Assasini

PIRMĀ NODALA

Poleti villas zālienā kardināli spēlēja bumbas. Otaviāni ar ap­skaužamu precizitāti aizripināja savu smago bumbu pa nevaino­jami kopto zālienu, tā izsita no vietas Vecas bumbu un apstājās blakus mazai mirdzoši baltai bumbiņai jeb "punktam". Veca šļū­kādams piegāja pie pita krēsla un lēni uz tā noslīga. Noklepojies viņš noslaucīja no sausajām, saplaisājušajām lūpām siekalas.

- Vai tad nevajadzētu piekāpties vecākam vīram, ļaut viņam uzvarēt? Kur palikusi pieklājība? - Atspiedies pret krēsla atzvelt­ni, Veca parakņājās pa flaneļa bikšu kabatu un izvilka cigarešu paciņu un lētas šķiltavas. - Man apnika šī spēle. Vai zināt, ārsti apgalvo, ka tās bumbas var nogalināt.

- Tās ir cigaretes, kas kaitē jūsu veselībai, nevis spēle, - Poleti, nobolijis acis, atbildēja.

- Cigaretes nekaitē, nejēga. To es zinu. Toties šīs draņķa šķilta­vas gan. Tās mēdzot uzsprāgt un cilvēku tad vienā mirkli aprijot liesmas. - Viņš aizsmēķēja cigareti. - Nu, šoreiz Dievs saudzēja. - Veca pamāja uz Otaviāni pusi. -Guljelmo blēdās. Viņš vienmēr blēdās. Kad es beidzot to atcerēšos? - Zeķes Vecam bija noslīdēju­šas lejup, atsegdamas tievas kājas un potītes, kas izskatijās ne­piemērotas tik liela auguma balstīšanai. - Ja ir slima mugura, viņš domā, tad var blēdīties. Ne kauna, ne goda.

Antonelli, kas bija spēlējis pārī ar Otaviāni, apsēdās zālē. Cauri piesārņojuma slānim lauzās karsti saules stari.

- Džanfranko, - viņš sacija Vecam, - šajā spēlē nav iespējams blēdīties. Tā ir abstrakta atšķirībā no dzīves.

- Džanfranko nemāk zaudēt, nekad nav mācējis, - Otaviāni pavēstīja. -Sajā ziņā gan viņam ir liela pieredze, tā ka nu jau va­jadzētu prasties…

- Es zaudēju tikai spēlēs, mans draugs. Reālajā dzīvē vienmēr uzvaru. - Un Veca plati pasmaidīja, atsegdams prāvus, nevienā­dus iedzeltenus zobus, kas atgādināja kukurūzas graudus.

- Reālajā dzīvē! - Poleti iespurcās. - Jums nav ne jausmas, kā­da tā reālā dzīve ir! Reālā dzīve jums ir tikpat sveša kā…

-Ja runājam par reālo dzīvi, - viņu pārtrauca kardināls Gari­baldi. Viņa mazās acis apaļajā sejā satraukti mirdzēja. - Kas zināms par to nogalināto mūķeni?

- Neviens viņu nenogalināja, - Antonelli noburkšķēja. - bojā gāja mācītājs vai ari virs, kas ģērbies ka mācītājs.

- Ak, ne jau par to es jautāju! Es runāju par Amerikā nogali­nāto mūķeni. Nu labi, Dievs ar viņu! Kas noskaidrots par to mū­ķeni, kuru gandrīz vai nogalināja? Kādi jaunumi?

Kardināls Poleti, ar kaju sperdams bumbas, virzīja tās pie rup­ja auduma maisa, kurā tās bija atnestas.

- Nekā jauna nav. Pagaidām to cilvēku nav izdevies identifi­cēt. Starp citu, viņam bijusi tikai viena acs…

- Kāds tur brīnums! - Veca iestarpināja. - Pēc tāda kritiena!

- Nē, nē, viena acs viņam bijusi jau pirms kritiena. - Poleti iz­dvesa gurdu nopūtu. - Taču pamatīgi sakropļots, nokritis no tā­da augstuma.

- Nē, tu kļūdies, mans draugs! - Veca pacēla gaisā krunkainu pirkstu. - Nejau kritiens viņu sakropļoja. Viņam pāri pārbrauca vai nu kravas automašīna, vai autobuss.

- Mani interesē, - sakārtodams cepures nolaidenās malas, kas apēnoja acis, sacīja Antonelli, - kāpēc viņš gribēja nogalinat mā­su Elizabeti. Mēs, protams, zinām, ka viņa bija māsas Valentīnas labākā draudzene… un tas savukart nozīmē, ka viņa, iespējams, saistīta ar Driskilu. bet kāpēc viņa jānogalina? Man gan nepatīk tas, ka amerikāņi tajā visā ir tik aktīvi. Tas nav uz labu.

- Ak, viņi nemaz nav tik slikti puiši! - diplomātiski iebilda Garibaldi. - Ja viņus iepazīst.

- Ak Dievs! - Otaviāni iesaucās. Lūpu kaktiņš mazliet sašķo­bījās, jo sāpes tikpat kā nepameta viņu. - Ak, svētā nevainība, ak, naivums! Kā tev izdevies kļūt par kardinālu? Nav nekā ļaunāka par amerikāņiem! Viņu policisti laupa ķīniešu veikalos, viņiem nav ne mazākās cieņas pret tradīcijām un spēles noteikumiem… Vārdu sakot, man viņi nepatīk'. Lai gan viņi krietni sapurina pa­sauli. Uzskata mūs par viltīgiem, nelietīgiem intrigantiem, kas pe­rina sazvērestības… Viņi mums glaimo! Vismaz es pēdējos divdes­mit gadus neesmu saticis nevienu kaut cik viltīgu kardinālu. Salīdzinājumā ar saviem priekšgājējiem tādā ziņā mēs esam bēr­ni. Un amerikāņi pat sevi īsti nepazīst! Dzīvo laimīgā neziņā, ne­aizdomādamies, kādi nekrietneļi īstenībā ir. Jā, man viņi ļoti ne­patīk!

- Tad, protams, nākamā ziņa tevi neiepriecinās, - Garibaldi saciļa. -Šeit, Koma, ir Dru Samerheiss.

- Ak Jēzu… - Poleti noburkšķēja. - Svētais Tēvs varbūt jau miris, un Samerheiss to uzzinās agrāk par mums!

- Ko viņš te okšķerē? - Veca ar aizdomām nošņāca.

- Profesionāls maitasputns, - Poleti novērtēja. Nometies zālē uz ceļgaliem, viņš lika maisā bumbas. Lai gan bija novembris, saule sildīja.

- L'n mēs tādi neesam? - Otaviāni ar smaidu vaicāja.

Poleti nenēma vinu verā. t /

- Pāvests mirst, un Samerheisam ari vairs daudz laika nav at­vēlēts. Viņš te ir tādēļ, lai izblditu priekšpusē savu cilvēku… Starp citu, mums nenāktu par ļaunu, ja mēs zinātu, kas ir viņa cilvēks.

Otaviāni paraustīja plecus.

- Drīz uzzināsim.

- Indelikato mani lūdza izdarit aptauju, - Poleti sacīja. - Viņš grib zināt, uz cik balsīm var paļauties un cik cilvēku vēl jāpārlie­cina. - Poleti nopētīja apkārtējo sejas. Saule spīdēja acīs, un viņš tās piesedza ar delnu.

- Tātad tā, - Veca domīgi ņurdēja, - iekams pieņemam lēmu­mu, veselais saprāts liek uzklausīt, kas sakams Samerheisam…

Otaviāni atieza zobus ņirdzīgā smaidā.

- Alkatība patiešām mirst reizē ar cilvēku. Pat lielā vecumā tā ne­mazinās. Eksponāts numur viens, mūsu vecais, ļoti vecais draugs Veca.

- Cik saprotu, Fandžio sapinies ar svešzemniekiem, - bilda Ga­ribaldi, kurš, gluži kā sūklis, uzsūca visādus dīvainus jaunumus un baumas. - Sola piekļuvi visiem, vai tie būtu marksisti, afrikāņi, japāņi, eskimosi, latīņamerikāņi, metodisti, Trobriānu salu iemīt­nieki vai slepkavas ar cirvi. D'Ambrici, protams, izliekas kurls un akls. Viņš, redziet, neesot par to vēl domājis… taču īstenībā zina ļo­ti daudz, turklāt viņam ir papilnam parādnieku. Prasmīgi izman­tojot šantāžu un pateicību, pāvesta tronī var iesēsties viņš. Ja viņa sabiedrotais ir Samerheiss, tur piedalās arī liela nauda.

- Vai skaidri zināms, ka ārpus Baznīcas viņa labā strādā Samerheiss?

Antonelli sakrustoja kājas, nopētīja savas baltās teniskurpes un saviebās, ieraudzījis uz to virspuses zāles traipu.

- Manuprāt, pēc Lokharta nāves šis cilvēks ir kāds amerikā­nis. Samerheiss, Driskils…

- Driskils ir slims, - Poleti iebilda, - bet Samerheiss ir divsimt gadu vecs, varbūt pat vairāk. Jācer, ka šim "kādam" nav diez cik liela ietekme.

- Nauda, - Veca atgādināja, - vienmēr ir ietekmīga.

- Es taču jums teicu, ka Driskils ir ļoti slims, - Poleti uzstāja. - Viņam nogalināja meitu. Dēls diez vai ir pie pilna prata. Ticiet man, mums jāatbalsta Indelikato. Viņš jau nu zinās, kā jārīkojas krīzes situācijā.

- Driskils, iespējams, - Otaviāni sacīja, - nodevis pilnvaras Sa- merheisam un pats palicis mājās. Mums jāuzzina, kāda ir Samer- heisa pozīcija.

- Sis vīrs ir večuks, trausls kā rudens lapa! - Poleti bija neiz­pratnē. - Vai mums patiešām jāzina, ko viņš domā?

- Bet viņam taču tas nav uz pieres rakstīts! - Otaviāni īgni aiz­rādīja. - Viņš nesaka: "Visi, kas atbalsta d'Ambrici jauninājumus, stājieties pa labi, tic, kuri ne, - pa kreisi…" Viss ir daudz sarežģī­tāk. Starp citu, Samerheiss bija Parīzē.

- D'Ambrici nupat atgriezās no Parīzes.

- Jā gan. Varat man ticēt, ka viņi tur visu norunāja. - Poleti palūkojās mākoņos, kas biezēja virs Romas. - Kuru tad mēs at­balstām - d'Ambrici vai Indelikato? Katrs no mums pārstāv daudz balsu.

- Nu, atvainojiet… - Veca novilka, purinādams galvu. - Man ar Samerheisu nav pa ceļam.

- Vai mums vispār ir kāds kristāltīrs kandidāts?

- Kads naivums! Pietiek iesaistīties Šajās sacīkstēs, un tevi no­mētā dubļiem. Tā ka neceriet!

- Varbūt viņi ir tik aptraipīti, ka tas varētu viņiem kaitēt, kad sāksies balsošana?

- Zini, tik aptraipīts nav neviens!

- Kā jūtas Kallists?

- Dziest, - Polete atbildēja, - taču vēl turas.

- Vai viņš nedomā iejaukties?

- Kas to lai zina?

- Indelikato izvēlējies viesībām piemērotu bridi.

- Varbūt tās kliedēs spriedzi.

- Muļķības! Viņš tikai iekvēlinās kaislības, jo viņam tas ir iz­devīgi. Pats viņš izturēs visu.

-Ja viņš cer, ka salūzis d'Ambrici… uz to būs jāgaida sasodīti ilgi.

-Skaidrs ir viens - kādam no viņiem jāsāk meklet atbalsts.

- Skaidrs ir tas, ka vienam kandidatam no cīņas jāizstājas. Vai nu Indelikato, vai d'Ambrici. Vai arī mums jāatbalsta vēl kāds…

citādi pa vidu iesprauksies niecība un uzvarēs. Pavērosim, kas turpmāk notiks un ko varam darit.

- Jāsāk meklēt atbalsts? Ko tu runā? Indelikato paļaujas uz mums. Uz mani\ - Poleti piecēlās. - Gribu, lai jūs noklausāties vēl vienu ierakstu. Vēl vienu d'Ambrici sarurru ar Svēto Tēvu…

- Zini, kad klausos šis sarunas, jūtos mazliet neērti…

- Tu mums esi pārāk cēls, Garibaldi. Ja jūties neērti, neklau­sies. Vingrinies bumbu spēlē, izkop meistarību un neapgāni savu dzirdi.

- Ak, es tikai teicu, ka jutos neērti… Nevajag pārspīlēt! Nomie­rinies. - Viņš paraustīja šauros, sievišķīgos plecus. - Iesim! No­klausīties šos ierakstus ir mūsu pienākums, lai cik nepatīkams.

- Tu esi iemācījies labi pielāgoties, mans draugs.

Bibliotēkas puskrēslā kardināli ieņēma savas ierastās vietas pie

zemā galdiņa. Viņi malkoja atnesto kafiju, gaidīdami, kad Poleti ieliks lenti magnetofonā. Beidzot Poleti nospieda pogu, un telpā atskanēja kardināla d'Ambrici balss.

- Tu esi Kallists. Atceries pirmo Kallistu, un tu sapratīsi savu uzde­vumu…

- Es nezinu…

- Klausies, ko teikšu, Kallist… Tev jābūt stipram!

- Bet kā, Džakomo… kā?

- Pasaulē, kur ap Baznīcu gluži kā nezāles vairojās neskaitāmi draudi, sākot no Nīlas ar tās dievieti kaķeni līdz ķeltu jūras zirdziņu fejām, tikai Kallistam bija lemts izprast Baznīcas īsto nozīmi. Romas impērija juka un bruka, visur valdīja haoss… taču Kallists saprata, ka Baznīcas īslais uzdevums ir pestīšana… visu grēcinieku pestīšana, kā sludināja jēzus. Visu grēcinieku. Arī sevis pašu, ja esam grēkojuši. Pie­nācis laiks grēku nožēlošanai un pestīšanai, sacīja pirmais Kallists. Kad pāvests pasludināja piedošanu prostitūtām un laulības pārkāpē­jiem, kuri savus grēkus nožēloja, pret viņu uzstājās Hipolits, nosauk­dams viņu par ielasmeitu aizstāvi, llipolits, pirmais pašpasludinātais antipāvests. Taču Kallistam bija taisnība. Pestīšana nozīmē visu… Kad Kallistu Romas ielās nogalināja, Pontiāns turpināja viņa darbu…

- Kāpēc tu man to visu stāsti?

- Padari pestīšanu par tagadējās Baznīcas uzdevumu! Atsvabini to no visa pasaulīgā, politikas, naudas un cīņas par laicīgo varu, no šīs varas ietekmes. Rīkojies ar morālo spēku! Soli mūžīgo pestīšanu! Kas gan salīdzinājumā ar to ir bagātība un vara šeit un tagad?Rūpē­jies par dvēselēm… un tad slepkavības mitēsies… un mūsu Baznīca būs glābta!

- Tad pasaki man, Džakomo, ka…

Sarunas beigās kardināla d'Ambrici balss pieklusa lidz čuk­stam, līdz izgaisa pavisam un bibliotēkā iestājās klusums. Sma­gos aizkarus kustināja viegls vējš.

- Kurš no viņiem ir vairāk jucis? - beidzot Veca noprasīja un, pārbaudīdams savu dzirdes aparātu, pabungoja pa to ar nagu.

- D'Ambrici nekad nav bijis viegli izprotams, - Antonelli klu­si teica. - Ne mirkli neticu, ka šīs ir viņa patiesās domas… un ju­cis arī viņš nav. Vajadzētu noskaidrot, ko īsti viņš grib panākt no Svētā Tēva… Atcerieties, ka neviens tā neprot manipulēt ar prā­tiem un sirdīm kā Svētais Džeks… Kallists kļūst par rīku viņa ro­kās… Kādam mērķim viņš grib pāvestu izmantot? Tā ir mīkla.

- Šajās sienās mēs varam izteikties brīvi.

- Kur garantija, ka d'Ambrici vai Indelikato nav izvietojis pie tevis "vaboles"? - Garibaldi jautājums uz mirkli izsita Poleti no sliedēm. Garibaldi triumfējoši pasmaidīja un aplaizīja juteklīgās lūpas.

- Kapec tu viņu biedē? - Antonelli uzsauca. - Viss kārtībā, Poleti, turpini.

- Es gribēju teikt, ka dzirdētais atgādina murgus no Jāņa XXIII laika. Viņš ari grasījās visu reformēt, atbrīvot Baznīcu no pasaulī­gās varas un bagātības. Diez vai man jāatgādina, ka toreiz bijām spiesti rīkoties. Nepateicīgs uzdevums. Paldies Dievam, ka toreiz vēl nebiju kardināls…

- Laimīgais, - nomurmināja Veca. - Tā slepkavība…

- Bet es šeit biju Jāņa Pāvila I laikā, - Poleti viņu pārtrauca. - Nabaga maldinatais nejēga…

- Tas nav nekas jauns, nekas jauns, - Veca ņurdēja. - Ko jūs iesakāt? Atkal slepkavību? Asinis, asinis, vienmēr alkstat asiņu… - Šķita, ka viņš sarunājas ar sevi. - Taču Kallists mirst… Kadeļ jā­slepkavo? Jāpagaida vien pāris stundu vai dienu, un laiks to iz­darīs pats…

Krietnu brīdi bibliotēkā valdīja klusums. Nokāruši galvas, kar­dināli sēdēja, vairīdamies paraudzīties cits citam acīs.

Beidzot Otaviāni čērkstošā balss - it kā ar dzelzi kāds vilktu pa stiklu - klusumu pārtrauca.

- Runa nav par Kallistu, lai Dievs atvieglo viņa ciešanas, - viņš teica, - bet gan par mūsu Svēto Džeku. Viņam veselība turas laba…

***

Tēvs O'Nils ieradās pie Driskila mājās vēki pēcpusdienā, kad jau krēsloja. Hjū Driskils bija piezvanījis viņam uz draudzes na­mu. Lielā vira balss skanēja diezgan vārgi, bet pēc intonācijas bi­ja jaušams, ka viņš jūtas labāk, nekā Persiks domāja. Driskils pa­vēstīja, ka esot mājās jau divas diennaktis un pamazām jūkot prātā aiz vientulības. Viņam esot vajadzīgs kāds sarunbiedrs, tā­pēc viņš vēloties pie sevis redzēt Persiku. Turklāt viņš gribot pa­dalīties kaut kādos apsvērumos, par kuriem runāšot tikai tad, kad abi tiksies.

Durvis atvēra Mārgarita Kordere, Hjū personiskā sekretāre un uzticamais sargs. Viņai aiz muguras kavējās liela auguma slimnie­ku kopēja, ģērbusies iecietinātā, žilbinoši baltā virstērpā. Viņa me­ta piesardzīgus skatienus te uz O'Nīlu, te Garās istabas durvīm.

- Ak, tēvs… - Margarita Kordere klusi nopūtās. - Baidos, ka viņa izturēšanos nevar dēvēt par priekšzīmigu. Manuprāt, viņam vajadzīga vīriešu sabiedrība, bet visi pastāvīgie apmeklētāji ir aiz­ņemti darbos… Vārdu sakot, jūs nākat tieši laikā. Kāds, ar ko pa­runāties, nevis pasaules grozītājs, nu, jūs jau saprotat… Slimnie­ku kopēju viņš vispār savā istabā nelaiž! Lai gan vēl nav īsti atlabis, viņš spēj uzrīkot tādu traci… - Persiks palīdzēja sekretā­rei uzvilkt ūdeļādas kažoku, kādu viņa par savu algu varēja viegli atļauties. - Būšu viesnīcā Nassau. Nu jau esmu tur gandrīz pastā- vīgi.

-Jus esat neaizstajama. - Persiks pasmaidīja.

- Tas ir mans aicinājums, tēvs. Mūža darbs. Turklāt esmu ra­dusi strādāt.

- Ak, mis Kordere, jūs droši vien zināt neskaitāmus noslēpu­mus! Brīnos, ka neviens vēl jūs nav nozadzis.

- Tēvs!

- 1ās ir joks, tikai joks. Vai ar viņu būs grūti?

- Nedomājiet viņam iebilst. - Sekretāre atkal nopūtās. - Viņš iedzer, uzsmēķē cigāru, un mēs nespējam to liegt. Kad to mēģinā­jām, viņš aiz dusmām tā piesarka… mēs izbijāmies - ja nu vēl vie­na sirdslēkme? Tas būtu ļaunāk par dažu glāzīti un cigāru. Ja ro­das vajadzība, sauciet māsu Vordlu, viņa tepat būs - virtuvē vai kur citur. Jūs zināt arī, kā mani var sameklēt. Pasūtīšu vakariņas numurā, paņemšu labu grāmatu. Vai tēva Danna grāmatas esat lasījis?

- Protams. Viņš ir mans draugs.

- Es viņu dievinu! Kāds neparasts, radošs prāts! Bet kā gan garīdznieks tik daudz var zināt par seksu?

Persiks piesārta kā sešpadsmit gadus vecs pusaudzis.

- Iztēle reizēm dara brīnumus. Cita izskaidrojuma man nav.

- Nūjā. Ceru, ka jums šeit veiksies labi.

Seja Hjū Driskilam bija novājējusi, vaigi iekrituši, grumbiņas acu kaktiņos padziļinājušās. Kad Persiks tuvojās dīvānam, Dris­kils pacēla skatienu no tumšzaļā ādā iesieta albuma. Tajā bija uz­šķirta krāsaina, tenisa kortā uzņemta fotogrāfija, kur stāvēja mazā Veļa - iesauļotām kājām, vēja pūsmas augšup uzrautiem svārci- ņiem, kas atsedza baltas biksītes. Ar vienu roku piesegusi acis pret sauli, viņa samiegtām acīm smaidīja. Pirms divdesmit… nē, pirms divdesmit pieciem gadiem. Persikam sažņaudzās sirds, iedomā­joties, ka viņas vairs nav starp dzīvajiem.

- Sēdieties, svētais tēvs. Vai gribat iedzert? Ielejiet sev glāzīti. - Uz neliela galdiņa bija gan Laphroaig pudele, gan karafe ar ūde­ni, gan sudraba ledus spainītis. - Sajauciet pēc savas gaumes, ne­kautrējieties. Gribu jūs kādu brīdi aizkavēt. Pažēloties, cik skumjš liktenis mani piemeklējis mūža beigās. Man ari ielejiet, rīkle pavi­sam izkaltusi. - Driskils vēroja, kā Persiks pagatavo sev dzērie­nu, sajaukdams glāzē viskiju ar ledu, un piepilda arī viņa pasma­go, zemo glāzi. - Gan ārsti, gan māsiņas, gan tā neciešamā būtne, kas patlaban uzturas šajā mājā, apietas ar mani tā, it kā es mirtu. Vai ir tik svarīgi, kad tas notiek? Mārgarita pēc savas dabas ir glābšanas riņķis. Ka jau būsiet ievērojis, mana dzīve pavērsusies ne tā, kā vajag… Nereti apsveru, vai ir vērts to turpināt, lāču, pirms aizeju, šis tas jānokārto. Ak Dievs, kur gan palicis laiks? Gluži vienkārši izkusis, pagaisis, un viss. Nūjā, mirstoša cilvēka žēla­bas. Kam jānotiek, notiks. Mana meita ir mirusi, un mani cenšas pārliecināt, ka tajā iejaukta Baznīca. Dēls atrodas Dievs zina kur, atmaskodams Baznīcu un padarīdams sevi par apsmieklu… Vai zināt, man Romā ir draugi, un viņi laiku pa laikam mani infor­mē. Jā… - Vārdi plūda mazliet neskaidri, galotnes aprāvās, taču Persiku izbrīnīja kas cits. Šis cilvēks pirmo reizi pateica tik daudz. Driskils allaž bija klusētājs un runāja strupi, bez emocijām. Veca­jam vīram mugurā bija tumšsarkani ritasvārki ar tumšzilu apma­lojumu un iniciāļiem uz krūškabatas. Viņš pamāja ar glāzi, kurā nodzinkstēja ledus, uz vestibila pusi, kur savā postenī atradās slimnieku kopēja Vordla. - Viņa baidās no manis, saprot, kas esmu. Nabaga sieviete. Es biju rupjš pret viņu. Pateicu, ka viņai vajag noskūties. Nesaprotu, kas man uznāca…

- Kas tur liels, - Persiks noteica, - viņa uz ātru roku to varētu izdarīt.

Hjū Driskils iesmējās čērkstošus smieklus.

- Neņemiet ļaunā, bet reizēm man šķiet, ka Dievs jūs nav pa­redzējis garīdznieka amatam.

- Citi ari dažreiz tā saka.

-Jūs esat nevainiga dvēsele. Diezgan slikts materiāls mācītā­jam. Taču jauks cilvēks. Jūs esat ļoti jauks, patikams cilvēks. Ma­na meita jūs mīlēja… jūs bijāt krietns zēns. Sakiet, Persik, vai jūs mīlējāt Veļu?

-Jā, mīlēju.

- Viss saskan. Viņa ari teica to pašu. Vēl viņa teica, ka jums varot uzticēties…

- Kad tas bija, ser?

- Ser? Kāds vēl "ser"? lzbeidziet, Persik. Viņa to teica pēdējā reizē, kad sarunājāmies. Tieši pirms nāves.

- Patiešām?

I Iju Driskils atkal pavērās fotogrāfijā uz meiteni ar saule sa- miegtajām acīm. Pēc tam viņš sāka lēni pāršķirt lapas, un Persiks raudzījās uz otrādi apvērstajiem attēliem, kas atainoja ģimenes vēsturi. - Lūk, ari jūs… kopā ar Veļu pie Ziemsvētku eglītes… ak, senās, laimīgās dienas! Mums nav lemts paredzēt nākotni, vai ne, tēvs?

- Ja mēs to varētu, - Persiks atbildēja, - mēs nekad nebūtu lai­mīgi.

- Un šeit ir mana sieva. Kopā ar kardinalu Spelmenu… neilgi pirms savas nāves. Mana Mērija bija nelaimīga, jūs, protams, viņu pazināt…

- īstenībā ne. Toreiz biju ļoti jauns. Ierados šeit… vēlāk.

- Tā patiešām bija. Par ko es runāju? Jāteic, ka neko lielu zau­dējis neesat. Mērija bija savāda, mita kaut kur tālu. Nekad nemā­cēja apieties ar bērniem… Nezinu, kāpēc, bet es slikti atceros vi­ņas seju - vai tas nav kauns? Pēdējā laikā atmiņa bieži mani viļ. Un patiesība ne vienmēr ir vēlams ciemiņš. Tā, piemēram, man stāsta, ka Svētais Tēvs vēl nav izdzisis…

-Jums tas būtu jāzina labāk nekā man. Jums ir kontakti. Kar­dināls d'Ambrici…

- Jā, tā ir gan. Vecais Džeks pāris reižu man zvanīja. Labi, mans ci raugs, pienācis laiks atklāt jums, kāpēc jūs ataicināju. Tā­dēļ, lai iztincinātu, manu zēn. Iedomājieties, ka esmu no inkvizī­cijas… - Viņš greizi pasmaidīja. - Vai atceraties tēvu Džonu Tra- ērnu, vienu no saviem priekšgājējiem šeit, Ņūprudensā?

-Tēvu Traērnu? Protams, atceros.

- Es pazinu viņu itin labi. Mūža pēdējos gados viņš kļuva par stūrgalvīgu, ziņkārīgu ākstu. Atļaujiet man mazliet pastāstīt par viņu. Šovakar jūs man esat kā dēls… dēls, kura man nekad nav bijis, dēls, kuram vajadzēja kļūt par priesteri, nevis par futbolistu un advokatu. Labi, nenomelnošu viņu drauga acīs… - Driskils pa­stiepa glāzi, lai Persiks to piepildītu no jauna.

Persikam nepatika sarunas ievirze. No vietas, kur viņš sēdēja, bija redzams spoži apgaismotais pagalms. Uz viņa vecās, sagra­bējušās automašīnas krita sniegpārslas, jo tieši viņa atbraukša­nas brīdī bija sācis snigt. Radio laika ziņās viņš bija dzirdējis, ka no Ohaio un Vidējo Rietumu puses tuvojoties ciklons. Sniga stip­ri, taču vēja nebija, un ainava izskatījās rāma kā Ziemsvētku at­klātnē. Persiks ielēja Driskila glāzē viskiju, pievienoja ūdeni un ielika ledu.

- Šis svētais tēvs reizi pa reizei aizņēmās no manis prāvas sum­mas. Viņam patika iedzert. Turklāt viņš zināja, ka algu Ņupru- densā saņem no manis. Viņš bija īrs un nez kāpēc juta pret mani nevis pateicību, bet naidu. Vienmēr gribēja izrādīties par svarīgā­ku personu, nekā patiesībā bija, gribēja parādīt, ka neesmu viņam vajadzīgs… Nu, jūs droši vien tādus cilvēciņus, kas ienīst savu dzīvi un apvainojušies uz visu pasauli, esat redzējis, cik uziet… Viņš nodzērās līdz nāvei. Sakiet, svētais tēvs, vai jūs daudz dze­rat?

- Nē, ser. Nekad neesmu bijis liels dzērājs.

- Reiz tēvs Traērns, jau krietnās burās, atnāca pie manis un sāka stāstīt, ka monsinjors d'Ambrici - toreiz viņš vēl nebija kar­dināls - kādu dienu Ņūprudensā viņu apciemojis. Jūs jau zināt, ka d'Ambrici pēc kara bija apmeties pie manis. Un tā šis nelga Traērns ar ļaunu prieku un lepnumu pavēstīja, ka viņam ar d'Am­brici esot liels noslēpums. Viņi to zinot, bet es ne. Nožēlojamais, sīkais gariņš! - Hjū Driskils tik cieši sažņaudza glāzi, ka viņa pirkstu kauliņi kļuva balti. Slimība viņu bija novārdzinājusi, pa­darīdama caurspīdīgu ne vien sejas ādu, bet ari pelnpelēko ādu uz rokām, kuru vēnas atgādināja mezglainas saknes. - Tā nu viņš man izpļāpājās, nespēdams pretoties kārdinājumam. Lis mutes- bajāram neko neiebildu, jūs zināt, kādi viņi ir. Varbūt alkohols at­raisīja mēli, viskija aromāts bija jūtams pa gabalu… lielība un liš- ķība - viss kopā. Tātad viņš pavēstīja, kā esot ar d'Ambrici lielos draugos, ka tas pēc kara ieradies Ņūprudensā un atstājis viņam glabāšanā ļoti svarīgus papīrus, pieteikdams, lai glabā tos drošā vietā tik ilgi, iekams pēc tiem radīsies vajadzība… D'Ambrici pie­kodinājis, ka neviens, neviens tos nedrīkst redzēt. Pagāja daudzi gadi, d'Ambrici kļuva par kardinālu un tagad jau vada baznīcu. Un tas muļķa vecais Traērns pietempies ieradās pie manis un vi­su izkladzinaja! - Driskils iesmējās un nogrozīja galvu.

Slimnieku kopēja bija pametusi savu posteni vestibilā un aiz­gājusi uz virtuvi. Sniga arvien stiprāk. Persiks piepeši ilgojās būt kur citur. Vienalga kur. Viņš vēlējās piecelties un doties, kur acis rāda.

- Vai varat iedomāties? Vecais nelga bija glabājis noslēpumu daudzus gadus un piepeši sadzēries gribēja parādīt, cik svarigs vīrs viņš ir… Ķircināja mani, teikdams, ka manuskripts esot ļoti slepens, vai es nevēloties tajā ieskatīties, muļķa pļēgurs! Es atbil­dēju, ka d'Ambrici to rakstīja manā mājā un, ja gribētu, lai es izla­su, būtu man iedevis. Tā kā d'Ambrici man to izlasīt neiedeva, negrasījos to lasīt pēc tēva Traērna ierosinājuma, un tā viņam pa­teicu. - Driskils iedzēra malku viskiju un ciešāk ietinās ritasvār- kos, it kā viņam būtu piezadzies vēsums. Viņa seja kļuva vēl bā­lāka, šaudīgajās acīs vīdēja satraukums. - Taču… situācija mainās. Manu meitu nogalināja, vīrieti, ko viņa, iespējams, mīlēja, ari… Droši vien to pastrādāja viens un tas pats cilvēks, tas pats, kas uzbruka manam dēlam… ja nu tajā visā patiešām iejaukta baznī­ca? Pie joda, kā lai es to zinu? Pāvests mirst, d'Ambrici grasās ieņemt viņa vietu. Gulēdams tajā sasodītajā slimnīcas gultā, es tūkstošiem reižu to visu pārdomāju un nez kāpēc allaž atcerējos, kā d'Ambrici pie mums dzīvoja un nemitigi ieslēdzās kabinetā, kur rakstīja un rakstīja… pēc tam atdeva visus papirus Traērnam, bet tā arī pēc tiem neieradās… Vai jūs klausāties, tēvs?

- Protams, klausos, lāču…

- Panāciet šurp, es jus no šejienes neredzu. - Driskils nolūko­jās, kā Persiks paiet nost no loga, kur bija nostājies, un pienāk viņam klāt. - Kā ir, manu zēn? Vai Traērns kādreiz jums stāstīja par tiem papīriem? Vai tēvs Kilgalens, jūsu tiešais priekšgājējs, kādreiz paveda jūs malā un teica: "Klau, dēls, man tev jāizstāsta viens mazs noslēpums."?

- Nē, ser, nekas tāds nav noticis, - Persiks atbildēja, juzdams, ka nosarkst.

- Tātad jūs pats tos atradāt, vai ne? Vai tā ir? Nejauši uzdūrā- ties, ieinteresējāties, kas tie par papīriem, un nolēmāt ieskatīties… Tas nav nekāds noziegums. Viņš tos rakstījis pirms četrdesmit ga­diem.

- Mister Driskil, patiešām es nezinu, kas…

- Ak, svēto tēv, svēto tēv… - Driskils sāji pasmaidīja, it kā smai­dīšana viņam sagādātu sāpes. - Jums trūkst galvenās īpašības, kas mācītājam nepieciešama. Jūs nemākat melot, nekad nemācē­siet. Jūs esat godigs cilvēks. Jūs zināt par šiem papīriem, vai ne?

- Tas iznāca nejauši, mister Driskil, zvēru pie Dieva…

- Es saprotu, dēls. Patiešām saprotu. Vēlos jums uzdot vēl da­žus jautājumus, beidziet taču uztraukties! Vai ar jums viss ir kār­tībā?

- Nezinu, ser. Patiešām. - Kādā bezdibeni iekritis tēvs Danns? Pat nebija, kam paprasīt padomu.

Pēc pusstundas Persiks atkal sēdēja savā vecajā automašīnā un, nožēlodams, ka nav uzlicis ziemas riepas, brauca uz Ņūpru- densu. Viņš bija saņēmis rīkojumu sadabūt d'Ambrici manuskrip­tu un atvest atpakaļ. Šajā pašā vakarā. Par spīti biezajam snie­gam, kas nāca no gaisa. Ar Hjū Driskilu nebija īsti labi. Daudz netrūka, un viņi būtu sastrīdējušies.

Atgriezusies Romā, māsa Elizabete uzreiz devās uz savu dzī­vokli Via Veneto, pirms tam piezvanījusi uz ordeņa mītni, kas at­radās netālu no Spāņu kāpnēm. Driskils un Danns uzaicināja vi­ņu uz kopīgam vakariņām restorānā Hassler, kur arī varēja nokļūt, uzejot augšā pa Spāņu kāpnēm, taču viņa aizbildinājās ar nogu­rumu un nepieciešamību iegriezties savā birojā. Abi vīrieši norau­dzījās, kā Elizabete dodas prom, un viņa ar muguru šos skatie­nus juta. Elizabete noraidīja ari Driskila piedāvājumu kopā ar Dannu viņu pavadīt uz. dzīvokli un drošības dēļ to pārbaudīt. Ne­kas ar viņu nenotiks. Ar vienu uzbrucēju viņa bija tikusi gala, ja vajadzēs, tiks ar otru ari. Viņa to pateica rāmā, stingrā balsī, lie­liski zinādama, ka tikai izliekas drosmīga un tas viss ir smieklīgi. Tomēr citādi viņa nespēja. Vairāk par visu Elizabete vēlējās kādu bridi būt viena.

Iegājusi priekšnamā, viņa juta, ka sirds dauzās kā negudra. Nākamajā mirklī viņa dzīvoklī ieslēdza pilnīgi visas lampas, tur­klāt izdarīja to ātri. Galvenais, lai visur ir gaišs, nekādu tumšu stūru un ēnu! Vēl neatvērusi vannasistabas durvis, Elizabete zinā­ja, ka šajā vakarā ilgas mērcēšanās siltā ūdenī ar sājiem, putām un garaiņiem nebūs. Tāda atslābināšanās izraisīja miegainību, un to viņa nedrīkstēja atļauties. Atstājusi vannasistabas durvis vaļā, Elizabete pagāja zem dušas, turklāt nomazgājās ātri.

Uzvilkusi rītakleitu, viņa ielēja glāzē vīnu, izvārīja spageti, pa­gatavoja mērci un iekārtojās dzīvojamā istabā uz dīvāna. Uz gro­zāmā galdiņa stāvēja kasetes ar filmām, kurām muziķu sacerējis Enio Morikone. Viņa ieslēdza kaseti, taču tā nespēja novirzīt vi­ņas domas no tā, kas notika Aviņonā. Ka akla aiz dusmām un apjukuma, Elizabete pietrūkās kājās, apgāzdama krēslu. Izsprā­ga pazemojuma asaras, niknums un vilšanās smacēja vai nost. Viņa ienīda Benu Driskilu, ienīda šo vīrieti, jo nespēja izprast viņa nicinājumu pret Baznīcu, tās kalpiem, acīmredzot pret viņu ari! Bena Driskila naids bija tik primitīvs, tik nesaprātīgs, tik… Eliza­betei trūka vardu. Kā viņš uzdrīkstējās viņu tā apvainot, tā sāpi­nāt! Bridi, kad viņa bija tik viegli ievainojama! Kad uzticēdamās bija izstāstījusi savu dzīvi! Kāpēc viņš tā uzbruka? Vai tā bija tikai vēlēšanās sāpināt?

Diez vai tā bija nežēlība vien. Bens Driskils bija nejēga un ne­lietis.

Taču Elizabete zināja, ka tā nav.

Sāpes, kas mita kaut kur dziļi Benā, bija nesalīdzināmi lielā­kas par tām, ko tas nodarīja viņai. Elizabetei vajadzēja izlemt, vai viņai jāpalīdz tam ari turpmāk.

Nē, diez vai tas bija iespējams.

Taču Bens teica - vai viņa nepārklausījās? - Bens teica, ka mīl viņu…

Ko lai viņa tagad iesāk?

Lai arī ko viņa darīja, viss bija slikti. Viņa bija vaļsirdīga pret Benu Driskilu, uzticējās tam, pārliecināta, ka Driskils sapratis viņu pareizi. Taču viss beidzās pavisam citādi, sarežģījās vēl vai­rāk.

Muļķības! Ne jau viss. Kāpēc viņai vispār vajadzēja satikt šo Driskilu!

Tikšanās laikā ar Kesleru viņš izskatījās bāls un nomākts, viss trīcēja. Savukārt Danns bija tikpat neizdibināms ka vienmēr. Kā pusē šis tēvs Danns īsti ir?

Ambrozs Kalders bija ciets rieksts. Doktora Streindžlava līdzi­nieks. Interesanti - kam no visa, ko viņš gvelza, bens un tēvs Danns noticēja?

D'Ambrici un Simons Verginijs - viens un tas pats cilvēks? Absurds!

Un algotie slepkavas? D'Ambrici nevarēja būt saistits ar vi­ņiem, jo assassini bija ļaunums. Viņa pārāk labi pazina kardinālu, lai noticētu, ka tas radītu ļaunumu… D'Ambrici nespētu…

Kas spētu?

Kūrija? Sazvērnieku grupa kūrijas iekšienē? Varbūt tas ir viens cilvēks, kam pieder milzu vara? Indelikato? Otaviāni vai Fandžio? Iespējams, viņa to nemaz nepazīst. Varbūt šis cilvēks nav garīdz­nieks, toties Baznīcai tuvs, ietekmīgs un bagāts, kāds bija Lok­harts? Erchercogs? Vai Kolekcionārs? Kas viņi ir?

Ja nu tas ir, viņai ienāca prātā, - pāvests?

Vai arī tas ir kāds neizprotams un varens iekšējs spēks, gluži kā infekcija, kā mēris, kas iznīcina visu savā ceļā un, sasniedzis mērķi, ieraujas atpakaļ tumsā, kļūdams neredzams. Slepkavības mitēsies, ar laiku šausmas aizmirsīsies, noslēpums tā ari paliks noslēpums, un nevienu tas vairs neuztrauks. Nāks cita paaudze, lidz kādā brīdī Baznīcai atkal ievajadzēsies algoto slepkavu pa­kalpojumus, un, paklausīdami saimnieka pavēlei, assassini izda- rīs jaunu triecienu, lai apmierinātu šā varenā spēka slepenās pra­sības.

Elizabete sēdēja pie galda ar tukšu šķīvi un tukšu glāzi sev priekšā un raudzījas uz terasi, no kuras nokrita cilvēks, kas mēģi­nāja viņu nogalināt. Iztēlē viņa atkal redzēja slepkavas ar pienai- no plēvi pārvilkto aci, atkal juta rokā svečtura smagumu un dzir­dēja, kā nokrakšķ kauls, kad viņa trieca to uzbrucēja sejā… Kā lai tiek vaļā no atmiņām?

Cik briesmīgi bija visi šie notikumi!

Ļaudis nesaprata, cik svarīgas ticīgajiem ir attiecības ar cilvē­kiem ārpus Baznīcas. Cik daudz viņiem tie nozīmē un kādas cerī­bas reizēm modina.

Elizabete zināja, ka attiecības ar benu Driskilu Prinstonā sabo­jāja viņas nenoteiktība, egocentrisms un bailes. Bēgdama no pasaules, ko nesaprata, viņa slēpās Baznīcā, taču pasaule tik un tā viņu atrada, sagrāba un izrāva no drošās vietas. Elizabete ap­brīnoja Bena drosmi, tiecās pie viņa, un viņš tai patika. Toreiz viņa sakliedza uz Benu ne jau tāpēc, ka tas butu izdarījis ko ap­lamu, - viņu uz šo soli mudināja šaubas un nedrošība par izvēlē­tā ceļa pareizību.

Ordenis prasīja no viņas maz, un viņa sniedza tam tikpat maz - atšķirībā no māsas Veļas, kas deva ordenim daudz vairāk, cenz­damās to padarīt labāku un pilnīgāku. Par to domādama, Eliza­bete jutās māsas Veļas necienīga.

Ka lai viņa to visu izskaidro Benam, kas Prinstonā redzēja ti­kai viņas vēsumu un nevēlēšanos saprast? Viņam bija taisnība. Pēc Veļas zaudēšanas viņa sniedza Benam palīdzīgu roku, bet, kad Bens grasījās to satvert, viņa roku atrāva. Varbūt pēc Aviņo- nas viņi bija līdzīgi.

Nogurusi no domām, Elizabete šajā bridi vēlējās tikai vienu - gulēt. Galu gala rīts gudrāks par vakaru.

Taču viņa maldījās.

- Vai tu nebūtu tik laipns un nepaskaidrotu, kas notika ar to

mūķeni?

/

- Viņš negrasījās to nogalināt, Eminence, es skaidroju, es mē­ģināju…

- Slikti skaidrojāt! Pretīgs notikums… Ar katru stundu viss kļūst aizvien nejēdzīgāks.

- Horstmans teica, ka uz to cilvēku var paļauties…

- Horstmans viņu nebija redzējis trīsdesmit gadu! Horstmans ir vecs vīrs un fanatiķis. Iespējams, viņš jau ir nojūdzies. Varbūt pie pilna prāta vispār nekad nav bijis. Ne jau mūķeni vajadzēja nogalināt… bet Driskilu!

- Bet, Eminence… Vai tas būtu gudri? Tagad, kad viņš ir Romā?

- Nesāc man stāstīt, kas ir gudri, kas nav! Un atļauj atgādi­nāt, ka tieši tu ļāvi Driskilam izsprukt!

- Viņš mums tagad ir vajadzīgs, un mēs esam vajadzīgi viņam… viņš mums jāuzklausa. Piedodiet, bet tā ir…

- Horstmanam vajadzēja nogalināt Driskilu Parīzē… vai Īrijā. Laika vairs nav daudz. Svētais Tēvs var nomirt jebkuru bridi. Mums jābūt pārliecinātiem par iznākumu, iekams tas noticis…

- Vai ir iespējams, ka viņš izteiktu savu gribu?

- Nu, nezinu, vai tas būtu vēlams… Ja es saņemu viņa svētību, neko labāku nevaram iedomāties. Bet ja ne? Ja nu to saņem kāds cits? Nekas nevar būt ļaunāks. Tad labāk, lai viņš nomirst bez iz­teikšanās. Kāda ir situācija ar Horstmanu?

- Eminence?

- Mums var rasties vēl kāda vajadzība pēc viņa. - Kardināls paraustīja plecus.

- Tagad tas ir bīstami, daudz bīstamāk nekā jebkad agrāk, jo visi ieradušies Romā. Par kuru jūs domājat?

- Tev tas nepatiktu, toties viss būtu atrisināts…

Viņš atskārta, par kuru kardināls runā.

- Horstmans nekad tam nepiekritīs.

- Viņš darīs, ko liks. Tādiem darbiem ieprogrammēts jau sen, un to izdarīja lietpratējs. Viņš nav cilvēks. Viņš ir riks.

- Piedodiet, Eminence, viņš ir cilvēks.

- Nekļūsti nu gļēvs! Mērķis jau gandrīz ar roku sasniedzams. Neaizmirsti, ka Baznīca ir jāizglābj.

Pāvests Kallists vairs isti neatšķīra nakti no dienas un tumsu no gaismas. Ar katru elpas vilcienu, ar katru sirdspukstu no vi­sam pusēm aizvien ciešāk viņu apņēma sava tumsa. Viņš juta, ka cita pēc citas pārstāj darboties dzīvībai svarīgas sistēmas. Dzīve, kā izrādījās, bija pārāk īsa, bet varbūt - pārāk gara. Interesanti, kas gaida viņu turpmāk. Viņš bija ļoti noguris. Un vīlies.

Pēdējās dienās viņš pārsvarā dzivoja pagātnē, no kurienes iz­peldēja cilvēku ēnas, un viņš atcerējās šos ļaudis, ko reiz pazina, ar ko draudzējas… Atcerējās Horstmanu, brāli Leo, Lebeka navi kapsētā, sniegaino nakti kalnā, kur viņi gaidīja to vilcienu, Simo­nu… Šķita, ka viņi visi sapulcējušies ap gultu, māj ar galvu, pauz- dami cieņu. Viņi visi, gan dzīvie, gan mirušie, atnākuši pavadīt viņu pēdējā ceļa…

Nu bija par vēlu kļūt par citādu Kallistu. Par vēlu, lai īstenotu d'Ambrici plānu. Viņš to teica kardinālam, teica, ka laika vairs nav, bet tas tikai purināja savu lielo galvu.

- Noturies vēl mazliet, - d'Ambrici sacīja.

Kallists snauda, miegā murminādams, kad sekretārs saudzīgi pieskārās viņam pie pleca.

- Jā, jā, - pāvests noteica sausu muti, neveikli veldams vār­dus. - Kas nu? Atkal zāles?

- Ne, Jūsu Svētība. Tā ir jums.

Kallists viņa rokās redzēja parastu aploksni.

-No kā?

- Nezinu, Jūsu Svētība. To piegādāja ziņnesis.

- Labi. Ieslēdz lampu. - Viņš pamāja uz naktsgaldiņa pusi. - Paldies. Ja būsi vajadzīgs, zvanīšu. Tagad ej.

Palicis viens, pāvests iebāza roku rītasvārku kabatā, sataustī­ja florenciešu dunci un pārbaudīja ar pirkstu tā asmeni, kas bija ass kā žilete. Kad viņš izņēma dunci no kabatas, pirksta gala bija asinis. Viņš pielika pirkstu pie mēles, pagaršoja un tad pievērsās aploksnei. Izmantodams dunci, viņš to atvēra.

laja bija tikai viena vidū pārlocīta lapiņa. Atlocījis to vaļā, Kal­lists ieraudzīja ar roku rakstītu rindu. To neizlasījis, viņš jau pa­zina rokrakstu. Izmocītajā sejā lēni atplauka smaids.

"Tu joprojām esi viens no mums. Neaizmirsti…

Simuns V."