Biedrs mauzeris

SEPTĪTĀ NODAĻA, kurā kaujinieki skaita rubļus un sekundes

Šampions stāvēja pie loga. Pēdējā laikā tas bija kļu­vis par ieradumu — viņš to darīja pat brīžos, kad lāgā nezināja, kā pabeigt teikumu, kad izgudroja iespaidī­gākus apakšvirsrakstus. Arī tagad, tikko pārbraucis no Liepājas, pat nenomazgājis ceļa putekļus, korespon­dents apstājās, savā iemīļotajā postenī. Pulkstenis virs Rozentāla juvelieru veikala rādīja tieši pusdivi — laiku, kad visbiežāk redzēja Rēgusu ieejam pretējā mājā. Lai par ko Šampions domāja, viņš nekad neizlaida no acīm šo namu, kas neatvairāmi pievilka kā magnēts. Pavisam neuzkrītoši viņš bija ievācis dažas ziņas no sētnieka. Nekāds Rēguss tur nedzīvo. Vienīgo dzīvokli trešajā stāvā īrē provinces kokzāģētavu īpašnieks, kas tikai re­tumis iebrauc Rīgā. Neko vairāk korespondents neva­rēja izdibināt un tomēr bija pārliecināts, ka aiz aizka­riem, kas arī pašreiz nolaisti, mīt kāds noslēpums. Nevar būt, ka deguns viņu maldinātu.

Pie durvīm klauvēja.

— Pasts, Šampiona kungs.

īsa vēstule ar redaktora pašrocīgo parakstu. Jau tas vien liecināja, ka Parīzē ar viņa darbu apmierināti. Vēl skaidrāku valodu runāja pārsteidzoši prāvais čeks, kas izkrita no aploksnes. Bet vislielāko gandarījumu sagā­dāja «Temps» numurs ar Šampiona korespondenci no Rīgas. Virsraksts «Valsis un bumbu sprādzieni» trek­niem burtiem kliedza no pirmās lappuses.

Taču pietika pārlasīt tekstu, lai prieks izzustu. Kas tas? Nevienas rindiņas, pat neviena vārda par piedzīvo­jumiem slepenpolicijā, par Rēgusa un tā aģentu šausmu darbiem, par apcietināto pārcilvēciskajām ciešanām. Šampions zināja, ka šīs apakšnodaļas taisni visspēcīgā­kās. Tās tika rakstītas nevis ar melnu tinti, bet nudien drīzāk ar asinīm. Pieckapeiku gabals, ko Rēguss taisī­jās izsist no viņa deguna, bija vienkārši šedevrs, kas ieietu žurnālistikas vēsturē, un tomēr redaktors to ne­laiž cauri.

Domājot par to, ka redaktors būs sagraizījis repor­tāžu par Liepājā notikušo sadursmi starp armijā iesauk­tajiem rezervistiem un zaldātiem, korespondents vēl vairāk sadrūma. Jāiziet uz ielas, jāizklaidējas, jāatrod kāds cilvēks, kam izsūdzēt savu sašutumu, varbūt tad kļūs vieglāk. Rusenieks vislabāk saprastu viņu, bet tas, kā par spīti, jau trīs dienas nav rādījies.

Nokāpis lejā, Šampions, kā allaž, uzmeta skatienu namam nr. astoņpadsmit. Tā durvis patlaban vērās vaļā. Spraugā parādījās galva, grozījās uz visām pusēm, it kā ostīdama, vai gaiss tīrs, tikai tad cilvēks iznāca. Kaut kas viņa ārienē Šampionam šķita pazīstams. Lips Tu­lians, 11u jā, Rusenieka draugs ar laupītāja vārdu! Bei­dzot cilvēks, kas viņu sapratīs! Un pie viena varbūt iz­dosies izzvejot kādu informāciju. Rusenieks taču teicis, ka gatavojas kas svarīgs .. .

Šampions grasījās šķērsot ielu, bet viņu aizkavēja kariete.

Kad ceļš bija brīvs, korespondents ieraudzīja Rē­gusu. He, he, manu draudziņ, te tu atkal esi. Pagaidi tikai, reiz es nākšu uz pēdām tavām gaitām, gan es iz- sitīšu no tevis piecdesmit franku reportāžu! Un viņš ar pirkstu piedraudēja slepenpolicijas priekšnieka melna­

jai mugurai, kas attālinājās tai pašā virzienā kā Lipa Tuliana stāvs. Kurp viņi abi tā steidzas? Kur viņi abi bijuši? Namā nr. astoņpadsmit. Tas vēl neko lielu ne­nozīmē. Bet ar ko izskaidrot Lipa Tuliana piesardzību, atstājot šo namu? Vai tā rīkojas cilvēks, kas bijis pie fotogrāfā vai pasūtījis jaunu platmali?

Pēkšņi Šampionu pārņēma tāda sajūta, it kā noslē­puma aizkars paceltos. Tur Rēguss tikās ar saviem aģentiem. Tādi konspiratīvi dzīvokļi bija visu zemju policijai. Tātad tā saucamais Lips Tulians ir . ..

Doma vēl nebija izdomāta līdz galam, bet kājas jau naski kustējās pakaļ Lipam Tulianam. Šķūņu ielas stūrī korespondents palēnināja soli, lai neuzdurtos Rēgusam. Par laimi, slepenpolicijas priekšnieks devās tālāk .uz Rātslaukumu, un tagad varēja netraucēti sekot Lipam Tulianam, kura iedzeltenā čičunča žakete attālinājās biržas virzienā.

Šampionam bija grūti paskaidrot, kāpēc to dara. Vienkārši žurnālista instinkts stumdīja uz priekšu, pretī jauniem atklājumiem. Aizmirsts bija viss sarūgtinā­jums, viņš jau iztēlojās avīžu puikas, kas pārplūdināja Parīzes ielas, satricinādami gaisu spalgiem saucieniem: «Zoržs Šampions atmasko bīstamu provokatoru!» Viņš jau sajuta ciešo rokas spiedienu, ar kuru Atamans pa­teicas par šo pakalpojumu revolūcijai.

Šo spīdošo perspektīvu iedvesmots, Šampions juta sevī pietiekošus spēkus, lai vajātu Lipu Tulianu līdz pasaules galam. Bet tas nebija nepieciešams — Rēgusa aģents pazuda kādā Jēkaba ielas namā. Izlasījis uz mar­mora plāksnes «Krievu banka tirdzniecībai ar ārze­mēm», korespondents saprotoši pamāja ar galvu: te viņš laikam saņem savus Jūdasa grašus. Neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, Šampions iegāja ēkā. Bet, pat ja viņš paraudzītos apkārt, nepamanītu slepenpolicistus blakus namu pievārtēs un parādes durvīs — tik labi tie bija paslēpušies.

Operāciju zālē korespondents skatieniem meklēja Lipu Tulianu. Tur jau viņš stāvēja. Bet blakus dāma mēļā samta tērpā ar safjānādas etviju rokās, vai tā nebija Pūrmales jaunkundze? Kur viņa tikusi pie tik elegantas garderobes?

Vēstīdams pusdienu pārtraukumu, noskanēja gongs. Dīna satrūkās, uzbūra uz lūpām nedabisku smaidu un devās pie matētā stikla durvīm ar zeltītu uzrakstu «Pri­vāti». Vēl īsti neattapies no pārsteiguma, Šampions pa­vadīja viņu skatieniem un ieraudzīja citu pazīstamu seju. Mans dievs, Rusenieka kungs! Lips Tulians, Dīna un Rusenieks. Kopā! Tādā vietā! Ja tā ir nejaušība, tad viņš vairs nav Žoržs Šampions, Francijas labākais žur­nālists. Tūlīt viņš būs aculiecinieks nebijušam, pārdro­šam pasākumam, par kuru ieminējies Rusenieks. Uz­brukums bankai, kas cits?!

Šampiona rokas drebēja uztraukumā, nosvīda pat degunkniebja stikli. Kas par vienreizēju sensāciju! Acis jau drudžaini klīda apkārt, meklējot tās detaļas, kas piešķīra viņa korespondencēm vienreizējo taustāmību: apkalpotāja ienesa paplāti. .. Glāzes ar kūpošu, zel­tainu tēju viegli šķind pret metāliskajiem glāžturiem … Nekā nenojaušot, ierēdņi izvīsta savas sviestmaizes un atkal noglabā somās kārtīgi salocīto pergamenta pa­pīru … Slavenais kaujinieks R. ar šķietamu bezrūpību iebāž roku kabatā, gatavs raidīt no sava nepārspējamā mauzera vienu nekļūdīgu šāvienu pēc otra … Pārē­jie … Šampions pagrieza galvu, viņa redzes aplokā iekļuva Lips Tulians.

Mans dievs, tas taču provokators! Sakarīgi domāt viņš šai brīdī nespēja, tikai zināja, ka apdraudēti gan paši revolucionāri, gan viņa korespondence.

Šampions metās pie Atamana:

— Rusenieka kungs? …

— Velns parāvis, kā jūs te gadījāties?! Nemaisieties pa kājām!

— Rusenieka kungs, uzklausiet mani, — viņš ieķē­rās Atamana rokā. — Starp jums ir nodevējs!

Abi bija pazeminājuši balsi. Kaimiņos stāvošs cilvēks varētu sadzirdēt tikai uzbudinātus čukstus.

— Kurš? — nošņāca Atamans.

Uz mēles jau bija Lipa Tuliana vārds, tomēr Šam­pions norija to. Izrunāt šo vārdu ir tas pats kā parak­stīt puisim nāves spriedumu, jo ar nodevējiem kauji­nieki izrīkojas bez žēlastības. Bet vai drīkst notiesāt cil­vēku bez pierādījumiem, tikai uz instinktīvas nojautas un loģiskas kombinācijas pamata? Nevar noliegt, ka simt gadījumos Šampiona deguns nav viņu pievīlisy taču tieši šajā, simts pirmajā gadījumā varēja maldīties. Kas tad īsti zināms? Ka tajā namā Rēgusam ir konspi­ratīvs dzīvoklis? Pat tas vēl īsti nav izdibināts. Ka Lips Tulians novērots ieejam un iznākam no šīs mājas? Tas neko neliecina. Šampionu bieži dēvēja par Parīzes pa­tiesāko žurnālistu, jo viņš rakstīja vienīgi par to, ko redzējis savām acīm. Apsūdzot Lipu Tulianu nodevībā, jābalstās uz faktiem, pagaidām turpretī ir tikai aizdo­mas, un tās pašas balstās uz prāta slēdzieniem. Cita lieta, ja šis cilvēks būtu pieķerts sarunā ar slepenpoli­cijas priekšnieku vai vismaz redzēts ieejam noslēpumai­najā dzīvoklī.. . Lai kādas pūles tas maksātu, nepiecie­šams visdrīzākā laikā sadabūt tiešus pierādījumus. Bet pagaidām viņam nav tiesību apvainot Lipu Tulianu …

Atamans neprašņāja tālāk — laiks bija pārāk dārgs. Kuru katru mirkli Dīna iznāks no pārvaldnieka kabi­neta un nokāps seifu kamerā. Tur viņa būs kā slazdā. Brīdināt! Brīdināt, kamēr nav par vēlu!

Aizmirsis piesardzību, viņš skrēja uz matētajām dur­vīm. Ceļā stājās Robis un it kā sasveicinādamies tā saspieda roku, ka Atamans tikko neievaidējās.

— Kas noticis?

— Mēs esam nodoti. .. Šampions pateica .. . Laikam jau ielenkti . .. Velns parāvis, laid mani vaļā, Grietiņa jābrīdina! — Atamans bija pazaudējis galvu.

Bet Robis nelaida vaļā:

— Nekur tu neskriesi! Atpakaļ savā vietā! Rīkoties saskaņā ar plānu! Un nevienam ne vārda!

Atamans ielūkojās Roba acīs un tajās saskatīja tādu gribas spēku, ka bez ierunas paklausīja.

īsajā mirklī, kamēr Robis bija krampjaini žņaudzis biedra pirkstus, daudz kas tika pārdomāts un izlemts. Ja mēs esam ielenkti, tad šā vai tā jāizlaužas. Bez nau­das vai ar — risks gandrīz vienāds. Bet, ja atkāpjamies tukšām rokām, liekam uz spēli bruņotās sacelšanās lik­teni … Tātad jāizlaužas ar naudu! Kaut vienam vienī­gam cilvēkam! Un šim cilvēkam jābūt Parabellumam. Tas ir apdomīgāks par Atamanu, nemaz nerunājot par Bračku, vislabākais šāvējs, sīkstāks par mani — mirs, tomēr naudu nepametīs. Pārējiem jāsedz Parabelluma bēgšana, ja citādi nevar, ar savām dzīvībām . . . Bet vai tiešām citādi nevar? … Var! Ja mūsu starpā nodevējs, tad jāpieņem, ka arī plāns visos sīkumos zināms slepen­policijai. Bet Rēguss nedara nekā, lai izjauktu pasā­kumu — neapcietina kaujiniekus bankas priekšā, neie- brūk operāciju zālē. Tātad Rēguss grib viņus izvilināt. Robis nejautāja sev, kāpēc. Viņš tagad risināja tikai pašu tiešāko, pašu nepieciešamāko domu. Un tā ska­nēja: Rēguss pamatojas uz kaujinieku plānu, viņiem sa­vukārt jāpamatojas uz slepenpolicijas plāniem. Špiki nedrīkst nojaust, ka kaujiniekiem kaut kas zināms, jā­rada iespaids, ka nekas nav grozīts. īstenībā maza izmaiņa apgriezīs visu otrādi.

Nebija vairs laika paskaidrot biedriem savu nodomu. Un tā arī labāk. Viņiem jābūt mierīgiem, pavisam mie­rīgiem. Viss būs labi, Robis tikai baidījās, vai Atamana nervi izturēs.

Atamana nervi patiešām bija saspīlēti līdz pēdējam. Viņam trūka ārkārtēja gribas spēka, kas ļāva Robim šai brīdī saskatīt Dinā nevis mīļoto sievieti, bet vienīgi ierindas kaujinieci.

Atamans redzēja, kā Dīna, pārvaldnieka pavadīta, iznāca no kabineta un pazuda gaitenī. Redzēja Lipu Tu­lianu, kas viņiem iztālēm sekoja. Redzēja Robi un Pa- rabellumu neuzkrītoši virzāmies uz kāpņu pusi. Vairāk viņš neredzēja nekā. Un tas bija visbriesmīgākais. Roka, aptverot mauzera spalu, vienā mirklī kļuva lipīga. Ausīs dunēja skrejošu soļu troksnis, viņam pat šķita, ka sa­klausa lejā šāvienus. Robis ir traks, pilnīgi traks! Tā nav varonība, tā ir rotaļāšanās ar Dīnas dzīvību. Pie velna ar visu naudu! Un ja jau, tad vismaz vajadzēja viņu, Atamanu, laist meitenes vietā. Dīna netiks galā! Netiks galā!

Nejēdzīgi bija redzēt svētdienīgi ģērbtā Bračkas smaidošo seju. Gribējās dauzīt tam ar dūri pa galvu, ka­mēr tas sapratīs briesmas. Bet pagalam nepanesams bija Šampions — tas stāvēja pie pults un ar aizrautību rakstīja savu korespondenci.

Kāpņu telpā Robi sagaidīja Lips Tulians.

— Robi, man ar tevi jārunā divatā. Ļoti svarīgi, — viņš runāja čukstus, lai Parabellums nesaklausītu.

Pagrabā dzirdēja pagriežamies atslēgu un pārvald­nieka balsi:

— Laipni lūdzu, Firli kundze.

— Vēlāk. Tagad nav laika, — un Robis pagrūda Lipu Tulianu uz priekšu.

Pavēlējis sargam ielaist Dīnu seifu kamerā, bankas pārvaldnieks aizsmēķēja un ņēmās staigāt šurpu turpu. Tādas jau ir šīs bagātās ārzemnieces — atnāk pēdējā mirklī, citus nemaz par cilvēkiem netur. Viņš pat nepa­gūs aiziet uz Klostera pagrabu un kārtīgi ieturēt pus­dienas.

— Labdien, pārvaldnieka kungs. Varbūt neatcera­ties … Es strādāju pie jums par ekspeditoru. Imants Magoņlapa, — Lips Tulians viņu godbijīgi uzrunāja. — Man teica, ka jūs esot lejā. Varbūt atvēlēsiet dažas minūtes?

— Atceros, diemžēl pārāk labi atceros, — norūca pārvaldnieks. — Jūs esat tas pats neapdomīgais jau­neklis, kura atvilktnē atrada musinošas lapeles. Nesa­protu, ko jūs te vēl meklējat.

— Pārvaldnieka kungs, es taču nebiju vainīgs. . . Vai tiešām neatradīsies kāda vietiņa. Tēva karstākā vē­lēšanās, lai es kļūtu bankas ierēdnis. Ticiet man, pār­valdnieka kungs, jums nenāksies nožēlot… — Runā­dams vienā laiclā, Lips Tulians vilināja pārvaldnieku ar­vien tālāk no bruņotajām durvīm.

Pie kāpnēm pārvaldnieks ieraudzīja divus svešus vīriešus, ieraudzīja trauksmes signāla vada pārgrieztos galus ļengani nokarājamies no sienas un pret sevi vēr­stus stobrus. Lips Tulians izrāva viņam papirosu no mutes, Robis tajā iebāza kabatas lakatu. Šī piesardzība nebija lieka. Pārvaldniekam nenāca ne prātā saukt pa­līgā — dzīvība viņam bija pārāk dārga — un tomēr caur drānu izlauzās histēriskas baiļu elsas. Juzdams pie vēdera nāvējošu metālu, viņš vienkārši nespēja citādi.

— Muti! — Un Parabellums piegrūda savu spal­vaino dūri pie pārvaldnieka deguna.

— Ņem šaujamo nost, — pavēlēja Robis.

Tas līdzēja. Pārvaldnieks apklusa. Un sasprindzinātā klusumā viņi gaidīja atveramies bruņu velves durvis.

… Smagās durvis aizkrita ar vāju klikšķi. Dīna pa­lika viena. Ar diviem atslēgas pagriezieniem sargs at­šķīra viņu no ārpasaules. Biedri bija pavisam tuvu, tikai dažu soļu attālumā, un tomēr neviens nevarēs viņai palīdzēt.

Sargs bija tas pats, kas pirmo reizi, un tieši šis maz­svarīgais apstāklis paralizēja Dīnu. Ar pūlēm, it kā puda smagumu viņa pacēla etvijas vāku un laida kakla rotas zibošos akmentiņus caur nejūtīgajiem pirkstiem. Dīna darīja to instinktīvi, lai novilcinātu izšķirošo brīdi. Viņa šai mirklī pat neapzinājās, ka rīkojas saskaņā ar Roba pavēli — Lipam Tulianam taču nepieciešams laiks, lai dabūtu pārvaldnieku projām.

Sekundes ritēja, bet Dīna vienkārši nespēja atraut pirkstus no kakla rotas. Cik ilgi var tā stāvēt? Viņa ne­redzēja sarga seju, bet likās, ka tas viņu jau uzlūko ar aizdomām. Vai tiešām Atamanam bijusi taisnība, ka šis uzdevums viņai nav piemērots. Nē, nē, viņa to spēj, viņa to izdarīs! Tikai jāpārvar uztraukums, jābūt pa­visam mierīgai.

— Neuztraucieties, cienkundze, jūsu briljantiem šeit nekas nenotiks, — sarga balss izrāva Dīnu no sa­stinguma.

Un tai pašā mirklī ausīs ieskanējās jūras šalkoņa, kaiju klaigas un Roba vārdi: «Grietiņa to izdarīs! Un cauri!» Viss pasākums atkarājās no viņas. Tāpēc jārīko­jas, un cauri!

Dīna atvēra somiņu un, izņemot atslēgu, pieskārās tajā noglabātajam revolverim. Atamans reiz teicis, ka ierocis tam allaž iedvešot mieru un paļāvību. Tagad Dīna izjuta ko līdzīgu. Nekādu sevišķu varonību no vi­ņas neprasa, jāizpilda tikai pienākums, ko veiktu katrs ierindas kaujinieks. Viņa atcerējās, ka Robis bija pie­kodinājis nešaut, nesacelt troksni. Un tomēr bija labi apzināties, ka ir apbruņota …

Viss pārējais bija kā biezā miglā tīts. Viņa pat lāgā nesajuta, kā noglabāja rotu, lāgā neredzēja, kā sargs atvēra durvis, lāgā nedzirdēja vārdus: «Lūdzu, cien­kundze!»

Sargs bija viņai pa pusei pagriezis muguru. Ar abām rokām tas turēja atslēgu saišķi. Pāri viņa plecam Dīna redzēja gaiteni. Tas bija tukšs. Tikai pašā galā kaut kas sakustējās. Biedri nāk šurp. Lūk, īstais bridis!

Dīna izrāva no somiņas revolveri un pavēlēja:

— Rokas augšā!

Laikam sargs pat īsti nebija sapratis viņas vārdu no­zīmi, jo nekā tamlīdzīga nedarīja, tikai pagrieza galvu. Pamanījis brauniņu daiļās un trauslās sievietes rokā, viņš pilnīgi apjuka. Nākamajā mirklī Parabelluma stip­rās rokas sažņaudza sarga kaklu un neļāva iekliegties.

Lips Tulians ievilka pārvaldnieku, Robis aizslēdza bruņu velves durvis. Līdz šim viss ritēja pēc plāna. Bet pēkšņi radās negaidīts šķērslis — sargs atteicās pateikt naudas glabātavas atslēgas šifru.

— Ja neteiksi, sašķaidīšu galvaskausu! — piedrau­dēja Lips Tulians.

— Varat mani nogalināt, — stūrgalvīgi atbildēja sargs. — Bet es to nedarīšu.

— Muļķi, — sacīja Parabellums. — Nav tava nauda, buržuju nauda.

— Vienalga. Tā man uzticēta.

— Mēs neesam laupītāji, bet revolucionāri. Nauda nepieciešama ieročiem, — Dīna mēģināja viņu pierunāt.

Sargs kļuva domīgs, tomēr nepiekāpās:

— Es esmu godīgs cilvēks un pildu savu pienākumu.

— Tu esi goda vīrs, — ierunājās pārvaldnieks, kuru bija atbrīvojuši no aizbāžņa. — Mēs tevi apbalvosim.

Tagad Robis zināja, ko darīt. Viņš pielika stobru pie pārvaldnieka deniņiem:

— Ja gribi dzīvot, pavēli sargam atvērt seifu. Es skaitīšu līdz trim. Viens …

— Pasaki viņiem šifru! — izelsa pārvaldnieks.

— Pārvaldnieka kungs, jums tad jāuzņemas visa at­bildība.

— Divi … — skaitīja Robis.

— Kungs debesīs, es uzņemos! Es uzņemos, tikai āt­rāk! — pārvaldnieks drebēja pie visām miesām.

— Labi, tad es to daru, — beidzot izšķīrās sargs. — Bet, kamēr uzgriežu šifru, jās nedrīkstat skatīties.

Parabellums atpogāja savus platos svārkus un atrai- sija viduklim aptītos maisus. Atvērās glabātavas dur­vis, atklājot nelielu telpu ar grēdā sakrautām banknošu paciņām. Robis iesauca pārvaldnieku un Lipu Tulianu:

— Pārskaitiet!

— Bāz tik maisā! — skubināja Parabellums. — Skai­tīs vēlāk.

Jā, laiks ir dārgs. Robis to apzinājās vēl labāk, jo ne mirkli neaizmirsa, ka viņi ir aplenkti. Piecas minūtes aizritējušas, kopš gongs iezvanījis pusdienas pārtrau­kumu — vesela mūžība šādos ārkārtējos apstākļos. Un ja slepenajiem apniks gaidīt uz ielas?… Tomēr nekā nevarēja darīt — ekspropriācija nav laupīšana. Nāksies vēl paciesties. Pagāja vēl dažas mokpilnas minūtes — savā uztraukumā pārvaldnieks tikko spēja skaitīt. Lips Tulians uz papīra atzīmēja tūkstošus, Dīna meta paciņas maisā. Viens jau bija pilns, bet uz grīdas vēl palika kaudze. Pārvaldnieks grasījās turpināt skaitīšanu, tomēr Robis viņu apturēja.

Parabellums nervozēja — ko tas Robis tur tielējas? Bīdot ar pistoli sargu sev pa priekšu, viņš iegāja gla­bātavā:

— Ātrāk!

— Tūlīt, es tikai izdošu kvīti.

Robis saslapināja tintes zīmuļa galu un blankā ar Federatīvās komitejas zīmogu ierakstīja:

«Latviešu Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vajadzībām saņemts no Krievu bankas tirdzniecībai ar ārzemēm (Rīgas filiāles) divi simti piecdesmit septiņi tūkstoši rubļu.»

. . . Operāciju zāles lielais stāvpulkstenis laikam uz visu mūžu tā arī paliks Atamana miņā. Viņš ienīda un nolādēja apzeltīto rādītāju, kas ar nāvējošu gausumu slīdēja no nodalījuma uz nodalījumu. Desmit minūtes, kopš Dīna nokāpusi pagrabā. Pieradis pie tā, ka tikai veiklība, ātrums un spēks izšķir kaujas iznākumu, Ata­mans nespēja vairs ticēt veiksmei. No paša sākuma viņš šaubījās par to. Šaubījās no tā brīža, kad Šampions pa­teica par nodevību. Viņš iedomājās zinām, kas ir node­vējs. Šis cilvēks pašlaik atradās lejā pie Dīnas. Ar katru smeldzošo smadzeņu šūnu, ar katru satraukto asiņu lāsi

Atamans rāvās turp. Un tomēr nekustējās no vietas,, kur viņu bija piekalusi Roba pavēle.

Kad Dīnas slaidais stāvs parādījās zāles galā, Ata­mans pat satrūkās. Velna milti! Sviedrainā roka atlaida mauzera spalu. Tātad tomēr sveika un vesela! Viņš bija gatavs noskūpstīt savu Dīnu. Kaut vai šeit, visu priekšā.

Meitenei uz pēdām sekoja Lips Tulians. Bet kur ka­vējās pārējie? Arī Dīna to nezināja. Kad viņa atstāja bruņu velvi, sargs un pārvaldnieks jau gulēja sasieti, aizbāztām mutēm. Kāpēc gan Robim un Parabellumam ievajadzējies atgriezties naudas glabātavā? Dīna nervo­zēja — kāpēc tik ilgi? . . .

Beidzot viņi iznira kāpņu galā. Abi ar maisiem, — atzīmēja Dīna. Tātad, tomēr nolēmuši paņemt visu naudu. Un pareizi darījuši — gan jau noderēs. Meite­nei neienāca prātā, ka atlikušās banknošu paciņas ne­spētu piepildīt veselu maisu . . .

Un nebija arī laika lauzīt galvu — vajadzēja rīko­ties. Tikai sekundi vēlāk par pārējiem Dīna pacēla savu mazo brauniņu.

— Rokas augšā! — nodimdēja Parabelluma dobjais bass.

— Un mazliet veicīgāk, brālīši! — Bračka tik ilgi bija klusējis, ka vienkārši vairs nespēja.

Kā aiz diedziņa raustīti ampelmaņi, panikas pārņem­tie ierēdņi pielēca kājās. Gaisā uzšāvās kādas divdesmit rokas. Un kas tik tajās nebija! Tējkarotītes un apakš­tases, no kurām sīkām straumēm tecēja atdzisusi tēja, sviestmaizes un salvetes. Kasieris nepaguva atraut ku­mosu no mutes un tā ir sastinga ar vistas kāju zobos. Visjocīgāk izskatījās Šampions — kreiso roku viņš kon­spirācijas dēļ turēja augstu virs galvas, bet ar labo turpināja rakstīt korespondenci:

«Drāmas pirmais cēliens, kas risinājās pazemē, lai­mīgi beidzies. Patlaban ceļas priekškars otram cēlie­nam: uz skatuves mēs redzam statistus — bankas darbi­niekus ar paceltām rokām. Varu jums apliecināt, ka tas nav nemaz tik patīkami, jo arī es atrodos līdzīgā stā­voklī. Slavenais kaujinieks R., kuru lasītājs atcerēsies no iepriekšējām korespondencēm, pāri manai kreisa­jai ausij paņēmis uz tēmēkļa galveno ieeju. Cits kaujinieks — pavisam jauns puisis ar tādām kurpēm, kādas bija modē Pasaules izstādes laikā, — apsargā otras durvis, acīm redzot, papildu izeju. Šī aina sevišķi iespai­dīga tādēļ, ka krasi kontrastē ar mierīgo ielu, kas saska­tāma caur logiem. Ir pusdienas pārtraukums, un šis iestāžu kvartāls gandrīz pilnīgi izmiris. Neaizmirstams efekts: saules stari, krizdami patumšā bankas zālē, zeltī kauji­nieku mauzerus. Tas vispār ir krievu revolucionāru iemīļotākais ierocis. Vienīgi vīram, kas ar savu drūmo ārieni atgādina melnsvārci, ir parabellums, bet drosmī­gajai kaujiniecei D. — brauniņš. Visu skatieni pievērsti vadonim — neparasti garam jauneklim ar maigu un reizē enerģisku seju, kuru var uzskatīt par šejienes nacionālo tipu. Un šim vienkārši, lai neteiktu trūcīgi, ģērbtajam revolucionāram pie kājām maiss, kurā atro­das vesela bagātība!

Notiek kas līdzīgs kaujas apspriedei. Diemžēl nesa­protu vadoņa vārdus, jo viņš runā man svešā latvju valodā. Bet pēc tramīgās izteiksmes revolucionāru sejās nojaušu jēgu. Drama draud pārvērsties traģēdijā — mēs esam ielenkti! Tā es jau domāju. Nupat pamanu, ka lietoju «mēs» «viņu» vietā. Lasītāji man piedos — es ārkārtīgi uztraucos. Interesanti, kā vadonis izkļūs no šīs vairāk nekā kutelīgās situācijas.

Lūk, viņš jau dod attiecīgus rīkojumus. Tie ir ap­rauti un valdonīgi. Man atliek tikai apbrīnot mieru, ar kādu kaujinieki izturas šai brīdī. Liekas, viņi neatzīst nekādus šķēršļus .. .

Trīs vīri ieņem kaujas pozīciju iepretī galvenajai ieejai. Vadonis, uzmetis maisu uz pleciem, dodas uz pretējām durvīm. Arī viņš, kaut uzņēmies visbīstamāko uzdevumu, neizrāda nekādas uztraukuma pazīmes. Pa ceļam pat apstājas un pārmijas dažiem vārdiem ar garmataino revolucionāru, kuru pie pirmās tikšanās uzskatīju par krievu rakstnieku Gorkiju, bet patlaban uzskatu par kaut ko citu. Lai lasītājs man neņem ļaunā, ka neizsakos konkrētāk, bet šai tēmai ceru veltīt vienu no savām nākamajām korespondencēm.

Vadonis jau pazudis aiz durvīm. Aizturu elpu. Tūlīt dzirdēsim šāvienus. Bet nē, klusumu iztraucē tikai pa­kavu dimdoņa, kas pamazām attālinās.

Pagājusi vesela minūte, kurā nekas nav mainījies. Un tagad sākas: trīs vīri ar slaveno pagrīdnieku R. priekšgalā atrauj stiklotās parādes durvis un izskrien ārā. Klusā iela kā uz burvju mājienu atdzīvojas. Gan­drīz no katras pievārtes dzird šāvienus. Tur paslēptie slepenpolicisti mēģina aizsprostot bēgļiem ceļu. Nejauša lode sadrumstalo logu un, gandrīz skārusi manu labo ausi, ieurbjas panelī. Kaujinieki atbild ar nāvējošu uguni. No afišu staba aizsegas kā apgāzta muca izveļas policists un nokrīt garšļaukus uz bruģa. Ormaņa zirgs sāk trakot un metas uz priekšu. Šo apstākli izmanto visjaunākais kaujinieks. Ielēcis joņojošajos ratos, tur­pinādams šaut uz visām pusēm, viņš izlaužas no aplen­kuma. Nelīdz arī tas, ka saskrien policijas papildspēki — jauneklis jau izzudis skatieniem.

Pašlaik esmu spiests pamest R. viņa liktenim un at­kal pievērst lasītāju uzmanību zālei, kur esam atstā­juši pēdējos divus kaujiniekus. Ar parabellumu apbru­ņotais revolucionārs pa visu apšaudes laiku nav pamirkšķinājis ne ar aci, viņa ierocis uzmana katru bankas ierēdņu kustību.

Lūk, viņš kaut ko pasaka meitenei, kas manāmi pār­dzīvo kaujas norisi, pasit maisu padusē un virzās uz papildu izeju. Meitene seko viņam — atmuguriski, jopro­jām apdraudēdama ierēdņus. Spraugā vēl pazib brauniņa stobrs, tad durvis aizveras.

Lasītāji, cerams, būs jau sapratuši kaujinieku taktiku. Apšaude piespieda policiju savilkt visus savus spēkus bankas priekšā, un tādā kārtā izdevās nemanot iznest pa pakaļdurvīm otro maisu.

Tikmēr apšaudīšanās Jēkaba ielā apklususi. Ope­rāciju zālē ieskrien divi apbruņoti slepenpolicisti. Pār­biedētie ierēdņi, nenogaidot pavēli, automātiski atkal paceļ rokas. Kad pārpratums noskaidrojies, visi trokš­ņainā barā dodas lejā, kur risinās dramas epilogs. Iz­rādās — kaujinieki paņēmuši līdzi seifu kameras atslē­gas. Caur lodziņu gan var saredzēt sasieto pārvald­nieku un sargu, bet nav iespējams tikt viņiem klāt. Lai atmūķētu durvis, jāatved no cietuma divi slaveni kramplauži.

No slepenpolicistiem, kuri viens aiz otra saplūst bankā, uzzinu, ka kaujinieks R. pazudis bez vēsts. Arī viņa biedriem izdevies izbēgt. Trūkst noteiktu ziņu vie­nīgi par vadoni, kura vajāšanu uzņēmies slepenpolici­jas priekšnieks Rēguss personīgi. Grūti paredzēt, kāds būs šīs divkaujas iznākums. Ceru, ka varēšu par to pa­stāstīt rītdienas korespondencē.»