Cilvēcīgais dzīvnieks

XI

Kā milzi, kas aizsnaudies mierīgā sava spēka apziņā un ko piepeši pamodina nodevīgs sitiens, tā Amerikas Savienotās Val­stis pēc noziedzīgā atentāta pret «Little Rock» vispirms pārņēma apstulbums. Sašutums parādījās divdesmit četras stundas vēlāk, it kā tieši ti!k daudz laika vajadzētu, lai attiecīgā emocija ap- 'tvertu visu milzīgo ķermeni. Toties niknums, kāds to sagrāba, atbilda visvarenākās pasaules valsts mērogam. Pār visu plašo kontinentu uzbangoja dusmu vilnis un kā negaidīts paisums pār­plūdināja simt astoņdesmit miljonus amerikāņu. Radiofonam, televīzijai un presei parastie vārdi likās pārāk vāji, lai izteiktu riebumu, ko iedvesa tik nenormāla rīcība. Visvarenākie dievi Olimpā pēc zemākas rases iebrukuma nejustu lielāku pārsteigumu, šausmas un nievas un nebūtu vairāk pārliecināti, ka visīsākajā laikā iznīcinās nekaunīgos uzbrucējus.

Žurnālistiem, kuri interpretēja šo dvēseles stāvokli, šķita, ka vie­nīgi ar salīdzinājumiem no dzīvnieku pasaules var dot priekš­statu par nicinājumu, kādu viņu tautiešos izraisījis pretinieks. Avīzēs, kur parādījās virsraksti, kādi nebija manīti kopš Pīrlhar- boras laikiem, tautas Ķīnu parasti salīdzināja ar «traku suni», kuru vajag «sodīt vai nobeigt».

«Little Rock» traģēdijai nebija liecinieku, neviens nebija palicis dzīvs. Pēc gaisa un savākto atlūžņu analīzes VII flotes vadība secināja, ka tās iemesls bijis «nenosakāmas izcelsmes ato'mšā- viņš». Lai gan secinājums bija izteikts ļoti piesardzīgi, politiska­jiem komentētājiem tomēr nebija ne mazāko šaubu, ka vainīga ir Ķīnas vadība. Lielākā daļa žurnālistu piezīmēja, ka ar savu «ne­gaidīto uzbrukumu» un «nelietīgo agresiju» Ķīna pati sevi izraidī­jusi no civilizēto nāciju vidus. Ķīna pirmā bija izjaukusi «baiļu līdzsvaru». Vienīgais veids, kā to atjaunot — «nekavējoties sodīt agresoru ar prettriecienu», kā ieteica mērenākie, «pret ķīniešu atomrūpnīcām», bet citi — «pret sarkanās Ķīnas vitālajiem cen­triem». Runāja par vitālajiem centriem, nevis par pilsētām, jo vārds «pilsēta» ir neērts ar savu konkrētumu, tas liek domāt par miljoniem iedzīvotāju.

Laikrakstos tautas protestu pamatoja ar tiesībām un morāli, bet privātām sarunām bija pavisam cits tonis. Cita motivācija jau netieši izpaudās pretinieka iesaukās. Vārdu «ķīnietis» lietoja reti, biežāk sacīja «ķīnīzeri», «dzeltenvēderi», «makaki», «čārliji» vai arī pieklājīgā'k, toties ne mazāk naidīgi sauca viņus par «aziā- tiem». Paklausoties, ko runāja uz ielas, bāros, darba vietās, kļuva skaidrs, ka septiņsimt miljonu ķīniešu eksistence balstās uz trim galvenajiem grēkiem: viņi ir dzelteni, viņi ir mazi, un viņi ir komunisti. Šie grēki visas viņu labās īpašības padarīja par trū­kumiem. Viņu gudrība bija tikai viltus. Viņu pacietība — nikns iecirtīgums. Viņu taupība — skopums. Viņu atjauta — velniš­ķība. Patiesībā taču lielajiem baltajiem cilvēkiem dievs dāvājis pasauli līdz ar nepieciešamo spēku un prasmi to izmantot. Šie mazie, dzeltenie pērtiķi, tiesa gan, visai veikli lika lietā rietumu zinātni, bet viņiem trūka radošu spēju. Turklāt aizskarošs jau bija viņu skaits vien. Viņi pārlieku ātri vairojās. Viņi mudžēja kā skudras. Dzīvnieku pasaules metafora attīstījās tālāk: no suņa pārgāja uz makaku, no makaka — uz skudru, un pēdējais priekšstats bija visbīstamākais, jo tas uzbūra iztēlē mednieka zābaku, kas, garām ejot, nikni izmīda ceļā pagadījušos skudru pūzni.

Lielākā daļa kongresmeņu, būdami profesionāli politiķi ar ilgu pieredzi, agrāk par citiem saprata, ko nozīmē milzīgais dusmu vilnis, kurš uzbangoja Savienotajās Valstīs. Viņi reaģēja ātri, vil­tīgi un patriotiski. Senators Bērtons Merfijs, kurš tika uzskatīts par vienu no noteiktākajiem baložiem un vēl iepriekšējās dienas vakarā kāda intervijā bija izteicis nožēlu par nebeidzamo karu Vjetnamā, par «Litfcle Rock» bojāeju uzzināja pulksten septiņpa­dsmitos, uzpildīdams mašīnā benzīnu pie sava parastā benzīna tanka. Viņš steigšus atgriezās mājās un tūlīt zvanīja uz Balto namu, lai apliecinātu prezidentam Albertam Monro Simtam savu neierobežoto atbalstu.

Kongresā turpmākajās dienās pēc notikuma pēdējās baložu gru­pas atliekas, kas neseno daļējo vēlēšanu rezultātā jau bija stipri apcirptas, pavisam izjuka. Divas trešdaļas 'galu galā pārgāja vanagu nometnē un darīja to ar tādu prieku, kas skaidri pierā­dīja, cik viņi ir laimīgi, ka atraduši nevainojamu, patriotisku ieganstu pēc labākās sirdsapziņas revidēt uzskatus, kuri bija sagādājuši viņiem vienīgi nepatikšanas. Beidzamā baložu treš­daļa klusēja. Viņi nebija droši pārliecināti, ka «Little Rock» liktenī vainojama Ķīna. To pateikt gan nepietika drosmes, taču viņi nebija ar mieru «skriet līdzi baram un medīt līdz ar baru».

Ja senators Bērtons Merfijs pārsteidza politiskās aprindas ar savu straujo uzskatu maiņu, tad lielākā daļa politisko deklarā­ciju, kuru skaits pēc «Little Rock» uzspridzināšanas strauji pie­auga, tomēr neizraisīja īpašu izbrīnu. Tās saistīja uzmanību au­toru popularitātes dēļ.

Aktierim Džimam Krūneram, bijušajam kandidātam uz prezi­denta posteni, vajadzēja 5. janvārī pulksten deviņpadsmitos trīs­desmit runāt televīzijas pārraidē par sieviešu nākotni Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņš pats paziņoja, ka, ievērojot nopietno situāciju, atsakoties iztirzāt šo tematu, tomēr vēloties sacīt dažus vārdus nācijai. Runas laikā viņa attēls aizņēma visu ekrānu. No­pietns, apņēmības pilns skatiens, iesirmi deniņi, dzīves pieredzes vīrišķīgo rievu iezīmēta seja — viņš izskatījās tik labsirdīgs, vien­kāršs un atbildīgs, ka simt miljonu amerikāniešu sirdis iepukstē- jās straujāk. Viņš izteicās stilā, kuram nebija ne mazākās noslie­ces uz intelektualitāti un kurš tik labi saderējās ar vjņa ārieni: šo stilu konsultants bija viņam noslīpējis jau vēlēšanu kampaņas sākumā. Viņš runāja neparasti lēni un pat ar pūlēm, it kā vīriš­ķīgi cīnoties ar saviļņojumu, kuru grūti apvaldīt. «Es nezinu, ko prezidents sacīs jums rīt,» viņš deklarēja, «bet, pats par sevi saprotams, es šovakar neteikšu neko tādu, kas varētu sarežģīt viņa stāvokli. Es labi zinu, ko es darītu viņa vietā, bet stūre ir viņa rokās un viņam jāizlīdzina mašīnas gaita, es neesmu tas cilvēks, kas dos viņam padomus, sēdēdams aizmugurē.[48] Tas tikai traucētu viņu. Visu amerikāņu pienākums,» viņš svarīgi turpi­nāja, «tiklab mans, kā jūsu pienākums ir apvienoties pret uzbru­kumu un paļauties uz Savienoto Valstu valdības gudrību un ener­ģiju.»

Kardinālām Minitmenam tai paša diena pulksten divdesmit divos bija jārunā radiofonā par «Evaņģēlija garu mūsu laikos». Prelāts b'ija izņēmuma parādība savas zemes annālēs: nepiedalī­damies kaujās, viņš bija saņēmis Savienoto Valstu augstāko mili­tāro apbalvojumu. Droši vien bruņoto spēku virspavēlniecība uz­skatīja, ka viņš viens pats atsver veselu divīziju. Pirms dažiem gadiem, ceļojot pa Dienvidvjetnamu, viņš bija pūlējies atjaunot puišu ticību, izvirzīdams viņiem kā mērķi «galīgu uzvaru pār vjetnamiešiem». Virspavēlniecība bija pateicīga prelātam'par šo atklātību, jo visās publiskajās deklarācijās, īpaši sākot jaunu eska­lācijas posmu, Džonsonam, Maknamaram un Dinām Raskam bija uz lūpām vienvienīgi vārds «miers». Protams, ģenerāļi sa­prata, ka diplomātija ir nepieciešama, bet, no otras puses, visa šī pļāpāšana par «sarunām» un visi šie solījumi aiziet no Vjetnamas tūlīt pēc miera noslēgšanas diezgan nelabvēlīgi ietek­mēja G. I.

Kardinālu satrieca «Little Rock» traģēdija, bet tai pašā laikā viņš apsvēra, ka tā post factum attaisno «stingro līniju», pie kuras viņš vienmēr pieturējies cīņā pret ateistisko komunismu. Ar pa­rasto degsmi viņš mainīja sarunas tematu un pēdējā brīdī izvēlē­jās tekstam Mozus grāmatas 19. nodaļas 24., 25. un 26.. pantu. «Sais sēru dienās,», viņš sacīja, «kad neģēlīgi slepkavas iedūruši amerikāņu nācijai dunci mugurā, mūsu zemes kristiešiem vairāk nekā jebkad jāuzskata sevi par Kristus sūtņiem un jāsmeļas savai rīcībai iedvesma svētajos rakstos.» Tad viņš atsaucās uz minēta­jiem Mozus grāmatas pantiem un nolasīja tos dārdošā balsī: «Jo gaudu brēkšana pret tās ļaudīm bija liela tā Kunga priekšā . . . (prelāts dusmīgi uzsvēra «pret tās ļaudīm»). Un tas Kungs lika līt sēram un ugunim uz Sodomu un Gomoru no tā Kunga, no debesīm. Un viņš izpostīja tās pilsētas un visu to apgabalu, un visus to pilsētu iedzīvotājus, ir zemes augļus.»[49]

īsākā un ne tik evaņģēliskā veidā ģenerālis Džordžs K. Kerrijs tai pašā vakarā paziņoja «Washington Post» slejās: «Pēc tā visa atliek tikai pamatīgi nolaist viņiem asinis.»

Kā jau 5. janvārī tika ziņots, prezidents Smits 6. janvārī pulk­sten trīspadsmitos uzstājās televīzijā ar īsu runu. Lai gan viņš runāja augstā stilā un atsaucās uz ļoti cildeniem jēdzieniem, būtībā viņa runas secinājumi neatšķīrās no Popa izvirzītajām pra­sībām. Jāteic gan, ka Pops ne reizi nepieminēja dievu, toties Alberts Monro Smits cieši turējās pie Baltā nama dižās tradīci­jas: viņš Savienoto Valstu aizsardzībā iesaistīja dievu, morāli un debesu karapulkus. Kritiskos brīžos neviens Amerikas prezidents ari pirms viņa nebija aizmirsis to darīt, turklāt pamatoti, jo dievs nekad nebija atteicies no šīs mobilizācijas: patiešām, Ziemeļame­rikas teritorija nekad nebija tikusi iekarota vai bombardēta un Amerikas Savienotās Valstis kopš dibināšanas nebija zaudējušas nevienu no kariem.

Pievērsis nopietnās acis televīzijas skatītājam, prezidents ru­nāja pilnīgi bez žestiem, mierīgā, apvaldītā un pat mai'gā balsī, kas viņa vēstījumam piešķīra it kā kaut ko no svētrunas. «Ame­rika,» viņš sacīja, «vienmēr bijusi dziļi pacifistis'ka zeme. Arī tagad tā paliek uzticīga savām tradīcijām, tā nemēģina iekarot Āzijā nekādas teritorijas, netiecas pēc jaunām bagātībām, bet tā ir nolēmusi ar dieva palīdzību aizstāvēt brīvību un demokrātiju it visur, kur to apdraud komunistu agresija. Es atkārtoju: ne uz jūras, ne sauszemes mūsu bruņotajiem spēkiem nav nekādu sav­tīgu interešu. Gluži pretēji, tie atrodas Āzijā tikai tāpēc, lai dotu apspiestajām un komunistu graujošās darbības iebiedētajām tau­tām iespēju brīvi izvēlēties savu likteni. Tāda ir mūsu sūtība, un tas ir mūsu lepnums. (Viņš ieturēja pauzi, un viņa skatiens sa­tumsa.) Jums zināms, ka 1973. g. 4. janvārī — šī diena mūžam paliks apzīmogota ar neģēlības zīmogu — Savienotās Valstis kļuva par mērķi apzinātam, nežēlīgam uzbrukumam Tonkinas līcī. Ameri­kas Savienoto Valstu kreiseri «Little Rock» iznīcināja šāviņš, par kura dabu un izcelsmi nevar būt ne mazāko šaubu. Pat tad, ja tas šai gadījumā būtu vjetnamiešu roku darbs, šāviņš noteikti izga­tavots ķīniešu atomrūpnīcās. Tātad tautas Ķīna ir atbildīga par to, ka pirmā lietojusi nežēlīgo ieroci un organizējusi pret Savieno­tajām Valstīm agresiju, kas varbūt nevis ar savu mērogu, bet gan ar savu zemiskumu, nodevīgumu un bezsirdīgumu atsauc atmiņā uzbrukumu Pīrlharborā 1941. gada 7. decembrī. Pret šo apvaino­jumu Amerika nevar palikt vienaldzīga. Mēs, zināms, pirmie ap­sveiktu komunistu Ķīnu, ja tā savu milzīgo enerģiju koncentrētu iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanai. Taču mēs esam spiesti iejaukties, kad tā savu graujošo mērķu realizēšanai nevilcinās iz­mantot terora ieroci. Ja Amerika bez atbildes trieciena paciestu tik nelietīgu agresiju, tad turpmāk visi strīdīgie jautājumi starp dažādām pasaules zemēm tiktu kārtoti no spēka pozīcijām. Mēs drīz vien pieredzētu, kā lielās valstis, kuru rīcībā ir kodolieroči, šantažē mazās valstis, kam tādu ieroču nav. Savienoto Valstu valdība, apzinādamās savu atbildību Amerikas kontinenta un visas brīvās pasaules priekšā, šodien iesniedza tautas Ķīnai pra­sību demontēt starptautiskas kontroles klātbūtnē savas atomrūp- nīcas. Noteikts nedēļu ilgs termiņš. Ja pēc termiņa izbeigšanās Ķīna atbildēs negatīvi vai vispār neatbildēs, Amerikas Savienotās Valstis darīs visu nepieciešamo, lai garantētu savu drošību.»

*

Pēc prezidenta runas Savienotās Valstis veselu nedēļu dzīvoja dīvainā atmosfērā. Karš vēl nebija pieteikts, bet tā arī vairs nebija miera laika situācija. Vispār ļaudīm bija diezgan grūti pacelties pāri ikdienas dzīvei un pielāgot savu domāšanu lielajiem notiku­miem, kas gatavojās. Vīriešu sarunās izlīdzējās ar metaforām no sporta pasaules. Piemēram, par uzbrukumu Tonkinas līcī stāstīja, lietojot futbola terminoloģiju. Ķīna bija guvusi vārtus ar blēdī - šanos un nodevīgi. Taču tas neko nenozīmēja, un, kad Savienotās Valstis tiks pie vārda, Ķīnai tūlīt būs skaidrs, ka Amerika to sasi­tīs ar nepieredzētu punktu starpību.

Tai pašā laikā uzliesmoja dziņa uzupurēties vispārības labā — viens no amerikāņu dvēseles pamatelementiem — un, nerazdama tūlīt jēdzīgu realizācijas iespēju, izplēnēja velti. Tūkstošiem cil­vēku zvanīja uz Balto namu, vai nu piedāvādami savus bezmak­sas pakalpojumus, vai sniegdami varas iestādēm padomus pasau­les stratēģijas jautājumos. Vassara sieviešu universitātes studen­tes, kas, pēc amerikāņu komunista Ma'kgregora vārdiem, bija «visbagātākās, viselegantākās un, ja varbūt ne gluži visskaistā­kās, tad katrā ziņā vistīrāk mazgātās jaunavas Savienotajās Val­stīs», sapulcējās, lai «apspriestu situāciju». Pēc divu stundu ilgām pārrunām viņas nobalsoja par rezolūciju, kurā paziņoja, ka ir gatavas atdot dzimtenei savas speciālās izglītības priekšro­cības. Ko viņas īsti ar to domāja, neviens nekad neuzzināja, jo varas orgāni neizmantoja viņu cēlsirdīgo piedāvājumu.

Tās pašas dienas vakarā, kad Alberts Monro Smits televīzijā sacīja savu runu, divdesmit divos trīsdesmit kāds polismenis aiz­turēja un aizveda uz policijas iecirkni matrozi Džo Maklaidu .(ASV flote) un Sēliju Suti, trīsdesmit četrus gadus vecu prosti­tūtu, kas iereibuši kāvās uz ielas Hobokenā. Kā Sēlija stāstīja, viņa aizvedusi Maklaidu uz savu istabiņu, paziņodama: «Matrozīt, pēc tā, ko šie nelieši izdarījuši ar «Little Rock», es tevi ieprieci­nāšu par velti.» Bet Makīaids viņu atstājis apmēram pēc pus­stundas, pievākdams sudraba pūdernīcu, kuru gribējis uzdāvināt savai māsai dzimšanas dienā. Sēlija izskrējusi viņam pakaļ uz ielas. Džo Maklaids, divdesmit gadu vecs, metru astoņdesmit divus centimetrus garš, dzimis Sanandželo (Teksasā), tiesnesim paziņoja: «Tikai tad, kad viņa uzbļāva: «Lai ķīnieši tev saspri­dzina pautus!» es viņu iekaustīju.» Tiesnesis izteica Maklaidam rājienu un lika samaksāt soda naudu, bet Sēliju Suti attaisnoja. Lai cik zemu viņa pagrimusi savā personīgajā dzīvē, tiesnesis pie­zīmēja, viņa tomēr saglabājusi spēcīgas patriotiskās jūtas, kā to liecina viņas vientiesīgais priekšlikums matrozim Maklaidam.

Pavisam citā vidē, bet arī pakļaudamās ziedošanās dziņai, kaut gan savādākā veidā, Mērija Vaita, trīsdesmit sešus gadus veca, neprecējusies, pēc amata redakcijas sekretāre, pievienojās kādai Indianapolisas puritāņu sektai, kas bija izvēlējusies sev nosau­kumu «Marijas dēli»[53]. Kad Mērija ar desmit minūšu nokavēšanos ieradās sapulcē, kurai vajadzēja notikt pirmdien, 5. janvārī, pulk­sten divdesmit vienos, sektas locekļi jau dedzīgi strīdējās par to, vai, atmaksājot Savienoto Valstu kreisera «Little Rock» uzspri­dzināšanu, ir vai nav jānomet atombumba uz Pekinu. Strīds bija -aizrautīgs, pat vētrains, un Mērija Vaita pa't mazliet brīnījās; viņa nesaprata, kā gan Indianapolisas Marijas dēlu (Indiānas štatā) lēmums varētu ietekmēt Balto namu. Beidzot tika nobal­sots, un ar divpadsmit balsīm pret deviņām rezolūciju bombar­dēt Pekinu noraidīja. Vairākuma viedoklis, ko tai pašā vakarā darīja zināmu vietējie laikraksti, paskaidroja, ka morāle aiz­liedzot iznīcināt trīs miljonus ķīniešu, Pekinas iedzīvotāju, lai atriebtu divsimt Savienoto Valstu jūrnieku nāvi. Rezolūcija bei­dzās ar šādiem vārdiem: «Galu galā mēs esam tauta ar cēliem ideāliem.» Lai gan Mērija Vaita uzskatīja debates par diezgan abstraktām, lēmums viņai sagādāja dziļu gandarījumu.

Gados vecāki ļaudis, kas bija cietuši otrā pasaules kara laikā, uz situāciju raudzījās reālāk. Ernsts Rozenblūms, piecdesmit di­vus gadus vecs vācu ebrejs, emigrējis uz Savienotajām Valstīm 1939. gadā, strādāja par drēbnieku Leksingtonā (Kentuki štatā). Ar dalītām jūtām viņš. noklausījās prezidenta runu televīzijā. Lai gan Rozenblūmam Vjetnamas jautājumā nebija noteiktu uzskatu, viņš jau labu laiku sliecās uz domu, ka vajadzētu «vien­reiz saņemties un pielikt punktu». Uzzinājis par «Little Rock» katastrofu, viņš izjuta spēcīgu sašutumu un sacīja sievai: «Ce­rams, ka prezidenta nostāja būs stingra.» Un tagad, kad prezi­denta nostāja patiešām izrādījās stingra, Rozenblūmu pārņēma savāda atvieglojuma, lepnuma un baiļu sajūta. Sieva Gerda sē­dēja, savilkusies kamolā, viņam līdzās uz dīvāna, ar maigu un nogurušu seju. Viņa izskatījās pēc lielas kaķenes, kas novecojusi kaktā pie pavarda. Noklausījusies prezidenta uzrunu, viņa paska­tījās uz vīru un bija pārsteigta par viņa bālumu. Viņš savukārt uzlūkoja sievu piesārtušām acīm un klusā, niknā balsī sacīja:

«Und jetzt sind wir iri der Scheisse wieder.»x

*

Raksts, kas otrdien, 6. janvārī, parādījās «Izvestijas» slejās, bija Padomju Savienības oficioza pirmā reakcija uz prezidenta Alberta Monro Smita runu. Anonīmais autors vispirms aizrādīja, ka materiālie un cilvēku zaudējumi pēc «Little Rock» pazušanas nekādā ziņā nav salīdzināmi ar Pīrlharboras katastrofu, uz kuru atsaucās prezidents Smits. Toreiz amerikāņu flote stāvēja uz en­kura un Klusajā okeānā valdīja miers, turpretī tagad jau vairā­kus gadus VII flote Tonkinas līcī izvērš nepārtrauktu agresiju pret Ziemeļvjetnamu, kas bez iepriekšēja kara pieteikuma tiek bombardēta dienu un nakti, mīdot kājām visas cilvēku tiesības.

Turklāt nav pierādīts, ka sprādzienā uz «Little Rock» vainīgi ķīnieši vai vjetnamieši, jo izglābies taču nav neviens, kā arī nav palicis pāri pat neviens atlūznis, ko varētu ķīmiski analizēt. Sais apstākļos ir pieļaujama doma, ka atomšāviņš, kas iznīcināja «Little Rock», atradies uz paša kuģa un sprādzis nejauši.

Īstenībā, ar nožēlu konstatēja «Izvestija», rodas iespaids, ka Valsts departaments izmanto gadījumu ar «Little Rock» kā casus belliPadomju vaklība jau brīdinājusi Amerikas Savienotās Valstis, «Izvestija» piebilda, cilk ārkārtīgi nopietnas sekas pasau­les mieram var būt atomagresijai. Vašingtonas militāristiem nav ko cerēt, raksta autors nobeidza, ka mēs saliktām rakām noska­tīsimies, kā amerikāņu raķetes iznīcina rūpnīcas un pilsētas valstī, kurai ir kopēja robeža ar Padomju Savienību.

Valsts departamenta eksperti jau sen strīdējās par to, kādu no­stāju ieņems Padomju Savienība, ja Savienotajām Valstīm iz­celsies konflikts ar Ķīnu. Un «Izvestijas» ra'ksts tikai nostipri­nāja abus pastāvošos viedokļus. Vieni no tā secināja, ka agri vai vēlu Padomju Savienība metīs konflikta svaru kausos savu ieroču spēku. Otri rakstā atrada apstiprinājumu savam uzskatam, ka Krievija, lai cik stingrā tonī tā izsakās, tomēr neies tālāk par protestiem vārdos vai materiālu palīdzību Ķīnai, ja karš ieilgtu. Tomēr šāda varbūtība esot izslēgta, jo Pentagons bija paziņojis, ka pietiekot ar divām stundām, lai noslaucītu Ķīnu no zemes virsas.

Tai pašā flienā, kad parādījās raksts «Izvestijas» slejās, jau­nās Ķīnas aģentūra publicēja visgarāko un visdramatiskāko ko­munikē savas pastāvēšanas vēsturē.

Vispirms aģentūra kategoriski noraidīja «imperiālistisko ban­dītu jenkiju melīgos izdomājumus». Tautas Ķīnai nav nekāda sakara ar Savienoto Valstu kreisera «Little Rock» iznīcināšanu. Ķīna nav ne pati izmantojusi, ne nodevusi Ziemeļvjetnamai ne­kādu kodolierīci. Tā joprojām paliek uzticīga deklarācijai, kas atkārtoti pavada katru eksperimentālo sprādzienu: «Ķīna nekad pirmā neizmantos atombumbu, bet, ja tai uzbruks, tā atbildēs sitienam ar sitienu.» «Little Rock» uzspridzināšana nav nekas cits kā «zemiska un noziedzīga provokācija», ko safabricējuši paši amerikāņi, lai nosūtītu Ķīnai «nekaunīgu ultimātu», kuru Ķīnas valdība var tikai noraidīt. Turklāt «jenkiju pirāti» sava «velnišķīgā nodoma» realizēšanai Tonikinas līcī izvēlējušies tādus meteoroloģiskos apstākļus, kad radioaktīvie putekļi nosēžas ne­vis uz viņu pašu floti, bet gan uz Ķīnas teritoriju.

Tieši tā arī noticis. Apmēram stundu pēc Savienoto Valstu kreisera «Little Rock» uzspridzināšanas pār ķīniešu pilsētu Pak- hoju nolijis četrdesmit piecas minūtes ilgs radioaktīvais lietus baltu putekļu veidā. Gandrīz visi piecdesmit tūkstoši Pakhojas iedzīvotāju pašlaik smagi inficēti, tāpat saindētas ūdenskrātuves, kas apgādā pilsētu ar dzeramo ūdeni, kā arī apkārtējie sakņu dārzi. Ķīnas valdība nodevusi Pekinā dzīvojošo ārzemju koreš- podentu rīcībā lidmašīnu, lai tie varētu apmeklēt Pakhoju un paši uz vietas pārliecināties par situāciju. Nevis tautas Ķīnai, secināja jaunās Ķīnas preses aģentūra, bet gan Savienotajām Valstīm vajadzētu demontēt savas atomrūpnīcas, jo pēc Āzijas pilsētu Hirosimas un Nagasaki drausmīgās bombardēšanas 1945. gada Savienotās Valstis nupat izdarījušas trešo noziegumu pret Āziju, nolemjot nežēlīgai nāvei piecdesmit tūkstošus Pak­hojas iedzīvotāju.

Par godu amerikāņu demokrātijai jāteic, ka. pat pasaules kara priekšvakarā preses brīvībai Savienotajās Valstīs netika likti ne mazākie šķēršļi. Amerikāņu reportieris Džeims Bedfords, kas otrdien bija devies uz Pakhoju, tās pašas dienas vakarā pa te­lefonu nodiktēja «New York Times» redakcijai garu rakstu, kurš tika iespiests otrā dienā un apstiprināja faktu, ka ķīniešu pilsēta saindēta. Kopā ar ārstiem un tulkiem, ģērbies, tāpat kā visi, medi­cīniskā skafandrā, Bedfords bija apmeklējis dažādus pilsētas rajonus un iztaujājis iedzīvotājus. Pilsētas iedzīvotāji bija redzē­juši 4. janvārī ap pusdienas laiku apžilbinošu gaismu uzplaik­snām debesīs dienvidu pusē. Spožums bijis neizturams, jo inten­sitātes ziņā pārspējis saules gaismu, un ildzis minūtes trīs. Pēc stundas līdz tam pilnīgi dzidrās debesis pēkšņi apmākušās un pār pilsētu nolijis baltu, mirdzošu putekļu lietus. Putekļi bijuši tik līdzīgi smalkajam cukuram, ka daudzi bērni tos grābuši un no­garšojuši. Tagad viņus moka asas apdeguma sāpes un viņi jau ir tuvu nāvei, jo zarnu trakts un kuņģis vairs nefunkcionē. Taču saindējušies, dažādās pakāpēs, ir visi pilsētas iedzīvotāji, viena daļa tāpēc, ka radioaktīvie nokrišņi skāruši galvu, rokas un kājas, bet otra daļa gluži vienkārši tāpēc, ka dzēruši ūdeni no saindēta­jām ūdenskrātuvēm.

Džeimsam Bedfordam bijusi izdevība redzēt un izvaicāt dau­dzus slimniekus. Visbiežāk tās ķermeņa daļas, kas nav bijušas pasargātas no briesmīgā, baltā lietus, ieguvarnelnu nokrāsu, mati krita ara veseliem kušķiem un no mazākās skrambas neaptu­rami tecēja asinis. Asiņu analīze vēstīja visļaunāko. Dažos gadīju­mos vienā kubikmilimetrā asiņu konstatēja tikai trīsdesmit leiko­cītus septiņu tūkstošu vietā un sešsimt trombocītu divsimt tūk­stošu vietā. Diagnoze bija skaidra: šo pacientu kaulu smadzenes zaudējušas spēju ražot baltos asinsķermenīšus. Prognoze bija

tikpat pesimistiska: tā kā saindēto skaits tik liels, tad tikai ļoti nedaudzos gadījumos varētu mēģināt pārstādīt slimniekam vese­las kaula smadzenes, taču lielum lielais vairums bija nolemti agonijai, kas varēja ilgt nedēļām, mēnešiem vai gadiem.

Bedforda raksts radīja jo spēcīgu iespaidu tieši ar to, ka tajā nebija skalu frāžu un tas netiecās izraisīt sensāciju. Tomēr, lai cik liela atbalss tam bija ārzemēs, amerikāņu sabiedrisko domu tas neci'k manāmi neietekmēja. Pēc nedēļas kārtējā statistikas ap­tauja pierādīja, ka par Ķīnas vainu pārliecināto cilvēku procents pieaudzis no 72 līdz 78. Tai pašā laikā par 10 'procentiem palieli­nājies to amerikāņu skaits, kuri uzskatīja par vajadzīgu nekavē­joties dot prettriecienu ar kodolieročiem. Komentējot šos skaitļus, dienvidslāvu filozofs Marko Ļepovičs rakstīja: «Avīzes, plakāti, radioraidījumi, televīzijas programmas — kara propagandas spēks ir tik liels, ka tā kā ar sūkli noslauka pusduci pacifistiska noskaņojuma rakstu, neatstājot ne mazāko pēdu. Preses brīvība patiešām nav noliedzama, taču tā paliek bez jebkādas ietekmes. Valstī, kur visi informācijas līdzekļi pieder naudai, patiesības vārgo balsi drīz vien nomāc melu un tīšas dezinformācijas vare­nās ērģeles.»

Toties ārzemēs Džeimsa Bedforda raksts pastiprināja skepti­cismu, ar kādu raudzījās uz ķīniešu vainu. Lielais japāņu laik­raksts «Asahi», sargādamies pieslieties amerikāņu vai ķīniešu versijai (tāds bezpartejiskums aizkaitināja amerikāņu diplomātus Tokijā., jo faktiski tas apšaubīja viņu valsts oficiālo viedokli)', skarbiem vārdiem nožēloja Āzijas pilsētas radioaktīvo saindēšanu un ierosināja nekavējoties sasaukt Atomkluba valstu konferenci.

Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs izteica nožēlu, ka nevar šo jautājumu apspriest Drošības Padomē, jo tautas Ķīnai, kas ne- . bija ANO locekle, pat nebūtu iespējas sevi aizstāvēt Drošības Padomes sēdē. Taču viņš ierosināja plašākas lielvalstu sarunas šai jautājumā, un dažas stundas vēlāk tādā pašā garā izteicās pāvests.

8. janvāra pēcpusdienā Valsts departaments kategoriski pazi­ņoja, ka ne uz «Little Rock», ne cita kāda' VII flotes kuģa nav atradies neviens atomšāviņš. Tātad nelaimes gadījums ir izslēgts. Tālāk Valsts departaments nemainīgi atkārtoja apvainojumus Ķīnai un atgādināja, ka Savienoto Valstu ultimāts komunistu Ķīnai izpildāms līdz pirmdienai, 13. janvārim, pulksten divpa­dsmitiem. Visas ministrijas uztrauca fakts, ka šai komunikē figu­rēja vārds «ultimāts», jo savā 5. janvāra televīzijas runā prezi­dents Alberts Monro Smits šo vārdu nebija lietojis.

Vašingtonas asais komunikē tikai vēl pavairoja pasaules sa­biedriskās domas šaubas un iebildumus. Francijā avīze «Le

Monde» savā 10. janvāra numurā tos izklāstīja ar skaidrību, kas būtu ietekmējusi pašus amerikāņus, ja vien viņi kaut cik ievērotu Eiropas preses informāciju un viedokli. Bet Amerikas Savienoto Valstu laikraksti atsaucās vienīgi uz Savienoto Valstu laikrak­stiem vai, izņēmuma gadījumā, uz britu avīzēm.

«Le Monde» raksts stingri balstījās uz vēsturisku precedentu un bija sacerēts līdzsvarotā, niansētā un kompetentā stilā, kas šīs avīzes lasītājos radīja tik patīkamu sava pārākuma apziņu. Vispirms raksta autors ar zināmu stūrgalvību atgādināja, ka šī nav pirmā reize Amerikas Savienoto Valstu vēsturē, kad kara kuģa zaudējums novedis Balto namu līdz ultimātam: 1898. gada 15. februārī amerikāņu bruņukuģis «Mena», kas bija noenkurojies Havannas ostā, eksplodēja un nogrima viļņos ar visu apkalpi. Savienoto Valstu valdība tūlīt apvainoja Spāniju, ka tā organizē­jusi šo diversiju, nepievērsa ne mazāko uzmanību Spānijas izmi­sīgajiem mēģinājumiem to atspēkot, pieteica Spānijai karu un sa­grāba Kubu. Tomēr nebija noliedzams, ka Spānijai nevarēja būt nekādas intereses' izdarīt šo noziegumu. Tā jau ilgus gadus ļoti grūtos apstākļos karoja pret Kubas dumpiniekiem, bija gandrīz izputināta un atradās par matu no sakāves, tā ka tieši no Savie­noto Valstu iejaukšanās Spānijai bija visvairāk iemesla bīties.

Tāpat kā sprādziens uz «Menas», turpināja «Le Monde», arī Savienoto Valstu kreisera «Little Rock» iznīcināšana paliks neat­minams vēstures noslēpums. Jo, labi apsverot, neviena no abām pašreizējām versijām nav pieņemama no loģikas viedokļa. Patie­šām, vai gan var pieļaut, ka Savienotās Valstis izdomājušas no­ziedzīgo plānu ziedot vienu no saviem kuģiem, noslīcinot savus jūrniekus, tikai tāpēc, lai būtu casus belli pret Ķīnu? No otras puses, vai gan ticams, ka Ķīna, aizmirsusi galējo piesardzību, ko tā līdz šim pierādījusi attiecībās ar Amerikas Savienotajām Val­stīm, būtu aizrāvusies ar tik muļķīgu provokāciju un iznīcinājusi jau novecojušu Savienoto Valstu kreiseri, kura zaudējums nekādi nemazina VII flotes kaujas spējas? Tāda veida akcija varētu būt iedarbīga vienīgi tad, ja tā būtu vienlaikus vērsta pret tik svarī­gām kaujas vienībām kā atomlidmašīnu bāzes kuģis «Enterprise» vai raķešu kreiseris «Long Beach». Stratēģiski tai bija jēga tikai tādā gadījumā, ja tā ievadītu ķīniešu sauszemes karaspēka masu uzbrukumu amerikāņu pozīcijām Korejā un Ziemeļvjetnamā. Bei­dzot, vai var kaut uz mirkli iedomāties, ika Ķīna kreisera «Little Rock» uzspridzināšanai izvēlējusies tieši to brīdi, kad vējam, kurš jau divdesmit četras stundas pūta ziemeļu virzienā, katrā ziņā vajadzēja radioaktīvos nokrišņus aiznest uz Ķīnas teritoriju, nevis izkaisīt pār VII floti?

Dažas stundas pēc Vašingtonas otrā komunikē pasauli satrici­nāja vēsts, ka Stokholma kļuvusi par arēnu šausmīgai panikai, kuru izraisījis pasīvās gaisa aizsardzības mēģinājums. Lai gan Zviedrija allaž centās saglabāt savu neitralitāti un labvēlīgas apstākļu sagadīšanās dēļ jau simt piecdesmit gadus dzīvoja mierā šai karu plosītajā pasaulē, tā ar apbrīnojamu piesardzību bija izveidojusi savā teritorijā veselu pretatomu patvertņu sistēmu. Viss bija iepriekš paredzēts. Piemēram, Stokholmā, līdzko sāktos karš, vienai iedzīvotāju daļai bija automašīnās jādodas ārā no pilsētas un iespējami ātri jānokļūst laukos. Otrai daļai bija steig­šus jāpaslēpjas galvaspilsētas lieliski iekārtotajās patvertnēs ar kondicionētu gaisu. Tās bija par dārgu naudu uzceltas pašā pil­sētas centrā jau pirms divdesmit gadiem. Valdības, kas nomai­nīja cita citu, joprojām uzturēja tās kārtībā un ar iejutīgu cen­tību rūpējās, lai iedzīvotāji, pirmām kārtām bērni, pierastu pava­dīt tajās ilgas stundas vai nu strādājot, vai uzjautrinoties.

Saprātīga tālredzība, kas nebijās neparedzamās nākotnes, bija radījusi šos brīnumus, patvēruma vietas apokaliptiskajā trešā kara pasaulē, un tām vajadzēja nodrošināt izglābšanos astoņiem miljoniem zviedru pat tad, kad trīssimt miljonu rietumnieku tiktu iznīcināti nopostītajā Eiropā.

Kas tad īsti notika 8. janvāra vakarā Stokholmā? Pavēle doties uz patvertnēm, lai sāktu pasīvās gaisa aizsardzības apmācības, tika dota pulksten divpadsmitos trīsdesmit piecās, tas ir, piecas minūtes pēc tam, kad Zviedrijas radio un televīzija bija noraidī­jusi Vašingtonas komunikē, kurā tika minēts vārds «ultimāts». Vai pavēle, tika dota pārāk reālā formā? Vai īstenības ilūziju tai piešķīra fakts, ka īsi pirms tās bija noraidīts satraucošais Vašing­tonas komunikē? Lai būtu, kā būdams, visvairāk disciplinētā tauta pasaulē šoreiz nevis mierīgi paklausīja rīkojumiem, bet ļāvās masveida panikai. Tādai juceklīgai un neizskaidrojamai situācijai raksturīgi, ka grupa cilvēku, nezinādami, kas notiek, un tieši šīs neziņas dēļ satraukti, pēc citu izturēšanās iedomājas visļaunāko un tūlīt rīkojas līdzīgi citiem, un tā baiļu ārprāts pār­ņem aizvien lielāku pūli, kas vairs nemaz nevalda pār sevi.

Kā par nelaimi, tieši tai laikā, kad daudzie automobiļi, paklau­sot rīkojumiem, brauca ārā no pilsētas, tiem pāri aizlidoja zviedru reaktīvās lidmašīnas. Atkārtotie izplūdes trokšņi radīja dažos autovadītājos iespaidu, ka viņu mašīnas, kas apgrūtinātās satik­smes dēļ tik tikko virzījās uz priekšu, var kļūt par mērķi bumb­vedējiem. Kā prātu zaudējuši viņi izklupa no automobiļiem un metās skriet, kliegdami, ka bumbas krīt. Sastrēgums līdz ar to kļuva nenovēršams, visus pārņēma ārprāts, un tūkstošiem cilvēku, pa lielākajai daļai vīrieši, gāzās uz Stokholmas lielo pretatomu

patvertni, kas jau bija uzņēmusi paredzētos divdesmit tūkstošus. Norisinājās šausmīgas ainas, sievietes tika mīdītas kājām, bērni — nospiesti. Dažus policistus, kas mēģināja iejaukties, piekāva, vienu pat nolinčoja. Citi, lai izkļūtu no pūļa rokām, lielo ja ieročus. Trauksmes atsaukuma signāls stāvokli nemainīja, miers un kār­tība iestājās tikai agrā rīta stundā, bet zviedru sirdīs palika dziļa šausmu un kauna sajūta. Sīs neprātīgās panikas rezultāts bija simt divdesmit seši mirušie un deviņsimt trīsdesmit divi ievainoti. Kāda drausmīga vēstures ironija: šie nelaimīgie bija vēl neiesākta kara pirmie upuri!

Stokholmas 8. janvāra panika nepalika bez atbalss pārējā pa­saulē, it īpaši Savienotajās Valstīs, kur sabiedrisko domu, kas tik ilgi bija snaudusi sava nomācošā pārākuma apziņā, pēkšņi pamo­dināja bailes no iespējamām briesmām: ja viss jau sen bija saga­tavots, lai dotu iznīcinošu triecienu ienaidniekam, tad tas, ko zināja par pretraķešu aizsardzības sistēmu, kuru Amerikas Savie­notās Valstis noorganizēja, kad Ķīna uzspridzināja savu pirmo ūdeņraža bumbu, nebūt nevarēja nomierināt prātus. Lai cik dārgi maksāja aizsardzības barjera, pēc lietpratēju atzinuma, tā bija un palika «plāna» (tliin). Tā nevarēja apturēt visu. Avīze «Washing- ton Post» atgādināja «Nautilus» eksperimentu: kad Atlantijas okeānā notika nopietni manevri, zemūdene «Nautilus», sonaru ne­pamanīta, bija piebraukusi Bostonai tikai dažu jūdžu attālumā; tā bija trīsdesmit metru dziļumā sekojusi transportkuģim, kura dzenskrūvju troksnis nomāca zemūdens turbīnu dūkoņu. Secinā­jums 'bija skaidrs: to, ko bija veikusi Savienoto Valstu zemūdene, tikpat labi varēja izdarīt ķīniešu zemūdenes un ar dažiem neatvai­rāmiem triecieniem iznīcināt vairākas pilsētas.

Nevajadzētu sevi maldināt: kara gadījumā Amerikas Savienoto Valstu valdība un ģenerālštābs var paslēpties pazemē zem vairā­kus desmitus metru biezas akmens, betona un tērauda aizsarg­sienas grandiozā metropolē, bet kāda patvēruma vieta paredzēta amerikāņu tautai? Nekāda. Vienīgi bagātnieki var savos dārzos vai rančo likt uzcelt pre'tatomu patvertnes ģimenes vajadzībām. Bet milzīgās nemantīgo masas, kurām nav zemes un līdzekļu, ir lemtas nāvei. Tad amerikāņi, pagalam apjukuši, vēlreiz atklāja to, ko jau sen zināja: dolāra vara ir neierobežota. Viss ir nopēr­kams, pat dzīvība.

Balto namu pārplūdināja telegrammu un vēstuļu straumes, ne­mitīgi un sparīgi zvanīja telefons. «Ja sāksies trešais pasaules karš,» sarūgtināts rakstīja komentētājs Melkolms Mansters, «tad cilvēks būs vairāk drošībā zemūdenē zem piecu metru biezas Arktikas ledus kārtas nekā savā gultā priekšpilsētas namelī.»

Sākot ar 4. janvāri, kad vēl nekas nebija zināms par paniku Stokholmā, visās Savienotajās Valstis uzliesmoja vēl nepiere­dzēta pašnāvību epidēmija. 5. janvārī pašnāvības gadījumu bija tieši par septiņdesmit pieciem procentiem vairāk nekā iepriekšējā gada 5. janvārī. 6. janvārī to sikaits palika nemainīgs, bet 7. un 8. janvārī pieauga tik satraucošās proporcijās, ka varas iestādes lūdza redakcijām neziņot savu laikrakstu slejās par konstatēta­jiem pašnāvības gadījumiem, lai neizplatītu paniku. Lai gan šo lūgumu vispār ievēroja, tomēr procentuālās attiecības līkne 9., 10., 11. un 12. janvārī joprojām strauji kāpa, un tikai pēc nedēļas tā pamazām nostabilizējās un sāka slīdēt lejup. «Vēsturniekiem reiz radīsies jautājums,» rakstīja profesors Marko Ļepovičs, «kāda noslēpumaina iemesla dēļ tik daudzi izglītoti, laimīgi un mate­riāli nodrošināti amerikāņi vēlējās aiziet no dzīves aiz bailēm zaudēt dzīvību, kurpretī simtiem miljonu cilvēku vāji attīstītajās zemēs ik dienas pacietīgi panes visbriesmīgākās bada mokas, ir nedomādami darīt galu savām ciešanām.»

Tai pašā laikā noziedzība, it īpaši slepkavības ar iepriekšēju nodomu un izvarošanas, sasniedza rekorda skaitli visā Savienoto Valstu vēsturē. Pārkāpumus izdarīja lielākoties nekad agrāk ne­sodītas personas. Noziedznieki nebūt nemēģināja slēpt pēdas, dažkārt paši pieteicās un pratināšanā tūlīt atzinās. Daudzi pa­skaidroja, ka esot jutuši «nepārvaramu vēlēšanos» .nogalināt un ka upuru izvēlē noteicēja bijusi nejaušība. Tomēr varbūt visnežē­līgākajā gaismā šo noziegumu pamatojumu parāda Rojs Kreitons, divdesmit divus gadus vecs, neprecējies, agrāk nesodīts veikala kalpotājs. No pirmdienas, 6. janvāra, līdz ceturtdienai, 9. janvā­rim, Kreitons, kuru visi uzskatīja par kārtīgu un čaklu jaunekli, visdrausmīgākajos apstākļos izvarojis mazgadīgas meitenes ve­cumā no divpadsmit līdz četrpadsmit gadiem. Kad viņu arestēja, viņš ir nedomāja liegties. Kreitons mierīgi paskaidroja, ka viņam jau sen «gribējies darīt kaut ko tamlīdzīgu» un ka viņš nolēmis «apmierināt savu vēlēšanos», kad sapratis, ka kuru katru brīdi var sākties atomkarš un ka tad «visus sagaida viens un tas pats un visi dabūs galu vienā un tai pašā bedrē».

Bailes pieauga ar katru dienu, un vardarbība, ko bailes divkār­šoja, palaikam uzlika patriotisma masku. Sāka sačukstēties par piekto kolonnu un par to, kāda loma ir Amerikā dzīvojošajiem ķīniešiem, kas visi 'gan liekas ļoti draudzīgi, bet īstenībā ir slepus uzpirkti un strādā komunistu labā. Dažādās Savienoto Valstu pilsētās tika izlaupīti ķīniešu restorāni, bet to personāls nola­māts un piekauts. Vašingtonā japāņu vēstniecības atašeju, kas kādā veikalā pirka kreklus, nosauca par «dzeltenvēderi», un, kad viņš mēģināja pūlim paskaidrot, ka ir japānis, nevis ķīnietis, viņu nolamāja vēl rupjākiem vārdiem un gandrīz vai no- linčoja.

10. janvārī ap vienpadsmitiem vakarā kāds pusducis «tīnei- džeru» ar automobili iebrauca ķīniešu kvartālā un, nolaiduši mašīnas logus, sāka šaut uz ielas gājējiem, nonāvēdami četrus un ievainodami desmit cilvēkus. Pēc tam viņi sagrāba divas ķī­niešu meitenes, kas patlaban atgriezās no kino, aizveda uz kādu tukšu Ņujorkas ostas noliktavu un, tur piekāvuši un izvarojuši viņas, iesvieda 'ledainajā ūdenī. Kad viena no meitenēm mēģināja peldēt uz krastu, pusaudži nobeidza viņu ar. revolvera šāvieniem. Otrai meitenei izdevās paslēpties aiz glābšanas laivas,' kamēr banda aizbrauca.

Laikraksti, radio un televīzija pilnīgi zaudēja mēra sajūtu. No­pietnākie žurnāli aplēsa, cik megatonnu nepieciešams, lai iznīci­nātu Ķīnu, un kāds lietpratējs pierādīja, ka vajag trīsdesmittūk- stoš megatonnu. «Mums tās ir,» viņš konstatēja, «un pat vēl vai­rāk.» Dzelzceļa stacijās, pasta nodaļās, metro stacijā-s un uz mil­zīgajām reklāmas plāksnēm abpus autostrādēm sāka parādīties lieli plakāti. Uz kāda no tiem bija rakstīti šie vienkāršie vārdi:

REMEMBER LITTLE ROCK

Uz kada cita, garenas formas plakata paša augša bija rakstīts «REMEMBER» un pašā apakšā «LITTLE ROCK», bet vidū re­dzama jūra, kur peldēja sašķaidīta kuģa atliekas un līķi. Ūdens, ko apgaismoja savāds, dzeltens spožums, likās verdam, un priekš­plānā ar seju pret skatītājiem kāds jūrnieks iztecējušām acīm, apsvilušu, nomelnējušu vaigu, izmisīgā kliedzienā savaikstītu muti bija pa pusei izslējies virs ūdens, atspiedis kreiso, jau gan­drīz pārogļojušos roku pret burtu «i» vārdā «Little», bet labo roku — pret burtu «c» vārdā «Rock». Viņš bija uzzīmēts tik rel­jefi, ka šķita. — tūlīt nokāps no plakāta un aicinās atriebt saviem slepkavām.

*

Abi ministri — ārlietu un aizsardzības ministrs —; naktī no 8. uz 9., janvāri apspriedās Baltajā namā ar prezidentu Albertu Monro Smitu līdz diviem rītā. Kad viņi bija aizgājuši, prezidents labu brīdi nekustīgi sēdēja atzveltnes krēslā, viņš jutās iztukšots, noguris., apātisks, viņš ar grūtībām piecēlās, sagumušiem pleciem, ar svina smagumu kājās, taču visvairāk nogurusi un zaudējusi pēdējās drosmes paliekas bija dvēsele, prezidents ar savu privāto liftu uzbrauca trešajā stāvā, viņam kļuva mazliet labāk, kad no­āva kurpes un apāva rīta tupeles un tumšpelēko svārku vietā uz­vilka veco tvīda žaketi ar ādas ielāpiem uz piedurknēm, miegs ne­nāca, viņš bija pārāk noguris, lai varētu gulēt* viņš mazliet pavēra durvis >uz Vikas istabu un mirkli ieklausījās siltajā un smaržīgajā tumsā, cik brīnumaina un satraucoša ir cilvēka vāra elpošana, šis sarežģītais, precīzais mehānisms, nepārtrauktā, .neat­laidīgā kustība, kad muskuļi un nervi paši no sevis turpina dar­boties miegā, kas ir maza, īslaicīga nāve, Smits klusiņām atkal aizvēra durvis, šķērsoja gaiteni, pagrūda Lollijas istabas durvis, kas allaž stāvēja pusvirus, Lollija gulēja uz sāniem, meitenes pro­filu apgaismoja zilā naktslampiņa sarkankoka gultas galvgalī starp baltajiem muslīna aizkariņiem, vēl divpadsmit gadu vecumā viņa negribēja gulēt tumsā, Smits skatījās uz meitenīti, tuklā rociņa palikta zem apaļā, vasaras raibumiem nosētā vaiga, pār kuru mie­rīgi nolaistas skropstas, augšlūpa īsa, pilnīga, uzrauta gluži kā mazam dzīvnieciņam, un sejiņa tik mīļi nevainīga kā pusaudzēm Renuāra gleznās, Smits pakratīja galvu, viņš jutās gandrīz it kā vainīgs, ka ļāvies maigumam, smagiem soļiem aizslāja pa garo gaiteni, iegāja ovālajā viesistabā, iededza lustru un atslīga lie­lajā, ar zaļu ādu apvilktajā atzveltnes krēslā pie rakstāmgalda, viņš nekad nebija juties tik izvārdzis, pat savas vēlēšanu kampa­ņas laikā ne, pat ne Kenedija vēlēšanu kampaņas laikā, kādus brīžus viņi bija kopā aizvadījuši, Džonam bija zili loki ap acīm, viņš izskatījās nopietns, pat mazliet slims, kad atkrita man iepre­tim uz krēsla Pulmana vagonā, kas veda viņu no pilsētas uz pil­sētu, paklau, tev vajag pagulēt, Džon, viņš papurināja galvu, ar roku norādīja uz mazo galdiņu, kur bija uzmetums runai, ko vaja­dzēja sacīt nākamajā dienā, un nodeklamēja Frosta vārsmu:

But I have prornises to keep And miles to go before I sleep, And miles to go before I sleep.[54]

Acis nogurušas, smaidā drosme un labsirdība, pirmo «sleep» viņš izrunāja viegli, bet otro — klusā, dziļā, skumju aizplīvurotā balsī, tagad tu atdusies, Džon, viņi dabūja tevi pie malas trīs gadus vēlāk gandrīz tai pašā dienā, viņi pārāk baidījās tevis, lai ļautu tev dzīvot, viņiem taču vajadzīgi paklausīgi prezidenti, tādi ka Can Kai-ši, kā Ki, kā …,

ovālā viesistaba bija īsta dzelteno toņu orģija: ar damastu apvilktās sienas, lielais, ovālais paklājs, abas sofas, atzvel­tnes krēsli Luija XVI stilā, šie zeltījumi mazliet aizēnoja Sezanna gleznas pie sienām, tas viss bija pārāk bagāti, pārāk grezni, Smits paņēma cigāru, aizkūpināja un sāka staigāt turp un atpakaļ, paklājs apslāpēja soļu troksni, viņš paskatījās rokas pulkstenī, šai stundā neguļu tikai es un mani policisti, trīs­desmit astoņi slepenie, ne par vienu mazāk, nostādīti visos mājas kaktos, policisti parkā un policisti pie restēm, cik skaista tēma krāsainai litogrāfijai, Amerikas Savienoto Valstu prezidents savu policistu apsardzībā pavada nakti pārdomās trešā pasaules kara priekšvakarā, rīkle viņam aizžņaudzās, prezidents! prezidenta vis­spēcība! prezidenta gandrīz diktatoriskās pilnvaras! jā, bet viltī­gais, spēcīgais, nepārtrauktais spiediens no visām pusēm, lai mans ritenis ieslīdētu jau iepriekš paredzētā grambā, šīs valstis valstī, Pentagons, Valsts departaments, ar ģenerāļiem saistītās finansistu aprindas, un policija, FIB un CIP, lobiji, veselas aiz­kulišu darboņu grupas, lai izdarītu spiedienu, prezidents gūstek­nis, prezidents rīks, prezidents ķīlnieks, Gulivers liliputu zemē! šķietami visstiprākais, bet īstenībā visvairāk ierobežotais, vien­kāršs punkts, kurā krustojas daudzi dažādi spēki, mana 6. jan­vāra runa nebija labākā, bet katrā ziņā arī ne sliktākā, vismazāk bīstamā runa, ar kādu es varēju uzstāties, vēl mazāk pateikt es nevarēju, bet divas dienas vēlāk šie nelieši, kas rīkojas man aiz muguras, tīšām, lai sarežģītu situāciju, lieto vārdu «ultimāts», es esmu saistīts, saistīts, saistīts, lai liktu man darīt tā, kā viņi grib, pietiek ar to, ka, izklāstot problēmu, viņi vilto faktus, saindē mani ar nepareizu informāciju, kā tas viņiem izdevās ar Džonu 1961. gada aprīlī Kubas jautājumā, nekad neaizmirsīšu, kā visi šie iespaidīgie vīri, tīrie orākuli, CIP, Pentagona un Valsts departa­menta eksperti, sa-stāstīja viņam savas cūcīgās blēņas par drošiem panākumiem invāzijā pret Kastro, plāns ir lielisks, Lemnicers ap­galvoja, tas nevar neizdoties, un Dalless: tas būs vēl vieglāk nekā (Jvatemalā, un Bissels: tiklidz Kastro pretinieki izcelsies malā, kubiešu tauta viņus saņems atplestām rokām, taču 17. aprīļa rīt­ausmā kubiešu tauta Cūku līcī nesagaidīja viņus atplestām rokām, bet saņēma ar šāvieniem, tankiem, lielgabalu uguni un satrieca nepilnās septiņdesmit divās stundās, augstais dievs, vai tikai viņi negatavo man to pašu ar «Little Rock»? Smits sastinga kā pār- akmeņojies, pelni cigāra galā izliecās, viņš paspēra soli, uzma­nīgi izstiepa roku uz tuvākā pelnu trauka pusi, bet pelni atdalī­jās, krita un izkaisījās putekļos uz paklāja, Smits sarāvās, pēc pāris sekundēm pamanīja, ka roka dreb, tad izslējās, nedrīkst taču visur saskatīt ļaunas zīmes, viņš atlaidās atzveltnes krēslā un lai­kam uz brīdi aizsnaudās, jo pēkšņi labā kāja celī pati no sevis izstiepās, it kā viņš kristu tukšumā, Smits salēcās, ja ir kaut kas, ko prezidents nevar ne reformēt, ne pārvaldīt, tad tā ir viņa paša politiskā policija, policija, kas viņu informē, īstenībā arī valda pār viņu, viņš piecēlās un atkal sāka staigāt uz priekšu un atpakaļ, pēc brīža viņš atskārta, ka ik pārgājienā cenšas neuzkāpt uz pel­niem, esmu pārliecināts, ka CIP zināja, ka Cūku līcī gaidāma sakāve, esmu pārliecināts, ka viņu plāns bija sagādāt Džonam tik nopietnu neveiksmi, tik stipri iedragāt viņa prestižu, lai viņš at­ļautu amerikāņu flotes kājnieku karaspēkam izcelties krastā Kubā, un Džons jau gandrīz to izdarīja, tā bija tāda katastrofa viņa valdīšanas laika pašā sākumā, viņš jutās tik aizvainots, tik paze­mots, tik sarūgtināts, bet tad viņš saņēmās un sacīja «nē», viņš prata pateikt «nē», «nē» karam pret Kubu, «nē» karam pret Ķīnu, «nē» segregācijai, viņi nogalināja Džonu tāpēc, ka viņš prata sacīt «nē», atvediet viņu mums uz Dalasu un pārējo atstājiet mūsu ziņā, Dalasā mums ir policisti, kas no trīsdesmit metru attāluma pāršauj cigāru uz pusēm, mums ir slepkavnieki ar padomju un kubiešu ciltsrakstiem, mums ir slepkavnieku slepkavas, kas paši sevi soda, iepotējot sev vēzi,

Smits sažņaudza dūrēs abas kabatās sabāztās rokas un ar sāpēm nodomāja, es klusēju, bet vajadzēja izvēlēties: vai nu es būtu pateicis — jūsu Dānieļu ziņojums ir vislielākā cūcība Savie­noto Valstu vēsturē, un līdz ar to mana karjera būtu galā, vai arī es ciešu klusu un kādudien varēšu nest tālāk Džona lāpu, viņš apstājās, laiks ritēja, es apklusu, viņš apkaunots nodomāja, viņš piegāja pie loga, pacēla smagos aizkarus un piespieda pieri pie rūts, tūlīt no kāda koka parkā atdalījās cilvēka stāvs un ašiem soļiem, paceltu galvu devās uz priekšu, Smits noraidot pamāja ar roku, cilvēks pazuda, Smita skatiens apstājās pie magnolijas, kuru prezidents Džeksons bija licis iestādīt, tas bija milzīgs, bum- buļains koks, bērzi tā aizmugurē izskatījās trausli, kaili un verti­kāli kā Bifē zīmējumā, drošības starmešu apgaismojumā tie šķita kā nereāla filmas dekorācija, vajag atcerēties, ka pavasarī jāliek novākt no zariem Džonsona ultraskaņas ierīces, mēs, Lindons Beins Džonsons, aizliedzam putniem ielidot Baltajā namā, viņi ap­vaino mūsu cieņu, apķēzīdami mūsu mauriņus, Smits lūkojās uz drūmajiem bērzu siluetiem, bija tik skumji, ka gribējās raudāt, pat caur s'tiklu juta miklo trūdu smaržu, un es, ko darīju es, kad viņš nokrita ar ložu caururbtu pieri, slacīdams ar savām asinīm Džekijas tērpu un zeķes Dalasas naida un lipīgo melu atmosfērā, bet, lai nu kā, viņš bija miris un atriebt viņu nebija iespējams, apsūdzēt bez pierādījumiem un ko gan apsūdzēt?

mums neatliek nekas cits, džentlmeņi, kā pieļaut, ka notikusi viltīga un klusa vienošanās, atvediet viņu mums uz Dalasu un pārējo atstājiet mūsu ziņā, varbūt nebija pat ne tik daudz vārdu, ne tik skaidri un apzināti izsacīti, mūsu jaukā Dalasas pilsēta gaida viņu, esiet mazdrusciņ neapdomīgi, atvediet viņu mums, jo arī neliešiem jāsaglabā cieņa citam cita acīs, viņu dvēselē ir kro­kas un ieloki, kur snauž slepeni nodomi, tikai pusvārdiem, aplinku mājieniem, ar apslēptu naidu apjausti,

ja es būtu runājis, mani nosauktu par traku, tiktu iedarbināta gigantiskā mašinērija, es būtu politiski iznīcināts un samalts, un nevienam no tā nebūtu nekāda labuma, pat Džonam ne, visas manas izredzes nākt L. B. Dž. vietā būtu zaudētas, un kāpēc gan man vajadzēja stāties viņa vietā! lai pieteiktu karu Ķīnai, bet kurš palicis man zem krēsla šo bumbu ar laika degli? protams, protams, mūsu orākuli un mūsu eksperti izsakās precīzi, viņi ir vienmēr laipni un nekad nekļūdās, divās stundās mēs iznīcinā­sim visas ķīniešu atomrūpnīcas un raķešu bāzes, PSRS nepakus­tinās ne pirkstu, Ķīna nav spējīga dot atbildes triecienu, un mums uz simt gadiem nodrošināts miers, bet ja nu tie ir maldi? arī par Kubu CIP apgalvoja, vispirms, ka Kastro «tikpat kā nav» aviāci­jas, pēc tam, ka tā «iznicināta» uz zemes negaidītajos uzlidoju­mos svētdienas rītā, bet, kad sākās desants, Kastro «tikpat kā ne­esošā» un turklāt vēl «iznīcinātā» aviācija notrieca gandrīz visus «B-26» un nogremdēja pusi no invāzijas flotes, un šodien, ja viņi maldās vai maldina mani, ja vienai vienīgai atomzemūdenei izdo­das izslīdēt caur mūsu aizsardzības tīkla acīm un nepilnas minū­tes laikā sagraut Ņujorku, kāds gan labums no tā, ka mums ir simtreiz vairāk raķešu nekā Ķīnai, ja viena vienīga viņu raķete var mums dot tādu triecienu, Smits nodzēsa lielo lustru, izgāja nebeidzami garajā gaitenī un aizstāja līdz savai istabai, kur dega nakts lampiņa, viņš nometa tupeles, atsēja kaklasaiti, nodzēsa gaismu un neizģērbies atkrita greznajā gultā ar kolonnām, kurā Džonsons savā laikā mēdza gulēt trīs stundas ilgo diendusu, ne­kad neviens prezidents nebija pēc pusdienām tik ilgi gulējis un pārējā laikā izskatījies tik miegains, Smitam paspruka lāsts, man derdzas gulēt tai pašā gultā, viņš iesnaudās, tad spēji pamodās, kuņģim krampjaini savelkoties, mans dievs, tikt laukā, ar godu tikt laukā no šiem dubļiem, pierādīt, ka tā ir tikai nekrietna pro­vokācija, idiotisks triks, kas ož pēc kaut kā apšaubāma un aizdo­mīga, neiedomājami sīka un nožēlojama Pīrlharboras ļaunprātīga parodija, visi sabiedrotie atturīgi klusē, arī tie, kuri allaž bijuši tik uzticīgi, kad runa ir par naudu, un Japāna! pieklājīgs smaids, neizdibināms skatiens, ļoti žēl, mister vēstniek, ka tās vienmēr ir Āzijas pilsētas, mūsu vēstniecību Tokijā dienu un nakti ielenc pūlis, klaigādams: «Pakhoja!», ANO sekretārs ir mums neslēpti naidīgs, pāvesta vēstījumi seko cits citam, visas baznīcas ir pret mums, visnepateicTgākie apstākļi kara pieteikšanai, morālajā plāksnē mēs jau iepriekš esam zaudējuši, nav ne mazāko iespēju diplomātiskiem manevriem, Smits pagriezās uz muguras, izstiepa

tumsā kājas, uzlika rokas uz gultas, viņš jutās apātisks, tukšs, bezspēcīgs, it kā viņu rautu līdzi neticamā ātrumā joņojošs vil­ciens, viņam sāka reibt galva, šķita, ka viņš krīt tukšumā, nagi krampjaini ieķērās segā, un viņš domāja, kungs dievs, es atdotu savu dzīvību, uzklausi mani, kungs dievs, es atdotu dzīvību . ..