Assasini

DUSI MIERĀ

Ziņa par tēva nāvi ieņēma pienācīgu vietu avīžu un žurnālu pirmajās lappusēs, taču to ātri nomainīja vēsts par Viņa Svētības pāvesta Kallista aiziešanu mūžībā. Pēc maniem paviršiem aprē­ķiniem, pāvesta sirds bija apstājusies apmēram divpadsmit stun­du pec tam, kad Augusts Horstmans nošāva manu tēvu. Ja atme­ta emocijas un psiholoģiskos zemtekstus, visu, kas bija noticis, varēja salīdzināt ar deviņpadsmitā gadsimta Anglijā populāru spēli ruleti, kurā pēdējais dzīvs palikušais spēles dalībnieks sa­ņem lielo balvu, lzskatijas, ka beidzamais dzīvais karavīrs ir kar­dināls d'Ambrici. Vai viņa balva būs Pāvesta krēsls?

Pēc notikumiem medību namiņā mani apbēra jautājumiem, uz kuriem atbildēt es gluži vienkārši nedrīkstēju, lai nesāktos "ske­letu atrakšana". Man atlika tikai viens - vērsties pie Drū Samer- heisa. Viņš izmantoja savu ietekmi, lai vāks katlam netiktu no­rauts. Nakts vidū viņš pamodināja arhibīskapu kardinālu Klammeru, kas sāka raustīt vajadzīgos pavedienus, un drīz vien skatuve ietinās necaurredzamā dūmakā. Samerheiss nebija Erc- hercogs, taču viņa dzīslās ritēja gan Hērakla, gan Makjavelli asi­nis.

Kad pajautāju, ko viņš toreiz darīja Aviņonā, Samerheiss mē­ģināja izlocīties. Redzēdams manu uzstājību, viņš paskaidroja, ka jutis bailes. Nopratis, ka Baznīcas iekšienē ieperinājies audzējs, taču neesot sapratis, ko īsti tas skāris. Viņš mēģinājis novērst trie­cienu no manis. "Atvaino, Ben, ka tev vajadzēja samaksāt tādu cenu." Ak Dievs, viņš bija mani sargājis!

Oficiālā versija pauda, ka tēva slimā sirds negaidot viņu pie­vīlusi. Sic transit* No mums aizgājis kara varonis, mitra vēstnesis, uz­ticams Baznīcas kalps līdz mūža galam.

Augustu Horstmanu klusi apglabāja nelielā kapsēta Pensilvā- nijas kalnraču pilsētiņā līdzās vecu un vientuļu katoļu garīdz­nieku pansionātam. Tēvu Dannu nogādāja privātā slimnīcā, kur * Sic transā gloria intiudi (lat.) • Tā paiet pasaules godība.

ārstēja vienīgi ļoti bagātus, slavenus un ietekmīgus cilvēkus. Jau pēc divdesmit četrām stundām bija zināms, ka viņš dzīvos.

Pēc visiem šiem sarežģītajiem notikumiem man vajadzēja vēl pāris reižu apmeklēt Menanderu, lai nokārtotu vairākus finansi­ālus jautājumus. Menanderas varasvīri ar prieku uzklausīja ziņu, ka no baznīcas fondiem un anonīmu katoļu miljardieru dziļajām kabatām saņems līdzekļus pilsētas vajadzību apmierināšanai. Turklāt man, sava tēva mantiniekam, piedienēja ziedot gan uguns­dzēsēju depo, gan turienes slimnīcai, gan slidotavas un vidussko­las sporta halles celtniecībai. Samerheiss teica, ka tēvs pat pēc nā­ves turpina savus labos darbus.

Atvadīšanās no Hjū Driskila notika Svētā Patrika katedrālē Piektajā avēnijā. Ielu nosprostoja limuzīni, procesiju pavadīja zilos mundieros ar spožām pogām tērpušos jātnieku eskorts, no zirgu nāsīm cēlās tvaiks, pie dzidrajām debesim spoži spīdēja saule, televīzijas kameras sekoja ikvienam sēru brīža dalībniekam. Kardināls Klammers jutās aplaimots, jo vakara ziņās bija uzaici­nāts par runātāju pirmajā sižetā. Rokfellera centra slidotavas vi­dū slējās brinišķiga Ziemsvētku egle, un neapmierināti pircēji īg­ņojās, ka Ziemsvētku rītā uz vairākām stundām avēnijā slēgta pieeja veikaliem. Kad viss bija beidzies, tēvu katafalkā aizveda un viņu pavadīja tikai piederīgie un tuvākie draugi, bet pārējie šīs- pasaules varenie un ietekmigie atgriezās Volstrītā, Olbani, Vašing­tonā, Londonā un Romā. Daudzi pēc dažām dienam no jauna sa­tiksies pompozajās pāvesta Kallista bērēs Romā. Mēs, tuvākie, devāmies uz Ņūprudensu, uz Svētās Marijas baznīcu.

Man trūka Artija Danna un viņa spožo, asprātigo komentāru. Man trūka māsas, bet ar šo smeldzi jau sāku aprast, un es zināju, ka tā nepametīs mani līdz mūža galam. Un, protams, man trūka māsas Elizabetes. Taču viņa dzīvoja Romā un piederēja Romai, un es reizēm iztēlojos, ar ko viņa tur nodarbojas. Droši vien sa­traukta un ieinteresēta ar nepacietību gaida pēdējos gājienus šaha partijā, kuras iznākumā kronēs uzvarētāju, Kallista pēcteci. Es stā­vēju mazajā kapsētā, gremdējos domās un ļāvos atmiņām. Dzid­rajās, saltajās debesīs saulē slīga uz apvāršņa pusi, kur drūzmē­jās sudrabaini mākoņi, gluži kā tikko uzsnidzis sniegs. Ēnas uz zilganajām kupenām kļuva aizvien garākas. Persiks gatavojās no­lasīt aizlūgumu. Šeit vēl bija Mārgarita Kordere, daži tēva draugi, bijušais valsts sekretārs, pensionēts televīzijas programmu vadī- tajs, vairāki seni biznesa partneri un Drū Samerheiss, kurš bija izvadījis pēdējā gaitā daudzus savus biedrus.

Mēs gaidījām, kad zārku izcels no katafalka un aiznesīs pie kapa, un Samerheiss nostājās man blakus. Viņš izturējās ta, it kā mums abiem būtu kāds briesmīgs noslēpums. Droši vien tā ari bija, taču es nespēju iedomāties, cik viņam zināms. Viņš veltīja man savu ierasti vēso un neizdibināmo smaidu.

- Jūs esat parūpējies par visu, par katru sīkumu, - es klusi tei­cu. - Pat nezinu, kā jums pateikties.

- Gan jau pateiksies, Ben, gan jau. - Mums garām aiznesa zār­ku. Persiks sarunājās ar Mārgaritu Korderi. Šķita, ka Samerheiss labprāt atdotu tēva mirstīgajām atliekām militāru godu. - Kādu dienu pienāks arī mana kārta. Esmu atstājis vēstuli, kurā uzrak­stīts, kā viss jāizdara. Nekā sarežģīta. Būs cilvēki, kuri noteikti gribēs ierasties, pret kuriem vajadzīga īpaša attieksme. Es ticu, ka tu visu izdarīsi, kā pienākas. - Viņš paņēma mani zem elkoņa, un mēs lēni gājām uz nesen izraktā kapa pusi. Tēvs gulēs vidū starp manu māsu un māti. - Aizmirsti visu. Visu, ko piedzīvojām pēc tavas māsas nāves… Vai dzirdi, Ben?

- Par ko jūs runājat? No kā tagad jābaidās?

- Es pārāk ilgi eju šo ceļu, lai vēl baidītos. Vai zini to izteicie­nu? Kad neziņa ir laime, but gudram ir muļķīgi.

- Kā tad. Tiklīdz runa ir par Baznīcu, tās pagātni vai tagadni, neziņa ir pats labākais. Dīvaini, Drū. Man tomēr šķiet, ka kaut kur pa vidu jābūt arī ticībai.

- Neziņa un ticība. Viena bez otras tās nevar iztikt. Tas pierā­dījies gadsimtu gaitā. Un Baznīca vēl ilgi pastāvēs.

- Tas vismaz kaut kā attaisno ticību. Ja Baznīca spēj visu pār­dzīvot un pastāvēt…

- Tavs tēvs… - Samerheiss neizturēja, neieminējies par nelaiķi. - Tas viss ir tik sarežģīti. Viņa uzticība Baznīcai…

- Tas ir sarežģīti, ja par to domā, - es sacīju. - Es ceru pavadīt atlikušo mūžu nedomādams.

- Tev tas neizdosies, Ben. Tavs tēvs patiešām bija liels cilvēks. Un savā ziņā tu esi viņam ļoti līdzīgs. - Vējš bija tik auksts, ka man šķita - sejas āda tūlīt saplaisās. - Viņš nespēja sev piedot, kā izturējies pret tevi. Taču nezināja, kā visu vērst par labu.

- Kāda tam vairs nozīme, Drū? Mēs esam tādi, kādi esam, nav viegli mūs lauzt.

Mēs stāvējām pie kapa, un es atkal domāju par māsu, par sa­vu ģimeni. No Driskiliem biju palicis tikai es viens. Jutos mazliet savādi, noraudzīdamies uz kapu kopiņām un vietu, kur kādu die­nu ari es blakus māsai radišu mieru.

Dzirdēju, ka aiz muguras, uz ceļa netālu no tēva Governo ka­pa, piebrauc automašīna. Aizcirzdamās dobji noklaudzēja dur­vis, un es nodrebēju. Persiks runāja par tēvu, par visu Driskilu ģimeni…

Piepeši man pa vaigiem sāka plūst asaras, un es nesapratu, kāpēc.

Aizlūgums beidzās, tēvu nolaida kapā, un pavaditāji pa vie­nam nāca man klāt, paspieda roku un sacīja tādām reizēm pie­dienīgos vārdus. Tad es paliku pie kapa viens. Pamazām satumsa.

- ben…

Es, protams, uzreiz pazinu šo balsi. Juzdams, ka sirds sāk dauzīties kā jukusi, pagriezos.

Viņa nāca pie manis platiem, straujiem soļiem, un vējš pli­vināja garo vilnas mēteli, tāpēc viņa mazliet atgādināja pirātu. Zābaku purngali katrā solī uzsita gaisā baltas sniega šķipsnas, biezos matus vējš pūta priekšā sejai, un viņa tos bīdīja sānis ar cimdā tērpto roku. Un raudzījās manī ar savām lielajām zaļa­jām acīm.

- Piedod, ka nokavēju. Apmaldījos… - Es gluži vai slīku šajās acīs, nespēdams atraut skatienu no viņas sejas. Neko nevarēju sev padarīt. - Mēs esam šeit… pie Veļas. - Viņa saņēma manu roku. - Kā turies, Ben?

- Viss ir labi, Elizabete. Vai tev vajadzēja doties tik tālā ceļā?

- Es nezinu.

- Roma droši vien virmo… Kallista bēres, no visām malām iero­das kardināli… Tev viss jāatspoguļo, jāprognozē, kas finišēs pir­mais.

Viņa pasmaidīja.

- D'Ambrici pagaidām ir vadībā ar rezultātu pieci pret trīs. Indelikato atbalstītāju pulkos valda apjukums. Viens otrs apgal­vo, ka d'Ambrici līdz vēlēšanām nemaz nenodzīvos…

-Šķiet, ka Svētajam Džekam ir labas izredzes.

Elizabete paraustīja plecus. No lūpām viņai nenozuda smaids.

- Kāda tam galu galā nozīme? Vai ne, Ben?

- Patiešām. Tikai dīvaini, ka to dzirdu no tavas mutes. Cik ilgi grasies šeit palikt? - Domās es redzēju viņu ejam atpakaļ uz automašīnu, lai pēc šīs pieklājības vizītes atgrieztos Kenedija lid­ostā, bet nedaudz vēlāk piezvanītu un pateiktu, ka aizlidojusi labi.

- Tas atkarīgs no tevis, - viņa atbildēja.

- Kā tas jāsaprot?

- Esmu tur, kur vēlos būt, Ben. Esmu šeit, blakus tev.

- Vai tu labi visu pārdomāji? - pēc brīža es vaicāju. Baidījos ticēt savām ausīm.

- Muļķīgs jautājums, Ben. - Elizabete saņēma manu roku. - Acīmredzot tev vajadzēs samierināties un aizvērties. - Viņas se­jā kā jauks pavasara rīts atplauka vēl viens smaids.

- Velns parāvis… - es noburkšķēju, adresēdams to sev.

Elizabete mani vilka no kapsētas ārā. Viņas vaigi salā piesārta,

matus un drēbes pluinīja saltas brāzmas, un es dzirdēju, kā tās svilpo gar ausīm. Dīvaini. Biju domājis, ka esmu jau miris, bet piepeši no jauna atgriezos dzīvē. Vējš atnesa jautrus māsas smieklus… vai arī man tikai izlikās?

- Man daudz kas tev jāsaka, - es teicu.

Bija iestājusies tumsa. Netālu no kapsētas slējās neliela baznī­ca, kuras gaišie logi izstaroja siltumu. Mēs pagriezāmies un de­vāmies turp.

ASSASSINI

Redaktore Ilze Aķe Korektore Silvija Sīlite Operatore Ilona Smirnova Maketētāji Helēna Daņilova un Igors Iļjcnkovs Atbildīgā sekretāre Helēna Daņilova

"Apgāds "Kontinents"", LV-1050 Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 7204130. Formāts 84x108/32. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta a/s "Paraugtipogrāfija", LV-1050 Rigā, Puškina ielā 12. Pašūt. Nr. 27308243.

T. Gifords

Gi 297 Assassini / No angļu vai. tulk. Armīns Voitāns. - R., "Apgāds "Kontinents"", 2007. - 573 lpp.

Vatikāns, 1982. gads. Ap mirstošo pāvestu pulcējas kar­dināli, čukstus minēdami nākamā Svētā Tēva vārdu.

ISBN 978-9984-35-310-4

"Apgāda "KONTINENTS"" interneta grāmatu).

Pirmais interneta grāmatveikals Latvijā aicina Jus savās lappusēs! Mūsu adrese internetā:

www.kontinents.lv

Informāciju par šo grāmatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 7204130.

[1] mans draugs. (tulk. no fr. vai.)

[1] skull tulkojuma no angļu valodas nozīme "galvaskauss, miroņgalva".

[2] Viduslaiku moku rīks.

[3] musu svētais Tēvs. (Tulk. no Int. vai.)