Cilvēcīgais dzīvnieks

VALSTS DEPARTAMENTS, VAŠINGTONA, D. C.

Profesoram H. C. Seviljam Huatveja salā Floridas salās Floridā

Paziņojam, ka ar Valsts departamenta 1972. gada 24. augusta lēmumu Jūsu un misis H. C. Seviljas pases anulētas.

APMEKLĒTĀJA H. C. S. UN IESLODZĪTĀ C. B. 476 SARUNA SING-SING CIETUMĀ 1972. GADA 22. DECEMBRĪ, DOKUMENTS R. A. 74.612 SLEPENI

APMEKLĒTĀJS: — Kā jūs zināt, es jau sen būtu atnācis, ja man būtu atļāvuši.

IESLODZĪTAIS: — Jāatzīstas, esmu pārsteigts, ka mēs satie­kamies tādos apstākļos: klusums, ērtības. Tas ir kaut kas gluži neparasts.

APMEKLETAJS: — Domāju, ka mūsu sarunu grib ierakstīt lentē.

IESLODZĪTAIS: — Jūsu dedukcijas spējas ir tikpat asas.

APMEKLĒTĀJS:— Te ir runa nevis par dedukciju, bet gan par ieradumu. Jūs izskatāties labi.

IESLODZĪTAIS: — Mums nevar pārmest neregulāru dzīves veidu.

APMEKLĒTĀJS: — Garastāvoklis možs?

IESLODZĪTAIS: — Ļaunākais jau ir aiz muguras.

APMEKLĒTĀJS: — Vai bija ari grūti brīži?

IESLODZĪTAIS: — Sākumā jā, ļoti bieži, domstarpības ar pārē­jiem ieslodzītajiem. Viņi nepiekrita maniem uzskatiem. Jūs nevarat iedomāties, cik noziedznieki ir konservatīvi.

APMEKLĒTĀJS: — Un kādas domstarpības?

IESLODZĪTAIS: — Viņi manu atteikšanos karot Vjetnamā uz­tvēra kā mazdūšību. Viņu acīs es biju nervous Nelly\ Iznāca sar kauties.

APMEKLĒTĀJS: — Un pēc tam?

IESLODZĪTAIS: — Katram astoņas dienas karcerī. Es teicu, ka ķildu iesāku es. Mans pretinieks — to pašu par sevi. Šeit, kā jums zināms, godu vērtē augstu.

APMEKLĒTĀJS: — Domājams, ka pēc tam jūsu morālais sta­tuss stipri uzlabojās.

IESLODZĪTAIS: — Jā gan. Mani vairs neuzskatīja par gļēvuli, mani uzskatīja par ķertu. Bet trakos te labi ieredz.

APMEKLĒTĀJS: — Parunāsim par mūsu vēstulēm. Esmu saņē­mis pavisam divdesmit septiņas.

IESLODZĪTAIS: — Tieši tik, cik es saskaitīju. Tātad neviena nav gājusi zudumā.

APMEKLETAJS: — Un nevienā cenzūra neko nebija izsvītrojusi.

IESLODZĪTAIS: — Arī jūsu vēstulēs ne.

APMEKLETAJS: — Jauki! Mēs dzīvojam brīvā zemē.

IESLODZĪTAIS: — Man ir iespēja ik dienas par to nopriecā­ties. Vai jums izdevās noskaidrot, kāpēc jums nedeva vīzu?

APMEKLETAJS: — Jā. Lai gan man varot pārmest sakarus ar politiski aizdomīgām personām, es tomēr neapdraudot valsts dro­šību. un vienmēr esot bijis lojāls pret savu zemi. Tomēr gadījumā, ja es izbrauktu uz ārzemēm, nebūtu iespējams nodrošināt man attiecīgu aizsardzību.

209

IESLODZĪTAIS: — Bravo! Tātad viss ir darīts vienīgi jūsu interesēs. Vai jūs paziņojāt atklātībai par pases anulēšanu?

APMEKLĒTĀJS: — Nē. Goldsteins mani atrunāja.

IESLODZĪTAIS: — Varbūt viņam nav taisnība?

APMEKLETĀJS: — Nezinu. Goldsteins bija apbrīnojams. Viņš ārdījās kā lauva. Neviens un nekas viņu nespieda manis dēļ līst vai no ādas ārā. Goldsteins domā, ka publisks paziņojums par šo anulēšanu ir ierocis, kas mums jāpatur rezervē.

IESLODZĪTAIS: — Vai Goldsteins jums neieteica ierobežot sa­karus ar politiski aizdomīgām personām?

APMEKLĒTĀJS: — Ne uz to pusi!

IESLODZĪTAIS: — Esmu viņam par to pateicīgs. Tomēr man jums jāsaka^ ..

APMEKLĒTĀJS: — Nesakiet neko. Jūs sarunāsit muļķības.

IESLODZĪTAIS: — Labi, es klusēju. Ja atļaujat sacīt, arī jūs izskatāties labi.

APMEKLETĀJS: — Mums bija ļoti grūti, kad atņēma Fa un Bi. Tas ilga kādus divus mēnešus. Pēc tam es iegādājos delfīnu, precīzāk sakot, delfīnu mātīti, un pats par saviem līdzekļiem noorganizēju privātu laboratoriju.

IESLODZĪTAIS: — Kur jūs novietojāt savu delfīnu?

APMEKLĒTĀJS: — Saliņai lejpus mājas ir tāda kā maza osta.

IESLODZĪTAIS: — Un jūs to neaizžogojat?

APMEKLĒTĀJS: — Es izvelku tīklu starp abiem moliem un nostiprinu to augšā un apakšā. Bet tas ir tikpat kā veltīgi. Jau pēc dažām nedēļām Dēzija — tā sauc manu delfīnu — iemācījās vienā paņēmienā pārlēkt pāri tīklam, lai padraiskotos atklātā jūrā. Bet viņa neaizpeld tālu, vienīgi tad, kad es pats izbraucu ar jahtu, viņa mani pavada, taču nakti vienmēr atgriežas» Viņai patīk gulēt pie «Karibī» sāniem. Šķiet, ka viņa uzskata jahtu par tādu kā delfīnu «virsmāti», kas ņem viņu savā aizgādībā. Naktīs es atkal izvelku tīklu starp abiem moliem, lai nodrošinātos pret haizivīm.

IESLODZĪTAIS: — Pastāstiet par Dēziju. Iedomājieties, ka es veselus divus gadus neesmu redzējis nevienu delfīnu!

APMEKLĒTĀJS: — Vai nevēlaties, lai es jums atsūtu kādas filmas? Vai jums būtu iespējams tās noskatīties?

IESLODZĪTAIS: — Katrā ziņā. Mums šeit ir viss, skaņuplašu kolekcija, kino, teātris un pat zāle, kur var iedegt ultravioletajos staros — gan tikai tad, kad soda laiks tuvojas beigām.

APMEKLĒTĀJS: — Kāpēc tikai tad?

IESLODZĪTAIS: — Lai kaimiņi nodomātu, ka jūs atgriežaties no ilga ceļojuma pa tropiskajām zemēm, (Viņš smejas.) Sing-Sing nebūt nav tāds, kā jūs iedomājaties. Mums ļoti rūp, ko ļaudis teiks.

APMEKLETAJS: — Es apbrīnoju, ka jūs par to visu runājat ar .tādu vienaldzību. Vai tad galu galā cilvēks tomēr piemērojas apstākļiem?

IESLODZĪTAIS: — Nē. Nepiemērojas. Nekad. Dzīve te ir ieslēgta iekavās. Jūs zināt nodrāzto teicienu, ka laiks liekas garš\ tagad es to saprotu. Jums nevar būt priekšstata par laika ilgumu šeit. Tas ir kaut kas neticams. Dienas velkas kā nedēļas, un nedēļas ir garas kā mēneši. (Klusums.) Pastāstiet man par Dē- ziju.

APMEKLETAJS: — Dezija? Viņa ir jautra, nerātnā, sirsnīga un nemaz nav bikla kā sākumā Bi.

IESLODZĪTAIS: — Cik viņai gadu?

APMEKLĒTĀJS: — Spriežot pēc svara un auguma, viņai vaja­dzētu būt apmēram tādā pašā vecumā kā Bi tai laikā, kad Bi sadraudzējās ar Ivanu. Varbūt gadi četri.

IESLODZĪTAIS: — Un kā jūs noorganizējāt savu labora­toriju?

APMEKLĒTĀJS: — Es uzaicināju par līdzstrādniekiem Pīteru, Sūziju un Megiju.

IESLODZĪTAIS: — Vai jūs viņus atalgojat no saviem līdzek­ļiem?

APMEKLĒTĀJS: — Jā.

IESLODZļTAIS: — Jus drīz vien izputēsit. .

APMEKLETAJS: — O, vēl tik drīz ne. Un, kad naudas vairs nebūs, es pārtraukšu darbu. Pagaidām viss ir kārtībā. Mēs virzā­mies uz priekšu.

IESLODZĪTAIS: — Ir kaut kas tāds, ko es nesaprotu …

APMEKLĒTĀJS: — Es jums tūlīt paskaidrošu: es dabūju no Lorensena visu savu agrāko ierakstu kopiju.

IESLODZĪTAIS: — Lorensenam tāpēc droši vien bija lielas nepatikšanas.

APMEKLĒTĀJS: — Milzīgas.

IESLODZĪTAIS: — Un kas notika?

APMEKLETAJS: — Beigu beigās nekas sevišķs. Tagad man ir visi Fa un Bi, un — pēdējā laikā — Dēzijas svilpieni.

IESLODZĪTAIS:-— Un cik tālu jūs esat ticis?

APMEKLĒTĀJS: — Mēs progresējam.

IESLODZļTAIS: — Neko vairāk jūs laikam negribat pastāstīt?

APMEKLĒTĀJS: — Nē. (Viņš smejas.)

IESLODZĪTAIS: — Pēc jūsu pēdējām vēstulēm es necerēju jūs ieraudzīt tādu. Jūs esat atguvis visu savu enerģiju.

APMEKLĒTĀJS: — Parunāsim mazliet par jums.

IESLODZĪTAIS: — Tas nav visai interesants temats. (Klu­sums.) Es esmu šeit un gaidu.

APMEKLĒTĀJS: — Vai jūs vēl arvien tikpat pesimistiski rau- gāties uz starptautisko stāvokli?

IESLODZĪTAIS: — Pesimistiskāk nekā jebkad. Bet es esmu optimists arī. Ilgtermiņa.

APMEKLĒTĀJS: — Jāatzīstas, es izjutu atvieglojumu, kad Džims Krūners cieta sakāvi un par prezidentu tika ievēlēts Alberts Monro Smits. Smits ir mazākais ļaunums.

IESLODZĪTAIS: — Es tā nedomāju. Smits darīs tieši to pašu,, ko viņa vietā būtu darījis Krūners. Amerikāņu demokrātijā galve­nais ir radīt vēlētājam ilūziju, ka. viņš var izvēlēties. Likumdevē­jiem orgāniem viņš var izvēlēties kandidātus no divām vienlīdz, labēja noskaņojuma partijām, prezidentu var izraudzīt no diviem vienlīdz reakcionāriem kandidātiem, taču vienam no tiem izdodas» radīt iespaidu, ka viņš ir liberālāks par otru.

APMEKLĒTĀJS: — O, jūs pārspīlējat! Smitu un Krūneru es tomēr nebāžu vienā maisā.

IESLODZĪTAIS: — Es nepārspīlēju. Vai gribat, lai minu pie­mērus? 1960. gadā jūs balsojāt par Kenediju, jo uzskatījāt, ka viņš ir liberālāks nekā Niksons; un Kenedijs pieļāva invāziju Kubā un ievērojami palielināja mūsu «militāro padomnieku» skaitu Vjetnamā. 1964. gadā jūs balsojāt par Džonsonu, lai Gold- voters netiktu pie varas, bet Džonsons, kļuvis par prezidentu, uz­sāka eskalāciju, kuru bija ieteicis Goldvoters.

APMEKLĒTĀJS: — Tātad jūs domājat, ka tikpat labi Smits kā Krūners var mūs ievilkt karā ar Ķīnu?

IESLODZĪTAIS: — Jā. Tikai piedevām mēs noklausīsimies dažu labu morālu runu.

APMEKLĒTĀJS: — Tas ir nomācoši.

IESLODZĪTAIS: — Tik traki nemaz nav. Saprotiet, vēlēšanas jau nav ko ņemt vērā. Tās pašos pamatos ir tīrā mahinacija. Jācī­nās sabiedriskās domas līmenī.

APMEKLĒTĀJS: — Jā, es zinu. Tāpēc jūs saskatāt jēgu savā ieslodzījumā.

IESLODZĪTAIS: — Jā. Bet brīžiem man zūd drosme. Represi­jām ir zināmi panākumi. Arvien mazāk kļūst to, kuri atsakās iet armijā.

APMEKLĒTĀJS: — Bet jūs, izvēlēdamies cietumu, esat stipri ietekmējis visus, kas jūs pazīst. Es negribu minēt vārdus, jūs sa­protat, kāpēc, taču man jūs esat atvēris acis, un daudzus'jautā­jumus es tagad redzu citā gaismā.

IESLODZĪTAIS: — Ja tas ir taisnība, tad bija vērts nokļūt šeit.

APMEKLĒTĀJS: — Tas ir taisnība.

IESLODZĪTAIS: — Jūs man sagādājat milzīgu prieku. Man jau pēdējos mēnešos likās, ka jūsu vēstulēs ieskanas jauns to­nis.

APMEKLĒTĀJS: — Esmu nolēmis turpmāk ne mazākajā mērā nerēķināties ar "fotokopijām un noklausīšanās ierīcēm .. . Manu­prāt, ir ļoti muļķīgi jau priekšlaikus cenzēt pašam sevi. Esmu cieši apņēmies runāt to, ko domāju.

IESLODZĪTAIS: — Vai iespējams, ka arī šo apņemšanos es esmu pa daļai veicinājis?

APMEKLĒTĀJS: — Protams. Ļoti lielā mērā.

IESLODZĪTAIS: — Man trūkst vārdu, lai izsacītu savu prieku. Cik jūs esat vienkāršs! Jūsu gadi, jūsu stāvoklis … galu galā, es taču esmu^tikai jūsu skolnieks.

APMEKLĒTĀJS: — Tam nav nekādas nozīmes. Kad meklē pa­tiesību, tamlīdzīgi apsvērumi neeksistē.

IESLODZĪTAIS: — Cik labi, ka jūs man to pateicāt. (Klu­sums.)

APMEKLĒTĀJS: — Ir jau laiks, man šķiet. ..

IESLODZĪTAIS: — Pagaidiet. Mūsu rīcībā vēl piecas minū­tes. Pastāstiet man par Pīteru un Sūziju.

APMEKLĒTĀJS: — Jūs droši vien jau zināt, ka viņi appre­cējās?

IESLODZĪTAIS: — Sūzija man rakstīja. Viņa ir brīnišķīga meitene. Ziniet, es varēju viņā iemīlēties, ja Pīters nebūtu aiz­steidzies priekšā.

APMEKLĒTĀJS: — Viņa atceras jūs ar lielu sirsnību.

IESLODZĪTAIS: — Jā. Man arī viņa ir ļoti mīļa. Es bieži do­māju par jums visiem. (Klusums.) Nebija nemaz tik viegli šķir­ties no jums.

APMEKLĒTĀJS: — Mēs jūs gaidām. Jūs atgriezīsities un strā­dāsit kopā ar mums.

IESLODZĪTAIS: — Pēc trim gadiem. (Klusums.) Pēc trim gadiem jūs būsit izpētījuši svilpienus.

APMEKLĒTĀJS: — Būs citas problēmas.

IESLODZĪTAIS: — Labi. Tātad pēc trim gadiem.

APMEKLĒTĀJS: — Es jūs atkal apmeklēšu, ja man atļaus. Liekas, ir laiks.

IESLODZĪTAIS: — Uz redzēšanos. Rakstiet! Paldies par ap­meklējumu, un paldies par … Vispār — paldies.

APMEKLĒTĀJS: — Uz redzēšanos, Maikl.

Saigona, 1973. gada 4. janvāri (UPI)

Savienoto Valstu kreiseris «Lit'tle Rock» pilnīgi iznīcināts atom- sprādziena rezultātā atklātā jūrā netālu no Haifonas. Izglābies nav neviens.