Assasini

OTRĀ NODALA DRISKILS

Ceļš uz medību namiņu bija ilgs un grūts. Braukšanu apgrūti­nāja biezā sniega kārta, turklāt vēja brāzmas bija tik stipras, ka drebināja automašīnu. Kad nokļuvu gandrīz līdz Everetai un ieraudzīju aizlieguma zīmi, kupenas visapkārt jau atgādināja kal­nus. Noskaidrojās, ka tilts nebija izturējis ceļu inspekcijas pār­baudi, tādēļ, lai nokļūtu Everetā, man bija jābrauc apkārt, caur Menanderu, citu mazpilsētu. Es devos bultu norādītajā virzienā un drīz ieraudzīju, ka ceļš ved stāvā, augstā pakalna, apliekdams akmens tiltu pa labo pusi. Bridi šaubījos, vai tikšu tajā augšā. Ar mežu apaugušajās nogāzēs koki ar šajā gadalaikā kailajiem za­riem auga tik blīvi, ka pakalni šķita melni. Pa nogāzē iebrauktu taciņu ar ragaviņām vizinājās Menanderas bērni. Pakalnu virsot­nes tinās miglā. Sniegs uz ceļa sasniga arvien biezāks, ieplakās jo īpaši, bet zem sniega bija ledus. Ja es izbrauktu stundu vēlāk, situācija būtu vēl draudīgāka.

Menandera bija saposusies Ziemsvētkiem. Pie laternu stabiem karājās spuldzīšu virtenes, virs galvenās ielas bija novilkti trans­parenti ar apsveikumiem. Pie baznīcas starmeši apgaismoja ma­ketu, kura jumtu klāja sniegs, bet iekšā bija redzamas spuldzītes, silīte ar Jēzu, Jāzeps, Marijs un gudrie, kas izskatījās nedaudz iz­misuši. Apstājies pie veikala, kas reiz bija piederējis brālim un mā­sai Poterveldiem, bet tagad piederēja Rekseliem, es piezvanīju uz namiņu un izdzirdēju tēva balsi, kas izklausījās daudz mundrā­ka nekā tad, kad biju zvanījis no okeāna otras puses. Es teicu, ka drīz būšu klāt.

- Sen bija laiks, - viņš noteica. - Man vajadzēja paredzēt, ka uz Ziemsvētkiem ieradīsies. Negribēsi palikt bez dāvanām. Es tevi pazīstu, Ben. - Tēvs iesmējās, lai es saprastu, ka viņš joko, nevis turpina seno dzēlību karu. - Pasteidzies, jo satumst un stipri snieg.

- Būšu pec stundas.

Pa bistami līkumaino un slideno ceļa posmu es virzījos uz priekšu vēl piesardzigāk - varbūt tāpēc, ka tēva balss uzjundīja siltas jūtas. Domas atgriezās laikā pirms daudziem gadiem, un es atcerējos senu ainu - spid saule, un verandā sēž tēvs ar Gari- ju Kūperu un runā par kino. Manu acu priekšā atkal atdzīvojās SIB aģentu ekrāna piedzīvojumi, es redzēju, kā mans tevs, neuz­varams un dižs varonis, skrien pa lidlauku, bet viņam apkārt svilpj nacistu lodes, pie kājām iecirzdamās zemē un uzsizda- mas gaisā putekļu mākonīšus… Saulaina diena, mazā Vela drais- kojas ūdens šaltis, un izrādās, ka Kūpers mūs zīmē… Burvīgas dienas. No šīm atmiņām ap sirdi atkal kļuva silti. Taču Kūpers jau sen miris, Vela nogalināta, no tēva varonības pilnajām die­nām Slb palikušas tikai atmiņas… vēsture… kino… viss pārvēr­šas putekļos un pīšļos.

Medību namiņš atradās uz plakanas kalna virsotnes, un to ie­skāva gan kaili koki, gan mūžzaļas priedes un egles. Rietošās sau­les stari uz pakalniem un mežiem meta sārtu blāzmu. Kad iegrie­zos piebraucamā ceļa, tam abās pusēs slējās bagātīgas kupenas, gluži kā putukrējums uz tortes. Caur zariem krita retas sniegpār­slas. Namiņš bija celts no resniem baļķiem, pamatīga būve. Slīpo jumtu klāja gandrīz pēdu bieza sniega kārta. No viena kamīna skursteņa augšup vijās dūmi. Viena jumta puse ar lielo logu gan­drīz skāra zemi, un zem šā loga bija mājas galvenā istaba pirma- ja stāvā. Ši istaba bija ziemeļu pusē, lai tēvam būtu piemērota gais­ma gleznošanai. Logā dega gaisma, un, kad es apstādināju automašīnu uz ceļa akmens plāksnēm, durvis atsprāga vaļā, uz sliekšņa iznāca tēvs un māja man ar roku. Viņš bija novājējis, ta­ču tumšzilā rupja adījuma svītera ieskautie pleci bija tikpat plati un taisni kā vienmēr. Neatcerējos, ka vēl kādu reizi tēvs būtu mani sagaidījis, iznākdams pretī.

Pirmajā vakarā tēvs izturējās neierasti laipni - vismaz iztika bez dzēlībām. Acīmredzot slimība bija padarījusi viņu rāmāku, taču man gribējās ticēt, ka mūsu attiecībās sākas jauns posms. Labāk vēlu nekā nekad.

Mēs divatā darbojāmies pa virtuvi un beidzot sēdāmies pie vakariņu galda ar grilētu steiku, ceptiem kartupeļiem un salātiem. Maltīti papildināja sarkanvīns, bet pēc tam - stipra cigoriņu kafi­ja. No daudzajiem sarunu tematiem izvairīties nebija iespējams, taču mēs skārām tos lēni un piesardzīgi, īpaši, kad runa bija par Veļas slepkavību. Es nesteidzīgi izstāstīju, kā viss noticis. Vakars ievilkās, taču viņa interese un uzmanība nemazinājās.

Vārdi, ko es minēju, atmodināja viņa atmiņu, tāpēc ik pa lai­kam viņš mani pārtrauca, izstāstīdams kādu atgadījumu no šo cilvēku dzīves. Tās bija atmiņas par Toričelli, Robiju Heivudu, Klausu Rihteru un d'Ambrici, par karu, par Pretošanās kustības dalībniekiem. Viņš izstāstīja notikumus, par kuriem agrāk nebija minējis ne vārda. Kā desants nakts vidū ar izpletņiem nolaidies okupētajā Francijā, kā cits desants izcēlies krastā no zemūdenēm, izmantodams gumijas plostus, kā viņi pēc tam devušies dziļāk teritorijā, vairīdamies no vācu patruļām, kā nodibinājuši sakarus ar Pretošanās kustības cīnītājiem, kā viņš saticis d'Ambrici visā­dās neiedomājamās vietās. Pēc tēva balss es nojautu, ka tā bijusi spēle, riskanta un bīstama, taču viņi toreiz bija jauni, plosījās karš, un ikvienam bija jādod sava artava…

- Tu pazini Rihteru? Viņš bija vācu virsnieks…

- Redzi, dēls, Parīzē viņš sadarbojās ar d'Ambrici, un es arī sadarbojos ar d'Ambrici. Toreiz tā notika uz katra soļa. Man šis karš bija visai savāds….

- Vai Rihters zināja, ka tu esi no SIB?

- Protams, nē, Ben. Ko tu iedomājies? Varbūt d'Ambrici viņam iestastīja, ka esmu jau kara sākumā Parīzē iesprūdis amerikānis. Nezinu…

- Bet tevi varēja nodot jebkurš, kas zināja, kas esi.

- Katrā ziņā ne Rihteram. Viņam bija vienalga, kas esmu, un vien­alga, kas uzvarēs karā. Rihteram bija savas raizes - savs bizness. Katram bija savs karš. Tādi cilvēki kā Lebeks un visi pārējie ari…

- Tu pazini Lebeku? - Doma, ka pēc tik daudziem gadiem es­mu bijis tēvam nozīmīgās vietās, mani mulsināja. - Vai tu zini, ka d'Ambrici viņu nogalināja, jo viņš nodeva vīrus, kuri bija sazvē­rējušies pret Piju?

- Protams. - Tēvs ielēja sev kafiju, apgrieza cigāram galu un pielika tam šķiltavas liesmu. - Tā sazvērestība… tā bija gatavais neprāts… - Viņš ievilka dumu. - D'Ambrici spēlējās ar uguni. Pār- kapa robežu.

- Kāpēc neprāts? - Mēs pametām virtuvi un iekārtojāmies is­tabā ar jumta logu. Virs galvas vējš pār stiklu dzina sniegu. No neaptēstiem akmens bluķiem būvētajā kamīnā liesmoja uguns. Mēs apsēdāmies viens otram pretī dziļos, ar pārvalkiem segtos krēslos. Istabas tālākajā stūrī pie arkveida ejas, kas veda uz ēdam­istabu, slējās liela lāča izbāznis ar plati atplestām ķepām, it kā grasītos kādu apkampt. - D'Ambrici pamatoti uzskatīja Piju par kara noziedznieku, jo Pijs simpatizēja nacistiem.

- Bet šis cilvēks, d'Ambrici, aukstasinīgi gatavojās nogalināt pāvestu! Vai, tavuprat, tas ir normāli? Un nekāds kara noziedz­nieks Pijs nebija. Viņam vajadzēja rīkoties ārkārtīgi uzmanīgi, jo no viņa bija atkarīgi likteņi miljoniem katoļu, kas atradās vācu okupācijā… Atšķirībā no d'Ambrici Pijs neizdarīja - varbūt viņam nebija tādas iespējas? - pareizo morālo izvēli. Nu un? D'Ambrici kārtoja darījumus ar nacistiem katru dienu. - Tēvs apklusa un lūkojās ugunī.

- Pēc Pija pavēles.

- Paklausies, d'Ambrici ir izcils cilvēks, es to nenoliedzu. Ta­ču reizēm viņam bija tieksme uz galējībām. Nogalināt pāvestu… Taču nekas no tā neiznāca… - Tēvs paraustīja plecus. Pirmo reizi viņš runāja ar mani vaļsirdīgi, uzticēdamies - kā vīrs ar vīru.

- Neiznāca, jo Erchercogs viņus nodeva, - es teicu. - Un d'Am­brici viri gāja bojā.

- Ne visi.

- Vai tev kādreiz iznāca saskarsme ar Erchercogu?

- Tajā laikā es Francijā nebiju, taču valodas sasniedza ari ma­ni. Pēc tam vajadzēja izpestīt d'Ambrici no turienes. Man patika šis virs, krietns cilvēks. Vatikāns bija viņam uz. pēdām, vajadzēja glābt. - Piemiegtām acim viņš raudzījās uz mani caur dūmu plī­vuru.

- Ko tu zini par Erchercogu?

- Nekad neesmu ticies ar šo cilvēku.

- bet tu taču zini, kas viņš ir!

- Neesmu pārliecināts, ka zinu. Tas viss ir pagājis… kāda tam nozīme?

- Nozīme tāda, ka viņš joprojām saistīts ar to, kas notiek šodien… ar Veļas slepkavību…

- Tu jauc pagātni ar tagadni, Ben.

- Nē, tēvs. Esmu gandrīz izpratis ciešo saikni starp tagadni un pagātni. Divi cilvēki. Pirmais, kas man netieši palīdzēja sasaistīt pagātni ar tagadni, bija Indelikato. Taču ir vēl viens cilvēks, Erc- hercogs. Domāju, ka viņš joprojām ir dzīvs. Toreiz viņš nodeva d'Ambrici un kļuva par Indelikato sabiedroto… un bija tā sabied­rotais arī vēlāk, cenzdamies nepieļaut d'Ambrici kļūšanu par pā­vestu un atbalstīdams Indelikato. Tagad šie plāni, protams, izgā- zušies.

- Tu piešķir Erchercogam pārāk lielu nozīmi, - tevs noteica.

- Vai tev ir kāda nojausma, kas viņš ir?

- Esmu pārliecināts, ka to zinu.

- Un kas viņš ir?

- Tev tas nepatiks. - Es dziļi ievilku elpu. - Samerheiss.

- Kas? - Tēvs uzblieza ar lielo plaukstu pa krēsla paroci.

- Samerheiss? Dieva dēļ, kāpēc Samerheiss?

- Toreiz Londonā viņš bija tavs sakarnieks, vai ne?

Tēvs pamaja, un viņa platajā sejā bija lasāms izbrīns.

- Viņam biji tu un daudzi citi informācijas avoti gan Francijā, gan Vācijā. Viņam bija pieejami visi izlūkošanas dati, kas no Ei­ropas ieplūda Londonā… Viņš jau ilgi bija cieši saistīts ar Baznī­cu, pazina Piju, iekams tas kļuva par pāvestu… Baznīcas jautāju­mos ir tradicionāli konservatīvs… Viņš mācīja tevi un Lokhartu, kā lietas darāmas. Tikai viņš var būt Erchercogs, vai nu tev tas patīk, vai ne!

- Un tu gribi teikt, ka viņš ar šīm lietām nodarbojas vēl tagad? Tam ir grūti noticēt, Ben.

- Grūti noticēt, ar ko viņš nodarbojās pēdējos astoņpadsmit mēnešus, slēpdams pēdas, kas ved no pagātnes! Tēvs, tev man jāpalīdz, lai es varu to pierādīt… Samerheiss tev uzticas.

- Bet es neko nezinu, Ben! Ak kungs, Drū Samerheiss… Sen tas viss bija, daudz kas aizmirsies.

- Tu taču atsvaidzināji atmiņu, izlasīdams memuārus, ko d'Ambrici pirms aizbraukšanas atstāja Prinstonā.

Tēvs pamāja ar galvu un iesmējās.

- Jā, jā, protams, taču Samerheiss… tu patiešām mani pārsteidz, Ben. Tu esi uz nepareiza ceļa, citādi nevar būt. Jā, es lasīju d'Am­brici papīrus, un Persiks man stāstīja…

- Cik zinu, viņu vajadzēja mazliet pamudināt.

- Tātad tu runāji ar Persiku? Un viņš tev izstāstīja par veco dzērāju mācītāju, kas nemitīgi plātījās, kādi svarīgi papīri tam esot?

Es pamāju.

- Vārdu sakot, es mazliet patirdīju nabaga Persiku, un viņš galu galā atzinās, ka papīrus atradis. Interesanta lasāmviela, ti­kai nekādu jēgu tai neredzu. Jā, baznīca atbalstīja dažas Pretoša­nās kustības šūniņas, jā, laupīja mākslas darbus, bija slepkavī­bas, bija segvārdi… taču tas nav nekas jauns! Ko tas viss dod?

- Tas deva iespēju noskaidrot, kas ir šie cilvēki, - es sacīju. - Vai tev kādreiz ienāca prātā, ka Kolekcionārs ir Indelikato? Vai tu zināji, ka tieši Erchercogs brīdināja Indelikato par sazvērestī­bu pret Piju?

- Varbūt zināju, ben. Kas to vairs atceras? - Spēcīga vēja brāz­ma iecirtās mājas sienās, un tēvs pacēla galvu. Pār grīdu pārskrē­ja caurvējš. - Jā, es uzzināju, ka cilvēks, kuru toreiz atsūtīja pēc d'Ambrici, bijis Indelikato. Protams. Kad Indelikato bija d'Ambrici uz pēdām, es Džakomo izvedu no Eiropas.

- Visas šīs slepkavības ir Horstmana roku darbs. Vai kara lai­kā tev iznāca tikties ar viņu?

Es redzēju, ka saruna tevu nogurdinājusi, taču šķita, ka viņš to nevēlas beigt.

- Nē, nedomāju, ka esam tikušies. Kāds tur brīnums? D'Am­brici bija savs ļoti sazarots aģentu tīkls…

- Assassini, - es noteicu.

- Sauc viņus, kā vēlies, bet ļaudis viņam bija. Viņa darbībām ar mani nav nekada sakara, Ben. Mēs varētu iedzert brendiju. Sir­dij tas nāk par labu.

Es ielēju stipro dzērienu divās mazās glāzītēs. Tēvs, atgāzis galvu, savējo acumirklī iztukšoja.

- Padomā par to, tēvs. Ja nu mums izdodas atmaskot Samer­heisu… viņš ir tāds pats slepkava kā Indelikato, ne par matu la­bāks.

- Nez kāpēc piepeši jūtos noguris. Turpināsim sarunu rīt, ben. Patiešām gribu izprast visu līdz galam. - Tēvs lēni piecēlās un devās uz kāpņu pusi. Es zināju, ka manu palīdzību viņš atraidis, tāpēc paliku sēžam. Viņš devās augšā pa kāpnēm un nelielā lau­kumiņā, kur bija durvis uz balkonu un gaiteni, kas veda uz otrā stāva guļamistabam, atskatījās. Ārā joprojām sniga un sniga, ku­penas auga acīmredzami. Pa logu redzēju, ka manu automašīnu sedz sešas collas bieza balta kārta. - Gribu tev ko lūgt, Ben. Rīt sagādā mums Ziemsvētku egli. - Viņš nopūtās. - Man ļoti trūkst tavas māsas, dēls. Sasodīts…

Kad pamodos, rīts jau bija sen uzausis un tēvs cepa šķiņķi ar olām. Mēs apsēdāmies pie galda, un es krietni ieturējos. Man ie­nāca prātā Elizabete, kas, tāpat kā es, nekad nesūdzējās par ēst­gribas trūkumu. Tēvs nolika uz galda kafijas kannu, teikdams, ka grib dzirdēt, kā galu galā Romā viss beidzās.

Es izstāstīju par d'Ambrici paskaidrojumiem viņa rikotajās vakariņās viesnīcā Hassler, piebilzdams, ka mani nedaudz izbri- nīja uzaicinātās personas. Protams, tie bija viņa tuvākie un uz­ticamākie cilvēki, un tomēr… Tur bija pat Samerheiss! Es tēvam sīki izstāstīju visu, cerēdams uz viņa atbalstu Samerheisa atmas­košanā un nepateikdams tikai vienu - kāpēc Veļu nogalināja. Es nepateicu tēvam, ka viņa bija uzzinājusi patiesību, aptvērusi kopsakarības, ka bija ieradusies mājās, lai visu izstāstītu tēvam un brālim…

Man bija vajadzīga pārliecība, ka viņš dzirdēto izprot. Tāpēc es gaidīju. Viņš nejautāja par Veļu, tāpēc es gaidīju vēl.

Visu pārējo es izstāstiju. Par Indelikato nāvi, kā mēs viņu atra­dām, par to, ka d'Ambrici kara laikā bijis Simons, kā d'Ambrici Simona vārdā deva Salvatorem di Monam pēdējo pavēli… nogali­nāt kardinālu Indelikato.

Tēvs raudzījās uz mani pāri kafijas tases malai iekritušām, ap­sarkušām acīm, it ka visu nakti nebūtu gulējis.

- Esmu studējis Baznīcas vēsturi, tā ka varu teikt - pāvests, kas izdara slepkavību, nav nekas jauns. Pat iespējamā pēcteča no­galināšana - tas viss jau ir bijis. Nav nekā jauna zem saules, un nav nekā jauna zem Svētā Pētera katedrāles kupola. - Tēva no­gurušais skatiens gluži vai urbās manī. Pēc nakts kaut kas bija citādi. Mēs nebijām ienaidnieki, bet draugi arī vairs nebijām. It kā starp mums būtu nostājies kas neredzams.

Es izstāstīju, kā Sandanato nodevis d'Ambrici, sadarbodamies ar Indelikato.

- Visi viņi ticēja, ka rīkojas pareizi, - tēvs sacīja. - Tā taču ir, vai ne? Tā ir traģēdija, ben. Vienmēr bijusi baznīcas lielākā traģē­dija. Indelikato, Sandanato, Erchercogs, viņi visi gribēja Baznīcai labu… d'Ambrici, tava mazā māsa… pat Persiks, cik zinu, vēl Baz­nīcai tikai labu… Kallists Baznīcas labā nogalināja tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešajā gadā un nogalināja tagad - ar to pašu mērķi. Vai saproti? Vai tu tici, ka pasaulē ir kas tāds, kā dēļ vērts nogalināt?

- Nezinu. Nekad nevienu neesmu nogalinājis.

- Domāju, ka lielāka daļa cilvēku spētu cildena mērķa vārdā nogalināt. Taču ne visi tādu situāciju piedzīvo.

- Baznīcas sirds, - es sacīju, - ir tumsas sirds. Es tur biju, ielū­kojos tajā un tikko esmu no turienes atgriezies. Un nevaru teikt, ka sastapu daudz dižu cilvēku, kuri vēlētos vairot labu zemes virsū.

- Tu vel neesi bijis tumsas sirdī, dēls. Pat tuvumā tai neesi bijis. Man gan tas bija lemts. Un tavai mātei arī. Bet ne tev. Pasaulē nav briesmīgākas vietas par to, un, kad tur nonāc, to zini. Uzreiz jūti.

Pēc tam es viņam pateicu, ka Sandanato arī noslepkavots.

Tēvs piegāja pie loga un ilgi vēroja, kā ārā krīt sniegs.

- Horstmans, - viņš beidzot sacīja, - neliksies mierā, iekams visi rēķini būs nokārtoti. Šis cilvēks neko neatstāj pusdarītu.

Pēcpusdienā es uzvilku veco aitādas kažoku, paņēmu cirvi un zāģi un izgāju ārā. Vējš bija rimis, no debesim klusi krita lielas, mīkstas sniegpārslas. Iedams garām lielajam jumta logam, es ie­skatījos istabā. Mājas siltums sniegu no stikla nokausēja, kaut gan visapkārt tas krājās biezā kārtā. Tēvs sagumušiem pleciem stāvē­ja pie grozāmā galdiņa un cilāja skaņuplates. Uzlicis plati uz at­skaņotāja diska, viņš ar spieķi lēni atgriezās pie krēsla, piesar­dzīgi apsēdās un sāka raudzīties liesmās. Tēvs izskatījās pavisam cits cilvēks, it kā butu nometis masku. Trausls vecs virs, kas ilgi vairs nedzīvos. Es noversos, nožēlodams, ka esmu viņu tadu re­dzējis.

Es devos lejā pa kokiem apaugušu nogāzi. Šur tur starp mūž­zaļajam eglēm vīdēja pelēkzaļu sūnu klāti milzu akmeņi, slējās viena otra priede, augsta papele, kupla goba vai izstīdzējis ozols. Pēc kādiem simt jardiem nonācu pie neliela ezera, kur savulaik mācījos peldēt un apguvu burāšanas iemaņas. Ūdens mazajā eze­rā allaž bija neparasti auksts. Tagad tas bija aizsalis. Virzīdamies pa nogāzi augšup, jutu, ka vējš te pūš stiprāk. Pūkainās pārslas šķita asas un dzeļošas.

Ceļā uz virsotni pamanīju pāris piemērotu egļu. Augšup mani vilka kāds savāds spēks, iespējams, tās bija pagātnes atmiņas. Kopš pēdējās reizes, kad šeit ierados, bija pagājis daudz gadu. Kad līdz virsotnei bija atlicis divdesmit jardu, es apstājos un atspiedos pret koka stumbru, lai atvilktu elpu. Šajā brīdi saodu kādu aromātu. Smaržoja pēc ugunskurā dedzinātiem zariem un priežu čiekuriem.

Ugunskura vietu atradu ātri. ledobē starp diviem klintsakme- ņiem vidēja mitri, ar sniegu pavirši apbērti pelni, no kuriem augšup joprojām vijās tieva dūmu stiga. Acimredzot nakti pie šā ugunskura kāds bija sildījies. Es atskatījos uz astoņdesmit jardu attālo māju. Pelēkajā pēcpusdienā caur biezo mežu tā nebija redza­ma, vienīgi no lielā jumta loga krita izplūdusi dzeltena gaisma. No skursteņiem gaisā cēlās dūmi. Vējš man aiz apkakles dzina sniegu. Kāpdams augšup, biju nosvīdis.

Kāds pie uguns bija sēdējis un kaut ko gaidījis. Ko? Apkārt bija tikai mežiem apauguši kalni un mūsu medību namiņš.

Es pārbaudīju, vai neieraudzišu pēdas. Ap ugunskura vietu sniegs bija nomīdīts, taču dažus jardus tālāk pēdas bija aizsnigu­šas un tik tikko samanāmas. Viens bija skaidrs - pēdas nāca no ezera puses. Es sāku pa tām iet, bet drīz tās izbeidzās. Atgriezies kalna korē, pārlaidu skatienu aizsalušajam ezeram. Nevienas dzī­vas dvēseles. Ledains, ass vējš, gluži kā zāģis, ko stiepu sev lidzi, iecirtās man sejā. Acīs sasprāga asaras.

Drīz satumsīs.

Lai arī kas slēptos mežā un mani vērotu, man vajadzēja no­cirst egli. Kas gan būtu atmaldījies uz tik nomaļu vietu, tik tālu no ceļa, turklāt naktī? Es, protams, to nezināju. Tomēr kāds bija sakūris ugunskuru šeit, nevis citur. Kas? Un kāpēc? Varbūt noslē­pumainais svešinieks vēro tēvu? Vai tomēr mani? Vai viņš gaidīja manu ierašanos?

Pārvarēdams instinktu atskatīties pār plecu, es izvēlējos egli, ar cirvi nokapāju apakšējos zarus un, nometies uz ceļgala, sāku darboties ar zāģi. Mani neatstāja nepatīkamas izjūtas, ka tūlīt iz­dzirdēšu aiz muguras nogurkstam sniegu, izdzirdēšu par vēlu, un manu galvu ķers spēcigs sitiens. Taču sniegs nenogurkstēja un neviens neatnāca.

Nogāzis egli, es vēlreiz pārlaidu skatienu apkārtnei, parāvu vaļīgāk biezo vilnas šalli un apsēdos uz akmens, ko nezināmais tūrists bija pievilcis tuvāk ugunij, jumta logs lejā šķita vēl gaišāks. Tur tevs klausijās mūziku, gaidīja, kad atnesīšu Ziemsvētku egli, un pārdomāja, ko īsti nozīmē "tumsas sirds".

Es sēdēju uz akmens krietnu brīdi, domās turpinādams saru­nu ar tēvu. Ne bridi nebiju šaubījies, ka tēvs bijis pašā tumsas sir­dī, baisākajā vietā, kur zūd cerības un veselais saprāts. Taču kāpēc viņš ieminējās par māti? Par māti, kas dzīvoja labklājībā, pārticī­ba un bezrūpībā? Nē, gluži tā vis nebija…

Māte bija mēģinājusi izdarīt pašnāvību. [Divas reizes. Pirmo reizi, kad mēģināja noslīcināt savu sāpi alkoholā, otro - nolēkda­ma 110 balkona… Iespējams, tieši viņa atšķirībā no mums pārējiem bija ielūkojusies vismelnākajā, visbaisākajā tumsas bezdibenī.

Man nedeva mieru doma, kāpēc viņa tā rīkojās. Iepriekš ne­kad nebiju par to daudz galvu lauzījis. Viņa bija mana māte, un mātes reizēm uzvedās neprātīgi. Arī skolas biedru mātes šad tad izturējās dīvaini, gan mātes, gan tēvi. Alkohols, pašnāvības - tādas lietas notika, un mēs visi to zinājām, taču runāt par to nebi­ja pieņemts.

- Māte… - es neviļus izelsoju.

Taja pašā mirklī izdzirdēju viņas balsi, it kā viņa būtu kaut kur blakus. F.s raudzījos gandrīz aizsnigušajos pēdu nospiedu­mos un jutu viņas klātbūtni - tepat ēnās viņa kaut kur bija. Šeit nevajadzēja būt nedz pēdu nospiedumiem, nedz mātei, bet es dzir­dēju viņas balsi gluži kā sapnī, tomēr šis nebija sapnis un balss skanēja pavisam skaidri, un es sapratu, ko viņa pirms daudziem gadiem teikusi Veļai un man.

Hjū* to izdarīja… Hjū, to izdarīja Hjū… tur, dārzā… Hjū, viņu aiz­nesti, liju to izdarīja…

Hjū. Nevis "tu", kā bijām saklausījuši mēs ar Veļu.

Mēs bijām bērni. Nobijušies bērni, kas neko lielu nesaprata.

Māte mums gribēja pateikt, ka Governo nogalinājis musu tēvs.

Veļa arī to atcerējās. Tieši tas acīmredzot nodarbināja māsas pratu, kad viņa, atgriezusies Prinstonā, sāka uzdot jautājumus par Governo…

Ģimenes meli, ģimenes noslēpumi.

Es lēni pieslējos kājās, uzcēlu egli sev plecā un vilkos uz mā­ju. Un tikai pie pašām namdurvīm iedomājos, ka mani, iespējams, kāds vēro.

Ar pūlēm iedabūju egli lielajā istabā. Mana atnestā skaistule bija septiņas pēdas gara, kupla, simetriska, gluži vienkārši lielis­ka. Tēvs sameklēja rotājumus - vizuļus un sarkanu, zaļu un zilu spuldzīšu virtenes. Viņš vēroja, kā es iestiprinu egli speciālā pa­matnē, deva padomus un pieturēja egli, kamēr pievilku skrūves. Tēvs centās izlikties, ka jūtas labi, ka šie gluži vienkārši ir vēl vieni

* Angļu valoda vardu Hugh (Hju) un i/om (tu) izrunā ļoti līdzīgi.

Ziemsvētki, ko svinēsim savā ārpilsētas mājā. Taču viņš bieži sēk­dams apsēdās, lai atpūstos. Vēlāk viņš piepildīja mums glāzes, un es ievēroju, cik stipri viņam tric rokas. Viņš lūkojās uz mani, bet acis, kuru skatiens reiz spēja sasaldēt ūdeni glāzē, bija miklas un mirkšķināja.

Hjū to izdarīja… to izdarīja Hjū…

Kad egle beidzot stalta slējās istabas vidū, ārā bija pavisam tumšs. Tēvs ar savu glāzi devas uz virtuvi, lai vakariņās pagata­votu makaronus. Dzirdēju, kā viņš rosās, šķindinādams pannas un kastroļus.

lis aizgāju uz savu guļamistabu un, pavandijies ceļasomā, no kreklu apakšas izvilku aploksni ar veco uzņēmumu. Apsēdies uz gultas, grozīju fotogrāfiju rokās, skumji domādams, ka mana mā­sa Vela nekad vairs neiebrāzlsies manā istabā kā vējš, es nekad vairs nedzirdēšu viņas smieklus, mēs abi nekad vairs nesēdēsim kopā pie kamīna, atcerēdamies mums vien zināmus notikumus. Es joprojām nebiju apradis ar domu, ka viņa aizgājusi uz visiem laikiem.

Es vēros fotogrāfija. Kas nofotografējis šo draudzīgo kompāni­ju - Toričelli, Rihteru, d'Ambrici un Lebeku?

Erchercogs. Neviens cits tas nevarēja būt.

Samerheiss. Tēvu tāds pieņēmums pārsteidza. Kā gan citādi?

Samerheiss, Indelikato un Sandanato bija sazvērējušies glābt baznīcu, savu Baznīcu, mēģinādami to izdarīt pa savam un parak­stīdami nāves spriedumu manai māsai…

Vela attraucās uz Prinstonu, nolēmusi izstāstīt man un tēvam visu, ko noskaidrojusi, visu par šo vēzi, kas saēd Baznīcu no iekš­puses… Un viņa bija atcerējusies mātes vārdus. Hjū to izdarīja…

Man vajadzēja pieņemt lēmumu. Teikt vai neteikt tēvam? Vai ir jēga jautāt viņam par to, ko toreiz kliedza māte? Vai tā ir taisnī­ba? Un, ja tēvs patiešām nogalināja Governo - tāpēc šo gadijumu neviens isti neizmeklēja -, kāpēc viņš to darīja?

Jautājumi bija svarīgi, taču es nezināju, ka man vajadzētu rī­koties.

Turklāt kāds kvernēja mežā, sniegā un salā, no tumsas mūs vērodams. Vai tas tēvam jāpasaka? Vai viņš nojaustu, kas tas ir? Ja vien es zinātu…

Vakars pagāja rāmi. Tēvs izklaidīgi bakstīja ar dakšiņu maka­ronus šķivī, it kā domās atrastos pavisam kur citur. Un tomēr viņš pamanījās man pastāstīt dažus jocīgus atgadījumus gan par sā- vām kopējām, gan Persiku, gan raižpilno cāļu māti Mārgaritu Kor- deri. Pēc tam ieminējās par Artija Danna romāniem, ko biju viņam atstājis. Viņš esot dažus mēģinājis lasīt, taču secinājis, ka tie nav viņa gaumē, piebilzdams, ka "vāki gan ir labi". Tā viņš jokoja.

- Kaut kas tev ir uz sirds, Ben, - tēvs beidzot sacīja.

- Tāpat kā tev, - es atbildēju.

- Tad parunāsim par to, kas nomāc. Ja vēl brīdi uz tevi skatī­šos, man vēders sarausies krampjos. Labi, ja nepiemeklēs vēl vie­na sirdslēkme. Ja tas notiek, apsoli vienu - ļauj man nomirt. Aiz­iešanai esmu sagatavojies. - Tēvs atstūma krēslu. - Bet pirms sarunas izrotāsim egli.

Es apjozu zaļo, durstīgo egli ar lampiņu virteni. Pēc tam tēvs man pa vienai sniedza krāsainas stikla bumbas, mazus ziemeļ­briežus, sniegavīrus un nosarmojušus spīdigus čiekurus. Kamēr es gudroju, kā lai iesāk sarunu, tēvs to iesāka. Viņš runāja un ru­nāja, bet es domāju, cik viss būtu vienkārši, ja viņš nebūtu piedzī­vojis sirdslēkmi. Jau biju pieradis šo cilvēku ienīst. Viņš izpostīja manu dzīvi. Reiz viņš teica - tiesa, tas bija sen -, ka labāk es tajā autoavārijā butu ņēmis galu. Viss, ko es darīju, viņu tracināja, aiz­vainoja, kaitināja un pazemoja. Es nekļuvu par garīdznieku, tā­pēc man nebija vietas nedz viņa sirdī, nedz prātā. D'Ambrici var­būt tieši to gribēja man teikt - piedod sev, ka neattaisnoji tēva cerības. Padoms bija labs, taču vieglāk uzklausāms nekā īsteno­jams. Tēvs kārtējo reizi bija apvedis mani ap pirkstu. Kļuvis vecs un slims, gandrīz jau mirst, un mans naids izplēn, un es gluži vienkārši nespēju viņam visu izteikt.

Es atkal paliku viens ar savu vainas apziņu, ar savu naidu, par kuru izmisīgi nosodīju sevi. Zinādams, ka tā nedrīkst būt, es daudzus gadus vērsu šo naidu pret sevi. Un nu es raudzījos uz vārgo viru sava priekšā, bet domās redzēju pavisam citu Hjū Dris­kilu, stipru un saltu, nicinājuma pilnu, nežēlīgu un kategorisku savos spriedumos…

- Es šeit mazliet padomāju, - viņš sacīja, pasniegdams man Ziemsvētku vecīti zaļās, davanu pilnās ragavās, - par to nacistu un Baznīcas biznesu, savstarpējo šantāžu, Pija sazvērestību, par Erchercogu. Tas viss ir pretīgi, Ben. Taču tā ir pagātne, un drīz no šiem varoņiem neviena vairs nebūs, nāks jauna paaudze. Vai pa­tiešām tas vēl ir svarīgi?

- Nē, nav. Ja pieveram acis un izliekamies neredzam ne slep­kavības, ne Indelikato villas pagrabā noglabāto salaupīto bagātī­bu kalnus. To pietiks ilgam laikam.

- Ļoti labi. Baznīca būs ieguvēja. Nacistu laiks sen pagājis, bet māksla izdzīvoja. Tas viss paliks Baznīcai.

Sapratu, ka šis temats atduries strupceļā. Turklāt viņš nerunā par galveno, es nodomāju.

- Paklausies, vai patiešām tu negribi uzzināt, kāpēc nogalinā­ja Veļu? Vai patiešam tu nesaproti, ka tieši tāpēc esmu šeit?

- Domāju, ka esi ieradies kopā ar tēvu nosvinēt Ziemsvētkus…

- Viņa visu zināja. Visu…

- Nē, nē. Neesmu pārliecināts, ka mums tas jāapspriež tagad, Ben.

- Acumirkli… - Es iekāru zarā vēl vienu spiguli un izslējos taisns. Tēvs rakņājās pa rotu kasti. - Runa ir par Veļu. Vai tad tevi neinteresē, kāpēc Horstmans sekoja viņai uz Prinstonu? Kā­pēc viņš to nogalināja? Kas viņam pavēlēja to darīt? Kāpēc viņam bija jānogalina Lokharts, Hefernans un tava meita?

- ben… - Tēvs sniedza man vizuļu kaudzīti.

- Tāpēc, ka Indelikato un Erchercogs baidījās no viņas, baidī­jās, ka Vela visu, ko zina, izstāstīs tev un man, un Lokhartam… Sandanato aizvilināja mani uz dīķa, lai Horstmans varētu mani nogalināt, jo viņi baidījās, ka Vela pirms nāves man visu izstāstī­jusi. Arī tu būtu nogalināts, bet tevi piemeklēja sirdslēkme, tāpēc viņi nolēma nogaidīt un paskatīties, kas ar tevi notiks… Pēc Īrijas, varbūt agrak, viņi pārdomāja un lika mani mierā. Vai viņiem kāds padeva ziņu, lai man neuzbruk? Kāpēc viņi rimās? To es nezinu, taču gribētu uzzināt. Tāpat kā gribētu uzzināt ko vairāk par Erc­hercogu. Viņi nogalināja dažādus cilvēkus, bet mani piepeši no­lēma neaiztikt. Kāpēc?

Tēvs ielēja divās glāzēs viskiju, pievienoja ledu un vienu glāzi pasniedza man.

- Lai musu ienaidniekiem stipri pretinieki, - viņš noteica, pie­skandinādams savu glāzi manējai.

Es gaidīju, ka tēvs teiks vēl ko, vienalga ko, taču viņš piegāja pie egles un uzlika uz zariem spīdīgas strēmeles, tik smalkas kā matus.

- Vai tevi nekad nav interesējis, kāpēc Vela piepeši sāka uzdot jautājumus par tevu Governo? - Man gribējās tēvu sapurināt, sais- tīt viņa uzmanību, panākt kaut kādu reakciju. - Vai tev nelikās savadi, ka, atbraukusi uz Prinstonu, viņa uzreiz apjautājās par Governo slepkavību, jā, slepkavību, nav jēgas to noliegt. Es nespē­ju saskatīt sakarību. Tātad, uzzinājusi par Baznīcas netīro pagātni un tagadni, viņa ierodas mājās… un ko dara? Sak u/dot jautāju­mus par tēvu Governo. Saistībai jābūt. Veļa nekad nerīkojās bezjē­dzīgi. Esmu ilgi par to domājis un pavisam nesen izdarīju dažus secinājumus.

- Patiešām? Tad jau gan tu man esi ļoti gudrs, Ben! Taču es ne velna nesaprotu, par ko tu runā. Kāpēc gan tu nevarētu mazliet iedzert un pabeigt egles rotāšanu? - Atslējies pret kamīnu, viņš grozīja glāzi ar dzintaraino šķidrumu. Liesmu atmirdzumi kris­tālā uzzibsnīja visās varavīksnes krāsās. Par spīti nogurušajai sejai, tēvs, kas bija ģērbies pelēkās biksēs un mīkstā pērļu pelēkā svīterī, izskatījās lieliski. Saltās acis, kurās bija atgriezusies dzirksts, it kā atspoguļoja manu izmisumu un vilšanos. Viņam patika agresivitāte, un tās pazīmes viņš tikko bija manī ieraudzī­jis. Ikviens izaicinājums viņu uzmundrināja. - Veļa interesējās par tēvu Governo tāpēc, ka acīmredzot bija atcerējusies, ko māte sacī­ja gan viņai, gan man.

- Tava māte? Kāpēc jātraucē nabaga dvēsele? Vienalga, vai tā radusi mieru vai joprojām dēmonu plosīta… - Kamīnā sprēgāja uguns, skursteni svilpoja vējš. - Vai tu nebaidies ragus aplauzt, dēls?

- Tu nogalināji tevu Governo, - es teicu. - Un Veļa to zināja.

-Jā, viņu nogalināja, - brīdi klusējis, tēvs atbildēja. Viņa balss

bija rāma un neizteiksmīga, un tas biedēja vairāk neka kliegšana. - Tajā ziņā tu nekļūdies. Taču to neizdarīja tavs tēvs. Ja būtu no­galinājis to nožēlojamo draņķi, es atzītos un vēl kļūtu par varoni. Un visi mani cienītu. Taču es viņu nenogalināju. Gluži vienkārši izdarīju muļķību, tādējādi sagādādams sev lielas nepatikšanas, taču citas iespējas toreiz man nebija. Uzrāvu viņu ābelē… patie­šām biju ka prātu zaudējis, kā apstulbis… Pēc tam izmantoju savu ietekmi, lai patiesību noslēptu. Vari ticēt, vari neticēt. Dzīvē gadās situācijas, kad vīrietim jāriskē, Ben. - Malkodams viskiju, tēvs vēroja mani.

- Nesaprotu! Kāpēc tas bija jāslēpj, ja varēji kļūt par varoni?

- Bruņnieciskums. Cik tu esi neattapīgs, Ben! Governo nogali­nāja tava māte. Aci nepamirkšķinādama!

Man ietrīcējās kājas. Šķita, ka egle salīgojas. Cilvēks, kuru tik ilgi biju ienīdis, slīdēja no manis prom.

- Neko nesaprotu…

- lāva māte bija savāda sieviete… nezinu, vai tas ir īstais vārds. Ļoti ilgi slimoja. Nav runa tikai par dzeršanu… sasodīts, es nevē­los apspriest šo jautājumu ar tevi, viņas dēlu! Turklāt viņa pelnī­jusi cieņu kaut vai tāpēc, ka ir tava māte. Tas, ko vēlos teikt, daudz no tas nelaupis. Kas notika ar tēvu Governo, es izstāstīšu, jo biju viņa nāves aculiecinieks. - Tēvs nopūtās un sarauca pieri. - būtu labāk, ja tu liktu tam visam mieru! Tu esi mans dēls, bet tevi ir kaut kas no mežoņa. Lauzies visur iekšā, ne ar ko nerēķinies, ne­saproti, kad jāapstājas. Nemāki uzvesties. Gluži tāpat kā Vela. Droši vien iedzimtība. Izrādās, pats esmu visā vainīgs. - Tēvs no jauna piepildīja glāzi. - Tajā dienā devos uz svarīgu tikšanos Ņu­jorkā un vakarā atgriezties mājās negrasījos. Ak, pagājis gandrīz pusgadsimts, taču atceros visu līdz pēdējam sīkumam… Tikšanos pēdējā brīdī atcēla, un es braucu uz mājām. Prinstonā ierados ap­mēram pusdesmitos. Bija ziema, visur sniegs, auksts. Uz piebrau­camā ceļa stāvēja vecs Chevy, kapelā dega gaisma, bet es nepie­vērsu tam īpašu uzmanību. Novietoju mašīnu garāžā, brīdi tur uzkavējos un devos mājā iekšā. Tur priekšā bija tēvs Governo ar sporta kreklu mugurā un zeķēm kājās… nu, gluži kā muļķīgā ko­mēdijā… bet māte bija kaila. Neaizmirsti, dēls, ka tu apsūdzi ma­ni slepkavībā un es paskaidroju, kas īstenībā notika; Viņa grūda to projām, izlikās, ka pretojas, un darīja to tikai manis dēļ. Tēvs Governo, seksuāli uzbudināts, pagriezās pret mani un sastinga gluži kā zaķis automašīnas lukturu gaismā. Acīmredzot viņi bija milējušies uz grīdas kamīna priekšā… Un brīdi, kad viņš tā stāvē­ja un skatījās uz mani, droši vien prātodams, ko lai saka bīska­pam, kad tas par šo gadījumu uzzinās, tava māte ar smagu Voter- fordas kristāla karafi iebelza viņam pa galvu. Piemērotāku ieroci priestera, meitu mednieka, savaldīšanai grūti iedomāties. Tu va­rētu sev ieliet, dēls.

Es pamāju, iešļācu glāzē viskiju un malku iedzēru. Arā žvīgo- ja vējš, pret jumta logu grabinājās sīks sniegs.

- Viņa mēģināja man iestāstīt, ka Governo viņu izvarojis. Pries­teris gulēja uz grīdas kā baļķis, viņa kaila kaut ko vervelēja, un tajā visā no komēdijas vairs nebija ne smakas. Es liku viņai ap­ģērbties, iedzert un teicu, lai aizmirst, ka viņa atvērusi Governo durvis… Man bija skaidrs, ka viņi satiekas jau sen. Pēc tam pie­zvanīju uz Ņujorku Drū Samerheisam un lūdzu, lai viņš steidza­mi atbrauc uz Prinstonu. Drū bez liekiem jautājumiem sēdās sa­vā Packard un notikuma vietā ieradās pēc vieniem. Tava māte jau bija gultā, gandriz nemaņā, un es izstāstīju Drū, kas noticis. Līdz mirklim, kad viņš ienāca pa durvīm, neko nebiju aizticis. Mēs iedzērām. Tēvs Governo gulēja uz paklāja. Bridi lau/.ijuši galvas, mēs ar Drū nospriedām, ka šajā incidentā iejaukt tavu māti ne­drīkst vairāku iemeslu pēc. Veselība viņai bija trausla. Policijai ne­bija jāzina, ka viņa ielaidusies dēkā ar priesteri vai tas viņu izva­rojis, vienalga. Nebija svarīgi ari, kas vainīgs priestera nāvē, es vai viņa. Policija sāktu uzdot jautājumus, un tas nobeigtu māti pavisam. Tā nu mēs ar Drū līķi apģērbām - riebīga padarīšana, es tev teikšu, - un sākām gudrot, ko ar to lai iesāk. Drū ieteica mironi izmest pēc iespējas tālāk, taču tā mēs nevarētu ietekmēt izmeklēšanu, kas galu galā novestu pie mātes… Mēs strīdējāmies, izteicam neskaitāmas idejas un galu galā pamatīgi piesūcāmies. Tad es ieminējos, ka vislabak butu imitēt pašnāvību. Drū piekrita, un mēs iznesām nedzīvo ķermeni dārzā un pakārām ābelē. Atce­ros, tobrīd sniga… Un nevajag man norādīt, ka esmu pastrādājis briesmīgu noziegumu! Jo savu mēs panācām. Drū aizbrauca veco priestera Chein/ uz lauku ceļa un pameta. Es sekoju viņam ar Pac- kurd, mēs atgriezāmies mājās, un tad viņš aizbrauca uz Ņujorku. Tas ir viss, kas tev jāzina. Mēs ar tavu mati nekad par to nerunā­jām. Tādi ļaudis mēs esam, velns parāvis! Un tā visa ir patiesī­ba… un man vienalga, ko tu par to visu domā! Tava māte bija ļoti vientuļa, es, viņas virs, biju tālu no pilnības, un viņa ņēma un sapinās ar to glīto priesteri. Un viņš par to samaksāja. Vainīgs bija Governo, nevis tava māte, un tāpēc es nevēlējos, ka viņu ap­glabā svētītā zemē, kur guļ kārtīgi cilvēki! Ak, tas bija sen… Tā ka nomierinies, Ben. Ģimenes noslēpums, skelets skapī. Nu un tad? - Viņš pienāca man klāt, blēdīgi uzsmaidīja, tad pievērsa skatienu eglei. - Vajag vairāk spiguļu. - Tajā brīdi es piepeši jutu sev uz muguras viņa plaukstu, kas mani viegli paplikšķināja. Es acumir­kli atcerējos mūķenes mitrā vilnas tērpa smārdu, mani atkal ap­skāva tās sievietes rokas. Kāds atvieglojums mani toreiz pārņē­ma, kad viņa piekļāva mani sev klāt! Kārdinājums bija pārāk liels, un es atkal biju mazs zēns. - Es tevi pārsteidzu, vai ne, dēls?

- Jā, - es atbildēju, - pārsteidzi. - Pirmo reizi tēvs man pastās­tīja kādu no saviem noslēpumiem, pirmo reizi uzticējās. Man acīs nez kāpēc sariesās asaras, un es jutos kā pēdējais nejēga. Es aizgriezos, nevēlēdamies, ka viņš mani tādu redz. Mēs no jauna pievērsāmies eglei, papildinādami zarus ar vizuļiem. Tajā brīdi ārpusē atskanēja skaļš krakšķis. Es sarāvos.

- Vējš kokiem lauž zarus, - tēvs noteica.

- Tātad Vela maldījās tāpat kā es?

Viņš pamāja ar galvu.

- Smieklīgi… Mani bērni noturējuši mani par slepkavu. Mani bērni pārāk daudz domā, tāpēc ari izdomā diez zina ko. - Vārdi pār lupām vēlās mazliet neskaidri - vai nu no izdzertā viskija, vai sevi atgādināja slimība. Kārnais tonis pagaisa, toties balsi ie­skanējās aizkaitinājums un īgnums. Tam iemesls varbūt bija at­miņas par briesmīgo nakti. Varbūt iemesls biju es…

- Vai Veļa tev izstāstīja par savām aizdomām?

- Ben, beigsim šo sarunu. Esmu zaudējis meitu, bet par dēlu… ne reizi vien esmu domājis, ka butu labāk, ja dēla man nemaz ne­būtu… Viņš ierodas un apsūdz mani slepkavībā! Ak kungs! Bet to jau varēja gaidīt. - Tēvs noņurdēja lāstu, tad savaldījies teica: - Derētu mazliet mūzikas, Ben. - Viņš pamāja uz atskaņotāja pu­si. - Uzliec Bēthovena Trio. Vakara noskaņai tas būs īsti piemē­rots. Ar šo Trio man saistītas atmiņas. Trīsdesmitajos gados Ro­mā iēpazinos ar d'Ambrici. Bijām jauni un dzīvespriecīgi. Kādu vakaru nopirkām biļetes uz koncertu… Tas bija lielisks vakars, mu­zikantu sniegums mūs aizkustināja. Kopš tā laika esmu iemīļojis šo skaņdarbu. Pēc tam d'Ambrici uzdāvināja man šo lielo, smago plati īpašā apvākā. Bēthovena Trio. Numur deviņdesmit septiņi, Si bemola mažors. - Tēvs pacēla pie lūpām glāzi.

Es piegāju pie skaņuplašu plaukta un atradu īsto plati zem Kabaļevska Koncerta čellam. Rindā tā bija otrā.

Es paņēmu plati rokās, un nākamajā mirkli man aizrāvās elpa. Šausmas, kādas mani pārņēma, nebija salīdzināmas ar tām, ko toreiz jutu kapelā, ieraudzīdams Veļas mirušo augumu un saoz- dams viņas asiņu un apsvilušo matu smārdu, šķita, ka man uz­vēdījusi elles saltā elpa, dvaka no paša nelabā mutes. Jutos tā, it kā man smadzenes būtu caururbusi lode. Tik neizmērojamam ļau­numam manā vārdu krājumā trūka vārda! Tas bija kas baisāks par Veļas nāvi… es biju spiests ielūkoties cilvēka nelietības bezdi­beni, un mani pildīja naids un riebums.

Plate bija ierakstīta tūkstoš deviņi simti sešdesmit sestaja ga­dā. Izpildītājs bija "Suka trio" - Jozefs Suks, Jozefs Šukro un Jans Paņenka.

Kaut ari šis skaņdarbs, ko mans tēvs un d'Ambrici bija baudī­juši Romā pirms kara, kurš noteica viņu tālākos likteņus, bija pa­zīstams ar nosaukumu "Trio nr. 7, Si bemola mažorā, opuss 97", uz šis plates bija minēts vēl viens nosaukums. Tas bija rakstīts uz apvāka ar roku.

"Erchercogs. Trio."

Beidzot es uzliku plati uz diska un ieslēdzu atskaņotāju. Ro­kas man tricēja.

- Vela bija visu sapratusi, vai ne? - Es no jauna pagriezos pret tēvu.

- Es jau tev teicu, Ben. Tu un tava māsa pārāk …

- Vela zināja, ka tas esi tu. Kaut kā bija to izsecinājusi. Viņa zi­nāja… - Man bija grūti runāt. - Viņa zināja, ka Erchercogs esi tu.

- Pie velna, ko tu runā?

- Viņa zināja, ka tu esi Erchercogs. Ka esi kopā ar Indelikato un dari visu, lai d'Ambrici nekļūtu par pāvestu…

- Muļķis tu esi! Neko neesi sapratis!

- Vela atbrauca uz mājām, lai tevi brīdinātu, ka to visu publi­cēs. Tajā dienā, kad viņu nogalināja, tu satikies ar viņu. Visi tavi alibi, visas šis sanāksmes Ņujorkā nav ne plika graša vērtas, ne­viens to nav pārbaudījis, jo tu esi Hjū Driskils! Ja vajadzēs, alibi tev nodrošinās pat prezidents! Vela acīmredzot gribēja ar tevi ap­runāties, gribēja, lai tu viņu pārliecini, ka viņa kļūdījusies… Bet tu, nolādētais izdzimteni, gādāji, lai Horstmans viņu nogalina! Tu glābi savu ādu, savu netīro sazvērestību! Un tāpēc Veļai… - naids mani smacēja nost, acu priekšā mirgoja oranžsarkani loki, - un tāpēc Veļai bija jāmirst…

Mūzika spēlēja. Glāze izkrita tēvam no rokas un saplisa uz akmens grīdas kamīna priekšā.

- Mans pienākums bija glābt baznīcu! - Viņš nobālēja, paspē­ra soli uz priekšu, bet salīgojās un nokrita uz stikliem. Pacēlis ro­ku, viņš raudzījās, kā no vietas, kur bija iedūrusies lauska, plūst asinis, un kliedza: - Es biju spiests upurēt pašu dārgāko, kas man bija! Viss baznīcas dēļ, ben, viss tikai baznīcas dēļ!