Assasini

TREŠĀ NODALA DRISKILS

Mēdz teikt, ka grēksūdze ir svētīga dvēselei, taču, klausoties tēvā, mani pārņēma šaubas, vai dvēsele viņam vispār ir. Viņš bija to pārdevis jau sen, un es neticēju, ka ar grēksūdzi to varētu atgūt.

Dvēseli, lai arī kāda viņam tā bijusi, viņš bija pazaudējis, un savā priekšā es redzēju tikai nožēlojamu vraku. Šī būtne bez dvēseles radīja vienīgi bēdas un nelaimes, un tai piemita spēja bezgalīgi nodot, un tas notika uz visu gatavās Baznīcas un Tā Kunga labā. Tikpat labi varēja pielūgt tīģeri, tam kalpot, tā vārdā nogalināt un beigās tam kļūt par barību.

Runādams ar mani, viņš sēdēja blakus ugunij uz kamīna ma­las un auklēja klēpī savu asiņaino delnu. Lielais Hjū Driskils, kas brīvi varēja iet iekšā un ārā Baltajā namā, kas apgrozīja rokās mil­zu bagātību, to nemitīgi vairoja un baudīja tās sniegto varu un ietekmi, lielais Hjū Driskils, kas uzsūtīja savai meitai slepkavu, kas nodeva savu veco draugu un, jā, protams, izglāba dzīvību pā­vestam ar apšaubamu reputāciju. Hjū Driskils, kas, glābdams sie­vu, gādāja, lai viņas upuris netiktu apglabāts Baznīcas zemē. Hjū Driskils, kas bija saistījis savu dzīvi ar Katoļu baznīcu un uzska­tīja, ka vislabāk zina, kādai tai jābūt, tāpēc bija izlējis daudz, asi­ņu, lai saglabātu Baznīcu tādu, kādu vēlas to redzēt. Viņš nicinā­ja dēlu un nu sēdēja starp glāzes lauskām ar stikliem savainotu plaukstu un sūdzēja grēkus tam pašam kvēli nīstajam dēlam, kurš tajā brīdī viņu tik ļoti neieredzēja, ka valdījās, lai nepagrābtu krāsns kruķi un tēvu nenodauzītu līdz nāvei…

- Indelikato teica, ka Veļa pārāk daudz zina, - tēvs klusi sacī­ja. Viņa klīstošais skatiens pievērsās te savām rokām, te man, it kā viņš meklētu izskaidrojumu tam, kas ar viņu noticis. Ar asi­nīm notriepto seju viņš izskatījās pēc indiāņa, kas nostājies uz kara takas, taču ne uz kādu kauju vairs nebija spējīgs.

- Indelikato, - es atkārtoju un, raudzīdamies sprakstošajā ugu­nī, atcerējos dunci ar izrakstīto zelta spalu, kas rēgojās no Indeli­kato krūtīm. Tēva seju klāja sviedri, bet viņš to nemanīja. Acīmre­dzot sūdzēt grēkus nebija viegli, turklāt viņš centās sevi attaisnot.

- Indelikato un es, neviens cits no senajām dienām nebija atli­cis. Vēl, protams, d'Ambrici, taču viņam trūkst veselā saprāta, viņš nesaprot Baznīcu. Uzskata, ka tai jādanco pēc viņa stabu­les… Mēs ar Manfrēdi izpratām Baznīcu, zinājām, kāda tā bijusi… un kāda ir tagad. Baznīcas daba ir nemainīga, mēs tai kalpojam, un tai nav jākalpo mums. D'Ambrici to nespēj saprast. Ar savu kritisko garu viņš inficēja Veļu… Indelikato man stāstīja, ka Veļa grasās iznīcināt mūsu Baznīcu. Veļa, d'Ambrici un Kallists, d'Am­brici ieliktenis. Taču tad iejaucās Dievs un uzsūtīja Kallistam sli- mibu. Un mčs turpinājām ciņu, jo vajadzēja sagatavoties Kallista nāves brīdim…

Tēvs runāja, un es brižam raudzījos viņa nosvīdušajā un asi­nīm notrieptajā sejā vai lūkojos ugunī, vai ari klausījos vēja gau­dās un skrapstēšanā, ko, sizdamies pret jumta logu, radīja sniegs. Ziemsvētku egle, īsts bērna sapnis, istabas vidū mirdzēja krašņa un brīnumu pilna.

- Lai cik tas neticami, Vela visu uzzināja, izpētija, rekonstruē­ja notikumus, turpināja rakņāšanos aizvien dziļāk un dziļāk, vi­ņa vienmēr tāda bija…

- Nestāsti man, kada bija Vela, - es viņu pārtraucu.

- Slepkavības… gan kara laikā, gan tagad. Viņa visu saprata… ka d'Ambrici bija Simons, Indelikato - Kolekcionārs, saprata, ka esmu Erchercogs, cilvēks, kurš izglāba pāvestu, bet raudzījās uz to diemžēl pavisam citādām acīm, pavisam citādām! Baznīca pār­cietusi ne vienu vien uzbrukumu, un mēs ar Indelikato mēģinā­jām atrisināt situāciju, taču Veļas savāktie pierādījumi… nē, tas bija par daudz pat šajā straujajā plašsaziņas lidzekļu attīstības laikmetā, šajā žurnālistu izmeklētāju gadsimtā. Tev jāsaprot, ben, ka pirmo reizi vēsturē bija uzradies cilvēks, kurš patiešām varēja Baznīcu izpostit, izlikt apsmieklam visas pasaules televīzijas ka­nālos, - un tā bija pasaulē pazīstama mūķene, ko uzskatīja par tikumības paraugu, cienīja par viņas aso prātu, gudrību, par lab­darību un viņas darbiem!

Tikai padomā, Ben! Televīzijas studijās tavu māsu dievināja. Viņa spētu pārliecināt ļaudis, ka vēsture atkārtojas, un cītīgie re­portieri mestos rakt vēl un vēl, kaut tuneli līdz Ķīnai! Viss sabruk­tu, vai saproti? Pāvests bija uz nāves gultas, no jauna uzpeldēja stāsti par Jāņa XXIII un Jāņa Pāvila 1 nogalināšanu, šoreiz tie tik viegli nenoklusīs, turklāt nepatikšanas ar Vatikana Banku, paš­nāvības, slepkavības un krāpšanas… Viss tiek celts dienas gais­mā, turklāt eļļu ugunī ielietu pēdējie Veļas atklājumi… - Tēvs no­trauca no pieres sviedrus, un plaukstā iedūries stikla gabaliņš atstāja uz pieres sarkanu švīku. Man ienāca prātā simboli - asi­ņojoša piere, ērkšķu vainags, moceklis, kas cieš savas ticības, sa­vas Baznīcas dēļ. - Tā būtu antikristu uzvara, Romas Baznīcas beigas… un vainiga butu mana meita, Ben. Nevienu savā mūžā neesmu tik ļoti mīlējis kā viņu… Es viņai to teicu, taču apturēt ne­spēju. Viņa bija nelokāma. Nezinu, kā viņa bija uzzinājusi, ka esmu Erchercogs, taču viņai bija veca fotogrāfija no Rihtera kabineta, un viņa man pavēstīja, ka es esot Erchercogs, vienmēr tas esot bijis, SIB aģents, kara laika varonis, mūžīgais Baznīcas kalps. - Es klausījos, ko tēvs saka, bet dzirdēju Veļas balsi. Viņa bija nepiekāpīga, īsta cīnītāja, iespējams, viņai gēnos bija slepka­vas instinkts. - Vai zini, ko viņa man sacīja? Viņa sacīja: "Un tu, dārgais tēti, viņus visus nofotografēji, vai ne? Un tieši tu nodevi savu draugu d'Ambrici tam draņķim Indelikato!" Viņa nosauca Manfrēdi Indelikato par draņķi, Ben! Kas vispār notiek? Ko tas nozīmē, ka mūķene uzdrošinās ņemt mutē tādus vārdus?

- Tas nozīmē, ka mūķenei bija taisnība. Indelikato bija draņ­ķis. - Varbūt tajā brīdī, atcerēdamies Veļu, es pasmaidīju. - Tas vēl bija maigi teikts, acīmredzot viņa negribēja aizskart tavas jūtas.

- Viņa nesaprata, ka Indelikato un Pijs - es pazinu šo cilvēku, Ben, - rūpējās par Baznīcu, nedomādami par mirkļa morāli… Ak Dievs, ko lai vispār saka par d'Ambrici, Ben? Viņš taču gribēja nogalināt pāvestu! Viņu vajadzēja apturēt! Tā kā biju viņam tuvs draugs, es varēju viņu gluži vienkārši nogalināt! Taču es mīlēju viņu… un tāpēc nodevu! Taču Veļa man paziņoja, ka es, redziet, esot rīkojies nepareizi, nododot sazvērniekus, lai glābtu pāvestu! Tas bija neprāts, Ben! Lai ari ko viņa darīja, tas viss bija neprāts! Bija aizmirsusi visus savus mūķenes solījumus, kļuvusi par Lok- harta piegulētāju! Vai saproti? Nē, tu nesaproti… Es izdarīju to, ko man vajadzēja izdarīt. Pēcpusdienā devos no mājas prom, un Horstmans gaidīja uz Prinstonas ceļa. Mana aizbraukšana viņam bija signāls… - Tēvs raudāja. - Tas bija ļaunākais bridis manā mūžā. Tā bija tumsas sirds, Ben, un tu nezini, ko tas nozīmē…

- Jā, tēvs, viegli tev nav bijis. Esi izgājis caur īstu elli… - Man acu priekšā satumsa, cik ļoti es vēlējos viņu nogalināt… tagad, uzreiz.

- Es joprojām esmu ellē! Vai tu nesaproti? Elle, no kuras ne­kad vairs neizkļušu…

- Un ļaudis runā, ka pasaulē nav taisnības, - es noteicu. - Man vajadzīga skaidrība… Tātad tu padevi ziņu Indelikato vai Horstmanam, lai nogalina tavu meitu. Es tev neprasu, kad un kā… taču atbildi - ko Veļa bija noziegusies? Vai viņa kādu nogalināja? Vai viņa atstāja ceļmalā vai kapelā kādu nomirstam? Viņa bija mū­ķene un mīlēja savu Baznīcu, ticēja tās labestībai un spējai darīt labu. Viņa gribēja atbrivot Baznīcu no ļaunuma un nebija ne fa­nātiķe, ne jukusi. Viņai bija pierādījumi, ka Baznīcas vadībā ir vāj­prātīgie. Tā ir galvenā atšķirība starp tevi un Veļu. Tu netici Baz­nīcas būtībai, bet viņa ticēja. Viņa ticēja baznīcas taisnīgumam, krietnumam un spēkam un zināja, ka pec attīrīšanās tā uzplauks…

- bet es tevi izglābu, ben! Viņi tevi arī gribēja nogalināt, kad es gulēju slimnicā… un Veļas dēļ gribēju nomirt. Toreiz tev uzbru­ka, un es teicu Indelikato, ka visu izstāstīšu, ja tu mirsi, jo man nekas vairs nebūs palicis… Vai dzirdi? Es izglābu tevi un izglābu baznicu!

- Apsveicu, tēvs.

- Un tad viņa sāka runāt par Governo, teica, ka slepkavības esot manā stilā… ka tas arī nāks dienas gaismā… Viņu bija sagrā­busi tumsa, un viņa vilka mani sev līdzi…

- Es zinu, kas ir tumsas sirds, es patlaban tajā raugos. - Es paspēru soli uz tēva pusi. Gara acīm redzēju Veļu rotaļājamies saulē. Maza meitene sarkanā peldkostīmā dejoja zem laistāmās ierīces ūdens strūklām, un ūdens lāses saulē spidēja kā briljanti. Bija laiks darīt galu ciešanām, bija laiks iznīcināt trako suni.

Viņš parāvās atpakaļ, saprazdams, kas viņu gaida, un sargā­damies pacēla roku. Patricids… šis noziegums lieliski iederējās mū­su ģimenes dosjē.

Es sadzirdēju troksni. Klauvēšanu, vēja slāpētu kliedzienu. Es atskatījos. Egle izsmējīgi mirkšķināja krāsainu spuldzīšu actiņām, un uguntiņas atspīdēja lāča acis, it kā izbāznis piepeši būtu atdzī­vojies. Virs galvas atskanēja sitienu skaņas, kaut kas nokrakšķēja.

Uz jumta loga ar izplestām rokām gulēja cilvēks un dauzīja pa stiklu.

Piepeši debesis krita istabā. Alumīnija rāmis izliecies lūza, stikls krakstēdams plīsa, vējš sagrieza virpuli miljonu sniega kris­tālu, un mirdzošs stikla un metāla lietus lidoja lejā. Tēvs kaut ko kliedza, un visā šajā jūklī, gluži kā meteorīts, gāzās cilvēks.

Viņš uzkrita uz dīvāna atzveltnes, pēc tam novēlās uz kafijas galdiņa un visbeidzot nosliga uz grīdas Ziemsvētku egles pakājē, kur uz mutes palika guļam, cimdotām rokām raudams no sejas melnu slēpotāju masku, it kā zem tās trūktu elpas.

Nometies negaidītajam viesim blakus, es apgriezu viņu otrā­di. Baltās vējjakas priekšpuse bija piesūkusies asinīm. Es pacēlu viņa jaku augšup un vidukļa kreisajā pusē, tieši virs jostasvietas, ieraudzīju lodes caurumu, un tāds pats robains caurums bija mu­gurā, kur lode bija izskrējusi ārā. No brūces sūcās asinis. Izrādī­jās, ka ne jau zars oija lūzis. Vīrietis joprojām stīvēja nost no sejas masku. Gan jakā, gan maskā bija sadūrušies stikla gabaliņi. Mēģi­nādams ko teikt, viņš ieklepojas.

Es palīdzēju masku noņemt. Tas bija Ārtijs Danns. Viņa seja bija saskrāpēta.

Viņš paskatījās uz mani un nolaizīja no lūpām asinis.

- Nudien, neveiksmīga diena, - tēvs Danns noburkšķēja un sēcoši iesmējās. - Tas nelietis šāva uz mani. Uz mani… Es sargāju jūs, sēdēju pie ugunskura… Zināju, ka viņš ieradīsies pēc jusu tē­va… Viņš ir te…

-Jūs zinājāt?

- Es zināju, ka Samerheiss nav nekāds Erchercogs. Ka tas ir jūsu tēvs, kurš tad vēl… Baidījos, ka jus to nekad nesapratīsiet… Sasodīts, kā sāp… Piedodiet par jumtu… bet man vajadzēja brīdi­nāt… - Danna acis mazliet aizmiglojās. Lēni pagriezdams galvu, viņš paskatījās visapkārt. - Jūsu tēvs neizskatās labi… Jums vajadzīgs aizstāvis, patiešām. - Viņš noklepojās un aplaizīja lū­pas. Siekalas bija sārtas, varbūt no savainojumiem mutē. - Man ir labāk… Paklausieties, viņš ir te… Es zināju, ka viņš ieradīsies, tāpēc gaidīju, vēroju… - Danns smagi elpoja. Es apliku roku viņam ap pleciem un mazliet pacēlu viņu augšup. Viņa spēki zuda.

Tēvs joprojām sēdēja pie uguns, aptvēris rokām galvu. Pēc tam izberzēja acis, iztriepdams asinis pa seju. T īrajās vietās viņa āda bija slapja cementa krāsā.

- Ko viņš saka? Pasaki man! - es dzirdēju viņu saucam. Un pēc brīža: - Kas tas tads? Kas jus tāds esat?

Aiz muguras atskanēja cita balss, ko es biju dzirdējis jau ag­rāk. Es to dzirdēju Aviņonā, kur ta raidīja mani mājās. Nu es zi­nāju, kāpēc viņš mani pasaudzēja. No slimnīcas gultas Prinsto­nā tēvs bija aizbildis par mani. Bija nolēmis mani apžēlot.

Es pagriezos un ieskatījos Augusta Horstmana bezdibeniga- jās acīs. Viņš bija ģērbies garā melnā mētelī, melnu platmali ar zemu nolocītām malām galvā. Acis raudzījās caur apaļiem briļļu stikliem. Ap kaklu viņam bija spilgti sarkana šalle, bet mētelis un platmale - ar sniegu. Viņš bija pavisam mierīgs.

- Viņš saka, Erchercog, ka esmu atnācis pēc tevis. Tu taču zi­nāji, ka es atnākšu. - Horstmans, uzgriezis muguru lāča izbāz- nim, apstājās. Šķita, ka lācis no aizmugures tūlīt uzklups, bet viņš to pat nenojauš.

Es mēģināju ko teikt, bet viņš pacēla roku. To, kurā nebija de­viņu milimetru Wa!tlwr.

- Tu man neesi vajadzīgs, - viņš noteica un pārlaida man šau­dīgu skatienu no galvas līdz kājām. Apaļajos briļļu stiklos atsta­rojās egle. Tad viņš pagriezās pret manu tēvu. Es jutu, ka Danna roka lēni ieslīd vējjakas kabatā. Viņš klusi ieklepojās. Horstmans turpināja: - Tas bridis ir klāt, Erchercog. Jūdas nenovēršamais nā­ves brīdis. - Tēvs sastindzis lūkojās viņā plati ieplestām acīm, kā neticēdams. - Tu nodevi Simonu, daudzi tevis dēļ aizgāja bojā. Un tagad tu ļāvi man nogalināt nevainīgus… Esmu ieradies at­riebt nevainīgos, Erchercog. Viņu ir daudz. Viņi ir tepat. Viņi ir mums visapkart. Aizver acis, un tu redzēsi viņu sejas. - Tēvs lēni piecēlās, nostājās viņam pretī un aizvēra acis. - Vai tu redzi viņus, Erchercog?

Un viņš iešāva tēvam galvā. Trieciens atsvieda tēvu atpakaļ, un viņš ar galvu un pleciem iekrita kamīnā. Uz visām pusēm pa­juka dzirksteles, degošās pagales nosprakstēja. Liesmas apvija lī­ķa seju, un šķita, ka tā kūst. Kājas uz grīdas noraustījās. Agonija.

Danns nopūtās. Es jutu, ka viņš ieliek man plaukstā ko auk­stu un smagu. Sārtām putām uz lūpām viņš atslīga atpakaļ. Danns elpoja lēni, taču plankums ievainojuma vietā kļuva arvien lielāks. Satvēris četrdesmit piektā kalibra armijas kolta spalu, es to pacēlu augšup.

Horstmans gluži kā hipnotizēts raudzījās uz liesmu apņemto tēvu, tad pagriezās pret mani. Kamīnā kaut kas nočūkstēja.

- Es negribu ar tevi strīdēties, - viņš teica, pavērsis ieroci pret mani. Šķita, ka smago automātisko revolveri manā rokā viņš ne­maz nemana.

- Domāju, ka patiešām nav vērts, - es atbildēju. - Neko nees­mu tev nodarījis. Toties tu sašāvi manu draugu tēvu Dannu un nogalināji manu māsu… Tāpēc ar atvainošanos vien būs par maz. Jā, zinu, tu esot maldināts, dzirdēju. Taču es nejutu pret tevi ne­kādu žēlumu.

- Es darīju visu, lai nokārtotu rēķinus.

Es papurināju galvu.

- Ar to nepietiek. Ne jau tu atriebsi manu māsu. Es viņu at­riebju. Tu viņu nogalināji, un es zvērēju sev, ka sameklēšu tevi. Tu pats atnāci, un es tevi nogalināšu. Man nekas cits neatliek.

Horstmans man uzsmaidīja.

- Vēl viena rotaļpistole, mister Driskil?

- Nē, - es atbildēju, - šī ir īsta.

Lode sadragāja Horstmana krūškurvi un iesvieda viņu lāča ķetnās, kur viņš palika, sastindzis ar izbrīna un sāpju izteiksmi sejā. biju nogalinājis viņu ar pirmo šāvienu, taču manī kūsāja naids. Biju gaidījis sasoditi ilgi, turklāt man trūka publikas, jo bi­ju sagatavojies nākt klaja ar paziņojumu. Tāpēc manā vārdā ru­nāja revolveris. Katrs šāviens kliedēja manu izmisumu un naidu, un elpot kļuva viegāk un vieglāk. Katarse. Attīrīšanās. Ugunskris­tības ar četrdesmit piekto kalibru.

- Manuprāt, tu viņam trāpīji, Ben, - aiz muguras atskanēja klusa Danna balss.

Es piezvanīju Menanderas policistiem un ugunsdzēsējiem un izsaucu neatliekamo palidzību, lūgdams atbraukt cik ātri vien ie­spējams. Pec tam no kamīna izvilku tēva apdegušo līķi. Telpa baismīgi oda pēc apdegušas miesas. Artijam Dannam necik daudz palīdzēt nespēju. Viņš vai nu izdzīvos, vai ne - tas bija atkarīgs no organisma. Es apņēmu viņu ap pleciem un runāju ar viņu, neļaudams aizmigt un nomirt. Sacīju, lai viņš skatās uz Ziemsvētku egli. Pa izsisto loga aiļu istabā krita slapjš sniegs un pūta ledains vējš.

Pēc brīža es sāku dziedāt Ziemsvētku dziesmas. Tēvs Danns manās rokās sakustējās, un es dzirdēju viņu čukstam:

- Dievs Tas Kungs ir jautrs zēns,

Un nevienam prāts nav sērs…

Tā arī mūs atrada.

Telpā griezās sniegpārslas, kuplajā eglē priecīgi mirgoja ugun­tiņas, un tai blakus dzisa divu diženu grēcinieku ķermeņi, kuru dvēseles jau bija devušās ilgā un tālā ceļojumā, jau bezmērķīgi klaiņoja kaut kur tumsā, kas agri vai vēlu paņems mūs visus.