Zilā planēta

V. Saparins TANTALUSA PRĀVA

Cietums pilnīgi atbilda priekšstatam, ko Vargašs bija ieguvis, apskatot fotoattēlus. Apmēram četrdesmit ēku, starp kurām neredzēja ne krūma, ne zāles stiebriņa; vesela zinātniska pilsētiņa, pārsegta ar caurspīdīgu milzu kupolu.

— Aizbēgt no šejienes nav iespējams, — paskaidroja Svensens. — Šeit var tikai ienākt. Tāpat kā Dantes ellē…

It kā apstiprinot šos vārdus, viņš trieca dūri pret kupola sienu.

— Materiāls ir daudzkārtains, ļoti elastīgs, neplaisā… Pat lode tam nekā nepadarīs!

— Un tomēr ieeja šeit ir! — iesaucās Vargašs.

— Jūs gribat teikt, ka tādā gadījumā jābūt arī izejai? Protams, cilvēks var iziet no šejienes. Bet mikrobs — ne.

— Viens tomēr aizbēdzis?

— Mūsu gūstekņu vidū nav tā, ko jūs meklējat.

— Labprāt piekristu jums. Bet tas taču nav ieradies no Marsa vai Venēras!

— Arī šī iespēja izslēgta. Raķetes tiek dezinficētas ļoti pamatīgi.

— Bet dažas baktērijas taču speciāli atgādā šurp no citām planētām!

— Šīs baktērijas atved cieši noslēgtos traukos un turklāt taisnā ceļā uz īpašu korpusu. Vai redzat tālumā dūmaku? Tur ir vēl divi līdzīgi kupoli: papildu izolācija… Jūs droši vien zināt, ka šis cietums ir vienīgā vieta uz zemeslodes, — Svensens pēc brīža turpināja, — kur vēl pastāv sardze. Protams, diezin vai kāds iedomāsies apmeklēt mūs bez atļaujas. Tomēr drošibas kontrole prasa to… Atveriet! — viņš skaļi piebilda.

Mirkli vēlāk kupolā pavērās šaura eja.

— Dezinfekcija jau sākusies, — teica Svensens, norādīdams uz mazajiem izcilnīšiem un gandrīz mikroskopiskajiem caurumiem grīdā. — Ar apaviem parasti ievazā visvairāk mikrobu.

— Vai tad mikrobiem aizliegta arī ieeja?

— Protams. Nelegāli tie nedrīkst ienākt! Pat jūsu izdaudzinātais tantaluss nevarētu iekļūt pie mums.

— Jūs taču neaicinājāt mani šurp tikai tālab, lai pārliecinātu par to?

Svensens neatbildēja.

Viņi bija sasnieguši gaiteņa galu. Grīda sāka lēni grimt, ievadot abus šahtā, kuras augšējā atvere noslēdzās.

Svensens un Vargašs atģērbās un ielika savas drēbes hermētiskās lādēs. Tad pēc kārtas devās cauri vairākām stingri izolētām telpām, kur viņus mazgāja un apstaroja. Šajās telpās ienācējus brīžiem aptvēra vismelnākā tumsa, brīžiem — zilgana, zaļa vai iesārta gaisma. Beidzot abi uzvilka gluži jaunus virsvalkus un pēc pēdējās kontrolapskates izgāja cietuma pagalmā.

Svensens norādīja uz zemu, garenu ēku.

— Tur atrodas gripas. Visas, kādas vien pastāv. Bet te, lūk, ir mēra korpuss. Kā redzat, arī tas nav no mazajiem.

— Man šķiet, — Vargašs ironiski piezīmēja, — ka jūs par šiem mikrobiem gandrīz vai jūsmojat. Tad jau, domājams, jūs priecātos arī par tantalusu?

— Kāpēc gan ne, — Svensens nekavējoties atsaucās. — Atcerieties atguļas tīfa baktēriju? Pēc ārstu sprieduma to pilnīgi iznīcināja. Un kas notika? Desmit gadus vēlāk kāds mikrobiologs atklāja, ka šī baktērija, protams, attiecīgi pārveidota, varētu labvēlīgi ietekmēt daudzus cilvēkam svarīgus procesus. Bet pamēģiniet tagad kaut kur kosmosa bezgalībā sameklēt taisni šo mikroskopisko organismu!

Vargašs klausījās ar lielu interesi. Taču Svensens jau bija pievērsies citam tematam.

— Pie mums samērā reti ierodas ciemiņi. Tāpēc ikviens, kas šeit nokļūst, pārvēršas savā ziņā par ekskursantu. Ja vēlaties…

— Labprāt…

— Tādā gadījumā, varbūt, sāksim ar mēra korpusu!

Šajā korpusā apmeklētājus ielaida bez sevišķām ceremonijām. Acīm redzot, uzskatīja, ka zem kupola vairs nekādu mikrobu nav.

Plats gaitenis šķērsoja visu ēku. Abās pusēs tam bija šauras durvis ar uzrakstiem. Melni burti uz dzeltena fona ik uz soļa atgādināja par vienu vai otru mēra paveidu.

— Lūk, te, — Svensens, apstājies pie kādām durvīm, teica. — Pestis mortis!

Laboratorijā, šķiet, nebija nekā ievērības cienīga. Vienkāršs galds ar kolbām un mēģenēm. Termostatu baterijas gar sienām. Divi vīri virsvalkos, baltās maskās un cimdos strādāja galda galā.

— Gribat apskatīt? — Svensens aicināja ciemiņu pie mikroskopa.

Vargašs pieliecās pie okulāra un nodrebēja: viņa acu priekšā konvulsīvi raustījās bezgalvainai čūskai līdzīgs radījums. Svensens satvēra manipulatora rokturi, un Vargašs ieraudzīja, kā baktērijai tuvojas fantastiski asa smaile. Čūska mēģināja izlocīties, bet asmenis veikli pāršķēla tās ķermeni.

Vargašam daudzkārt bija gadījies vērot mikroskopiskos briesmoņus un to postošās darbības ainas. Viņš nebija gļēvulis. Tomēr šis palielinātais bacilis, kas it kā grasījās satvert un aprīt operatora nazi, atstāja ļoti nepatīkamu iespaidu.

«Patiesi bezbailīgi ļaudis strādā šai laboratorijā,» Vargašs nodomāja. «Viņi meklē bioloģiskās aizsardzības līdzekļus, kas varbūt noderēs astronautiem uz kādas tālas, svešas planētas. Un cik aukstasinīgi šie cilvēki rīkojas ar kolbās ieslēgto nāvi, visdrausmīgāko no visām, kādas Zeme jebkad pazinusi!»

— Iesim! — Svensens viņu skubināja. — Pagaidu maskas uz sejas un rokām drīz vairs nespēs mūs pasargāt.

Tātad pārejas kamerā atsegtās ķermeņa daļas, acīm redzot, bija pieriācīgi apstrādātas! Vargašam kļuva vieglāk ap sirdi.

Taču prieks izrādījās pāragrs. Mēra korpusa durvis joprojām palika slēgtas. Tikai pēc vairākām dezinfekcijas procedūrām un rūpīgas kontrolapskates viņi varēja atstāt drūmo ēku.

Svensens aizveda ciemiņu uz vīrusu nodaļu. Vargašs jau bija zaudējis cerību atrast šeit tantalusu vai kādu tā radinieku. Un tomēr cietumā ieslodzītie vīrusi saistīja viņa uzmanību.

Vienā no laboratorijām viņš ilgi vēroja, kā dalās un vairojam sīkas, atsperēm līdzīgas būtnes. Tas bija īsts formu jaunrades kaleidoskops, pie tam laboratorijas darbinieki paskaidroja, ka šis process izraisīts mākslīgi…

— Pateicos jums par laipno ielūgumu, — Vargašs. atvadīdamies sniedza Svensenam roku. — Man liekas, es šeit neesmu veltīgi izšķiedis laiku.

— Neko citu es arī negaidīju, — Svensens mīklaini pasmaidīja.

Viņa smadzenēs, šķiet, bija ieperinājusies kāda apslēpta doma. Kādēļ gan citādi viņš būtu pierunājis Vargašu atbraukt šurp? Kādēļ būtu tik cītīgi vadājis viņu pa daudzajām laboratorijām?

Atgriezies no lidojuma, Vargašs sēdēja pie verandas loga. Smailās, parasti zaļās cukurniedru lapas šodien likās apsvilinātas un plankumainas, šur tur it kā neredzamu grauzēju apgrauztas.

No Jamaikas cukurniedru plantācijām slimības neskarta palikusi tikai viena trešā daļa! Kur un kā radies šis nolādētais vīruss? Līdz šim neviens nebija redzējis nekā tamlīdzīga! Un vispār XXI gadsimtā tik negaidīti atklājumi jau sen šķita neiespējami…

Vargašam, bioloģiskās aizsardzības veterānam, bija uzticēts grūtais uzdevums — noskaidrot tantalusa izcelšanos. Bet visas viņa pūles šajā virzienā izrādījās nesekmīgas.

Vargašs joprojām vēroja skumjo ainu, kad pēkšņi atskanēja izsaukuma signāls un i lz sakaru aparata ekrāna parādījās bioloģiskās aizsairdzIba s priekšnieka Kerija seja.

— Paklausieties, Vargaš, — Kerijs smaidīja kā cilvēks pagājušā gadsimta konservu reklāmas plakātā. — Vai jūs vēl arvien noņematies ar saVu tantalusu? Izklaidējieties mazliet! Aizmirstiet to kau\f uz divām trim dienām… Centrālajā Āfrikā ziloņieni uzbrukusi jauna, nezināma slimība. Vajag rīkoties āt ri, kamēr tā nav ieguvusi epidēmisku raksturu. Tādēļ biz kavēšanās dodieties turp! Pēc tam varēsiet atgriezties pie tantalusa un, es galvoju, jūs atradīsiet problērīias atslēgu, ko tagad nespējat saskatīt. Es vienmēr tā daru. Vai esat ar mieru?

— Esmu!

— Carlijs un Zdeneks jau izlidojuši. Viens no Īrijas, otrs — no Nikaragvas. Jūs būsiet trešais. Uzturiet sakarus tieši ar mani.

Kerijs nosauca koordinātes. Ekrāns nodzisa.

Piecas minūtes vēlāk Vargašs pacēlās gaisā. Vēl pēc divām stundām viņš ieraudzīja niedrēm apaugušu ezera krastu un mazu mājiņu pļavas malā. Tas bija ziloņu rezervāts. Vargašs iedarbināja nolaišanās automātu. Lidmašīna strauji metās lejup. Pļavas vidū jau bija nosēdusies cita «ātrās palīdzības» mašīna. Vargašs nobremzēja tai cieši blakus un tikko paspēja sasveicināties ar Carliju, kad debesīs iedūcās Zdeneka lidaparāts.

Slimniekus viņi sastapa smilšainajā krastmalā. Šie pelēkie milzeņi ar neproporcionāli lielajām galvām neizrādīja tikpat kā nekādu dzīvības pazīmju. Platās ausis ļengani karājās, snuķi bezspēcīgi skāra zemi.

— Ko viņi ēda? — vaicāja Carlijs.

— To pašu, ko vienmēr, — atbildēja rezervāta darbinieks. — Lūk, tur, — viņš pameta ar galvu uz niedrēm. — Viņu mīļākais gardums.

Atstājis slimos dzīvniekus Zdeneka un Carlija ziņā, Vargašs aizsteidzās uz niedru biezokni, nogrieza dažus augus un tos rūpīgi apskatīja. Nekā aizdomīga. Viņš nosoļoja gar krastu pāris kilometru. Niedres visur bija vienādas. Paņēmis vairākās vietās paraugus, Vargašs devās atpakaļ. Carlijs un Zdeneks viņu sagaidīja pie lidaparātiem.

— Anēmija, — Zdeneks paziņoja. — Turklāt visai ļaundabīgā formā…

Vargašs iekāpa savā mašīnā, sagrieza atnestās niedres un atdeva tās automātiskajiem laborantiem, bet pats, nezaudēdams laiku, sēdās pie mikroskopa. Aplūkodams niedru šķērsgriezumus, viņš nemanīja nekā sevišķa. Tad pēkšņi maigi zaļajā fonā iezīmējās sīki, tikko saskatāmi plankumiņi. Vargašs ieslēdza maksimālo palielinājumu. Tagad plankumiņš mikroskopā izskatījās kā vulkāns ar krāteri vidū.

Laboratorijas automāti signalizēja, ka beiguši darbu. Vargašs izstiepa roku un paņēma veidlapas. Pirmajā bija pelnu analizē: viss atbilda normai, izņemot prāvo mangāna daudzumu. Otrajā — protoplazmas sastāvs: arī tajā varēja konstatēt dažas anomālijas.

Toties Vargašs gandrīz palēcās gaisā, kad saņēma veidlapu, ko bija sagatavojis trešais automāts. Tā attēloja niedrēs atrastos mikroorganismus un tai skaitā — Vargašs neticēja savām acīm — arī tantalusu. Tiešām, nolādētais vīruss viņam sācis rēgoties visur!

Vēlreiz rūpīgi pārskatījis analižu rezultātus, Vargašs izsauca bioloģiskās aizsardzības centru. Vajadzēja noskaidrot veselu virkni jautājumu.

Uz jautājumu par plankumiņiem atbilde bija pavisam negaidīta. Šādus plankumus radot vīruss, ko pirms pusgadsimta atklāja Amazones upes baseinā. Šis vīruss esot gluži nekaitīgs un ne ar ko sevišķu neizceļoties. Pilnajā mikrobu enciklopēdijā tam veltītas tikai piecas rindas. Dzīvības procesus augos Amazones vīruss, acīm redzot, neietekmē. Nejauši atklāts, tas neesot saistījis pētnieku uzmanību līdz pat šim brīdim, kad Vargašs sācis par to interesēties.

Saņēmis šo atbildi, Vargašs palūdza savienot viņu ar Keriju.

— Pamēģiniet izbarot ziloņiem ar tantalusu aplipinātās niedres!

— Labi. Bet kas īsti noticis?

Vargašs pastāstīja.

Kerija platā seja uz ekrāna kjuva vēl platāka. Viņš skaļi iesvilpās. Acīm redzot, tik negaidīts pavērsiens pilnīgi atbilda viņa gaumei. Ne velti par Keriju mēdza teikt, ka tad, kad bioloģiskās aizsardzības dienestam vairs nebūs ko darīt, viņš pats laikam sasirgs ar kādu neizpētītu, bīstamu slimību…

Pret vakaru Vargašs vēlreiz izsauca Keriju. Priekšnieks paziņoja, ka divi ziloņi, kuriem izbarotas Jamaikas niedres, joprojām jūtas spirgti un veseli.

— Vajadzētu vēl dažiem ziloņiem izbarot niedres, tikai iepriekš tās apstrādājot ar mangānu, — ierosināja Čarlijs.

— Jūsu eksperimentiem drīz nepietiks ziloņu, — Kerijs norūca. — Ja izdosies iegūt serumu, atsūtīsim.

— Ziloņus derētu pārvest uz citu iecirkni, kur augsne un barība nav saindēta, — piebilda Zdeneks.

Viņa priekšlikumu bez ierunām pieņēma. Tūlīt pēc tam Vargašs startēja, lai izraudzītos vispiemērotāko vietu.

Pārējie palika pie ziloņiem. Milzīgie dzīvnieki bija tik vāji, ka daudzus no viņiem neizdevās piecelt kājās. Nācās izsaukt transporta helikopterus. Stundu vēlāk gigantiskie vagoni cits pēc cita nolaidās klajumā. Ziloņus iekrāva tajos ar celtņiem.

Carlijs, Zdeneks un rezervāta darbinieki strādāja visu nakti, kamēr pārvietoja ziloņus uz jaunajiem iecirkņiem. Tikai rīta pusē viņi varēja atļaut sev mazu atpūtu.

Vargašs bija gulējis tikai dažas stundas, kad viņu pamodināja Kerija balss.

— Paklausieties, — priekšnieks, kā parasti smaidīdams, teica, — te jums patiesībā vairs nav ko darīt. Jūsu specialitāte taču ir augu un nevis dzīvnieku pasaule. Lai Čarlijs un Zdeneks gādā par ziloņiem! Bet jūs atlieciet visu pārējo un aizlidojiet uz Tuamotu salām, kur nupat atrasts vīruss, kas ārkārtīgi paātrina bambusa augšanu. Tā vien šķiet, ka musu planētai kaut kas lēcies! Lai nu kā, šis ir pēdējais uzdevums. Pēc tam verēsiet atgriezties pie sava tantalusa…

Nu jau pagājušas divas dienas, kopš viņš atgriezies, bet uzmācīgās domas par tantalusu joprojām nedod viņam miera. Vargašs vēl un vēlreiz cenšas rekonstruēt notikumu gaitu, sīki izanalizēt ikvienu faktu. Tagad viņam netrūkst laika, kura tik ļoti trūka iepriekšējās, spraiga darba un nemitīgu pārsteigumu dienās.

Un tad Vargašam negaidot uzaust gaisma. Kā zibens uzliesmojumā viņš ierauga visu tantalusa vēsturi. Kā gan varēja agrāk to neredzēt? Svensens taču norādījis viņam gandrīz vai ar pirkstu!

Nu, protams, tantaluss radies kāda sen zināma vīrusa ātras un daudzkārtējas formu maiņas rezultātā. Vargašam liekas, ka jau toreiz, aplūkojot neskaitāmās «atsperīšu» variācijas, šis minējums viņam uz mirkli iešāvies prātā. Viņš pat atceras, ka tieši tur, vīrusu laboratorijā, Svensens viņu uzlūkoja sevišķi vērīgi…

Bet kāpēc Svensens negribēja izteikt savu viedokli? Varbūt cerēja tādējādi pats sevi pārbaudīt? Vai arī baidījās uztiept savu hipotēzi, lai nenovirzītu biedru no cita, iespējams, pareizāka un drošāka ceļa? Kā zinātnieks Svensens bija ļoti piesardzīgs. Viņš nemeklēja vieglus, vienkāršus ceļus un pētnieka gaitās neatstāja bez ievērības pat visniecīgāko sīkumu…

Tagad Vargašam viss šķiet skaidrs. Jaunie vīrusi, kas sacēluši tik lielu ievērību, patiesībā ir viens un tas pats vai, pareizāk, viena un tā paša vīrusa pēcteči!

Sīs attīstības sācējs, bez šaubām, bija gluži nekaitīgais mikrobs, kas daudzus gadu tūkstošus, neviena neievērots, mita Dienvidamerikas tropiskajos džungļos. Tas tad arī ir tantalusa un ziloņu slimības izraisītāja kopīgais ciltstēvs. Un vīruss, kas paātrina bambusa augšanu, domājams, cēlies no tās pašas saknes…

Tikpat skaidri Vargašs tagad saprata, ka ar mangānu vajadzēja apstrādāt nevis tantalusu, bet gan Amazones baseinā atrasto vīrusu. Tad noteikti iegūtu arī to mikroba formu, kas izraisījusi ziloņu slimību…

Cik žēl, ka šīs domas viņam ienākušas prātā tik veļu!

Tradīcija prasīja, lai tiesas dalībnieki personiski ierastos sēdē. Pēc tiem pašiem nerakstītajiem likumiem aizstāvji un apsūdzētāji valkāja melnus tērpus. Vēsturnieki apgalvoja, ka šī paraša radusies vēl tajos laikos, kad tiesāja cilvēkus un tiesneši ģērbās melnās mantijās.

Un nu tiesas diena ir klāt.

Pēc īsa ievada, kurā runātājs izklāstīja lietas būtību, gaisma apajās zāles kupolā nodzisa un sēdes dalībnieki it kā nokļuva Amazones krastu pirmatnīgajos džungļos. Biezās koku lapotnes izveidoja visapkārt gandrīz necaurspīdīgu velvi. Raibi putniņi lidinājās starp zariem un pildīja gaisu ar spalgām skaņām. Zāle vai, pareizāk, tās grīda izskatījās pēc saliņas zaļajā mežu okeānā.

Pēkšņi biezoknis pašķīrās. Zaru un liānu mudžeklī parādījās cilvēks. Ar slaidu naža vēzienu viņš nocirta dažus stiebrus un sniedza tos klātesošajiem.

Tai pašā mirklī mežs pazuda un tiesneši nokļuva laboratorijā, kurā darbojās dažnedažādi automāti. Uzskatāmības labad katra aina tika projicēta vienlaikus uz sešiem ekrāniem. Un drīz virs skatītāju galvām sešās vietās parādījās milzīgi palielināts tantalusa-1 attēls. Par tantalusu-1 tagad sauca visu tantalusu ciltstēvu. Seši vīrusi izlocījās kā vingrotāji fantastiskā fizkultūras parādē. Un, patiesību sakot, tā arī bija parāde, jo īsā laikā skatītāju acu priekšā viens vīruss nomainīja otru līdz pat tantalusam-10, ko tikai nesen atklāja Zālamana salās.

Tūdaļ nodemonstrēja arī apsūdzēto noziegumus: panīkušās cukurniedru plantācijas un nevarīgi saļimušos ziloņus.

— Par to vien, — pačukstēja Vargaša kaimiņš, — tantaluss pelna visbargāko sodu.

— Bet tantaluss ir ne tikai kaitīgs, — pēc brītiņa piebilda diktors. — Tas dod arī ievērojamu labumu. Tā, piemēram, noskaidrots, ka šis vīruss stimulē augšanu. Pat cukurniedres, kurām tas nodara tik lielu ļaunumu, slimības pirmajā posmā sāk paātrināti augt.

Bambuss, kā zināms, ari tāpat aug ļoti ātri, bet tantalusa ietekmē tas izstiepjas burtiski acu priekšā. Bez tam uzlabojas audu struktūra — bambuss kļūst izturīgāks un lokanāks…

Vargašs ar nepacietību gaidīja, kad runātājs pāries pie jautājuma, kura noskaidrošanai viņš veltījis tik daudz pūļu. Beidzot diktors sacīja:

— Tantaluss-1 mierīgi dzīvoja Amazones augštecē, kamēr cilvēks, pamazām iekļaudams savā darbības sfērā visu planētu, ielauzās arī šai mežonīgajā apvidū. Tad jauncirstās stigas pavēra saules stariem ceļu uz džungļu dzīlēm. Pilsētu, dambju un rūpnīcu celtniecības gaitā džungļos parādījās ķīmiskas vielas, ar kurām tantaluss-1 nekad agrāk nebija saskāries. Tas izrādījās sevišķi jutīgs ne vien pret mangānu, kura ietekmē izveidojās tantaluss-3, bet arī pret parasto kaļķi. Iesākās brāzmains formu radīšanas process, kura laikā vīruss ieguva jaunas īpašības… Un tagad mums jāizlemj, ko ar tantalusu darīt.

— Ieslodzīt cietumā! Izolēt! — noteica Vargaša kaimiņš. — Pie tam nekavējoties! Tāpat kā izolē vājprātīgos, par kuriem nekad nevar zināt, kādas trakulības tie pastrādās nākamajā mirklī…

— Ieslodzīt cietumā vīrusu ar tik daudzām vērtīgām īpašībām? — nobrīnījās Svensens. — Nekas tamlīdzīgs nav pieredzēts visā mikrobu cietuma vēsturē!

— Atteikties no iespējas paātrināt bambusa augšanu? — viņu atbalstīja otrs tantalusa aizstāvis.

— Atteikties no cukurniedru iznīkšanas un ziloņu saslimšanas? — ironiski atsaucās kāda balss zāles otrā galā.

— Pret tantalusu-2 un tantalusu-3 tagad atrasti efektīvi līdzekļi!

— Bet kas zina, ko nesīs mums tantaluss-11?

Gandrīz ikviens sēdes dalībnieks centās izteikt savas domas. Tomēr vairāk par visiem uztraucās Svensens.

— Ja pārtrauksim dabas iesākto stihisko eksperimentu, — viņš sacīja, — mēs tuvākajā laikā neuzzināsim daudz tāda, ko savās laboratorijās atklāsim varbūt tikai pēc desmit vai divdesmit gadiem…

Diskusija bija sasniegusi kulmināciju, uz dispečera pults vienlaikus dega vismaz ducis spuldzīšu, kad pēkšņi atskanēja akadēmiķa Korobova balss:

— Man ir priekšlikums!

Troksnis zālē ātri norima. Mikrobu cietuma dibinātāju visi pazina un viņa domas vienmēr labprāt uzklausīja.

— Priekšlikums ir tāds: tantalusa paveidus, visus bez izņēmuma, ieslodzīt mikrobu cietumā! Brīvībā palikušos iznīcināt! Cietumā uzcelt šim vīrusam īpašu korpusu. Katram paveidam — savu laboratoriju un trīsdesmit laboratorijas rezervē — tām jaunajām formām, kas turpmāk var rasties. Dabas stihisko eksperimentu mēs aizstāsim ar plānveidīgiem izmēģinājumiem. Pielietosim visus mikroorganismu ietekmēšanas paņēmienus, kādi mums zināmi. Un, tiklīdz iegūsim stabilas formas ar derīgām īpašībām, izlaidīsim tās brīvībā…

Priekšlikumu pieņēma nobalsošanai.

Dažus mirkļus vēlāk zāles griestos pavīdēja gaismas raksti. Cipari nemitīgi mainījās, jo ne visi tiesas dalībnieki vienlaikus nospieda pogas pie saviem sēdekļiem. Taču gala rezultāts bija pārliecinošs.

Pieci simti — «par», nulle — «pret».

Un tad diktors paziņoja šo spriedumu visai pasaulei.