Biedrs mauzeris

CETURTA NODAĻA, no kuras izriet, ka dabūt ieročus bez naudas nav iespējams

Pa Avotu ielu soļoja kāds jauneklis. Jau pēc dabas izstīdzējis, viņš izskatījās vēl garāks tāpēc, ka krietni apdilusi, skolnieka mundierim līdzīgā, tumšā jaka ar ap­sūbējušām misiņa pogām bija mazliet par īsu, tāpat kā zilās audekla bikses. Melna beznaga cepure, kādu val­kāja vairākums vienkāršo ļaužu, sedza gaišus, pelnu krāsas matus. Likās, viņam gadu trīsdesmit — tik nopietni un pētījoši zilās acis raudzījās pasaulē. Bet jauneklīgi maigā seja un mīkstās, gaišās pūkas zem pastrupā de­guna liecināja, ka Robertam Lablaikam ne vairāk par divdesmit. Acīgs novērotājs vēl atzīmētu, ka, sperdams samērā īsus soļus, Roberts tomēr bez pūlēm apdzina citus gājējus. Nepaietu secen arī tas, ka labā bikšu kabata pasmagāk nokarājas uz leju.

Pēkšņi gaita neviļus kļuva gausāka. Tam nebija ne­kāda sevišķa iemesla, izņemot košās peonijas, kuras, aiz muguras kautri slēpdams, viņam pa priekšu kāds puisis nesa savai iemīļotajai. Šajā laikā, kad sarkanā krāsa visbiežāk saistījās ar asinīm, Robim bija prieks redzēt puķu spilgto sārtumu. Viens zieds atraisījās no pušķa un nokrita uz ietves. Robis to pacēla un dziļi ieelpoja maz­liet sūro, vasarīgo smaržu. Biedri viņu uzskatīja par sausu cilvēku, un tas zināmā mērā pat sagādāja ganda­rījumu, jo nozīmēja, ka izdevies atbrīvoties no jūsmas par sīkumiem, kas gan piešķir dzīvei daiļumu, bet reizēm traucē pievērst galvenajam mērķim visas domas, visu uzmanību, visus spēkus. Ne velti divdesmitgadīgais Robis bija iemantojis tādu pagrīdnieka slavu, ka viņam bez ierunas paklausīja arī pieredzējuši pusmūža vīri. Taču pietika ceļā pagadīties, lūk, šim ziedam, un īstā daba guva virsroku.

Sasniedzis Stabu ielas stūri, Robis brīdi vilcinājās — viņš jau bija tā zaudējis daudz laika, lauzdamies ārā no Vērmaņparka, kur tika izrīkojis bumbu metējus, at­šaudīdamies no vajātājiem, izlīkumodams vai pusi Rīgas, lai sajauktu pēdas. Viņš neuzkrītoši atskatījās, neierau­dzīja nekā aizdomīga un tomēr nedevās tieši uz konspi­ratīvo dzīvokli, bet nolēma piesardzības pēc izmest lieku cilpu.

Iedams garām Baltijas Vagonu fabrikai, Robis caur vārtu režģiem saskatīja uztrauktu ļaužu baru, kas ielenca uz platformas uzrāpušos runātāju. Robis tūdaļ noprata, ka vēstis par sadursmi pie «Uniona» un Vērmanītī jau apskrējušas visu pilsētu un paguvušas sabangot prātus. Viņa ausis sniedza arī atsevišķi izsaucieni:

— Atmaksāt bendēm! Dodiet mums ieročus!

«Jā, tas pašlaik bija vissāpīgākais jautājums. Kādas gan ziņas Atamans atvedis no Beļģijas?»

Robis paātrināja soli. Pēc dažām minūtēm no otras puses iegriezās Stabu ielā un, turēdamies namu ēnā, tik veikli ienira lielas īres mājas vārtos, ka būtu bijis grūti pateikt, kura sēta viņu aprijusi. Šķērsojis pagalmu, uz­skrēja trešajā stāvā.

Lai gan piektā dzīvokļa durvis zem porcelāna plāk­snītes ar gotiskiem burtiem «E. Krieviņ» greznoja iespai­dīgs zvans, viņš pieklauvēja, četri īsi sitieni, pauze, vēl viens. Kad Robis bija atkārtojis šo signālu, pajauna, gaišmataina sieviete ielaida viņu gaitenī.

— Vai Atamans ieradies? — nepacietīgi apvaicājās Robis un tūdaļ ievēroja viņas saraudātās acis. — Kas vainas, Līze?

— Zibens apcietināts.

«Zibens» nu jau pusgadu bija Līzes vīrs. Savā laikā apradusi ar šo kaujas vārdu, viņa lietoja to līdz šai baltajai dienai.

— Kur viņš atrodas?

— «Muzejā», pie bendes Rēgusa… Tu zini, kas vi­ņam draud… Šis zvērs vēl nebūs aizmirsis, kā Zibens ar tavu palīdzību toreiz izlauzās no slepenpolicijas. Kad iedomājos, kā viņu spīdzina, es vai prātu zaudēju. Robi, es zinu, tev tikai vajag gribēt — tu spētu viņu atsva­bināt.

Robis vāri noglāstīja Līzes matus un klusi sacīja:

— Varbūt, varbūt… Bet, saproti, Līze, es to ne­drīkstu, mums pašlaik cits uzdevums …

Smagiem soļiem, kas tā nesaskanēja ar parasto gaitu, Robis iegāja istabā un atkrita gultā. Sēdēšana bija cieta, jo zem plānā matrača glabājās revolveri.

Robim kaujinieka gaitas nozīmēja nevis romantisku epopeju ar pārgalvīgiem uzbrukumiem un veiklām bēg­šanām, bet grūtu, asiņainu, tomēr nepieciešamu darbu, kuru viņš bija uzņēmies cilvēku dižā mērķa dēļ. Viņš tagad domāja par Zibeni, kas Riharda Pola fabrikā bija mācījis viņu apieties ar virpu, Zolitūdes mežā — ar mauzeri. Viņš atcerējās, cik labs un atsaucīgs allaž bijis Zibens — pietika pateikt vārdu, lai viņš uzņemtos visbīstamāko uzdevumu. Robis nešaubījās, ka Zibens pamestu visu un bez svārstlšanās steigtos izpestīt draugu, un sirds savilkās skaudrās sāpēs, zinot, ka šoreiz bied­ram nāksies velti gaidīt palīdzību.

Jāapbruņo tauta, visplašākās masas — tas patlaban galvenais! Kādēļ kavējas Atamans? Kas viss varēja mi­sēties ceļā — pārbraucot pie Tilzītes Krievijas robežu vai tepat Rīgas stacijā, kur allaž dežurē špiki. Cerēt uz labāko, būt gatavam visļaunākam, — tāda ir kaujinieka dzīves gudrība …

Cik labi pēc mokošām šaubām un bažām uzzināt, ka biedrs sveiks un vesels, turēt savā plaukstā silto, dzīvības pilno roku! Arī šoreiz tā būs, citādi nevar būt! Nav vēl izlieta tā lode, kas piespiestu zaļokšņo Atamanu pamest savus biedrus. Lai vai kur, lai vai kā, Atamans allaž izsitīsies. Gan viņi vēl kopā smiesies par trakiem piedzī­vojumiem.

Robim pēkšņi kļuva viegli ap sirdi. Viņš pūlējās at­minēties kādu no Atamana iemīļotajiem motīviem. Sevī Robis pilnīgi izjuta melodiju, jo ausīs visu laiku skanēja vārdi, bet Līze sadzirdēja kaut ko līdzīgu patvāra sīk­šanai. Tas viņai atgādināja pienākumus.

— Robi, tu taču paliksi te kādu laiku? Vai tev ko pagādāt? — viņa jautāja. Asaras jau bija apžuvušas, tikai acis joprojām sarkanas.

Līze bija cīnītāja sieva, revolucionāre, un apzinājās to pat šajā vismelnākajā stundā. Viņai ir savs postenis, mazs un tomēr svarīgs, — uzraudzīt konspiratīvo dzī­vokli, kuru biedri savā starpā dēvēja par komūnu, rūpē­ties par tā iemītniekiem, uzturēt sakarus. Un pienākuma sajūta saturēja, neļāva atmiekšķēties, noslēgties savās bēdās.

-— Man? — Robis tīri izbrīnījās.

— Varbūt tev nauda vajadzīga? — stomīdamās pie­dāvāja Līze.

Robis, kuram patiešām nebija ne kapeikas pie dvē­seles, pasmaidīja:

— Vajadzīga, pat ļoti vajadzīga. Bet, ņem vērā, ma­zāk par ceturtdaļmiljona mani neapmierina.

Līze, mazliet apvainota, paraustīja plecus un iegāja blakus istabā pārmainīt gultas veļu. Šai konspiratīvajā dzīvoklī, kuru pats Robis bija izvēlējies un iekārtojis, atradās tikai pašas nepieciešamākās mēbeles: sešas gul­tas, kur vajadzības gadījumā varēja pārnakšņot apdrau­dēti kaujinieki, galds, daži Vīnes krēsli, trīsviru skapis. Vienīgā šķietamā greznība — etažere ar grāmatām. Dzī­vokļa īstās ērtības slēpās citā apstāklī. Tieši zem diben­istabas loga, sasniedzams ar veiklu lēcienu, stiepās līdzens jumts. Bez tam pa virtuves durvīm varēja iekļūt mazā iekšējā pagalmā, kur pietika pacelt divus žoga dēļus, lai, šķērsojot kaimiņu sētu, atrastos Marijas ielā. Briesmu brīdī dzīvokli varēja pārvērst mazā cietoksnī. Zibens bija pierīkojis logiem iekšējus tērauda slēģus ar caurumiem šaušanai. Zem izceļamās grīdas glabājās smilšu maisi durvju aizbarikādēšanai.

Šīs priekšrocības gan vēl nekad nebija izmantotas, un Robis cerēja, ka policijai tā arī neizdosies uzokšķerēt komūnu, kur varēja justies drošāk nekā savās mājās.

Izvēlējies plauktā grāmatu, Robis apgūlās. Dabūja izlasīt pāris rindiņu, kad pie durvīm atskanēja norunātie klauvējieni. Atamans! Robis pielēca kājās un devās pretī. Bet nācējs bija Brašais. Drīz pēc viņa atkāpa cits biedrs. Kad piebungoja trešo reizi, Robis nešaubījās, ka atkal kāds nāk prasīt ieročus, un vairs necēlās kājās — neko iepriecinošu taču nevarēja pateikt. Bet, saklausījis pazīs­tamu, mazliet dziedošu balsi, izsteidzās gaitenī. Dīna, cik sen viņš nebija meiteni redzējis! Vaigos iesita tumša asiņu šalts.

Un tur viņa jau stāvēja. Tā pati mazā Dīna, kuru Robis bija pazinis kā meitenīti, un tomēr tāda kā pār­vērtusies. Skaidro pieri joprojām apstaroja lāsmaini gaiši mati, kurus viņš tā mīlēja, bet kaut kā pietrūka. Tas pats vijīgais, meitenīgais augums, tikai kļuvis tvirtāks, taisnāks, pašapzinīgāks. Tās pašas maigās, brūnās acis, bet bērnišķīgo dzirksti tajās bija nomainījusi nopietnība, kas lika meitenei izskatīties vecākai par saviem astoņ­padsmit gadiem. Atkalredzēšanās prieks sagrāba Robi ar tādu spēku, ka aizmirsās galvenais — reiz Dīna šeit, pārradies arī Atamans, viņiem taču vajadzēja izbraukt kopā.

Dīna pati atgādināja to:

— Vai Atamans jau bija? — viņa satraukti jautāja, it kā no tā nez kas atkarātos.

Ilgu pilnais tonis, kādā meitene izrunāja šos vārdus, un jo vairāk tas, ka Dīna pat aizmirsa sasveicināties, pateica Robim visu … Uz Beļģiju aizbraukusi meitene ar gaišām bizītēm, no turienes atgriezusies Atamana draudzene. Cik ilgi viņš bija gaidījis šo tikšanos! Tagad tā ir klāt, bet gluži citāda, nekā sapņots. Kaut arī viņi atrodas vienā dzīvoklī, viņus joprojām šķir neskaitāmas verstis, — tikpat daudzas, cik atdala Rīgu no Lježas.

Lai nenodotu savas jūtas, Robis mēģināja domāt par ko citu, kaut vai par ieročiem, bet nespēja. Domas spī­tīgi gāja savu ceļu, aizmaldījās tālā pagātnē .. .

Robis redzēja izstīdzējušu četrpadsmitgadīgu puišeli, kas pirmo reizi atbrauca saimniekam līdzi uz lielo pil­sētu Tukumu. Todien viņi tirgoja ķirbjus. No pircējiem nevarēja ne atkauties — tādus milzeņus tukumnieki sen nebija redzējuši. Pienāca meitenīte ar gaišām bizēm. Puišelis viņu ieraudzīja, atplēta muti un vairs nespēja novērst skatienu, pat izdeva kādai resnai mammai lieku puskapeiku. Meitenīte ilgi pētīja ķirbjus, tad izvēlējās pašu glītāko — ar dzeltenām svītrām. Ielika kurvī un tik tikko spēja pacelt. Puika veicīgi nolēca no vezuma un palīdzēja aiznest līdz mājām, kas diemžēl atradās pavisam netālu. Meitenīte pat paldies nepateica, toties viņas brālis, kas stāvēja vārtos, dusmīgi paplūkāja viņu aiz auss un pārmeta:

— Kā tev nav kauna ekspluatēt cilvēku, tā sakot, izmantot!

Atgriezies puišelis dabūja no saimnieka krietnu bā­rienu un tomēr bija laimīgs. Visu atceļu acu priekšā vīdēja meitenes nopietnā sejiņa, samtainais skatiens un gaišgaišās bizes. Kaut ko tik skaistu viņš nekad nebija redzējis. Tā rādījās viņam kā pasakas tēls.

Arī brālis puišelim tīri labi patika. Pirmo reizi kāds bija viņu godājis par cilvēku. Tikai visu laiku knosīja un nedeva mieru neizprotamais vārds «ekspluatēt». Ko tas gan varētu nozīmēt? . ..

Kopš tās reizes viņš ar nepacietību gaidīja katru tirgus dienu, visādi izdabāja saimniekam, lai tiktu līdzi. Kad vien izdevās kaut vai iztālēm samanīt gaišās bizī- tes, tie bija svētki.

Pārcēlies uz Rīgu un strādādams pie Riharda Pola, viņš bija pārāk aizrāvies ar agrāk nepazīto pasauli, lai bieži atcerētos Dīnu, un tomēr šad tad nemīlīgajā, auk­stajā cehā vai drūmajā mežā, kur Zibens apmācīja nā­kamos kaujiniekus, nez no kurienes iznira meitenes tēls. Tādos mirkļos virpa griezās raitāk, lode drošāk ķēra mērķi . . .

Atkalredzēšanās iekrita pavisam nejauši. Pulciņam «Blāzma» uzdeva pārklāt stacijas mūrus ar lozungiem pret slaktiņu Mandžūrijā. Ievajadzējās grūti nomazgā­jamas krāsas. Zibens ieteica griezties pie biedra Fausta. Fausts, kas izrādījās Dīnas brālis, gan apgalvoja, ka vi­ņam tas esot nieka lieta, tomēr noņēmās ar dažādiem sastāviem vairākas stundas no vietas. Beidzot viņam li­kās, ka atradis īsto. Lai pierādītu, ka šis karmīnsarka­nais ir nenomazgājams, viņš uztriepa to uz vienīgā krēsla, bet pats aizmetās pēc atšķaidītāja. Šai brīdī ga­dījās ienākt Dīnai. Robis bija tā apmulsis, ka nedabūja ne vārdu pār lūpām, nepaguva pat brīdināt viņu. Atguvās tikai, kad meitene jau sēdēja uz svaigās krāsas. Tad Robis pirmo reizi saprata, ka mīl.

Vēl gadu pēc tam Robis mēdza jokodamies apvaicā­ties, vai traipi izgājuši. Nē, tos nevarēja nomazgāt, tā­pat kā viņš nespēja atbrīvoties no savām jūtām. Ja Dīna būtu bijusi vecāka, Robis bez vilcināšanās dalītu ar meiteni savas «valsts noziedznieka» dzīves skopos priekus un dāsnās briesmas. Bet Dīna šķita vēl bērns, — trauslie pleci par vājiem tādai nastai. Tāpēc Robis izli­kās vienaldzīgs. Tas nenācās pārlieku grūti — apziņa, ka viņš kaut ko liedz sev, pasargādams citu no bēdām, sagādāja tādu kā apmierinājumu. Tā tas vilkās līdz Dīnas aizbraukšanai.

Un tagad — Atamans! Nu ko, lai viņi kļūst lai­mīgi! . . . Tas skan banāli, bet revolūcija nav vēl izgud­rojusi jaunus vārdus to cilvēku izjūtām, kuri nespēj iedomāties īstu laimi bez cīņas . . .

Robis atgriezās īstenībā un ieraudzīja Dīnu joprojām stāvam pie durvīm… Kāpēc viņa nav izkustējusies?… Bet varbūt pats laiks apstājies, kamēr viņš kavējies pa­gātnē? Nē, atmiņas bija vienkārši zibenīgi nomainījušas cita citu, tās nebija jāceļ laukā no pūra lādes, tās vienmēr bija klāt, tāpat kā mauzeris.

Viņš pat atrada spēkus neizrādīt neko, tomēr nācās abām rokām ieķerties krēsla mugurā.

— Priecājos tevi redzēt! — Roba balss skanēja mazliet dobji, tomēr draudzīgi un stingri. Pirmo reizi mūžā viņš neizjūta kautrību, runājot ar Dīnu.

Toties meitene jutās apmulsusi, sārtums sakāpa vaigos:

— Robert, man tev kas jāsaka . . .

— Zinu, es jau esmu sapratis, — Robis smaidīja, bet sažņaugto pirkstu kauliņi kļuva vēl bālāki.

Dīna pagalam apmulsa. Senāk viņa apjukuma brī­žos mēdza izpīt un atkal sapīt bizes galu. Arī tagad ro­kas instinktīvi meklēja bizes, taču to vairs nebija.

— Jā, esmu nogriezusi matus, — Dīna nez kādēļ ju­tās vainīga. — Domāju, ka kaujiniecei nepiestāv garas bizes.

Nu tikai Robis saprata, kāpēc Dīna vairs neizska­tījās pēc pasaku meitenes. Trūka zelta matpīņu, kas Robi ik reizi pārvērta kautrīgā lauku puišelī.

— Žēl, — viņš neizturēja, — man tā patika tava bize.

Dīnas acis apmiglojās:

— Robi, lūdzu nedusmo … Man tāda sajūta, it kā es būtu tev pāri darījusi…

— Man? Esi gan tu jocīga! Atzīsties, laikam biji iztēlojusies, ka esmu tevī ieķēries?

— Nē?! Ai Robi, tad esmu divkārt laimīga! — viņa pieskrēja un noskūpstīja puisi uz vaiga.

Robis bija spiests atlaist krēslu, atlauztā atzveltne nokrita ar troksni.

Apaļu mēnesi Atamans bija pavadījis tālu prom no Rīgas, un izskatījās, ka pa šo laiku ārēji nekas nebūtu mainījies. Lūk, kur stāv gorodovojs un smīnot nolūko­jas, kā piedzēries vīrietis dauza savu sievu; lūk, no pie­vārtes iznāk liks lupatlasis, ar nagloto spieķi paceļ no­smulētu un samīdītu papirosa galiņu un kāri aizpīpē; lūk, vēderu pa priekšu stumdams, tīšu prātu aizskar­dams garāmgājējus, aizpeld kupcis. Nedaudz tālāk bars skrandainu bērnu dzenāja pāri ielai sarūsējušu mucas stīpu. Viņus izkliedēja straujš četrjūgs ar grāfa kroni uz karietes durvīm. Bērni atlēca sānis, bet, acīm redzot nepietiekami žigli, jo livrejā tērptais kučieris, nešpetni lamādamies, pārmācīja viņus ar pātagu.

Atamanu sagrāba nevaldāms niknums. Daudz ne­trūka, un viņš būtu panācis karieti un norāvis kučieri no bukas. Tomēr laikus atjēdzās — saskries ļaužu bars, izcelsies kņada.

Bet tieši tādēļ, ka viņš bija spiests norīt dusmas, īg­nums kļuva vēl lielāks.

Kā par spīti, ceļš uz komūnu veda pa labi pazīsta­mām ielām. Lūk, vienkārša dēļu sēta, aiz kuras drūmā savrupmājā aizritējusi Atamana bērnība. Pie vārtiem joprojām karājās šo tālo dienu ienīstais simbols — iz­kārtne «Johana Rusenieka korsešu fabrika».

Vecais Rusenieks pret dēlu izturējās labi un — gal­venais — nekā neliedza. Fabrikas īpašniekam tas grūtības nesagādāja. Bet tad pienāca diena, kad roman­tiski noskaņotajam zēnam, kuru vairāk par visu aizrāva stiprie, brīvību alkstošie Bairona varoņi, gadījās ierau­dzīt tēvu jaunā gaismā. Rusenieku savrupmājā visur mētājās zivju kaulu plāksnītes, ko lietoja korsetēm. Bet reiz zēns ielavījās fabrikā, kur viņam bija stingri noteikts nerādīties, un redzēja, kā tieši tādas salauztas nieka plāksnītes dēļ tēvs, kas ne reizi nebija pacēlis roku pret dēlu, iecirta pļauku māceklei Katei. Nikni, ar visu spēku. Tad noslaucīja pirkstus nēzdogā un aizgāja. Ernests klusītēm izzagās no fabrikas, un, kad atgriezās mājās, viņš vairs nebija tas pats — kaut kas bija sa­lūzis arī viņā. Tai pašā vakarā zēns pirmo reizi aizbēga no mājām. Viņu noķēra, krietni nopēra un ieslodzīja istabā. Naktī viņš sasēja palagus, dvieļus, visu, kas pa­gadījās pie rokas, no trešā stāva laidās lejā, gandrīz nolauza sev kaklu. Ielavījās Vējzaķsalas ostā, kur pa­rasti meta enkuru tālbraucēji burinieki, un paslēpās uz kāda šonera. Divas dienas Ernestu mocīja jūras slimība, tomēr puika nekā nenožēloja. Gribējās mirt — par spīti visiem, sevišķi tēvam. Tad laiks kļuva rāmāks un bads guva virsroku. Viņš izlīda no enkura piederumu kastes. Visapkārt viļņoja Ziemeļjūra — Ernests bija panācis savu, ceļa atpakaļ vairs nebija. Bet drīz vien prieki pārgāja. Kapteinis izpļaukāja «aklo pasažieri», gluži kā tēvs toreiz Kati, un zēns atkal kļuva par vienu atziņu bagātāks. Ernestu pielika pie darbiem, un komanda, kurā bija salasījušies īsti rīkļu rāvēji, bez apnikuma ņirgājās par tūļīgo misiņu. Katru pārestību, katru lamu vārdu, katru kāvienu Ernests ieskaitīja tēva un viņam līdzīgo rēķinā. Lai cik dīvaini tas izliekas, komandas biedrus viņš nespēja nīst — jau tajā vecumā saprata, ka tādus var tikai nicināt vai nožēlot. Bija dusmas un reizē skumjas par cilvēkiem, kas varēja būt šā vārda cienīgi, bet, krātiņā dzīvodami, pārvērtušies zvēros . . .

Sīs atmiņas smacēja vai nost. Atamanam pēkšņi šķita, ka vairs nav iespējams elpot šo sagandēto gaisu. Te viss bija tik aplams un spiedīgs, te viss prasīt pra­sījās pēc pērkoniem un zibeņiem. Jā, tieši tādu Ata­mans iedomājās revolūcijas norisi — ar šāvienu gran- dieniem un uzliesmojumiem, strauju un graujošu. Gri­bējās ātrāk rast dzīvei jaunu seju, mesties izšķīrējā kaujā, tūdaļ, kaut vai šobrīd. Un katru reizi, kad prāta balss lika savaldīties, sirds tomēr savilkās skaudrās sāpēs.

Tādā omā Atamans iebruka komūnā. Padzirdējis par Zibeņa apcietināšanu, viņš neņēmās mierināt Līzi, nesasveicinājās ar draugu, kuru tik sen nebija redzējis, pat atgrūda Dīnu, kas skrēja pretim laimē starojošām acīm:

— Robi, ko mēs vēl gaidām? Jāsabungo puiši, Zi­bens jāatbrīvo. Aiziet!

— Es nekur neiešu.

— Kas tev lēcies? — Atamans nesaprata.

— Nekas. It kā tu pats nezinātu, ka mēs tagad nedrīkstam lieki riskēt.

— Tad tev disciplīna svarīgāka par drauga dzī­vību ?!

— Kaut vai tā . . . Un tu ari nekur neiesi!

— To tu saki man? Atamanam vēl neviens nekā nav liedzis, — viņš strupi apgriezās.

Līze panāca Atamanu pie durvīm:

— Paldies tev, bet nevajag. Tu taču pazīsti Robi, ja drīkstētu, viņš pats ietu.

Atamans negribīgi atgriezās, nometa zilo žandarma cepuri uz galda.

— Piedod, Robi, es jau zinu, tu par Zibeni caur uguni ietu … Ko lai dara, kad manī tāds velns sēž iekšā? . . . Neprotu tā kā tu — visu tikai ar apdomu. Bet pasaki vismaz, kāpēc šoreiz nevaram steigties bied­ram palīgā, vairāk par savu ādu neriskējam.

— Tāpēc ka viss muzejs pilns ar zaldātiem un mūsu āda nepieder mums, bet revolūcijai. Kamēr ieroču pie­gāde nebūs novesta līdz galam, mēs nedrīkstam spert sānis nevienu soli. Kā tu vispār iedomājies Zibeņa atbrī­vošanu?

Atamans neatbildēja. Tikai tagad viņš pamanīja Dīnas sasarkušās acis un kā izlīgstot paglaudīja meite­nes apcirptos matus:

— Neņem ļaunā, bet visapkārt tik neizturami daudz ciešanu, — tad, it kā vienā mirklī atbrīvojies no sloga, gluži citā, gandrīz pārgalvīgā tonī atteica Robim: — Kā iedomājos? Pavisam vienkārši. Šis mundieris jau izglā­bis divus — mani un vēl vienu bēdu brāli. Dīna ir malacis! Tik labi pašuva, ka robežstacijā zaldāti tā vien nostiepās manā priekšā.

— Tev jau viss ir joks, bet es tai mirklī uztraucos ne pa jokam. Kā nekā tava pase viltota. Lai arī brālis apzvērēja, ka nevarot atšķirt no īstās.

— Ko nu, šie pat lāgā neieskatījās. Vai tu nezini, ka Krievijas impērijā galvenais nav cilvēks, bet mundie­ris? Būtu dzirdējusi, kā šodien špiki godināja mani par «Jūsu augstlabdzimtību», — un Atamans ņēmās atstās­tīt savus piedzīvojumus, kļūdams jautrāks ar katru teikumu.

Robis sadrūma. Viņš mīlēja draugu tieši par tā pār­galvību, mīlēja straujumu, kas tik krasi atšķīrās no

paša nosvērtās dabas, un tomēr nedrīkstēja atturēties no asa aizrādījuma.

— Tā nevar, Ataman, revolūcija nav teātris. Asprā­tība ar zīmīti varēja tev maksāt galvu.

— Kur nu, — Atamans bezbēdīgi atgaiņājās. — Tad es jau biju gabalā. Pavēlēju šiem stulbeņiem, lai gaida pastiprinājumu.

— Bet ja nu tomēr… — Dīna pārmeta. — Laikam uzskati, ka esi izdarījis lielu varonību. Vai tu pats neesi mani mācījis allaž būt piesardzīgai?

— Protams, bet tu taču neesi es .. . Tāds nu reiz esmu, ņemiet par labu, — un, lai izbeigtu nepatīkamo sarunu, Atamans, piemiegtām acīm uzlūkodams draugu, iesaucās: — Vai zini, par ko es, pa Lježu dzīvodams, visu laiku sapņoju? Kad no rīta modos, kad vakarā gāju gulēt, kad dauzījos pa ieroču rūpnīcu?

— Par vintenēm? . . .

— Es sapņoju par to, lai tu beidzot'apģērbtos kā cilvēks. Cik ilgi taisies staigāt apkārt kā tāds skrandu proletārietis?!

— Ko nu par tādiem sīkumiem, — Robis atmeta ar roku. — Es šajā apģērbā jūtos ērti un par citiem man nav daļas . . . Bet tev gan derētu novilkt šo papagaiļa tērpu. Izmeklē sev ko piemērotu, — un viņš atvēra skapi, kurā veselu nodalījumu pildīja dažnedažādi uz­valki.

Atamans pēc ilgas šķirošanas izvēlējās strīpainas bikses un garus, melnus svārkus. Brašais apakšpal­kavnieks pārvērtās cienīgā fabrikas pārvaldniekā. Mek­lēdams spoguli, par kuru Robis, protams, nebija pado­mājis, viņš uzgrūdās etažerei. Izskatīja grāmatas, bet savai gaumei nekā neatrada:

— Var domāt, ka tā ir zinātniskas biedrības bib­liotēka. Neviena dzejnieka. Ar kādu prieku es tagad palasītu Ļermontovu, Baironu, kaut vai Poruku .. .

— Lūk, vienīgā dzeja, kas šobrīd vajadzīga, — no­pietni teica Robis un ar dūri uzsita atšķirtajai grāma­tai. — «Ielu cīņu taktika» . . . Nu, stāsti beidzot, — kā jums tur Lježā viss izdevās?

— Tukšu vēderu? Tāds varonis es vēl neesmu.

Tagad arī Robis atcerējās, ka kopš vakara nav ēdis.

— Diemžēl nevaru tev nekā piedāvāt, — viņš kā atvainodamies teica.

— Ja tik vien tās nelaimes … Aizsūtīsim pakaļ mūsu saimniecīti! — Un Atamans izskrēja ārā. — Līzīt, te būs nauda pusdienām. Tikai neieskrien aiz pārpra­tuma trešajā dzīvoklī. Citādi var gadīties, ka gaidīsim līdz pastardienai, — izvadījis Līzi, viņš atgriezās istabā.

— Ko tu gribēji teikt ar to trešo dzīvokli? — jau­tāja Robis.

— Ak, nekas, tāds jocīgs piedzīvojums… Kāpju es pirmīt pa trepēm, meklēju mūsu jauno ģenerālštābu. Otrā stāvā apstājos — te tas ir. Plāksnīte «Krieviņ», pareizi. Bet dzīvokļa numurs trīs, nevis pieci. Domāju, piķis un zēvele, laikam Fausts nepareizi atšifrējis tele- gramu. Nu, kāda man darīšana, es tik bungoju. Iekšā sačukstas, bet neviens netaisa vaļā. Klauvēju vēlreiz. Beidzot paveras sprauga. Es saku: «Pardon, man teica, ka pie Krieviņiem izīrē istabu ar divām gultām.» Bet pats redzu — gaitenī portjera divās vietās tā aizdomīgi spīlējas uz āru. Skaidrs kā diena, divi spoki ar šauja­miem. Bet sievišķis saka: «Pamēģiniet stāvu augstāk. Tur arī dzīvo Krieviņi.» Nu, ko tu teiksi par tādu kon­kurenci ?

Robim šis stāsts nemaz nelikās jocīgs:

— Mūsējie tie nav. Kas visus var saskaitīt: Savie­nība, Bunds, krievu sociāldemokrāti, anarhisti-komu- nisti. Pēdējais laiks apvienot kaujiniekus… Nekā darīt, būs jālūko mainīt konspiratīvo dzīvokli. Kam varēja nākt prātā, ka iespējama tāda sagadīšanās? . . . Un ta­gad ziņo!

— Ieroči būs! — Atamans nopietni teica.

— Es zināju, ka tu tukšām rokām neatgriezīsies. Pirmīt atnāk Brašais, prasa vintenes, saka: — Atamans Rīgā redzēts, vai tad nav atvedis. Pēc piecām minūtēm nāk cits biedrs, tu viņu nepazīsti, prasa to pašu. Sacel­šanās nobriedusi, tur nav divu domu. Tauta par to vien sapņo.

— Ne tik strauji, Robi. Būs, bet var arī nebūt.

— Tu nejoko! — uzbrēca Robis. — Saki skaidri!

— Viss jau bija pilnīgā kārtībā, — Dīna teica, — vajadzēja vēl tikai parakstīt. Un tad iejaucās šie hai- tieši… Ja nauda nebūs noteiktā laikā, tad mūsu šau­tenes dabūs viņi.

— Pagaidi, Dīna, ļauj man. Redzi, Robi, negribēju pirkt kaķi maisā. Izmēģināju visādas vintenes, kamēr uzodu tīri pieklājīgas. Tās izņemtas no Šveices armijas apgrozības, tāpēc par dažiem frankiem lētākas. Un mums taču katrs rublis krīt svarā. Nu, sarunājām, viss gods godam, bet, kad nonāca tik tālu, ka jau bija jāpa­raksta kontrakts, izrādījās — haitieši arī grib tos pašus ieročus. Un pēdējā mirklī līgumā ielika papildu punktu: visa summa jāiemaksā vēlākais līdz divdesmitajam sep­tembrim. Ja ne, tad cīnies plikām rokām. Gudro nu, ko darīt.

— Neatliek nekas cits kā vākt ziedojumus, — Dīna teica.

— Neiespējami.

— Kāpēc ne? Tauta grib cīnīties un labprāt atdos pēdējo grasi!

— Pēdējo, — rūgti pasmīnēja Robis. — Kur tu ņemsi, kad no tām četrdesmit kapeikām dienā pat neiz­nāk, ko katru vakaru dedzināt petroleju… Bet cik mums vajag?

— Pāri par divsimt tūkstošiem mūsu naudā.

— Vienu ceļu es zinātu … — Robis ieminējās.

— Es arī, — piebalsoja Dīna. — Griezīsimies pie Krievijas Sociāldemokrātiskās partijas. Mūsu cīņa taču ir kopēja.

— Viņiem tāpat grūti, — Robis iebilda. — Lai ap­bruņotu visus kaujiniekus, viņiem jāķeras pie ekspro­priācijām. Pieņemsim pat, ka viņi varētu mums izpa­līdzēt, bet kad? Neaizmirsīsim, ka mūsu rīcībā tikai da­žas dienas — viena nokavēta, un viss pagalam.

— Bet citi sēž uz naudas maisiem, — Atamanā virda taisnīgas dusmas. — Tie tūkstoši, pie kuriem līp strādnieku sviedri, tie soda tūkstoši, uz kuriem vēl redz zemnieku asinis no pātagu cirtieniem, tā taču mūsu nauda!

— Pareizi, izeja ir, — Robis strauji piecēlās. — Es tagad eju uz Federatīvo komiteju. Ieroči būs!