Zvaigžņu karaļi

17. Nakts

Pēc saules rieta baismīgā citadele atgādināja cietumu. Retie gaismekļi nespēja kliedēt tumsu gaiteņos. Gūstekņiem ierādītās istabas ar greznību neizcēlās. Kailas sienas, primitīvas mēbeles, tumši logu taisnstūri.

Derks Undiss pārspīlēti laipni paklanījās:

— Brīdinu, durvis tiek apsargātas, Šeit ir viss nepieciešamais.

Virsnieks izgāja. Liāna stāvēja pie loga. Viņa bija tik trausla un

neaizsargāta ka Gordonam aizrāvās elpa.

— Ja es varētu jūs glābt, atdodot viņiem Iznīcinātāju, es to darītu, — viņš klusi sacīja.

Viņa pagriezās.

— Nē! Kamēr Šors Kāns šaubās, ir cerība ka tiks atklāta nodevība. Diemžēl pat tad, ja mēs izbēgsim un brīnumainā kārtā tiksim uz kāda kuģa mums nekad neizdosies tikt ārā no Mākoņa.

Mākonis! Tās bija šejienes debesis — tumšas, bez zvaigznēm, nospiedošas. Talarna bija nomodā. Pa ģeometriski taisnām maģistrālēm brauca smagie kravas automobiļi. No kosmiskajām ostām bija dzirdami pērkona dunoņai līdzīgi dārdi.

Gordons atgūlās uz dīvāna viesistabā, nemaz necerēdams, ka varētu aizmigt, bet organisms prasīja savu. Viņu pamodināja mironīgi bāls rits. Liāna sēdēja uz dīvāna malas un bija viegli nosarkusi.

— Es domāju, ka jūs vairs neguļat, Art. Brokastis gatavas. Šis barojošais šķidrums nemaz nav tik slikts. Pamēģiniet.

Visu garo dienu, kamēr nespodrā saule grūtsirdīgi un negribīgi slīdēja pa zemo debesjumu, viņi gaidīja izsaukumu pie Šora Kāna. Tikai vakarpusē parādījās Derks Undiss ar četriem bruņotiem karavīriem.

— Vadonis grib jūs redzēt, princi Art. — Ieraudzījis, ka Liāna gatavojas doties līdzi, viņš piebilda. — Vienu pašu. Man žēl, bet tā

pavēlēts.

Iebilst nebija nozīmes. Meitene atkāpās. Gordons piegāja pie viņas un noskūpstīja.

— Nebaidieties par mani, Liāna.

Ap sirdi viņam bija nelāgi, viņš soļoja aiz Derka Undisa pa citadeles drūmajiem gaiteņiem. Viņš zināja ka Liānu vairs neredzēs. Varbūt tā ari labāk, viņš nodomāja. Labāk lai nāvē zūd visas atmiņas, nekā mūžam nest sev līdzi sāpes par zaudēto un neatgūstamo mīlestību.

Telpa kurā viņi beidzot nokļuva nelīdzinājās Šora Kāna kabinetam. Te bija laboratorija.Virs metāla galda karājās masīvs konuss, kabeļi to savienoja ar kādu sarežģītu aparātu, pie kura drudžaini rosījās divi kalsni mākoņnieki.

Šors Kāns atlaida konvoju un pienāca pie Gordona.

— Atpūtāties? Lieliski. Ko izlēmāt?

— Es jau teicu. Es nevaru atklāt Iznīcinātāja noslēpumu.

— Saprotu, — pēc briža teica Šors Kāns. — Tradīcijas, ieradumi, stereotipi… Tie ir ietekmīgi faktori, dažkārt saprāts ir bezspēcīgs to priekšā. — Viņš piemiedza acis. — Tagad klausieties, Art. Vakar es ieminējos par nepatīkamu alternatīvu, ja jūs atteiksities. Es neielaidos sīkumos, jo cerēju uz jūsu labprātīgu piekrišanu. Tagad es esmu spiests… Klausieties: vai jūs to gribat vai ne, es iegūšu visu nepieciešamo infonnāciju.

— Ak tad spīdzināšana? — Gordons nosprauslojās. Šors Kāns saviebās.

— Kādēļ tik rupji, Art? Es esmu pret mocībām. Šī senā metode ir ļoti neestētiska pie tam visai nedroša. — Viņš norādīja uz gados vecāko cilvēku pie aparāta. — Lends Allers, mūsu slavenākais zinātnieks, pirms dažiem gadiem radīja domu nolasītāju, kuru jūs te redzat. Tas nolasa informāciju no smadzenēm: iztausta neironus, sastāda sinaptisko savienojumu shēmas un no šīs fizikālās ainas izloba zināšanas, kādas piemīt objektam. Vēl nebūs pienācis rits, kad ar šī aparāta palīdzību Iznīcinātāja noslēpums būs man rokā.

— Atkal blefs, — teica Gordons. Šors Kāns pašūpoja galvu:

— Nē. Varat būt pārliecināts — domu nolasītājs izsūks no jūsu smadzenēm visu, kas tur iekšā. Tiesa ir viena nianse — zondējošie stari dažu stundu laikā sagrauj visas sinaptiskās saites smadzenēs. Seansa beigās cilvēks kļūst par pilnīgu kretīnu.

Gordonu pārņēma stindzinošs aukstums. Neticami, bet pilnīgi iespējams. Nākotnes zinātne! Instruments, kas lasa domas un tajā pat laikā iznīcina smadzenes…

— Es nevēlētos lietot šo aparātu, — turpināja Šors Kāns. — Jūs man esat vajadzīgs kā nākamais imperators, bet man nav citas iespējas.

Džons Gordons nervozi iesmējās.

— Gadījums atkal izjauc jūsu nodomus. Es nevaru atklāt jums Iznīcinātāja noslēpumu, jo pats to nezinu.

Šors Kāns pārtrauca viņu ar nepacietīgu žestu:

— Ko jūs, Art! Jūs taču esat imperatora dēls. Visiem zināms, ka jūs to zināt.

Gordons pamāja.

— Jā. Tikai es neesmu imperatora dēls. Es esmu cits cilvēks.

Šors Kāns paraustīja plecus.

— Kā vēlaties. Ļoti žēl. Sāciet!

Gordons, pēkšņa impulsa vadīts, metās virsū diktatoram, bet viens no palīgiem turēja gatavībā paralizatoru. Džons sabruka uz gridas. Juta, kā viņu ceļ uz galda, neskaidri redzēja Šora Kāna aukstās acis.

— Pēdējo reizi ļauju jums izvēlēties, Art! Dodiet kādu zīmi, un jūs izvairīsities no šī likteņa.

Gordons spēja atbildēt tikai ar niknu skatienu. Viņš vēlreiz saņēma paralizatora triecienu. Mākoņnieki noņēmās ar metālisko konusu virs viņa.

Džonu apņēma nakts.