekundes vēlāk ieraudzīju spilgtu elektrisku dzirksti.

Nolādētais automāts droši vien meklēja metālu. Un tagad viņa taustekļu elektrodi sagrieza dzeramā ūdens tvertni!

Es ātri uzmodināju Kuklingu un paskaidroju viņam, kas noticis.

— Visas kārbas jūrā! Pārtiku un ūdeni jūrā! — viņš nokomandēja.

Mēs aizstiepām skārda kārbas uz jūru un nogremdējām tās krasta sēklī, kur ūdens mums sniedzās līdz jostai. Turpat noglabājām arī visus instrumentus.

Samirkuši un noguruši mēs tupējām liedagā līdz pirmajai gaismai. Kuklings sirdīgi šņāca, un es klusībā izjutu gandarījumu, jo nu arī viņam šis pasākums droši vien nelikās vairs tik patīkams.

Kad uzlēca saule un Kuklings atgriezās no savas rīta pastaigas, viņš svinīgi paziņoja:

— Visinteresantākais sāksies tagad. Metala krājumi izsmelti!

Tiešām, apstaigājuši visas vietas, kur tika izgāztas metala kaudzes, mēs pārliecinājāmies, ka tur nekā vairs nav. Krastmalā un krūmājos atradām tikai tukšas bedres.

Metala klucīši un stieņi bija pārvērtušies mehānismos, kas milzīgā skaitā klaiņoja pa visu salu. To akumulatori bija pielādēti līdz pēdējai iespējai, un enerģija darbam netika patērēta.

Novērojot krabjus, es pārliecinājos, ka Kuklingam taisnība. Metāliskie roboti bija ļoti dažādi. Cits no cita tie atšķīrās gan lieluma, gan kustīguma, gan spīļu un rīkļu izmēru ziņā. Atšķirības to iekšējā uzbūvē, domājams, bija vēl lielākas.

— Skatieties, nupat cīņa sākas pa īstam! — inženieris pēkšņi iesaucās un priecīgi sasita plaukstas.

Dažas minūtes vēlāk liedaga iecirknis, uz kuru rādija Kuklings, pārvērtās kaujas laukā. No visām salas malām turp devās nepārredzami krabju pulki. Un nepagāja ne stunda, kad karā iesaistījās jaunie, kaujas laikā dzimušie automāti.

Tā bija apbrīnojama robotu paaudze, kas izcēlās ar mazāku augumu un milzīgu ātrumu. Mani pārsteidza tas, ka jaunie krabji varēja iztikt bez akumulatoru uzlādēšanas. Toties viņu agresivitāte bija patiesi neaptverama. Šie mazuļi uzbruka reizē vairākiem pretiniekiem un vienlaikus sagrieza gabalos divus trīs lielākus mehānismus.

Kuklings stāvēja ūdenī, un viņa seja pauda bezgalīgu pašapmierinātību. Viņš berzēja rokas un ņurdēja:

— Labi, lieliski! Varu iedomāties, kas notiks tālāk!…

Taču, acīm redzot, Kuklings to nevarēja. Jo līdztekus kustīgajiem, mazajiem krabīšiem kaujas laukā negaidot sāka parādīties arī daudz lielāki automāti. To kustības bija lēnas, bet tajās juta spēku. Un drīz vien jaunpiedzimušie milži sekmīgi atvairīja savu brāļu — punduru uzbrukumus.

Kad saule laidās uz rieta pusi, sīko mehānismu rīcībā iezīmējās krasa pārmaiņa. Tie sadrūzmējās salas rietumu krastā un kļuva aizvien nekustīgāki.

— Velns parāvis, visa šī banda nolemta bojā ejai! — Kuklings aizsmakušā balsī iesaucās. — Šiem punduriem taču nav akumulatoru, un, tikko saule norietēs, tiem pienāks gals.

Tiešām, tiklīdz krūmu ēnas apsedza sīko automātu pūli, tas acumirklī pamira, pārvēršoties no bīstamas agresoru armijas par nedzīvu metala rotaļlietu noliktavu.

Pie šīs noliktavas lēni un smagnēji piečāpoja milzīgi krabji — gandrīz puscilvēka augumā un sāka citu pēc cita aprīt savus mazos brāļus. Uz gigantisko vecāku platformām pakāpeniski veidojās vēl grandiozāku pēcteču kontūras.

Kamēr milzu krabji nesteigdamies notiesāja punduru paaudzi, liedagā uz laiku iestājās miers.

Ap pusnakti mani pamodināja drausmīgs kliedziens. Kuklinga teltī nebija. Izskrējis ārā, es ieraudzīju pelēcīgo krastmalu un jūru, kas tālumā saplūda ar melno, zvaigžņoto debesi.

Jūra bija rāma kā vienmēr. Sīkie vilnīši tikko dzirdami šļakstinājās pret krasta smiltīm. Vienīgi tajā vietā, kur mēs nogremdējām pārtikas un dzeramā ūdens krājumus, jūras virsma šķita mazliet nemierīgāka.

Es nolēmu, ka tur plunčājas Kuklings.

— Ko jūs tur darāt?

— Esmu šeit! — no jauna atskanēja inženiera balss. — Līdz kaklam ūdenī. Nāciet šurp!

Iebridis jūrā, pēkšņi paklupu pret kaut ko cietu. Tas izrādījās milzu krabis, kas stāvēja dziļi ūdenī.

— Kāpēc jūs aizkūlāties tik tālu? Ko jūs tur darāt? — es jautāju.

— Viņi dzinās man pakaļ… — inženieris žēli vaidēja.

— Dzinās? Kas?

— Krabji.

— Kā tas varēja notikt?

— Pats nesaprotu, — viņš atbildēja drebošā balsī. — Kamēr gulēju, viens no automātiem pēkšņi uzbruka man… Es domāju, ka tā ir nejaušība, un atvirzījos, bet viņš atkal sāka tuvoties un ar spīlēm pieskārās manai sejai… Tad es metos bēgt… Krabis — man pakaļ. Viņam pievienojās vesels bars… Tā viņi iedzina mani ūdenī.

— Savādi. Agrāk nekas tamlīdzīgs negadījās, — es kļuvu domīgs. — Ja jau evolūcijas gaitā krabji sākuši ienīst cilvēkusl tad viņi nežēlotu arī mani.

— Nezinu, — Kuklings nopūtās. — Bet izkāpt krastā baidos…

— Muļķības! — es teicu un satvēru viņa roku. — Iesim gar krastu uz austrumiem! Es jūs apsargāšu.

— Kā?

— Tūlīt mēs būsim pie noliktavas un es paņemšu tur kadu smagāku priekšmetu, kaut vai āmuru, — Dieva dēļ, tikai ne to, — inženieris lūdzās. — Paņemiet labāk kādu dēli vai mietu.

Kad sasniedzām noliktavu, es sadzirdēju pazīstamo dūkoņu. Metala nezvēri sagrieza pēdējās konservu kārbas mūsu zemūdens noliktavā.

— Kukling, mēs esam pagalam! — es iesaucos. — Viņi aprijuši visas konservu kārbas.

— Tiešām? — viņš nevarīgi pārjautāja. — Ko nu lai dara?

— Nezinu. Jūs esat izgudrojis šo ieroci. Jums tas patīk. Tagad izstrebiet, lūdzu, putru, ko pats esat ievārījis!

Apmetis prāvu līkumu, izkāpu krastā. Šeit, tumsā, sataustīju smiltīs izmētātus gaļas gabalus, konservētus ananāsus, ābolus un citus pārtikas produktus un noglabāju tos starp krūmiem. Spriežot pēc izkaisīto priekšmetu skaita, krabji bija visai ražīgi izmantojuši nakts stundas. Katrā ziņā man neizdevās atrast nevienu veselu konservu kārbu.

Galu galā mums neatlika nekas cits kā turpināt savu pastaigu ūdenī, pieklājīgā attālumā no krasta.

Kad uzlēca saule, automāti izlīda smiltīs sildīties. Es paspēju ar akmeni sadauzīt paraboliskos spoguļus vismaz pussimtam nezvēru. Tie visi pārstāja kustēties.

Bet tas mūsu stāvokli, diemžēl, neuzlaboja: šos krabjus aprija citi un pārsteidzošā ātrumā izgatavoja jaunus nezvērus. Sadauzīt visas silīcija baterijas man nebija pa spēkam, jo vairākkārt saņēmu stiprus elektriskus triecienus un tas krietni iedragāja manu apņēmību turpināt bezcerīgo cīņu.

Šajā laikā Kuklings vēl arvien stāvēja ūdenī.

Taču drīz brāļu karš uzliesmoja no jauna, un krabji, liekas, pilnīgi aizmirsa inženieri.

Mēs atstājām kaujas lauku un pārcēlāmies uz salas pretējo pusi. Inženieris bija tā pārsalis no ilgstošās peldes, ka vairs nespēja lāgā parunāt, un, atlaidies augšpēdus, lūdza apbērt viņu ar karstām smiltīm.

Izdarījis to, es devos uz mūsu bijušās apmetnes vietu, lai atnestu drēbes un provianta paliekas. Tur konstatēju, ka mūsu telts savandīta un izjaukta: pazu duši smiltīs iedzītie dzelzs mietiņi, bet no brezenta izrauti metala riņķi.

Zem brezenta atradu savas un Kuklinga drēbes. Taču arī tās krabji bija pamatīgi apstrādājuši — visu metala āķīšu, sprādžu un pogu vietā rēgojās audumā izdedzināti caurumi.

Saule svilināja bez žēlastības, un atceļā pāris reižu iebridu jūrā, lai izpeldētos. Laika pietika. Varēja mierīgi apsvērt un pārdomāt notikušo.

Lai nu kā, bet viens bija skaidrs: admiralitātes cerības uz evolūciju nav attaisnojušās! Pilnveidotu miniatūrkrabju vietā bija radušies neveikli giganti ar milzīgu spēku un palēninātām kustībām. No militārā viedokļa tiem nebija nekādas vērtības…

Jau tuvojos smilšu pauguram, zem kura gulēja naksnīgās peldes nogurdinātais Kuklings, kad līdzenumā aiz krūmiem parādījās gigantisks krabis.

Augumā tas bija lielāks par mani un pārvietojās nevienmērīgiem lēcieniem, vilkdams pa smiltīm savas ārkārtīgi garās darba spīles. Sevišķi hipertrofēta bija nezvēra rīkle — darbnīca. Tā aizņēma gandrīz pusi ķermeņa.

«Ihtiozaurs» — tā es domās nosaucu briesmoni, neveikli izspraucās no krūmiem un sāka lēni grozīties uz visām pusēm, it kā pētīdams apvidu. Man krabis nepievērsa ne mazāko uzmanību un, apmetis lielu loku, aizstampāja krastmalas virzienā.

Ja varētu paredzēt, ka briesmonis dosies pie inženiera, es nekavējoties skrietu viņam palīgā. Bet mehānisma pārvietošanās trajektorija bija tik nenoteikta, ka sākumā likās — krabis dodas uz jūru. Tikai tad, kad tas, pieskāries ar taustekļiem ūdenim, pagriezās uz inženiera pusi, es nojautu draudošās briesmas.

«Ihtiozaurs» apstājās tieši virs Kuklinga, un tā garo taustekļu gali uzvandīja smiltis pie pašas inženiera sejas.

Nākamajā mirklī tur, kur vēl nupat atradās pauguriņš, uzšāvās gaisā smilšu mākonis. Kuklings pārbijies pielēca kājās.

Taču bija par vēlu. Giganta lokanie taustekļi cieši aptvēra inženiera trekno kakla. Kuklings spirinājās gaisā, nevarīgi mētādams rokas un kājas.

Kaut gan ienīdu inženieri, tomēr nevarēju pieļaut, lai viņš ietu bojā cīņā ar šo mehānisko riebekli.

Ilgi nedomādams, satvēru vienu no krabja spīlēm un parāvu to. Bet tas bija tikpat veltīgi kā mēģināt apgāzt dziļi zemē ieraktu tērauda cauruli. «Ihtiozaurs» pat nepakustējās.

Tad es uzlēcu viņam mugurā un ieraudzīju bailēs izķēmoto Kuklinga seju.

«Zobi,» man iešāvās prātā. «Kuklingam taču tērauda zobi!..»

Ar pilnu spēku triecu dūri pret saulē zibošo krabja spoguli.

Nezvērs saļodzījās. Kuklinga zilgansārtā seja ar izvalbītajām acīm atradās dažus centimetrus no robota rīkles. Un šajā mirklī notika drausmīgais. Elektriska dzirksts pārlēca uz inženiera pieri un deniņiem. Tad krabja taustekļi pēkšņi atslāba un dzelzs mēra izgudrotāja smagais ķermenis ar dobju troksni nokrita smiltīs.

Kad apglabāju Kuklingu, uz salas cits citam pakaļ dzinās daži milzīgi krabji. Ne man, ne inženiera līķim tie nepievērsa ne mazāko uzmanību.

Es ietinu Kuklinga mirstīgās atliekas teltī un apraku tās ne visai dziļā smilšu bedrē. Apglabādams viņu, nejutu nekāda žēluma. Manā izkaltušajā mutē čirkstēja smiltis. Es lādēju nelaiķi un viņa trakās idejas.

Tad vairākas dienas, nekustīgi gulēdams krastā, lūkojos uz apvāršņa malu, kur vajadzēja parādīties mūsu šonerim. Laiks ritēja mokoši lēni, un nežēlīgā saule, šķiet, tīšām nepārtraukti stāvēja man virs galvas.

Lai aizmirstu drausmīgo izsalkumu un slapēs, es centos risināt gluži abstraktas problēmas. Tā, piemēram, kāpēc mūsu dienās gudri vīri izšķiež savu pratu un zināšanas, lai sagādātu citiem bēdas un postu? Kaut vai tas pats Kuklings… Es biju pārliecināts, ka viņa izgudrojumu varētu izmantot arī cildenam mērķim — metala iegūšanai. Un mehānisko krabju evolūciju varētu virzīt tā, lai šie automāti neizvirstu par lēniem, neveikliem milzeņiem…

Pēc tam iesākās halucinācijas. Manās iekaisušajās smadzenēs gigantisks krabis pārvērtās par milzīgu ūdens tvertni, kuras vāku nekādi nespēju aizsniegt.

Samaņu atguvu tikai uz šonera klāja. Un pats pirmais, ko dzirdēju tur, bija kapteiņa jautājums: «Vai iekraut kuģī dīvaino metala milzeni, kas guļ salas krastmalā?» Atbildēju, ka pagaidām nav nekādas vajadzības to darīt.