Biedrs mauzeris

OTRA NODAĻA, kurā slepenie atrod tikai mēteli un cilindru

Rusenieks atstāja koncerta laukumu vienlaicīgi ar Šampionu. Lai arī viņam bija iemesls skubai — daudz nopietnāks nekā francūzim, — viņš neizrādīja to un pat nepaātrināja soli. Drīzāk otrādi, — gāja gaužām lēni, kā cilvēks, kuru nupat redzētais galīgi satriecis. Nonācis pie vārtiem, viņš nepiegrieza ne mazāko vērību policistiem, kas aizturēja katru kaut cik aizdomīgu personu, apstājās un demonstratīvi sāka meklēties pa kabatām.

Kāds špiks paspēra pāris soļus uz viņa pusi, bet, pa­manījis, ka svešinieks mierīgi pieiet pie tabakas kioska, pievērsa savu uzmanību citam.

Rusenieks ilgi izvēlējās papirosu šķirni, tikpat ilgi skaitīja izdoto sīknaudu, tad tuvojās žandarmu rotmis- tram palūgt uguni. īgns par traucējumu, oficieris kaut ko noņurdēja, iegrūda viņam saujā sērkociņu kastīti un, pat nevīžodams ieskatīties sejā, devās pārraudzīt apcieti­nāto aiztransportēšanu. Rusenieks aizpīpoja, dziļi ievilka pirmo dūmu, sameklēja rotmistru un ar nevīžīgu «mersī» pateicās par sērkokiem. Pēc tam beidzot šķērsoja ielu.

Vajādami kādu bēgli, garām Pfaba savrupmājai pa­skrēja divi slepenpolicisti.

— Kurā sētā iemuka? Vai kungs nepamanīja? — viens aizelsies uzrunāja Rusenieku un tā arī neaiztaisīja pārsteigumā atplesto muti.

«Atamans! Dieva vārds, Atamans! Nenotveramais kaujinieks, kuram jau veselu gadu dzen pēdas!… Kas gaišā dienas laikā viens pats atbruņojis trīs gorodovo- jus!… Kas nogalinājis Liepājas cietuma priekšnieku!… Kas nolādētajā 13. janvārī saaģitējis Pēterburgas priekš­pilsētas strādniekus pamest darbu un pievienoties de­monstrācijai!… Kas, bēgot no lamatām, nošāvis otrā iecirkņa pristavu!… Vecais Jirgensons, kura vīnu tir­gotavā Atamans bija vadījis ekspropriāciju, par viņa no­tveršanu izsolījis 300 zelta rubļu. Tagad šī nauda tikpat kā rokā!»

Tomēr drausmīgā slava, ko Atamans bija iemantojis neskaitāmās sadursmēs ar policiju, tā paralizēja špikus, ka pat neienāca prātā izdarīt pašu vienkāršāko: izraut pistoli un apcietināt — vai tad divatā vienu nepieveiktu? Slepenie atjēdzās tikai tad, kad kaujinieks atradās gabalā.

— Atamans! Ķeriet viņu! — un špiki atklāja uguni.

Bet roka uztraukumā trīcēja, un lodes nesniedza

mērķi. Kad talkā atskrēja gorodovoji, Atamans jau bija pazudis aiz Marijas ielas stūra.

Šāvieni, kliedzieni, soļu dipoņa iztraucēja Parka ielas iedzīvotājus. Gandrīz visos namos atvērās logi, parādījās izbiedētas sejas. Saskaņā ar policejmeistara rīkojumu sētnieki žigli aizslēdza vārtus.

Sasnieguši Marijas ielu, vajātāji neziņā apstājās — no Atamana ne vēsts.

— Aizlaidām, — nošņācās špiks un nešpetni izla­mājās.

— Tālu viņš nevar būt. Jāpārmeklē visas mājas, — bez īpašas sajūsmas ierosināja gorodovojs, kuru daba nebija apveltījusi ar sevišķu cīņas degsmi.

— Kur nu tagad vairs, — bezcerīgi norūca cits sle­penpolicists. — Neba šis tevi gaidīs. Nav jau nekāds studentiņš… Sim te, kas logs, kas jumts, — viens pīpis. Pa gaisu aizlaidīsies, tpu, nelabais!

No tuvākās pievārtes izkliboja sētnieks. Priekšauts novārtīts, uz pieres puns.

— Te viens ieskrēja, — viņš elsa, — te! Redzu, kāds skrien, gribu aizturēt, bet, kā šis gāž, tā es augšupēdus. Likās pa trepēm augšā.

— Aiz manis! — komandēja špiks. — Putniņš vairs neizspruks. Jūs abi — fiksi sētā! — viņš pavēlēja otra­jam slepenpolicistam un pabailīgajam gorodovojam, kurš katram gadījumam turējās drošā attālumā.

— Es no tās puses jau aizslēdzu durvis, načaļņika kungs, — paziņoja sētnieks, lepns uz savu izdarību.

— Drošs paliek drošs, ar Atamanu nekad nevar zi­nāt, — un, piekodinājis gorodovojam uzmanīt logus un jumtu, špiks ar pārējiem devās uz parādes durvīm.

Tomēr ieiet mājā neuzdrošinājās — pārāk baismīgas šķita patumšās un klusās trepju telpas. Pēkšņi augšā atskanēja soļu troksnis, kāpa arvien zemāk, lika vajātā­jiem ciešāk satvert ieročus. Taču pistoles nolaidās, jo durvju stiklā iezīmējās žandarmērijas spožā uniforma.

Uz ielas iznāca jauns, švītīgs apakšpalkavnieks. Ierau­dzījis apbruņotos vīrus, viņš ar mazo pirkstiņu pamāja:

— Kas te notiek? Ziņo!

— Te slapstās kāds anarhists … — Apakšpalkavnieka niknais skatiens piespieda slepenpolicistu ātri piebilst: — Jūsu augstdzimtība.

Žandarmu oficieris brīdi padomāja:

— Kāds izskatījās? Vai nebija manā augumā, garā, pelēkā mētelī?

— Tiešām tā! — nopriecājās špiks. — Tas ir Ata­mans! Kur jūs viņu redzējāt?

— Cik manīju, iemuka septītajā dzīvoklī.

— Tas ir trešā stāvā, pie otrās ģildes tirgoņa Hers- kinda, — pakalpīgi iestarpināja sētnieks.

— Ko pavēlēsiet darīt, apakšpalkavnieka kungs? — jautāja špiks.

— Ko jūs gaidāt?! Šturmējiet dzīvokli!… Pag, pag, jūs teicāt, Atamans?… Tad nav tik vienkārši. Droši vien tai dzīvoklī vesela banda sēž. Es jums labāk atsū­tīšu papildspēkus un tērauda plates. Citādi jūs sašaus par sietu, — un oficieris ātriem soļiem aizgāja.

Netālu no pilsētas policijas pārvaldes viņš pamanīja trīs gorodovojus vedam kādu jaunekli. Jau pēc ārienes varēja noprast, ka apcietinātais ir revolucionārs. Garie, tumšblondie mati, pakausī veidojot īstu biezokni, snie­dzās pāri melnā krievu krekla apkaklei. Visa valsts un ari Baltijas guberņas tagad mudžēt mudžēja no tādiem Gorkija atdarinātājiem.

Apakšpalkavnieks jau grasījās aizsteigties garām, bet, redzēdams gorodovojus godbijīgi sveicinām, apgriezās:

— Uz Marijas un Parka ielas stūri! Palīdzēsiet gūstīt Atamanu! Skriešus!

— Jūsu labdzimtība, mums pavēlēts … — sadzirdējis Atamana briesmīgo vārdu, stomījās vahmistrs.

— Šo te es pats nogādāšu, — asi pārtrauca oficieris. — Vai kurli esat? Marš!

Pavadījis viņus skatieniem, apakšpalkavnieks pie­sauca ormani un iesēdināja tajā apcietināto.

— Uz kurieni, kungs?

— Brauc pa Maskavas ielu, kad vajadzēs apstāties, pateikšu.

Zirgi laidās rikšus. Aiz muguras palika Tukuma sta­cija, iegriezās Maskavas ielā, pabrauca garām Svētā Kristapa koka tēlam — žandarmu oficieris joprojām klusēja. Jauneklis kļuva arvien nemierīgāks. Nervozi raustījās Ūsiņu apēnotā, plānā virslūpa. Melnie redzokļi nemitīgi šaudījās no vienas puses uz otru. Un bija arī pamats bažām. Ne žandarmērija, ne slepenpolicija neat­radās šai malā. Toties te, kur tikai retumis pagadījās vientuļš gājējs vai laucinieka vezums, bija īstā vieta, lai atbrīvotos no nevēlama cilvēka. Tādos gadījumos «Rīgas Avīzē» mēdza parādīties īsa ziņa: «Bēgot nošauts.»

Patiešām, pārliecinājies, ka iela tukša, oficieris lika apturēt un klusi pateica apcietinātajam:

— Nu, draudziņ, laidies lapās.

Tas krampjaini ieķērās sēdeklī:

— Apakšpalkavnieka kungs, jūs maldāties … Ļaujiet man paskaidrot…

— Nezaudēsim laiku! — nervozi iesaucās oficieris un uzlika roku uz revolvera maksts. — Būs vai nebūs?!

Jauneklis izlēca no ores, neskatīdamies atpakaļ, pa galvu pa kaklu metās kādos vārtos un paslēpās aiz mal­kas grēdas. Kad viņš pēc brīža uzdrošinājās palūkoties pa sētas spraugu, ormanis ar apakšpalkavnieku bija nozudis un tai vietā pa ielu jādelēja dragūni.

… Pēc triju gorodovoju ierašanās bija apritējusi laba pusstunda. Tomēr neviens neuzdrīkstējās doties uzbru­kumā. Kāpēc līst nāvei rīklē — labāk gaidīt piesolītās bruņu plates. Beidzot špiks, kas pirmais bija pazinis Atamanu, neizturēja:

— Ko vairs tielēties … Sāksim!

Viņu mudināja bažas, ka līdz ar papildspēkiem at­griezīsies žandarmu oficieris, ar kuru tad būs jādala Jirgensona izsolītā prēmija.

Turēdams pistoli izstieptajā rokā, viņš piesardzīgi pavēra parādes durvis. Gorodovoji pārkrustījās un se­koja. Klusi viņi uzkāpa trešajā stāvā. Pie septītā dzī­vokļa durvīm špiks izkārtoja savus spēkus, ierādīdams katram izdevīgu šaušanas poziciju. Viņš jau taisījās pa­raustīt zvana auklu, kad vahmistrs pašā tumšākajā kaktā pamanīja kādu priekšmetu. Tas izrādījās garš, pelēks, pēc pēdējās ārzemju modes šūdināts mētelis. Turpat blakus uzgāja arī cilindru, kurā spocīgi baloja papīra gabals. Sērkociņa gaismā špiks izlasīja:

«Valkājiet veseli! Pēdējais Parīzes fasons!

Atamans.»