Assasini

OTRĀ NODALA

DRISKILS

Miers šķita mānīgs. Pasaule bija gluži vai pamirusi gaidas, kaut gan īsti nezināja, kas jāgaida. Mani nepameta nojauta, ka tuvojas viesuļvētra. Kamēr kardināls d'Ambrici paliks pie pāves­ta viņa kabinetā, miers saglabāsies, es domāju. Man gribējās zi­nāt, vai vecais virs patiešām mirst, virs, kurš pārvaldīja Baznīcu, ko plosīja neskaitāmas pretrunas. Vai arī šis stāsts beigsies pavi­sam citādi - ar negaidīti laimīgu atrisinājumu? Kaut ko paredzēt nebija iespējams. Gadiem ilgi mana dzīve bija ritējusi ikdienišķi, pat garlaicīgi. Uz mana galda krājās mapes ar lietām, es diendie­nā uzklausīju savus raižpilnos klientus, un nemainīga manas dzī­ves sastāvdaļa bija dzēlību apmaiņa ar tēvu. Nakti, nosvīdis slapjš, es trūkos no miega, jo man rādījās murgi par jezuītiem un sāpēja kāja, kas reiz bija iekaisusi no smagās ķēdes. Reizēm sap­ņos redzēju to vai citu sievieti, ar kuru biju iepazinies kādā lab­darības pasākumā un ar kuru izveidojās neilgas attiecības, kas nesaistīja ne ar kādiem pienākumiem. Nu vairs nekas nebija pare­dzams. Nekad iepriekš nebiju juties tik nevarīgs un apjucis. Man apkārt bija līķi, un es biju bruņojies ar rotaļpistoli. Un domāt man gribējās - pareizāk, ne par ko citu domāt es nespēju - tikai par mūķeni.

Galu galā apņemšanās turēties no viņas pa gabalu, nedomāt par viņu un neatcerēties izplēnēja. Droši vien tas nebija novēr­šams. Atstāt visu tā, kā bija, pēc Aviņonas gluži vienkārši nedrīk­stēja. Es biju tai sievietei pateicis, ka nulu viņu. Ko gan es domāju, izgrūzdams šo atzīšanos? Nūjā, es domāju, ka esmu viņā iemīlē­jies. Tas taču skaidrs kā diena. Iemīlējies pirmo reizi mūžā. Mūķe­nē. Un piepeši es aizmirsu visas bailes, kas piespieda mani turē­ties no viņas pa gabalu. Piepeši es ieraudzīju gaismu un apjēdzu kādu patiesību. Tam nav nozīmes, ka viņa ir mūķene. Svarigs ir tikai tas, ka esmu šajā sievietē iemīlējies.

Es piezvanīju Elizabetei, gribēdams atvainoties, bet nevis at­vainojos, bet uzaicināju pastaigā pa borgēzes villas parku.

- Mums jāaprunājas, - es sacīju. - Pastaigāsimies… man tev daudz kas jāsaka, un es gribu, lai tu uzmanigi tajā ieklausies. Zi­nu, ka man tev jāatvainojas, bet tas vēl nav viss.

- Labi, - viņa atbildēja, taču balsī bija saklausāmas šaubas.

Borgēzes villas dārzos, kur sievietes stūma ratiņus ar bērniem un, ceļvežus pētīdami, pastaigājās skaļi tūristi, kas neko nebija dzirdējuši par assassini, es jutos drošībā. Villa bija būvēta septiņ­padsmitajā gadsimtā kardinālam Borgēzem. Plašais parks, kura centrā bija mākslīgi izveidots ezers, ar savām zaļajām nogāzēm, strūklakām, lapenēm, skulptūrām, puķu dārziem, zālieniem un kokiem pletās uz visām pusēm. Piazza di Siena lielā esplanāde sau­lē priecīgi mirdzēja. Visur auga priedes.

Mēs gājām pa zālienu, soļodami apkārt ezeram. Visur smējās un skraidīja bērni, kurus redzēdama Elizabete nespēja noturēties nesmaidījusi. Bērni… Lūkodamies uz itāliešiem, kas bija ģērbušies cieši pieguļošos uzvalkos, cits pārmetis žaketi pār plecu, ar sau­lesbrillēm uz acīm, es jutos neveikls un izmocīts - kā bokseris ar salauztu degunu, kas ilgi nav guvis uzvaru, biju redzējis sevi spo­guli. Acis ieskāva tumši loki, seja nogurusi, it kā es būtu ilgi sli­mojis. Patiešām skaistulis…

- Labi, - Elizabete sacīja. - Kas ir tas svarīgais, ko tu grasies man teikt?

- Klausies, māsa, un tu saklausīsi… - Es mēģināju pasmaidīt, bet viņa lūkojās pāri ūdens gludajai virsmai. - Īrijā es sapratu šo to svarīgu un vēlējos ar tevi tajā dalīties. Tas skar mūs abus. Man nebūs viegli par to runāt, tomēr…

- Varbūt labāk nevajag? - viņa pārtrauca mani. - Padomā labi, Ben.

- Esmu jau domājis tūkstošiem reižu. Taču vieglāk nekļūst. Tātad… pirmām kārtām es tur zaudēju drosmi. Savā acu priekšā redzēju tādas šausmas un nejēdzību… brīdi man šķita, ka tas no­tiek ar kadu citu, nicināmu un vāju cilvēku, nevis mani. Taču tas biju es. Vecais zēns Bens Driskils salūza. Šajā dzīve mani trāpījis ne viens vien trieciens, taču ko tādu, kas notika pie Svētā Siksta klostera, nebiju pieredzējis… - Es gribēju Elizabetei atzīties un uz­ticēties tapat, kā viņa bija atzinusies un uzticējusies man Aviņo- nā, kaut gan sapratu, ka tas padara mani ievainojamu. Tādējādi gribēju apliecināt, ka paļaujos uz viņu, un tā bija mana atvaino­šanās. - Es apmaldījos miglā, okeāns trieca bangas pret krastu ar tādu spēku, ka drebēja zeme, un tad alā atradu vecu vīru ar pār­grieztu rīkli. Es baidījos iet no alas ārā… baidījos, ka miglā mani kāds gaida un es nespēšu viņu ieraudzit… Horstmanu. Viņš ma­ni redzēs, bet es viņu ne, turklāt es zināju, ka viņš grib mani no­galināt. Zināju, ka esmu sakauts. Saņēmies devos no alas ārā, kaut gan biju pārliecināts, ka eju nāvē. Taču sabrucis vēl nebiju un pa­ļāvos, ka spēšu stāties pretī tam, kas mani gaida.

Pēc tam maldījos miglā, līdz ieraudzīju krustā sisto brāli Leo. Krusts bija apgriezts otrādi, mirušais nozilējis, viena viņa roka viļņos kuļājās, it kā mani aicinādama… Es redzēju, uz ko Horst­mans spējīgs, un sapratu, cik nevarīgs esmu pret viņu, ka manos spēkos nav viņu apturēt, ka es būšu nākamais… Tās nebija tikai bailes, Elizabete, tas bija kas ļaunāks. Biju izpostīts un jutu, ka nespēju vairs cīnīties. - Es notvēru Elizabetes skatienu. Man tik ļoti gribējās, lai viņa mani saprastu! Lai tieši viņa atbrīvotu mani no briesmīga grēka - bailēm. - Un man uzmācās doma, ka esmu kļuvis ar šo slepkavu par vienu veselu… Slepkava un upuris - tie nereti ir vienoti, it ka abi būtu parakstījuši norunu - viens nogali­na, otrs mirst.

Es metos bēgt. Kā pārbijies puišelis. Viņš bija mani iekšā, tas slepkava… Es skrēju un skrēju, nespēdams apstāties, līdz tiku sa­va automašīnā, bet sirds joprojām dauzījās kā neprātīgā, neap­rimdama pat pēc daudzām jūdzēm. L.īdz tam es nezināju, ka cil­vēks var just tādas šausmas.

Sabāzis rokas kabatās un nodūris skatienu, it kā gribētu būt viens ar savu gļēvumu, es gāju gar ezera malu.

- Tev nevajag sevi vainot, - Elizabete sacīja. - Tāda reakcija ir normāla. - Viņa pastiepa roku, it kā gribētu man pieskarties, taču atrāva to atpakaļ, pirms bija ļāvusies impulsam.

- Esmu ne tikai nobijies, - es turpināju, - esmu zaudējis cerī­bu un dzīvotgribu. Nesaprotu, kā lai to atgūstu, kur lai meklēju… tāpēc neesmu pārliecināts, ka turpmāk no manis būs kāda jēga. Mani joprojām ir bailes, es netieku no tām vaļā…

- Tu atgūsies, - Elizabete mani pārtrauca. - Un viss ar tevi būs labi. Tu esi stiprs. Tikpat neuzvarams kā tavs tevs. - Vārdi izspru­ka viņai no mutes, iekams viņa apjēdza, ko saka. Elizabete zinā­ja, ka ar tēvu mani salidzināt nevajadzētu.

- Es sapratu vēl kaut ko. Es sapratu, ka patiešām esmu līdzīgs tēvam. Par to nebūtu jābrīnās. Galu galā viņš radīja un veidoja mani. Ne jau ar mīlestību vai savu paraugu, nē… ar savu nicinā­jumu. Viņš nicināja manī to, ko uzskatīja par vājumu, tādējādi pār­vērzdams mani cietā, ļaunā maitasgabalā, kas nevienam neko ne­piedod. Tas vairs nav labojams. Esmu sava tēva dēls. Apjēdzu to tikai pēc Īrijas… biju sev noriebies lidz nelabumam, toties zināju, ko gribu. Es zinu, ko gribu. Man tas jādara, un es to izdarīšu… lai gan manī ir vienīgi tukšums. Ir tikai viens ceļš, kā šo tukšumu…

- Paklausies, - Elizabete mani atkal pārtrauca, - tu jau sāc at­gūties. ja jau tu zini, ko turpmāk darīsi, tas nozīmē, ka tu saņem­sies. - Viņa mēģināja pasmaidīt, taču smaids apdzisa, it kā viņa nojaustu, ka sekos kaut kas satraucošs, kam viņa nebūs sagata­vojusies. It kā nojaustu, ka neesmu uzaicinājis viņu uz šo tikša­nos tādēļ vien, lai atvainotos par skarbo izturēšanos Aviņonā un atjaunotu draudzību. Viņa saprata, ka mana iekšējā ciņa nav ga­lā un es spētu viņu sarūgtināt ne reizi vien. Ar savu aso mūķenes uztveri Elizabete saskatīja neskaitāmas brīdinājuma zīmes, un vi­ņā modās trauksmes izjūtas. - Tu taču lieliski saproti…

- Es patiešām saprotu. Pasaulē ir tikai viens cilvēks…

- Lūdzu, Ben, apklusti! - Viņa pat pagāja dažus soļus sānis, lai nedzirdētu manu balsi. - Lūdzu, nevajag!

- Un tā esi tu, - es turpināju. - Es gribu būt kopā ar tevi. To­reiz Īrijā es gribēju palikt dzīvs, lai būtu kopā ar tevi. Es to gribēju vairāk, nekā nogalināt Horstmanu. Starp mums viss ir tik ļoti sa­režģījies… toreiz domāju, ka spēšu to vērst uz. labu, ja vien būsim kopā. Taču tavā klātbūtnē jūtos nedrošs, tāpēc visu sabojāju vēl vairāk, runādams aplamības, un man šķiet, ka vainīga ir pagāt­ne, no kuras nespēju aizbēgt, katoļi…

Elizabete pagriezās un gāja projām.

- Sasodīts! - es iekliedzos, raudzīdamies viņas mugurā. Man šķita, ka runāju nepazīstamā valodā. - Es mīlu tevi, Elizabete!

Viņa pagriezās un brīdi manī lūkojās. Izskatījās, ka viņa tūlīt sāks raudāt. Bezgala skumjā seja bija bāla, taču asaras no acīm tā arī neizplūda.

Es viņu panācu un pieskāros viņai pie rokas. Uz mani nepa- lūkodamās, viņa to atrāva. Garām pagāja vientuļš priesteris, kas ieskatījās mums sejā un, labsirdīgi pamājis, aizsoļoja tālāk. Suta- nas mala ķērās aiz viņa smagajām melnajām kurpēm.

- Māsa… - es teicu, - man nez kāpēc šķita, ka tu nojaut manas jutas. - Es izgrūdu aizturēto elpu.

Uz celiņa mums priekšā ar melnu vadības pulti rokās stāvēja mazs zēns. Ezerā leni un glezni griezās paliels jahtas modelis, ar baltajām burām cenzdamies notvert vēju. Beidzot buras piepūtās un jahta traucās uz priekšu.

Es apsēdos nogāzē, saņēmu Elizabeti aiz rokas un novilku sev blakus. Kaut ko sacīt vairs nebija jēgas - jau tā biju pateicis pārak daudz. Es pacietīgi gaidīju. Elizabete nenovērsa skatienu no bal­tajām burām.

- Tu nevarēji to neievērot, - beidzot es turpināju. - Lai gan ar vārdiem tas nav izskaidrojams, esmu tevī iemīlējies… Esmu zau­dējis drosmi un gribu, esmu ieraudzījis sevi tādu, kāds esmu - sava tēva dēls. Un esmu sev atzinis, ka mīlu tevi. Tas bija gluži kā atgūt cerību.

- Nerunā tā, - Elizabete neskanīgā balsī sacīja. - Lūdzu, Ben! Tas viss ir aplam, un tev neko tādu nevajadzēja teikt. Es neesmu tev… vai tad tas nav skaidrs? Kā es tāda spēju būt? Un tu neesi man. Man vīrietis vispār nevar būt. Es taču esmu mūķene… - Bei­dzot viņai izsprāga asaras. - Ak Dievs, cik tas ir sāpīgi…

- Paklausies…

- Nē, neklausīšos! - Elizabetes zaļajās acīs piepeši uzliesmoja dusmas. - Ja es tev kaut ko nozīmēju, kā tu saki, tu izbeigtu šīs runas! Un nekad, vai dzirdi, nekad vairs ar mani tā nerunā! Tu nedrīkstēji aizmirst, kas esmu…

Viņa izaicinoši ielūkojās man acīs, asaras no vaigiem nožuva. Nekad šo mirkli neaizmirsīšu. Manā priekšā beidzot bija īstā Elizabete. Tas vilkās sekundi, ne ilgāk. Viņa atkal kļuva citāda, attālinājās no manis, gluži ka rēgs. Es neveikli viņai pieskāros, atkal visu sabojādams un novezdams viņu līdz asarām. Elizabe­tes seja no sasprindzinājuma atkal nobālēja, lūpas trīcēja, acis jau­tās satraukums. Un tad neizturējis es pievilku viņu sev klāt un noklāju skūpstiem šo bālo seju, šīs valgās, no asarām sājās lū­pas. Es jutu, ka apņēmība viņu pamet, jutu, ka viņa dreb manās rokās un šīs trīsas izraisa ne vien dusmas, nedrošība vai nolie­gums, bet vēl kas cits… Es skūpstiju viņas lūpas, vaigus, jutu viņas maigumu, ieelpoju matu smaržu. Elizabete…

Tad viņa mani atstūma - maigi, bet stingri. Es jutu viņas plauk­stas turpat, kur pirms brīža jutu viņas krūtis. Cerību pilns, es uz­smaidīju viņai, bet viņa klusēdama papurināja galvu. Nē, nē, nē. Es ieraudzīju viņas sejā bailes. Viņa baidījās no manis. Vienā mir­klī viņa atkal bija mūķene vientuļniece, bet uz mani raudzījās kā burve uz inkvizitoru, zinādama, ka drīz sārtā sadegs, ka uguns mēles laizis viņu un beigas ir tuvu.

Es izlasīju to viņas sejā. Atteikumu. Un acumirklī domās sā­ku sevi šaustīt. Man vajadzēja to saprast jau pašā sākuma. Velti viņai uzticējos. Es to redzēju viņas acīs, cieši sakniebtajās lūpās. Tu esi viena no viņiem. Elizabete it kā vērās man cauri, ar savu stingo skatienu pasludinādama šo mīlestību par neiespejamu un bezjē­dzīgu. Viņa mūžam paliks mūķene, jo nemaz nav sieviete!

- Mums vairs nav par ko runāt, - viņa nočukstēja. - Tu liec man justies kā muļķei.

Es patiešām nezināju, ko lai saka.

- Driskil… - Čuksts bija tikko dzirdams. - Ludzu… neskaties uz mani tādām acīm, ben.

- Vai iesim, māsa? - Es piecēlos un padevu viņai roku.

Elizabete papurināja galvu. Un tad es devos prom. Pretim nā­ca tūristi un garīdznieki. Visur garīdznieki. Kā gan citādi? Tuvo­jās vēsturisks bridis. Pāvests mira. Romā ik dienas ieradās aiz­vien jauni ļaužu pūļi.

jahtai burās joprojām bija vējš, un zēns aiz prieka lēkāja. Tēvs raudzījās uz viņu ar lepnumu.

- Tev izdevās, Tonij! Tu esi brašs zēns! - Tie bija angļi.

Kad atskatījos, Elizabete stāvēja pie pašas ezera malas, un vi­ņas pleci raustījās. Pie viņas piegāja kāds priesteris, acīmredzot piedavādams palīdzību.

Atstājis Elizabeti, es gāju kā akls, un man bija vienalga, kurp eju un ko daru. Vajadzēja kaut kā saņemt sevi rokās un tikt skaid­rībā ar to, kas bija noticis ar mums šajā idilliskajā vietā. Turklāt es nednksteju aizmirst, kāpēc esmu ieradies Romā…

Es sapratu, ka nedrīkstu pavērst savas dusmas pret Elizabeti, jo viņa bija tāda, kada bija. Citās sievietēs mājoja siltums un kais­le, taču Elizabete tajā ziņā bija noslēgta un vēsa. Biju rīkojies ap­lam, padarīdams sevi par muļķi. Tas jau kļuva par paradumu.

Elizabete bija izgaisinājusi manas smieklīgās cerības, un es piepeši jutu, ka manī, lai cik tas dīvaini, ieplūst jauns spars. Es atkal apzinājos savu mērķi, uz kuru biju tiecies pirms viņas iera­šanās Parīzē. Man atkal nebija ko zaudēt. Atskārtis savas jūtas pret Elizabeti, es biju novirzījies no ceļa. Un bailes toreiz mani sagrāba tāpēc, ka piepeši bija radusies jēga dzīvot - es kādu mīlē­ju, biju negaidīti, absurdi iemīlējies. Taču, gandrīz ar tādu pašu cietsirdību ka Horstmans, kas Prinstonā uz ledus mēģināja mani nogalināt, Elizabete ievainoja manu dvēseli, parcirzdama pave­dienu, kas mani saistīja gan ar viņu, gan dzīvi. Es jutu, ka esmu no viņas brīvs. Iespējams, viņa savā ziņā mani izglāba. Man at­kal bija vajadzīgs vienīgi Horstmans, neviens cits.

Mazliet nomierinājies, es apjēdzu, ka esmu gluži vientuļš. Man vajadzēja ar kādu sarunāties, bet nekāda plašā izvēle nebija.

Es devos pie tēva Danna uz pansiju, kur viņš īrēja istabu. At­šķirībā no manis viņš bija izlēmis mitināties šeit, nevis lepnajā viesnīcā ilassler, kur biju apmeties es. Viesnīca, kā viņš paskaid­roja, esot daļa no Vatikāna. "Tur caur katrām durvīm sūcas node­vības vēsma - vai tad jūs to nejūtat? Nē, Ben, ilassler nav domāta man, īpaši tagad."

Kad iegāju tēva Danna istabā, viņš sēdēja pie vienkārša gal­da. Pa logu pavērās skats uz šauru ielu. Smēķēdams cigāru, viņš lūkojās uz lielu, vaskadrānā ietītu saini uz galda.

- Redzēju jus nākam, - viņš noteica, izpūzdams garu dūmu vērpeti. - Cerēju, ka iegriezīsieties.

- Esat saņēmis sūtījumu? - Es pamāju uz saiņa pusi.

- Ne gluži. - Viņš atlocīja vaskadrānu, un man uzvēdīja iero­ču eļļas smārds.

Nelielajā istabā uz galda gulēja četrdesmit piektā kalibra au­tomātiskā pistole, smags un draudīgs ierocis. Nekāda rotaļlieta.

- Kas gan jūs esat par garīdznieku? - es noburkšķēju. Man iz­kalta mute. Tēvs Danns paņēma ieroci labajā rokā un to pasvār­stīja. Uz katra soļa man uzglūnēja kas negaidīts. Neviens cilvēks nebija tāds, kādu viņu iedomājos.

- Garīdznieks, kas grasās viņus apturēt, iekams viņi apturēju­ši mani. Es taču jums jau teicu. Viņi nogalina cilvēkus. Jūsu iero­cis uz Horstmanu neatstāja nekādu iespaidu. Varbūt par manējo viņš domās tāpat.

Tēvs Danns klusi iesmējās, satina ieroci lupatā un vaskadrā- nā un tad iemeta atvērtā ceļasomā, ko pagaida zem gultas.

- Iziesim pastaigāties, - viņš teica. - Mums jāparunājas. Starp citu, man nepatīk cilvēkus sarūgtināt, bet jāteic, ka jūs izskatāties gluži kā pēc autoavārijas. Varbūt izstāstīsiet, kas noticis, manu zēn. Man patīk skaidrība visās lietās. Sagādājiet man to prieku.

Tēvs Danns pārzināja Trasteveres juceklīgo ģeogrāfiju kā sa­vus piecus pirkstus. Man gandrīz izlauzās atvieglojuma nopūta, kad, pārgājuši pār tiltu, nonācām vietā, kur bija vairāk ļaužu. Pa ceļam tēvs Danns man pastāstīja par ievērojamām vietām, kas vairs neeksistēja.

- Šis ir Svētās Apolonijas laukums. Tur, laukuma otrā pusē, reiz slējās Svētās Apolonijas baznīca. Tagad tās vairs nav. Tur sev patvērumu rada grēku nožēlnieces. Tūkstoš piecsimt divdesmitā gada augustā pie viņām aizgāja maiznieka meita, vārdā Margeri- ta… Tagad viņa ir pazīstama visā pasaulē. Rafaēla mīļākā, viņa lielās gleznas "Fornarīna" meitene. Viņa bija modele arī darbam "Siksta madonna". Un "Sievietei ar plīvuru", kas atrodas Piti mākslas muzejā Florencē. Viņa gleznotajām sievietēm ir ņipras, mazas krūtis, krūšgali kā rožu pumpuri. Četrus mēnešus pēc Ra­faēla nāves viņa kļuva par mūķeni… Margerita redzama ari pēdē­jā Rafaēla darbā "Pārtapšana", kas atrodas Vatikāna galerijā un gleznota šeit, šajā laukumā. - Danns gāja tālāk, rādīdams to vai citu ievērības cienīgu vietu, lidz nonācām uz Via della Lungaretta. Viņš bija labs psihologs, mierinādams mani ar nerimtīgu un sais­tošu tērgāšanu.

Svētās Marijas laukuma mēs iegriezāmies kafejnīcā, lai iedzer­tu pa glāzei vēsa Orvjeto baltvīna. Laukuma vidū čaloja strūkl­aka, tai apkārt klaigāja bērni, un, iedzēris malku vīna, es atžirgu.

- Cik dzirdu, jums patīk stāstīt, - es sacīju, - tāpēc izstāstiet par savu ieroci.

- Ak, tas man ir tāds ka talismans! Suvenīrs no armijas laika. Pēc kara studēju Romā un atstāju to šeit draugam. Vakar iegrie­zos pie viņa, lai patērzētu par vecajiem labajiem laikiem. Pēc tam ienāca prātā doma uzmest aci savai senajai musketei. Izrādījās, ka draugs manu suvenīru labi aprūpējis. - Viņš paraustīja ple­cus. - Neiztaisiet no tā neko lielu, Ben. - Viņš pamāja viesmīlim, lai atnes vēl vīnu. Pār laukumu pārskrēja viegla vēja pūsma. Atskanēja sudrabaini meiteņu smiekli, tūristi meta strūklakā monētas. - Tagad jūsu kārta. Izstāstiet, kāpēc, ierazdamies pie manis, jūs izskatījāties tā, it kā būtu pakļuvis zem kravas auto­mašīnas. Kas noticis?

Ar Artiju Dannu sarunāties vienmēr bija patīkami. Iespējams, tā tas bija tāpēc, ka, šķiet, nekas viņu nespēja pārsteigt. Turklāt mēs bijām satikušies brīdī, kad jutu vajadzību ar kādu izrunāties. Tā nu es izstāstīju viņam par Elizabeti un sevi, sākot ar piesnigu­šo nakti Gremersipārkā, kad mana māsa vēl bija dzīva. Izstāstīju, kā Elizabete negaidot ieradās Prinstonā un bija man blakus uz­reiz pec masas nāves, ka viņa sāka man palīdzēt izmeklēšana, kur tik labi noderēja viņas asais prāts, ka tieši viņa nonāca pie secinājuma par assassini, piešķirdama apzīmējumu mūsu ienaid­niekam, kurš joprojām mūsu domās bija tikai virs ar sudrabainiem matiem un nazi. No šķietami nesaderīgiem notikumiem viņa iz­veidoja saskanīgu gobelēna rakstu. Viņa noskaidroja visu par Bei- delu-Fauleru, un viņai izdevās nostiept pavedienu starp sen pa­gājušam un mūsu dienām. Kad šķita, ka darbs nonācis strupceļā, viņa virzījās uz priekšu… un viņai bija taisnība. To visu es izstās­tīju Dannam, neko neslēpdams. Ne to, ka esmu Elizabetē iemīlē­jies, ne arī to, kā beidzās mūsu pastaiga Borgēzes villas parkā.

Malkodams vīnu, viņš uzmanīgi klausījās. Vējš pastiprinājās, gaisā smaržoja pēc lietus. Bērni joprojām draiskojās zem strūkl­akas ūdens šaltim.

- Neskumstiet, - tēvs Danns sacīja. - Viņa ir sieviete. Lords Bairons par viņām pateicis lielu gudrību - ka attiecības ar sievie­ti atgādinot paisumu un bēgumu, bet, kad nākot lielais vilnis… tikai Dievs zina, kur tas var mūs aiznest. Tur nu vairs nav ko pie­bilst.

- Ja runājam par mums, - es teicu, - viņa ir mūķene, bet es - muļķis.

- Blēņas! Māsa Elizabete ir moderna sieviete. Gluži vienkārši viņa izvēlējusies ceļu, kas uzliek cilvēkam īpašas saistības. Visu pārējo izmet no prāta. Baznīca tagad ir citāda, nepavisam ne tā­da, kada tā bija mūsu bērnībā. Pat ne tāda, kāda bija tava jezuitu laika Baznīca. Tā ir pārvērtusies gandrīz līdz nepazīšanai.

- Aicinājums ir aicinājums, - es stūrgalvīgi iebildu.

- Dārgais draugs, - Danns gluži vai svinīgi iesāka, - runa ir par intelektuāli sarežģītu, gudru sievieti, nevis neizglītotu zem­nieci vai naivu jaunkundzi, kam parādījies kokā sēdošs Kristus un kas ieņēmusi galvā, ka viņai jākļūst par Viņa ligavu. Elizabete ir šaubu pilna, un runa nav par viņas reliģiozitāti, nē, viņa šau­bās par sava dzīvesveida pareizību un spēju pieņemt īstos lēmu­mus. - Danns veltīja man iecietīgu, domīgu smaidu. - Viņa ir ļoti moderna sieviete, tāpēc patlaban jūtas satraukta un apjukusi. Tur­klāt viņai piemīt īpašs jūtīgums. Ja viņa būtu biznesmene, zināt­niece vai mājsaimniece, viss būtu vienkāršāk. Taču Elizabete ir mūķene, un tas ir pavisam kas cits. Mūsdienās ordenis cenšas pie­vilināt tieši tādas sievietes - aktīvas, gudras un talantīgas. Kāpēc es jums to stāstu, Driskil? Jūs taču pats esat saprātīgs puisis.

Danns brīdi bija aizņemts ar cigāra aizdedzināšanu, un es do­māju par viņa vārdiem un Elizabeti.

- Sievietes, kuras stājas ordeni… Ordenis nevar paturēt visas. Un arī negrib. Tāpēc spēlei ir jauni noteikumi. Un māsa Elizabete sastopas ar visiem sava laika pārbaudījumiem. Viņu nodarbina domas par mīlestību un vīriešiem, viņa sapņo par bērniem, prāto par savu uzdevumu šajā pasaulē, savām bailēm, savu vājumu un ievainojamibu. Viņu biedē doma, ka viņa varētu zaudēt cieņu ne vien Baznīcas acis, bet arī savās. Ak Dievs, ben, jūs taču pats to visu pieredzējāt! Atcerieties? Un atzīstiet, puis, būt sievietei mū­su dienās nav viegli. Neesat nekāds muļķis, jums tas jāsaprot. - Viņš kūpināja cigāru un vēroja mani kā profesors, kas gaida no studenta atbildi.

- Atļaujiet jautāt. No kurienes jums ir tāda pārliecība, ka esat liels sieviešu dvēseļu pazinējs? Tad jau varbūt mūķene ari varētu ļaudīm skaidrot, kas ir dzimstības kontrole, laulība un aborts. Var­būt jūs ne nieka nesaprotat no tā visa, ko sakāt.

- Vai gribat dzirdēt kādu stāstu? Par garīdzniekiem un sievie­tēm. Man jāizslauka no jūsu nelaimīgā prāta zirnekļu tikli, mans draugs. - Viņš izpūta nevainojamu dūmu gredzenu un tam vidū ielika cigāru. - Iedzeriet vēl kādu malku vīna.

Tēvs Danns izstastlja skumju, aizkustinošu stāstu par savu ro­mānu pēckara Parīzē ar precētu francūzieti. Viņš mīlēja to sievie­ti, un sieviete mīlēja viņu, turklāt francūzietei bija meita, kam viņš paguvis sirsnīgi pieķerties. Viss beidzies ļoti slikti. Abas sievietes traģiski gājušas bojā, un tēvs Danns to ārkārtīgi pārdzīvojis. Tas bija noticis sen, un viņš par to runāja klusi un mierīgi. Laukuma vidu čaloja strūklaka, mums atnesa vēl vīnu, cigārs nodzisa.

- Garīdznieki ne tuvu nav pilnības, - Danns teica. - Viņi ir tikai cilvēki, vīrieši. Mēs cīnāmies ar tiem pašiem kārdinājumiem kā citi. Ar vēlēšanos iegūt varu, ar pudeli, ar miesaskāri visos tās veidos, cīnāmies ar vientulību. Salvatore di Mona atrisināja ģi­menes naudas grūtības, kļūdams par kardinālu. Par pāvestu Kal­listu nemaz nerunāsim. Nav jābrīnās, ka tik daudzi cilvēki vēlas kļūt par kardināliem gan tiešā, gan pārnestā šā varda nozīmē. Starp garīdzniekiem ir alkoholiķi, laulības pārkāpēji, nodevēji, kas ne ar ko neatšķiras no cilvēkiem, uz kuriem tiek izdarīts spiediens. Varam nosaukt lērumu vārdu… - Viņš paraustīja plecus. - D'Am­brici ir tikai viens no tiem.

- D'Ambrici?

- Tikai nesakiet, ka Keslera stāsts jus pārsteidza. D'Ambrici ir pasauligākais cilvēks garīdzniecībā. Īsts Baznīcas princis. Viņam ir neiedomājama vara. Taču, tāpat kā Lokharts, jūsu tēvs vai Samerheiss, viņš darbojas žoga otrā pusē. Cits cita cienigi. D'Ambrici visvairāk patīk intrigas un tādi gājieni kā šahā.

- D'Ambrici… - es tikko dzirdami nomurmināju. Vai patiešām viņš deva pavēli nogalināt manu māsu un sūtīja priesteri ar sud­rabainajiem matiem? Vai viņš lika nogalināt Lokhartu un Hefer- nanu… brāli Padraku un nabaga Leo? Mans ierocis bija rotaļpis- tole…

Mēs izgājām no kafejnīcas. Gaisā kavējās caurspīdīga migla un augļu, ziedu un restorānu aromāti, gluži kā eksotiskā tirgū.

Tēvs Danns parādīja man Svētās Marijas baznīcu, paskaidro­dams, ka Romā tā esot vecākā. Trešajā gadsimtā to dibinājis pā­vests Kallists I. Kristietība tikko sākusi izplatīties, un šeit pulcēju­šies pirmie Kristus sekotāji. Mēs nogriezāmies ap stūri un nonācām niecīgā laukumā Piazza di San Callistus, kas atradās starp baznīcu un Vatikānam piederošo pili - Palazzo di San Callistus.

- Vai Svētais Tēvs pieņēmis tā Kallista vārdu?

- Ja patiešām tā bija, diez vai tāda izvēle nes laimi. - Tēvs Danns pārveda mani pāri laukumam un apstājās pils priekšā. -Šeit, kur tagad slejas šī pils, kādreiz bijusi māja, kurā nelaimī­gais Kallists ar ģimeni ieslodzīts gluži kā cietumā un mocīts. Pēc tam pa logu izmests pagalmā. Sen tas noticis. Divsimt divdesmit otrajā gadā.

Mēs stāvējām uz tilta un raudzījāmies Tibrā. Migla bija pār­vērtusies lietū, un sīkas lāses ņirbināja ūdens virsmu. Danns stas- tīja par d'Ambrici un Simonu.

- Kara laikā viņš jutās savā elementā, - Danns teica. - Tādi ļaudis ir kā radīti krīzes situācijām. Taču tagad viņš īsti neatbilst Simona tēlam. Vēl nekas nav skaidrs. Patiešām nezinu, Ben. - Viņš vērās lejup, Tibras tumšajos, straujajos ūdeņos.

Tālumā, Toskānas pusē, nodārdēja pērkons. Mēs devāmies tā­lāk. Neatlika nekas cits kā gaidīt apspriedes beigas. Apspriedes, kuras dalībnieki bija d'Ambrici un Kallists. Gaidīt un iztēloties, ar ko šī gaidīšana beigsies.

- Nāciet, - Danns aicināja. - Gribu jums parādīt vēl ko. - Pēc desmit minūtēm mēs stāvējām uz ielas pie noplukušas ēkas, kurā bija iekārtojusies noliktava, pārtikas preču veikals ar nelielu res­torānu. Pamazām satumsa, no upes pūta auksts vējš. - Šī ēka pie­der Baznīcai, - Danns pastāstīja. - īstenībā viss kvartāls. Risto- rante nebūt nav slikts. Tā īpašnieks Neapolē reiz bija mācītājs. Iesim!

Mēs apgajām ēkai apkart. Sētaspusē pie collas platumā pavēr­tām metāla durvīm stāvēja nobružāta automašīna.

- Nāciet! - Danns atkārtoja. - Nekautrējieties. - Viņš atgrūda durvis vaļā un iegāja šaurā, vāji apgaismotā gaitenī, kur oda pēc spageti mērces, ēdamiem gliemežiem, ķiplokiem un raudenes. No telpas gaiteņa galā līdz mums atplūda dīvaina skaņa. Tur korķa mērķi kāds meta šautriņas. Pie durvīm mēs apstājāmies. - Ejiet iekšā! - tēvs Danns mudināja.

Kads vīrs no mērķa vilka ārā šautriņas. Kad viņš pagriezās, viņam rokā bija daudzas mazas, asas smailes.

Es nebiju redzējis viņu ļoti sen. Kopš tām dienām, kad abi ar māsu nepacietīgi gaidījām pie durvīm, ilgodamies, lai viņš iznāk ārā un parotaļājas ar mums. Mugurā viņam bija sīksvītrains tumš­pelēks uzvalks, balts krekls ar iecietinātu apkaklīti, kas spiedās pazodē, un tumšu kaklasaiti.

Pazinis mani, viņš plati pasmaidīja.

Tad pienāca klāt, ieskatījās man sejā un cieši apskāva.

- Kur tas laiks, Bendžamin… Toreiz jūs bijāt mazs ķipars. - Viņš sapurināja mani gluži kā milzu lelli. Joprojām bija ļoti stiprs. - Bendžamin…

Viņš atliecās atpakaļ un nopētīja mani vēlreiz. Es lūkojos kar­dināla Džakomo d'Ambrici acis.

Kāpēc Artijs Danns bija iegrūdis mani tieši pretinieka rokās?