Zilā planēta

V. Žuravļova PAR SPĪTI NEIESPEJAMĪBAI

Esmu kuģa ārste un piedalījos trijās zvaigžņu ekspedīcijās. Mana specialitāte ir psihiatrija jeb, kā tagad saka, astropsihiatrija. Problēma, kas mani nodarbina, radusies sen — divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados. Tajā laikā lidojums līdz Marsam un atpakaļ ilga vairāk nekā gadu, bet līdz Merkuram apmēram divus gadus. Astronomiskus novērojumus raķetēs neveica: šim nolūkam pastāvēja īpašas observatorijas uz Zemes mākslīgajiem pavadoņiem. Lasīšana un radioraidījumu klausīšanās nespēja aizstāt to, kā trūka pirmajiem astronautiem. Bija nepieciešams darbs! Turklāt radošs darbs, pie kura šie ļaudis pieraduši. Tieši tad tika nolemts ieskaitīt raķešu apkalpēs vienīgi tādus cilvēkus, kam ir kāda aizraušanās. Astronautu personiskajās lietās ierakstīja izdaudzināto divpadsmito punktu: «Ar ko jūs aizraujaties?» Bet drīz vien šo problēmu atrisināja citādi. Starpplanētu trasēs parādījās kuģi ar atomu un jonu dzinējiem. Lidojumu ilgums samazinājās līdz dažām dienām. Divpadsmito punktu izsvītroja un aizmirsa.

Tomēr pēc dažiem gadu desmitiem, kad cilvēce sāka gatavoties starpzvaigžņu lidojumiem, astronautu personiskajās lietās atkal uzpeldēja tas pats jautājums. No kuģa vadīšanas viedokļa starpzvaigžņu reisā pavadītā laika 99,99 % pagāja piespiestā bezdarbībā. Zemes televīzijas raidījumus varēja uztvert tikai pirmajās lidojuma dienās. Apmēram pēc mēneša pārtrūka radiosakari. Bet astronautiem vajadzēja pavadīt ceļā vēl daudzus gadus…

Vārdu sakot, es atbraucu uz Centrālo astronautikas arhīvu, lai iepazītos ar divpadsmitā punkta vēsturi.

Jau pirmajā dienā aprunājos ar pārzini. Tas bija ne visai vecs cilvēks, kuram raķetes degvielu sprādziens gandrīz pilnīgi laupījis redzi. Viņš valkāja īpašas brilles ar trīskāršiem zilganiem stikliem, kas neļāva saskatīt viņa acis, un tādēļ likās, ka pārzinis nekad nesmaida.

— Saprotu, — viņš sacīja, uzklausījis manus paskaidrojumus, — jums derētu iepazīties ar pirmo ekspedīciju uz Barnarda zvaigzni. Šīs ekspedīcijas komandiera Alekseja Zarubina dzīves stāsts atbildēs uz daudziem jautājumiem, kuri jūs interesē. Pēc pusstundas saņemsiet visus materiālus. Vēlu sekmes.

Aiz loga — Sibīrijas jūra. Dobji dūc krasta bangas, šļakst viļņi, un vējš koku galotnēs švīkst, it kā šķirstīdams lapas…

Ekspedīcija uz Barnarda zvaigzni tajos laikos bija neapšaubāmi pārdrošs pasākums. Gaismas stars no šīs zvaigznes līdz Zemei ceļo veselus sešus gadus. Lidojumam turp un atpakaļ vajadzēja ilgt apmēram četrpadsmit gadu.

Zvaigžņu kuģa apkalpes locekļiem laiks, protams, saruka: četrpadsmit gadi kļuva par četrdesmit mēnešiem. Pats par sevi šis laika posms nebija sevišķi garš. Briesmas radīja gluži cits apstāklis — trīsdesmit astoņus mēnešus raķetes dzinējiem bija jāstrādā ar maksimālu jaudu!

Tagad tas liekas neattaisnojams risks — doties kosmosā bez prāvām degvielas rezervēm. Toreiz citādi nevarēja. Zvaigžņu kuģis nespēja uzņemt vairāk degvielas, nekā inženieriem izdevās novietot tilpnēs… Tāpēc visniecīgākā aizkavēšanās ceļā parasti nozīmēja ekspedīcijas nenovēršamu bojā eju.

… īpaša komisija atlasīja šīs ekspedīcijas dalībniekus. Protokolos minētas vairāku kapteiņu kandidatūras. Bet ik reizi komisija teica: «Nē!» Prasības bija pamatotas, kaut arī neparastas. Zvaigžņu kuģa kapteinim jābūt lieliskam navigatoram un izcilam inženierim, aukstasinīgam un vienlaikus pārdrošam cilvēkam.

Es pāršķiru lappusi. Šeit sākas kapteiņa Alekseja Zarubina personiskā lieta.

Komisija izraudzījās kuģa komandieri. Un saskaņā ar tradīciju komandieris pats izvēlējās apkalpes locekļus. Patiesību sakot, Zarubins neko daudz neizvēlējās. Viņš vienkārši uzaicināja piedalīties šai ekspedīcijā piecus astronautus, kas jau bija lidojuši kopā ar viņu.

Pēc apkalpes dokumentiem iepazīstos ar divpadsmito punktu. Stūrmanis — komponists. Ārstes vājība — mikrobioloģija. Astrofiziķis neatlaidīgi studē valodas: viņš jau apguvis piecas modernās un tagad sācis mācīties divas senās valodas. Inženieri, vīrs un sieva — kaislīgi šahisti. Turklāt viņi aizraujas nevis ar veco, bet gan ar jauno šahu, kurā ir divas baltās un divas melnās dāmas un dēlis ar astoņdesmit vienu lauciņu.

Arī komandierim ir sava vājība. Kopš bērnības viņš jūsmo par gleznošanu. Tas saprotams — viņa māte bijusi māksliniece. Bet kapteinis pats tikpat kā neglezno. Nē, viņu interesē kas cits. Aleksejs Zarubins cer no jauna atklāt viduslaiku meistaru sen zudušos krāsu izgatavošanas noslēpumus. Ar zinātnieka neatlaidību un mākslinieka temperamentu viņš diendienā veic vissarežģītākos ķīmiskos pētījumus.

… Starts. Raķete atstāj Zemi, lai dotos uz Barnarda zvaigzni. Ar pilnu jaudu darbojas kodolreaktors. No raķetes sprauslām izplūst neredzamas jonu strūklas. Pastāvīgi jūtama pārslodze. Pirmajās dienās grūti paiet pat dažus soļus. Vēl grūtāk strādāt. Ārste raugās, lai visi ievērotu noteikto režīmu.

Pamazām astronauti pierod pie grūtajiem apstākļiem. Tiek samontēta oranžērija, uzstādīts radioteleskops. Sākas normāla dzīve. Reaktora un aparātu darbības kontrole neprasa daudz laika. Četras stundas dienā katram obligāti jāmācās. Pēc tam katrs dara, ko grib. Jaunā ārste lasa biezas monogrāfijās par mikrobioloģiju. Stūrmanis sacerējis dziesmiņu, ko dungo visi apkalpes locekļi. Inženieri stundām ilgi sēž pie šaha galdiņa. Astrofiziķis lasa oriģinālā Plutarhu…

Kuģa žurnālā parādās īsi ieraksti: «Lidojums turpinās. Reaktors un mehānismi darbojas nevainojami. Pašsajūta teicama.» Un piepeši gandrīz kliedziens: «Televīzijas sakari pārtrūkuši. Vakar noskatījāmies Zemes pēdējo raidījumu. Cik grūti šķirties no dzimtenes!» Pēc kāda laika jauns ieraksts: «Mums izdevies uzlabot antenu. Ceram, ka Zemes radioraidījumus varēs uztvert vēl septiņas astoņas dienas.» Viņi priecājās gluži kā bērni, kad uztverošā iekārta darbojās vēl veselas divpadsmit dienas…

Nemitīgi palielinot ātrumu, raķete lidoja Barnarda zvaigznes virzienā. Pagāja mēneši. Kodolreaktors darbojas ārkārtīgi precīzi. Degviela tika patērēta stingri pēc grafika — ne miligrama vairāk. Katastrofa iestājās negaidīti.

Kādu dienu — tas bija lidojuma astotajā mēnesī — pēkšņi mainījās reaktora darba režīms. Degvielas patēriņš krasi pieauga. Kuģa žurnālā to atzīmēja ar šādu ierakstu: «Nezināms cēlonis izraisījis papildreakciju.» Jā, toreiz vēl nezināja, ka visniecīgākie piejaukumi degvielai spēj būtiski ietekmēt kodolreakcijas gaitu…

Kolbā putodams vārījās brūns šķidrums. Pa spirālveidīgu cauruli kondensatorā ieplūda rūsgani tvaiki. Zvaigžņu kuģa kapteinis aplūkoja mēģeni ar tumši sarkanu pulveri. Pēkšņi liesma zem kolbas viegli ietrīcējās. Kapteinis atskatījās. Durvīs stāvēja inženieris.

Tas bija ļoti apvaldīts cilvēks. Taču šoreiz balss viņu nodeva. Tā likās sveša un nedabiski skaļa. Inženieris centās runāt mierīgi, tomēr nevarēja.

— Apsēdies, Nikolaj, — kapteinis piebīdīja viņam krēslu. — Vakar pārbaudīju tavus aprēķinus. Rezultāti — tie paši. Sēdies taču…

— Ko nu darīsim?

— Līdz vakariņām, — kapteinis uzmeta skatienu pulkstenim, — vēl piecdesmit piecas minūtes. Tātad mēs paspēsim aprunāties. Lūdzu, brīdini visus.

— Labi, — inženieris automātiski atbildēja. — Es pateikšu. Tūlīt visus brīdināšu.

Viņš nesaprata, kāpēc kapteinis vilcinās. Zvaigžņu kuģa ātrums taču pieauga ar katru mirkli!

— Paskaties, — teica kapteinis, norādīdams uz mēģeni. — Tas tevi droši vien interesēs. Šajā mēģenē ir dzīvsudraba cinobrs. Lieliska, skaista krāsa. Diemžēl gaismas ietekmē tā parasti zaudē spožumu.

Viņš ilgi skaidroja inženierim, kā izdevās iegūt gaismizturigu dzīvsudraba cinobru. Inženieris nepacietīgi grozīja pirkstos mēģeni. Tieši virs laboratorijas galda pie sienas bija piestiprināts pulkstenis, un inženieris visu laiku sekoja tā rādītājiem: pusminūte — kuģa ātrums palielinājies par diviem kilometriem sekundē, vēl minūte — vēl četri kilometri sekundē…

— Nu, tad es iešu, — viņš beidzot sacīja. — Vajadzētu tomēr brīdināt pārējos.

Kāpdams lejā, inženieris pēkšņi pamanīja, ka vairs nesteidzas un neskaita sekundes.

Kapteinis cieši aizvēra kajītes durvis, nevērīgi iebāza mēģeni statīvā un pasmīnēja: «Arī panika līdzīga ķēdes reakcijai, bet pat šādu reakciju, kā zināms, var pārtraukt…» Tad viņš atkal apsēdās savā krēslā. Klusi dūca dzesināšanas sistēma. Dzinēji nemitīgi paātrināja zvaigžņu kuģa gaitu.

… Desmit minūtes vēlāk kapteinis ieradās salonā. Pieci cilvēki piecēlās, sveicinot viņu. Visiem bija mugurā formas tērpi, ko astronauti mēdza valkāt tikai sevišķi svinīgos gadījumos. Zarubins saprata: stāvoklis nevienam nav jāpaskaidro.

— Sēstieties, — kapteinis teica. — Uzskatīsim kara padomes sēdi par atklātu. Un, kā jau tādās reizēs pieņemts, vispirms dosim vārdu jaunākajiem. Visjaunākā esat jūs, Ļenočka…

— Esmu ārste, Aleksej Pavlovič, — meitene atbildēja ļoti nopietni. — Bet jautājums ir viscaur tehnisks. Ja atjausiet, izteikšu savas domas vēlāk.

Kapteinis pamāja ar galvu:

— Lūdzu. Jūs esat visgudrākā no mums, Ļenočka. Un, kā jebkura sieviete, arī ļoti viltīga. Esmu gatavs derēt, ka jums jau ir savs spriedums.

Meitene neatbildēja.

— Tātad, — kapteinis turpināja, — Ļenočka runās vēlāk. Tagad tava kārta, Sergej.

Astrofiziķis noplātīja rokas.

— Arī ar manu specialitāti šis jautājums tieši nav saistīts. Tāpēc stingras pārliecības man nav. Bet es zinu, ka lidojumam līdz Barnarda zvaigznei degvielas pietiks. Kāpēc tad pusceļā griezties atpakaļ?

— Kāpēc? — kapteinis pārvaicāja. — Kaut vai tāpēc, ka no turienes atgriezties mēs vairs nevarēsim. No šejienes — varam. No turienes — nevarēsim!

— Piekritu, — astrofiziķis domīgi sacīja. — Un tomēr, vai tad mēs nekādi nevarēsim no turienes atgriezties? Paši mēs, protams, neatgriezīsimies. Bet mums taču atlidos pakaļ. Ieraudzīs, ka neatgriežamies, un atlidos! Astronautika attīstās…

— Attīstās, — kapteinis pasmīnēja. — Ar laiku, protams. Tātad, pēc tavām domām, mums jālido tālāk? Vai pareizi sapratu? Labi. Tagad tu, Georgij. Ar tavu specialitāti šis jautājums taču, liekas, saistīts?

Stūrmanis pielēca kājās un strauji atbīdīja krēslu.

— Sēdies, — kapteinis centās viņu nomierināt. — Sēdies un nelēkā.

— Atpakaļ nekādā gadījumā! — stūrmanis gandrīz kliedza. — Tikai uz priekšu! Par spīti neiespējamībai — uz priekšu! Nu padomājiet paši, kā mēs varam griezties atpakaļ? Vai tad mēs nezinājām, ka ekspedīcija būs grūta? Zinājām! Un nu pie pirmajām grūtībām jau esam gatavi atkāpties… Nē, nē, tikai uz priekšu!

— Tā-ā… — kapteinis novilka. — Par spīti neiespējamībai — uz priekšu! Skaisti pateikts… Bet ko gan domā mūsu inženieri? Jūs, Ņina Vladimirovna? Tu, Nikolaj?

Inženieris palūkojās uz sievu. Tā uzmundrināja viņu ar galvas mājienu, un Nikolajs sāka runāt.

— Mūsu lidojums uz Barnarda zvaigzni ir pētnieciska ekspedīcija. Ja mēs, seši cilvēki, kaut ko uzzināsim, izdarīsim kādu atklājumu, tam vēl nebūs nekādas nozīmes. Mūsu atklājums iegūs vērtību tikai tad, kad to uzzinās visa cilvēce. Ja mēs sasniegsim Barnarda zvaigzni un nespēsim atgriezties — kāda jēga visiem mūsu atklājumiem? Sergejs teica, ka mums droši vien atlidos pakaļ. Ticu. Bet tie, kas atlidos, arī bez mums izdarīs tos pašus atklājumus. Kāds tad būs mūsu nopelns? Ko mūsu ekspedīcija būs veikusi cilvēku labā?… Faktiski — nekā! Mēs nodarīsim tikai ļaunumu. Jā, ļaunumu! Uz Zemes mūs veltīgi gaidīs. Ja atgriezīsimies tagad, laika zaudējumu izdosies samazināt līdz minimumam. Drīz izlidos jauna ekspedīcija. Patiesību sakot, lidosim mēs paši. Bez šaubām, paies vairāki gadi. Toties materiāli, ko savāksim, tiks nogādāti uz Zemi! Tagad mums šādas iespējas nav… Turpināt lidojumu? Kādā nolūkā? Nē, mēs — Ņina un es — esam pret. Jāatgriežas. Nekavējoties jāatgriežas!

Iestājās ilgstošs klusums. Tad jaunā ārste jautāja:

— Bet ko jūs pats domājat, kapteini?

Kuģa komandieris skumji pasmaidīja.

— Es domāju, ka mūsu inženieriem taisnība. Skaisti vārdi ir tikai vārdi. Toties veselais saprāts, loģika, precīzi aprēķini — viss runā par labu inženieru viedoklim. Mēs lidojam, lai izdarītu atklājumus. Un, ja šos atklājumus nenogādās uz Zemi, tad tie nav ne plika graša vērti. Nikolajam taisnība, tūkstoškārt taisnība…

— Variants ar palīdzības gaidīšanu pats par sevi atkrīt, — kapteinis pēc brīža turpināja. — Paliek divas iespējas. Pirmā — bez kavēšanās griezties atpakaļ. Otrā — turpināt lidojumu… un tomēr atgriezties mājās. Atgriezties par spīti degvielas trūkumam!

— Kā? — vaicāja inženieris.

Zarubins kādu laiku klusēja.

— To es pagaidām nezinu. Bet laika mums daudz. Līdz Barnarda zvaigznei jālido vēl vienpadsmit mēnešu. Ja nolemsiet atgriezties, mēs tūlīt dosimies atpakaļ. Bet, ja jūs ticat, ka vienpadsmit mēnešos es spēšu izdomāt, izgudrot kaut ko tādu, kas dos mums iespēju izkulties no šīs ķibeles, tad… Tad, par spīti neiespējamībai, uz priekšu!… Ko teiksiet par šādu priekšlikumu? Kaut vai jūs, Ļenočka?

Meitene viltīgi piemiedza acis.

— Kā jebkurš vīrietis, jūs esat ļoti viltīgs. Varu saderēt, ka jums kaut kas jau ir padomā.

Kapteinis iesmējās.

— Šīs derības zaudēsiet! Es nekā vēl neesmu izdomājis. Bet izdomāšu. Noteikti izdomāšu!

— Mēs ticam, — inženieris sacīja. — Nešaubīgi ticam. — Viņš uz mirkli apklusa. — Kaut gan, patiesību sakot, man pagaidām nav ne jausmas, kā mēs varētu izkulties. Zvaigžņu kuģī paliks tikai astoņpadsmit procentu degvielas. Astoņpadsmit un nevis piecdesmit! Bet, ja jūs to ierosināt, tad viss ir kārtībā! Lidojam uz Barnarda zvaigzni! Kā teica Georgijs: par spīti neiespējamībai, uz priekšu!…

Nākamajā rītā es lūdzu pārzini parādīt man Zarubina gleznas. Pirmais iespaids, jāatzīstas, bija ļoti dīvains. Katrs audekls likās apgleznots ar vienu vienīgu krāsu — vai nu zilu, vai zaļu, vai sarkanu…

— Tās ir etīdes, — pārzinis sacīja. — Tehnikas izmēģinājumi, ne vairāk. Lūk, piemēram, «Etīde zilos toņos».

Debesu zilgmē lidinās divas trauslas būtnes ar piespraustiem spārniem — vīrietis un sieviete. Gleznā izmantota tikai zilā krāsa. Bet toņu un nokrāsu bagātība šķiet gluži neticama. Gleznas apakšējā stūrī debesis naksnīgas, zilgani melnas. Toties pretējā pusē gaiss ir dzidrs un svelmains. Cilvēki un viņu spārni laistās daždažādos zilganos, zilos un violetos toņos. Vietām krāsas ir blīvas un žilbinoši spožas, citur atkal — maigas, dzidras, klusinātas.

Kad biju apskatījusi arī citas etīdes, pārzinis teica:

— Lasiet tālāk, — un skumji piebilda: — Vēlāk es parādīšu jums citas gleznas. Tad jūs sapratīsiet…

Raķete lidoja uz Barnarda zvaigzni. Tā jau bija sasniegusi maksimālo ātrumu, un pakāpeniski sāka darboties bremžu dzinēji. Spriežot pēc īsajiem ierakstiem kuģa žurnālā, viss ritēja normāli. Nebija ne avāriju, ne arī slimību. Neviens neatgādināja kapteinim viņa solījumu. Un arī pats kapteinis bija mierīgs un jautrs kā vienmēr. Viņš joprojām daudz laika veltīja krāsu izgatavošanas tehnoloģijai, gleznoja etīdes…

Par ko gan domāja kuģa komandieris, kad palika viens savā kajītē? Kuģa žurnāls un stūrmaņa dienasgrāmata nedod atbildi uz šo jautājumu. Bet, lūk, interesants dokuments — inženieru ziņojums. Tajā runāts par bojājumiem, kas atklāti dzesināšanas sistēmā.

Sausa, precīza skaitļu valoda. Taču starp rindām lasāms: «Draugs, ja esi pārdomājis, tad mēs varam vēl griezties atpakaļ. Tā teikt, atkāpties ar godu…» Un tepat ar kapteiņa roku rakstīta rezolūcija: «Dzesināšanas sistēmu remontēsim uz Barnarda zvaigznes planētas.» Bet tas, acīm redzot, nozīmē: «Nē, draugi, es neesmu pārdomājis.»

Deviņpadsmit mēnešus pēc starta raķete sasniedza Barnarda zvaigzni. Blāvi sārtajam spīdeklim bija tikai viena planēta — izmēru ziņā gandrīz tāda pati kā Zeme, tikai viscaur pārklāta ar ledu.

Zvaigžņu kuģis nolaidās uz planētas, un, sākot ar šo mirkli, ieraksti kuģa žurnālā izdarīti ar sarkano tinti. Saskaņā ar tradīcijām, tā mēdza atzīmēt atklājumus.

Planēta bija nedzīva. Tās atmosfēra sastāvēja gandrīz no tīra skābekļa, taču nevienas dzīvas būtnes, neviena auga tur nebija. Termometrs rādīja mīnus piecdesmit grādu. «Drūma, bezcerīga planēta,» ierakstīts stūrmaņa dienasgrāmatā. «Toties kāda zvaigzne! Atklājumu lavīna…»

Jā, tā tiešām bija atklājumu lavīna. Pat tagad, kad zinātne par zvaigžņu attīstību un uzbūvi spērusi milzīgu soli uz priekšu, pat tagad šīs ekspedīcijas atklājumi daudzējādā ziņā nav zaudējuši savu nozīmi.

Kuģa žurnāls… Zinātniskā darba pārskats… Astrofiziķa rokraksts ar zvaigžņu evolūcijas paradoksālo hipotēzi… Un beidzot tas, ko es meklēju, — komandiera pavēle par atgriešanos. Tā skan pārsteidzoši, gandrīz neticami.

Kādā dienā kapteinis itin vienkārši pateica:

— Pietiek! Tagad jādodas mājup.

Pieci cilvēki klusēdami uzlūkoja kuģa komandieri. Viņi gaidīja.

— Jā. Laiks posties mājup, — kapteinis turpināja. — Jūs zināt, mums atlikuši tikai astoņpadsmit procenti degvielas. Bet izeja ir. Vispirms mums jāatvieglina raķete. No tās jāizceļ visa elektroniskā aparatūra, izņemot kursa koriģēšanas iekārtu. Jāizjauc un jāatstāj šeit iztukšoto tvertņu starpsienas un daļa oranžērijās. Bet tas vēl nav viss. Lielākais degvielas patēriņš saistīts ar samērā niecīgo paātrinājumu lidodojuma pirmajos mēnešos. Vajadzēs samierināties ar zināmām neērtībām. Raķetei jāstartē nevis ar trīskāršu, bet gan ar divpadsmitkārtīgu paātrinājumu.

— Tāda paātrinājuma apstākļos nav iespējams vadīt kuģi, — inženieris iebilda. — Pilots nespēs…

— Zinu, — kapteinis viņu skarbi pārtrauca. — Zinu. Tāpēc pirmajos mēnešos raķeti vadīs no šīs planētas. Viens no mums paliks šeit. Klusāk! Es teicu — klusāk! Iegaumējiet — citas izejas nav. Tā tam jābūt, un tā tas būs. Tagad tālāk. Jūs, Ņina Vladimirovna, un jūs, Nikolaj, nevarat palikt. Jums būs bērns. Jūs, Ļenočka, esat ārste, jums jālido. Sergejs ir astrofiziķis. Arī viņš lidos. Georgijam nepietiks izturības. Tāpēc palikšu es. Klusāk! Būs tā, kā es teicu.

Manā priekšā uz galda Zarubina aprēķini. Esmu ārste, un ne viss šajos aprēķinos man saprotams. Taču viens ir skaidrs: te iekalkulētas pašas pēdējās rezerves. Ja ceļā atgadīsies kaut kas neparedzēts, atgriezties uz Barnarda zvaigzni raķete nevarēs. «Risks trešajā pakāpē» — tāds ieraksts atrodams stūrmaņa dienasgrāmatā. Divas rindiņas zemāk lasāms: «Bet tam, kas paliks šeit, — tas būs risks desmitajā vai pat simtajā pakāpē…»

Zarubiņam būs jāgaida četrpadsmit gadu. Tikai tad viņam pakaļ atlidos cita raķete. Četrpadsmit gadus būt pilnīgi vienam uz svešas, sasalušas planētas…

Aprēķini seko aprēķiniem. Galvenais — enerģija. Tā nepieciešama gan raķetes tālvadei, gan palicēja vajadzību apmierināšanai. Un atkal viss iekalkulēts līdz pēdējai iespējai, skopi, bez mazākās rezerves.

Kapteiņa mitekļa fotoattēls. Sis miteklis samontēts no oranžērijas sekcijām. Aiz caurspīdīgajām sienām redzama elektroniskā aparatūra un mikroreaktori. Uz jumta samontētas tālvades antenas. Visapkārt ledains tuksnesis. Pelēcīgajās debesīs salti spīd Barnarda zvaigzne. Tās disks — četras reizes lielāks par Saules disku, kādu to redz no Zemes, — liekas, tikai nedaudz spilgtāks par Mēnesi.

Es ātri pāršķirstu kuģa žurnālu. Ierakstu tajā daudz: gan dažādas instrukcijas, gan radiosakaru grafiks, gan kapteinim atstāto priekšmetu saraksts… Un pēkšņi divi vārdi: «Raķete startē».

Ieraksti, kas pēc tam seko, šķiet uzskribelēti ar bērna roku. Rindas krīt cita uz citu. Burti — lauzīti, stūraini. Divpadsmitkārtīga pārslodze nav nekāds joksl Ar lielām grūtībām izdodas atšifrēt tekstu. Pirmais ieraksts: «Viss kārtībā. Nolādētā pārslodze! Acīs violeti apļi…» Divas dienas vēlāk: «Ātrums pieaug precīzi pēc aprēķina. Staigāt nav iespējams. Var tikai rāpot…» Vēl pēc nedēļas: «Grūti, ļoti (izsvītrots)… Izturēsim. Reaktors darbojas normāli.»

Nākamās divas lappuses žurnālā ir pilnīgi tukšas. Bet uz trešās — liels tintes traips un pavisam greizs ieraksts: «Tālvade traucēta. Nezināms šķērslis izkliedē starus. Tās (izsvītrots)… beigas…»

Es aizveru kuģa žurnālu. Traucējumi tālvades sistēmā arī kapteinim droši vien bija negaidīti.

Spalgi un trauksmaini skanēja kontrolierīces signāls. Indikatora bultiņa trīcēdama atkrita līdz nulles iedaļai. Radiostars bija sastapis kaut kādu šķērsli. Tālvades sistēma nedarbojās.

Kapteinis lūkojās oranžērijas caurspīdīgajā sienā. Pie apvāršņa norietēja Barnarda zvaigznes bālais disks. Ledainajā līdzenumā aizvien garākas kļuva rūsganās ēnas. Vējš dzenāja sniega pārslas un uzvirpuļoja tās līdz pat iesārti pelēcīgajām debesīm. Zvans neatlaidīgi džinkstēja. Radioviļņi tika izkliedēti; to jaudas vairs nepietika raķetes vadīšanai. Uz elektroniskā navigatora paneļa drudžaini zibsnīja krāsainas spuldzes.

Zarubins piegāja pie aparātu pults. Indikatora bultiņa nekustējās. Tad kapteinis pagrieza jaudas regulatora rokturi. Oranžēriju piepildīja dzesināšanas sistēmas motoru dūkoņa. Rokturis jau bija pagriezts līdz galam. Taču Zarubins izrāva drošinātājus un vēl divas reizes pagrieza rokturi. Motoru dūkoņa pārvērtās spalgā kaucienā.

Kapteinis nevarīgi atsēdās. Rokas trīcēja. Viņš izņēma kabatas lakatiņu, noslaucīja pieri un piespieda vaigu pie vēsā stikla.

Vajadzēja gaidīt, kamēr jaunie, milzīgas jaudas signāli sasniegs raķeti un atgriezīsies uz šejieni.

Zarubins gaidīja.

Viņš bija zaudējis jebkuru priekšstatu par laiku. Līdz pēdējai iespējai pārslogotie mikroreaktori auroja, dzesināšanas sistēmas motori kauca. Oranžērijas trauslās sienas drebēja…

Beidzot nezināms spēks lika kapteinim piecelties un aiziet pie aparātu pults. Jaudas indikatora bultiņa bija pacēlusies līdz zaļajai svītrai. Signālu jaudas pietika, lai vadītu raķeti. Zarubins vāji pasmaidīja un palūkojās uz skaitītāju. Enerģijas patēriņš bija simt četrdesmit reizes lielāks, nekā paredzēts!

Tajā naktī kapteinis negulēja. Viņš sastādīja programu elektroniskajam navigatoram. Vajadzēja koriģēt novirzi, kas bija radusies pēc sakaru pārtrūkšanas.

Pie apvāršņa ievizējās nespodra polārblāzma. Atdodami savu enerģiju, kauca satracinātie reaktori. Tas, kas bija skopi aprēķināts četrpadsmit gadiem, tagad izšķērdīgi aizplūda pasaules telpā…

Sagatavojis programu elektroniskajai mašīnai, kapteinis ilgi staigāja pa oranžēriju. Augstu virs caurspīdīgajiem griestiem mirgoja zvaigznes. Kaut kur tajā pusē viņa zvaigžņu kuģis, uzņemdams ātrumu, strauji tuvojās Zemei.

Vēlu vakarā atkal uzmeklēju arhīva pārzini.

— Es zināju, ka jūs gribēsiet apskatīt gleznas, — viņš sacīja, steidzīgi uzlikdams acenes. — Nāciet, tās ir tepat blakus.

Nelielā istabā, ko apgaismoja fluorescējošas spuldzes, pie sienas bija pakārtas divas gleznas. Pirmaja brīdī es nodomāju, ka pārzinis kļūdījies. Man likās, ka šādas gleznas Zarubins nav varējis radīt. Tās nepavisam neatgādināja to, ko biju redzējusi dienu iepriekš. Nekādu eksperimentu ar krāsām, nekādu fantastisku sižetu. Divas gluži parastas ainavas.

Viena no tām attēloja lauku ceļu lēzenā piekalnē. Ceļa malā — varens, izspūris ozols, drukns un mezglains, pilns nesagraujama dzīvības spēka. Pāri ozola lapotnei vējš dzenā vieglus, gaišus mākonīšus. Bet lejā pie ceļmalas grāvja guļ vecs, apsūnojis akmens. Tā vien šķiet, ka tikko tur atpūties noguris ceļinieks…

Otra glezna nav pabeigta. Tajā attēlots pavasarīgs mežs. No šī audekla pretim dveš neparasts siltums; daudz gaisa un gaismas… Apbrīnojami zeltaini toņi… Zarubins izprata krāsu dvēseli.

— Šīs gleznas es atvedu… — teica arhīva pārzinis.

— Jūs?!

— Jā, es.

Pārziņa balsī jautās skumjas.

— Tajos dokumentos, ar kuriem jūs iepazināties, trūkst beigu. Tās jāmeklē materiālos par citām ekspedīcijām…

Kad Zarubina zvaigžņu kuģis atgriezās, uz Barnarda zvaigzni tūdaļ nosūtīja glābšanas ekspedīciju. Astronauti darīja visu, lai raķete sasniegtu mērķi pēc iespējas ātrāk. Viņi lidoja ar seškārtīgu paātrinājumu! Taču, sasnieguši planētu, ekspedīcijas locekļi oranžēriju neatrada. Desmitiem reižu viņi riskēja ar savu dzīvību un tomēr neatrada…

Pēc tam — tas notika daudzus gadus vēlāk — uz turieni nosūtīja mani. Ceļā notika avārija… Redziet, — pārzinis norādīja uz savām acenēm. — Bet planētu mēs tomēr sasniedzām, atradām oranžēriju un šīs gleznas… Atradām arī kapteiņa rakstītu zīmīti.

— Kas tad bija šai zīmītē?

— Tikai pieci vārdi: «Par spīti neiespējamībai, uz priekšu!»