Zvaigžņu karaļi

22. Oriona miglājs

Gūstekņus iegrūda vienā no veselajām kajītēm, iespieda amortizētos grozāmajos krēslos un piesēja. Virsnieks aizgāja, atstādams pie viņiem bruņotu sargu.

Gordons pagrieza savu krēslu pret Liānu.

— Es centos, kā labāk, — viņš klusi teica, — bet visu sabojāju. Viņa mēģināja smaidīt sevišķi drosmīgi.

— Tas bija nepieciešams. Mēs vismaz izjaucām Šora Kāna plānus.

Tomēr Gordons saprata, ka viss velti. Viņš bija panācis tikai to, ka mākoņniekiem skaidri zināms: viņš ir ienaidnieks. Tagad neizdosies brīdināt Trūnu par nodevību. Viņus ar Liānu atkal nogādās Mākonī, diktatora ķetnās.

Es to nepieļaušu, Gordons nozvērējās. Vispirms es piespiedīšu viņus nogalināt mūs.

Vairākas stundas ģeneratori pārpūlē rēca, tērēdami pēdējos enerģijas krājumus. Pēc tam tie apklusa, un sākās brīvs kritiens. Drīzumā "Dendra" ieslīdēja miglāja blāvi mirdzošajā dūmakā.

Laiku pa laikam zvaigžņu kuģa korpuss draudīgi nokrakšķēja.

Vēl pēc dažām stundām kuģi sāka stipri kratīt: viņi bija nokļuvuši putekļu straumēs un virpuļos. Šūpošanās kļuva spēcīgāka, un likās, ka "Dendra" tūlīt salūzis gabalos. Atskanēja apdullinošs troksnis un skaļa šņākoņa.

— Tur izplūst gaiss, — čukstēja Liāna. — Bez skafandriem mēs aizietu bojā…

Ari bez visa tā nāve bija līdzās: nevadāmo kuģi mētāja kā atvarā, tomēr tas virzījās uz mērķi. Tuvojās planēta. Iluminatorā parādījās duļķaini dzeltena, dūmakā tīta lode. Nodārdēja Derka Undisa pēdējā pavēle:

— Visi amortizētājos! Bīstama nosēšanās!

Karavīrs, kas sargāja gūstekņus, piesprādzējās brīvajā krēslā. Apšuvuma plaisās pastiprinājās šņākoņa. Kuģis iegāja planētas atmosfērā. Gordons paguva ievērot necaurejamus dzeltenus džungļus, kas traucās pretim. Dzinēji atkal iekaucās, cenzdamies bremzēt kritienu. Pēc tam bija briesmīgs trieciens, un iestājās tumsa.

Kad Gordons atjēdzās, viņš vispirms sadzirdēja Liānas satraukto čukstu:

— Art, vai jūs esat ievainots?

— Nē, — ar grūtībām atbildēja Gordons, paskatīdamies apkārt. — Liekas, mēs esam nosēdušies…

"Dendra" vairs nebija nekāds kuģis. Šai izkropļota metāla kaudzei lidojumi bija beigušies uz visiem laikiem. Pa caurumu sienā lauzās iekšā kodīga vara krāsas gaisma, varēja redzēt augstus kokus, to platās dzintarainās lapas auga taisni no stumbriem. Zeltaini putekļi virmoja metāliskajā saules gaismā, un dīvaini plēvspārņu putni slīdēja pār džungļiem.

Kajītē ieskatījās Lins Kails — bez ķiveres, melnajā virsnieka mundierī.

— Novelciet viņiem skafandrus, — viņš deva pavēli vairākiem karavīriem. — Pēc tam atkal sasieniet, un bez jebkādas bijības!

Bez skafandra Gordons jutās labāk. Gaiss bija nepazīstamu, asu smaržu pilns, tomēr elpot varēja viegli. Pretī viņu kajītei atradās sakaru mezgls. Pēc kāda laika no turienes varēja dzirdēt raidītāja pīkstoņu un Derka Undisa balsi:

— Talarna atbildiet! Runā "Dendra"! Atbildiet!

— Varbūt mūsējie pārtvers raidījumu? — čukstus jautāja Liāna.

— Diez vai. Viņš droši vien lieto kādu slepenu frekvenci.

Lēni un uzmanīgi Gordons sagrieza krēslu. Cauri plaisai viņš tagad redzēja Derku Undisu un operatoru, kas veltīgi lūdza palīdzību savam štābam. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem viņi atslēdza enerģiju un aizgāja. Atgriezās pēc kādām divām stundām. Sakarnieks rūpīgi noregulēja raidītāju un nospieda vairākus slēdžus.

— Nenoklīstiet no viļņa — Derks Undiss viņu brīdināja. — Ja nolādētās Impērijas žurkas pārtvers kaut vienu vārdu, viņi mūs tūlīt nopeilēs.

Atkal atskanēja izsaukums. Šoreiz Talarna atsaucās.

— Šeit "Dendra"! — priecīgi iekliedzās virsnieks. — Nevaru ieslēgt telestereo, trūkst enerģijas. Dodu pazīšanās kodu…

Viņš nodiktēja garu skaitļu virkni, tad paziņoja planētas telpiskās koordinātes un īsumā ziņoja par kauju.

Uztvērējā bija dzirdama Šora Kāna skanīgā balss:

— Pateicos par dienestu, Derk. Nebiju domājis, ka princis ir tik dumjš. Nekrītiet izmisumā, Līga nepametīs savus varoņus. Tūlīt pat izsūtīšu vēl vienu spoku. Gaidiet, tas drīz ieradīsies. Necentieties vairs nodibināt sakarus. Nevar pieļaut, lai pretinieks uzostu jūsu atrašanās vietu.

— Klausos, kungs! — izsaucās Derks Undiss. — Ja es pareizi sapratu, Artu Amu uz Zemi nevedīsim.

— Nekādā gadījumā! — smējās Šors Kāns. — Galvenais uzdevums — sargāt viņus, lai neizbēg. Jums jānogādā viņi Mākonī dzīvi vai miruši. Labāk dzīvi — te viņus gaida sirsnīga uzņemšana…

Gordons sastinga izdzirdis šos vārdus. Liāna uzmeta viņam ātru skatienu, bet neko neteica. Mākoņnieki līksmoja. Kā nu ne, drīz 68 naks palīdzība! Nedaudz velak Gordons dzirdēja, ka Derks Undiss dod pavēles nostādīt apkārt kuģim sargposteņus.