Biedrs mauzeris

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA, kurā Parabellums grib bēgt

Saule nežēlīgi svilināja, un pilieni, kas no ūdens- vedēja mucas krita uz sakarsētajiem akmeņiem, tūdaļ ar šņākoņu iztvaikoja. Taču Robis nepalēnināja soli. Norausis sviedrus, steidzās tālāk — viņu gaidīja Fede­ratīvajā komitejā.

Tas bija kokzāģētavu rajons. Arvien biežāk pretī pa­gadījās ar dēļu grēdām piekrautas ores, kuras vilka smagie Brabantes zirgi. Kādu laiku skatu uz Sarkan- daugavu aizsedza «Provodņika» varenie korpusi, tad skatienam pavērās arī pati upe. No tālienes šķita, ka upi klāj rūsgana sega, tikai retumis starp nebeidzama­jiem plostiem pavīdēja brīvs ūdens, līdzīgi ledū cirstam āliņģim. Basu kāju nobradātajā krastmalas zālītē pus­ducis zēnu — viņus par dažām kapeikām nodarbināja Pārupa veļas mazgātava — skaloja, izgrieza un izžāva uz mauriņa palagus. Ieraudzījuši divus puikas, kuri, iz­veicīgi lēkādami no plosta uz plostu, aicināja pievieno­ties, mazie darba rūķi, no kuriem neviens neizskatījās vecāks par divpadsmit, nespēja pretoties kārdinājumam. Pēc brīža viņu draiskās balsis jau pārskanēja gateru griezīgo troksni. Kā jau parasts pēdējā laikā, spēlēja nevis «policistus un laupītājus», nevis «krievus un japā­ņus», bet knēveļi pārvērtās kaujiniekos, kas apkaroja kazakus. Rotaļu pārtrauca ass svilpiens — sardzē atstā­tais skuķēns bija pamanījis Pārupa firmas dzelteni la­koto puskarieti. Zēni, cik vien jaudas, metās atpakaļ krastā, tomēr saimnieks bija ievērojis palaidnību. Ļāvis sev atbilstoši tradīcijai noskūpstīt roku, viņš ņēmās izdalīt pļaukas pa labi un pa kreisi.

Robis neviļus pagausināja soli — šī bērniem noda­rītā pārestība viņam īpaši smeldza. Bet, lai cik derdzīga aina sagūstīja uzmanību, Roba ievingrinātā acs tūdaļ saskatīja, ka viņš šeit nav vienīgais novērotājs. Vēl pirms brīža Robis bija redzējis svešo soļojam aizmugurē, tagad tas stāvēja tepat blakām. Roka ieslīdēja bikšu kabatā, bet tad viņš pazina kuplas, gaišas bārdas ietverto, īsti krievisko seju ar labsirdīgajiem vaibstiem un sapņotāja acīm.

— Maksim! Ko es redzu! Tu Rīgā! — Robis piestei­dzās klāt un ņēmās kratīt roku cīņas biedram, ar kuru pēdējo reizi bija ticies Pēterburgā pie Krasina.

Maksims bija viens no izcilākajiem vairumnieku frakcijas kaujiniekiem, lai arī pēc izskata viņu varēja noturēt drīzāk par svētbilžu gleznotāju.

— To noliegt būtu grūti… Jau turpat divus mēne­šus. Apjautājos par tevi, uzzināju, ka vēl neesi nolicis karoti, un nopriecājos. Vairāk no manis nedrīkst pra­sīt — darba līdz kaklam… Pēc nedēļas es jau atradīšos .citas upes krastā, — un Maksims ar melanholisku ska­tienu atvadījās no Sarkandaugavas. — Pārsviež uz Kau­kāzu. Godīgi runājot, žēl šķirties no Rīgas — labi zēni, ar tādiem nepazudīsi… Bet ko tur darīt, tāds jau pro­fesionāla revolucionāra mūžs.

— Jā, viegli nav, it īpaši mums, kaujiniekiem, — Robis caur zobiem izgrūda.

— Palīgā! Ļautiņi mīļie, palīgā! — pēkšņi atskanēja izmisīgs kliedziens un tūdaļ pārvērtās apslāpētā gār- dzienā.

Turot revolveri šaušanas gatavībā, Robis ar kāju at­stūma veikala durvis vaļā. Gaismas strēles, krizdamas caur nolaistajām žalūzijām, ļāva saskatīt iebrucējus. Viens ar labo roku spieda tirgotāja galvu pie letes, ar kreiso žņaudza tā kaklu. Otrais drudžainā steigā pārbēra kases saturu savās kabatās.

Pēc īsas cīņas kaujinieki atbruņoja pārsteigtos lau­pītājus.

— Cietumā viņus vajag bāzt, šitos nolādētos, pa­kārt! — tikko atguvis elpu, kliedza veikalnieks. — Sau­cas sociālisti, bet staigā apkārt laupīdami!

— Mēs esam anarhisti!

— Vai jums ir partijas atļauja izdarīt ekspropriā­ciju? — Robis naivi jautāja.

Viņam atbildēja ņirdzīgi smiekli.

— Ar tādiem tikai viena valoda, — un Maksims atkal pacēla ieroci. — Atdodiet naudu īpašniekam un pazūdiet!

Kad, veikalnieka svētības pavadīti, viņi devās tālāk, Robis rūgti piezīmēja:

— Tādi gadījumi visvairāk kaitē mūsu kustībai. Mēs cenšamies nevienam nedarīt pāri, nesen pat atlīdzinājām ormanim par ielas sadursmē nošautu zirgu, kaut gan — pats zini — liekas naudas mums nav. Bet tad nāk šie tipi un izjauc visu …

— Kas tiesa, tas tiesa. Revolūciju var taisīt tikai tāds, kam rokas tīras.

Federatīvā komiteja, kura bija spiesta bieži vien mai­nīt konspiratīvos dzīvokļus, šoreiz pulcējās garā, zemā ēkā, kurā kādreiz bija mitinājies «Provodņika» staļļu pārzinis. Noblēdījis prāvu summu uz lopbarības pirku­miem, viņš nodibināja savu transporta uzņēmumu. Ku­čieri un līdzbraucēji aizņēma mansardes istabiņas tepat staļļu augšā, pats īpašnieks bija pārcēlies uz lepnāku kvartālu un, kā jau kārklu vācietim pienākas, dzīvoja Forburgā, iepretī Ķeizardārzam.

Piesaulē uz lieveņa sēdēja večuks un drāza no koka riekstkodi. Nevienam nebūtu iešāvies prātā, ka viņš ap­sargā sapulci.

— Vai kungiem kas pārvadājams? — večuks apvai­cājās, neatraudamies no darba.

— Jā, uz Palīdzības ielu! — teica Robis saskaņā ar paroli.

— Tad jāpalīdz vien būs, — večuks viltīgi piemiedza aci, tad pārmetoši piebilda: — Nokavējāt, biedri. Ejiet vien pa trepēm augšā un pa kreisi.

Sarga norādījums šoreiz izrādījās pilnīgi lieks, jo, kāpjot pa krēslainajām kāpnēm, kuru sapuvušās margas vietumis bija aizstātas ar resnu, pītu tauvu, jau varēja sadzirdēt uzbudinātus saucienus.

— Ir gan konspirācija! — Robis nosodoši nomurmi­nāja, bet tad sarāvās, pazinis Atamana balsi.

— Velns parāvis! Kas tad galu galā svarīgāks — dzīvi cilvēki, mūsu cīņas biedri, vai kaut kādi apsvē­rumi?! Kā es varu rīt iziet kaujā, ja zinu, ka citi manis dēļ i pirkstu nepakustinās? . <.

— Tā ir demagoģija, Ataman, — mazliet klusāka, bet tikpat satraukta balss cirta pretī. — Mums nav tie­sību četru biedru dēļ likt uz spēli daudzu citu dzīvības. Dotajos apstākļos uzbrukums cietumam būtu taktiski neattaisnots …

— Frāzes, tikai frāzes! Bet kur paliek darbi? Un vēl saucas revolucionāri! Gļēvuļi jūs esat, vairāk nekas! Nožēloju, ka esmu ar jums sapinies!

— Neviens tevi netur.

— Labi, ka paši to pateicāt!

Durvis atsprāga, izverdot sīvu dūmu mutuli, kas ietina Atamanu. Likās, viņš burtiski kūpēja no dusmām. Robis satvēra viņu:

— Ataman, apdomā, ko tu dari!

— Nav ko domāt! Ar šiem izlīdzējiem mums nav pa ceļam! Ejam, Robi, mēs ar tevi, paldies dievam, esam vīri! Gan jau paši izrausim viņus no cietuma.

— Komitejas biedriem taču taisnība, — Robis samie­rinoši teica.

Atamans neatbildēja. Tikai uzlūkoja, it kā redzētu Robi pirmo un pēdējo reizi, tad ar niknu kustību norāva drauga roku no sava pleca un smagiem soļiem kāpa lejā.

Robis apzinājās, ka taisnība ir viņa pusē, un tomēr Atamans — sakostiem zobiem, nobālušu seju, kurā jo asi liesmoja nesenajā kritienā gūtās rētas, — labu bridi stāvēja acu priekšā. Ieejot istabā, Robis tikko neieskrēja ar galvu slīpajos griestos. Izslieties pilnā augumā varēja vienīgi telpas vidū, bet to aizņēma ovāls galds, ap kuru sēdēja apspriedes dalībnieki. Viens no tiem pašlaik bija uzrausies kājās un ar dūri uzsita uz galda:

— Tas ir avantūrisms! Tādiem dēkaiņiem nav vietas partijas rindās!

— Mierīgi, mierīgi, — apsauca Mauriņš. — Ja arī mēs ļausim sevi ietekmēt personīgam aizvainojumam, nekur netiksim. Izsvērsim vēlreiz visus par un pret.. . Nu, saki tu, biedri Maksim, — cik apbruņotu cilvēku varētu dot krievu vairumnieki?

— Maz. Un konkrēti šai gadījumā nedošu nevienu — uzbrukums cietumam vairs nav sīka sadursme, kādas atsevišķas grupas izcīna katru dienu. Tā būtu īsta kauja, kas pa spēkam tikai lielai, saliedētai vienībai.

— Tātad pagaidām atteiksimies, — Mauriņš secināja. — Mēs zinām, ka katram riskam jābūt attaisnotam. Šoreiz sakāve nozīmētu nevis atsevišķu neveiksmi, bet daudz vairāk. Desmitiem tūkstošu svārstīgo zaudētu ticību revolūcijas spēkiem. Es, protams, negribu teikt, ka šis lēmums pieņemts uz visiem laikiem. Ja grozīsies apstākļi, var grozīties arī mūsu nostādne. Patlaban pats svarīgā­kais — atgūt nokavēto, vairot kaujinieku rindas, padarīt tos par īstu revolūcijas armiju … Un tagad par Atamanu.

— Es jau teicu — tādiem nav vietas mūsu vidū, — sacīja pirmītējais runātājs šoreiz jau rāmākā balsī.

— Baidos, ka mēs viņu tik un tā vairs neredzēsim,— piezīmēja Robis klusi, kā runājot ar sevi.

— Un tad?

— Būsim pazaudējuši lielisku cilvēku, — Robis tur­pināja. — Atzīstu, viņš šodien bija pārāk ass, bet tam var atrast attaisnojumu. Ja cietumā ieslodzīts mīļotais cilvēks . . .

— Nevaru piekrist. Es arī nupat kā no turienes. Ja viņiem vēl draudētu nāves sods … — tālākos vārdus noslāpēja mokoša klepus lēkme. Runātājs, kuram ilgstošs ieslodzījums bija galīgi sagandējis plaušas, velti centās atgūt elpu. Dzeltenīgo pieri pārklāja sviedru lāses.

— Vai tad tiešām nevar izbeigt smēķēšanu?! — Mak­sims iesaucās un ar īkšķi izspieda pelnu traukā tikko aizkūpināto papirosu. — Tu runā muļķības, Robi! Kas tas par lielisku biedru, kas neprot pakļaut personīgās tieksmes vispārības interesēm? Kamēr tavs Atamans ne­būs izlauzies līdz šai vienkāršai atziņai, no viņa vairāk ļaunuma nekā labuma!

Ganību dambis bija ļaužu pilns. Gandrīz nebeidzamā straumē no darba nāca vīri. Tikai tagad šaurajās šķērs­ielās, kuras veidoja sadugušas koka mājeles, sākās īsta rosme. Retais devās tieši uz mājām, vairākums sastājās pulciņos un pārsprieda dienas notikumus. Taupīdamas dārgo petroleju, sievas ar saviem šuvekļiem pārvietojās uz āru, kur vēl pietika gaismas. Dažas steidzās novākt izžauto veļu, citas, notupušās uz lieveņa, mizoja kar­tupeļus.

Bet Atamans nevienu neredzēja. Ap viņu bija liels tukšums. Atšķelts no biedriem, viens — kas var būt vēl ļaunāks? Vārdu pa vārdam viņš izmisīgi atsauca atmiņā visu, ko pats bija teicis, visu, kas viņam bija teikts. Nē, viņš sev nevarēja neko pārmest! Saudzīgākus vārdus šie ļautiņi, kas to vien zināja kā spriedelēt, nebija pelnījuši. Sāpēja viens — ka ar tiem sadziedājies Robis. Nez kāpēc prātā atausa bērnības ainas, diena, kad viņš bija ierau­dzījis tēvu īstā gaismā. Līdz šim Atamans to bija uzska­tījis par smagāko dienu savā mūžā, bet nupat notikušais šķita vēl divkārt grūtāks. Pazaudēt draugu! Draugu? Jāsmejas! īsts draugs nerīkotos tā kā Robis, īstam drau­gam būtu tikai vienas rūpes — kā atbrīvot Dīnu. Bet vai Robis to maz grib?

Atamana smagie soļi kļuva arvien ātrāki, pamazām pārvērtās skrējienā. Viņš skrēja uz priekšu, grūstīdams garāmgājējus, klupdams pār akmeņiem, skrēja uz priekšu kā cilvēks, kuru trenc akls niknums. Bet pašam Atama- nam izlikās, ka viņš tagad pēkšņi kļuvis redzīgs. Nu viņš beidzot sapratis to, ko pirms tam tikai nojauta. Tas ir vienīgais izskaidrojums Roba rīcībai! Viņš mīl Dīnu un, reiz nav tikusi pašam, nenovēl arī citam. Tāpēc tīšām izraudzīja Dīnu visbīstamākajam uzdevumam bankas ekspropriācijā. Un tagad, kad beidzot panācis savu, pro­tams, nepakustinās ne pirkstu, lai viņu atbrīvotu!

Tukšums pamazām sāka izgaist. Atamans nekā ne­bija zaudējis, izņemot viltus biedrus. Un pasaulē taču nedzīvo tikai Robis vien. Iztiks bez viņa, iztiks bez Fede­ratīvās komitejas. Velns ar viņiem! Ir vēl īsti biedri, ir Bračka, Brašais, desmitiem citu, kas nepametīs draugus nelaimē!

Pie Kuzņecova fabrikas patrulēja gorodovoji, caur vārtu spraugu redzēja strādnieku baru ielencam kādu kungu, pēc lepnā apģērba spriežot, direktoru. Atamans iegriezās šaurā šķērsielā, pa kuru tikko nomanāma vēja pūsma dzenāja kvēpus. Te žogā jābūt caurumam, bet Atamanam trūka pacietības to sameklēt. Atkāpās dažus soļus lēcienam un jau atradās viņā pusē. Līdz ceham, kur strādāja Bračka, nācās laipot gar atkritumu bedrēm un lūžņu kaudzēm.

Atamans sastapa Bračku tieši tajā brīdī, kad tas kopā ar biedriem devās uz vārtu pusi. Ieraudzījis draugu, Bračka skriešus steidzās pretī:

— Nu, vai zin, brālīt, tev gan ir labs deguns! Kā tu zināji, ka nupat kā pieteicām streiku? Saki, — kas par lietu? Kad vazosim vaļā!

— Jāatbrīvo no cietuma Grietiņa un pārējie. Esi ar mieru?

— Atradis, kam jautāt, saproties … Sen jau vaja­dzēja!

Spējā prieka uzplūdumā Atamans satvēra Bračkas roku:

— Bračkiņ, tu tomēr esi īsts vīrs.

Bračka vispār bija atsaucīgs pret uzslavu, un dzirdēt tādu no Atamana divkārt patīkami.

— Uz mani var paļauties, — viņš teica, tad apvai­cājās:

— Un kā ar kaujas plānu, vai Robis jau izstrādājis?

— Robis ir bāba, pie velna viņu!

— Nu, vai zin… Te kaut kas neštimmē.

— Es šodien viens pats izplēsos ar visu Federatīvo komiteju, bet šis man vēl uzklupa.

— Tad jau, saproties, sanāk, ka visi ir pret. Tikai mēs ar tevi par, — Bračka nostiepa.

— Un kas par to? — Atamans izaicinoši jautāja. — Iztiksim bez viņiem! Ja esi gājējs, labi, ja nē — saki skaidri un gaiši, — un viņš pagriezās uz iešanu.

Bračka apjukumā sekoja viņam, tomēr netālu no vārtiem apstājās:

— Klau, Ataman, man tā lieta nepatīk. Robis, zin, mums galu galā ir galvenais. Kā nu tā pēkšņi bez viņa? Gan viņš zina, ko dara. Lai dod komandu, tad es pir­mais! Zin, Ataman, tu nedusmojies, bet… — Bračka panāca Atamanu un lūdzoši satvēra aiz elkoņa.

— Nost no ceļa, citādi gāzīšu!

Bračka izbrīnā atlēca atpakaļ.

Atamans viens pats devās tālāk. Viņš bija sapratis, ka tādu pašu atbildi dzirdēs arī no pārējiem, un tomēr nespēja griezties atpakaļ. Viņu nevadīja vairs pārliecība par savu taisnību, tikai spīts. Par spīti Federatīvajai ko­mitejai, par spīti Robim, par spīti Bračkam, par spīti visiem, — viņš atbrīvos Dīnu, kaut to vajadzētu darīt gluži vienam!

«Sveiki, biedrenīt! Redzēju, ka tevi veda pa pagalmu, un pēc tam vairs nebija grūti uzzināt, kādā kamerā atrodies. Priekš tam jau mums arī cietumā pastāv orga­nizācija. Citādi mums te būtu tāda suņa dzīve, ka ātri vien paceltu ķepas gaisā. Biedrenei, kura tev pirtī iedeva šo šrifti, vari pilnīgi uzticēties. Viņa ir jūsu korpusa pastniece un piegādās man tavu atbildi. Parabellums sēž tagad kopā ar Lipu Tulianu, tu varētu aizrakstīt. Kad izlasīsi, iznīcini. To es tev saku tāpēc, ka tu pirmo reizi cietumā. Runā, ka tikai tie pirmie desmit gadi tie grūtākie. Bet tik ilgi mums ar tevi nebūs nosēdēt. Gan biedri mūs atbrīvos ātrāk. Tikai nevajag izsamist — un galvu augšā. Cīņai sveiks! Zibens.»

Izlasījusi vēstuli, Dīna paklausīgi saplēsa to, bet, kur likt, tā arī nezināja. Pēc ilgas domāšanas nolēma ziedot savu pēdējo maizes gabaliņu un iemīcīja tajā papīrīšus, lai vēlāk izmestu. No Zibeņa zīmītes kļuva kaut kā gai­šāk un vieglāk. Un vispār ieslodzījums nav nemaz tik šausmīgs, kā kādreiz likās. Viņa atcerējās, ar kādiem drebuļiem bija raudzījušies Lježas cietuma restotajos logos. Toreiz šķita, ka tur nokļūt nozīmē būt dzīvi apraktam. Nu izrādījās, ka aina nemaz nav tik drūma un bezcerīga. Arī te pastāv kolektīvs. Pirtī un pastaigas laikā viņa satiekas ar biedrenēm, slepenais pasts dod iespēju sazināties ar citām kamerām, ar vaļu.

Tiesa, viņa dzīvo cietumā, tomēr dzīvo. Tiesa, viņa atrodas nebrīvē, bet arī šeit ir un paliek cīnītāja. Pavi­sam nesen Dīna uzskatīja uzbrukumu bankai par savām īstajām kristībām, kas deva tiesību nostāties kā līdzīgai blakus tādiem neikdienišķiem cilvēkiem kā Robis un Atamans. Toreiz viņa nenojauta, ka smagākais, ka īstā pārbaude — apcietināšana, pratināšana, nebrīve — vēl priekšā. Tagad ari tā godam izturēta. Vēl pirms dažām dienām Dīna, iespējams, būtu ar to lepojusies, šodien uzskata par dabisku, ka slepenpolicijā nekā nav pateikusi. Ne velti mēdz teikt, ka cilvēks aug līdzi grū­tumiem.

Protams, nav jau viegli — trūkst brīvības, drūzmaino ielu, zaļo dārzu, pa kuriem pastaigājas pārīši, šujmašīnas darbīgā trokšņa, bet visvairāk — Atamana, trūkst tā, ka brīžiem viņa ar zobiem iekožas spilvenā.

. . . Parabellums gulēja uz kojas un stīvi raudzījās restotajā debesī. Ne uz mirkli neaizvēra acis, tomēr ne­pamanīja, ka tā kļuva Violeta, arvien tumšāka, kamēr melnajos četrstūros jau iemirdzējās zvaigznes. Gāja stundas, zvaigznes pamazām pārvietojās no kvadrāta uz kvadrātu, augstāk kāpa austošā rīta pelēkā švīka — Parabellums nepakustējās. Kad atnesa brokastis, Para­bellums pat nepagrieza galvu. Tikai ap pusdienas laiku negaidot ierunājās:

— Klausies!

Lips Tulians neticēja savām ausīm. Jau gandrīz dien­nakti Parabellums nebija nekā teicis, nedz atbildējis uz jautājumiem, varēja rasties iespaids, ka viņš vispār zau­dējis valodu. Lips Tulians pienāca tuvāk un apsēdās uz kojas malas.

— Jābēg! Tev arī! — pēc ilgas klusēšanas Parabel­luma balss skanēja vēl dobjāk, tāpēc Lips Tulians pir­majā brīdī īsti nesaprata šo vārdu jēgu.

Bet Parabellums nemaz nesagaidīja atbildi. Šis lē­mums bija piedzimis tādās mokās, ka šķita negrozāms. Tikpat negrozāms kā izdarītā kļūda.

Kā jau Robis bija paredzējis, manevrs ar papīriem piebāzto maisu, aizvilinādams Rēgusu pa nepareizām pē­dām, ļāva Parabellumam netraucēti iznest naudu no bankas un nokļūt Marienbādē. Līdz šim brīdim viss gāja gludi. Kad Parabellums, galīgi nosvīdis savos melnajos vadmalas svārkos, izlīda no meža un ieraudzīja savā priekšā pludmali, viņš atlaidās, lai atvilktu elpu un atgūtu cilvēcisku izskatu.

Parabellums gulēja starp diviem krūmiem. Netālu stiepās peldiestādes mugurfasāde. Vietām smiltis bija ne tikai aizsegušas pāļus, bet uzkāpušas pat līdz ka­bīņu rombveidīgajiem lodziņiem, pret kuriem berzās vējā locītie vītola zari. Pa kreisi viļņoja jūra. Bet ska­tienu tūdaļ saistīja kas cits — zaldātu zaļganie formas tērpi. Vesels vads. Slēgtā ierindā tie pa pludmali nāca tieši šurp, soļu rakstā līgojās durkļi. Pretī peldiestādei, paklausot oficiera komandai, zaldāti izvērtās vienrindas līnijā un skriešus devās pa liedagu uz augšu.

Tagad nebija laika domāt. Mesties bēgt vairs neva­rēja, jāpaslēpjas. Parabellums ielīda dziļāk krūmos un blīvajā smilšu valnī pamanīja šauru spraugu starp diviem pāļiem. Acīm redzot tā izveidojusies pavisam nesen, vēja virzienam mainoties. Nākošajā mirklī viņš jau atradās zem peldiestādes un ar drudžainu skubu aizbēra caurumu no iekšpuses. Kādam brīdim viņš nu bija drošībā. Taču šoreiz runa gāja nevis par pašu, bet par viņam uzticēto naudu. Uz astoņpadsmito kabīni ta­gad vairs nelikt. Būs vien jāatstāj kaut kur šeit. Pil­nīgi izslēgts, ka viņu kāds būtu ievērojis — krūmi bija pietiekami kupli, lai noslēptu katru kustību.

četrrāpus Parabellums devās uz priekšu. Atrast Roba norādīto vietu — tieši zem astoņpadsmitās kabī­nes, kurā viņš nekad netika bijis, — nedrīkstēja pat cerēt. Toties Parabellums uzgāja citu viegli iegaumē­jamu orientieri — pāli ar nolobītu mizu. Pārliecinājies, ka tuvumā cita tāda nav, viņš nometa melno katliņu un svārkus un ķērās pie darba. Ieracis naudu, Parabel­lums rūpīgi aizmēza pēdas un atlaidās blakām. Viņš bija caur un cauri slapjš, jo apziņa, ka apkārt ložņā zaldāti, negribot bija likusi paātrināt kustības. Tikai tagad Parabellums saprata, ka steigties nav bijis ne­kādas nepieciešamības — šā vai tā viņam jāpaliek slēp­tuvē. Ja nāktos atbildēt tikai par sevi, viņš vēl mēģi­nātu naktī izsisties. Bet patlaban vissvarīgākais sveikā nokļūt līdz Robim un paziņot, kur noglabāta nauda. Tātad riskēt būtu noziegums. Viņš te paliks dienu, di­vas, tik ilgi, kamēr zaldātiem neapniks.

Pabāzis zem galvas salocītos svārkus, uzlicis uz acīm katliņu, Parabellums centās aizmigt, bet kaut kas traucēja. Pagāja kāds laiciņš, iekams viņš aptvēra iemeslu. Līdz viņam nonāca dažādi trokšņi — basu kāju plikšķēšana, atslēgu skrapstoņa, glāžu šķindoņa bufetē. Nedzirdēja vienīgi zaldātu balsis, ieroču žvadzoņu, ofi­cieru pavēles. Savādi. Parabellums aizrāpās līdz aizbēr­tajai spraugai un izurba smiltīs šķirbu. Caur zaru tī­mekli viņš ieraudzīja piramīdā saslietas šautenes, gar kurām pastaigājās vientuļš sargs. Paplašinājis caurumu, saskatīja arī kaudzēs saliktās uniformas. Tas nu gan it nemaz neatgādināja cilvēka medības.

Zaldātiņi peldējās, — ko citu varēja darīt bez drē­bēm un ieročiem .. .

Tagad bija iespēja izpildīt Roba tiešos norādījumus. Vajadzēja tikai uzmanīgi izlīst ārā un doties uz astoņ­padsmito kabīni. Izrakt un pārvietot naudu arī nebūs grūti. Bet vai tam kāda liela jēga? Tikpat labi pats Robis varēs šeit pagrīdē aizrāpot šos dažus liekos so­ļus no astoņpadsmitās kabīnes līdz noplicinātajam pā­lim. Tātad jālaižas lapās, kamēr zaldāti nav atgriezu­šies. Ātrāk jāpaziņo Robim, kurā vietā nauda noslēpta, tad viss būs kārtībā.

Viss būtu bijis kārtībā, ja ne iekrišana stacijā. Ta­gad viņš ir vienīgais zinātājs. Aizrakstīt Robim? Bet zīmīti taču varēja pārķert ienaidnieki. Parabellums pats bija redzējis, kā Fausts atšifrē slepenu dokumentu. Kur teikts, ka Rēgusam nav tāda speciālista? Un pat labā­kajā gadījumā vēstule tomēr ies caur daudzām rokām. Arī starp savējiem var gadīties kāds, kas neprot turēt mēli aiz zobiem. Viņš visam mūžam dabūjis bargu mā­cību, toreiz, kad pie pirmā bēgšanas mēģinājuma uzti­cējies biedram un ticis nodots. Lai cik Parabellums lau­zīja galvu, tomēr nespēja izgudrot tekstu, kas nedotu arī citiem mājienu par naudas slēptuves vietu.

Jā, stāvoklis patiešām drausmīgs. Jo vairāk tāpēc, ka arī klusēt nedrīkst — tuvojas taču «Odina» atieša­nas diena. Varbūt Robis jau velti izmeklējies zem astoņpadsmitās kabīnes. Skaidrs, ka arī Robis, vienī­gais cilvēks, kuram Parabellums uzticējās bez ierobe­žojuma, tagad viņu tur par zagli un nodevēju. Šī doma bija nepanesama, tā sagādāja gandrīz vai fiziskas sā­pes. Bet arī šīs sāpes viņš būtu gatavs paciest, ja vien zinātu naudu atrodamies drošās rokās. Nauda nozīmē vintenes, bez tām sacelšanās jau iepriekš lemta sakā­vei, bez tām neizmainīt darba tautas likteni. Apstākļi tā iegrozījušies, ka no viņa, vienīgi viņa atkarīgs, vai tūkstošu tūkstošiem kādreiz izdosies gūt brīvību un cil­vēcisku dzīvi. Uz viņa pleciem gulst milzīga atbildība. Parabellumam likās, ka visa viņa cīnītāja pagātne — aģitācija Liepmuižā, katorga, partijas darbs Rīgā, kau­jinieka gaitas — zaudētu katru nozīmi, ja viņš neiztu­rēs šo pārbaudījumu, ja viņam uzticētā nauda neieliks ieročus revolūcijas rokās.

Tomēr rakstīti Nē! Reiz nospriedis, Parabellums stūrgalvīgi turējās pie nospraustā ceļa un neatkāpās ne par matu. Bet šis ceļš bija strupceļš, jo atsitās pret cietuma mūriem. Tātad jāizkļūst no šiem mūriem, jā­bēg! Lūk, līdz kādam negrozāmam lēmumam bija izur­bies Parabellums savās mokošajās pārdomās …

Vai brīnums, ka Lips Tulians, kas nestādījās priekšā, ko pārdzīvoja Parabellums, uzskatīja šo priekšlikumu par murgojumu?

— Tu laikam nezini, ko saki, — viņš iekaisa. — Cie­tums pastāv jau gadiem, bet nav vēl dzirdēts, ka no še­jienes kādam būtu izdevies izmukt.

— Mums jāizdodas, — Parabelluma tonis necieta iebildumus.

— Korpusā ir trīs uzraugi, katrā stāvā viens, bez tam sargs pie durvīm. Teiksim, naktī ne visi ir uz vie­tas, bet neaizmirsti sargus pie vārtiem un zaldātus.

— Negribi, laidīšos viens.

To nu atkal Lips Tulians nevēlējās. Tāpēc pasteidzās nomierināt biedru:

— Ko tu piesienies? Es tev palīdzēšu, tikai pasaki, kā domā to izdarīt.

īsti labi to pats Parabellums nezināja. Viņš zināja tikai vienu — katrā ziņā jāizkļūst brīvē, tāpēc visvai­rāk paļāvās uz laimi. Joprojām neuzlūkodams Lipu Tu­lianu, Parabellums izklāstīja savu plānu:

— Nav pirmoreiz. Naktī gaiļi lejā sit kārtis. Dau­zām pie durvīm. Atnāk viens, es viņam virsū, tu sasien, atņem ieroci, ieslēdzam kamerā. Mēs lejā, tiekam galā ar pārējiem gaiļiem, pārģērbjamies, prom uz vārtiem. Nolaižam no kājām sargus un tad katrs uz savu pusi. Ar mieru?

— Tev viegli runāt, bet kur es palikšu? Man Rīgā nav kur paslēpties, savā dzīvoklī nedrīkstu rādīties.

— Iesim uz komūnu. Gan Robis izdomās, ko tālāk.

— Tad es esmu ar mieru, — beidzot piekrita Lips Tulians. — Tev tikai nāksies sīki aprakstīt, kur tā ko­mūna atrodas, lai es tumsā neapmaldītos.

.. . Cietuma priekšnieks Ludvigs pacēla roku, lai pieklauvētu. Nav diez cik patīkami klauvēt pie sava kabineta durvīm, bet ko lai dara? Viņš bija pietiekami gudrs cilvēks, lai saprastu, ka īstais saimnieks šeit ta­gad Ļihejevs.

— Jūs mani aicinājāt? — Ludvigs vaicāja Ļiheje­vam, kas plati sēdēja viņa krēslā, aiz viņa rakstām­galda.

— Jā, piesēdiet, lūdzu, — vēlīgi teica Ļihejevs. — Vajadzēs pārvest Dīnu Pūrmali uz vieninieku kor­pusu.

— Ko jūs teicāt? Vai es pareizi dzirdēju?

— Pilnīgi pareizi. Dodiet rīkojumu, lai viņai ierāda kameru tai pašā stāvā, kur atrodas bankas uzbru­kuma dalībnieki, — jau mazliet nepacietīgi atkārtoja slepenpolicijas priekšnieka palīgs.

— Sieviete vīriešu korpusā? Pilnīgi neiespējami! — Ludvigs saslējās. — Tas nevienā reglamentā nav pa­redzēts. Es jums tūlīt parādīšu instrukciju, — un viņš grasījās noņemt no sienas iestikloto priekšrakstu.

— Varat nepūlēties, esmu to jau desmitiem reižu pārlasījis .. . Bet Pūrmale tomēr būs jāpārvieto, Rēgusa kungs tā lika.

Ludvigs kļuva domīgs:

Varbūt jums labpatiktos paskaidrot iemeslus? To es pagaidam nedrīkstu. Jums jāapmierinās ar apziņu, ka tas ir valsts interesēs.

— Nezinu, nezinu.. . Un ja nu pēkšņi ierodas cietuma departamenta inspektors un redz tādu neliku­mību? Līdz šim man padotā iestāde bauda paraugcie- luma slavu.

— Slepenpolicija uzņemas visu atbildību, — sva­rīgi paziņoja Ļihejevs. — Bez tam jums drīz būs liku­mīgs pamats. Kuru kairu dienu Livlandē izsludinās karastāvokli. Tad arī Dinai Pūrmalei draudēs nāves sods, un nāvinieku kameras, kā izriet no šīs jūsu in­strukcijas, atrodas vieninieku korpusā.

— Nu labi, bet atbildību es no sevis noveļu, — Ludvigs paraustīja plecus, tomēr pie durvīm atcerē­jās: — Un kā tad pati Pūrmale? Viņai tiesības pro­testēt.

— Neuztraucieties, lieku galvu ķīlā, ka viņa to ne­darīs. Viņai taču izdevīgi būt tuvāk pie savējiem.

Tālāk par slieksni Ludvigs netika, jo ceļu aizspros­toja uzraugs:

— Priekšnieka kungs, pie jums kāds politiskais.

— Atkal?! Vai tiešām vairs miera nebūs?! Par ko tad šis grib sūdzēties?

— Nezinu, priekšnieka kungs, saka, esot svarīga runāšana.

Ludvigs atviegloti nopūtās un pagriezās pret Ļihe- jevu:

— Tad jau laikam pie jums.

Slepenpolicijas priekšnieka palīgs tramīgi pielēca kājās:

— Lai dievs nedod! Vai būtu kas mainījies? — viņš nomurmināja. Ieraudzījis Zibeni, savukārt atviegloti noteica: — Nē, šoreiz tomēr pie jums, — un izgāja no kabineta.

— Nu, kas tad atkal? — Ludvigs dusmīgi norūca. — Jūs uz kroņa rēķina baro, jums ir jumts virs galvas, par pirti nav jāmaksā, pat pastaigāties ved. Jūs dzīvo­jat kā paradīzē! Bet jūs tikai — sūdzēties un sūdzēties.

— Nebūt ne! — atdarinot cietuma priekšnieka iemī­ļoto militāro toni, Zibens pat sasita papēžus. — Atļau­siet vaicāt, — kā šai paradīzē darbojas pasts? Vai pie­nākusi atbilde uz manu iesniegumu?

— Ko jūs rakstījāt žandarmērijai? Tieši tā! — arvien

vēl nemanīdams, ka viņu mēdī, Ludvigs paskaidroja: — No žandarmērijas zvanīja pa telefonu, ka pastā so­ciālistiskās organizācijas adresi nezinot. Pieprasa, lai jūs uzrādot adresi.

— Prieks censties! Bet no kurienes lai es to zinu? — Zibens tēloja naivo. — Man nav ne jausmas, vai vispār tāda organizācija maz pastāv un kur tā atrodas. Vai tad nevar pameklēt adrešu galdā?

— Mierā! — Ludvigs zaudēja pacietību. — Vai nu jūs esat dumjš, vai mani uzskatāt par ēzeli? — viņš uzbrēca.

— Jūs, priekšnieka kungs, to labāk zināsiet. Ko es, nabaga arestants . . .

— Ārā!

— Prieks censties! — un atvadām Zibens vēlreiz sasita papēžus.

Soļodams pa pagalmu, Zibens apmierināti smaidīja. Bija izdevies sakaitināt uzpūtīgo cietuma priekšnieku, papildus pabūt svaigā gaisā un, pats galvenais, kādu stundu izrauties no kameras dzīves vienmuļā rituma. Pie ieejas korpusā sākās parastā ceremonija, Zibeņa konvojnieks piezvanīja, sargs, ielaidis apcietināto, vis­pirms rūpīgi aizslēdza durvis, izkratīja viņu no galvas līdz kājām un tikai tad pasauca otrā stāva uzraugu. Gaiteni pašlaik slaucīja tas pats kriminālnoziedznieks, kurš Parabellumam bija nodevis zīmīti. Kad Zibens pagāja garām, viņš, neatliekdams muguru, pačukstēja:

— Uz sešdesmito atvests sievišķis. Pūrmale.

Tikai kamerā Zibens attapās no pārsteiguma. Pirmā izjūta bija prieks — sešdesmitā viennīca atrodas taču šai pašā stāvā, koridora galā, un tagad varēs bez grū­tībām uzturēt sakarus. Zinot, ka turpat blakus sēž veci paziņas, arī Dīnai būs vieglāk ap sirdi. Bet pagāja kāds brīdis, un Zibens kļuva nemierīgs. Kur tad dzirdēts, ka sievieti novieto vīriešu korpusā? To stingri aizliedza cietuma instrukcijas, kuras viņš, izlietodams atsevišķus paragrafus savās sūdzībās, zināja no galvas. Ja nu tās pārkāpa, tad droši vien bija kāds īpaši svarīgs iemesls. Mēģinādams izdibināt šīs dīvainās rīcības motīvus, Zi­bens pēkšņi atcerējās Ļihejevu. Sastapis savu spīdzi­nātāju kancelejā, viņš tam nepiešķīra sevišķas nozī­

mes — vai tad Rēgusa palīgam maz darīšanu cietumā. Taču tagad Ļihejeva klātbūtne vairs nelikās tīri nejauša. Vai tai kāds sakars ar Dīnas pārvešanu? Uzplijās vi­sādi minējumi, tomēr neviens nederēja . . .

Vai būtu ticams, ka ievests karastāvoklis un nāves kandidātus novieto vienkopus? Zibens grīni saviebās. Viņš ar gandarījumu atcerējās, kā paša mestā bumba aizraidījusi kazaku sotņas komandieri uz viņpasauli. Tagad nāksies pievienoties, un tas jau daudz nepatī­kamāk. Taču vēl ļaunāk, ka līdzīgs liktenis, acīm redzot, draud Fausta māšelei. Bet grozīt nekā nevar. Tā kā ban­kas uzbrukumā ticis nonāvēts viens policists, cariskā tiesa ar tai piemītošo taisnības izjūtu apvainos slepka­vībā visus dalībniekus bez izņēmuma.

Lai vai kā, jaunumi jāpaziņo biedriem. Pārliecinā­jies, ka gailis nepastaigājas pa gaiteni, viņš piebungoja pie sienas. Tūdaļ atskanēja signāls: «Klausos.»

Kaut Zibens nekad nebija redzējis «Telegrāfu», kā pie sevis mēdza dēvēt kaimiņu, viņš par to zināja visu, pat varēja iztēloties ārieni. Kavēdami laiku, viņi klau­vējienu valodā stāstīja viens otram ne vien svarīgas cietuma ziņas, bet arī dažādus sīkumus.

Nepagāja ne piecas minūtes, un ziņa sasniedza četrdesmit astoto kameru. Parabellums tikai paraustīja plecus. Izbēgt, nodot naudu Roba rokās — lūk, patla­ban vissvarīgākais. Toties Lips Tulians prata spriest plašāk. Izdomājis savu domu līdz galam, viņš nostājās kameras vidū. Gribot negribot Parabellumam nācās pārtraukt pastaigu, jo šaurajā telpā netika garām.

— Klausies, Parabellum, mēs divatā nevaram bēgt.

Parabellums nikni pablenza Lipā Tulianā:

— Mēģini tik noraustīties!

— Saproti mani pareizi, tādā veidā nekas neiznāks.

— Jāiznāk!

Lips Tulians kāpās atpakaļ — tik draudoša bija Parabelluma izturēšanās.

— Ļauj taču izrunāt . . . Man ir cits plāns, daudz labāks! Jo vairāk cilvēku piedalīsies, jo lielākas izre­dzes uz panākumiem. Paķersim līdzi arī Zibeni un Grietiņu. Būs vieglāk tikt galā ar gaiļiem.

— Vazāties ar sievieti? Lieka bagāža!

— Bet viņai taču arī draud nāves sods, — uzstājās Lips Tulians. — Mēs nedrīkstam viņu pamest.

— Lai iet, — Parabellums norūca.

Lipa Tuliana sejā atplaiksnījās neviltots prieks.