Assasini

PIRMĀ NODALA DRISKILS

No ķirbju lukturiem, raganām uz slotas, rūķiem Niksona mas­kās vairs nebija ne miņas - tos bija nomainījuši priecīgi, tukli Ziemsvētku vecīši, sniegaviri un ziemeļbrieži ar sarkaniem pur­niem. Universitātes pilsētiņas ielas klāja vairākas collas bieza snie­ga kārta, lielie, ar sarmu klātie Naso ielas vārti vizēja saulē. Zie­ma šajā gadā bija neparasti agra un barga. Ietves bija slidenas, salts vējš nepatīkami spraucās piedurknēs, toties it visur skanēja Ziemsvētku dziesmas, jautri džinkstēja veikalu durvīs iekārtie zvaniņi un izrotātajos skatlogos gulēja spoži iesaiņotas dāvanas. Ziemsvētki bija klāt. Ikviena ģimene, ja vien liktenis nebija lēmis citādi, pulcējās kopā, lai līksmi pavadītu laiku.

Apturējis Mercedes uz sniegainā piebraucamā ceļa, es izkāpu ārā. Bija redzams, ka vairākas dienas pa šo ceļu neviens nav brau­cis. Māja bija tukša, nemīlīga un auksta. Es bezmērķīgi izstaigāju istabas, nesaprazdams, ko lai domā. Zīmīti nekur neredzēju. Bija redzams, ka pēc iznākšanas no slimnīcas tēvs šeit uzturējies. Es piezvanīju uz Manhetenas biroju Mārgaritai Korderei un sacīju, ka esmu mājās, bet tēva šeit nav.

- Ben, jums vajadzēja mūs brīdināt! Viņš ir savā Adirondaka medību namiņā. Ja runājam vaļsirdīgi, - Mārgarita Kordere pikti piebilda, - ar viņu nav viegli. Dažas pēdējās dienas pie viņa uz­turējās slimnieku kopēja, taču vakar šī sieviete man zvanīja un raudādama sūdzējās, ka viņš to izmetis pa durvīm. Nezinu, ko ar viņu lai iesāk.

- Kā viņš tur nokļuva, Mārgarita? Vai viņš jūtas tik labi, ka var palikt viens?

- Vai jūs jokojat? Viņš uzskata, ka ir pilnīgi vesels, bet, pro­tams, tā nav. Taču pamēģiniet viņam pateikt, kas jādara un kā jā­uzvedas. Viņš acumirklī sāk ārdīties. Uz turieni viņu aizveda jū­su draugs mācītājs, pēc iesaukas Persiks. Aizveda un palika tur vairākas dienas, bet cilvēkam taču jābūt darbā… - Mārgarita ap­klusa, lai ievilktu elpu.

- Domāju, ka apciemošu mūsu veco zēnu, Mārgarita. Man ne­patīk doma, ka viņš tur dzīvo viens. Došos ceļā jau rit.

- Brauciet uzmanīgi, Ben. Radio ziņoja, ka mūsu pusei tuvo­jas sniegavētra. No Čikāgas, kur sniegs sasnidzis divas pēdas. Tā­tad jus tikko atgriezāties? Ko pieredzējāt?

- Ak, Mārgarita, visu tāpat neizstāstīšu! Ņujorkā ielidoju tikai vakar.

- Labi, ka esat atgriezies. Ceru, ka visu noskaidrojāt un visi ir apmierināti.

-Sakiet, Margarita, kad jus esat redzējusi, ka visi ir apmieri­nāti? Tā nenotiek.

- Turklāt tāda nelaime… Kardināla Indelikato nāve. Vai jūs ti- kāties ar viņu?

- Jā, - es atbildēju. - Patiešām nelaime. - Tad vēlreiz pateicu, ka rīt došos pie tēva, un viņa vēlreiz mani brīdināja par gaidāmo sniegavētru. Nolicis klausuli, es bridi prātoju, cik ilgs laiks paies, iekams apradīšu ar domu, ka ne ar vienu nedrīkstu apspriest Romas notikumus. Cik ļoti man pietrūka Veļas!

Vēlreiz biju spiests to atcerēties lenča laikā.

Es piezvanīju Persikam, un mēs norunājām satikties viesnīcas Nassau alus bārā, turpat, kur jau reiz sastapāmies citā aukstā un sniegainā dienā, kad Vela mirusi gulēja mūsu kapelā. Viņš atbrau­ca no Ņūprudensas, degdams nepacietībā uzzināt, kā bijis "tur".

Es atbildēju, ka viss ir neiedomājami sarežģīti, ka ar to nodar­bojas Baznīca un svarīgu lēmumu pieņemšanā iztika bez manis. Un tā talak, un tā joprojām. Persiks savādi uz mani paskatījās un piemiedza ar aci, it kā viņš gan zinātu, kā Romā kārto lietas.

- Tad pasaki man, - viņš teica, - kas nogalināja Veļu. - Šī brū­ce viņam acīmredzot nekad nesadzīs. Persiks uzskatīja, ka šo at­bildi esmu viņam parādā. - Vai tas pats tips, kas uzbruka tev un monsinjoram no Romas?

- Tas pats. Tā vismaz pagaidām uzskata. Vecs, prātu izkūko­jis priesteris. Dievs zina, kas viņam uznāca. Šaubos, vai viņu kād­reiz atradīsim. Zini, Persik, tas viss man ir līdz kaklam. Parunā­sim par to vēlāk - labi? To atceroties, galva plīst vai pušu.

-Saprotu. - Persiks pasmaidīja savu pazīstamo zēnisko smai­du, bet viņa seja palika tāda pati kā iepriekš - nogurusi un no­pietna. Pulkstenis bija trīs dienā, mēs košļājām člzburgerus ar cep­tiem kartupeļiem un bārā bijām vienīgie apmeklētāji. Arā gaudoja vējš. - Tad pasaki man, vai pa šīm dienām tava attieksme pret veco labo Romas Baznīcu kļuvusi citāda?

Man sanāca smiekli par tik savādu jautājumu.

- Varbūt tas izklausīsies jocīgi, Persik, taču vēl nekad Baznīca man nav likusies tik cilvēcīga kā tagad. Tā ir tik nepilnīga, ka šo nabaga vecenīti gandrīz var iemilēt.

Es apjautājos, ko dara tēvs, bet Persiks sāka stāstīt, kā atradis d'Ambrici manuskriptu un atdevis to Artijam Dannam.

- Es tikos ar Dannu, - es teicu. - Viņš man pastāstīja par šo dokumentu.

- Tiešām? Tu tikies ar viņu? Interesants cilvēks! Kad atradu manuskriptu, mēs veltījām tam veselu nakti. Ja tu redzētu viņa dzīvokli! Skaidrā laikā pa logu var redzēt Prinstonu… Viņš teica, ka helikopteri lido zemāk par viņa dzīvokļa logiem.

- Viņš lielos vilcienos man izstāstīja memuāru saturu, - es sa- ciju. - Visai noslēpumains dokuments. Zinu, ka savā laikā d'Am­brici ar to nodrošinājās, bet nu tā ir pagātne. - Es nevēlējos to vi­su skaidrot Persikam. Labāk, lai viņš turas no šim lietām pa gabalu.

Acis viņam mirdzēja, vaigi bija piesārtuši.

- Visi tie segvārdi, spiegu piedzīvojumi… Dīvaini, bet tavs tēvs par to manuskriptu zina! Viņš teica, ka viņam par to neesot daļas un viņš nekad par to neesot domājis… taču zina, ka d'Ambrici ve­cajam mācītajam iedevis manuskriptu. Pirms desmit dienām esot piepeši atcerējies. Savāda tomēr ir cilvēka atmiņa, ļoti savāda…- Persiks pārstāstīja man visu, ko bija dzirdējis no mana tēva, par pļāpigo dzērāju mācītāju, kurš glabājis d'Ambrici papīrus un viņu ķircinājis. Izklausījās ticami. Es atcerējos veco nelgu, kura elpa vienmēr oda pēc džina. - Iznāk, - Persiks novilka, ar dakšiņu grūstīdams pēdējo kartupeli pa atlikušo kečupu, - viņš visu zi­nāja. Sasodīti interesanti!

- Vai tu pateici viņam, ka parādīji papīrus Dannam?

Persiks paraustīja plecus.

- Nu… laikam jau ne. Negribējās ielaisties garā skaidrošanā. Pēc tam viņš man lika, lai aizvedu viņu uz medību namiņu. Tu zini, kāds viņš ir - radis komandēt. Nevar ne atkratīties.

- Tikai tagad to ievēroji? - es iestarpināju.

- Pametis draudzi novārtā, pavadīju tur gandrīz veselu nedē­ļu. Lieliska vieta. Klaiņoju pa kalniem… Māja arī ļoti skaista, ar milzu lāča izbāzni stūri…

- Ar ko vēl nodarbojies?

- Uzcēlu sniegaviru! Aizbraucu uz Everetu, kur sapirku pārti­ku, pēc tam piekrāvu pieliekamo pilnu ar produktiem. Daudz stai­gāju, izlasīju divus romānus, gatavoju, uzkopu māju, īsi sakot, ap- rupēju tavu tēvu.

- Un ko darīja tēvs?

- Pāris reižu izlasīja d'Ambrici papīrus, bet nekomentēja. Lī­dzi bija paņēmis kaudzi plašu un skiču albumu. Visu laiku lika plates un klausījās mūziku. Mēs sarunājāmies maz… Tavs tēvs iz­turējās draudzīgi, bet turējās savrup. Pārmijām kādu vārdu par tevi, par to, ko tu dari. Viņš atgūstas itin strauji, Ben. Raizējas par tevi, domā, ka, jaukdamies Baznīcas lietās, tu uzprasies uz nepa­tikšanām. Vēl viņš teica, ka tu nesaprotot Baznīcu. Es tikai māju ar galvu, lai runā. Viņš ļoti pārdzīvo Veļas nāvi. Kādu nakti dzir­dēju viņu raudam… Iegāju pie viņa, pavaicāju, vai viss kārtībā. Viņš atbildēja, ka sapni redzējis Veļu, bet pamodies un atcerējies, ka viņa mirusi. Man bija žēl večuka.

- Rīt pie viņa aizbraukšu, - es teicu. - Viņam bijusi kopēja, taču viņš to padzinis. Nav labi, ka viņš tur uzturas viens.

- Vai negribi, lai braucu kopā ar tevi? Gaidāma stipra sniega- vētra.

- Nekas ar mani nenotiks, Persik. Labāk pieskati savu ganām­pulku.

- Mans ganampulks, - Persiks noburkšķēja. - Nav tam veicies ar mani.

Tukšajā mājā es nespēju aizmigt. Televīzijas ziņu sižetā par pāvestu, kas nebija rādījies publikai jau divus mēnešus, un viņa veselības stāvokļa pasliktināšanos izskanēja arī vēsts par Indeli­kato nāvi. Pēdējā ziņu izlaidumā vienīgais jaunums par Baznīcu bija tas, ka arhibīskaps kardināls Klammers nolēmis palikt Romā uz Indelikato bērēm. Es sēdēju Garajā istabā, malkoju jau trešo Laphroaig glāzi un klausījos, kā aiz loga auro vējš, triekdams pret rūtīm ledus graudiņus.

Es centos nedomāt, kas noticis pēc Veļas nāves, taču mani mē­ģinājumi bija neveiksmīgi. Galu galā, iztukšojis viskija glāzi, es uzvilku veco aitādas kažoku un siltos zābakus un izgāju ārā.

Aukstais gaiss ieplūda plaušās un apskaidroja prātu. Es de­vos uz dārzu, kur, iespējams, tādā pašā naktī ka šī ābeles zarā bija pakārts mirušais tēvs Governo. Pa šo pašu ceļu kopā ar San­danato biju devies slidot. Aiz dārza mēnessgaismā vizēja dīķis, pa kura ledu bez skaņas slīdēja pāris slidotāju, un viņu slidas sudrabaini mirdzēja.

Mani nepārvarami vilināja kapela. Tas nebija sentimentalitā­tes uzplūds, un to es sapratu, iegājis iekšā. Pakāpieni lidz neaiz­slēgtajām durvīm bija apledojuši.

Es ieslēdzu gaismu. Ko es šeit daru? Ko ceru ieraudzīt? Kape­lā spoku nebija, tātad ne skaņu, ne balsi no pustumsas es neiz­dzirdēšu. Es apsēdos uz sola, uz kura bija sēdējusi Vela brīdī, kad Horstmans tai pie pakauša pielika ieroča stobru.

Un tad izdarīju to, ko nebiju darījis divdesmit piecus gadus.

Es nometos uz ceļgaliem, noliecu galvu un aizlūdzu par savu mirušo mazo māsu. Aizvērtām acīm čukstēju lūgšanas vārdus un, kā pieklājas krietnam katolim, izsūdzēju grēkus un lūdzos piedo­šanu no Tā, kas spēj piedot.

Vēlāk naktī gulēju savā vecajā gultā zem Dimadžo portreta, ie­klausījos vēja gaudās aiz loga un parastajā čaboņā pažobelēs un jutu, kā velk caurvējš. Es ieslīgu miegā, bet nākamajā mirklī jau uztrūkos, atkal iemigu, un vienu bridi redzēju Veļu, kas paslēpj bungās fotogrāfiju, bet tad piepeši stāvēju kāpņu augšgalā un no- raudzijos, kā tēvs krīt…

No jauna pamodies, es vēlējos, lai vismaz māte vienu nakti man nerādītos, jo biju tik sasprindzis, ka baidījos aizmigt. Tur, miegā, viņa mani gaidīja, lai uzbruktu ar savām apsūdzībām.

Es svaidījos un grozījos no viena sāna uz otru, nez kuro reizi pārkārtodams spilvenu, līdz atcerējos nakti, kad pie manis istabā ienāca Vela. Vēl pavisam maza, ar sarkanu flaneļa naktskreklu mugurā, viņa raudāja un berzēja ar dūrītēm acis. Nez kāpēc es atcerējos šo nakti, iztēlē ļoti skaidri redzēdams miegaino, pārbie­dēto un šņukstošo Veļu. Es jautāju, kas noticis. Viņa esot piecēlu­sies, jo savajadzējies uz tualeti, bet gaitenī stāvējusi mate un viņai uzklupusi, sākdama kliegt.

Vela sacīja, ka māte bijusi ļauna.

Es pajautāju, kāpēc.

- Viņa teica, ka to izdarīju es, Ben. - Vela ieraudājās pilnā bal­sī. - Kad pajautāju, ko tad, viņa nepaskaidroja, tikai atkārtoja, ka to izdarīju es…

- Ko tieši viņa teica?

- "Tu to izdarīji, tu, to izdarīji tu… tur, dārzā… tu viņu aiznesi, tu to izdarīji…" - Veļai asaras plūda straumēm. - ben, es neko tādu nedarīju, goda vārds, nedariju!

Es apskāvu māsu un teicu, ka viņa drīkst rāpties pie manis gultā un palikt visu nakti. I'ec tam piebildu, ka māte droši vien redzējusi sliktu sapni. Cik atceros, par šo gadījumu mēs nekad vairs nerunājām. Varbūt tāpēc, ka tas bija saistīts ar nelāgo noti­kumu dārzā, kur it kā bija atrasts ābeles zarā pakāries cilvēks…

Pēc vairākiem gadu desmitiem mātes murgs atdzīvojās.

Veļas vairs nebija, bet mātes murgs bija kļuvis par manējo.