Cilvēcīgais dzīvnieks

XII

7. janvārī, otrā dienā pēc prezidenta Alberta Monro Smita uz­stāšanās televīzijā, Sevilja septiņos no rīta, vēl pirms brokastīm, izgāja no mājas un devās uz mazo ostu, kur bija noenkurota «Karibī» un lielākā no abām piepūšamajām laivām. Apmēram sešu metru attālumā viņš redzēja vai šķita redzam Dēziju drais- kojamies pie gumijas laivas, un viņš ar svilpienu pasauca to. Atbildes nebija. Dēzija nepiepeldēja pie dambja, kā parasts, un neuzlika galvu uz dēļiem, gaidīdama glāstus, viņa uzgrieza Sevil­jam muguru, ienira un pazuda. Sevilja uzkāpa uz pontona, kas atradās starp jahtu un laivu, bet neredzēja neko ne jahtas, ne laivas tuvumā; viņš vēlreiz iesvilpās, un pēc dažām sekundēm ūdenī blakus «Karibī» iezīmējās Dēzijas garā, lokanā gaišpelēkā ķermeņa aprises, virs ūdens parādījās galva, un šķelmīga acs vērās Seviljā.

— Pirmoreiz tu man neatbildēji, — Sevilja sacīja svilpienu valodā.

Dēzija izgrūda skaņu, kas līdzinājās klukstam.

— Pirmoreiz tā nebiju es.

— Kā tā, ne tu?

— Tas bija cits delfīns.

— Nerunā muļķības, — Sevilja sacīja.

■— Es nerunāju muļķības.

Bija dienas, kad no Dēzijas neko nevarēja izdabūt: vai nu viņa izlikās, ka nesaprot svilpienus, vai arī viņas atbildes bija gaužām nesakarīgas. To nemaz nevarēja salīdzināt ar Bi nopietnību. Sevilja sadusmojās, uzgrieza muguru un gāja projām.

— Kurp tu ej? — Dēzija sauca viņam nopakaļ.

— Uz mājām, paēst.

— Parunā ar mani!

Sevilja pār plecu attrauca:

— Tu runā muļķības.

— Es nerunāju muļķības. Ostā ir vēl viens delfīns.

— Ostā ir ļoti dumja delfīnu mātīte, kuru sauc par Dēziju.

— Es neesmu dumja. Paskaties.

Viņa ienira. Sevilja sekoja viņai ar acīm, bet, tā kā aiz «Karibī» korpusa viņa nebija redzama, viņš griezās atpakaļ. Sasniedzis pontonu, viņš skaidri redzēja divas izliektas muguras vienlaikus uznirstam un pēc brīža atkal pazūdam ūdenī. Sevilja pārsteigts apstājās. Viņš patiešām 'bija redzējis divas muguras. Tai pašā mirklī tās atkal parādījās mazliet tālāk. Dēzija un viņas ciemiņš meta lokus, Dēzija peldēja apļa iekšpusē un mēģināja virzīt savu draugu uz pon'tona pusi, bet, kā likās, bez sevišķiem panākumiem. Sevilja iesvilpās, Dēzija apstājās, panira zem partnera, ar trim astes vēzieniem sasniedza dambi, izslējās virs ūdens, uzlika galvu uz dēļiem un raudzījās Seviljā.

— Kas ir šis delfīns? — Sevilja jautāja.

— Viņš ir mans! — Dēzija triumfējoši iesaucās.

Un, atkāpusies gabaliņu, viņa palēcās gaisā un iekrita atpakaļ ūdenī tik tuvu Seviljam, ka pamatīgi apšļāca viņu.

— Rimsties, Dēzija!

— Pa, vai es esmu dumja?

— Nē.

Viņa atkal palēcas un atkal apšļaca Sevilju.

— Rimsties jel, Dēzija. Tātad viņš ir tavs, — Sevilja turpināja, aplūkodams delfīnu. — Viņš ir lielisks.

Dēzija it kā ieklukstējās.

— Kad tu viņu atradi?

— Jūrā. Vakar vakarā. Es peldu un peldu. Pēkšņi man priekšā delfīns, vēl viens delfīns un vēl viens delfīns. Viņi apstājas. Viņi skatās uz mani un runā.

— Ko viņi saka?

— Viņi saka: «Kas tas ir?» Liels tēviņš piepeld tuvāk, viens pats piepeld tuvāk un met lokus ap mani. Es nesaku neko, es ne­daru neko, bet man ir bail. Viņš ir ļoti liels. Viņš jautā: «Kur ir tava ģimene?» Es saku: «Es pazaudēju savu ģimeni. Es esmu ar cilvēkiem.» Lielais tēviņš aizpeld un runā ar citiem tēviņiem. Viņi runā. Viņi runā. Pēc tam tēviņi visi kopā piepeld klāt un ielenc mani. Un man bail. Tieši tā viņi nogalina haizivis. Viņi piepeld klāt un ielenc tās. Bet galvenais tēviņš saka: «Labi. Tu atgriezies pie cilvēkiem vai tu paliec ar mums?» Es saku: «Es atgriežos pie cilvēkiem, bet es parotaļājos ar jums.» Galvenais saka: «Labi. Tu rotaļājies.» Piepeld mātītes, viņas ir mīlīgas, izņemot vienu ļoti vecu, tā grib man iekost. Bet es paklabinu zobus, un viņa aiz­peld.

Dēzija apklusa.

— Un tālāk? — Sevilja jautāja.

Dēzija noklukstējās.

— Piepeld viens liels delfīns. Viņš aizdzen mātītes un grib rotaļāties. Viņš ir liels un smags. Viņš ir skaists.

— Un tu rotaļājies?

— Es rotaļājos, bet mums apkārt ir viss bars. Tad es viņu at­vedu šurp.

— Kādēļ?

— Lai butu mierīga.[55]

Sevilja iesmējās un taujāja tālāk:

— Vai viņš ir galvenais?

_— Nē. Tas ir liels tēviņš. Viņš ir ļoti liels. Dod viņam cilvēka vārdu!

— Vēlāk.

— Dod cilvēka vardu!

— Džims.

— Džims!

Viņa smējās.

— Džims!

— Saki viņam, lai piepeld tuvāk.

— Viņam bail.

— Pasaki viņam: šeit viņš ar tevi rotaļājas, ar mani runā. Pasaki viņam!

Dēzija smējās:

— Varbūt tu runā, un Džims nesaprot. Tu slikti svilpo.

Viņa smējās.

— Beidz muļķoties. Dēzija. Pasaki viņam!

— Rīt es pateikšu.

— Varbūt rīt viņš neatpeldēs šurp?

Dēzija izlaida priecīgu, triumfējošu un ne visai pieklājīgu skaņu.

— Džims! — viņa iesaucās, stāvus gandrīz pilnīgi iznirdama virs ūdens. Izslējusies viņa kāpās atpakaļ, svinīgi gorīdamās, kamēr astes spura spēcīgi kūla ūdeni. — Džims nāks rīt, rīt un rit! Viņš ir mans!

*

Bruder, Goldsteins sacīja, ja jūs mani uzaicināsit, es labprāt dalīšos jūsu pieticīgajās brokastīs, Arletas kafija tik jauki smaržo, tā ir jūsu vaina, Bruder, nevis mana, ka es atlidoju pie jums tik agrā rīta stundā, patiesībā man vajadzēja nokļūt pie jums vakar vakarā, es savā naivitātē iedomājos, ka, izdarīdams šo neprātību

Sevilja piecēlās, uzlika abas rokas uz stūres rata un pagrieza to par dažiem grādiem uz kreiso pusi, it kā «Karibī» trauktos uz­vilktām burām un viņš gribētu to pagriezt sānis, nekad, viņš at­bildēja, nepaaugstinādams balsi, bet viņa pirksti, kas krampjaini žņaudza stūres ratu, sāka mesties balti, nekad, viņš atkārtoja dobjā balsī, viņam bija grūti runāt un pavērt lūpas, tik cieši sa­kļauti bija žokļi, ar tiem ļaudīm es visus sakarus esmu izbeidzis, viņš paskatījās uz Goldsteinu, kas savukārt lūkojās viņā, iestājas klusums, tas kļuva arvien smagāks un stindzināja kā vienu, tā otru, Goldsteins sēdēja, izstiepis galvu uz priekšu, gluži kā bruņu­rupucis, kas uzmanīgi pētī ceļu, bet Sevilja stāvēja pie stūres, kājas izpletis, stīvu kaklu, nekustīgi raudzīdamies uz priekšvadni, viņš pēkšņi izskatījās lielāks, blīvāks, tvirtāks, it kā visas dusmas un naids, ko viņš juta, izspīlētu ādu līdz plīšanai, ar tiem ļaudīm es visus sakarus esmu izbeidzis, viņš atkārtoja tai pašā dobjajā, apvaldītajā, tikko dzirdamajā balsī, par velti, Goldsteins nodo­māja, viņš neeksplodēs, neizgāzīs savas dusmas, bet valdīs tās un padarīs vēl spēcīgākas, Goldsteins pacēla savas tuklās, platās delnas centimetrus trīsdesmit virs gurniem un atkal nolaida, Bru­der', viņš ierunājās ironiskā, izaicinoši joviālā tonī, tā ir jūsu darī­šana, ja es pametu visu, lai uzmeklētu jūs jūsu midzenī, tad tāpēc, ka Edemss vakar atlidoja no Vašingtonas, lai satiktu mani, un viņam izdevās mani pārliecināt, ka tas ir, es atkārtoju viņa vār­dus, briesmīgi svarīgi, sākumā es atteicos, bet es nekad nebiju redzējis tik uztrauktu cilvēku, neteikšu, ka viņš apskāva man ceļus, bet daudz no tā netrūka, nekad neesmu redzējis Edemsu tādā stāvoklī, parasti viņš ir auksts kā zivs, runājot īsi, es galu galā biju ar mieru pavēstīt jums viņa vēlēšanos, un tagad mana loma beigusies, ja jūs noraidāt Edemsa lūgumu, tā ir jūsu darī­šana, man gar to nav nekādas daļas, es pilnīgi saprotu jūsu vie­dokli, šī banda ar jums apgājās tik riebīgi, ka, es vēlreiz uzsveru, mans uzdevums ir tikai paziņot, tas ir viss, es atkārtoju viņa vār­dus, nemainot ne zilbi, pasakiet viņam, ka tas ir briesmīgi sva­rīgi, balss viņam drebēja, man jau ir bieza āda, un tomēr es jūtu, kad cilvēku moka nemiers, viņš atkārtoja vismaz desmit reižu, tas ir briesmīgi svarīgi, un tagad, kā es jau sacīju, mana loma bei­gusies, es braucu projām, viņš atkal uzsita ar delnām sev pa gur­niem un, it kā šis žests būtu izraisījis reflektorisku kustību ceļos, kā atspere uzšāvās kājās, Sevilja palaida vaļā stūres ratu, pagrie­zās pret Goldsteinu, sabāza abas rokas kabatās un sacīja, ar diviem nosacījumiem, pirmkārt, saruna notiks šeit, otrkārt, man tiks atdoti Fa un Bi, nevis uz ilgāku vai īsāku laiku atkal uzticēti, bet atdoti, es saku, manā pilnīgā īpašumā, gribu uzsvērt, ka šie nosacījumi nevar būt pārrunu temats, tie ir priekšnoteikums, labi, Goldsteins pavīpsnāja, es ar prieku konstatēju, ka jūs protat būt nelokāms darīšanās, kad runa nav par naudu, ja jūs pierunātu savu jauno vētru mīļotāju izvest mani gumijas laivā cauri zem­ūdens klinšu joslai, es tūlīt paziņotu jūsu priekšnosacījumu Edem- sam, viņš mani gaida uz cietzemes, un, ja viņš jūsu noteikumus

pieņems, Pīters varēs viņu nekavējoties atvest uz salu.

Nepilnu stundu vēlāk Pīters atgriezās ar Edemsu un kādu jaunu vīrieti, kuru Sevilja nepazina, laiva mazliet laiž gaisu ārā, Pīters kliedza, tur ir neliels ieplīsums, ja jūs man palīdzētu izvilkt laivu no ūdens un aiznest līdz terasei, liekas, es tūlīt varētu to izlabot, iepazīstieties, tas ir mans palīgs Els, Edemss sacīja nervozā, ap­rautā balsī, Sevilja mazliet pacēla roku sveicienam, taču nesacīja neko un nespēra ne soli, Edemss turpināja, ja vēlaties, mēs palī­dzēsim, laivai abos sānos bija pa diviem gumijas rokturiem, un četratā viņi to bez grūtībām aiznesa līdz terasei, bet tur, pēc Pītera lūguma apgriežot laivu, aplēja apavus un bikses, es sa­kuršu kamīnā pamatīgu uguni, lai izžāvētos, ja atļaujat, Edemss sacīja, pa to laiku Els apstaigās māju un pārbaudīs, vai jums te kaut kur nav ierīkota noklausīšanās aparatūra, par to es brīnītos, Sevilja atbildēja, sala ar savām zemūdens klintīm ir nepieejama, tai tuvoties iespējams vienīgi pa farvateru, kas ved uz ostu, bet tas nav pat iezīmēts ar bojām, un ļoti grūti izvairīties no dažiem akmeņiem, par to jūs paši pārliecinājāties, šis mums ir jau trešais plīsums mēneša laikā, augsta liesma, apakšā tumš­sarkana, bet virspusē dzeltensārta, plīvoja kamīnā, laizīja sprak­šķošās egles pagales, dzirkstīm šķīstot, Edemss atraisīja kurpju auklas, novilka kurpes un nolika pie kamīna, bet pats atgāzās balti lakotajā šūpuļkrēslā, kur bija apsēdies, un izstiepa kājas tuvāk ugunij, vai jums gadījies kādreiz atstāt salu, kopš to nopir­kāt? Sevilja pakratīja galvu, par spīti visam, vienmēr kāds atra­dīsies, Edemss sacīja, gaišā paisuma naktī viens vai divi vīri ska­fandros var iekļūt, ejot pa jumtu, Sevilja pakratīja galvu, jumts ir no betona, vienīgais caurums — kamīna dūmvads, bet pašlaik mēs gandrīz katru dienu kurinām, zāles durvīs parādījās Els ar adas somu rokās un milzīgu binokli kaklā, viņš norūpējies sa­va ikstīja jauneklīgo seju, kur es varētu atrast trepes? nojumē vajag būt, Sevilja atbildēja, paprasiet Pīteram,

es apaušu kurpes, Edemss sacīja, mazliet pasmaidīdams, citādi sariezīsies pazoles, viņš bija bāls, gludi skūtā seja ar pareizajiem vaibstiem saspringta un iekritusi, telpā valdīja klusums, viņi gai­dīja Elu, raudzīdamies liesmās, Sevilja noliecās, ar knaiblēm sa­tvēra apogļojušos, neizdegušu pagali un iebāzi starp divām kvē­lojošām pagalēm, labu brīdi, kas Seviljam likās ārkārtīgi ilgs, ne­kas nenotika, tad pēkšņi apgruzdusī pagale visā garumā aizdegās un arī abas malējās pagales uzliesmoja ar jautru, aizrautīgu sprē- goņu, liekas, mēs esam sausi, Sevilja sacīja, lai uguns dziest, katrā ziņā tāpat ir silts, parādījās Els, bērnišķīgi uzrautu lūpu, melnām, stingrām uzacīm pāri visai pierei, atturīgu un lietpra­tīgu izskatu, viss ir okei, viņš sacīja, te nekas nav ietaisīts, elek­triskais tīkls ir neskarts, nekā aizdomīga, arī pie apvāršņa nekas nav redzams, pat nevienas zvejas laivas, taču, katram gadījumam, kamēr jūs runāsit, es palikšu uz jumta, atstājiet mums savus apa­vus, tie ir izmirkuši, Sevilja sacīja, Pīters jums aizdos citas kur­pes, nav vērts, Els atteica stingrā puritāņa tonī, viņš izgāja un aizvēra durvis, pateicos, ka mani pieņēmāt, Edemss ierunājās, raudzīdamies ugunī, viņš pastūma šūpuļkrēslu tālāk no kamīna, bet nepagrieza galvu pret Sevilju, jums nevajag sacīt man, ko jūs domājat, es to zinu, labi, viņš ar piespiešanos turpināja, es piezvanīju priekšniecībai, jūsu noteikumi pieņemti, jau šodien pat Fa un Bi tiks nodoti jūsu pilnīgā īpašumā, par ko saņemsit rakst­veida garantiju, taču man jūs jābrīdina, ka šodien saņemt īpa­šumā abus delfīnus ir zināmā mērā bīstami, Sevilja strauji pa­grieza galvu, kāpēc bīstami, kam bīstami?, Edemss, viņu neuzlū­kodams, atbildēja, kā viņiem, tā jums, bet, ja jūs vēlaties, mēs atstāsim salā apsardzi, nē, pateicos, Sevilja atbildēja ar rūgti ironisku pieskaņu balsī, mana sala ir tīri privāta laboratorija, ne­viens mani nepabalsta, neviens mani nekontrolē, un neviens mani neaizsarga, Edemss atbīdīja savu krēslu apmēram metru no uguns, es jau paredzēju, kāda būs jūsu reakcija, labi, ļaujiet man jums mazliet paskaidrot to, ko es varu paskaid­rot,- Fa un Bi izpildīja uzdevumu, mums nav zināms, kādu, rīkojās divas nodaļas: nodaļa A, mūsu ļaudis, kas nogādāja Fa un Bi tieši nozīmētajā vietā un tur nodeva operatīvajai daļai, kuru mēs sauksim par nodaļu B, varbūt tikpat labi to varētu no­saukt par C, Sevilja pavīpsnāja, man par to nekas nav zināms, Edemss atbildēja neskanīgā, mehāniskā balsī, nenovērsdams ska­tienu no uguns, es neizvirzu hipotēzes, es runāju par faktiem, mums par nodaļu B nav zināms nekas, ne tās izcelsme, ne sa­stāvs, ne tās mērķi, Džonsona valdīšanas laikā mēs saņēmām pavēli no visaugstākajām instancēm un izpildījām to, es atkār­toju, noteiktajā N laikā nodaļa A atklātā jūrā nodod Fa un Bi nodaļas B rīcībā un tūlīt atgriežas savā bāzē, pēc divpadsmit stundām nodaļa A saņem radiogrammu no nodaļas B: Fa un Bi pazuduši hez pēdām, vai neesat viņus redzējuši? pēc tam mēs katru stundu saņemam no nodaļas B tāda paša satura radio­grammu, stundā N + 26, visiem par lielu pārsteigumu, Fa un Bi saviem spēkiem atgriežas mūsu bāzē galīgi pārguruši, domājams, viņi nepārtraukti peldējuši kopš N laika, tātad divdesmit sešas stundas no vietas ātrā tempā! Bobs mēģina viņus iztaujāt, atļau­jiet, Sevilja pārtrauca Edemsu, kur bija Bobs, sākot ar stundu N?, Edemss pakratīja galvu, Bobs neatstāja nodaļu A, es turpinu, Bobs mēģina iztaujāt, bet Fa un Bi klusē, stūrgalvīgi klusē un pat pret Bobu izturas klaji naidīgi, mūs pārsteidz un apmulsina šāda nostāja, ņemot vērā Boba labās attiecības ar delfīniem, mūs ārkārtīgi interesē, kāpēc Fa un Bi, vai nu izpildījuši vai neizpildī­juši uzdevumu, neatgriezās nodaļā B, kā viņiem izdevās atrast mūsu bāzi un, beidzot, kā izskaidrojama viņu pašreizējā nostāja pret Bobu? mēs nekavējoties noraidām šifrētu ziņojumu un saņe­mam divas pavēles: pirmkārt, nedarīt nodaļai B zināmu, ka Fa un Bi atradušies, otrkārt, repatriēt Fa un Bi. Kopš tā brīža, kad abi delfīni atgriezās, mēs viņus nemitīgi iztaujājam, taču jopro­jām bez panākumiem, viņi ir mēmi un naidīgi, atsakās no glās­tiem un draudīgi klabina žokļus, līdzko viņiem tuvojas, Edemss apklusa, Sevilju pārsteidza viņa rūpju sagrauztie sejas panti un balss, kas skanēja it kā taisnojoties, Sevilja paskatījās uz uguni kamīnā, tā nebija apdzisusi, kā varēja gaidīt, bet palēnām plaik­snījās ap atlikušajiem pagaļu galiem, kvēlojot taupīgi, neizšķie­žot sevi liesmās, bet arī nedūmojot un neatstājot gaisā sīvo apde­gušu gružu un šķembu smaku, Sevilja izslējās, uzlika abas rokas uz krēsla elkoņa balstiem un pievērsās Edemsam: liekas, jūs atdo­dat man Fa un Bi, lai es panāktu, ka viņi sāk runāt, un lai pēc tam no manrs uzzinātu, kas īsti noticis, jā, Edemss atbildēja ne­pakustēdamies, un pēc jūsu brīdinājumiem es secinu, ka ir cil­vēki, kuri būtu ārkārtīgi ieinteresēti, lai, jā, Edemss sacīja, tomēr jūs man par to visu stāstāt pārāk daudz vai pārāk maz un daudz ko noklusējat, jūs minējāt stundu N, bet nepateicāt, kur notika šī operācija, tāpat nefiksējāt datumu, Edemss pakratīja galvu, es jums pateicu visu, ko drīkstu sacīt, Sevilja paskatījās, taču viņam neizdevās uztvert Edemsa skatienu, viņš piecēlās un tūlīt nodomāja, kāpēc es piecēlos? aiz nepieciešamības rīkoties vai vēlē­šanās bēgt? viņam bija jāpiespiežas, lai paliktu nekustīgi stāvam, ar vienu roku uz krēsla atzveltnes, bet kājas viņam drebēja, un, nolaidis acis, viņš pārsteigts ievēroja, ka kreisā kāja no augš­stilba līdz pirkstu galiem konvulsīvi raustās, viņš stingrāk pie­spieda pēdu pie grīdas, taču trīsas nepārgāja, viņš apsēdās, kājas joprojām drebēja, viņš jutās paguris, bez spēka, it kā būtu zaudē­jis pēdējo asins lāsīti, bija redzams tikai Edemsa profils, un pēk­šņi viņam uznāca vēlēšanās kliegt, paskatieties uz mani, Edems, paskatieties taču, kāpēc jums bail paskatīties man acīs?

*

Edemss piecēlās.

— Vai drīkstu piezvanīt pa telefonu?

— Protams.

Edemss stingriem soļiem piegāja pie rakstāmgalda, nocēla tāl­ruņa klausuli un uzgrieza numuru.

— Halo, te runā Hermanis … Pasauciet Džordžu … Džordž,

16* 243 esiet tik laipns un atvediet man divas kastes alus, kasti kokakolas un vienu banānu ķekaru. Vieta, kur nolaisties, ir.

Viņš nolika klausuli un pagriezās pret Sevilju.

— Pēc stundas helikopters atvedis viņus šurp un aizvedīs mani.

— Es sapratu, ko nozīmē «divas kastes alus», — Sevilja sa­cīja, — bet man nav skaidrs, kas ir «kokakola» un «banānu ķekars».

Edemss pasmaidīja.

— Tā kā man zināmi jūsu pacifistiskie uzskati, tad nedomāju, ka jūs būtu apbruņots.

— Nē.

— Kokakola jums noderēs. Un es vēl pievienoju tam mazu raidītāju.

— Skaidrs.

— Vai protat apieties ar kājnieku vieglajiem ieročiem?

— 1944. gads. Arromanša.

. — Taisnība, kur mana galva! It kā es nezinātu jūsu biogrā­fiju.

Iestājās klusums, un Sevilja sacīja:

— Vai nevēlaties tasi kafijas?

— Labprāt.

Viņš gāja pa priekšu, vezdams Edemsu uz kopējo ēdamistabu. Tur bija visas trīs sievietes.

— Lai gan jūs viņas nekad neesat sastapis, — Sevilja sacīja, — es domāju, jūs smalki pārzināt viņu biogrāfijas. Arleta, iepa­zīsties ar Hermani. v

— Misis Sevilja, — Edemss runāja ļoti nopietni, — jūtos pa­godināts, jūs sastapdams. Jūsu vīram piemīt nepārspējama hu­mora izjūta, bet jums taču zināms mans īstais vārds.

— Ļoti priecājos, mister Edems, — Arleta vēsi atbildēja.

Edemss iztālēm palocījās Sūzijai un Megijai, viņas atņēma

sveicienu ar galvas mājienu, bet netuvojās.

— Megija, — Sevilja jautāja, — vai ir vēl ta'se kafijas miste­ram Edemsam un man?

— Protams, — Megija atbildēja.

Viņi apsēdās katrs savā pusē garam, ar zilu plastikātu noklā­tam galdam. Iezvanījās telefons, Sevilja nocēla klausuli un pie­lika pie auss.

— Te Sevilja … Kas? Džordžs? Kāds Džordžs?

— Tas būs man, — Edemss sacīja, pastiepdams roku. — Hallo, Franklins? Te runā Natenjels … Ko? … — Edemss nobāla un sažņaudza pirkstos klausuli. — Vai Bertijs tur ir? Tad pasakiet viņam, lai man piezvana un visu izstāsta.

Viņš uzkāra klausuli un pacēla pret Sevilju savas nogurušās, dziļi dobumos iegrimušās acis. Viņš elpoja aizgūtnēm, it kā pēc smagas piepūles.

— Bobs nosities autokatastrofā. Nupat kādā gravā atrasts viņa līķis.

Kāds iekliedzās, un Edemss spēji sarāvās. Sevilja pacēla galvu un redzēja durvīs pazibam Megijas muguru: viņa izskrēja no istabas,'piespiedusi abas plaukstas pie deniņiem.

— Neatstājiet viņu vienu, Sūzija, — Sevilja sacīja.

— Kas šeit notiek? — Edemss jautāja.

— Megija bija viņā iemīlējusies.

— Tas man bija piemirsies, — Edemss sacīja, pārlaizdams roku pār seju. — Kas gan zina, vai .. .

— Atvainojiet, — Sevilja teica.

Viņš straujiem soļiem izgāja no istabas, uz terases panāca Sūziju un iečukstēja viņai ausī:

— Pirms ejat mierināt Megiju, pasakiet Pīteram, lai slepus uzmana Elu.

Kad Sevilja atgriezās, Arleta patlaban nolika Edemsam priekšā uz galda kafijas tasi.

— Liels paldies, — Edemss pateicās.

— Vai nevēlaties cepumus?

Sevilja paskatījās uz Arletu. Viņa runāja ar naidīgu vēsumu balsī. Viņa nebija aizmirsusi bungalo izspiegošanu.

— Nē, pateicos, es neesmu izsalcis, — Edemss atbildēja.

Viņš pievērsās Seviljam.

— Kā viņš vadīja mašīnu?

Sevilja uzlūkoja Edemsu.

— Precīzi. Un ļoti piesardzīgi.

Edemss nekustīgi blenza uz galda zilo plastikātu, pielika tasi pie lūpām un kāri iztukšoja.

— Vai ieliet vēl? — Arleta jautāja vienaldzīgā balsī.

— Labprāt.

Zvanīja telefons, Sevilja pacēla klausuli, pielika pie auss un pasniedza tālāk Edemsam.

— Vai Bertijs? Te runā Ernests … Es jūs ļoti slikti dzirdu .. . Neko? Kā, neko? Pārogļojies? .. .

*

Megija gulēja uz vēdera gultā, iebāzusi galvu spilvenā, pleci raustījās elsās, Sūzija cieši aizvēra durvis, apsēdās viņai blakus uz gultas malas un paraustīja plecus, tā, man vēl lieku reizi jā­piedalās scēnā, jāatbalsta fikcija, arī es meloju, bet cik tālu viņa apzinās savus melus, neviens to nezina, arī viņa pati ne, Sūzija skatījās uz Megijas pleciem, kas drebēja raudās, un ar sirds­apziņas pārmetumiem nodomāja, galu galā smiekli var būt maska, bet sāpes, pat bez iemesla, nekad nav fiktīvas, Megija apgriezās, ar spēku sakampa abas Sūzijas rokas un uzlūkoja ■viņu asaru pārplūdušām acīm, paklausies, Sūzija sacīja maigā, pacietīgā un līdzjūtīgā balsī, nomierinies, nevajag sevi novest līdz tādam stāvoklim, tai pašā mirklī Sūzija ieraudzīja sevi spogulī virs dīvāna un nodomāja, pie velna! šī lipīgā labvēlība, salkanais sirdsdraudzenes izskats, visi šie meli, taisni vēmiens nāk, viņa dzirdēja Megiju aprautā balsī sakām «saproti, Sūzija» un ar vēl lielāku uzbudinājumu domāja, tik tālu nu mēs esam, tas ir absurds, cirka kumēdiņi, sentimentāli seksuāla melodrāma, jāsmejas un jāraud reizē, saproti, Sūzija, Megija sacīja aprautā balsī, briesmīgākais, ko es sev nekad nepiedošu, ir tas, ka es viņu esmu nogalinājusi, o, Sūzija, nenoliedz to, es izturējos tik vieglprātīgi, tik nekonsekventi, tik neapjausti nežēlīgi, viņa rau­dāja pilnā balsī, asaras padarīja viņas neticami neglīto seju vēl neglītāku, es viņu novedu līdz izmisumam, tā ir patiesība, vispirms jau, atteikdamās viņu precēt, bet to jau tu zini, es tev visu izstāstīju, es saprotu, ka tas var likties nejēdzīgi, anormāli, savā ziņā pat necilvēcīgi, bet es negribu bērnus, es nemīlu bēr­nus, es jau zinu, ka 'briesmīgi ir kaut ko tamlīdzīgu sacīt, taču es tur neko nevaru darīt, kāda nu es esmu, tāda esmu, paklau­sies, es gribu tev atzīties, ir kaut kas ļaunāks, daudz ļaunāks, tev tas jāzina, es izturējos pret Bobu patiešām neģēlīgi, tā kā es negribēju ar viņu precēties, mans pienākums bija, Sūzija, tu esi godīga un atklāta meitene, tu man neapgalvosi pretējo, mans pienākums bija noraidīt viņa uzmanības pierādījumus, un, ak dievs, cik to bija daudz, savā ziņā, es sev saku, tas mani attaisno, nekad, man tev jāatzīstas, nevienai sievietei nav tik daudz glai­mots, nekad neviena sieviete nav tā aplidota un, es pat sacīšu, lenkta, saprotams, Bobs to nedarīja rupji un uzsvērti, bet ap­brīnojami smalki, tas izpaudās tūkstoš sīkumos, piemēram, kā viņš pie galda izvairījās no mana skatiena, ar to viņš man lika saprast: mīļā, es nespēju uz tevi skatīties, citādi visiem kļūs skaidrs, o, viņš bija apburošs, tik mīļš, tik izsmalcināts, klau­sies, Sūzija, es tev izstāstīšu visu, šī atzīšanās man dārgi maksā, bet es ceru, ka man kļūs vieglāk, tu droši vien atceries, kādu piektdienu mēs abi izbraucām ar viņa automobili pavadīt kopā nedēļas nogali, nē, Sūzija iebilda, tikko valdīdama dusmas, nē, es neko tamlīdzīgu neatceros, un tūlīt nodomāja, nav taču vērts, tas ir tas pats, kas mēģināt apturēt straumi, aizsprostojot to ar sīku akmentiņu, vienalga, Megija turpināja, varbūt es sajaucu datumus, tas nav svarīgi, katrā ziņā tas bija martā, to es no­teikti zinu, mēs izbraucām abi divi, atceries, viņš nule kā bija nopircis savu fordu, ar ādu apvilkti sēdekļi, sarkana āda, viņš necieta plastmasu, tātad tai dienā viņš mani tik ļoti lūdza, ar asarām acīs lūdza, ka es padevos un ļāvu, lai mani aizved uz kādu moteli, uzņemšanā viņš mani pierakstīja ar savu vārdu, nabaga mīļotais, cik viņš 'bija laimīgs, ka es pieņēmu viņa uz­vārdu, kaut vai uz vienu vakaru, galu galā nenosodi mani, Sū­zija, es negribu mīkstināt savu vainu, un pat tur, mazajā ista­biņā jūras krastā, es atceros, skats bija lielisks, mēs atradāmies gandrīz pie paša liedaga, pat tur viņš bija tik labs, tik delikāts, viņš nebūtu man pieskāries, ja es to nevēlētos, bet tā biju es, Sūzija, es, viņa paslēpa delnās savu lielo, sarkano, asaru izķē­moto seju, paklausies, Sūzija sacīja, nedomā vairs par to, nesā­pini sevi, bet tu taču nesaproti! Megija iesaucās, kā es varēju būt tik nežēlīga, lai atdotos viņam un pēc tam atteiktos ar viņu precēties, tas ir nekrietni, tā nakts man neiziet no prāta, mēs neaizdarījām ne acu, kā tu vari iedomāties, bija silts, spīdēja mē­ness, tikai dažus soļus tālāk šalca jūra, viņš raudzījās manī, viņa acīs bija mēms, izmisīgs jautājums, un es, es nebildu ne vārda, es neteicu «jā», ko viņš gaidīja, es klusēju, man nepie­trūka baismīgās drosmes, es viņam atdevos, >bet tas arī bija viss, o, es atceros! viņš nekustīgi gulēja man līdzās, vēl tagad es skaidri kā halucinācijā redzu viņa profilu uz spilvena, tas iezīmējās pret mēnesgaismas apskaloto rūti tik skaists, tik smalks, gandrīz sievišķīgs savā smalkumā, viņš plati atplestām acīm raudzījās tukšumā ar bezgalīgām skumjām, kā es varēju būt tik nežēlīga, Sūzija, pie visa esmu vainīga es, viss sākās tonakt, tai motelī, vai tu domā, ka Bobs būtu ļāvis, lai tie ļaudis viņu ievelk savās kombinācijās, un braucis pavadīt Fa un Bi, ja es būtu bijusi ar mieru kļūt viņa sieva, un tagad man paziņo, ka viņš ir miris, nosities autokatastrofā, viņš! bet viņš taču brauca kā dievs! viņš necieta ātrumu, atceries, Bobs mēdza sacīt, ka automobilim jāslīd pa ceļu kā kuģim pa ūdeni, patiesība ir tāda, ka viņš nositās tīšām, nē, Sūzija, es negribu slēpt patiesību, kaut arī tā divkāršo manas ciešanas un sirdsapziņas pārmetumus, viņš nonāvējās tāpēc, ka nespēja vairs ilgāk dzīvot viens, tālu no manis, bez cerībām, bez 'bērna, kuru viņš vēlējās no manis, kā lai es jebkad piedodu sev savu nežēlību, savu bezsirdību, savu neapzinību, jo galu galā, Sūzija, es viņu, nabadziņu, atgrūdu, tāpat kā atgrūdu Sevilju, bet Seviljam es nenodarīju pāri, Sevilja ir instinktu cilvēks, savā ziņā pat primitīvs, viņš metās virsū pirmajai sievietei, kas pēc manis gadījās viņam pa rokai, un bija apmierināts, nabaga Arleta, viņa taču ir tikai ersatz, es rei­zēm jautāju sev, kā viņa var justies, kad laiku pa laikam to ap­zinās, un, starp citu, Sevilja gan katrā ziņā ir ļoti gudrs, bet kā vīrietis mazliet atbaidošs, vai tev tā neliekas, viņa acis, mute, spalvas uz krūtīm, tikai starp mums runājot, Sūzija, man būtu bail Seviljam atdoties, man liktos, ka man klūp virsū vesels matrožu bars, bet lai nu Sevilja būtu, kāds būdams, es viņu ne­nosodu, viņš ir vīrietis un vairāk nekas, turpretim Bobs, viņa tur­pināja, asarām plūstot pār marmora vaigiem, Bobs nebija vīrie­tis, Sūzija, Bobs bija eņģelis, kaut kas līdzīgs Sellijam, tik tīrs, tik maigs, tik bezmiesīgs, viņš juta dziļu garīgu nepiecie­šamību pēc manis, nevis pēc manas miesas, bet pēc manis, sa­proti, pēc manis kā personības, norij šo te, Sūzija stingri sacīja, ieslidinādama plaukstā pilulas un sniegdama Megijai, norij un tagad uzdzer ūdeni, tūlīt tu čučēsi, viņa paņēma Megijas roku savās rokās un turēja cieši, kamēr Megija pamazām iemiga, Sū­zija skatījās uz Megijas neglīto, sarkanīgo seju, ko asaras bija apzīmogojušas tāpat kā sitieni boksera seju pēc zaudētas cīņas, un īstenībā tā jau arī bija, nabaga Megija, dzimumu sacensībā viņa bija sakauta jau pirmajā raundā, viņai jau iepriekš lemts ciest badu, drausmīgu seksuālo badu, un šīs ciešanas, lai arī varbūt nav pašas ļaunākās, šai pasaulē, kur citi cilvēki ēd, pa­zemo visvairāk, Sūzija pielika kreiso roku pie deniņiem un viegli pārlaida pār savu seju, tur viss bija vietā, viss samērīgi sada­līts, pār smalkajiem kauliem pārvilkta jauna, elastīga āda, ka metālā kalts deguns, mazās ausis, bedrītes vaigos, valdzinošais lūpas izliekums, ai, cik tas ir netaisni, cik netaisni, kāpēc Me­gija notiesāta uz badu un līdz ar Megiju miljoniem vientuļu cil­vēcīgu radījumu, kas nespēj domāt par neko citu, Megija bija aiz­migusi, Sūzija lēnām atvilka roku, izgāja no istabas, dziļi ieelpoja un skriešus metās uz nojumi, kur Pīters, notupies uz ceļiem, dar­bojās gar piekabināmo motoru, apskauj mani, viņa sacīja, bet man ir netīras rokas, viņš piecēlās un raudzījās Sūzijā ar mīļām, smai­došām acīm, o, Pīter, tas nekas, viņa metās viņam ap kaklu, kar­sta, apaļīga, smaržīga, Pīters piekļāva viņu ar elkoņiem sev klāt, turēdams rokas paceltas, nē, nē, viņa sacīja, tā ne, saspied mani, saspied mani labi cieši, viņa elsoja, acīs mirdzēja asaras, viņa apskāva Pīteru abām rokām un neprātīgi piekļāvās, it kā gribē­dama pazust viņa ķermenī, lai paglābtos no dzīves.

— Es ceru, ka tagad jūs saprotat, cik nepieciešama uz salas ir apsardze, — Edemss sacīja.

— Nebūt ne, — Sevilja atbildēja, paceldams galvu un ieskatī­damies viņam acīs. — Es no tās kategoriski atsakos. Mans viedok­lis paliek nemainīgs.

— Paklausieties, Sevilja, es tomēr palieku pie sava. Pēc visa notikušā ir skaidrs, ka jums draudēs vislielākās briesmas, kad Fa un Bi jums tiks atdoti.

Arleta grasījās kaut ko bilst, bet, saskatījusies ar Sevilju, cieta klusu.

— Misis Sevilja, jūs gribējāt kaut ko sacīt?

— Nē, — viņa salti atbildēja. — Neko svarīgu.

Edemss ilgi raudzījās uz Sevilju.

— Tādā gadījumā, — viņš lēnām sacīja, — es nezinu, vai varu jums uzticēt delfīnus. Bez apsardzes nodaļas salā, manuprāt, ne­būs ievēroti minimālie drošības noteikumi.

— Labi, neuzticiet ma.n viņus, — Sevilja atcirta. — Es to nelūdzu. — Un piebilda: — Tāpat es nelūdzu tikšanos ar jums.

Iestājās klusums. Edemss, sabāzis rokas kabatās, blenza uz grīdu sev pie kājām.

— Jūsu nostāja var cilvēku samulsināt. Pirms dažiem mēne­šiem, es ļoti labi atceros, jūs sacījāt, ka uzskatāt Fa un Bi par saviem bērniem.

Seviljas seja kļuva vēl noslēgtāka.

— Varbūt es biju novests tik tālu, ka pārspīlēju savas jūtas.

Arleta paskatījās uz Sevilju, šķiet, atkal gribēja kaut ko iebilst,

bet pārdomāja. Atkal iestājās pailgs klusums.

— Atļaujiet man izdarīt īsus secinājumus par situācijas bū­tību, — Sevilja ierunājās skaidrā un noteiktā balsī. — Ja, visu ap­svēris, jūs nolemjat neuzticēt man Fa un Bi, ļoti labi, atsauciet savu rīkojumu par helikopteru, un Pīters jūs aizvedīs uz cietzemi. Ja jūs man viņus uzticat, tad aplieciniet ar rakstītu dokumentu, ka atzīstat viņus par manu personisko īpašumu. Es no savas puses apņemos, ja viņi runās, ierakstīt magnetofona lentē visu, ko viņi stāstīs, un ierakstu nodot jums. Bet nekādā gadījumā es nepie­ņemu apsardzes nodaļu uz salas. Ja turpretim jūs vēlaties orga­nizēt aizsardzību uz jūras, pienācīgā attālumā no salas, tā ir jūsu darīšana, es to neuzskatu par traucējumu. Tāpat esmu ar mieru saņemt no jums ieročus un raidītāju, lai uzturētu sakarus ar jūsu kuģiem. Toties es nevēlos uzraudzību no gaisa, nedz lidojumus virs salas.

Edemss vēl arvien stāvēja nodurtām acīm. Viņš pāris sekundes vilcinājās un tad sacīia:

— Savukārt man jāpiebilst: ja Fa un Bi jums pastāstīs kaut ko par notikušo, tad ar ierakstu vien nepietiks. Man vajadzēs noklau­sīties šo stāstu no viņu mutes.

— Labi, — Sevilja atbildēja.

Un tūlīt aizrādīja:

— No viņu nāss.

— Kā, lūdzu?

— Nevis no mutes, bet no nāss.

— Biju piemirsis, — Edemss sacīja, piespiesti pasmaidīdams,

— Otrkārt, uzskatu par vajadzīgu neiesaistīt šai pasākumā Me- giju, Sūziju un Pīteru.

— Piekrītu, — Sevilja atbildēja, — mēs abi kā pēc klusas noru­nas līdz šim tā rīkojāmies, un es turpināšu tādā pašā garā. Mans priekšlikums ir šāds: jūsu helikopters nolaižas uz terases, izkrauj ieročus, raidītāju un delfīnus. Jūsu vīri ielaiž viņus ostā, nevie­nam no mums neparādoties, pēc tam helikopters uzņem jūs ar Elu un aizlido. Pēc jūsu aizbraukšanas mēs ar Arletu vieni paši mēģinām rast kontaktu ar delfīniem.

— Es ierosinu vēl vienu variantu, — Edemss pēc brīža sacīja.

— Es varētu būt klāt, kad misis Sevilja un jūs uzņemsit kontaktu ar Fa un Bi.

— Nē, — Sevilja atbildēja. — Tas ir izslēgts.

— Kāpēc?

— Vai man jāatkārto? Sī laboratorija pieder man, neviens mani nepabalsta, un neviens mani neuzrauga. Edems, — viņš īgni turpināja pieceldamies, — ja jūs velti tērējat laiku, apšaubīdams manus noteikumus, tad mēs nekad nevienosimies. Izšķirieties. Es uzskatu, ka pārrunas beigušās.

— Bet es taču esmu ar mieru, — Edemss aizvainots sacīja.

— Atjaujiet piebilst, ka, pēc manām domām, jūs šai diskusijā bijāt ārkārtīgi ass.

Sevilja paskatījās uz Edemsu ar savām tumšajām acīm un brīdi klusēja. Tad viņš strupi pameta ar roku un teica:

— Ja atļaujat, es jūs tagad atstāšu vienu, kamēr jūs uzrakstī­sit apstiprinājumu, ka atdodat mums Fa un Bi.

Sevilja pamāja Arletai, un viņi abi izgāja no istabas un de­vās uz nojumes pusi. Līdzko Pīters >to pamanīja, viņš piecēlās, uzšņāpa dažus vārdus uz bloknota lapiņas, izplēsa to un sniedza Seviljam. Arleta skatījās uz Sūziju.

— Kā jūtas Megija?

— Viņa aizmiga. Es iedevu viņai miega zāles.

•— Un kā viņa uzņem …

— Kā jau bija gaidāms. Tā esot viņas vaina. Viņa novedusi Bobu līdz izmisumam, tāpēc viņš izdarījis pašnāvību.

— Nabaga meitene. Nezin kāpēc es vienmēr jūtos vainīga vi­ņas priekšā.

— Es arī.

— Vai jūs zināt, ka jums kleita mugurpusē viscaur notraipīta? Droši vien jūs atspiedātics pret motoru.

— Var jau būt, — Sūzija smaidot atbildēja.

Spējā jūtu uzplūdā viņa satvēra abas Arletas rokas un cieši saspieda savās plaukstās.

Sevilja pasniedza Arletai lapiņu, ko Pīters bija aprakstījis. Viņa pārlaida tai acis: «Els uzstādīja noklausīšanās ierīci mājā, bet ostai nav tuvojies.»

— Cik tālu jūs esat ar remontu? — Sevilja skaļi vaicāja.

— Lielā gumijas laiva ir kārtībā, bet es to ielaidīšu ūdenī tikai rīt. Pašlaik tīru mazās laivas «5 CV».

— Labi. Turpiniet vien. Mēs ar Arletu iesim pārlikt tīklu pie ieejas baseinā.

Kad viņi sasniedza dambi, Arleta pagriezās pret Sevilju un klusu jautāja:

— Kāpēc tu nepieņēmi apsardzes vienību, ko Edemss piedā­vāja?

— Man nepatika Edemsa uzstajīgums. Sī vienība ir abpus- griezīgs zobens.

— Tu domā?

— Jā. Noteikti. Es jutu, cik Edemsa nostāja ir svārstīga. Jā, viņš grib uzzināt patiesību, par to es nešaubos. Bet kādēļ? Lai darītu to zināmu «augstākajai priekšniecībai»? Var jau būt. Bet varbūt tikai 'tāpēc, lai gūtu virsroku 'pār B. Es viņam neuz­ticos.

— Tu domā, ka viņš vai viņa priekšniecība, visu apsvēruši, varētu nolemt, ka patiesība jānoklusē?

— Jā, tā es domāju.

— Un tādā gadījumā …

Sevilja paskatījās uz viņu ar savām tumšajām acīm.

— Tādā gadījumā mēs būsim lieki.