Biedrs mauzeris

PIRMĀ NODAĻA, kurā Žoržs šampions spiests mainīt savus uzskatus par Rīgu

Izskanēja Valdteifeļa valša pēdējie bravūrīgie akordi. Resnais kapelmeistars, klusībā nolādēdams augusta tveici un savu neērto, zeltoti tresoto mundieri, noslau­cīja pieri un paklanījās publikai.

Aplausiem šodien pietrūka spara. Pāris reižu pa­plikšķinājušas ar vēdekļiem pa cimdotām plaukstām, dāmas turpināja vēdināt sev virsū gaisu. Vēl vairāk no karstuma cieta viņu pavadoņi. Tie vēsināja norasojušās sejas, nepārtraukti kustinādami platmales vai salocītas avīzes. Mazliet labāk klājās tiem, kas klausījās kon­certu Kuncendorfa restorāna verandā un dārzā. Viņi meklēja un atrada glābiņu augstos māla kausos, kuros putoja ledus pagrabā dzesinātais alus. Citi, jaunībā sa­gandējuši veselību ar pārmērīgu alkohola lietošanu, tagad izpirka savus grēkus, maziem malkiem dzerdami minerālūdeni. Atgādinot svētprocesiju, bijīgi turēdami rokās glāzes ar sāļo dzērienu, viņi vienmuļā solī virzī­jās gar minerāliestādes baltajām kolonām, gar akmens lauvām, gar Annas Vērmanes pieminekli. Brīžiem kāds uzmeta ilgu pilnu skatienu restorānam, no kurienes atli­doja «prozit» saucieni, bet sievas ciešāk ieķērās laulāto draugu elkoņos un vilkšus vilka tālāk projām no kār­dinājuma.

Gājēju ēnas bija sarukušas līdz minimumam. Rožu iejoztais saules pulkstenis rādīja tieši divpadsmit, kad no Pauluči ielas parkā ienāca divi svešinieki. Jaunā­kais, kuram melnās ūsas, nosvērtā gaita un spieķis pie­šķīra vīra briedumu, valkāja neparasti garu, pelēku gabardina mēteli un tādas pašas krāsas cilindru. Paceltā apkakle, baltā zīda šalle, sejas bālums un melno acu drudžainais spīdums lika domāt, ka viņš vai nu slims, vai ārkārtīgi salīgs. Droši vien dienvidnieks, kuram Rī­gas vasara likās par vēsu. Ar savu pavadoni viņš tērzēja franču valodā, lai gan ar stipru akcentu. Otrais bija tērpies rūtainā ceļojuma uzvalkā, gandrīz otrtik vecs, garš, neparasti kustīgs piecdesmitgadnieks, kas nepār­traukti grozīja galvu un caur degunkniebi izaicinoši uz­lūkoja garāmgājējus. Gan straujajos žestos, gan balsī, kuru klusināt viņam izdevās tikai ar acīm redzamām pūlēm, lauztin lauzās uz āru pār malām kūsājoša enerģija.

— Rusenieka kungs! — viņš griezās pie jaunākā. — Mans dievs, kāda velna pēc esmu šurp atbraucis? Kāpēc es tūkstoš deviņi simti piektā gada augustā at­rodos nevis savā dzimtajā Parīzē, nevis kādā attālā pa­saules malā, bet tieši Livlandes guberņas centrā Rīgā? Tāpēc, ka cerēju būt par aculiecinieku tam, kā tauta sarauj važas, tāpēc, ka gribēju sniegt saviem lasītājiem saistošas korespondences par varonīgām cīņām. Bet ne pirmīt ceļā no stacijas līdz viesnīcai, nedz tagad nema­nīju nekā tāda, kas puslīdz ostu pēc revolūcijas. Es, žoržs Šampions, esmu paļāvies uz savu degunu un re­zultātā . . .

Rusenieks, pieradis pie žurnālista pārspīlējumiem, atbildēja ar smaidu, kas vispirms iedegās acu oglēs.

— Nu tad ziņojiet saviem lasītājiem, ka pie mums valda miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts, — viņš pavīpsnāja.

— Man galva pampst, bet jūs ar jokiem. Ja ticētu tam, ko raksta šī lapele… — ar enerģisku kustību no­bīdījis sānis otra iebildumus, Šampions izvilka no bikšu kabatas «Rigaer Tageblatt» un palasīja priekšā:

— «Revolūcijas apkarošana kļuvusi tagad daudz grūtāka nekā pirms dažiem mēnešiem. Šeit kustība guvusi plašu atbalsi, tās piekritēju skaits strauji audzis, un ticība vispārējas revolūcijas drīzajam uzliesmoju­mam iesakņojusies daudzās galvās. Tagad nepieciešami daudz asāki soļi nekā kustības sākumā, nepieciešama nelokāma stingrība…» — viņš saņurcīja avīzi un iemeta to rožu krūmos. — Daudzsološi, vai ne? Bet ko es redzu īstenībā? Snaudulīgu provinci, kūrortu! Modes, kas par vairākiem gadiem atpaliek no Parīzes! — Šam­pions nicīgi norādīja uz sieviešu lielajām zīda cepurēm, uz vīriešu salmenīcām un apaļajiem, melnajiem katli­ņiem. — Bet kur ir revolūcija, es jums prasu, kur? Kur ir slavenie kaujinieki ar bumbām un mauzeriem? Kur ir žandarmi? Es pat neredzu nevienu gar . .. gar … kā tur sauc jūsu policistus? . . .

— Ja tik vien tās nelaimes, — pasmīnēja Rusenieks, — varu jums pakalpot. Vai jums ar šo gorodovoju ne­pietiek?

Šampions kritiski aplūkoja baltā formā tērpto poli­cistu, kas, par spīti karstumam, stāvēja tikpat nekustīgs kā bronzas figūra, pret kuras cokolu tas balstīja muguru.

— Un tas esot slavenais, asinskārais gorodovojs? Ja man nebūtu tik bēdīgi ap sirdi, es smietos. Es skaļi smietos, Rusenicka kungs, tik skaļi, ka šim putnu bie­dēklim cepure nokristu no galvas. Ha, ha! Izplūciet vi­ņam ūsas, bet zobena vietā iedodiet spārnus, un tas būs gatavs eņģelis … Ko jūs teicāt? Lai es aplūkojot to tur?

Sekodams Rusenieka galvas mājienam, Šampions ieraudzīja solīda izskata vīrieti, kas, izlikdamies akls un kurls pret apkārtni, pētīja koncerta programu. Viņš neko lielu neatšķīrās no pārējiem parka apmeklētājiem, bet resnie, gredzenotie pirksti pārāk uzkrītoši spēlējās ar zelta pulksteņa ķēdes karuļiem, nobarotā seja šķita pārāk vienaldzīga, lai varētu noticēt, ka viņš nācis šurp aizmirst savas veikala rūpes.

— Nu, labi, špikus un gorodovojus esmu redzējis. Bet tā taču neizskatās revolūcijas pārņemta pilsēta! Vieni snauž, citi klausās muziķu, trešie kā tādi ķēmi staigā ar minerālūdeni, mazliet prātīgākie dzer alu. Ko šie ļautiņi domā, pie velna?

So divu ārēji tik atšķirīgo cilvēku draudzība sākās Lježā, kur Rusenieks bija ieradies Rīgas Federatīvās komitejas uzdevumā. Lježa bija izvēlēta ne tikai tāpēc, ka tur atradās Beļģijas lielākās munīcijas rūpnīcas, bet arī aiz citiem apsvērumiem. Tur jau dzīvoja divi biedri — Pūrmaļu Dāvis un viņa māsa Dīna. Dāvis, kaujas vārdā «Fausts», organizācijas labākais speciā­lists bumbu pagatavošanā, par piedalīšanos janvāra ne­mieros tika izslēgts no Rīgas Politehnikuma un tagad turpināja ķīmijas studijas ārzemēs. Dīna bija pratusi iekārtot, ka darba devēja, ateljē īpašniece Gērkes kun­dze, arī viņu sūtīja uz Lježu — apgūt pēdējās Eiropas modes. Vietējos apstākļus labi pazīdami, Pūrmaļi ieskaidroja Ruseniekam, ka bez starpnieka nopirkt šau­tenes lielākā vairumā nebūs iespējams. Par laimi, Lježā uzturējās progresīvais franču žurnālists Maršans.

Sākumā Rusenieks svārstījās. Vai tad var tik svarīgā pasākumā paļauties uz svešu cilvēku? Vai tas vispār gribēs palīdzēt? Vai tik nemēģinās izmantot viņu lū­gumu kā vielu kārtējam sensacionālam rakstam?

Tikmēr notikumi dzimtenē attīstījās arvien straujāk: pasauli aplidoja vēsts par sacelšanos uz bruņu kuģa «Potjomkins», laikraksti publicēja plašas koresponden­ces par Pēterburgas strādnieku streikiem, zemnieku ne­mieriem, par asiņainām sadursmēm ar policiju.

Jā, ieroči bija nepieciešami, un, jo ātrāk, jo labāk! Būtu noziegums vēl ilgāk gaidīt. Un, tā kā vietējie biedri labi atsaucās par franču žurnālistu, Rusenieks izšķīrās.

Kad Rusenieks un Fausts ieradās viesnīcā, šveicars uzskatīja par pienākumu viņus brīdināt:

— Jā, jā, Maršana kungs mājās. Varbūt viņš jūs pieņems atplestām rokām, varbūt izmetīs . .. No viņa visu ko var sagaidīt, pirmo reizi redzu tādu cilvēku. Pirmīt uzsūtīju pie viņa lifta zēnu ar jaunākajām Parī­zes avīzēm. Un ko jūs domājat? Veselu stundu notu­rēja augšā, lasīja priekšā savu rakstu, citiem viesiem bija jākāpj kājām… Būtu vēl kādu franku iedevis, bet kur nu! Par telegramām vien simtnieku dienā izsviež, taču dzeramnaudu principā nedod, saka, — tas paze­mojot. Es vēl saprastu, ja viņš būtu skopulis, vai maz tādu gadās? … Bet vakar novēroju, — viņš uzdāvināja veselu zelta luidoru ubagam, kas stāv tepat pie baznī­cas ar melnām brillēm uz acīm … Pelna bargu naudu, bet kā viņš ģērbjas! Ticiet, man būtu kauns tā rādīties ļaudīs. Kad viņš pirmajā vakarā pārnāca, pat negribēju slēgt vaļā durvis, vienkārši nespēju noticēt, ka tāds dzīvo mūsu viesnīcā … Te apmetas tikai smalka pub­lika, — un šveicars aizdomīgi nopētīja Fausta negludi- nāto uzvalku, kuru visnotaļ klāja dažnedažādi tumši traipi pārmaiņus ar izbalušām skābju pēdām.

Aiz durvīm, kuras parādīja lifta zēns, skanēja rit­miska klaboņa, brīžiem ietrinkšķējās zvaniņš, reizēm varēja dzirdēt neskaidru izsaucienu. Tomēr vairākkār­tēji klauvējieni nedeva nekādu rezultātu. Fausts izmisis paplūkāja rudo bārdiņu, paraustīja plecus un grasījās jau griezties atpakaļ, bet Rusenieks nepadevās — no visa spēka ņēmās bungot ar dūrēm un raustīt rokturi.

— Iekšā, lai zibens jūs sasper, kamēr vēl neesat izdemolējuši durvis! — atskanēja caur tarkšķiem.

Uz paklāja, galda, krēsliem mētājās avīzes, dažas atšķirtas, citas salocītas, pārpilnajā pelnu traukā kūpēja resna cigāra galiņš. Caurvējā dūmi vilkās uz loga pusi, izveidodami zilganu apli ap žurnālista noliekto galvu. Viņš pat nepagriezās.

Fausts ieklepojās:

— Cerams, jūs piedosiet, ka esam pārkāpuši jūsu istabas integritāti, prasti sakot, ielauzušies nelaikā. . . Vai tad pats nezinu, kādi lieli atklājumi palikuši nerea­lizēti tikai tāpēc, ka cilvēks iztraucēts darbā …

Nekādas atbildes. Joprojām redzēja vienīgi platu muguru un roku, kas izveicīgi darbināja rakstāmma­šīnu, tajos laikos vēl neparastu ierīci.

Pagāja krietns brīdis. Beidzot žurnālists izrāva lok­sni, uzmauca galvā rūtainu žokejmici ar lielu pogu vidū un, nebildis ne vārda, trauca uz durvīm. Rusenieks aizšķērsoja viņam ceļu:

— Maršana kungs .. .

— Nesauciet mani par Maršanu, es šo savu pilsonisko vārdu neciešu! Esmu Žoržs Šampions, pazemoto un apspiesto aizstāvis. Šodien pat varēsiet izlasīt «Temps» nakts izdevumā: «Gadsimta lielākā afēra! Mūsu speciāl­korespondenta Žorža Šampiona sensacionālie atklā­jumi.» Un kam par to jāpateicas? Tikai manam degunam, šim līkajam degunam, par kuru mani apskauž visi žurnālisti. Tūkstoš kilometru attālumā esmu saodis, ka šajās Beļģu Kongo zelta raktuvēs sēž blēži. Viņi paši smiltīs iebēruši saujiņu zelta graudu, kū izkrāptu no ļautiņiem sūrā darbā iekrāto mazu­miņu . . . Nost no ceļa! Man jāskrien uz telegrāfu! . . . Varat tikmēr palasīt manas pēdējās korespondences, — un kā zibens viņš bija laukā.

— Vai tas ir cilvēks? — savā nodabā izsaucās Fausts, tad, uzbīdījis acenes uz pieres, piegrūda de­gunu pie sienas.

— Tā taču mūsu svētā, nedalāmā Krievijas impē­rija? — viņš nobrīnījās.

— Tik tiešām! — arī Rusenieks ielūkojās kartē. — Un, re, ar sarkaniem krustiņiem atzīmējis visas vietas, kur cara tētiņš dabūjis pērienu.

Fakts, ka Šampions interesējas par Krievijas revolu­cionārajiem notikumiem, pamudināja pašķirstīt laik­rakstus. Gandrīz katrā atradās kāda viņa korespon­dence no krievu-japāņu karalauka. Gan kliedzošie virs­raksti, gan sensacionālais stils neko daudz neatšķīrās no buržuāzisko avīžu parastajām reportāžām. Bet Šam- pionam bija savs viedoklis. Viņš ne tikai juta līdzi tūkstošiem «mužiku», -— tā Šampions dēvēja krievu zal­dātus, kuri tika upurēti cara godkārei un ģenerāļu nemākulībai, — viņ/i arī saskatīja visu ļaunumu cēloni caurcaurēm sapuvušajā iekārtā.

— Nemaz nav tik dulls, kā pirmajā brīdī liekas, — Rusenieks teica.

Fausts neatsaucās. Sadrumstaloja pelnu traukā ci­gāru galiņus un izklaidīgi bāza savā lielajā, izliektajā pīpē. Vispār Fausts smēķēja reti — ne vairāk par trim reizēm dienā. Aiz diviem iemesliem: viņš taupīja dārgo tabaku un taupīja slimās plaušas, kas jau tā cieta no laboratorijas izgarojumiem. Šī pīpe ārpus kārtas liecināja, ka viņa smadzenes patlaban darbojas ar virsslodzi. Tomēr galu galā tikai domīgi pateica:

— Varbūt viņš tīšām izliekas dulls .. .

Iespējams, ka Fausts grasījās piebilst ko īsteni filo­zofisku, bet šai mirklī Šampions atgriezās. Viņam bija garas kājas, uz kurām balstījās tievs un stiegrains ķer­menis. Toties pleci bija pārsteidzoši plati — it kā Šam­pions nodarbotos ar grieķu-romiešu cīņu. Zelta degun­kniebis balansēja uz ērgļa deguna, izceldams dzīvās un gudrās acis. Vaigu bārdā, kas ierāmēja iegareno seju, jau metās sirmums, bet ar taisnu celiņu vidū pāršķirtie mati vēl glabāja jaunības spīdīgo melnumu. Viņa ap­ģērbs bija pretstatu savienojums. Juhtādas šņorzābaki un nātnais, tumšzilais uzvalks piestāvētu jebkuram strādniekam, turpretī nevainojami tīrā, stērķelētā ap­kakle un ar Ķelnes ūdeni iesmaržinātais lakatiņš ārka- batā drīzāk piederētos lauku skolotājam. Kopumā radās tikai Šampionam vien īpatnējs izskats.

Šampions jau no pusvārda saprata, kas ciemiņiem uz sirds, tomēr nekurnēdams pacieta Fausta garo un kā parasti zinātniskiem izteicieniem piebārstīto runu.

— Esmu ar sirdi un dvēseli jūsējais! — Šampions paziņoja, platiem, steidzīgiem soļiem pārstaigādams istabu. — Revolūcijas allaž bijušas mana specialitāte. Es pat ņemtos apgalvot, ka neesmu nevienu nokavējis, protams, ja neskaita Lielo franču revolūciju. Krievija ir mans tuvākais ceļa mērķis, es ar vienu kāju jau esmu tur. Bet, lai pakalpotu jums, kungi, esmu gatavs atlikt braucienu … Nē, nē, nedomājiet, ka esmu nesavtīgs . . . Man taču izdevīgi braukt reizē ar jums. Izdevīgi… Ko es saku? Tā ir nedzirdēta laime! Jūs man sniegsiet in­formāciju no pirmavota. Es būšu aculiecinieks, kā pie­pildās Engelsa pravietiskie vārdi par pasaules revolū­cijas centru drīzo pārvietošanos uz Krieviju … Es jau tagad priecājos par virsrakstiem! «Mūsu speciālkores­pondents ziņo no krievu revolūcijas karalauka. Mauzeri taisa vēsturi! Brīvības dieviete izkāpj no asiņu jūras! Kaujinieki — vārds, kas liek drebēt cara impērijai!»

— Jūs taču rakstāt prātīgas lietas, — Rusenieks ne­nocietās, — kāpēc tāds tonis kā iekšā rāvējam gada tirgū ?

Šampions neapvainojās, uzsita uz pleca un viltīgi piemiedza aci:

— Zinu, zinu, bet es, kungi, neesmu Emīls Zolā, bez dekorācijām nevaru. Es daru tā, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva. Kad stāstīju par nēģeru dumpi Ugandā, kad rakstīju par sacelšanos pret Kubas asiņaino dikta­toru ģenerāli Domingo, kad attēloju streiku Velsas ogļu raktuvēs, redaktori domāja, ka Šampions meklē jaunas sensācijas. Viņiem neienāca prātā vainot mani simpāti­jās pret nemierniekiem, tomēr lasītāji mani saprata.

Vēl ilgi visi trīs todien sēdēja kopā. Par ieroču pir­kumu un turpmāko sadarbību viss jau sen bija izrunāts, bet Šampions prata tik interesanti stāstīt, ka gribējās vēl un vēl klausīties par viņa dēkainajiem braucieniem uz Āfriku, Āziju un Dienvidameriku. Tiesa, sākumā trau­cēja stāstītāja maniere, pārāk nogludinātais un tai pašā laikā kliedzošais runas veids — it kā viņš no galvas lasītu trekniem burtiem iespiestu reportāžu, kur katra teikuma galā izsaucamā zīme. Bet pēc brīža biedri sa­prata, ka citādi Šampions vienkārši nevar — nepiecie­šamība allaž censties kā pirmajam sūtīt ziņojumus bija viņu pieradinājusi domāt trāpīgiem virsrakstiem un ga­tavām telegramas frāzēm.

Drīz vien Rusenieks nāca pie atziņas, ka iepazīša­nās ar franču žurnālistu tiešām bijusi laimīgs ķēriens. Jau pirmajā sarunā ar ieroču fabrikantiem noskaidro­jās, ka krievu revolucionāriem šautenes nepārdos, kaut arī Šampions uzņemtos starpnieka un galvotāja lomu — Beļģijas valdība nevēlējās sabojāt attiecības ar cara sūtniecību.

Stāvoklis negaidot sarežģījās. Fausts pat lika priekšā atmest Lježai ar roku un izmēģināt laimi Šveicē, bet Šampions neatzina nekādus šķēršļus.

— Vai tad tūdaļ jānokar deguns?! — viņš iesaucās. — Nepārdod krieviem, pārdos haitiešiem!

— Tad jau labāk Fidži salas mežoņiem, — Fausts iedzēla. — Cilvēkēdāji, kas aprijuši kapteini Kuku, beļ- ģiešos modinās vēl mazākas aizdomas.

— Iedzimto ēdienkarte, protams, ir interesanta la­sāmviela, Pūrmaļa kungs, — Šampions atcirta. — To­mēr es jums ieteiktu tai vietā lasīt avīzi «Temps», — un viņš ar uzvarētāja žestu izvilka no kabatas salocītu laikrakstu: — Lūk!

Pēdējā lappusē bija ievietota īsa informācija, ka ši­nīs dienās uz Eiropu iepirkt ieročus izbraukuši Haiti armijas pārstāvji.

— Jūs esat ģēnijs, Šampion, — Ruseniekam tūdaļ iepatikās ideja. — Bet mēs iebrauksim Eiropā zem cita karoga. Vai tad maz Latīņamerikā republiku, kuru vārdu neviens nekad neatceras?! Citādi vēl varam ne­jauši uzdurties īstajiem haitiešiem.

Un labi vien, ka Rusenieka papildinājums tika pie­ņemts. Pēc desmit dienām Lježā ieradās divi Haiti ar­mijas ģenerālštāba pulkveži un, kā par spīti, izrādīja interesi par tiem pašiem ieročiem, kurus kā lētākos un labākos bija izraudzījuši kaujinieki. Un tāpēc, parak­stot kontraktu, nācās samierināties ar ļoti neizdevīgiem maksāšanas termiņiem.

Atlika pats galvenais — izpirkt šautenes. Vajadzēja nekavējoties atgriezties Rīgā un ziņot Federatīvajai ko­mitejai. Reizē ar Rusenieku ceļā devās arī Šampions, lai applūdinātu savu avīzi ar korespondencēm no Krie­vijas, un Fausta māsa Dīna.

Rīgas stacijas priekšā atvadījusies no ceļa biedriem, Dīna nolēma kājām doties līdz savam dzīvoklim. Jauki pēc tik ilgas prombūtnes atkal staigāt pa Rīgas ielām, pilnu krūti ieelpot mīļotās pilsētas gaisu. Nesamais nebija smags — neliels čemodāns ar personīgām man­tām un apaļa kartona kārba, kurā kārtīgi iepakots vi­ņas meistardarbs — slavenajām Briseles mežģinēm, ne­skaitāmām rišām, cakām un plisējumiem izrotāts balles tērps. Tomēr, iznākusi Daugavmalā, meitene bija paga­lam nosvīdusi. Saule tā cepināja, ka gribējās vai ska­tieniem veldzēties upes ūdeņos, pa kuru virsmu ņirbēja zeltainas vizmas. No krasta uz krastu šaudījās nesen dibinātā Livlandes jahtkluba baltās jolles, pārliekušies pār bambuskātiem, airu laivās kūkoja makšķernieki, garām aizpeldēja tvaikonītis, spriežot pēc mūzikas, kuru izvirda milzīgā gramofona truba, — «Helmsinga un Grima» izpriecu kuģis, kas par piecpadsmit kapeikām vadāja zaļumniekus līdz Doles salai un atpakaļ. Krast­malā starp tirgus būdām knosījās raibs pūlis, resnas namamātes kaulējās ar vēl resnākām pārdevējām, maz­liet nostāk studenti tūka mundieros un profesori zīda micītēs rakņājās grāmatās, kuras antikvāri bija ne­kārtīgi izlikuši turpat uz ielas. Netrūka arī nabadzīgi ģērbtu ļaužu — jau kopš seniem laikiem trūcīgās ģime­nēs bija ieviesusies paraša brīvos brīžos atvest bērnus pie Daugavas, kur allaž tik daudz ko apbrīnot, — sākot ar aizokeāna buriniekiem, beidzot ar kāzu braucieniem, kas pēc laulāšanas ceremonijas kādā no iekšpilsētas baznīcām mēdza izmest līkumu gar upi. Vārdu sakot, valdīja svētdienīgā noskaņa, kuru Dīna labi atcerējās un tā mīlēja.

Un tomēr kaut kas bija mainījies. Sākumā meitenei likās, ka vainīga atsvešināšanās — Beļģijā dzimtās vietas iztēlojās iespaidīgākas, krāšņākas, līksmākas. Taču drīz vien viņa saprata, ka nospiež citas izjūtas. Nez kādēļ rādījās, ka šeit norit nevis īsta dzīve, bet uz­stādītas teātra dekorācijas, kustas aktieri, kas mehāniski izpilda lomas, skandē sen apnikušu tekstu. Jo aiz visas šīs šķietami bezrūpīgās ainas slēpās drausmīgs sasprin­dzinājums, gluži kā tuvais negaiss, kas vēl neredzams virmo pārkarsētā gaisā. Pietika Dīnai pavērties tālē, lai ieraudzītu vētras pazīmes. Daudzi Rīgas dūmeņi neel­poja. Pārējie gan kūpēja, tomēr tik nedroši izsprausloja dūmus, it kā apzinādamies — streiks kuru katru mirkli var aizžņaugt fabrikai elpu. Un tur, lūk, stāvēja vācu lielgaballaiva «Hohenzollern». Ieradusies «draudzības vizītē», tā jau labu laiku kavējās Rīgā, gatava pēc pirmā briesmu signāla izvest ķeizara Vilhelma pavalst­niekus no nemieros liesmojošās pilsētas. Bet tur kā drausmīgs 13. janvāra liecinieks pacēlās dzelzceļa tilts, kura balsti piesūkušies asinīm.

Todien modes ateljē «Parīzes šiks» īpašniece bija likusi aiznest kādai pasūtītājai cepuri. Dīna vēl tagad itin labi atcerējās — tā bija lillā krāsā, ar zelta bro­kāta lentu un melnām strausa spalvām. Bet pašai mu­gurā plāns demisezonas mētelītis, nauda siltākam vēl

nebija iekrāta. Lai nenosaltu, vajadzēja skriet. Uz stūra meitene pēkšņi ieraudzīja gājienu. Nekad agrāk neredzē­tie sarkanie karogi atgādināja ugunsgrēku. Ļaudīm bija satraukti vaibsti, skanēja naida pilni saucieni. Pēter­burgā pirms dažām dienām tikusi apšauta miermīlīga demonstrācija, kas ar lūgumrakstiem devusies uz cara pili. Daudzi simti nogalināti, neskaitāmi ievainoti. . . un tagad viņa pati atradās blīvā ļaužu murskulī, vienīgi soli pa solim varēja kustēties uz priekšu. Daugavmalā gājiens apstājās. Galvgalī bija radies sastrēgums. Tad atskanēja zalves — viena, otra, trešā. Visur asinis, sa- ļimuši stāvi, ievainoto vaimanas, lāsti, bērnu neiztura­mās raudas. Un arī Dīna aiz sašutuma raudāja. Kāds žandarms ņēmās meiteni sist. Dīna iekoda viņam rokā. Blakus stāvēja vīrietis, tas viņam ar kaut ko iezvēla pa galvu. Kartonu ar cepuri Dīna, protams, bija pazau­dējusi. Vēlāk Gērkes kundze gribēja atvilkt no algas, bet dabūja tādu pretsparu, ka vairs neuzdrošinājās par to ieminēties . . . Tajā dienā Dīna bija kļuvusi par des­mit gadiem vecāka. Ar brāli aprunāties neiznāca, pēc janvāra nemieriem Politehnikumā Faustu meklēja poli­cija, un viņš, pat lāgā neatvadījies, aizbrauca uz Lježu… Dīna griezās pie Roba — šim krietna jam drau­gam varēja izkratīt sirdi. Bet izrādījās, ka viņi abi ar brāli bija it kā sazvērējušies līdz mūža beigām uzska­tīt viņu par mazo Dīnu, kas jāpasargā no katra caur­vēja. Dīna apjēdza, ka Robis vēl vienīgi labu, un tomēr tas bija sāpīgi, pat mazliet apvainojoši . . . Nekas, ceļu uz pagrīdi viņa atrada arī bez palīdzības … Tad gadī­jās brauciens uz Beļģiju, iepazīšanās ar Ernestu Ruse- nieku, šaušanas stundas Lježas vecā cietokšņa drupās, gājieni pie munīcijas fabrikantiem, bezmiega naktis, kad rieta liesmas saplūda ar topošās dienas kvēli, — gadījās tas, bez kā dzīve liktos bezgala tukša. Un tagad pa Rīgu soļo nevis Dīna, bet biedrene Grietiņa, tāda pati kau- jiniece kā Atamans, kā Robis, kā daudzi citi, kuri vēl nesen meitenes sapņos bija tēlojušies pārdabiskiem varoņiem līdzīgi . . .

No atmiņām Dīnu izrāva pazīstams stāvs, kas aiz­steidzās pa pontontiltu. Tas varēja būt tikai Zibens. Vecais, labais biedrs, kurš tik bieži apciemojis brāli.

Dinai nācās skriet — tik raiti vīrietis spēra soļus. Ap­dzina un ielūkojās sejā. Nu, protams: zem cepures naga caur briļļu stikliem viņā raudzījās Zibeņa pelēkās acis, patuklās lūpas atpletās priecīgā smaidā, atklājot vis­maz astoņus spīdīgus metala zobus, kas bija ielikti sle­penpolicijā izsisto vietā. Lai cik drūms būtu stāvoklis, lai kādas briesmas draudētu, šis cilvēks nekad nezau­dēja humora izjūtu. Mierīgi smīnēja, kad meistars viņu lamāja un solīja padzīt no darba, smaidīdams devās pretī gorodovoju ķēdei. Stāstīja, ka Zibens pat neesot zaudējis smaidu, kad viņu pratinājis Rēguss. Tas tā sa­tricinājis slepenpolicijas priekšnieku, ka viņš triecis ar revolvera spalu pa muti.

— Dīna, meitēn, priecājos tevi redzēt! Kā tad svie­žas pa to Eiropu? Ko dara Fausts, kad pārbrauks Ata- mans?

— Jaunumi labi. Atamans ir Rīgā, brālis gudro jaunu bumbu.

— Jaunu bumbu, ko tu saki! Ek, ko tas līdz, — Zi­bens kļuva nopietns, un viņa seja vērtās svešāda. Iz­zuda rievas un bedres vaigos, nogludinājās krunciņas ap acu kaktiem, tai vietā vēja appūstajā, brūnajā ādā parādījās sīkas, baltas svītriņas. — Lai tiktu galā ar šiem neliešiem, ar dažām bumbām vien nepietiek. Šodien pie «Uniona» … — viņš aprāvās un veikli paķēra Dinas čemodānu: — Nāc man līdzi, es steidzos uz Augsburga dokiem, tepat Balastdambī, tur jāsatiek Brašais.

Kuģu būvētavu viņi sasniedza ātri vien. Lai gan bija svētdiena, strādnieki dūšīgi ierāva. Pēc nesenā streikā dažas liekas kapeikas lieti noderēja, un kas varēja zināt, vai nenāksies atkal pārtraukt darbu. Kniedēja ielāpu krastā izvilkta tvaikoņa sarūsējušā korpusā. Visapkārt klaudzēja āmuri, šņāca lodējamās lampas, elsa kalves plēšas. Citi rosījās peldošajā dokā, kur stāvēja kuģis bez mastiem un virsbūves.

— Met mieru, jāsapīpo, — teica viens, ieraudzījis Zibeni, un pa doka sienu rāpās uz krastu.

— Sveiks, Matrozi! Vai Brašais nav manīts pie ap­vāršņa?

Strādnieks, kuru Zibens nosauca par Matrozi, nolie­gumam pakratīja galvu, tad izvilka tabakas repi un pie­dāvāja nogaršot pašaudzēto. Zibens piebāza savu kaļķīti, pirmo kuplo dūmu tāpat izpūta gaisā, bet otro ievilka dziļi plaušās un caur degunu izlaida atpakaļ.

— To es saprotu! Vecais Rūtenbergs zaļš no skaudī­bas kļūtu, ja tu viņu pacienātu.

— Šos velna fabrikantus es, lūk, ar ko pacienāšu! — norūca Matrozis un sažņaudza pirkstus dūrē.

— Pareizi! — iesaucās Zibens. — Šodien mēs «Uniona» īpašniekiem bezmaz būtu devuši pa īstam pie­smēķēt.

Matrozis izņēma no mutes paštīteni un nesaprašanā paskatījās Zibenī:

— Kā tā? Jūs taču vakar izbeidzāt streiku.

— Vairāk šiem neliešiem arī nevajadzēja, — Zibens dusmās izpūta tādus dūmus, ka viņa galva pilnīgi pa­zuda zilganā mākonī. — Nākam šorīt uz darbu tikai divi cehi, kā jau svētdienas dienā. Pie vārtiem pielīmēts pa­ziņojums. Nu ko, izlasu ar. Neba par velti esmu pagasta skolā študierējis. Izlasu divas reizes, izlasu trešo, labāk no tā nekļūst. No darba atlaisti ap pusotra simta strād­nieku, visi no streika komitejas, pat tie, kas kaut reizi parādījuši meistaram pigu. Pēc pusstundas iela bija viena vienīga ļaužu jūra — cik tur tālu no Grīziņa un Čiekurkalna līdz «Unionam»! Pat sievas ar bērniem at­skrēja. Sašutuši kliedz, krata dūres, dūšīgākie puiši jau lauž bruģi, viens divi — un fabrikā nepalika neviena vesela loga. Noskaņa tāda, ka pietiek viena vārda — un visi aiziet šturmēt gubernatora pili vai pat policijas pār­valdi. Bet to tu kailām rokām pasāksi? Tā pie sevis vēl nodomāju, tad ieraudzīju, ka joņo kazaki. Kā tāds melns mākonis no Aleksandra ielas. Ļaudis metas uz visām pusēm, daži tieši kazakiem virsū. Tik traki kā Kārļa ielā jau nebija, bet uz bruģa palika vairāk par desmit. Cik šiem izdevās arestēt, to nesaskaitīju, tikai nevienu no revolucionāriem rokā nedabūja, citi mūs sedza, slēpa, par varas mākti piespieda pazust. Vai saprotat, ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka tauta uzskata mūs, partijniekus, par savu artilēriju, bet lielgabalus nekad nedrīkst pa­mest ienaidniekam …

— Nu, un tagad pie lietas, — Zibens atkal ierunājās. — Jākaļ dzelzs, kamēr karsta. īsi pēc divpadsmitiem

Vērmanītī notiks plašs protesta mītiņš. Visus kaujiniekus apsardzībai! Tavējie novietosies pie pašas estrādes.

— Mēs būsim klāt, paļaujies uz mani, — paziņoja Matrozis. — Visi kā viens! Tikai… Tu jau zini, ar re­volveriem mums tā paknapi, — viņš kā atvainodamies piebilda.

— Par to esmu domājis. Saņemsi no manis bumbu, es sēdēšu pie Kuncendorfa uz terases. Viss.

Zibens paskatījās pulkstenī:

— Vēl vienu pīpi, ilgāk es nevaru gaidīt.

Viņš piebāza kaļķīti, šoreiz ar mahorku, izsmēķēja līdz galam, tad enerģiski piecēlās:

— Nu, nekā nevar darīt. Kad Brašais atnāk, pasaki, lai skriešus dodas pie Melnā Pētera. Viņš jau zinās. Bet baidos, ka viņš vairs nepagūs, tikai stunda atlikusi.

— Melnais Pēteris? Tas mazais skārdnieks, kas allaž nāca pie brāļa? — apvaicājās Dīna.

— Pareizi, tu taču viņu pazīsti un viņš tevi! Klau­sies, tu man esi paša dieva sūtīta! — nopriecājās Zibens. — Aiziesi, pasveicināsi no manis: «Kas ir zibens bez pērkona,» — paņemsi riekstus, vairāk par sešiem viņam diez vai būs. Nevienu svešu Melnais Pēteris neielaiž un arī nedrīkst ielaist, bet man, pati redzi, jāizrīko puiši. Tieši pulksten divpadsmitos gaidu Vērmanītī…

Pēc piecpadsmit minūtēm Dīna, paguvusi ieskriet mājās un nolikt čemodānu, soļoja pa Balastdambi ar kartona kārbu rokā. Vēl to nevilka uz leju bumbu svars, — tomēr sirds bija trauksmaina. Nav vēl pagājušas divas stundas, kopš iebraukusi Rīgā, un, lūk, jau uzde­vums. Bet vai tiešām viņa ieradusies tikai šorīt? Dīnai likās, ka nemaz nav atstājusi revolūcijas cīņu apņemto pilsētu. Lježa ar turienes sīkajām bēdām tagad rādījās kā tāls sapnis, reiz redzēts un uz visiem laikiem izgaisis. Viņas īstā vieta bija šeit, kaujas ierindā, blakus bied­riem! Un tomēr Dīna juta, ka būtu aplami mēģināt iz­dzēst no dzīves šos mēnešus Beļģijā — tur viņa atradusi sevi, savu mīlu, Ernestu!…

Atcerēdamās šīs dienas, Dīna laimīgi pasmaidīja. Jā, toreiz varēja ne par ko nedomāt, ļauties sapņiem. Bet tagad viņa atradās Rīgā, pildīja kaujas uzdevumu.

Ko gan teiktu Ernests, ja zinātu, kas jāveic! Pūlēdamās iztēloties draugu, Dina pēkšņi sajuta paļāvību, izzuda visas meitenīgās šaubas, uztraukums. Atamans taču arī neuztrauktos.

Pie loga Dīnai nenācās ilgi klauvēt. Laikam taču Melnais Pēteris caur šķirbu slēģos bija pazinis Fausta māsu, jo, nemaz nenogaidījis paroles vārdus, atvēra dur­vis un aicināja iekšā. Meitene paskatījās apkārt un pir­majā mirklī jutās mazliet vīlusies — darbnīca kas darb­nīca. Uz grīdas mētājās veci kastroļi, čuguna katli, pannas, bļodas un piena kannas, dažas ar sudrabainiem alvas ielāpiem, citas izdegušiem caurumiem. Prīmusi, skārda caurules, visādas sarūsējušas kārbas vēl palieli­nāja mistru. Un arī bārdas rugājiem apaugušais sīka auguma amatnieks, kas mundri lēkāja starp šīm graba­žām, nemaz nelīdzinājās noslēpumainam ieroču meis­taram.

— Vai tu ar vēstīm no Fausta? — Melnais Pēteris izsaucās pārsteidzoši daiļskanīgā balsī, kuras dēļ baudīja «Ausekļa» biedrības kora labākā baritona slavu.

— Es no Žibeņa.

— No Zibeņa? — Melnais Pēteris jau atkal bija kājās un sīkiem soļiem tekāja pa pieblīvēto istabu. Tikai tagad meitene pamanīja, ka viņš klibo. Uztvēris Dinas skatienu, Melnais Pēteris pastāstīja:

— Nu jau nekas, teiktu, ka pavisam labi, vakar pat uz kora mēģinājumu aizgāju, bet veselas astoņas nedē­ļas, padomā, gandrīz divus mēnešus slimnīcā nogulēju. Un varēja iziet ļaunāk, daudz ļaunāk, ja nebūtu trāpījies labs dakteris, tāds, kas prot muti turēt.

— Kā tas gadījās? Vai kaujā?

— Kur nu. Tepat manā būdā, bumbas taisot. Pildu vienu, pildu otru, un pēkšņi — ko teiksi, ko ne — viss iet pa gaisu. Atdaru acis, skatos, guļu kā paša bērēs, uz krūtīm prīmuss, bet uz galvas zupas katls. Bet labi, ka tā. Ja šie sasodītie rieksti būtu sprāguši puišu kabatās, ko tad? Tāpēc arī aizrakstīju Faustam, lai steidzīgi at­sūta jaunu sastāvu, ar to veco vairs nav gaisa, pagaidām izlīdzos ar dinamītu. Bet to, zināma lieta, viegli nedabūsi. Cik zaldātiņi nozog un atstiepj, tik man ir, neviena grama vairāk. Vakar, par provi, tikai pieciem riekstiem pietika, bet mūsējie katru dienu nāk pakaļ…

— Es ari pēc tā paša, — beidzot Dīnai izdevās pa­teikt, — Zibens prasa pērkonu, cik vien esot.

— Pieci tikai ir, — sarūgtināts teica Melnais Pēteris. — Ņem vien. Tikai pieskatiet tur Vērmanlti, lai bez se­višķas notēs nešķiež tādu dārgu mantu!

Militārā kapela atskaņoja Šampionam gluži svešu gabalu. Sāpes, ilgas — lūk, ko izteica šī muziķa. Ruse- nieka dūrēs sažņaugtie pirksti atlaidās un kustējās līdzi melodijas ritmam. Šai mirklī viņš bija aizmirsis visu. Toties Šampiona vērīgajām acīm nepagāja secen, ka Vērmanes parkā beidzot kaut kas briest. No Elizabetes ielas, no Pauluči ielas, no Tērbatas ielas, no visām pusēm bariem nāca ļaudis, kas nemaz nelīdzinājās līdzšinējai publikai.

Gandrīz vienlaicīgi no Politehnikuma izskrēja stu­denti, iejaucās strādnieku un amatnieku pūlī.

Šampiona nāsis izpletās. Žurnālista deguns, kas pa­zina degošu būru ciematu dvingu un Dienvidamerikas apvērsumu pulvera dūmus, beidzot saoda vielu kores­pondencei. Viņš nepacietīgi paraustīja Rusenieku aiz pie­durknes :

— Kas tas?

— Emīls Dārziņš, — un Rusenieka acīs iegūlās kaut kas sapņains, mazliet skumīgs. — Jauns, bet kas par spēku! Kad klausos šo muziķu, aizmirstu visu.

— Ne taču. Paskatieties! — uztraucās korespondents.

Rusenieks neatsaucās, kamēr Dārziņa melodiju neno­mainīja sezonas populārākais valsis «Mandžūrijas kal­nos». Kad viņš pagrieza galvu, bija jau par vēlu. Aiziet vairs nevarēja, jo koncerta laukumu tagad iejoza blīvs cilvēku valnis.

— Jums veicas, Šampion!

Valša skaņas spēji aprāvās. Estrādē uzlēca vairāki vīri. Muziķi pameta instrumentus un steidzīgi lasījās projām. Kapelmeistars, atcerēdamies savus oficiera uzplečus, mēģināja protestēt, bet dažas spēcīgas rokas no­rāva viņu no podiuma. Atritinājās divi karogi. Sarkanais ar uzrakstu «Nost patvaldību! Lai dzīvo revolūcija!» izskatījās kā daudzu ielu kauju veterāns, toties melnais ar neveikli uztrieptajiem baltajiem burtiem «Slava kritu­šiem! Lāsts slepkavām!» šķita gluži jauns. Starp tiem paaugstinājumā uzrausās students un, atrāvis ķiteli uz krūtīm vaļā, sāka izkliegt satrauktus teikumus. Un pa­tiešām karstie, mutuļojošie vārdi rādījās plūstam nevis no lūpām, bet no pārpilnās sirds.

Tai pašā mirklī atdzīvojās gorodovojs. Cenzdamies izraut zobenu no maksts, viņš metās uz priekšu. Bet gre­dzenotā roka, kas nupat vēl bija rotaļājusies ar zelta pakaviņu, deva viņam tikko manāmu zīmi. Gorodovojs aizsteidzās uz parka izeju.

Šampions nesaprata ne vārda. Kāpēc studenta runa gūst tādu atbalsi, ka daži pat ar visiem alus kausiem izskrien no restorāna un pievienojas sašutuma saucie­niem, kas aizpilda katru pauzi?

— Mans dievs, ko viņš stāsta? Rusenieka kungs, pār­tulkojiet! — lūdza Šampions.

— Tas pats kā ikkatru dienu. Kazaki apšāvuši strei­kotājus pie «Uniona» fabrikas, — skanēja skopais pa­skaidrojums.

Parka attālā galā atskanēja izmisīgs kliedziens:

— Kazaki!

Un tūlīt simtkārt atbalsojās koncerta laukumā:

— Kazaki! Kazaki nāk!

Ar šo saucienu pietika, lai izceltos panika. Klupda­mas pār savām garajām kleitām, pametušas grāmatas, vēdekļus un somiņas, birģeļu sievas un meitas muka uz visām pusēm. Kāda madāmiņa, histēriski spiegdama, pa­slēpās zem sola. Kritienā cepure bija noslīdējusi uz acīm, un tagad, nekā neredzēdama, nez ko iztēlodamās, viņa sita ar lietussargu pa garām skrejošo stilbiem.

Rusenieks satvēra Šampiona elkoni un lūkoja viņu aizvilkt, taču korespondents izrāvās. Palaist garām šādu retu izdevību? Neparko! Viņš, kas ne vienu reizi vien atradies briesmās, kura ausīs ložu svilpoņa bija gluži ik­dienišķa skaņa, uzskatīja par savu profesionālo pienā­kumu allaž visu redzēt savām acīm … īss mirklis, — un bēgošo ļaužu mutuļojošā straume izšķīra abus. Šampions palika viens, ieķīlēts starp ķermeņiem, kas grūstījās uz parka izejas pusi, bezspēcīgs kā skaida, ierauta atvara virpulī.

Gaisu piepildīja mežonīga svilpoņa. Svilpa jātnieki, dzīdami sakarsētos zirgus tieši pāri mauram, svilpoja nagaikas, ķerdamas te bēgošu muguru, te atvēzētu roku, te bailēs sastingušu seju. Kaut kas apsvilināja Šampiona pieri — degunkniebja drumstalas nokrita zemē. Nekas šausmīgāks viņam nevarēja atgadīties — atrasties noti­kumu centrā un nekā neredzēt! Šampions pat nejuta asinis, kas strūkloja pa vaigu.

Šķita, jātnieku mežonīgais trieciens apgāzīs, samīs, iznīcinās itin visu, kas vien pagadās ceļā. Bet tāds bija vienīgi pirmais, maldīgais iespaids. Attapušies no pār­steiguma, revolucionāri pulcēja spēkus, drudžainā steigā organizējās pretestībai. Un ne tikai viņi. Arī daudzus nejaušus klausītājus iedvesmoja pašaizliedzīgais piemērs. Puisis, kura runu pusvārdā bija pārtraucis kazaku uz­brukums, arvien vēl stāvēja uz skatuves. Bet jau pēc brīža viņš atjēdzās. Atspēries no paaugstinājuma, stu­dents uzlēca virsū garām aulekšojošam kazakam, izgāza jātnieku no segliem, izrāva viņam pistoli un pazuda pūlī.

Tikmēr citi bija paguvuši izveidot ko līdzīgu barikā­dēm — sabīdījuši solus kopā, uzvēluši citu uz cita. Velti jātnieki laida darbā piešus, lūkodami pārvarēt šo šķērsli lēcienā, — tālāk par ieskrējienu tie netika, jo ik reizi akmeņu krusa izbiedēja zirgus. Lieti noderēja arī smagie alus kausi. No restorāna terases sviesti, tie apdullināja ne vienu vien kazaku.

Bēgošo straumē radās sastrēgums. Arvien vairāk vī­riešu, jā, pat dažas sievietes, atgriezās, lai pievienotos strādniekiem un studentiem. Aprima pirmītējā panika, tagad sirdīs plosījās vienīgi liesmains naids.

Nevienlīdzīgā cīņa ilga jau vairākas minūtes. Te veiklas rokas mesta pudele ķēra kazaku sotņas koman­dieri. Kā apstulbis viņš nobraucīja seju, ieraudzīja uz pirkstiem asinis, un no mutes izlauzās rēciens:

— Uguni!

Norībēja šāvieni. Students, kuram bija izdevies izsis­ties līdz savējiem, ievaidējās un saļima. Revolucionāri pieplaka zemei. Bet tas neko daudz nebūtu līdzējis — soli nepasargāja no lodēm, rast aizsegu varēja tikai aiz kokiem.

Šampionam sažņaudzās sirds. Uzrāpies uz čuguna iežogojuma, no kura varēja novērot visu kaujas lauku, viņš līdz sāpēm sasprindzināja tuvredzīgās acis, kamēr izplūdusī apkārtne pieņēma kaut cik noteiktākus apvei­dus. Pēkšņi viņš pamanīja, ka lejā sakustas krūmi, no tiem izlēca cilvēks, garām aizlidoja apaļš priekšmets un nolidoja tur, kur jātnieku bars bija visblīvāks.

— Glābjas, kas …

Kliedzienu nosmacēja apdullinošs sprādziens, šķembu ievainoto zirgu negantie zviedzieni. Daži kazaki turpi­nāja šaut. Bet, kad bumbas eksplodēja cita aiz citas, kad dobjām detonācijām pievienojās asi revolveru spraksti, zaldāti izšķīda kur kurais.

Arī Šampions metās skriet. Ne jau aiz bailēm no bumbām, bet uz telegrāfu — reportāžai katrā ziņā jāie­kļūst rītdienas numurā.

— Stāt!

īgns par negaidīto šķērsli, žurnālists skatieniem sa­stapās ar ūsaino gorodovoju, kuru tikko bija pielīdzi­nājis eņģelim.

— Kas tie par jokiem, mans kungs! Vai jūs nere­dzat — es steidzos?! Steidzos kā nekad savā mūžā!

— Muti ciet! — uzbrēca gorodovojs un ar nepārpro­tamu kustību piedraudēja zvelt ar revolvera spalu pa galvu.

Pienāca žandarmu rotmistrs:

— Kas par kņadu?

— Sis anarhists runā kādā tur suņa mēlē, jūsu lab­dzimtība, — ziņoja gorodovojs.

Šampions katram gadījumam pārgāja uz vācu valodu:

— Es esmu franču pavalstnieks, «Temps» korespon­dents.

Rotmistrs pasmējās kā par gardu joku:

— Pazīstam jūsu trikus, revolucionāru kungi. Aiz­vakar viens uzdevās par trimeru no zviedru tvaikoņa «Odins».

— Mans kungs, jūs mani apvainojat. Jūs vēl nožē­losiet, ka uzdrošinājāties aizkavēt franču laikraksta korespondentu, — un Šampions nikni iegrūda oficierim rokās savu pasi un žurnālista karti.

Uzmanīgi izpētījis dokumentus, rotmistrs atzinīgi pa­smaidīja un iebāza kabatā:

— Neko teikt. Teicams viltojums … Jūs esat apcie­tināts.

— Brīnišķīgs apakšvirsraksts, — pirmajā brīdī no­priecājās Šampions, — «Cara policija apcietina mūsu korespondentu». — Bet, kad gorodovojs sagrāba viņu aiz apkakles un, neraugoties uz pretestību, ievilka or­manī, viss prieks izgaisa.

Tā Šampions nāca pie atziņas, ka Rīga nav kūrorts un gorodovoji nav eņģeļi.