Mūžīgais žīds

II Laiku tumsa

♦

Tor men may come and men may go, But I go on for ever

Alfrēds Tenisons

m,

lan ir vairāk atmiņu neka butu, ja man būtu tūkstoš gadu.

Šarls Bodlērs

patiesībā, — es ieteicos, — jūs esat svētais. Būtu jāieraksta jauns svētais vēstures kalendārā. Svētais Ahasvērs. Svētais Džovanni Butadeo. Svētais Huans de Espera en Dioss.

Šī doma viņu uzjautrināja. Taču nepatika. Manuprāt, tā viņu šokēja.

— Svētais? Jādomā—jūs jokojat? Es mēģinu izķepuroties, neko vairāk. Ja jūs zinātu, cik dīvains ir viss ar mani notiku­šais. Esmu tāds pats cilvēks kā visi, bet vēsture mani iedzinusi stūri. Zināt, tā mūs visus iedzen stūri. Vēsture ir mašīna cil­vēku ieslodzīšanai. Mēs iedomājamies no tās izbēgt, bet tā mūs notver katrā pagriezienā, tā mūs sagrābj un paņem. Un mani paņēma ļaunāk nekā citus. Jo man tā bija acu priekšā — un es tai nenosliecos glāzi ūdens. Jūs zināt patiesību: es biju sācis viņu ienīst. Citi viņu mii vai nezina par viņu neko. Viņi tam tic vai netic. Ar mani ir noticis kaut kas nelāgs: esmu viens no retajiem visā pasaulē, kas viņu ir neieredzējis. Pro­tams, sievietes dēļ. Jūda viņu ļoti mīlēja, pirms nodeva. Un pēc nodevības Jūdu tik briesmīgi mocīja sirdsapziņa, ka viņš pakārās vīģes koka zarā. Pat Poncijs Pilāts pret viņu juta tikai vienaldzību. Viņš bija darījis visu, ko spējis, lai mēģinātu šo cilvēku izglābt. Bet prokurators bija remdenais, vājais, vidu­vējība. Viņš bija politiķis. Prokurators ļāva viņam iet bojā, pat neienīzdams. Bet es ienīdu. Tā ir ģeniāla kļūda. Un tā iznāk, ka vēsturē uz mūžu mūžiem ir viņš un — esmu es.

— Jūs daudz runājat par viņu…

— Es runāju galvenokārt par sevi. Bet savā ziņā viņš esmu es. Es, tāpat kā Jūda, esmu sava veida Kristus pie krusta. Kad iedomājos — es būtu varējis sev aiztaupīt veselu pasauli, visu vēsturi, pasniedzot viņam glāzi ūdens… Jūs, jācer, neiedomā­jaties, ka stāstu sava prieka pēc? Man labāk patiktu pastaigāties kopā ar jums, dziedāt, spēlēt, skatīties gaisā, peldēt, skriet, ne­darīt neko, aizmirst — un vienā jaukā dienā nomirt. Vārdu sakot — dzīvot! Jūs labi zināt: man patiktu visu aizmirst, aiziet pavisam. Es stāstu… Es stāstu… jo citādi nevaru. Es stāstu tā­dēļ, lai mani mīlētu, — mani, kas ir tik daudz nīdis! Svētais! Jāsmejas! Manuprāt, esmu darījis gandrīz visu, ko iespējams darīt. Un ļaunākais ir tas, ka neko daudz nenožēloju. Varbūt es nožēloju glāzi ūdens… Visu, ko esmu darījis, esmu varējis tikai darīt, jo esmu to izdarījis. Viss, kas noticis, ir bijis neiz­bēgams, jo tas ir noticis. Vai jūs varbūt iedomājaties, ka vēs­ture varētu nebūt bijusi? Nekas nav stiprāks par vēsturi. Man pat liekas, ka pats Dievs — un es gan, iedomājieties vien, esmu bargi maksājis, lai zinātu tā visvarenību, — tur nekā nevarētu mainīt.

— Tas man atgādina bakalaura eksāmenu, — Marija sacīja.

— Par ko jums bakalaura eksāmenā bija jāatbild? — Simons Fusgengers jautāja.

— Par brīvību un nepieciešamību, — Marija iespurdzās.

— Tas ir ļoti vienkārši, — Simons sacīja. — Brīvība ir vie­nīgi priekšā, nepieciešamība — tikai aiz muguras. Bet liela deva nepieciešamības piejaucas tam, kas priekšā, — sapņiem, ilūzijām, brīvības skurbumam. Un mazliet brīvības ir arī aiz muguras, tā piejaucas dzelžainajai nepieciešamības valdīšanai. Katrs ķepurojas, kā māk. Es, piemēram, esmu mēģinājis iz­gaist. Esmu iejucis vēsturē. Mans dzīvesstāsts ir skaistākais pasaulē, jo tas ir cilvēces dzīvesstāsts. Esmu noslēpies starp cilvēkiem, lai liktu sevi aizmirst un lai mani nevarētu atrast. Pa īstam tas nav izdevies: es neesmu izlaists no redzesloka. Sā­kot ar vistālākajām galaktikām, ar Visumu, kas griežas tur augšā neiedomājamās tālēs, un beidzot ar smilšu graudu jūsu kurpēs, viņš neko neizlaiž no redzesloka. Savā ziņā man izdevās: es esmu lielākā mērā cilvēks nekā jebkurš cits. Esmu darījis vi­su, ko viņi darījuši. Vai atceraties Barabu?

— Jā, — Marija atbildēja. — To, kuru iemainīja pret otro. Tipu ar mežonīgām acīm un melnu bārdu.

— Viņš diezgan drīz tika nogalināts. Viņam piederēja viena vienīga slavas stunda: tā, kad Poncijs Pilāts viņu atbrīvoja, lai notiesātu galilejieti. Tūlīt pēc tam viņš pagaisa. Visi zina viņa vārdu, bet neviens neko nezina par viņu pašu. Bandā pēc viņa nāves par vadoni kļuvu es. Es noslepkavoju daudz cilvēku, daudzus arī spīdzināju. Tās ir aizraujošas atmiņas. Mēs cīnī­jāmies par trim lietām, kas liek pasaulei griezties: par sievie­tēm, naudu un varu. Es atriebos par Mariju Magdalēnu un varbūt arī par galilejieša maigumu un labestību — ak, šis maigums cauri tik daudziem gadsimtiem! Labestība pašā mūžībā! — pie visiem ebrejiem un visiem romiešiem, kas no­nāca manās rokās. Svētais ir daudz izvarojis. Svētais ir daudz nogalinājis. Svētais ir sakrājis tik daudz dārgumu, cik bija ie­karojis Baraba. Jūs jau zināt, ka nekad neesmu varējis neko paturēt: zelts man izslīdēja no rokām, es to izdalīju saviem ļaudīm, es pirku ieročus un sirdsapziņas pat impēriskajā Romā. Jo mūsu mērķis nebija mainījies. Mūsu mērķis bija padzīt romiešus un atdot ebreju tautai neatkarību un — kā jūs tagad to saucat? — ak jā, es zinu gan: cieņu. Mēs bijām bandīti. Mēs bijām arī patrioti. Protams, tas bija naudas dēļ, bet varbūt iemesls, kura dēļ Baraba slepkavoja un dedzināja Jūdejā un Jūda uzrādīja Jēzu, bija arī nacionālisms. Vai tiešām ticat, ka būtu pieticis ar trīsdesmit sudraba grašiem, lai pada­rītu par nodevēju vīru, ko galilejietis bija izraudzījies par mācekli? Mēs gribējām iegūt kaut ko vairāk par sievietēm, varu un naudu: mēs gribējām slavu, labu vārdu, godu. Mēs vēlējāmies iemantot vietu vēsturē.

— Jūda to iemantoja, — Marija sacīja. — Bet iemesli ne­bija tie, uz kādiem viņš cerēja.

— Neviens nekad nezina, — Simons atbildēja, — kādu jēgu iegūs viņa rīcība un viņa dzīve, nedz arī to, ko vēsture ar viņu izdarīs.

— Vai tad, kad jūs izvarojāt sievietes, kad atņēmāt viņām bērnus, kad sacirtāt vīriešus gabalos, lai viņi atzītos, kur no­slēpuši zeltu, kad jūs viņus dzīvus aprakāt, — vai jūs nekad nedomājāt par citu ciešanām?

— Mīļais bērns, — Simons atbildēja, — vēsture nekad nav bijusi un nebūs elegantas dzīres.

♦

Jūs sākat saprast: tā, kas tolaik un vēl pēc daudziem gadu simtiem mirdzēja jau no tālienes, bija karaliene, dieviete, visas varas avots un visu zināšanu, visa skaistuma un visu bagātību krātuve — Romas pilsēta. Vienā pusē bija Roma, otrā — pārējā pasaule. Un pārējā pasaule pakļāvās Romai. Romā, kas vēlāk, pēc lielajām katastro­fām — pēc saracēņiem un normāņiem, pēc mēra un malāri­jas kļuva par pagātnes uzvaru un spožuma tukšu čaulu, kur, par spīti slavai, dzīvoja vairs tikai trīsdesmit vai trīsdesmit pieci tūkstoši pārpalikušo, Augusta vai Tiberija laikā, Jēzus laikā bija apmēram miljons iedzīvotāju. Palestīnā, tāpat kā citur, visi, kam bija vārds, bagātība un godkāre, visi, kam bija pagātne vai nākotne, sapņoja vienīgi par Romu. Savas patrio­tisko slepkavu bandas priekšgalā Barabas pēctecis par to sap­ņoja tāpat kā citi.

Visu augšupejas laiku Romas republika augstu vērtēja tikumību un vienkāršību. Tur, protams, bija — kā vienmēr un kā visur — vieglprātīgas sievietes un gļēvi vīrieši, lielībnieki un iznireļi, baudītāji un intriganti. Taču tikumība valdīja, tā tika godināta, tā palika paraugs, orientieris un dzinulis. Tieši tiku­mība radīja Romu. Impērija ļoti drīz visu to pārvērta. Mieram, valdonīgam spēkam, ieroču uzvarām, zināmā mērā turībai tā pievienoja terora, intrigu, orģiju, visu netikumu kultu. Ikviena ambīcijas aizstāja kopuma slavu. Varenie kļuva bagāti; bagātie — vēl bagātāki. Tautas masa pieprasīja tikai divas lietas: maizi un izpriecas. Tās tika dotas līdz apniku­mam. Pilsētas kopējais labums pamazām atkāpās dažādu vēl­mju un interešu priekšā. Kamillu, Kornēliju, Katonu un Re­gulu nomainīja Agripīna, Mesalīna, Sējāns Pallass un Narciss. Un tikuma mīlestību — baudkāre. Ja imperatora vara netika iekarota un nostiprināta ar leģionu palīdzību, tā tika ieman­tota ar intrigām un noindēšanām. Laiks starp Augustu un Neronu, kad pie varas nāca Tiberijs, Kaligula un Klaudijs, ir vesels jūklis radurakstu, adoptāciju, šķiršanos, jaunu precību, orģiju un slepkavību. Tā ir savā ziņā marionešu izrāde pieau­gušajiem, kuras galvenais virzītājspēks ir asinis. Asinis visās šā vārda nozīmēs: gan radniecībā, gan noziegumā. Visi guļ ar visiem, pēc tam visi cits citu nogalina.

Savā Jūdejas kaktā Ahasvērs drīz saprata, ka viss izšķiras Romā. Tieši tur, impērijas sirdī, ebreju neatkarības cīņa var vai nu uzvarēt, vai arī zaudēt. Jo tur notiek viss. Turklāt viņu kā vienmēr pārņēma nemiers, nepieciešamība kustēties, iet. Viņš vairs nevarēja paciest Jūdeju, Palestīnu, Austrumus. Viņš vairs nespēja mīņāties uz vietas. Viņš atbrīvojās no va­doņa pienākumiem, sadalot tos starp virsniekiem, atstāja savus ļaudis, izdalīja tiem bagātības un devās projām kājām — caur Feniķiju, Sīriju, Kilīkiju, Kapadokiju, Hellespontu, Trāķiju, Maķedoniju un Illīriju. Kad, nosaucis sevi par Kartafilu, viņš pirmoreiz no Salarijas vai Flaminijas puses iegāja impērijas galvaspilsētā, viņu pārņēma apbrīns, kas sajaucās ar naidu un sašutumu pret iekarotājiem. Salīdzinājumā ar monumen­tiem, kas pacēlās septiņos pakalnos, Salamana un Hēroda templis likās līdzīgs barbaru rotaļlietām. Viņš steidzās uz Panteonu, ko Agripa bija bija licis uzcelt pēc četrstūra plāna blakus Marsa laukumam, uz Apollona templi Palatīna pakal­nā un Augusta Miera altāri, uz Marcella teātri ar strūklakām, uz termām, pie visiem Foruma portikiem. Augusts bija saņē­mis akmeņu pilsētu; viņš to bija paplašinājis, padarījis skais­tāku un rekonstruējis marmorā. Tagad, pateicoties Agripīnai, kas viņa dēļ ar Lokusta palīdzību bija noindējusi savu vīru imperatoru Klaudiju un kuru, respektējot tradīcijas un savedot lietas kārtībā, viņš savukārt lika noindēt, kad neveiksmīgi bija mēģinājis noslīcināt izbraukumā pa jūru, Nerons bija tas, kas valdīja pār tik varenu skaistumu un bagātību, pār visu Vidusjūru un pār apspiestajiem un joprojām dumpīgajiem ebrejiem, tāpat kā pār Jeruzalemi.

Vai Poncijs Pilāts, kas pirms trīsdesmit vai trīsdesmit pie­ciem gadiem bija Jūdejas prokurators, viņam vēl kaut ko atgādināja? Lai kā, kristīgie viņu kaitināja ar savu māniju moralizēt par katru sīkumu un pamācīt visus, kas par viņiem varenāki. Viss, kas pretojās valdnieka untumiem, sāka viņam krist uz nerviem. Piemēri atstāj iespaidu. Viss, kas kaut maz­drusciņ pretojas, jau iepriekš ir nolemts nāvei.

Ar pašā laikā pienākušu nāvi, kam mazliet palīdzēja par pienākumu uzlikta pašnāvība, atbrīvojies no Bura — vīra ar dižu un cildenu dvēseli, kas Neronam palīdzēja uzkāpt tronī, un no stoiķu filozofa un greznas dzīves mīļotāja Senekas, kura padomi, kas iepriekš bija tik labi palīdzējuši, bet vēlāk kaiti­nāja līdz trakumam, kopā ar Tigelīnu un vēl vienu rakstnieku — epikūrieti, ko sauca par Petroniju, imperators — pārģērbies, nosmiņķējies, grezni saposies, uzlicis galvā lauru vainagu, ar flautu vai liru rokā gatavojās doties uz cirku, lai deklamētu sa­vas vārsmas vai vadītu sacīkšu ratus. Jo vairāk par visu viņam patika sevi izrādīt. Protams, viņam nebija ne jausmas par

Mariju no Magdalas, Barabu, Jūdu Iskariotu vai Kartafilu.

♦

Vai nav tā, ka jūs vienmēr esat tur, kur kaut kas notiek? — Marija jautāja. — Vai jūs gadīju­mā neesat… nu, ka lai pasaka…

Es uzliku roku uz viņas ceļgala, lai novērstu jebkādus aiz­vainojošus izteikumus. Viņa strauji atgrūda manu plaukstu.

— Vai neesat tāds kā vēstures snobs?

Simons skaļi iesmējās.

— Tiešām, — viņš beidzot sacīja, — es biju Jeruzalemē, kad Kaifa un Poncijs Pilāts lika sist krustā Jēzu no Nacaretes. Ja vēlaties, var sacit, ka tās tiešām bija vēstures labākās ložas. Bet tolaik tas bija tikai nesvarīgs kriminālhronikas fakts. Ja neskaita saujiņu fanātiķu, nevienam ne prātā nenāktu pie­ņemt, ka šī krustā sišana varētu piederēt pie notikumiem, ko pasaule atcerēsies. Es lieliski būtu varējis iztikt bez šīs izrādes, es būtu labāk darījis, ja atrastos kaut kur citur. Un šovakar es­mu te, Venēcijā, pie Jūras muitas kopā ar jums. Nedomājiet, ka nejūtos pagodināts, ka varu ar jums abiem sarunāties. Bet galu galā… atzīstiet, ka snobisms mani vestu kaut kur citur.

— Tu viņu neesi apzagusi, — sacīju Marijai.

Viņa man uzmeta niknu skatienu.

— Drīzāk mani pārsteidz neskaitāmie notikumi, kuros neesmu bijis klāt. Es nebiju Kairā, kad tur notika "Aīdas" pirm­izrāde, brīdī, kad pabeidza Suecas kanāla rakšanu, es nestāvēju Leonardo aiz muguras, kad viņš gleznoja Monu Lizu, man nav ne nojausmas, kas bija slepkava, kurš Londona sūtīja laikrakstiem vēstules ar parakstu Džeks Uzšķērdējs": "Vai jums nekas nav pretī, ja es lietoju mākslinieka pseidonīmu? Nākamreiz es nogriezīšu dāmai ausi un aizsūtīšu to policijai. Tikai joka pēc…"; neesmu piedalījies nevienā Andrinopoles kaujā, kaut gan tās bija vairākas un visas — izšķirošas, nekad neesmu saticis Kārli Lielo, kuram bija zināma loma Rietumu vēsturē, un ar nožēlu man jūs jāinformē, ka nebiju Ronsero bridi, kad Rolands pūta tauri vai varbūt ziloņkaula ragu. Es vienīgi zinu, ka ir kāds itāliešu profesors, kas nesen apgalvoja, ka Rolands, kas tika uzskatīts par Kārļa Lielā brāļadēlu, īste­nībā ir asinsgrēka auglis — viņa un viņa māsas Žizeles dēls. Tā var izskaidrot, kāpēc imperators raudājis tik rūgtas asaras, kad uzzinājis par nelaimi.

Es negribu jums iegalvot, ka visu savu laiku esmu pavadī­jis šīspasaules vareno tuvumā. Esmu klaidonis, ceļavīrs. Esmu klīdis pa visiem ceļiem un celiņiem, kad tādi vēl bija, pa meža stigām un kalnu takām. Tādās vietās reti var sastapt šīspasau­les valdniekus. Citi karo, pelna naudu, pārvalda valsti, zvejo zivis, pārdod apģērbus vai maizi, dzied publiskās vietās, ārstē slimniekus, kopj zemi, būvē ērģeles, tiltus, mašīnas, ražo liel­gabalus, raksta mūziku vai traģikomēdijas. Mana vienīgā no­darbe ir iešana. Man nav ģimenes, nav dzimtenes, nav māju, nav pavarda. Nekur es neesmu savā pajumtē. Līdz ar to man nav aizstāvamu zemju, īpašumu vai interešu. Tā kā man nav savu interešu, man nav arī spriedumu. Ja man nav spriedumu, esmu atšķirts no šīs pasaules, pa kuru bez gala klīstu. Es eju, nedomādams, kurp, es skatos, es vēroju, ko citi dara, un klau­sos, ko viņi runā. Vai domājat, ka es viņus visus neapskaužu? Viņiem ir lielas izredzes zināt, kāpēc viņi iet un kam tuvojas.

Es turpretī eju bez gala un raugos tukšumā. Es nekad neeju pretī kaut kam, drīzāk es no kaut kā attālinos. Un no kā es attālinos — protams, pilnīgi veltīgi —, kā jums liekas? Es attā­linos pats no sevis un no tā, ko neesmu izdarījis. Mana valstība ir telpa — telpa bez robežām, mana valstība ir laiks, turklāt laiks bez robežām. Par cerību man nav zināms nekas. Es eju, un es netieku uz priekšu. Esmu aizstājis politiku ar ģeometriju, maigas pieķērības vai uzticības saites — ar visām metafizikas abstrakcijām, godkāri un bailes — ar fatālismu. Baidos, ka manas kaislības ir zaudējušas iemiesojumu. Dzīvības noslē­pums ir tas, ka tā saplūst ar nāvi un ka nav dzīvības, kur nav nāves. Tas no jūsu rakstniekiem, kuru esmu pazinis vislabāk, kaut kur ir rakstījis: "Mūsu cilts dalās divās nevienādās daļās: nāves ļaudīs, kurus tā mīl, un tas ir izredzēto pulks, kas at­dzimst, un dzīves ļaudīs, ko tā aizmirsusi, neesības vairākums, kas neatdzimst." Vairāk nekā jebkurš esmu dzīves cilvēks, un tā mani ir aizmirsusi. Nāve mani nemīl, tādēļ es nevaru at­dzimt. Es esmu neesības cilvēks. Es mirstu, jo nespēju nomirt. Tieši tāpēc, ka nespēju nomirt, es nespēju arī dzīvot.

Jūs baidāties no nāves. Jūs nepazīstat tās laimi. Nāve jūs balsta. Vai jūs spētu paciest savu dzīvi, ja neticētu nāvei? Pirms krietni daudziem gadsimtiem kādā mazā Polijas pilsē­tiņā — tolaik biju dakteris, protams, — ceļojošs dakteris — es pazinu sievieti, kas ik nakti sapņoja par dzīvēm, kas seko cita citai. Ik vakaru viņa baidījās no aizmigšanas brīža, viņa cieta kā nolādēta, viņa cieta kā es, un, zināt, — kādu ritu viņa pa­modās, sajukusi prātā. Galu galā viņu sadedzināja sārtā, jo vi­ņa iedomājās, ka ir nemirstīga: tā bija viņas mūža skaistākā diena. Visiem jau nav tādas veiksmes. Un es neesmu tas, kas piedzīvos tik skaistu atrisinājumu. Vai jums liekas, ka aiz ne­jaušības, lai uzrakstītu kaut ko jauku un izskatītos patīkams, visdižākais jūsu dzejnieks ir sacerējis vārsmas, kas šķiet radī­tas tieši man un ko esmu pieņēmis par devīzi:

Tā ir nāve, kas mierina, kas dzīvot liek:

Tas ir dzīves mērķis un vienīgā cerība

Tā — eliksīrs — mūs balsta un skurbina,

Un dod mums drosmi soļot, līdz vakars klāt.

Zināt, man ļoti patīk vakari. Man ļoti patīk arī riti. Man, kurš nemainās, nekas nav skaistāks par šiem brīžiem, kad at­šķirībā no dienas vidus vai dziļas nakts beidzot kaut kas jau mainās. Cik tīkami liekas rīti, kuros ir dienas iesākums, kuros jau ietverta visa diena! Visi dienas prieki ir rītos. Pasaule sastāv tikai no rītiem. Tāpat kā dzīve sastāv tikai no jaunības, kā ro­māni sastāv no iesākumiem, no uvertīrām, no tā, ko pedanti sauc par incipit. Vai jums arī, tāpat kā man, patīk romānu iesākumi? "1796. gada maijā ģenerālis Bonaparts iegāja Mi­lānā jaunās armijas priekšgalā — tā tikko bija pārgājusi Lodi tiltu — un parādīja pasaulei, ka pēc tik daudziem gadsimtiem Cēzaram un Aleksandram ir radies pēctecis…" Vai: "Diena jau vairākus mirkļus ielūkojās mazpilsētiņas ielās…" Vai: "1840. gada 15. septembrī sešos no rīta Ville-de-Montereau pirms došanās ceļā izlaida pa dūmeni lielus mākoņus Senbernāra piestātnē…" Vai: "Kad kasiere viņam bija izdevusi atliku­mu no simt sū monētas, Zoržs Diruā izgāja no restorāna…" Vai: "Tas bija Megarā — Kartāgas priekšpilsētā, Hamilkara dārzos…" Vai: "Man būs jāuzklausa daudzi pārmetumi. Bet ko lai daru? Mēs dzīvojām F., Marnas malā…" Vai: "Pirmo­reiz, kad Oreljēns sastapa Berenīki, viņa tam likās neapšaubā­mi neglīta…" Vai: "Es neprātīgi mīlēju grāfieni de…; man bija divdesmit gadu, es biju nevainīgs; viņa mani krāpa, es dusmojos, viņa mani pameta…" Grāmatu var gandrīz aiz­vērt: viss jau ir pateikts. Viss romāns, visa diena, visa nākamā dzīve ir jau tās sākumā Un šim sākumam ir jēga tikai tāpēc, ka tam būs turpinājums. Un tāpēc, ka tam būs beigas. Rīts ir tik skaists tikai tāpēc, ka ir arī vakars.

Manā dzīvē nav vakara. Kā tad lai tai būtu rits? Notikumi, par kuriem es stāstu un ko jūs laipni klausāties, kaut arī vie­tām saskatāt snobismu…

— Vēlreiz bravo, — es sacīju Marijai visklusākajā balsī — tik klusu, ka nebiju pārliecināts, vai viņa mani sadzirdēs.

Taču viņa laikam gan sadzirdēja, jo pagriezās uz manu pusi un paskatījās man acīs tik ļoti nikni, tik brīnumaini kā nekad.

— Tie ir stāsti par kaut ko, kas notiek, par kaut ko, kas at­tīstās, par kaut ko, kas ceļas. Un kaut ko, kas sabrūk. Tie ir rīta stāsti. Tie būs vakara stāsti. Es vairs neatceros, kurš ir tei­cis, ka visi lielie romāni pirmām kārtām ir stāsti par indivīdu, kurš sāk, vai par kopību, kas beidz. Manī nekad nekas nesā­kas, jo nekas nebeidzas. Dievam nav notikumu. Man ari ne. Vienīgais, ko varu darīt, ir stāstīt par citiem. Jo labāk, ja tas jūs izklaidē.

♦

Roma bija pie pēdējās elpas. Šis milzīgais veidojums, kas jau tūkstoš gadus bija tikai audzis un valdījis, gāja boja. Ar gailu iebrukumu un cīņu pret Kartāgu, ar iekarojumiem un pilsoņu kariem, ar Augustu un Neronu, ar Titu un Dominiciānu, ar Trajānu vai Ardiānu, ar Kaligulu vai Komodu tā bija iepazinusi kalngalus un kritienus, triumfus un neveiksmes, pārejošas nelaimes un varenību un slavu, kas nemitējās plesties plašumā. Gandrīz pilnīgi saplūstot ar pazīstamo pasauli, Romas impērija šķita nesatricināma. Die­zin vai kādu no valdniekiem jelkad skāra doma, ka Romas mieram un romiešu leģioniem, kas par to gādāja ar asinīm, ari reiz pienāks gals? Lai kā dzejnieki un valstsvīri slavināja mūžīgo pilsētu, kas bija iekarojusi pasauli, skaidri kļuva re­dzamas plaisas, kas radās varenajā celtnē. Noriets tuvojās no tālienes. Kādā slavena grāmatā — Romas impērijas noriets un sabrukums— Gibons tā sākumu atvedina uz Marka Aurēlija nāvi, kas pienāca mazliet vairāk nekā simt gadu pēc Nerona nāves. Impērijas agonija turpināsies vairāk nekā divus gad­simtus. Tās sabrukums satricinās pasauli. Pasaulei būs vaja­dzīgi desmit gadsimti vai apmēram tik ilgs laiks, lai attaptos un aizmirstu — tomēr pastavīgi atceroties.

Romas impērijas gals ir neskaidrs un lielisks. Iekarojumi aprij iekarotāju. Pasaules svars kļūst pārāk liels. Divizioni iekārtojas, ģēniju netrūkst, bet tik lielam darbam to ir par maz. Varētu sacīt, ka noriets barojas no norieta, kā panākumi barojas no veiksmes. Nelaimē, tāpat kā laimē, ir kaut kas kumulatīvs. Roma ir mainījusi likteni. Vakar tai viss izdevās; šo­dien neveiksme seko neveiksmei. Pasaules centrs pārvietojas. Laime pamet pilsētu, kas sevi bija iedomājusies mūžīgu. Fortuna iekārtojas vairāk uz austrumiem — vispirms Bizantijā, tad pārce|as uz Donavas un Panonijas līdzenumu pusi.

Ir jaunas tautas, kuras ierodas no ziemeļiem un austru­miem un kuras vēl nav samaitājusi greznība un pārmērības. Tām nepieder nekas. Tās vēlas visu. Tās ir ārpusē. Tās vēlas iekļūt iekšā. Tās steidzas kļūt bagātas un varenas. Tās sauc par barbarem. Grieķi par barbariem dēvēja visus, kas nebija grie­ķi, — arī romiešus. Helēnisma pārņemti, pagrimuma laika romieši par barbariem nosauca visas ģermāņu ciltis, kas no Skandināvijas bija aizceļojušas līdz Donavai un rosījās pie im­pērijas robežām. Nekas nav tik vienkārši. Runa nav par divām naidīgām impērijām. Barbari ir izkaisītas tautas, kas nemitējas kustēties. Kad no Āzijas dziļumiem ar mazajiem, mežonīga­jiem zirdziņiem, kas Hoenštaufenu laikā un viduslaiku beigās sēja šausmas Polijā, Ungārijā, Bohēmijā un pat Vācijā, parā­dās Balamira, Bieda un drīz vien arī Atilas huņņi, pārbiedētie goti piepeši sāk plūst uz rietumiem. Tas ir tautu satricinā­jums, secīgi grūdieni, biljarda bumbas, kas dzenā cita citu. Goti metas uz Romu, lai izbēgtu no citiem barbariem, ko no Āzijas nākošie huņņi dzen sev pa priekšu. Tāpēc, ka Altajs, Pamirs, Āzijas augstienes padzen no Donavas krastiem skan­dināvu ciltis, kuras tur nesen apmetušās, tās plūst uz Veronu, uz Lombardijas līdzenumu un uz Mūžīgo pilsētu, kas pēc tūkstoš slavas gadiem ieiet krēslas laikmetā, no kura spēs izkļūt tikai tūkstoš gados.

Impērijas spožuma laikā, kad valdīja Trajāns un Adriāns, Kartafils cīnījās Donavas krastos pret Decebela dakiem. Ro­mas sabrukuma laikā viņš atrodas Bizantijā, kas kļuvusi par Konstantinopoli un ir pa pusei vai par ceturto daļu zinību vīrs, kas māca iebrūkošajiem barbariem latīņu un grieķu va­lodu. Viņš ir solists un gramatiķis. Bizantija, kas pamazām vien pašā impērijas sastāvā ir kļuvusi svarīgāka par Romu, ir milzīga, raiba, dzīva pilsēta, kura nodarbojas ar tirdzniecību, braucēju sacensībām, tajā ir brīnumaini tirgi un karavānu apmctnes, kur satiekas visas rases. Barbaru skaits ir milzīgs — gūstekņi, ķīlnieki, sūtņi, algotņi, ceļotāji un studenti. Viņu vi­dū ir svēbi, vandaļi, eruli, bet visvairāk — divu no ziemeļiem nākušo un huņņu spiediena izklīdināto gotu atzaru pārstāvji: vestgoti un ostrogoti, kuru mazliet komiskie vārdi kļūst par uzjautrinošām iesaukām vai arī par lamuvārdiem — tā notiek ar vandaļiem, kuri arī nav sevišķi smalkjūtīgi un nejūt nekādu cieņu pret pieminekļiem. Gan vieni, gan otri ierodas Konstantinopolē, lai gūtu tur zināšanas, varu, naudu, karjeru, dzīves jaukumus. Viņi ierodas tāpēc, ka Bizantijas imperators viņus patur kā garantiju, lai viņu ciltis dzīvotu rāmi un mie­rīgi. Viņi ierodas tāpēc, ka viņu tēvi, tēvoči, dēli vai viņi paši ir spējīgāki pārvaldīšanas mākslā un kara mākslā nekā grieķi, romieši un bizantieši, kas domā vienīgi par baudām un iz­priecām. Viņi nāk arī tāpēc, ka ir kristīgie.

Huņņi ir pagāni. Viņi ir animisti. Viņi paklausa šamaņiem. Visi citi barbari ir kristīgie, un tiem ir bīskapi. Viens no bīskapiem — Vulfila ir pievērsis gotus kristīgajai ticībai. Tiesa, tas gan nav ortodoksālais kristiānisms. Tas ir ariānisms. Ariānisms ir ķecerība, bet kristīga ķecerība. Tā apgalvo, ka Dēls un Tēvs nav viens, ka Dēls nav vienlīdzīgs ar Tēvu, ka viņš tam ir pakļauts un ka Kristus nav Dievs. Nekas tā neaizrauj Kartafilu — pie bizantiešiem viņš saucas par Dēmetriju — kā debates par Jēzus dabu. Vai Jēzus ir Dievs, kā apgalvo Nīkajas koncils? Vai viņš ir dievišķs cilvēks, kā apgalvo ariānieši? Pa­beidzis mācīt saviem barbaru skolniekiem visus viņam labi zināmos grieķu un latīņu valodas smalkumus, viņš bieži vien līdz vēlai stundai, kad prostitūtas zem portikiem ķer atvaļinā­jumā palaistus kareivjus vai vēlīnus gājējus, kas atgriežas no zirgu skriešanās sacensībām starp zaļajiem un zilajiem, viņš ar tiem diskutē par Marijas Magdalēnas sirdij tik dārgā galilejieša dievišķo vai cilvēcisko dabu.

♦

Kad, nākot no Austrumiem, no Illīrijas, no Itālijas ziemeļiem, Kartafils ieradās Romā un, apbrīna pārņemts, steidzās no monumenta pie monumenta, impērija bija sasniegusi apogeju. Aiz muguras jau bija ne ma­zums noziegumu un zemiskuma, kas saplūda ar varenību. Nākotnē tai vēl bija divi vai trīs diženuma gadsimti. Cēzara un Augusta mantinieks, jauns, padevīgs un par spīti vairākām slepkavībām diezgan populārs imperators atstāja varu savai mātei; viņu sauca par Agripīnu un viņa bija Mesalīnas pēctece imperatora Klaudija gultā, un viņu mocīja milzu godkāre gan sevis, gan arī dēla dēļ. Dēlu sauca par Neronu.

Dēmetrijs, protams, nezināja gandrīz neka par intrigām un cīņām impērijas virsotnē. Vairāk par visu viņu nodarbināja vēl gluži svaigās atmiņas — bija pagājuši tikko divdesmit gadi kopš nacaretieša sišanas krustā — un ebreju tautas liktenis. Tas, kas viņu saistīja pie dzīves, no kuras viņš jau baidījās tikt izslēgts, jo bija tajā ieslēgts, bija liktenis, kāds tiks lemts sauji­ņai cilvēku, kurus Visvarenais bija izredzējis un kuram tie piederēja; šo tautiņu apdraudēja gan romieši — iekarotāji, kuriem Poncija Pilāta personā bija Jeruzalemē kalpojis, gan arī kristieši, ko viņš neieredzēja un mīlēja — iespējams, līdz neprātam — caur Mariju Magdalēnu un galilejieti.

Romā viņš maldījās, staigāja, izpētīja septiņus pakalnus, izgāja uz Apijas ceļa, apskatīja Framīniju un Salāriju, viņš šķērsoja Sabīnu kalnus un drūmo Maremmu, viņš atguva seno sarūgtinājumu. Kādā rudens vakarā pie Ara Paris —

Augusta Miera altāra — viņš ieķēpājās kautiņā gaužām muļ­ķīga iemesla dēļ. Viņš bija viens pret trim spēcīgiem tēvai­ņiem: vienu no Gallijas vai varbūt Bretaņas nākušu milzi un diviem neganta izskata, pēc ķiplokiem smirdošiem tumšma­tainiem brašuļiem. Barabas skolā viņš bija iemācījies cīnīties. Viņš atbrīvojās no visiem pretiniekiem, pievārot tos citu pēc cita. Kad, pēc cīniņa vēl apstulbis, izspūris, aizelsies, ar asinīm nošķiestu seju un augumu Dēmetrijs pacēla galvu, viņš ierau­dzīja vairākus vīriešus, kas stāvēja ap mazu nesamkrēslu. Nesamkrēsls bija apstājies. Vīrieši, kas bija karavīri, viņu vē­roja zobodamies. Viņš raidīja tiem negantu skatienu: ne jau par uzjautrinājumu šiem muļķiem viņš bija saņēmis tik daudz sitienu un devis vēl vairāk. Nīgrums mazinājās, kad viņš ieraudzīja nesamkrēsla aizkaru mazliet pašķiramies un spraugā parādāmies roku. Roka bija balta un smalka. Tā liegi pamāja, liekot kareivjiem atkāpties, tā deva Dēmetrijam zīmi tuvoties. Viņš pagāja dažus soļus uz priekšu. Atskanēja tikko sadzirdams sievietes čuksts:

— Kāp iekšā man blakus!

Viņš nelika to sacīt divreiz, viņš aizmirsa savainotos locekļus un asinis, kas tecēja pār zodu, viņš uzreiz ierāpās nesamkrēslā, kur jauki smaržoja, un sabiezējošajā vakara krēslā ieraudzīja visskaistāko sievieti, kādu vien bija redzējis pēc Marijas no Magdalas.

♦

Vai jūs vispār mīlat sievie­tes? — Marija jautāja.

— Jūs man ļoti patīkat, — Simons atbildēja.

— Ak, es gribēju jautāt — citas sievietes, sievietes vis­pār, — Marija neatlaidās.

— Ko gan vīrieši bez viņām iesāktu? — Simons Fusgengers atbildēja. — Pasaule virzās uz priekšu un pastāv tāpēc, ka ir sievietes un vīrieši, un tāpēc, ka viņi rada bērnus. Jums, kas neesat mūžīgi, mīlestība aizstāj nemirstību.

— Varbūt pienāks diena, kad sievietēm vairs nebūs vaja­dzīgi vīrieši, lai radītu bērnus, — Marija iebilda. — Un var­būt pienāks laiks, kad bērni radīsies paši no sevis.

— Tas ir pilnīgi iespējams, — Simons piekrita. — Viss ir iespējams. Iespējams arī, ka mēs atstāsim šo planētu. Jūs taču zināt, vai ne, ka Zeme nav mūžīga un ka tai pienāks gals.

— Tā ir vēsture, — Marija atbildēja, — kaut kas līdzīgs jums, kas rīko konferences.

— Es nekad nerīkoju konferences, — Simons ļoti maigi atbildēja.

— Nu, vārdu sakot, tiek sarīkota konference, kurā izskaidro, ka Saule nolietosies kā veca baterija, izdegs kā svece, kā pavards, kas pamazām izdziest, — apmēram četru miljardu gadu laikā, un tad uz Zemes vairs nebūs nekādas dzīvības. Tajā mirklī kāds no klausītājiem sabrūk nesamaņā. Pāris dāmu steidzas tam klāt, saslapina tam pieri, papliķē vai­gus un to atdzīvina.

— Kas noticis? — viņas jautā.

— Vai tad jūs nedzirdējāt?

— Ko nedzirdējām?

— Ko sacīja runātājs.

— Ko tad viņš tādu pateica?

— Ka pasaule pēc četriem miljoniem gadu ies bojā.

— Nē jel! Viņš runāja par četriem miljardiem gadu.

— Ak tā! Un man likās — viņš minēja četrus miljonus.

Un klausītājs nomierinājies pieceļas.

— Jā, tā tas ir, — Simons teica. — Mazliet agrāk, mazliet vēlāk, varbūt cilvēku vainas dēļ mazliet agrāk, četri miljardi vai četri miljoni — neviens jau skaidri nezina. Bet tai pienāks gals.

— Jo labāk jums, — Marija sacīja.

— Jā, protams… Jo labāk man… Bet cilvēki ir tik viltīgi, tik neprātīgi un viltīgi, viņi ir kļuvuši tik stipri, ka izgudros kaut ko jaunu. Viņi pārcelsies uz citu planētu, uz citu galaktiku. Vai uzbūvēs jaunu Sauli.

— Un kā tad būs ar jums? — Marija jautāja.

— Es nezinu, — Simons atbildēja. — Es nezinu. Ceru, ka man nevajadzēs klīst pa citu planētu, ka esmu saistīts vienīgi ar Zemi — tādu, kāda tā ir, ar senajiem stāstiem, kas ir tikpat nolietojušies kā es, kur vienīgais veids, kā sievietei radīt bēr­nus, ir darīt to kopā ar vīrieti. Zināt, veci cilvēki vienmēr ir mazliet konservatīvi. Gadu tūkstošiem nekas nav bijis stip­rāks par universālo un tomēr ik reizi citādo pievilkšanos starp vīrieti un sievieti, ko vēlāk kārtības labad, mazliet vairāk uzsverot tās liktenību, nosauca par kaislību. Jūs, bez šaubām, zināt Dievišķās komēdijas pēdējo un visskaistāko rindu:

L'amor che move il sole e l'altre stelle.

— Protams, — es pasteidzos apstiprināt.

— Melis! — Marija iesaucās.

— Cilvēkiem nekad nekas nav bijis stiprāks par šo vājību, nekas nežēlīgāks par šo maigumu, nekas egoistiskāks par šo padevību otram, nekas ilgstamāks vēstures gaitā un nekas spēcīgāks par šo pārejošo jūsmu. Manuprāt, tieši tādēļ mīles­tībai ir tik daudz vietas mūzikā, dzejā, glezniecībā un teātrī. Līdz pagājušajam gadsimtam, ja jūs pēc burvja mājiena liktu pazust visam, kas saistās ar reliģiju, izzustu milzīga joma mūsu glezniecībā, tēlniecībā un arhitektūrā. Kas gan paliktu pāri no Rietumu glezniecības līdz XVIII gadsimtam, ja tajā nebūtu krustā sišanas un Svētās ģimenes? Lieciet pazust visam, kas saistās ar mīlestību un kaislībām, no mūsu grāmatām, it īpaši — no romāniem, es neteikšu, ka tad nepaliktu pāri ne­kas: paliktu ticība un zināšanas, pasakas, fabulas, memuāri, cilvēku piedzīvojumi, Konrādā stāsti, Tīrā prāta kritika, Gara fenomenoloģija, militārās vodeviļas, Alfonss Ailē un Kafka, gabals no Poliekta, Atalī sapnis, Bhagavadgitā un Popol Vuh, fragmenti no Dona Kihota un Gargantijas, Iliādas un varbūt arī Odisejas fragmenti, ibn Batūtas ceļojumi, — un tas jau ne­maz nav tik slikti —, taču mūsu bibliotēkas pamatīgi izputi­nātu vētra, kas, iespējams, būtu veselīga. Jo katram zināms, ka mīlestība, kas likusi griezties zvaigznēm, ar laiku ir kļuvusi par vislielāko trulību avotu.

— Trulību?

— Man vienmēr ir bijusi zināma vājība pret trulumu. Un pret mīlestības stāstiem. Neizsakāmā koncerts pasaulē nekad nav apklusis. " Vai zils putns zem zvaigznēm ir neiespējamība? Taču manas acis to ir redzējušas… Nu labi, papūlies, lai tas būtu skaists stāsts Orontes dārzos." To raksta Moriss Baress, kas, šķiet, mani lāgā necieta, kādā skaistā grāmatā — "Dārzs pie Orontes". Vai esat to lasījuši?

— Nē, — Marija atbildēja.

— Jums vajadzētu gan izlasīt.

♦

Leģendāri skaistā Popeja bija Rufa Krispina sieva. Rufs Krispins bija pretoriāņu prefekts.

Vairāk nekā četrus gadsimtus — no Augusta valdīšanas, kuras laikā pretoru prefekta amats tika iedibināts, līdz pat barbaru invāzijai tas tika uzskatīts par vienu no augstākajiem impērijā. Vārds praetorium sākotnēji apzīmēja galvenā ko­mandiera telti romiešu karavīru apmetnē, vēlāk — pretora mājokli provincē. Konsulu un republikas laikā pretoriāņu vai pretoriāņu gvardes vārdu deva izlases kohortām, kuru uzde­vums bija apsargāt romiešu galveno karavadoni, pretoru vai diktatoru. Republikai beidzoties, par pretoriāņiem gluži da­biski sāka saukt desmit vai piecpadsmit kohortas, kas Romā veidoja imperatora gvardi. To nometne bija nocietināta. To vara—draudīga. Impērijas pastāvēšanas laikā pretoriāņi vairāk­kārt deva un ņēma imperatora varu. Reiz viņi to pat pārdeva vairāksolīšanā. Pretoriāņu priekšnieks bija pretoru prefekts. Rufs Krispins, Popejas vīrs, bija pretoriāņu prefekts.

Jau Popejas māte bija ļoti skaista. Kā par nelaimi, viņā neprātīgi iemīlējās neskaitāmie imperatora Klaudija pirmās sievas Mesalīnas mīļākie. Ķeizariene deva divkāršu triecienu: vispirms viņa savu sāncensi apsūdzēja par to, ka tā ir pasakai­no Lukulla dārzu īpašnieka mīļākā — šos dārzus viņa slepus iekāroja jau sen — un ka viņa kopā ar Lukullu vērpj intrigas pret imperatoru, un tā viņa Popejas māti nogalināja un sagrāba visas Lukulla bagātības. Meita revanšējās: viņa kļuva par sievu pretoru gvardes komandierim — ja gribat, varat pieņemt, ka tas bija KGB vai CIP ekvivalents, vai varbūt mazliet lielākā mērā militarizēts Fušē, vai, ja jums tā labāk tīk, — Alkapones vai Lakija Lučiāno virsnieks, kas iekārtojies Baltajā namā, un Popeja piederēja pie šaurā izmeklēto loka, kurus imperators spēja paciest. Tieši pretoriāņi pēc Klaudija nāves cēla Neronu imperatora godā. Līdz ar to Nerons pretoriāņiem gan neuzti­cējās, gan arī īpaši par viņiem gādāja. Savukārt pretoriāņu prefekts zināja visu par savu varenību un briesmām, kas vi­ņam draudēja: pretoriāņi cēla tronī un gāza imperatorus, bet imperators no savas puses bija kungs pār kareivju un viņu ko­mandieru dzīvību un nāvi, un katrs valdnieka untums varēja viņus piespiest izdarīt pašnāvību. Šajā šaurajā sabiedrībā visi cits citam glaimoja, cits no cita baidījās, kopā dzīvoja, kopā dzīroja, kopā apmeklēja teātri, noskatījās cirka asiņainās spē­les un ne mirkli nemitējās cits citam neuzticēties un cits citu uzmanīt. Popeja mazliet garlaikojās. Viņa vairs nemīlēja savu vīru, ja vispār kādreiz bija to mīlējusi. Viņa alka pēc kaut kā cita, bet pēc kā? Pagaidām, kamēr nekā labāka nebija, viņa pievāca Kartafilu pie Ara Pacis.

Pār Romu jau satumsa nakts. Ar ādas aizkariem cieši aiz­segtajā nesamkrēslā, pretoriāņu gvardu ielenkta, viņa sajuta baudu, ko jo asāku vērta briesmas. Viņa atklāja kaut ko tādu, ko vēl nepazina.

♦

^Beigas sākās ar Alarihu. Līdz viņam romieši vēl varēja domāt, ka nemieri, barbari, kristieši, zaudēti kari, imperatoru muļķība vai nekaunība ir tikai grūts brīdis, kas jāpārlaiž, un ka Mūžīgā pilsēta atgūs savu diženumu un pastāvēs mūžīgi, kā vienmēr ir pastāvējusi. Sabiedrībām, tāpat kā cilvēkiem, nekas nav grūtāk, kā nojaust, vai noriets un nāve būs jāpiedzīvo jau rīt, vai viņi varēs pagaidīt vēl dažas stundas, dažas dienas, dažus gadus, dažus gadsimtus. Kristieši nešaubījās par pagānu Romas neizbēgamo krišanu, bet ļoti daudzi cieši jo cieši ticēja, ka arī pasaule vairs sevišķi ilgi ne­pastāvēs, ka Pastarā diena ir tuvu un Kristus savā slavā un vis­varenībā drīz vien ieradīsies Josafata ielejā. Daudzi tradīcijās sakņoti dzejnieki un valstsvīri juta vienīgi nicinājumu pret histēriskajām vīzijām un no Apokalipses ņemtajām pasaciņām: leģioni vēl bija vareni, un pilsēta joprojām bija mūžīga.

Alarihs piederēja pie aristokrātiskās balthu dzimtas, kas vestgotu tautai bija devusi daudzus karaļus. Viņš bija dzimis kaut kur Donavas deltas apvidū. Imperators Teodosijs Lie­lais, kas bija apvienojis Austrumus un Rietumus un impēriju pirms sabrukuma apveltījis ar pēdējo spožumu, bija spiests ar Alarihu rēķināties un neskopoties ar viņa godināšanu. Alarihs to izmantoja, lai iebruktu Trāķijā, apdraudētu Konstantinopoli, izpostītu Grieķiju, ieņemtu Itāliju un sagrābtu Romu. Bija pagājuši gandrīz tieši astoņi simti gadu — kopš gailu iebru­kuma 390. gadā —, kad Mūžīgā pilsēta nebija piedzīvojusi ienaidnieka iebrukumu.

Romas krišana satricināja ne tikai impēriju, bet arī pasauli. Tā sacēla milzīgu troksni. Visi juta: kaut kas, kas bijis dižens, patlaban beidzas, un vēsture turpinās uz jauniem pamatiem. Konservatīvi un pesimistiski noskaņotie apsūdzēja kristie­tību, ka tā vājinājusi impēriju un pasteidzinājusi tās norietu. Viņi apgalvoja: ja Roma būtu palikusi uzticīga saviem die­viem un tradīcijām, ta būtu glābta. Atbildot uz šim žēlabām un satriekto pagānu sarūgtinājumu, svētais Augustīns Ziemeļāfrikā — Hiponā netālu no Bonas uzrakstīja vienu no visu laiku lielākajām gramatām: Dieva pilsēta. Pirms viņš ķērās pie labā un ļaunā problēmas un pasaules radīšanas, viņš izskaid­roja ne vien to, ka kristietība ne vismazākajā mērā nav vaino­jama Romas nelaimēs, bet ka Romai — varenības un lepnības pilsētai — tā vēl ir veiksme, ka to iekarojuši kristieši, kas visus savā ceļā neapslepkavo, kas cieni dzīvību, baznīcas atmiņas par slavu un reliģiju. Kristītā barbara un ariānieša Alariha, pagātnes sagrāvēja un nākotnes iejundītāja, uzvara pār tradī­ciju Romu ir pamats kapitālajam darbam, kas gadu simteņiem ietekmēs kristietības vēsturi: pirmā grāmata ir iespiesta Itālijā Subjačo 1467. gadā un saucas Dieva pilsēta.

Romas kapracis bija neizglītots barbars, kuru fascinēja kultūra. Viņš sapņoja nevis par dārgumu un tradīciju iznici­nāšanu, bet par to piesavināšanos. Viņš bija saaicinājis pie sevis romiešus, gaiļus, grieķus, bizantiešus, kas viņu apžilbināja ar savām zināšanām, savu gaumi un spēju orienteties skaistumā. Uzaicināto vidu bija Dēmetrijs — bizantiešu gramatiķis un retors, par kuru vislabāk informētie — un tie kā vienmēr kļūdī­jās — sačukstējās, ka viņš istenibā ir romietis, ka viņš kalpojis impērijas leģionos un ka viņu sauc par Kartafilu.

— Vai tu esi romietis? — Alarihs viņam vaicāja.

— Protams, nē, — Dēmetrijs atbildēja.

— Es tev ticu, — Alarihs atbildēja.

— Tu dari pareizi, — Dēmetrijs teica. — Es esmu žīds.

Alarihs raudzījās viņā. Vestgotam ebrejs bija kā no citas

pasaules nākusi būtne, kā neiespējama radība, kaut kas līdzīgs leģendas briesmonim.

Dienu pirms ieiešanas Romā Alarihs, kad bija pieņēmis aplenktās pilsētas sūtņus un apsolījis viņiem žēlsirdību, lika iesaukt Dēmetriju savā telti. Patlaban gatavojās milzīgs noti­kums. Barbars vēlējās aprunāties ar cilvēku, kura gudribu at­zina jo daudzi.

— Es jūtu sevi kaut ko tādu, kas mani mudina neatstāt no Mūžīgās pilsētas ne akmeni uz akmens.

— Ko tad tu atstāsi romiešiem, kuri ir valdījuši pār pa­sauli? — retors jautāja.

— Dzīvību, — Alarihs atbildēja.

Dēmetrija prātu nelika mierā milzīgās, izpostītās pilsētas. Viņš atcerējās Neronu un Romas ugunsgrēku, atcerējās, ka Tits nopostīja Jeruzalemes templi. Iespējams, viņš no postīša­nas un slepkavošanas bija noguris. Iespējams arī, ka dvēseles dziļumos, pašam neapzinoties, viņu bija pārņēmis žēlums pret grūstošo diženumu, ko viņš tik ļoti bija ienīdis un tik ļoti apbrīnojis un kam beidzot bija atriebies. Viņš mēģināja atru­nāt Alarihu no Romas nopostīšanas.

— Ja es atstāšu pilsētu neskartu — kā tad es iezīmēšu uz­varu, kā iezīmēšu savu gaitu?

— Ar tikko manāmu un izcilu žestu, kas uz visiem lai­kiem ierakstās cilvēku atmiņā daudz spēcīgāk nekā laupišana un dedzināšana, — Dēmetrijs atbildēja.

— Ko tu iesaki? — Alarihs ar zināmu neuzticību jautāja.

— Izbeigt kaut ko tādu, kas ir pastāvējis vienmēr. Tu nevis postīsi, kā dara pilnīgi visi, bet izdarīsi kaut ko jaunu, kas pa­liks gadu simtos: tu uguni nevis iedegsi, bet nodzēsīsi.

Un tā Alarihs 410. gada vasarā, pēc Ahasvēra padoma at­sacījies pārvērst Romu pelnos, tā radot arī Augustīna grāma­tas Dieva pilsēta pamatu, nodzēsa svēto uguni, ko vestālietes

bija dedzinājušas Romā vairāk nekā tūkstoš gadu.

♦

Marija gribēja atgriezties Skjavoni krasmalā kopā ar Simonu Fusgengeru un apskatīt Vitores Karpačo gleznoto svētā Augustīna portretu. Viņa ilgi stāvēja pie gleznas un klusēdama tajā lūkojās, kaut gan pirmo reizi kopā ar mani smiedamās bija ievērojusi vienīgi mazu, sprogainu sunīti, kas sēdēja kreisajā pusē pie baznīcas tēva kā­jām, un gleznotājs viņu bija iemūžinājis mirklī, kad dievišķā gaisma, kas sastindzina cilvēkus un lietas — pat balto pūdelīti, ko bija pārsteidzis un satriecis tik milzīgs gods, — plūda pa logu labajā pusē, lai pavēstītu Augustīnam svētā Jeremijas — Bībeles tulkotāja un viņa kolēģa un sāncenša cilvēku un Dieva zinībās — nāvi.

— Tad tas ir viņš? — Marija beidzot jautāja.

— Tas ir viņš, — Simons Fusgengers atbildēja. — Tas ir un nav viņš. Viņš nepavisam nav līdzīgs tēlam, kas ir jūsu acu priekšā, un es varu apgalvot, ka dekors arī nepavisam neat­bilst laikmetam. Nedz tērps, nedz krēsls, nedz galds, nedz grā­matplaukts, nedz bārda nepieder Augustīnam.

— Un kur tad tas viss radies, ja nav radies no Augus­tīna? — Marija jautāja.

— Tas, protams, nāk no Karpačo. Vai vismaz no viņa laika. Izkļūt no sava laika ir tikpat neiespējami kā izkļūt no sava ķer­meņa. Mēs esam daudzu lietu gūstekņi, bet pirmām kārtām mūs tur gūstā laiks, kurā rosās mūsu brīvība vai vismaz mēs ticam, ka tā rosās. Karpačo ģenialitāte nepastāv pagātnes at­dzīvināšanā, to nespēj atdzīvināt neviens. Ģenialitāte ir lieci­nāt nākotnei par savu tagadni. Jūsu priekšā ir renesanses hu­mānista darba kabinets. XVI gadsimta cilvēks, kas tēlo IV gadsimta cilvēku, var to izdarīt tikai ar XVI gadsimta līdzek­ļiem. Palūkojieties uz griestiem — tie ir kasetgriesti. Palūko­jieties uz grāmatām — tās ir renesanses grāmatas. Karpačo iet pat mazliet par tālu: viņš glezno ne vien statuetes un skaistumnieciņus, ko būtu varējis veidot tikai Donatello vai Benvenuto Čellīni, bet pāris soļu no svētā Augustīna piekar pie griestiem lielisku gredzenveida debesu sfēru, kas jau izskatās ļoti zinātniska. Protams, palīgā ir ņemta atmiņa un iztēle, un tās ir darījušas, ko varējušas, un tomēr tā ir sava laikmeta at­miņa un iztēle. Karpačo gleznās bieži valda austrumnieciska gaisma un nekustība. No tā varētu secināt, ka gleznotājs ir apmeklējis Konstantinopoli un Svēto Zemi. Turpretī te jūs redzat interjeru, kurā valda zināms mājīgums, kurš ir ļoti spodrs un gandrīz vai flāmisks. Viss ir lieliski iekārtots un no­spodrināts, ar nišām un mēbelēm īstajās vietās, kur ir ērti ie­kārtoties. Tas tāpēc, ka Karpačo pārsteidza holandiešu glez­niecība. Viņu var ļoti labi ietekmēt Venēcija, Konstantinopole, Flandrija, Jeruzaleme. Turpretī viņam, tāpat kā jums, tāpat kā mums visiem, ir liegts atkāpties laikā un atdzīvināt svēto Au­gustīnu tādu, kāds viņš tiešām bija. Telpa un forma ir cilvēka varā, bet laiks ir viņa nespējas forma.

— Starp dažādiem laikmetiem tomēr pastāv saites. Jūs neesat vienīgais, kas mūs saista pie pagātnes. Mēs pat aizvien vairāk un vairāk uzzinām par arvien senāku un senāku vēsturi. Ar izrakumiem, ar filmām un televīziju mēs sākam nojaust, kā cilvēks ir kļuvis par cilvēku. Pat es tīri labi zinu, kā dzīvoja Nerons, Alarihs, Fridrihs II, Kristofors Kolumbs, kā viņi ģēr­bās un kādi izskatījās. Pat es, kas nezinu neko, neiztēlojos Šatobriānu līdzīgu Petronijam vai Ponciju Pilātu līdzīgu spā­ņu renesanses laika inkvizitoram. Pat bez jūsu palīdzības mēs viņus atšķiram citu no cita, un mums ir priekšstats par viņu valodu un stāju.

— Mēs viņus izsapņojam. Protams, mēs balstāmies uz liecībām un dokumentiem. Bet vienīgais, ko varam darīt, ir viņus iztēloties apmēram tāpat, kā iztēlojamies leģendu un romānu varoņus un fantāzijas tēlus, kuri nekad nav eksistējuši.

— No viena iekarotāja uz otru, no gleznotāja uz vēstur­nieku, no antīko laiku filozofa uz mūsdienu romānistu sniedzas saites, kas sasienas. Augustīns raksta par Alarihu, kas varbūt sapņo par Cēzaru vai Augustu, Karpačo glezno Augustīnu, un Sartrs — redzat, es to atceras — izskaidro Karpačo un sa­līdzina to ar Tintoreto. Starp gadsimtiem nepaceļas Ķīnas mūris. Cilvēki mirst, un viņi atceras.

— Viņi atceras, jā, viņi atceras… Bet atmiņas nav nekas cits kā sava veida iztēle, kas balstās uz realitāti un ko bloķē vēsture. Ikviens rada pats savu vēsturi, ikviens izgudro savu realitāti. Jūs taču zināt, ka ir tik Cēzaru vai Augustu, cik ir vēs­turnieku, ka Franču revolūcija nav vienāda, ja tā skatīta no dažādām pusēm, un ka Kārlim Lielajam nebija bārdas. Nekas nav grūtāk kā atrast pagatni, tās neatkartojamo smaržu, tās gaitu, tās noslēpumus. Mums ir grūti atcerēties pat to, ko paši esam redzējuši un pazinuši. Kā gan lai mēs atcerētos to, par ko stāsta grāmatas, izrakumi, tradīcijas, liecinieku hronikas un memuāri — arī tiem ir katram savs viedoklis. Mēs savu pagātni izgudrojam. To pašu dara Karpačo, kad glezno Au­gustīnu kā renesanses mūku, kas mazliet atgādina kardinalu, fiāmiskā kabinetā venēcieša redzējumā.

— Bet jūs… — Marija iebildās.

Es paskatījos uz viņu. Viņa aprāvās.

— Bet es? — Simons pārjautāja.

— Bet kad jūs, — Marija turpināja,— atceraties Neronu, Alarihu, senlaiku Venēciju…

— Es daru tāpat kā visi, — Simons teica, — es izgudroju, bet — ar atmiņām.

Viņš mirkli vilcinājās.

— Manuprāt, šī ir pirmā reize, kad tik brīvi izsakos. Tiem vajadzēja būt jums un tai vajadzēja būt Venēcijai — tas ir, vienai no salām, kurā ir vairāk burvestību nekā Circejas un Prospero salās —, galantie svētki, vienīgā vieta virs zemes, ku­rā ir tik maz no zemes. Te, kopā ar jums, mans priekšstats par Alarihu, par Neronu, par Ponciju Pilātu, par Simonu no Kirēnes daudz neatšķiras — tā man šķiet — no jūsu priekšstata par Staļinu, Petēnu, Mao, par ģenerāli de Gollu — par visām personībām, ar kurām esat bijuši tuvi — daudz tuvāki nekā es ar visiem saviem dižajiem vīriem —, jo jūs pa laikam, jādo­mā, ieskatāties avīzēs un televīzijā. Nekad vēl pasaule nav bi­jusi tik tuva ikvienam no mums.

— Zināt, — Marija teica, — Petēns man ir kaut kas pavi­sam tāls. Bet es nevaru saprast, kā jūs spējat atcerēties tik daudzus notikumus un tik daudzas sejas un neapjukt…

— Es nemaz neesmu tik vecs, — Simons teica, — es…

— Ak Dievs! — Marija iesaucās.

— Nepavisam ne, — Simons turpināja. — Nepavisam ne— to varu apgalvot. Ir daudz cilvēku, kas nodzīvo simt gadu. Ie­domājieties divdesmit cilvēku, kas cits pēc cita būtu nodzīvo­juši tādu mūžu. Simt cilvēku: tas nemaz nav tik daudz. Tiem pilnīgi pietiktu vietas šajā mazajā Svētā Jura skolā, kur mēs aplūkojam Karpačo. Un viņi par visiem būtu redzējuši tikpat daudz, cik esmu redzējis es.

— Es mēģinu iztēloties… — Marija teica.

— Ikviens no jums jau gūst laika pieredzi, tā ritms mainās īsajā mūža posmā. Kad cilvēks ir jauns, mēnesis liekas pagaistam tālā nākotnē. Jo vecāki kļūstat, jo straujāka kļūst nedēļu, mēnešu, gadalaiku un gadu gaita ap jums. Sirmgalvim pava­saris un ziema seko viens otram ātrāk, nekā bērnībā cita citai sekoja dienas. Gadalaiki tikko ir pagājuši, kad tie jau atkārto­jas. Tas pats ar mani notiek gadu un gadsimtu gaitā. Es redzu slīdam garām pasaules, kaislības, ticības un reliģijas. Es redzu svētumu izgaistam, jaunumus novecojamies, progresu pārvēršamies par rutīnu, domas vēršamies atpakaļ un ar sajūsmu atklājam to, ko atmetušas pirms trīsdesmit gadiem, jo tas kļuvis apnicīgs vai pretīgs Viss ripo un gāžas, viss iznirst un pazūd brīnumainā ātrumā. Dāmu ceļš, ulāni, krinolīni, dili­žansi — tas viss jau ir tālu. Barbaru iebrukumi, Tita nopostī­tais Salamana templis, Romas impērijas sākumi nav daudz tā­lāk. Tas ir tā, it kā jūs salīdzinātu vakar notikušo ar notiku­miem pirms dažiem gadiem, ar Zudušo laiku meklējot vai Hitlera galu. Protams, tā ir cita pasaule. Un tomēr — joprojām tā pati.

— Jā, tad nu iznāk, ka jūs tiešām esat jauns cilvēks.

— Vai tad jūs par to šaubījāties? — Simons jautāja.

♦

Šķiet, viņa mani milēja, cik vispār spēja mīlēt. Es biju vai traks pēc viņas. Viņai bija vis­skaidrākā seja, vispareizākie sejas panti — es daudz viņā rau­dzījos. Kuplie dzintarkrāsas mati garās cirtās glaudās ap kaklu. Lielās, dzidrās acis dzirkstīja. Viņa nemitīgi smējās. Šī jautrī­ba, šī skaidrība savienojās ar vistrakāko pārdrošību. Viņa uz­drīkstējās visu. Viņa nebija tik nežēlīga kā Mesalīna, jo viņai patika jautrība. Viņa nebija tik varaskāra kā Mesalīna, jo alka baudas. Pirmoreiz, kad ieraudzīju viņu pie Ara Pacis saulrie­tā, kareivju ielenktajā nesamkrēslā — tie, taisnība, bija viņai dziļi padevīgi un tādā vai citādā veidā viņa bija nopirkusi to klusēšanu —, es viņai devu visu iespējamo baudu.

Viņa pati vēlējās mani satikt atkal. Viņa vairs nevarēja pa­ciest savu pretoriāņu prefektu. Viņa to vēl izmantoja. Ar viņas un prefekta starpniecību es nonācu pie pretoriāņiem. Es pratu cīnīties. Viņi mani pieņēma. Kļuvu par leģionāru visslavenā­kajā kohortā. Naktī es bieži gāju pie viņas. Viņa mani gaidīja. Vispirms satiku kalponi, kas pārliecinājās, ka ceļš ir brīvs. Di­vas vai trīs reizes vajadzēja atkāpties, jo Rufs Krispins negaidot bija atgriezies vai arī gan viņam, gan viņai nakts vidū bija stei­dzami jāierodas pie imperatora, kas vēlējās spēlēt lautu vai deklamēt dzejoļus, vai jautrā sabiedrībā noskatīties, kā izpilda nāvessodu kādam aiz izbīļa stīvam nabaga velnam, un abiem pakaļ tika sūtīts Tigelīns vai Petronijs — elegances šķīrējties­nesis un baudu superintendants. Ja nekādu šķēršļu nebija, kalpone mani aizveda līdz Popejas guļamistabai, kur viņa ne­pacietīgi staigāja šurpu turpu. Turēju rokā kasku ar spalvu pušķi, biju ģērbies pretoriāņu kohortu uniformā ar bruņām un ādas zābakiem. Laikam jau tas viņu uzbudināja. Viņa bija gandrīz kaila. Gandrīz kaila, bet ne pavisam kaila. Viņa lieliski pārvaldīja suģestēšanas mākslu, caurspīdības un atkailināšanās mākslu. Viņa grozījās man apkārt. Viņa mani kairināja. Viņa spiedās man klāt, pēc tam — liedzās. Viņa nokrita pie maniem ceļiem, viņa mani apskāva, piespieda galvu pie mana vēdera. Es viņai norāvu drēbes. Viņai tas patika. Viņa kliedza. Es viņai aizspiedu muti. Viņa mani sakoda līdz asinīm.

Kalpone, kas mani veda pie viņas, laikam bija verdzene vai pārdrošniece — tā bija ļoti tumšiem matiem un ādu un dīvainu smaidu. Pāris reižu es jokodams, pirms iegāju pie Popejas, piekļāvu viņu sev klāt. Popeja mūs redzēja. Viņa man jautāja, vai meitene man patīk.

— Mazāk nekā tu.

Tā bija taisnība.

— Ja viņa tev patiktu…

— Ja viņa man patiktu?…

— Viņa man arī tīri labi patiktu.

Divata, trijatā, reizēm četratā vai sešatā mēs piedzīvojām neaizmirstamas naktis. Un tad, kad pēc mīlestības palikām divi vien, kad bijām pārāk noguruši, lai darītu ko citu, sākām sarunāties. Viņa man stāstīja, kas notiek imperatora pili; galu galā es par Ncrona galmu zināju tikpat daudz, cik zināja ele­gances likumdevējs, — par asiņainiem svētkiem, par nebei­dzamām dzīrēm Lukulla dārzos vai Palatīna nogāzēs, kur visi, pirms galīgi apreiba, pierijās ar pildītām gaiļu sekstēm un Apikija gaumē medū ceptām fazānu un pāvu mēlēm, par im­peratora deklamēšanas māniju — viņa vārsmām aplaudēja pērkonīgi —, par Tigelīnu, par Otonu, pat pašu Petroniju, par Nerona tuvāko loku.

Jau pirms kāda laika, vēlēdamies atbrīvoties no sāncenša un laupīt mātei šantāžas iespējas, Nerons bija noindējis Britaniku — redziet, cik te nepieciešams Rasins —, kuram bija lie­lākas tiesības uz impērijas troni nekā Neronam. Popejas gultā es kļuvu par liecinieku sabiedrisku un privātu lietu paralēla­jai norisei. Popeja alka pēc godinājumiem un, galvenais, pēc baudām, viņai Rufs Krispins bija apnicis līdz kaklam, jo, par spīti lielajai varai, viņš likās pārlieku apkrauts ar darbiem un par maz slavens. Lai vairāk tuvinātos pasaules valdniekam, kura nežēlība, sliktā gaume un izrādīšanās publikai viņu fas­cinēja, — viņa metās — vai varbūt viņu iemeta pats Nerons — Otona skavās; tas bija resns, rupjš tēviņš, diezgan gļēvs, greznī­bas pazudināts un parādos iestidzis, taču kopā ar Tigelīnu — imperatora tuvākais draugs.

— Vai jūs bijāt greizsirdīgs? — Marija mirdzošām acīm, uz priekšu paliekusies, ļoti ātri jautāja ar pārdrošību, kas mani bezgala pārsteidza.

— Kā gan es varēju būt greizsirdīgs uz Popejas izrādi, ja pats to biju sarīkojis? Es vairāk biju padomdevējs, inscenētājs un impresārijs nekā mīļākais. Uzdrošinos sacīt, ka, pateico­ties man — un viņa nav vienīgā —, Popeja sasniedza sava laika virsotnes. Es gulēju ar Popeju, es glāstīju viņas krūtis un kājas ne reizi vien, un no rīta mēs nespējām neko aiz noguruma vai zināmā mērā ari aiz laimes. Mēs viens otram čukstējām ne­prātības, mēs zobojāmies paši par sevi. Nedz viņai, nedz man nevarēja būt ne runas par kopdzīvi, vēl mazāk — par precē­šanos. Viņa vēlējās greznību un visas baudas. Es nebiju aiz­mirsis iemeslu, kura dēļ ierados Romā: gribēju palīdzēt saviem brāļiem ebrejiem atbrīvoties no iekarotājiem, gribēju atrieb­ties Romai, kurai tik ilgi biju kalpojis. Šo noslēpumu nebiju uzticējis nevienam, pat ne Popejai. Man šķita, ka visdrošākais ceļš ir dot Popejai — un arī saņemt no viņas — iespējami daudz baudu un tuvināt viņu imperatoram un absolūtajai varai.

Rufs Krispins pazuda no skatuves, kur tikko bija parādī­jies. Popeja apprecējās ar Otonu. Un tad viss sarežģījās.

♦

SAvāds šausmīgs laikmets! —

Marija iesaucās.

— Tie visi ir cits cita vērti, — Simons teica.

— Vai jums tā liekas? — Marija jautāja. — Manuprāt, ir debešķīgi laikmeti, un ir drūmi laikmeti.

— Es brīžiem domāju, — Simons teica, — vai vēsture, tāpat kā dzīve, to vien nedara kā pūlas atjaunot līdzsvaru. Manuprāt, tas ir Oldoss Hakslijs, kas apgalvo, ka visu eksistenču, visu laimju un nelaimju summa galu galā ir vienlīdzī­ga. Vislielākajās nelaimēs ielavās drusciņa laimes — un tad jo spožāka. Turpretī laime… laime nolietojas tik ļoti, ka pati sevi iznīcina. Ir jāsagaida, kad tā pagaisis, lai saprastu, ka tā ir bi­jusi. Es ceru, ka reiz tiks sarakstīta jūtu vēsture, pirmām kār­tām — laimes vēsture. Tajā atklātos daudz pārsteidzoša.

— Nu, zināt, man šķiet, ka jūsu Hakslijs nav apveltīts ar veselo saprātu, — Marija teica. — Katram zināms, ka ir gan laimīgāki, gan nelaimīgāki mūži. Un arī vairāk un mazāk ap­skaužami vēstures posmi.

— Es par to neesmu pārliecināts, — Simons atbildēja. — Ma­nuprāt, visam gan dzīvē, gan vēsturē ir savas kompensācijas.

— Es jums atstāju jūsu kompensācijas. Un es jums tiešām novēlu laimi iziet cauri visiem saviem gadsimtiem.

— Marij! — es paklusām iesaucos.

— Liec mani mierā! — Marija atcirta. — Simons ļoti labi zina, ka neesmu gribējusi viņu sāpināt.

— Jūs mani nesāpināt, — Simons teica. — Varbūt jūs esat pirmā, kas mani tik maz sāpina…

— Es tikai gribēju sacīt, ka nevēlētos dzīvot melnā mēra laikā. Man negribētos būt romietei barbaru lielo iebrukumu laikā. Vajadzētu būt veļas šuvējai, dejotājai vai grāfienei Pa­rīzē astoņpadsmitā gadsimta vidū. Vai dzīvot laukos netālu no Londonas nākamajā gadsimtā. Vai vīrietim vismaz nebūtu sapnis dzīvot Perikla Atēnās? Un jūsu Nerons ir pretīgs briesmonis.

— Viņš nemaz nav daudz lielāks briesmonis, kāds bija Ķīnas imperators, kā feodālo laiku senjors, kā lielākā daļa no tiem, kuri, lai kas viņi būtu, ir iemantojuši drusciņu varas. Es jums pastāstīšu kādu notikumu…

— Vēl kādu! — Marija iesaucās. — Kā būtu, ja mēs vis­pirms pabeigtu stāstu par Popeju?

— Nē, nē, — Simons sacīja. — Joprojām ir runa par sievie­tēm un vīriešiem un par to, kā viņu kaislības iejaucas vēsturē. Jūs redzēsiet: liekas, ka tas ir citādi, bet īstenībā tas ir viens un tas pats.

— Vai stāsts būs tikpat drūms?

— Tikpat drūms, — Simons sacīja. — Tikpat neaizmir­stams. Tas ir stāsts par mīlestību.

— Stāsts par mīlestību? — Marija pārjautāja. — Ak tā, tad stāstiet gan!

Viņa mazliet sapurinājās kā jauns suns un ērti iekārtojās,

nolikusi galvu uz maniem ceļgaliem.

♦

Vai jūs Parīzē pazīstat Laborda ielu? — Simons jautāja Marī.

— Laborda ielu? Parīzē?

— Parīzē, — Simons apstiprināja.

— Protams, — Marija sacīja. — Svētā Augustīna baznī­cas, Malezerba bulvāra un Osmana bulvāra tuvumā.

— Tā nosaukta kādas franču ģimenes — Labordu ģime­nes vārdā. Patiesību sakot, viena viņu dārznieka vārdā. Vai, teiksim, dārznieka palīga vārdā. Es vedu zemi. Es ārdīju mēslus. Skraidīju pa dārzu ar maisu uz muguras. Mēs būtu varējuši satikties: tas bija tieši tas laiks, kad jums gribētos būt veļas šu­vējai, dejotājai vai grāfienei.

Bosas Irepuā — Merevilas pilī, kilometrus divdesmit uz dienvidiem no Etampas netrūka nedz dejotāju, nedz grāfie­ņu, nedz veļas šuvēju. Marķīza kungs bija dzimis Spānijā. Viņš bija apmeties Bajonā. Viņš bija kļuvis par baņķieri un galveno nodokļu ievācēju. Viņam piederēja miljoni. Viņš bija kulturāls, liberāls, iecietīgs un ļoti laipns. Viņš bija aizdevis naudu karalim septiņu gadu kara laikā un arī amerikāņiem, lai viņi varētu atbrīvoties no angļiem. Bagātos nekas nepada­ra tik lielā mērā vēl bagātākus kā naudas aizdošana. Viņi to atgūst simtkārtīgi. Bagātība cilvēku padara valdzinošu. Mar­ķīzs Labords — aiz pateicības karalis baņķieri bija padarījis par marķīzu — bija ļoti valdzinošs. Viņam bija nevainojama gaume, un viņš mīlēja skaistas lietas. Tas bija skaistuma ama­tieris, celtnieks, mākslinieks. Viņš nopirka Merevilas pili un lika, lai parku uzzīmē gleznotājs Ibērs Robērs. Vai pazīstat Ibēru Robēru?

— Vai drupas? — Marija iedrošinājās atbildēt.

— Bravo! — Simons teica. — Iztēlotas drupas. Antīki monumenti un gleznieciskas ainavas. Izkliedēta gaisma. Pirmsromantisma melanholija klasiskās dekorācijās. Tādu gaumi viņš bija iemantojis Romā, kur viņu uzaicināja Luija XV vēst­nieks pie pāvesta Bonifācija XIV — nākamais hercogs de Šuasels, kas arī bija pilnīgi neatvairāms liberālis, ateists, brīv­domātājs un zinātnieks, un liels skaistuma mīļotājs. Bet ar skaistumu ir tā, ka vispirms ir vajadzīgi vergi, lai tas varētu rasties. Mūsu mīļotajai kultūrai tik dārgie pieminekļi ir neat­klāti slepkavas. Akropole, piramīdas, Lielais Ķīnas mūris un Versaļa, Lielā Mogola pils Faterpursikrī ir nogalinājuši tikpat daudz cilvēku kā lielā bada gadi un kari. Sākumā šīs celtnes devušas viņiem iespēju dzīvot, pēc tam — nonāvējušas. Merevila bija nogalinājusi mazāk nekā Heopsa vai Teotihuacana piramīda. Bet tur bija saimnieku pasaule un vergu pasaule. Es pazinu gan vienu, gan otru. Vismaz tajā laikā es piederēju pie vergu pasaules.

Marķīzam de Laborda kungam, manam saimniekam, kuru biju redzējis tikai pa gabalu augstu senjoru un galmadāmu ie­lenkumā, bija burvīga meita. Viņa bija dzimusi visādai laimei. Viņu sauca par Natalī.

Vairākas reizes satiku Natalī jaunkundzi. Tolaik viņa bija tajā nenoteiktajā vecumā, ko mūsdienās bieži rāda Baltusa gleznas: viņa vairs nebija meitene, bet nebija arī vēl jaunava. Viņa pastaigājās pa parku, turēdama virs galvas saulsargu. Viņa devās medībās ar bisi rokā. Viņa dejoja, piedalījās pikni­kos, valdzināja vikontus, baronus un marķīzus. Viņa valdzi­nāja izbraukuma sulaiņus un fermas puišus.

— Vai viņa jūs savaldzināja?

— Viņa bija skaista, — Simons atbildēja. — Viņa nemaz nebija tāda muļķe, kā jūs varbūt iedomājaties. Es neapgalvošu, ka mēs abi Ibēra Robēra izplānotajās Merevilas parka alejās būtu uzveduši ģenerālmēģinājumu Lēdijas Četerlejas mīļāka­jam vai mēģinājumus Losey Go-Between. Tomēr divas vai tris reizes viņa apstājās man blakus, bet es turēju cepuri rokā. Viņa ar mani runāja laipni — tā bija izdaudzinātā kungu laip­nība —, viņa mani izjautāja par to, ko daru un — es neticēju savām ausīm — par to, vai man kaut kas nav vajadzīgs, vai esmu laimīgs. Jā, viņa par to bija norūpējusies, tas bija laiks, kad dāmas pievērsās aitu ganiem, kad dārznieku palīgiem vajadzēja būt laimīgiem.

Viss notika, kā bija jānotiek. Dažus gadus pēc tam, kad nopirka Merevilas pili, marķīza kungs apprecināja meitu ar vikontu Šarlu de Noaju. Viņai bija tieši piecpadsmit gadu. Vi­konts de Noajs piederēja pie vienas no slavenākajām karaļ­valsts dzimtām. Viņš bija prinča de Puā dēls, viņš gatavojās kļūt par Mušī hercogu. Tolaik sevišķi aristokrātiskas ģimenes ne tikai mainīja zemes, kā citi maina kreklus, bet varēja ari iz­vēlēties starp daudziem vārdiem un tituliem: Puā, Mušī un Noaji bija viena un tā pati ģimene. Pēc diezgan sarežģītas sis­tēmas titulus sadalīja starp ģimenes galvu, vecāko dēlu un jaunākajiem. Vikonts de Noajs bija tikpat jauns, tikpat skaists, tikpat bagāts un valdzinošs kā Natalī de Laborda. Tā bija tīrā pasaka. Viņa vikontu kaislīgi mīlēja.

♦

Popeja vēl nebija kļuvusi par sievu imperatora draugam Otonam, kad jau sāka patikt Neronam. Viņa tam patika līdz neprātam. Tolaik Nerons bija vēl pavisam jauns cilvēks: viņam tik tikko bija palikuši divdesmit gadi. Viņš bija tikai sešpadsmit gadus vecs, kad māte Agripīna, lai dēlu vēl vairāk tuvinātu tronim, lika tam apprecēt Oktāviju — Britanika māsu, Klaudija un Mesalīnas meitu, kurai tolaik bija divpadsmit vai trīspadsmit gadu. Tukls, smagnējs, mazliet atbaidoši vīrietīgs, ļumīgs adēts un neap­šaubāms neglītenis, viņš dzīvoja pastāvīgās bailēs, kuras kopā ar nežēlību un infantīlu sentimentalitāti mudināja viņu mīlēt un nogalināt draugus. Viņš neprātīgi aizrāvās ar mākslu, ar estētiku un skaistumu, uz kura pamatiem sapņoja nodibināt jaunu un asiņainu kārtību. Popeja viņu apbūra. Ļoti drīz viņa kļuva par Nerona mīļāko. Kartafils joprojām bija turpat ēnā — Rufa Krispina uzvarētājs, viņš manipulēja ar Otonu, kas neko nenojauta, un ar Popejas, viņu skaistās kopīgās mī­ļākās, starpniecību bija pavisam tuvu imperatoram, kuru vēl nepazina.

Kādā jaukā dienā Nerons, kas juta lielu un pat sirsnīgu draudzību pret savu favorītu, palūdza, lai Otons viņam atdod Popeju. Otons bija diezgan liela niecība, bet mīlēja Popeju. Viņš atsacījās. Viss galms aizturēja elpu. Petronijs uzjautrinā­jās no visas sirds. Burs un Seneka, kas vēl bija dzīvi, prātoja, vai viņiem tiešām vajadzētu atzīt vēl vienu noziegumu, ko pa­šu cildenie principi klusējot nosodīja. Kartafils, kam kļuva žēl

Otona, klusām ieteica Popejai elegantu atrisinājumu: Nerons iecēla Otonu par Luzitānijas pārvaldnieku Spānijas galējo rietumu apgabalos. Otonam nebija izvēles. Viņš rīkojumu pieņēma un devās projām bez Popejas uz Emeritu Augustu, ko mūsdienās sauc par Meridu.

Agripina ļoti drīz noprata, kādas briesmas viņai draud no Popejas. Popeja uzreiz uztvēra Agripinas jūtas. Viņa pamudi­nāja Neronu nogalinat māti, kurai viņš bija pateicību parādā par visu, un, atbrīvojusies no Agripīnas, atbrīvojusies no Bura, drīz atbrīvojusies ari no Senekas, atbrīvojusies no Rufa Krispina, beidzot atbrīvojusies no Otona, kad Tigelins bija iecelts par pretoriāņu prefektu, viņa pēc Kartafila padoma palūdza Neronam, lai viņš atbrīvojas ari no Oktāvijas. Oktāvija tika izsūtīta uz mazo Pandaterijas saliņu pretī Kūmai un, tāpat kā daudzi citi, saņēma pavēli pārgriezt vēnas, sēžot vannā.

— Kādas šausmas! — Marija iesaucās.

— Es neesmu svētais, — Simons teica.

Nerons apprecēja Popeju. Tie bija nepieredzēti svētki. Pēc daudziem gadsimtiem Venēcija tie vēl iedvesmoja pēdējo madrigālistu un polifonistu, pirmo garajā lirisko operu kom­ponistu virknē — to, ko tolaik sauca par dievišķo Monteverdi. Pūlī, kas sajūsmā noklausījās Incarnazione di Poppea pirmiz­rādi, kurā tēmu variācijas, personu un jūtu dažādība, traģiskā un komiskā sajaukums iejundīja modernās operas melodrāmu, diezgan necilā lomā bija kāds ebrejs — Venēcijas tirgotājs, kas nodarbojas ar augļošanu un ko viņa klienti pazina te kā Džovanni Butadeo, te kā īzaku Lakedcmu, te kā Šeiloku. Ar sev raksturīgo sarkasmu ebrejs slēpa diezgan spēcīgas jūtas: pirms daudziem gadsimtiem viņš slepenībā, kā jau pieklājas, jau bija kopā ar ķeizarieni nosvinējis triumfu, kas gan vienam, gan otram nozīmēja daudzu pūliņu un neskaidru cerību vainagojumu — Popejas kāzas.

♦

Viss kustējās. Vēsture elsoja. 5. maijs, 20. jūnijs, 23. jūnijs, 14. jūlijs, 15., 16. un 17. jūlijs, 4. augusts, 26. augusts, 5. oktobris: dažās dienās, dažās nedēļās sabruka vecā pasaule un radas jauna. Pirms desmit vai divpa­dsmit mēnešiem, par spīti ekonomiskajai krīzei, par spīti finansu krīzei, par spīti demogrāfiskajām kustībām un augsto ierēdņu reakcijai, par spīti milzīgajam salam nevienas vēl neiedrošinātos paredzēt, ka kaut kas beigsies. Pēc desmit vai divpadsmit mēne­šiem neviens vairs nevarēja šaubīties, ka ir kaut kas sācies. Mū­žīgā tagadne beidzot bija satricināta. Galu galā es sāku domāt, ka visiem — pilsoņiem, zemniekiem, kareivjiem, nabagiem, eb­rejiem un atstumtajiem, iespējams — pat man ir nākotne.

Biju atstājis Merevilu, tās īves un pļaviņas. Biju kļuvis par patriotu, pilsoni, sankilotu un ļoti drīz — par vienu no nik­nākajiem. Grābekli un slotu biju apmainījis pret pīķi. Galvā man bija jocīga, sarkana mice. Mani redzēja, ieņemam Bastīliju, mani redzēja, dodamies uz Versaļu, mani redzēja visās asamblejās pēc kārtas, klubos un tribunālos. Es joprojām skrēju, bet — grupā. Es biju universālas sirdsapziņas avangardā. Es viens pats biju revolūcija un tās norisē.

Revolūcija! Vai jus zināt, kas tā tāda? Ta ir cerība, tas ir en­tuziasms: nabagie kļūs bagāti, vergi kļus par kungiem. Es metos piedzīvojumā ka atpestīšanā. Manī nebija nekādas kaislības, jo nebija cerības. Ja kādam jelkad ir izdevies iedvest man drusciņu kaislības un cerības, ko nepazinu, tie ir 1789. gada vīri un revo­lūcijas otrā gada kareivji. Viņi man lika cerēt, ka pasaule mainās. Un, iespējams, ta arī mainījās. Visi, kas bija pār to valdījuši, — hercogi, prinči un karaļi — bija iznicināti. Un pēc tam kādā jau­ka rītā paši sev par lieliem brīnumiem kalēju, viesnīcnieku, pasta priekšnieku dēli pamodās troni vai galma tērpā: viņi bija kļuvuši par maršaliem, par hercogiem un prinčiem, daži pat par karaļiem. Vēsture sāka līdzināties pasakām, ko stāsta nabagu bērniem. Tā kļuva te par filozofisku un moralizējošu stāstu, te par klasisku traģēdiju, te par opereti vai par antīku drāmu. Ga­līgi apjukušie ebreji pamanīja, ka ir kļuvuši līdztiesīgi katoļiem vai protestantiem. Tā tie, kuriem nepiederēja nekas, atriebās, cērtot galvas tiem, kuriem piederēja viss. Giljotinētāji dziedāja pasalkanas pastorāles un kareivīgas himnas. Giljotinētie radīja vārdus. Citās revolūcijās bija kaut kas drūms, baismīgs un plie­kans. Šī revolūcija bija priecīga un asiņaina. Pirms vēsture kļūst par gara odiseju cīņā ar laiku, tā ikvienam ir brīnumains pie­dzīvojums. Es metos iekšā šajā piedzīvojumā, jo arī man bija, par ko atriebties visiem tiem, kas tik ilgi mani nemitīgi atstūma un nicināja vienīgi tādēļ, ka man nepieder nekas, ka man nav nekādu senču un ka nav labu attiecību ar Visvareno.

Tieši tā, manuprāt, iedomājās Parīzes noslēpumu autors savā grāmatā, kas veltīta man… Vai esat to lasījuši?

— Kādu grāmatu?

— Ežēna Si Mūžīgo žīdu. Tas ir stāsts par pasakainu man­tojumu, ko grasās sadalit Rennepona ģimenes locekļi. Tur ir indiešu princese Džalma, rūpnieks Hārdijs, strādnieks Žaks, ko sauc par "Guļpavisampliks", skaistā Adriāna de Kardovila, divas nelaimes piemeklētas bārenes un indiāņi žņaudzēji… Galvenais — tur ir briesmīgā Jēzus brālība, kurai ierādīta ne visai pievilcīga loma un kura dara visu iespējamo, lai sagrāb­tu mantojumu. Un vēl tur esmu es, kas cīnās pret jezuītiem un zem Ežēna Sī spalvas saplūstu ar strādnieku šķiru, kas ne­taisnīgi nolemta mūžīgam nogurumam. Tik tiešām — tas nav nekas jauks. Labāk jau tad lasiet nevis Mūžīgo žīdu, kur es pats nezinu, ko meklēju, bet Parīzes noslēpumus. Tur jums vairāk jautrības sagādās Flērdemari, Rūdolfs, Šorinē, Šuete, skolo­tājs un vārtnieks Pilē, ko gaida skaista nākotne. Pirms pusotra gadsimta pie Journal des Dйbats kantora pulcējās milzu pūļi, lai drīzāk dabūtu romāna turpinājumu. Es, kā jau zināt, nesaplūstu ne ar vienu. Ja es kaut kas esmu, tādi ir visi. Un bija daži gadi, kad revolūcija bija visi. Es biju revolūcija, kā es biju katedrāles un kā es biju krusta kari. Un vikingu vai barbaru sirojumi. Un Zelta orda. Melnais mēris un Lava sistēma. Es nemitīgi eju un eju. Es esmu tas, kas plūst.

— Jūs taču tomēr nebijāt SS vienībās ar miroņgalvu, kas vajāja ebrejus, nedz arī Hitlera Panzer, kas pārpludināja Eiropu?

— Ak, protams, nē, — viņš teica. — Nē, nē! Protams, ka nē.

Viņa balsi bija saklausāms kaut kas neīsts. Vārdi, ko viņš

izrunāja, purinādams galvu ar pārāk lielu pārliecību, šķita slēpjam sevī kādu ierobežojumu vai varbūt noslēpumu.

— Bet?… — es pačukstēju.

— Bet kas? — viņš jautāja.

— Ir kāds bet, — sacīju. — Atzīstieties, ka ir bet.

Viņš atkal vilcinājās.

— Bet?… es atkārtoju.

— Tas nekad nav kļuvis zināms, — viņš teica.

— Kas tas ir, kas nekad nav kļuvis zināms? — jautāju.

— Nekad nav kļuvis zināms, — viņš runāja ātri un tādā kā niknumā, — kādā nāvē miris tas nelietis, tas mēsls, kuram bija tik liels talants, šis izvirtušais un ciniskais blēdis, kas bijis gan viesnīcas kalpotājs, gan rakstnieks, gan konferansjē un aktieris, NRF lasītāju komitejas loceklis, teātra direktors, šis sutānu nomctušais seminārists, šis protestantu mācītāja kris­tītais un homoseksuālais znots, šis smirdošais žids, kurš pārdevās gestapo un kura līķis, ko kameras biedri bija pārvērtuši par asiņainu gaļas gabalu, it kā esot izmests suņiem —ja vien kāds noslēpumains flāmu esesietis nav viņam iešāvis pakausī kaut kur Hamburgas apkaimē ar pistoli — vēl nereālāku par viņa vistrakākajām avantūrām…

— Vai Moriss Sašs?

— Tas biju es, — viņš pavisam klusām teica.

♦

Vakaru pēc vakara uz Izdzie­dināšanas baznīcas pakāpieniem vai Juras muitas raga Simons Fusgengers mums stāstīja šos un daudzus citus notikumus, kuru atstāstīšana prasītu pārāk daudz laika. Mēs ļāvām sevi aizraut stāstu lavīnai. Mēs pat vairs nejautājām, vai notiku­mus viņš pats ir piedzīvojis, vai ari tos izgudro. Reizēm, kad nakts bija pavisam tumša, mums likās, ka paši dzīvojam dēkām līdzi un ejam viņa pēdās. Atstājām Venēciju, Bučintoro pan­siju, Piazzetta un Merserijas cilvēku drūzmu, Karpačo gleznas un svētā Marka lauvas, lai dotos Mongolijas tuksnešos, klīstu pa Umbrijas pakalniem, ar karavelam pilnās burās atstātu Palos de Mogeras ostu, Grēva laukuma giljotīnu un Romas kūpošās drupas. Simona tēlotās dekorācijās, personāži, viņa draugi, viņa atmiņas vai sapņi pilnīgi pārņēma mūsu dzīvi. Ne par kādiem pasaules labumiem mēs neatsacītos no satikšanās pie Jūras muitas. Venēcija, tās lagūna, tās gondolas, maskas, tās šķietamība bija vairs tikai tramplīns iztēlei, uz citām pasau­lēm un citiem laikiem atvērtas durvis.

Simons Fusgengers runāja ātri, ar lielu detaļu bagātību, ko mans talanta trūkums neļauj vienmēr saglabāt, reizē pre­cīzi un nevērīgi, tā liekot joņot un sajaukties laikmetiem un intrigām. Es mēģināju savās piezīmēs šo jūkli kaut kā sakārtot, bet, iespējams, būtu labāk, ja es Simona stāstus atstātu tādus pašus nesasukātus, nevaldāmai straumei līdzīgus. Galu galā viņš aizņēma visas mūsu dienas ne tikai tāpēc, ka mēs nepai ietībā didījāmies, gaidīdami vakaru, vai, staigādami pa Zateru vai Skjavoni krastmalu, sarunājāmies par iepriekšējā dienā dzirdēto, bet ari tāpēc, ka ar Marijas palīdzību pava­dīju krietnu daļu rita cēliena un reizēm ari pēcpusdienas, rak­stot uz muzeju pastkartēm, rūtiņu burtnicā, ko bijām nopir­kuši kādā Merserijas bodītē, uz visādām papīra driskām, kuras pagadījās pa rokai, svarīgāko no tā, ko viņš, nuju starp kājām turēdams, stastija savā nevienmērīgajā valodā. Tas nebija viegls darbs. Mums vajadzēja atcereties daudzus svešus vārdus, neatstāt novārtā starpgadījumus, kas vienmēr bija neparedzēti un lielā skaitā, atjaunot kaut kādu loģiku, kas pastāvīgi zuda, sekot vēslures pavedienam, kura reizēm ne­maz nebija. Viena doma viņu aizveda pie citas domas, viņš veikli pārvietojās telpā un laikā, reizēm vienlaikus stāstīja vai­rākus notikumus. Kāda seja, kāda situācijā vai formulējums viņam atgādināja citus formulējumus, citas situācijas un citas sejas.

— Nē jel, — Marija iesaucās, — jus taču atkal nesāksiet braukt ar trijiem zirgiem reizē!

— Nē, nē, — viņš smiedamies mierinaja, — katrai lietai savs laiks.

Un tūlīt pat viņš jauca kopā satikšanos Samarkanda ar dzejnieku Omāru Haijamu kadā publiskā namā, kur viņi pavadījuši nakti, glāstīdami meičas, skaitīdami dzejoļus, rau­dzīdamies zvaigznēs un, galvenais, dzerdami vinu, ar kādu tumšu lietu, kas saistījās ar dārgakmeņiem izrotātu zelta hostiju trauku, kuru Limas katedrāle nozagusi kāda it kā Baltijas baronese, kura bijusi policijas priekšnieka mīļākā, un ilgu uz­turēšanos Neapolē karaļa Mira un karalienes Karolinas laika kopā ar kadu poļu aktrisi, kas bijusi nepārspējama otrā plana lomas Sankarlo teātri un laikam bija viņam palikusi visai dzīvā atmiņā.

— Augstais Dievs! — viņš izsaucās. — Cik uzjautrinoša gan ir šī dzīve, kas burzguļo un paiet, cik burvīga ir šī pasaule, ja beigās var to pamest! Vai zināt, ka es gribēju uzrakstīt kaut ko līdzīgu grāmatai? Jā, jā, par to domādams, es pat sarakstī­jos ar Dezirē…

— Ar Dezirē? — Marī pārjautāja.

— Ak, piedodiet! Esmu snobs, jūs jau zināt. Ar Erasmu. Viņu sauca par Dezirē, kas ir diezgan dīvains vārds ārlaulības bērnam, kurš drīz vien ticis pamests un ieslodzīts kādā kole­džā, lai kļūtu par priesteri. Dezirē jeb Didjē. Tas bija ļoti vien­kāršs un burvīgi laipns cilvēks. Viņš man vienmēr atbildēja. Taisnība, pagāja krietns laiks, līdz vēstules pienāca. Vismaz tikpat ilgs vai pat vēl ilgāks nekā Nerona laikā. Bet cilvēku, kas sūtīja vēstules, bija daudz vairāk. Ierēdņi, baņķieri, veikalnieki, kardināli, mīlētāji un literāti… Visi bija sākuši rakstīt. Kāpēc lai es nerakstītu? Mēs sarakstījāmies latīniski. Mēs galu galā sadraudzējāmies, kaut arī ne reizi nebijām tikušies. Viņš ma­ni sauca par Izaku, es viņu — par Dezideriusu. Viņš neslēpa, ka mana grāmata nav ne graša vērta.

— Par ko tā grāmata bija?

— Redzat nu! Pa druskai no visa. Kā šolaiku grāmatas. Tā bija kā glezna, kurā attēlots, ko cilvēki dara, kādi ir viņu aro­di, kādas — kaislības, kam viņi tic un kā zaudē prātu. Starp visām muļķībām, ko jūs šobrīd publicējat, ir viena grāmata, kas mani pārsteidza. Tās nosaukums ir Dzīve — lietošanas pa­mācība. Esmu aizmirsis, kā sauc autoru.

— Žoržs Pereks, — man par lieliem brīnumiem, Marija sacīja.

— Tas nav visai tālu no tā, ko es gribēju uzrakstīt pirms četriem simtiem gadu. Man bija pat nosaukums: Kas liek pa­saulei turpināties? vai, vienkāršāk: Ko darīt? Baidos, ka Erasms uzrakstīja vārdu stultitia — tas ir, muļķība vai apmēram tā. Es manuskriptu sadedzināju. Taču es nespēju liegt sev to prieku iepriekš manuskriptu aizsūtīt Johanesam Gensfleišam, ko jūs saucat par Gūtenbergu. Viņš bija sācis to iespiest. Pēc tam ra­dās finansiālas grūtības, kādas dižiem cilvēkiem gadās ik uz soļa. Darbs tika pārtraukts. Zaudējums nebija nekāds lielais. Un tomēr es ilgu laiku vecā somā, ko pametu Krievijā, nēsāju dažas lappuses šī šedevra gotu rakstā ar ilustrācijām, kuras bija veselas bagātības vērtas.

— Un tad? — Marija jautāja.

— Es biju pārāk godkārīgs. Gribēju savā stāstījumā ietvert visu pasauli. Es atsacījos rakstīt. Varbūt tieši šā iemesla dēļ es nemitējos runāt. Varētu sacīt, ka cilvēkiem ir gandrīz tikpat

liela nepieciešamība stāstīt kā klausīties.

♦

Vai tev nav bail? — Popeja jautāja.

— Vai jums nebija bail? — Marija jautāja.

— Protams, nebija, — viņš teica. — No kā lai es baidītos?

— No nāves, — Popeja sacīja, spiezdamās viņam klāt un dīvainā smaidā atsegdama baltos zobus.

— No ciešanām, — Marija teica.

— Man nav bail no nāves. Un, ja cilvēks pārāk cieš, viņš galu galā nomirst.

— Un Nerons? — Marija jautāja.

— Un Nerons? — viņš jautāja.

— Viņš grib tevi redzēt, — Popeja teica. — Es viņam par tevi ierunājos. Sacīju, ka tu esi vienīgais pretoriānis, pret kuru jūtu uzticību.

— Uzticību? — Nerons jautāja. — Uzticību? Tas ir vārds, un tās ir jūtas, kurām esmu iemācījies neuzticēties.

— Iespējams, viņam ir taisnība, — viņš teica.

— Vai jūs ar viņu satikāties? — Marija jautāja.

— Esmu viņu redzējis, — imperators teica Tigelinam. — Viņš man ļoti patīk. Bet galu galā viņš ir atkarīgs no tevis. Tu taču tagad esi pretoriāņu prefekts. Kā bija Rufs Krispins. Kā Burs. Tu par visu atbildi ar savu galvu.

— Nabaga Tigelīns! — Popeja smiedamās sacīja. — Tu viņu būsi nobiedējis līdz nāvei.

— Nabaga Tigelīns! — viņš sacīja, smiedamies un glāstī­dams Popejas krūtis, kas bija kuplas un apaļas. — Stāsti vēl…

— Viņš Tigelinam teica, ka tevi padarīs par savu cilvēku, bet atbildīgs būs viņš, Tigelins, jo tu esi pakļauts viņam.

— Kāds tas Tigelins bija? — Marija jautāja.

— Viduvējība, — Simons atbildēja. — Izņēmums bija intrigas un slepkavības, kur viņš bija īsts spīdeklis. Buram un Scnekam bieži pietrūka vīrišķības. Viņam pietrūka sirdsapzi­ņas. Nerons par savu reputāciju lielā mērā ir pateicību parādā tieši viņam.

— Mēs esam viņam lielu pateicību parādā, — Popeja sacija. — Galu galā tas bija viņš, kas lika krist Oktāvijai.

— Laulības pārkāpšana, — viņš teica. — Lielisks atra­dums!

— Tu jau biji tas, kas visu izgudroja, mīļā sirds, — Popeja sacīja, paceldama uz viņu acis un paņemdama viņu mutē.

— Laulības pārkāpšanas dēļ! — Marija iesaucās. — Jums gan netrūka dūšas. Es sāku pārliecināties, ka neesat nekāds svētais.

— Man jau apnicis to mūždien atkārtot. Vajag man ticēt.

— Es tev ticu, dārgumiņ, es tev ticu, — Popeja kliedza, baudā vaidēdama.

— Es jums ticu, — Marija teica.

— Nu, zināt, iespējams, nevienai no jums nav taisnība. Varbūt man nemaz nevajag ticēt?

— Vai ticēt? — Nerons jautāja Tigelinam. — Viņš man ieteica kaut ko tādu, kas liekas ļoti kārdinošs. Es vēl vilcinos.

— Senjor, — Tigelins sacīja,—jūsu vārds paliks paaudžu paaudzēs — jūs esat vienīgais imperators, kas bijis māksli­nieks, un vienīgais mākslinieks, kas bijis imperators. Kartafila ideja var tikai kuplināt jūsu slavu.

— Vai viņi vispār ir dzīvojuši — reizēm es neesmu pārlie­cināta, ka tāds Burs, Tigelins, tāds Rufs un nezin kas vēl, tāda Popeja un Nerons vispār ir eksistējuši? — Marija sacīja.

— Un tāds Kartafils? — viņš jautāja.

— Man reibst galva, — Marija teica.

— Man reibst galva, Popeja sacīja. — Man reibst galva. Es vairs nekā nezinu. Es daru, ko tu vēlies.

— Klausies labi uzmanīgi, — viņš teica, saņemdams viņas galvu rokās un skūpstīdams viņas lūpas un krūtis, — klausies labi uzmanīgi: tas, ko tu vērosi, būs visskaistākais skats, kāds jebkad redzēts.

— Vai es noskatīšos? — Nerons jautāja.

— Tu noskatīsies, — Popeja teica, saņemdama viņu savās garajās un smalkajās plaukstās un tuvinādama mutei.

— Es vairs nekā nesaprotu, — Marija teica.

♦

Vēsture ir briesmīgi mulsinoša. Tā nemitīgi pastāv un tomēr kustas. Tā to vien dara kā mai­nās un paliek tā pati. Tā virzās uz priekšu, tā auļo, tā griežas atpakaļ. Tā visiem spēkiem jauc pēdas. Tā jauc kārtis, visu iz­kustina, apgāž galdus un diezgan skadri ievieš kārtību. Tā me­tas meklēt kaut ko jaunu — un atrastais ir tas pats vecais. Kurš ir augšā? Kurš — apakšā? Kas ir slikts? Kas labs? Nekas nav saprotams. Baņķieri, galveno nodokļu piedzinēju, karaļa ģimenes draugu un tautas badinātāju jau minēto Labordu giljotinēja Parīzē 1794. gada aprīlī. Viņa sievu un meitu Natali ie­slodzīja Piesī aresta namā. Tur es viņas atradu. Man bija veiksme — es pratu rakstīt un lasīt, tāpēc kļuvu par FukjēTenvila palīgu — par vienu no viņa neskaitāmajiem rokas­puišiem un skrīveriem.

Minētā Noaja laulātā draudzene, kuras vīrs bija emigrācijā, pilsone Laborda, bija daudz zaudējusi no savas koķetērijas un elegances. Taču viņas kakls joprojām bija ļoti balts, burvīgo sejiņu ieskāva cirtas, viņai joprojām bija senāk lutināta bērna lielās, melanholiskās acis. Viņa stipri maz līdzinājās Pažē skulptūrai, kas iemieso meitas mīlestību, kā ari Diteijī glez­nai, kurā ir attēlota kā medniece — gracioza, mazliet satrau­coša, ar bisi pār plecu, cirtainos matus sedz platmale, viņa ģērbusies izšūtā blūzē un vieglās kažokādās. Cietumā viņai mugurā bija pelēka kleita — tik vienkārša, cik vien iespējams.

Tomēr viņa joprojām bija skaista. Un, iespējams, nelaimē viņa bija vel skaistāka neka savulaik bezrūpībā.

Tajos laikos, tāpat kā vienmēr, ir bijis mazāk baņķieru un galveno nodokļu piedzinēju meitu nekā dārznieku un fermas kalpu: viņa nezināja, kas esmu, bet es viņu pazinu uzreiz. Natali de Labordai aizvien bija paticis valdzināt. Un pat cietumā viņa patika. Viņa valdzinaja apcietinātos, apmeklētājus un sargus. Revolūcijas cietumos, kur bailēs un garlaicībā bija ieslo­dzītas tik daudzas vecā režīma radītās valdzinātājas un siržu lauzēji, iemājoja daudzi mīlas sakari, kas bija jo kvēlāki tāpēc, ka tiem nebija rītdienas. Piesī cietumā Natali modināja tikpat daudz kaislību ka Merevilā. Man gadījās viņu pārsteigt kāda jauna un skaista vandejieša skavās — Fukjē-Tenvila tribunāla priekšā tas stājās kā "katoliskās un karalim uzticamās armijas zemākās pakapes virsnieks". Es nezinu, cik lielā mērā viņa bija saglabājusi savu pieķeršanos bērnībai un monarhijai. Zinu, ka viņa gribēja sagrozīt galvu arī man. Tas viņai izdevās bez īpašām pūlēm. Es pat sevišķi ilgi neslēpu, ka esmu strādājis viņas tēva muižā un ka mēs jau esat tikušies Merevilas alejās tajos uz mūžiem zudušajos laikos. Viņa apspieda kliedzienu un zaudēja samaņu manās rokās.

Varbūt viņa tikai izlikās. Es arī izlikos. Gan no vienas, gan otras puses visi iegansti bija labi. Ar cietumnieci pie sirds es izskatījos visai aizdomīgs: raudzījos apkārt, iedams spiedos pie sienam un iespruku tumšā kaktā. Kad Natalī šķita sama­ņu atguvusi, viņa čukstēja:

— Izglābiet mani!

Es neesmu sevišķi uzticams, tas zināms katram. Uz mani nevar paļauties. Nedz labajā, nedz ļaunajā. Pēc tam, kad biju tik aizrautīgi piedalījies revolūcija, es jau biju nolēmis darīt visu iespējamo, lai izglābtu baņķiera meitu, kas bija dzīvojusi karalienes un karaļa tuvuma un gandrīz viņu vistuvākajā loka. Esmu tāds pats ka vēsture: nekas man nepatīk tik ļoti kā pret­runas. Man pat nevajadzēja pierādīt savii pieķeršanos revolū­cijai, savu nodevību un jaunās jūtas. Daudzu un dažādu iemeslu dēļ, kas piepeši visi saplūda vienā straumē, citus ap mums pārņēma jaunas jūtas un pretrunas: eksplodēja 9. termidors, Robespjērs tika gāzts, cietumi tukšojās, Natalī atguva brīvību. Viņa mani pieņēma par miesassargu, par uzticības personu, par cilvēku gandrīz visiem uzdevumiem. Biju gatavs sekot viņai vienalga uz kurieni.

♦

TIK tiešām, — Marija sacīja, — es nespēju jūs iztēloties rojālista lomā.

— Es nekad ari neesmu bijis rojālists. Iespējams, man ir gadījies par tādu izlikties. īstenībā es neesmu nekas. Vai, ja jums tā labāk tīk, — esmu viss. Un tāpēc es pirmām kārtām esmu nodevība. Es varētu stundām ilgi runāt par nodevību — tas ir skaists un liels temats. Uzticība ar kādu slepenu saiti saistās ar nāvi. Laupot man nāvi, tas cilvēks mani uz visiem laikiem iegrūda vēstures un laika mainīgajā nedrošībā. Viss, kas pastāv vēsturē, viss, kas pastāv laikā, ir nolemts mainībai. Mainīšanās ir nodevība. Eksistence ir nodevība. Dieva nav, jo viņš ir Mūžīgais. Es eksistēju un mainos. Vai jums kaut ko vēl izsaka Simona Deica vārds?

— Pilnīgi neko, — Marija atbildēja.

— Pilnīgi neko, — es kā atbalss atkārtoju.

— Simons Deics ir no tiem, par kuriem neviens nekad nezina, kad viņi dzimuši un kad — miruši.

— Ak tā! Tad tas bijāt jūs, — Marija teica.

— Tas biju es. Mani uzskatīja par rabīna dēlu. Izaicinājuma dēļ, kā uzjautrinādamies, lai vēlreiz kaut ko mazliet mainītu, es pārgāju katoļticībā, jūlija monarhijas laikā šī lieta sacēla zināmu troksni. Baznīca mani uzņēma atplestām rokām. Pāvests mani pieņēma Romā un ieteica kādai apbrīnojamai itālietei — dzīvai, dēkainai, nepiesardzīgai, familiārai, mazliet trakai, drosmīgai līdz neprātam. Tā bija hercogiene de Berī, no troņa padzītā Šarla X vedekla, hercoga de Berī atraitne — viņas viru, iznākot no operas, nogalināja Luvels —, Bordo hercoga māte, kuras dēlam viņa tēvocis Luijs Filips nolaupija kroni. 1832. gada pavasari, kad trakoja holera, kas aizrāva nāvē Padomes prezidentu Kazimiru Perjē un ģeniālais matemāti­ķis Evarists Galuā ļāva sevi nogalināt divkaujā sievietes dēļ, kaut ari to nemīlēja, kad Parizē Mari Talioni radīja pirmo ro­mantisko baletu Silfida un ieviesa modē caurspīdīgos baleta svārciņus, kad republikāņu ģenerāļa Lamarka bēres izraisīja Senmerī klostera cīņas, Reihštatas hercogs mira Vīnes drū­majā greznibā, kad, pēdējās mīlestibas atstumts, vikonts de Šatobriāns ļāva divu palīgu pavadītam policijas komisāram sevi apcietināt Elles ielā, hercogiene de Berī ieradās Francijas dienvidos, lai leģitīmās monarhijas vārdā saceltu Franciju pret Luiju Filipu. Būtu visai muļķīgi iedomāties, ka Jūlija mo­narhijas laikā Francija garlaikojās.

Hercogienes ekspedīcija izgāzās ar milzīgu troksni. Viņai par lielu pārsteigumu, dienvidi necēlās aizstāvēt Burbonus pret orleāniešiem. Dienvidi zeltojās saulē, dienvidi spēlēja bumbas, dienvidiem viņas problēmas bija pie kreisajiem sā­niem. Mari Karolina bija spiesta pārģērbties par zemnieku, vārdā Petī Pjēru, un paslēpties Nantē māsu Digiņī mājā, no kuras cerēja iedegt jaunu Vandejas karu. Tur es viņu atradu. Man līdzi bija pāvesta vēstule. Viņa mani noskūpstīja un iecēla par baronu.

— Vēl kaut kas! — Marija iesaucās. — Tātad jūs esat barons?

— Es biju barons, — Simons atbildēja. — Bet nepārtrau­ciet mani visu laiku. Tā mēs nekad nevarēsim beigt.

— Kā tad jūs domājat beigt?

— Jums taisnība, — Simons piekrita. — Papūlēsimies vismaz turpināt. Hercogieni de Berī meklēja visi karalistes spēki. Vārda pēc pazinu kādu vīriņu īkstīša augumā, kas bija sarakstījis grāmatas un kļuvis par iekšlietu ministru: viņu sauca par Ādolfu Tjēru. Es devos pie viņa uz Parīzi. Viņš mani pieņēma. Jautāju viņam, cik man samaksās, ja es viņam izdo­šu hercogieni. Viņš atbildēja, ka dabūšu simttūkstoš franku. Es pateicu, ka hercogiene slēpjas Nantē māsu Digiņī mājā.

Žandarmi ieradās pie masām Digiņī. Viņi pārmeklēja namu no bēniņiem līdz pagrabiem, bet nekā neatrada. Her­cogiene, nolēmusi cīnities līdz galam, bija paslēpusies aiz kamīna plāksnes. Bija novembris. Vairāk kaudamies ar gar­laicību neka ar aukstumu, žandarmi iekūra uguni kamīnā, kurā slēpās begle. Vel mēģinājusi nodzēst uguni, kā nu spēdama, tas ir, čurādama tai virsū, viņa bija spiesta padoties. Tā sakās citi notikumi, kad hercogiene bija ieslodzīta Blejas citadelē, kur viņu apsargāja ģenerālis, kam bija lemts kļūt par maršalu un kas saucās par Bižo, un viņa cietumā dzemdēja — patei­coties Tjēra kungam, tas notika atklātībā — meiteni, kuras tēvs bija nezināms. Es ar vienu šāvienu biju nošāvis divus za­ķus: šis notikums Burboniem par labu nenaca, bet orleāniešiem sagādāja vēl lielākas nepatikšanas. Leģitīmā monarhija bija apkaunota. Un jūlija monarhija — vēl mazliet vairak.

Vienīgais ieguvejs — ja neskaita jūsu padevīgo kalpu, kas ieguva simttūkstoš franku, — šajā lietā bija vecs, jau malā no­bīdīts leģitīmists. Dažās dienās un galu galā, pateicoties man, viņš uzrakstīja pamfletu, kur attēloja princeses tiesāšanu iedomātu zvērināto priekšā. Viņš deva vārdu — "Advokāt, piecielieties!" — pēc kārtas gan aizstāvībai, gan apsūdzības uzturētājiem. Luijs Filips šajā pamfletā bija tēvocis un aizbild­nis bārenim, kuru bija apzadzis, un salīdzināja to ar apsūdzī­bas vai aizstāvības liecinieku, kas atsacījās atzīt sevi par "radi­nieku". Viņš sarīkoja konfrontāciju starp "apsūdzēto" un "lielā nodēvēja pēcteci". Viņš pieprasīja, lai "Iskariots, kura iemājojis Sātans" — jūs jau saprotat, ka tas biju es, — "atklāj, cik grašu par nodevību ir saņēmis". Pēc tam "Kristus tēla priekšā" viņš uz rakstāmgalda kā lietisko pierādījumu nolika kamīnā apdegušās valdnieka dranas, "jo vienmēr ir jābūt tēr­pam, ko liktenis nomet tur, kur soļus sper Jūda".

Mazliet pēc manas necilās personas apraksta darbs bei­dzas ar vārdu buķeti, kas tiek mesta slavenajai gūsteknei un kļūst par vienu no slavenakajām autora melodijam, ko gan salonos, gan uz ielas driz atkārtoja visi Francijas rojālisti: "Kundze, slavenā Blejas gūstekne! Jusu dēls ir mans karalis!"

— Man reibst galva, — Marija teica. — Par ko īsti jūs runājat?

— Par Šatobriānu, — Simons atbildēja. — Jādomā, viņš, tāpat kā Baress, mani lāgā neieredzēja. Es viņu vienmēr esmu apbrīnojis: viņš prata gan rakstīt, gan dzīvot.

♦

Ugunsgrēks sākās Tigelīna dārzos. Ar Popejas starpniecību — abi bija padevīgi viņai un kalpoja, cik labi vien spēja, — Kartafils bija saistīs ar pretoriāņu jauno prefektu Tigelīnu. Kad posts sākās, pretoriānis bija pie sava prefekta. Steiga atgriezušies Antijā, ko tagad sauc par Anzio un kur viņi gribēja iegūt alibi, imperators un viņa sieva no pils terases debešķīgā nepacietībā jau gaidīja ugunsgrēka sākšanos. Liesmas izplatījās pasakainā ātrumā. Roma dega deviņas dienas un deviņas naktis. Sevišķi naktīs baismais liesmojums pārspēja visas cerības, ko Kartafils bija devis Popejai un Popeja — Neronam. Liesmas izplatījās acīm redzot, tās pa tiltiem pārdrāzās pāri Tibrai, apņēma kvartālu pēc kvartāla, māju pēc mājas, panāca skrejošus vīriešus, sievietes, sevišķi sirmgalvjus un bērnus, kas bēgdami grūstījās. Pils terasē Nerons un Popeja apskāvušies, elpu aizturējuši, apbrīnoja šī zelta okeāna skaistumu, kas patlaban aprija visu.

Pirms pusgadsimta Augusts un viņa draugs Agripa, kam viņš uzticēja lielos pilsētbūvniecības darbus, bija ļoti lielā mērā pārveidojuši republikāniskās Romas seju, uzceļot pirmo Panteonu, saldūdens ieguves iekārtas, jaunas strūklakas, pirmās termas, bibliotēkas, portikus, Marcella teātri, Apollona tem­pli Palatīna kalnā. Helēnisms un marmors bija pārvērtuši pilsētu. Taču vēl visur pa druskai bija palikušas vecās pilsētas saliņas, kur nami bija celti no vulkāniskā tufa un koka. No koka bija būvēti tilti, mājas un pat mazi, ātri zūdoši teātri. Tas viss liesmoja. Ēkas sabruka. Liesmas cēlās ļoti augstu debesīs, veidoja arabeskas, bezgala graciozi dejoja, paverot tumsā pa­sakainas traģēdijas un epopejas ainavas, un imperators un Popeja apbrīnā kliedza kā bērni, noraugoties ugunsgrēkā, kas noveda pilsētu atpakaļ pie sākotnējiem mītiem, jo neatmina­mos laikos Enejs, Romula sencis, nezdams uz muguras Anhīsu — savu tēvu — bija nonācis Lātijas krastos, bēgot no liesmu pārņemtās Trojas.

Jau pašā nelaimes sākumā Kartafils aizbēga no Tigelīna dārziem. Viņš uzkāpa vienā no pakalniem, kas veidoja pilsētu, un ari noraudzījās posta plašumā ar rūgtu sajūsmu, kas nepa­visam nebija mazāka par Nerona prieku, tikai iemesli bija citi. Viņš bija atriebies romiešiem par savas tautas apspiešanu. Viņš ar līdzcietību domāja par Jūdas, Cadoka, Ēleāzara vai Barabas uzbrukumiem Marka Ambivija, Valerija Grata un Poncija Pilāta leģioniem. Viņš bija iededzis ugunsgrēku pašā apspiedēja sirdi. Bet, raugoties liesmās, kas viņu jau ielenca pavisam ciešā lokā, visskaļāk bija jāsmejas par to, ka ir izde­vies ar daudziem manevriem, kuri sākās pavisam iztālēm, panākt, lai ugunsbriesmas izraisa pēc paša imperatora pavē­les, — tas vienmēr alka pēc izrādes, pēc kaut kā jauna, pēc mežonīga skaistuma. Vēsture veidojās pati. Varētu sacīt, ka tā būtu varējusi iztikt bez visuresošā Žīda. Tāpat kā tā vēl labāk būtu varējusi iztikt bez tiem daudzajiem, kuri neprātīgā lep­nībā iedomājas, ka ir kaut ko darījuši, lai laiks ritētu un viss notiktu, kā notiek. Kartafils kā apžilbis vēroja Romu degam. Viņu ietvēra uguns barjera. To viņš šķērsoja nesteigdamies.

Viņa atriebības publiskā un kolektīvā daļa patlaban pie­pildījās. Barabas ēna pārspēja impēriju. Kādreizējais Poncija Pilāta durvju sargs vienā paņēmienā nokārtoja rēķinus. Paš­lepno metropoli iznīcināja lielāka uguns — lielāka par to, ko Jūdejā un Galilejā, Samarijā un Palestīnā jebkad bija iedeguši Romas algotņi. Vajadzēja gūt vēl vienu revanšu. Un tas bija sentimentālas un privātas dabas.

♦

NatalI dc Noajai prātā bija viena vienīga doma: doties pie vira uz Londonu, kur viņš dzivoja emigrācijā. Šis cienijais nodoms nepavisam neiepriecināja jauno Šarlu dc Noaju. Viņš darija visu iespējamo, lai sievu no plāna atrunātu. Paklausot vira jucekligajiem norādījumiem, Natalī, it kā kārtojot maznozimigus ģimenes darījumus, brauca te uz Šveici, te Vāciju, te — Holandi. Taču viņa nezaudeja ce­rību beidzot ierasties Londonā un mesties mīļotā vira skavās. Virs cerības neatbalstīja. Šarls — dārgais un skaistais Šarls bi­ja tikpat iemīlējies kā viņa jaunā un glītā sieva. Nelaimīgā kār­tā viņš mīlēja citu. Natalī liktenis jau bija izlemts.

Laikabiedru uztverē misis Ficherberta nebija jauna sieviete: viņa tuvojās ceturtā gadu desmita slieksnim. Viņa jau bija div­reiz precējusies, kad salika Velsas princi — nākamo Georgu IV. Princis viņā iemīlējās. Viņa kļuva par prinča mīļāko un drīz arī par morganātisko laulāto draudzeni. Visas iedomājamās grūtī­bas sākās ļoti drīz, un princis viņu aizraidīja pie Noaja. Misis Ficherberta bija bijusi burvīga sieviete. Viņa joprojām bija val­dzinoša, saglabājot skaistuma pārpalikumus. Natalī vīrs, kuram par sievu bija viena no Francijas visvaldzinošākajām sievietēm, neprātīgi iemilējās daudz piedzīvojušajā dāmā. Kaislībā nesa­protami ir nevis tās noziegumi, bet tās kļūdas.

Kopā ar istabenēm un uzticības personu — kādreizējo tēva dārznieku, kuru, kā stāstīja, viņa bija satikusi terora laika cietumā un kuru sauca par īzaku, Natalī ieradās Londonā ar visām savām ilūzijām. Franču emigrācija Londonā veidoja ļoti noslēgtu un diezgan neskaidru vidi, kas, pastāvigi papil­dinoties ar jaunpienācējiem, nemēdza atvērt robežas. Natalī ierašanās stipri atgādināja skaista akmens iekrišanu varžu dīķi. Visi šajā šaurajā lokā bija lietas kursā par viņas laulības likstām, par kurām viņa vēl nezināja itin neko, un visi, jo sevišķi — vīrieši bija gatavi izteikt viņai līdzjūtību un mieri­nājuma vārdus. Viņai patika patikt. Viņa patika. Taču viņa nebija noskaņota ļaut sevi mierināt pārlieka tuvībā. Jo šī sie­viete, kurai tā patika valdzināt, vairak par visu mīlēja savu viru. Viņa joprojām juta pret Šarlu vislielāko kaislību. Bet Šarls domāja tikai par vienu: ka no viņas atbrīvoties, lai pēc sievas ierašanās Londona varētu dzīvot tapat kā pirms tās: no Velsas prinča mantotās mīļākās skavās.

Elegances un izsmalcinātības zieds — vikonts de Noajs galu galā sāka dusmoties uz teroru, ka tas nav turpinājies pietiekami ilgi. Kada velna pēc un ka vārdā tas bija palaidis pasaulē tos, kurus turēja savos cietumos? Londonas klubos un salonos viņš nemitīgi bija drūms kā nakts, un mazāk at­jautīgie nesaprata sliktās omas cēloņus.

— Kādus pārbaudījumus, — viņi sacīja vikontam, — kādus pārbaudījumus jūs esat pārcietuši! Bet nu jau ir nojaušami priekšvēstneši revolūcijai revolūcijā, un nežēlīgais Robespjērs…

— Ak, — vikonts izdvesa, — cik mēs bijām laimīgi…

— Pirms viņa? — šļupstēja muļķi, kas ar nepacietību gaidija bridi, kad varēs mesties dzīves jaukumu pliekanā apcerēšanā.

— Nepavisam ne! — sarunu biedriem par lielu pārsteigu­mu Šarls dusmojās. — Viņa laikā, viņa laikā…

Viņš mēģināja no revolūcijas cietuma izbēgušo nometināt tālā Norfolkas nomalē — cik vien tālu iespējams, mālainos un drēgnos līdzenumos, ko klāj virši un dzelkšņi. Viņa neatlaidās. Viņa raudaja. Viņa sūtīja pie vīra Izaku — savu sekretāru visās lietās. Izaks sāka just līdzcietību pret jauno, izmisušo sievieti. Viņš pačukstēja vikontam, kura izdomas spēja nemēdza ap­sīkt, kādu diezgan spožu ideju, kas izvērtās jo postoša.

♦

Izpostītā pilsēta vēl kūpēja. Ejot cauri drupām, visur varēja dzirdēt ievainoto un mirstošo vaimanas — tie sauca pēc palīdzības. Lielākā daļa romiešu bija zaudējuši visu savu mantu. Tauta kurnēja. Visās sarunās tika pieminēti Tigelīna, Petronija, Popejas un pat imperatora vārds, naidīgums auga augumā. Viņus apsūdzēja nevērībā, vienaldzībā pret visvairāk likteņa piemeklēto ciešanām, cinis­mā, pretīgā izvirtībā, kuras amorālisms lielākaja daļā iesvēla sašutumu. Tigelīns un Petronijs jau bija labi pazīstami, bet vairums nezināja, kādēļ — ielas ļaudīm, parastajiem pilso­ņiem nebija nekādas skaidrības, ar ko īsti viņi nodarbojas. Pietika ar to, ka vienam piederēja vara, bet otrs bija elegants, nevērīgs, mīlēja baudas, lai tie, kuriem vairs nepiederēja ne­kas, sāktu viņus ienīst. Neronu, kas tronī sekoja Klaudijam, sākumā uzņēma pat diezgan labi. Viņa nežēlība, viņa neprā­tības, smieklīgās izdarības, Britanika, Agripinas un Oktāvijas nonāvēšana pamazām vērta viņu nepopulāru. Laulības ar Popeju pūli aizrāva un nokaitināja. Slepus runāja, ka Popejai ir postoša ietekma uz imperatoru. Pārdrošākie apgalvoja, ka Neronam pašam ugunsgrēks sagādājis perversu baudu, un šīs runas sēja visļaunākās aizdomas. Tauta, kura kā vienmēr pie­rādīja pacietības brīnumus, sāka kļūt nepacietīga.

Kartafils pretoriāņu vidē un caur tiem sajuta šīs dzīļu kus­tības, kas lēnām satricināja drupās guļošo galvaspilsētu. Viņš diezgan drīz saprata, ka apdraudēts ir pats imperators. Un kopā ar viņu — ķeizariene. Viņa atvēra Kartafilam skavas.

— Šis nav īstais brīdis, — viņš norūca. — Romieši ir ga­tavi sacelties pret tevi.

— Pret mani? — Popeja jautāja.

— Pret tevi. Pret imperatoru.

Popeja piepeši nobāla un atkrita sēdeklī.

— Vini neiedrošināsies!

— Viņi iedrošināsies. Viņi iedrošināsies, jo izpostītajā pilsētā viņiem vairs nav nekā, ko zaudēt, un viņus mudina divi vareni spēki: izmisums un sašutums. Vajadzētu…

— Ko vajadzētu? — Popeja nepacietīgi pārjautāja, un viņas acīs iedegās cerība.

— Vajadzētu novērst viņu niknumu no tevis un no im­peratora.

— Bet uz ko?

— Uz ko?… Kartafils atkārtoja.

— Uz Tigelīnu! — Popeja strauji iesaucās.

— Uz Tigelīnu? Pārāk bīstami. Tu labi zini, ko viņš ir iz­darījis… Un Tigelīns ir tikpat kā mēs. Būtu pārāk viegli caur viņu nonākt pie manis, no manis — pie tevis, un no tevis — pie imperatora. Nē, nē, uz Tigelīnu nevar.

— Ko tad iesākt? — Popeja jautāja.

— Ir jāatrod kas cits. Vajag…

Popeja piecēlās, pasmaidīja, nometās ceļos pie sava mīļā­kā kājām, pacēla skatienu uz viņu un klusām teica:

— Tu jau zini!

— Man ir kāda doma, — viņš sacīja.

♦

Izaka plāns bija tāds: Natalī jā­iegrūž baudu virpulī, nevis jāliek viņai iznīkt tālā Anglijas lauku kaktā pašās astoņpadsmitā gadsimta beigās. Vikonts de Noajs bija skaists un valdzinošs. Bieži viņš iedomājās sevi viltīgāku, nekā īstenībā bija. Viņš bez liekas prātošanas pieņēma Izaka padomu un no šī sižeta izmargoja nežēlīgu komēdiju, lai paturētu prombūtnē sievu, kas aiz Velsas prinča žēlastības piepeši bija kļuvusi neciešama.

Vikontam bija draugs. Draugu sauca par Ventimiju. Ventimijs un Noajs augām naktīm spēlēja kārtis kādā angļu klu­bā — Kit Catval White, — kur sievietes netika ielaistas. Kādu nakti mazliet pirms rītausmas Noajs bija paspēlējis visu naudu, kas viņam bija klāt.

— Dod man vēl vienu iespēju, — Noajs sacīja.

— Kā vēlies, — sacīja Ventimijs, kas vienmēr padevās de Noaja gribai.

— Zaudēts vai dubults.

— Zaudēts vai dubults.

— Nelaime tā, — Šarls sacīja, — ka man vairs nav ne sū.

— Tas nekas, — Ventimijs atbildēja, — tev ir laiks.

— Man ienāca prātā kāda doma, — Šarls ieminējās.

— Ak tā? Labi, — Ventimijs sacīja.

— Es lieku uz spēles savu sievu, — Noajs sacīja.

Ventimijs pazina Natalī, kad viņa bija maza meitene

Merevilas dārzos. Viņš Natalī bija pāris reizes pamanījis, kad viņa ieradās Anglijā visā skaistuma spožumā, ko vēl atdzīvi­nāja likteņa pārbaudījumi un prieks, ka pēc tik ilgām cerībām un aizkavēšanās viņa ir kopā ar vīru. Ventimijs tikko bija krietni dzēris. Viņš apbrīnoja Noaju. Viņš ne mirkli nesvār­stījās. Viņš pieņēma likmi. Šarls dc Noajs zaudēja atkal.

— Viņa pieder tev, — viņš smiedamies sacīja.

Viņi iedzēra vēl mazliet. Daudzu uztverē Šarls de Noajs bija lupata un nelietis. Taču viņam bija sava goda izpratne, turklāt ļoti izteikta, kas reizēm atgādināja paradoksu. Doma piekrāpt draugu viņam likās nepanesama.

— Saproti, — viņš teica, mazliet šļupstēdams, — īstenībā esmu priecīgs, ka tu vinnēji.

— Ej nu? — Ventimijs jautāja.

— Tu man izdari milzīgu pakalpojumu.

— Esmu tavā rīcībā, — Ventimijs sacīja.

— Es cerēju, ka zaudēšu, — Noajs atzinās.

— Nu tas ir noticis, — Ventimijs atbildēja.

— Esmu tavs parādnieks! — Noajs sacīja.

— Priecīgs tev pakalpot! — Ventmijs teica.

— Tā lieta ir nodarīta! — Noajs sacīja, atļaudamies mazu vulgaritāti, kā mēdz atļauties ļoti augsti senjori.

Un, vārdus meklēdams, viņš ņēmās skaidrot, ka Ventimija uzdevums ir izlikties, ka viņš iemīlējies de Noaja sievā Natalī, apbērt viņu ar milestības pierādījumiem, dienu un nakti ka­vēt viņai laiku, lai novērstu no vira, kas ir apskurbis no misis Ficherbertas. Viņš pat apjautājās, vai ir īsti godīgi pavērst sev par labu zaudējumu kāršu spēlē. Viņš pat atvainojās, ka uz­spiedis vinnētājam tādas mocības. Viņš mēģināja izlūgties piedošanu, apgalvodams Ventimijam, ka Natalī ir apveltīta ar lielu valdzinājumu un tīri glīta.

— Būs jau labi, — Ventimijs teica, — būs jau labi. Tu man atdod savu sievu. Es to ņemu. Mēs esam norēķinājušies. Par to vairs nerunāsim. Es pat nevēlos zināt, kurš ir vinnējis, kurš šajā lietā ir ieguvējs un kurš — zaudētājs.

Tas, kas toreiz norisinājās Viljama Bleika, Džordža Romneja un otrā Pita laikā, ir traģiska vodeviļa, ko sarakstījis pirmsromantisma un revolūcijas laikmeta Feidijs un kurā beļģu bagātnieku un provinces zostiņu vietā tēlo emigrācijas laika franču augstākā aristokrātija. Protams, notika, kam bija jānotiek: starp Londonu un Norfolku, salonos un dārzos, bal­lēs un ilgās pastaigās Ventimijs pamazām aizvien vairāk ieju­tās bīstamajā spēlē, līdz, īzakam Lakedemam arviem bažīgāk noraugoties, neprātīgi iemīlējās sievietē, kuru bija apņēmies savaldzināt.

De Ventimija kungam netrūka šarma un pat personības cildenuma. Natalī pretojās aiz uzticības savam neuzticīgajam vīram. Mēģinot panākt savu, valdzinātājs, kam pavešana bija uzlikta par pienākumu, sava upura grācijas un skaistuma pievārets kā nelaimīgs pielūdzējs, par spīti īzaka dedzīgajiem lūgumiem, zaudējis galvu un sirdi, beidzot norija krupi un izskaidroja Natalī, kāds īsti ir virs, ko viņa turpina dievināt, kādu kara viltību izdomājis de Noaja kungs. Pēc pārbaudīju­miem, ko bija uzlicis cietums, šķiršanās no vīra, nāve, kas lož­ņāja pārpildītajos cietumnieku ratos, diezgan grūtie ceļojumi krustu šķērsu pa Eiropu, pēdējā vilšanās galīgi sajauca Natalī de Noajas jau tā ne visai stipro prātu. Pilnīgā nomāktībā un izmisumā, ar nicinājumu, ko no tā brīža vērsa pret visiem vīriešiem, viņa atdevās Ventimijam, kuru nemīlēja un nekad nemīlēs. Gan viņam, gan viņai, gan citiem sākās velnišķīga spēle.

♦

Busento un Krati satecē, kur satiekas kalni un līdzenums, uz rietumiem no atpalikušās un mežonīgās Silas atrodas Kosendza — Kalabrijas pilsēta, kur tūristi pārāk nedrūzmējas. Viņi jūsmo par Amalfi un Positano, apstājas Salernā, viņi sasniedz pat Beneventu, ar milzī­giem pūliņiem spēlē paslēpes ar Belizāra, Manfrēda, prinča Taleirāna-Perigora un Viktora Igo tēva piemiņu, viņi gar Adrijas jūras krastu klīst līdz Trani un Basri, un Ostuni, un Otranto, līdz Lečei — Apūlijas karalienei. Viņi neko nezina par Kosendzu. Dēmetrijs tur ieradās no ziemeļiem kopā ar Alariha armiju.

Pēc Romas krišanas vestgotu karalis loloja visu iekarotāju sapni: atjaunot pasaules impēriju ap tās dabisko asi un kvēlo­jošo sirdi — Vidusjūru. Viņš devās uz dienvidiem, lai iekarotu Sicīliju, ko senos laikos sauca par Trinakriju. Tolaik Sicīliju klāja meži un labības lauki. Tā pati par sevi bija brīnumaina bagātību krātuve un apcirknis, kas spēja pabarot visas pasaules armijas. Tā deva arī iespēju iebrukt Ziemeļāfrikā un varēja kļūt par tramplīnu un bāzi jaunām avantūrām. Dienvidos valdošās malārijas pieveikts, Alarihs nomira brīdī, kad viņa armija iegāja Kosendzā.

Lieli notikumi ir tikai kolektīvu un slēptu vēstures kustību tulkojumi — vēsture tos uzspiež, liek tiem piedzimt. Taču tic dibinās ari uz dažu cilvēku rīcību — tie notikumus balsta un noved galā. Karaļa nāve vestgotu armijai bija kā zibens spē­riens. Karavadoņi sapulcējās uz apspriedi un, zinādami, cik ļoti nelaiķis cienījis Dēmetriju, uzaicināja arī retoru, kam bija tik daudz gudrības un kas runaja visās valodas. Katastrofa, kuru radīja ģeniālā karavodoņa nāve, izraisīja jautājumu, kas vienmēr ir viens un tas pats visā mūžība, — tas, ko uzdod ie­karotāji, godkārīgie, revolucionāri un uzvarētie: ko darīt?

Vairāki atcerējās, ka Dēmetrijs ir ta spožā un mazliet no­slēpumainā persona, kas Alariham deva padomu nenopostīt Romu, tāpēc vestgoti dārgumus varēja aizvest savos ratos. Viņi lūdza vadoņu padomi ļaut Dēmetrijam izteikt savas domas tapat kā karavadoņiem un karaliskajiem prinčiem. Klātesoša­jos bija nojaušama kurnēšana. Neviens nekā nezināja par šo mazliet aizdomīgo gramatiķi, kas šķita izniris no nekurienes. Skaidrs bija vienīgi tas, ka viņš nav vestgots, nedz ari ostrogots, nedz svēbs, nedz eruls, nedz vandalis vai alans. Klīda ru­nas, ka viņš ir gluži vienkārši romietis. Bet varēja nojaust, ka viņš ir ebrejs.

Ebrejs! Visi Kosendzā sapulcējušies vestgoti bija kristīgie. Un, kristieši būdami, viņi pret ebrejiem varēja just vienīgi neuzticību un nicinājumu. Būdami ariānieši, viņi vismaz šau­bījās par Kristus dievišķo dabu. Viņu uztvere ebreji bija nekrietni nodevēji, no kuriem jāsargājas kā no mēra. Pēc diezgan ilgām debatēm, ņemot vērā Alariha uzticēšanos Dē­metrijam, viņam tika atļauts piedalīties apspriedē un izteikt savas domas.

Vieni ieteica Alariha mirstīgas atliekas aizvest uz Romu un sarīkot grandiozas bercs pilsētā, kas viņu tā bija valdzinā­jusi. Citi ieteica līķi sadedzināt un pelnus aizvest uz Konstantinopoli vai pat uz Panoniju, vai Donavu, kur tos uzņemtu šim nolūkam uzcelta marmora kapene, kas būtu vestgotu aristokrātiskās balthu dzimtas pēcteču karaļa cienīga. Vēl citi bija pārliecināti, ka Alarihs jaapglaba turpat uz vietas, klāte­sot viņa varenajam karapulkam, milzīgā un greznā monu­mentā, kas bulu viņa uzvaru un viņa sēto šausmu cienīgs. Dēmetrijs klusēja.

— Un kuram no spriedumiem, ko mēs visi nupat dzirdē­jām, pievienojies tu, Dēmetrij? — jautāja kavalerijas ko­mandieris.

— Nevienam, — Dēmetrijs skaļā balsī atbildēja.

— Nevienam! Un ko iesaki tu?

— Es iesaku likt pazust no zemes virsas katrai karaļa Alariha piemiņas zīmei.

Šiem pārdrošajiem vārdiem atskanot, visi karavadoņi lie­lā satraukumā piecēlās. Viņi bija šķērsojuši kalnus un upes, viņi bija uzvarējuši romiešus, viņi bija iekarojuši Mūžīgo pil­sētu, — un kāds bizantiešu āksts — ļaunāk: kaut kāds žīdu gramatiķis un filozofētājs gribēja izdzēst un nodot aizmirstī­bai viņu ciešanas un viņu uzvaras! Pār Dēmetriju sāka birt sitieni, viņš neaizstāvējās, un tad kavalērijas pavēlniekam un vēl pāris Alariham vistuvākajiem virsniekiem izdevās ieviest kaut kādu kārtību.

— Vai tu mums pateiksi, — kavalērijas komandieris pēr­konīgā balsī noprasīja, — kas ir tavā nabaga galvā un kāpēc tu mūs aizskar?

— Mans mērķis nebija kādu aizskart, — Dēmetrijs pavi­sam mierīgi atbildēja. — Un vēl mazāk es vēlējos nodarīt pāri vestgotu dižā valdnieka nemirstīgajai piemiņai. Viņš bija labs pret mani, veltīja man uzticību, viņš bija mans kungs, un es biju viņa draugs. Mans vienīgais mērķis ir panākt, lai viņa vārds un jūsu vārdi paliek dzīvi gadsimtu gadsimtos.

Iestājās klusums. Vēl varēja dzirdēt strauji elpojam vienu otru karotāju, kas bija metušies sist Dēmetriju.

— Vai viņa piemiņas labad tu gribi izdzēst viņa pēdas?

— Tā varētu sacīt, — Dēmetrijs smaidīdams teica, — ja vēlētos mirdzināt vārdus kā zobenus saulē. Bet tas, ko es gri­bēju sacīt…

Viņš apklusa, lai ievilktu elpu, un pārlaida skatienu vī­riem ap sevi.

— Ko tu gribēji sacīt?… — reizē iesaucās divi vestgoti, ko nepacietība rāva uz priekšu, pretī šim dīvainajam cilvēkam, kurš nebija karotājs un kura vārdos uzmanīgi klausījās tik daudzi neuzvarami iekarotāji.

— Es gribēju sacīt, ka kurš katrs spēj uzcelt kapenes, pie­minekļus un tempļus. Gandrīz kurš katrs spēj izdarīt gandrīz visu. Esmu dzirdējis daudzus muļķus slavinām gudrību. Es­mu dzirdējis daudzus nekrietneļus piesaucam tikumu. Esmu dzirdējis tirānus, kas liek saviem pavalstniekiem dziedāt him­nas brīvībai. Visam, kas parādās zem debesīm, nav nekādas jēgas. Uzvar vienīgi tukšums, klusums un prombūtne. Dodiet cilvēkiem darbarīkus, un viņi uzcels milzīgas būves, ar kurām varen leposies. Paies laiks, un viss sagrūs. Neviens vairs neat­cerēsies vārdus, kuru iemūžināšanai tempļi un kapenes celti. Laiks un nāve, un aizmirstība ir stiprāki par atmiņām. Ja vē­laties uzvarēt laiku un nāvi, un aizmirstību, ir jāmeklē kaut kas cits.

— Bet runā taču, — kāds sauca, — izbeidz spēlēties ar vārdiem!

— Es runāju, — Dēmetrijs sacīja, mierīgi pagriezdamies pret traucētāju, — bet ir vajadzīgs kāds laiks un mazliet piepūles, lai jūs saprastu. Vai jūs saprotat, ka ik kapenes un akmeņi sagrūst? Vai saprotat, ka piemiņa, kas saistīta ar kaut ko pārejošu, ir nolemta aizmirstībai? Vai jūs saprotat, ka ir kaut kas stiprāks par dzīvi: tā ir nāve. Ka ir kaut kas stiprāks par vārdu — klusēšana? Kaut kas stiprāks par klātbūtni — prombūtne? Ja vēlaties, lai gadsimtu gaitā, paaudzēm maino­ties, saglabājas Alariha lielo darbu piemiņa, nāve ir jāuztic nā­vei, klusums un prombūtne — klusumam un prombūtnei. Karaļa Alariha vienīgajam kapam jābūt cilvēku atmiņai, kas turpinās laikā, iztēlei, kas nekad nebeidz atdzimt no pelniem, atmiņu atmiņām.

Atkal iestājās dziļš, stings klusums. Būtu pārspīlēts, ja sa­cītu, ka visi vestgoti saprata Dēmetrija teikto. Galu galā cits pēc cita viņi sāka runāt. Apspriede ievilkās dziļā naktī. Dēmetrijs īsi atbildēja uz jautājumiem, ko viņam uzdeva. Pēc kvēlās runas viņš likās nomākts. Viņš teica: "Klusums — jā, jā, klusums un nāve… Prombūtne pārspēj klātbūtni… Vienīgā iespēja palikt dzīvam ir pazust…"

Dēmetrija nomāktībai bija lielāks iespaids uz vestgotiem nekā viņa aizrautībai un daiļrunībai. Viņiem radās iespaids, ka ar Dēmetrija muti runā kāds dievs. Rītausmā lēmums bija

pieņemts un komandieri pulcināja kareivjus.

♦

Esmu daudz redzējis cilvēkus mirstam. Pastāv diezgan slavena dzīves definīcija: "Dzīve ir speķu kopums, kas pretojas nāvei." Mana definicija drīzāk būtu pretēja: dzīvs ir tas, kurš mirst. Dziviba un nāve ir savie­notas tik cieši, ka tās iegūst jēgu tikai viena caur otru. Jus taču redzat, ka pāri augiem, dzīvniekiem un cilvēkiem pastāv pa­saules dzīve. Raugieties: Saule dzīvo. Raugieties: Zeme dzīvo. Tas viss izzudīs. Jus nomirsiet. Venēcija tapat. Un Saule. Un Zeme. Venecija atstās skaistas drupas. Zeme — vēl skaistakas. Pastāv pirmais brīnums — tas, ka kaut kas piedzimst. Un ot­rais brīnums — tas, ka kaut kas notiek starp piedzimšanu un nāvi. Un trešais brīnums, tāds pats kā abi pirmie un lielākais no tiem: mēs visi nomirsim. Iespējams, jūs sākat saprast nepārprotamo un redzēt to, kas acu priekšā: viss ir nepiecie­šamība, un tomēr pastāv arī brīnums. Nepieciešamība ir brī­nums, un pirmais brīnums ir nepieciešamība.

— Ko viņš tur runā? — Marija čukstēja, pagriezusi galvu man klēpī. — Es lāgā nesaprotu, manuprāt, es miegu ciet.

— Ak, — Simons murmināja tik klusu, ka man vajadzēja paliekties pāri Marijas galvai, lai sadzirdētu viņa vārdus, — es neko lielu nesaku. Es tikai saku, ka viss paiet. Es saku, ka viss nomirst un izgaist. Un ka tomēr kaut kas no tiem, kuri ir iz­gaisuši, paliek tajos, kas paliek. Ka dzīvajos tomēr paliek kaut kas no tiem, kuri dzīvojuši. Tas ir tas, ko mēs saucam par at­miņām. Nave nav visa gals, jo pastāv atmiņas. Cilvēki sapņo par rēgiem, par spokiem, par noslēpumainiem spēkiem, par kuriem nav zināms gandrīz nekas un no kuriem gaida gan­drīz visu. Pirmais no rēgiem, pirmais no spokiem, visvarenā­kais no viņpasaules spēkiem — jūs to ļoti labi zināt — ir at­miņa. Nekas nav skaistāks par cerību, varbūt vienīgi atmiņas, kas ir cerības otra puse: kaut kas līdzīgs dzīvā saucienam dzī­vei, esmes apliecinājums, slavinājums tam, kā vairs nav un kas tomēr ir bijis, sauciens pēc tā, kam jābūt un kā vēl nav. Vai tāluma saskatāt šo laika un dzīvības spēli? Tā visā pilnībā balstās uz satriecošu noslēpumu: kad vairs nebūs nekā, kaut kas būs bijis, un pati nāve neizdzēš atmiņas. Ak, es jau neko sevišķu nesaku, es nesaku gandrīz neko, es tikai saku, ka viss paiet un izgaist, es saku, ka pastāv pasaules dvēsele un ka tas, kas bijis, nav varējis nebūt.

♦

Busento ūdeņi tika ievadīti citā gultnē. Vairākas dienas un vairākas naktis vestgotu karavīri ierīkoja dambjus un lika upei mainīt tecējumu. Šausmu pār­ņemti, Kosendzas iedzīvotāji un Kalabrijas gani klusēdami noskatījās notiekošajā. Daudzus no viņiem piespieda piedalī­ties rakšanas un dambju ierīkošanas darbos. Vestgoti veda sev līdzi veselus pūļus gūstekņu no pilsētām, kas bija mēģināju­šas pretoties barbaru straumei, un no kauju laukiem. Kalabrieši un gūstekņi bija galvenie strādātāji. Vestgotu un Dēmetrija vadībā viņi ar rokām, ar lāpstām un piķiem pārvietoja akmeņu un zemes tonnas. Kad Busento gultne bija sausa, sāka izpildīt Dēmetrija plāna otro daļu.

Ap būvlaukumu vestgoti izveidoja milzīgu karavīru kor­donu, kas liedza jebkuru pieeju un radīja aizliegto zonu. Zem upes sausās gultnes ļoti slepenās vietās kareivju uzraudzītas komandas sāka rakt kapus alu lielumā. Tika izrakti vairāki kapi dažādās vietās — gan upes dibenā, gan gar krastu. Visas bedres, izņemot vienu, bija tikai mānekļi nākamo kapu izlaupitāju maldināšanai. Dēmetrijs bija visur reizē un vadīja darbus.

Ap viņu pulcējās pretrunīgu kaislību pārņemtie vestgoti. Viņi bija ļoti mīlējuši un apbrīnojuši Alarihu, kas viņus bija vadījis pasaules iekarošanā, kas viņus bija padarījis līdztiesī­gus uzvarētajiem romiešiem. Viņi bija gatavi mirt par Alari­hu. Bet miris bija Alarihs. Tagad viņi pakļāvās šim pa pusei bizantietim, pa pusei ebrejam, ko vestgotu karalis bija izrau­dzījies par uzticības personu. Viņi nojauta, ka ap šo cilvēku norisinās kaut kas ārkārtējs un liels. Vislabāk informētie zinā­ja, ka tieši Dēmetrijs bija devis Alariham padomu pēc Romas krišanas izdzēst svēto uguni uz vestāliešu altāra. Galu galā visi bija piekrituši viņa priekšlikumam apglabāt Alarinu zem Busento ūdeņiem un nodot viņa pīšļus vienīgi cilvēku atmiņai. Taču ģenerāļus pārņēma arī nepatika, noraugoties Konstantinopoles gramatika augošajā varā. Viņi sapulcējās, retoram nezinot. Lai cik ļoti viņus sašķēla godkāre un nodomi, divos punktos viņi bija vienisprātis. Pirmais bija radies pēc apsprie­des: ir jāliek Alariham izgaist, kā ieteica Dēmetrijs. Otrais bija slepens: kad Alarihs būs izgaisis, jāliek izgaist pašam Dēmetrijam. Viss aizvien ir sarežģīts. Un viss arvien kļūst vienkāršs, līdzko atklāj sarežģītības cēloni. Bet pastāvēja vēl trešais punkts, ko ģenerāļi nezināja: vai nu savu spiegu informēts, vai arī nojauzdams to, ko no viņa slēpa, Dēmetrijs zināja ģe­nerāļu nodomu. Noslēpumā bija vēl viens punkts, kas būtu apstulbinājis visu Alariha armiju: Dēmetrijs vairāk par visiem alka Alariha ģenerāļu plāna piepildījuma. Taču tāpat arī viņš zināja, ka cerētie panākumi vienmēr ir neiespējami.

Mierīgs un bez cerībām — nevis tāpēc, ka mirs, bet tāpēc, ka nevarēja nomirt, — Dēmetrijs izturēja trešo manevru pos­mu — vestgotu iecerēto mūžības operācijas manevru.

♦

Ir kaut kas tāds, par ko man jābrinās, — Marija teica.

Nozvanīja pusdienas stundu. Mēs divatā pastaigājāmies starp Kazanovas, Gētes, Bairona, Šatobriāna, Tomasa Manna ēnām, nemaz nerunājot par vairākām citām.

— Par ko tev jābrinās? — es jautāju.

— Mani pārsteidz tas, ka Simons tik mazā mērā ir židisks.

Es brīdi vilcinājos. Prātoju, ko īsti viņa gribējusi pateikt.

Es raudzījos viņā. Viņa bija tikpat vieglprātīga, tikpat naiva un gandrīz tikpat dumja kā es. Ar gaišajiem matiem, acīm, kas piepeši bija kļuvušas zaļas, ar balto kreklblūzi un džin­siem viņa manī radīja iekāri. Man mazliet reiba galva. Kāda velna pēc noņemties ar kaut ko citu, ja ir viņas mute, viņas gurni, krūtis un slaidās kājas?

— Mēs esam idioti, — sacīju. — Noskūpsti mani.

Viņa mani noskūpstīja. Laiks bija jauks. Venēcija izgaisa. Nelikās, ka viņa manās skavās justos pārāk slikti. Man viņas apkampienos bija labi.

— Mēs visi mirsim, — viņa teica.

Sāku smieties. Mēs visi mirsim. Dzīve bija dievišķīga.

— Mani visvairāk pārsteidz tas, ka viņš varēja būt vienalga kas. Tas tiešām neatbilst manam priekšstatam par Mūžīgo Žīdu. Kad sapratu, kas viņš ir, sāku domāt par vissmalkākajām intrigām, par visblēdīgākajām kombinācijām, par Kabalu,

par Talmudu, par visādiem geto noslēpumiem. Viņam nav pat līka deguna. Manuprāt, naudu viņf mīl mazāk nekā es.

— Viņš ir snobs. Tu pati tā teici.

— Viņš ir dzīvojis, un tas ir viss. Viņaprāt — mazliet par daudz. Citi stāsta par kaujām pie Eparžas, par jaunības mīles­tību, par Melburnas Olimpiskajam spēlēm, par Komūnu, par 1929. gada krīzi, par Merilinu filmā Some like it hot, par aviā­cijas sākumiem, par atentātu pret pāvestu vai brīvdienām kal­nos. Viņš stāsta par to, ko redzējis. Viņš būtu varējis būt jebkas.

Ap mums skanēja akmens un ūdens himna. Venēcija dejoja saules staros.

Raudzījos Marija. Viņa smējās pretī dzīvei. Apliku roku viņai ap kaklu.

— Pasaule ir liela, — sacīju. — Pasaule ir maza. Ma­nuprāt, būt ebrejam pirmām kārtām ir ideja.

♦

Direktorijas laikā, konsulāta laikā un impērijas laikā Natalī de Noaja tika uzskatīta par vienu no visu laikmetu visvaldzinošākajām un viskoķetāka­jām sievietēm. "Viņa bija Armida," raksta viens no viņas mī­ļākajiem — Matjē Molē, Napoleona tieslietu ministrs, Burbonu jūrniecības ministrs un Luija Filipa ārlietu ministrs un padomes prezidents — viens no neskaitāmajiem politiķiem, kas jau iepriekš zvēr uzticību visiem esošajiem un nākama­jiem režīmiem un kas Balzakam kļuva par prototipu kādam Cilvēciskās komēdijas personāžam. "Viņa bija Armida. Viņas piemīliba un grācija pārspēja viņas skaistumu. Gan dziedot, gan runājot viņas balss valdzinājums bija pārvarīgs. Koķetē­rija jau robežojās ar māniju. Viņa nespēja paciest pat domu, ka vīrieša skatiens varētu viņai vienaldzīgi pārslīdēt pāri. Pie galda es dažu labu reizi pamanīju, kā viņa bažīgi lūkojas kal­potājos, kas pasniedza ēdienu, lai redzētu, kādu iespaidu uz tiem atstāj." Šī mānija — patikt un savaldzināt — iespējams, pamatos bija tas, ko salona psihologi mazliet pārsteidzīgi, lai varētu pāriet pie cita temata, dēvē par rakstura īpašību. Bet galvenokārt tā bija saistīta ar sabiedrības dzīvi un privāto dzīvi. Nekāda rakstura nav. Ir tikai situācijas. It tikai kāda notikuma un temperamenta sastapšanās. Pēc satriecošajiem revolūcijas piedzīvojumiem, pēc vairāk nekā pusduča gadu mokošu pārdzīvojumu, pārsteigumu un baiļu cilvēki domāja vairs tikai par izpriecām. Tikumi bija brīvāki, un dzīves prieks mutuļoja spēcīgāk nekā jebkad agrāk. Natalī de Noaja bija pārcietusi ne tikai vēstures nežēlību — tāpat kā daudzi. Viņa bija ievainota pašā sirdī. Un no savu bēdu augstumiem viņa metās izpriecu mutulī.

Bijušais marķīza de Laborda dārznieks bija viena tāda mutuļa un pārmērību centrā.

— Vai tad Natalī un jūs…? — Marija ar parasto stūrgal­vīgo neatlaidību jautāja.

— Vai Natalī un es…? — Simons pārjautāja, raudzīda­mies viņai acīs.

— Jā. Jūs taču saprotat, ko gribu jautāt.

— Nepavisam, — Simons skarbi atbildēja. — Turklāt tas uz jums neatteicas.

— Marij, tu vienmēr pārspīlē, — es viņai čukstēju.

Izaks neapmierināts noraudzījās Natalī panākumos un to

bēdīgajās sekās. Vīrieši drūzmējās ap jauno sievieti, lai dotu viņai padomus, sniegtu palīdzību un visādi mierinātu. Viņa daudz smējās. Viņa bija izmisusi. Viņa bija atgriezusies Parīzē, kur aizvien spožāk un spožāk mirdzēja Bonaparta zvaigzne. Būdama tālu no Šarla, viņa demonstrēja vispilnīgāko neatka­rību. Viņa sāka zīmēt. Viņa apmeklēja gleznotāja Moro darb­nīcu. Viņa kļuva par Molē draudzeni. Lai kā, viņa turpināja sakaru ar Ventimiju, bet dusmojās uz viņu — tāpat kā uz Šarlu, kā uz citiem, viņa Ventimiju nicināja, atdevās viņam ar riebu­mu, ik mirkli lika manīt, ka viņu nemīl un nekad nav mīlējusi. Izmisums kā lipīga slimība no Natalī de Noajas pārgāja uz de Ventimija kungu. Viņš vairs nespēja mīlināties ar sievieti, kurā bija neprātīgi iemīlējies un kura viņam atdevās aiz bēdām un vienaldzības. Viņš pazemīgi lūdza atļauju viņu at­stāt un doties projām no Parīzes.

— Kāda gan man par to daļa? — Natalī atbildēja.

Atbildes tiešums Ventimiju satricināja.

— Es domāju, ka… — viņš iesāka.

— Jūs pārāk daudz domājat, — Natalī teica. — Jūs abi ar Šarlu vienmēr esat par daudz domājuši.

Ventimijs nolieca galvu. Vai nekad viņš nebūs izpircis netaisnību pret šo sievieti, kuru mīlēja vairāk par visu?

— Es jūs mīlu, — Ventimijs sacīja. — Jūs nevēlaties mani mīlēt. Mēģinot noturēties pie dzīves, man ir tikai viens atrisi­nājums — doties tālumā. Bet man gribētos, lai reiz jūs man dodat kaut ko, pareizāk sakot — kādu.

Pretēji tik daudziem pierādījumiem, iespējams — par spīti tam, ko viņa domāja, Natali de Noaja juta pret Ventimiju lielu draudzību. Ja nebūtu bijis Šarla un tā sazvērestības, viņa arī būtu varējusi Ventimiju mīlēt neprātīgi. Bet bija Šarls, bija misis Ficherberta un sazvērestība pret viņu — Natalī, ko viņa nepiedeva. Vairāku pavērsienu dēļ Ventimijs kļuva par misis Ficherbertas upuri. Natalī paskatījās uz viņu.

— Ko jūs vēlaties? — viņa jautāja.

— Lai jūs man dodat Izaku un lai viņš man seko tālu pro­jām no Parīzes un no jums. Tā kā es vēlos jūs aizmirst un jūs mani nemīlat, viņš būs mana pēdējā saite ar dārgajām atmi­ņām par jums.

Un tā marķīza dc Laborda dārznieks, kādreizējais FukjēTenvila skrīveris, bijušais vikonteses de Noajas sekretārs visos uzdevumos kopā ar de Ventimija kungu šķērsoja Alpus. Viņi apmeklēja Milānu un Venēciju, un Ravcnnu, un Florenci, un Asīzi. Izaks jau pazina svētā Franciska pilsētu un laimīgs to ie­raudzīja atkal. Dažus mēnešus viņi uzturējās Romā. Viņi ar baudu pastaigājās pa šīm atmiņu bagātajām vietām. Viņi aiz­ceļoja līdz Neapolei, kur laiks bija ļoti jauks un karsts. De Ventimija kungs nekad nerunāja ar Izaku par de Noaja kundzi. Viņš mira klusēdams. Lai viņu izklaidētu, Izaks prātoja doties uz Sicīliju, pa ceļam iegriežoties Kalabrijā un Kosendzā.

— Sicīlija? — Ventimijs jautāja.

— Tā ir skaista, — Izaks atbildēja. — Aizbrauksim uz Noto, kas ir barokāla, uz Segesto un Agriganti, kas ir Sicīlijā nomaldījušies Grieķijas gabaliņi, mēs pastaigāsimies pa Monreālu, kas ir arābiska un normandiska, nokļūsim līdz Ennai un Erikei — tās ir mežonīgas un varenas, mēs, manu saimniek, godināsim Palermas kapuciešu skeletus un Fridriha II — pa­saules satricinātāja — kapu.

— Es mīlu nāvi, — Ventimijs sacīja. — Dosimies uz Sicīliju!

— Neviens labāk par mani nesapratīs jūsu vēlēšanos mirt. Un tomēr ir jāprot padoties liktenim un dzīvot. Nekas mums nepalīdz tik ļoti kā pasaules aina.

— Jūs zināt visu, — Ventimijs teica. — Jūs esat bijis visur.

— Esmu mazliet ceļojis, — īzaks atbildēja.

— Kosendza? — Ventimijs jautāja.

— Tā ir maza un neievērojama pilsētiņa, taču diezgan in­teresanta. Ja vēlaties, es jums pastāstīšu.

īzakam Lakedcmam nebija laika pastāstīt savam saimnie­kam par to, kas noticis Kosendza. De Ventimija kungs noslīka Neapoles līcī netālu no Kapri. Viņš bija aizbraucis no Sorento, kas tolaik bija maza, burvīga pilsētiņa, pilna angļu dzejnieku, diloņslimnieču, mīlētāju, pilna skurbinoši smaržojošu apelsīnkoku un citronkoku. Salu, jūras mirāžu, nāvējošu sirēnu savaldzināts, viņš aizpeldēja par tālu un vairs neatgriezās. Tas bija gandrīz tajā pašā laikā — dzīve nekad neapstājas, tā stei­dzas un nekad neapstajas —, kad Natalī de Noaja kā negaisā, kā nolādētībā sastapa Šatobriānu.

♦

Taisniba, esmu daudz ceļojis. Esmu pastaigājies pa visu pasauli, gandrīz vai visur esmu stie­pis savu nemirstības nastu. Cilvēki īstenībā vispār neko citu nedara: kopš mūžības viņi ir nemitīgi ceļotāji.

Mūsdienās jūs gluži dabiski vienu dienu esat Parīzē, nā­kamajā dienā — Ņujorkā, aiznākamajā — Venēcijā, pirms dodaties uz Bali, uz Luksoru vai Udaipuru. Jūs pat vairs nece­ļojat: jūs visi pārvietojaties, un es daru tāpat, jo Mūžīgais Žīds tagad klīst pa Konkordijas laukumu skaņas ātrumā. Gadu simtiem un tūkstošiem jums šķita, ka cilvēki nekustas, ka viņi paliek kā sastinguši, ka precas savā starpā vienā ciemā vai ie­lejā, ka viņi nomirst turpat, kur piedzimuši. Tā ir taisnība, un ta nav taisnība. Kopš neatminamiem laikiem ir bijuši ļaudis, kas sapņo par kaut ko citu, ir cilvēki, kuri kustas. Gribat vai negribat, jūs visi savā ziņā esat mūžīgie žīdi. Jo tādā vai citādā veidā jūs dodaties uz citurieni.

Ebreji un arābi cīnās savā starpā Izraēlā, Palestīnā, Tuva­jos Austrumos. Viņi cits citu apsūdz, ka nupat tikai ieradušies svešā zemē. Taisnība, ka ebreji saradušies no visurienes — no Aušvicas krematorijām un Sibīrijas koncentrācijas nomet­nēm, no Polijas geto un Jemenas teltīm, no Ņujorkas biržas un Londonas saloniem. Taisnība arī tā, ka arābi jau bija Arābijā, kad Salamans un Dāvids valdīja Jūdejā. Un Jeruzaleme piederēja romiešiem ilgi pirms tam, kad sāka piederēt arā­biem. Bet Ābrahāms pats nāca no Ūras, no Haldejas un no Mezopotamijas. Arābi dažos gados aizklīda no Persijas un no

Indijas robežām līdz pat Gibraltaram un Spānijai, līdz Puatjē un Samarkandai. Iespējams, jūs iedomājaties, ka, arābu at­spiesti, vismaz spānieši tiešām bija savā zemē. Nepavisam ne: tie bija vandaļi, kas deva savu vārdu Andalūzijai, un Spānija ir pilna alanu, svēbu un vestgotu, kas nāca no Donavas un Skandināvijas. Lai vēlāk atkarotu actekiem un maijiem un Peru inkiem Kortesa, Pizarra, Amerigo Vespuči un Kristofora Kolumba Ameriku.

Ak, Amerikas indiāņi nu gan ir īstie savas zemes ļaudis, īs­tie iezemieši, ko padzinuši iekarotāji! Domājiet vien! Viņi nāk no Āzijas, no kuras pa sauszemi pirms trīsdesmit vai četrdes­mit tūkstošiem gadu ir ieradušies pa Beringa jurasšaurumu sausām kājām. Tas tāpēc, ka cilvēks vienmēr ir klejojis pa pa­sauli. Franki ir ieradušies no citurienes, grieķi ieradušies no citurienes, Enejs ieradās no citurienes — visi atnāk no citu­rienes. Un pats cilvēks ierodas no citurienes. Tagad ikviens zi­na, ka nav piedzimis Ēdenes dārzā pirms apmēram seštūkstoš gadiem, kā iztēlojās Bosijē. Ka viņš radies Āfrikā pirms trim miljoniem gadu vai arī, ja jums tā liekas pareizāk, — no mel­na, spalvaina zvēra, kas atgādināja pērtiķi. Un ka no pašiem pirmsākumiem viņš ceļojis pa pasauli — uz zemēm, ko vēlāk sauks par Āziju, un tām, kurām dos Eiropas vārdu. Un ka gan lieli, gan mazi kustoņi, dzīvas būtnes, no kurām viņš radies, jau pirms daudziem miljoniem gadu klejoja gan pa sauszemi, gan ūdeni, cauri Visumam.

Antīkajos laikos ķīnieši ieradās Romā. Franciskāņi ap­meklēja Ķīnu jau pirms Marko Polo. No Balkāniem noguris, Aleksandrs Lielais devās uz Persiju un Indiju. Mongoļi atnāca līdz pat Vīnei. Arābi šķērsoja Pirenejus, iekaroja Sicīliju un apdraudēja Provansu. Vikingi nokļuva, no vienas puses, Kijevā un Bizantijā, no otras — Normandijā un Burgoņā — līdz pat Gibraltaram, kur, pirms bija sākuši izmantot par aizsardzības līdzekli vaļu taukus, dabūja saules dūrienu, un savukārt līdz Sicīlijai un apmetās Apūlijā. Visā vēstures gaitā nebeidzas staigāšana, krusta kari visādos virzienos un nozīmēs, ekspedī­cijas ar dubultam ieejam un daudzām izejam, sūtņi, atklājumi, migrācijas un pastaigas.

Kad runāju par pastaigām, tās ļoti bieži ir tikai piespiedu pastaigas, piespiedu pārvietošana. Vai tad es staigāju prieku pēc? Daudzi ir līdzīgi man. Visbiežāk viņi pakļaujas, viņi bēg, vēsture viņus vai nu velk, vai stumj, viņi visiem spēkiem pū­las palikt dzīvi. Bēgļi, deportētie, karagūstekņi, dezertieri, ķīl­nieki, trimdinieki un izraidītie — viņiem bieži ir nācies iet arī, važās sakaltiem. Administratori, pārvaldnieki, vēstnieki vai vicekaraļi, jūrnieki vai pētnieki, vai misionāri ceļojumiem bieži ir raduši visdažādākos iemeslus — gan visnopietnākos, gan bērnišķīgākos. Viss ir labs diezgan, lai tikai dotos ceļā: ti­cība, nauda un peļņas kārdinājums, nepiepildītas kaislības, dzimtenes mīlestība un zinātkāre. Reizēm pat — un it īpaši pēdējā laikā aizvien vairāk un vairāk — viņi pārvietojas prie­ka pēc. Pretēji tiem, kas pošas ceļā, jo viņu vienīgā izvēle ir vai nu iet, vai nomirt, līdzās visiem, kurus dzinušas kaislības vai diženuma sapņi, ir visi tie un visas tās, kas šķērso kontinentus tikai tādēļ, lai atrastu kaut ko jaunu, kā pasaulē vairs nav, un nekam nederīgo ikdienas laimi.

♦

Jusento upes gultnē kopā ar Alarihu tika apglabāti neaprēķināmi dārgumi. Vairākas die­nas un naktis Roma un daudzas citas pilsētas bija pakļautas vestgotu laupīšanai. Baznīcas mums saprotamu iemeslu dēļ tika saudzētas. Pilis un tempļi atdeva šedevrus Alariha ariāniešiem. Antīkās statujas, zelta vāzes, dārglietas, manuskripti, pagānu kulta priekšmeti tika sakrauti ratos un aizvesti līdzi karapulkiem uz dienvidiem — uz Sicīliju. Daļa šā laupījuma pavadīja mirušo karali viņa mūža mājās Kalabrijas zemē.

Kad kapi bija gatavi, vestgotu karavadoņi sagatavoja ap­glabāšanu. Tā norisinājās nakti, lāpu gaismā, karavīriem ar dziesmām godinot karali, viņa uzvaras un diženumu. Dēmetrijs vēlreiz bija apbedīšanas izrīkotājs un tumsas valdnieks. Kamēr daļa kareivju turēja dzelzs lokā svēto joslu, pa kuru virzījās bēru gājiens, bet citi uzmanīja dambjus, kas nospros­toja upes ūdeņus, viņu vadoņi kopā ar ļoti rūpīgi izraudzītiem kareivjiem un veselu puli gustekņu, kuri veda laupījumu, devās uz gultnes dziļumu, kur vēl neplūda ūdens. Alariha nedzīvais ķermenis tika nolikts uz divpadsmit karavadoņu nesta kata­falka. Viņi virzījās uz priekšu lēnā solī, tumsā skanošo apbe­dīšanas dziesmu, cimbalu un kara tauru ritmā.

Skats bija drūms, nomācošs un grandiozs. Dēmetrijs tajā noraudzījās pa gabalu: viņš stāvēja uz dambja, kas aizturēja upes ūdeni un aizvirzīja to projām no gultnes. Viņš tumsā re­dzēja uguns čūsku aizlokāmies un aizslīdam lejup uz kapu pusi. Tālumā viņš dzirdēja barbaru bēru dziesmas. Viss notika tieši tā, kā viņš bija paredzējis. Viņš bija paredzējis tumsu un lāpas, dziesmas un klusumu, lēno bēru gājienu, kas slīdēja lejup uz upes pusi, zelta un marmora dārgumus ceļā uz aprakšanu.

īstā kapa izraudzīšanās bija atlikta uz pēdējo brīdi. Kata­falkam virzoties garām bedrēm, kas palika neizmantotas, gūs­tekņu grupas lika nogāzties sastatnēm, kuras turēja uz tām sakrautos smagos akmeņus, un aizmūrēja šķietamos kapus; tie kļuva par zagļu slazdiem. Beidzot gājiens apstājās pie vie­nas no klintī izkaltajām alām: tā uz visiem laikiem kalpos par kapu barbaru karalim, kas pirmais iekarojis Mūžīgo pilsētu.

Kareivji novietoja Alariha līķi telpas vidū, ko apgaismoja lāpas. Ap to sakrāva vestgotu laupījumu. Statujas un vāzes, dārglietas un mākslas darbi krājās apkārt katafalkam un bei­gās to pārklāja. Kāds ariāņu bīskaps — Vulfilas pēctecis — svētīja mirušo karali un noskaitīja lūgsnas viņa dvēseles mie­ram. Kad viss bija beidzies un vadoņi, kas stāvēja uz kapeņu sliekšņa, dažus soļus atkāpās, lai ļautu vinču turētajiem akmeņiem ar pērkonīgu, pa upes gultni aizdunošu dārdu nogāzties no kraujas un aizsprostot Alariha kapenes ieejas, nakts jau tuvojās beigām.

Pavēles kā degļa liesma aizsteidzās no viena armijas gala līdz otram. Busento gultne, kas visu valdnieka apbedīšanas beigu posmu bija sastingusi klusumā un nekustībā, piepeši atdzīvojās. Pulki, kas tur augšā ielenca upes ūdeņus, gājienu un dambjus, palaida tvērienu vaļīgak. Vestgoti sagrupējas abos krastos, kas pacēlās virs klintīs un zemē iemūrētā kapa. Izbijušies gūstekņi riņķoja upes dibenā ap alām, ko nesen bija izrakuši nosusinātajā zemē. Vēl skanēja saucieni, auļoja ziņ­neši, tumsā liesmoja lāpas, tika rādītas noslēpumainas zīmes. Dažu vīru pavadīts, kāds vestgotu virsnieks aizelsies piestei­dzās pie dambja, uz kura stāvēja Dēmetrijs. Tajā bija izveidota sistēma, kas ļāva vienā rāvienā pavērt upes straumei brīvu ceļu uz veco gultni. Lai sistēmu iedarbinātu, bija jānokāpj dambja pakājē, jāizrauj divi mieti un ātri jāuzkāpj pa koka re­delēm krastā.

— Operācija pabeigta! — vestgotu virsnieks teica Dēmetrijam.

— Labi, — Dēmetrijs atbildēja.

— Vai viss kārtībā?

— Viss kārtībā.

— Izpildīt! — virsnieks pavēlēja.

Dēmetrijs pa trepēm nokāpa līdz dambja pakājei. Tur no­nācis, viņš pavērās debesīs. Viņš redzēja slienamies sev pāri milzīgo dambja masu, kas gaistošajā tumsā nosprostoja Buscnto straumi. Vēl blāvi vizēja dažas zvaigznes. Austrumos — Silas un Adrijas pusē — jau blāvoja gaišums.

— Un ja nu… — Dēmetrijs čukstēja, piepešas, neprātīgas cerības pārņemts.

— Kas tur notiek? — no dambja virsotnes sauca vestgotu virsnieks.

— Es tūlīt to izdarīšu, — Dēmetrijs atbildēja.

Un viņš parāva abus mietus.

Pār Alariha kapu un uz visām pusēm bēgošajiem, plūdos nonākušām skudrām līdzīgajiem gūstekņiem gāzās ūdens masa. Vestgotu virsnieks jau bija nevērīgi aizspēris koka rede­les upē, kas acīm redzami piepildīja gultni.

♦

Is^artafils bija Popejai daudz stāstījis par Salamana templi un Jeruzalemi. Miesa un kaisle, bauda un fiziska saprašanās, un glāsti bija radījuši starp viņiem stipras saites. Kad viņi viens otra skavās bija sasnieguši baudas apogeju, Popeja cieši piekļāvās Kartafila krūtīm, un viņš bieži sāka skaļā balsī sapņot par savu bērnību Galilejā un amatnieka jaunību svētajā Dāvida pilsētā, ko bija okupējuši romieši. Viņš pietiekami saglabāja paškontroli, lai būtu piesar­dzīgs izteikumos par prokuratoru Ponciju Pilātu un juceklī­gajiem notikumiem, kas norisinājās viņa laikā. Taču pavasa­ris Galilejā, ziedošie augļu koki, Lieldienas Jeruzaleme, ebreju dziļā ticība viņam iedvesa vārdus un tēlus, kas pārsteidza bla­kus guļošo ķeizarieni — viņa patlaban lēnām atgriezās ieras­tajos krastos, no kuriem bangu eksaltācija viņu bija aizrāvusi. Viņa klusēja. Viņa alkatīgi klausījās, tikai laiku pa laikam paceldama galvu un pavērdamās mīļākajā, lai uzdotu kādu jautājumu. Viņš atbildēja vienkāršiem un spēcīgiem vārdiem, un tālu no Nerona galma maziskuma un šausmām Popejai piepeši pavērās vesela nepazīstama pasaule, kur krāsas bija spilgtākas un jūtas — cildenākas. Viņu sajūsmināja Dāvids un Batseba, Samsons un Dalila, Jāzeps un Potifars. Viņa uz­deva jautājumus par svešā un vienīgā Dieva noslēpumiem — Dieva, kura seju bija aizliegts attēlot un kura vārdu nedrīkstēja izrunāt, bet no kura tomēr viss bija atkarīgs.

— Viens pats Dievs? — viņa čukstēja.

— Viens pats Dievs.

— Un viņš spēj visu?

— Viņš spēj visu.

— Greizsirdīgs un nežēlīgs dievs?

— Taisnīgs un varens Dievs.

Ziņkāres vietā pamazām radas interese un simpātijās. Se­kojot Renānam, visi kaut cik nopietnie Romas impērijas vēs­turnieki, kam nepietiek pieminēt piecsimt ēzeļmātes, kurām jādod piens ķeizarienes peldēm, nedz ari ar vārda pouppee (lelle — tulk.) izcelsmi no vārda Popeja, kas ir apšaubāma, konstatējuši, ka īsā mūža nogalē Nerona sievai bijusi dīvaina nosliece uz jūdaismu, tomēr nekādi neizskaidrojot šo viņas laikmetam un videi, un it īpaši — viņas sabiedriskajam stā­voklim tik pārsteidzošo tieksmi. Par mīklas atminējumu var pieņemt vienīgi Kartafila un Popejas slepeno sakaru.

Popejai reliģiska iesvētīšana nebija šķirama no fiziskas baudas. Kaut arī gados vēl tik jaunai, viņai jau bija bijuši trīs viri: Rufs Krispins, pretoriāņu prefekts, nākamais imperators Otons, kas tika izsūtīts uz Luzitāniju, valdošais imperators Nerons un vēl — daudz mīļāko. Tieši Kartafils viņai atklāja gan vienīgā Dieva eksistenci, gan arī fizisko baudu. Viņa ne­mitīgi pārgāja no viena uz otru, mijot glāstus un jautajumus. Tikko mīļākais Popeju bija aizvedis sev līdzi uz Jēkaba kāp­nēm, pie Salamana tempļa vai Nīlas krastos pie Mozus bērnī­bā, viņa piepeši pamodās vislaicīgākajām baudām. Viņa noliecās pār mīļāko un ar roku, ar muti, ar visu pašas baudas radīto augumu atmodināja to savukārt un veda atpakaļ pie sevis. No jauna baudījuši, viņi ilgi nekustēdamies gulēja viens otra skavās.

— Tava ideja… — Popeja iesāka.

— Par to nerunā! — viņš teica. — Ne ar vienu.

— Bet kā — kā lai to izpilda? — Popeja neatlaidās.

— Vienīgais līdzeklis, — viņš sacīja, — vienīgais lidzeklis ir imperators. Par to nevajag runāt ne ar vienu, vajag pamazī­tēm to iesakņot imperatora prātā. Un Neronu var pārliecināt viens vienīgs cilvēks — tu.

— Es viņu pārliecināšu, — Popeja sacīja.

— Par to es nešaubos, — Kartafils atbildēja, glāstīdams viņas krūtis un neizturami gausi tuvodamies vēderam un cis­kām. — Par to es nešaubos. Tu proti to izdarīt. Es neesmu pazinis nevienu, kas prastu tik labi pārliecināt kā tu.

♦

Vikonts de Šatobriāns jau bija pazinis un milējis daudzas sievietes, kad kārtējā mīļākā viņu iepazīstināja ar Natall de Noaju. Viņa bija koķeta, viņš — ie­domīgs. De Buaņa kundzei, kas mums ir atstājusi memuārus, kuros atdzīvojas visa sabiedrība un par kuru Simons Fusgengers runāja ar lielu tīksmi, viņa pati pavisam vienkārši esot atzinusies: "Es tiešām esmu nelaimīga. Līdzko iemīlos vienā, uzreiz atrodas kāds cits, kas man patīk labāk." Par to visu bija vainojami Šarls de Noajs, de Ventimijs un misis Ficherberta. Bet par Šatobriānu — par valdzinātāju, par ģēniju, par valdzi­nāšanas ģēniju kāda gudra sieviete ir sacījusi: "Es redzu, ka nav labi mīlēt Renē, viņš nevairās no harēma, viņš, tāpat kā Bairons, būtu varējis sacīt: Kopš Trojas kara neviens nav tik daudz nolaupīts kā es." Karalis Luijs XVIII asprātīgāk, nekā varētu gaidīt no tik resna vīrieša un tik dumju valdnieku brāļa, atzīst: "De Šatobriāna kungs varētu redzēt ļoti tālu, ja vienmēr nestāvētu pats sev priekšā," un vēl tas nelietis Molē, viņa visintīmākais ienaidnieks, nežēlīgi un varbūt arī ne visai taisnīgi ir sacījis: "De Šatobriāna kungā mani vienmēr ir pār­steigusi viņa apbrīnojamā spēja saviļņoties, nekad neko pa īstam v nejūtot." Ļoti drīz katrs no savas puses, atklāti to nepaziņo­jot, gandrīz vai neatzīstoties paši sev, katrā ziņā nedarot neko tādu, kas varētu uzlikt pienākumus nākotnē, kuru abi dažā­du, tomēr salīdzināmu iemeslu dēļ gribēja atstāt iespējami brīvu, Šatobriāns un Natalī viens otrā iemīlējās. Tas bija pamatīgs trieciens.

Pēc de Ventimija nāves Izaks Lakedems atgriezās pie de

Noaja kundzes. Viņš mēģināja to pārliecināt, ka Neapoles liča drāma ir bijis nelaimes gadījums. Viņa pa īstam nenoticēja. "Ir ar kaut ko jānodarbojas," viņa rakstīja brālim, "jo prāts kļūst vājš no sāpīgajām domām, kas bez mitas atgriežas. Ja prāts ir skarts, jūtas pagaist, un tad jau labāk simtreiz mirt." Tomēr Natalī pa īstam nezaudēja nedz prātu, nedz jūtas: viņa jau domāja vairs tikai par Renē.

Tobrīd Šatobrians cinijās ne vien ar sievu kā vienmēr un savām mīļākajām, bet arī ar vēsturi. Hercoga d'Angjēna nave viņu sanaidoja ar Bonapartu, kas tolaik pamazām pārvērtās par Napoleonu. Šatobriāns nebija un nevēlējās būt nedz mi­nistrs, nedz vēstnieks, tāpēc uzskatīja par labāku atstāt Fran­ciju, kur, par spīti Kristiānisma ģēnija triumfam, viņš vairs nebija pirmais un pretinieka uzvaras nogurdinaja dzirdi. Viņš devās uz Grieķiju un Jeruzalemi. Savukārt Natalī — iespē­jams, lai bēgtu no viņa, — posās uz Spāniju. Tolaik ceļojumi nebija nekāds joks. Tie bija ilgi un reizēm šķīra uz visiem lai­kiem. Renē aizbraukdams lika uz spēles visu. Viņš aizrakstīja Natalī, atzīdamies mīlestībā, un vēstuli nodeva īzakam Lakedemam, lai tas to nogādātu mīļotajai.

Izaks jau reiz bija padarījis nelaimīgu dc Noaja kundzi, vēlēdamies viņu izglābt un pačukstēdams viņas vīram neveik­smīgu domu, kura, pārveidotā, paplašināta, degradēta līdz neticarnibai, kas tomēr ir patiesība, noveda pie Sorcnto traģē­dijas. Viņš nevēlējās velreiz kalpot mīlestībai, no kuras neko labu negaidīja. Viņš Šatobriāna vēstuli paturēja pie sevis.

Pēc Natalī klusēšanas Šatobrians drīz vien noprata, ka viņa vēstuli nav saņēmusi. Viņš ļāva vaļu izmisumam. Sarakstē ar Žubēru — savu vistuvāko draugu — vieglu un dzidru dvēseli, kas tīrās nejaušības dēļ bija nonākusi miesā, — valdzinošu būtni, kura nelikās dzīvojam šaipasaulē un izplēsa no grāma­tām lapas, ja tās viņam nepatika, — ir divas viena pēc otras nosūtītas vēstules, kas rakstītas Venēcijā, no kuras viņš devās uz Austrumiem; līdz šim tās nav guvušas Aizkapa atmiņu au­tora komentētāju un apbrinotaju pienācīgu uzmanību. Taču katrs var pārliecināties par to esamibu Šatobriāna Vispārējā sarakstē, ko Pjērs Ribereta kungs publicējis Galimara apgādā.

"Kaut īzaku parautu jods! Vai gribat saderēt, ka viņš nav nodevis vēstuli adresātei? Es taču to viņam iedevu Jūsu klāt­būtnē. Pamatigi izmazgājiet viņam galvu, ja viņš Jums gadas pa rokai. Tūkstoškārt izlamājiet viņu. Tomēr, ja viņš vēstuli nav pazaudējis, lai viņš to nodod minētajai personai un lai de­besis viņam piedod. Manuprāt, tas jau pārsniedz žēlsirdības robežas. Es būtu braucis projām (sīc) rīt, ja būtu te atradis at­bildi uz īzaka pazaudēto vēstuli. Nožēlojamais!" Pēc četrām dienam uzrakstīta vēl viena vēstulē: "Es veltīgi gaidīju atbildi uz vēstuli, ko pirms manas aizbraukšanas īzaks nodeva vai kas viņam bija jānodod. Esmu ļoti nobažījies. Tā bija ļoti sva­rīga vēstulē. Tā bija adreseta de Noaja kundzei. Tā bija tada, ka, nekavējoties saņemot apmierinošu atbildi, es jau būtu de­vies tālākā ceļā. Redziet nu, kādu ļaunumu nodarijis īzaks! Manuprāt, viņš Jums apgalvos, ka vēstuli ir nodevis. Bet tada gadījumā de Noaja kundzes klusēšana būtu tiešām neizskaid­rojama un liecinātu par jo lielāku nelaimi. īzaks droši vien vēstuli pazaudējis. Vai viņš nav to atstājis kantorī, kur apmai­nīja manas biļetes? Papūlieties visādā ziņā panakt, lai viņš at­zīstas noziegumā — vai nu ar spēku, vai pa labam. Es viņam pat apsolu dzeramnaudu, ja viņš vaļsirdīgi atzīsies: "Esmu vēstuli pazaudējis." Ja viņš sava jūkli to atkal atrod, lai viņš to vienkārši nodod, kaut ari tā jau ir tik veca. Es zinu, ka atkār­tojos. Bet tiešām esmu nobažījies. Atbildi sūtiet uz Venēciju pastā pēc pieprasījuma. Par visu šo notikumu nerunājiet ne ar vienu. Es Jūs lūdzu iegriezties mana dzīvokli un paņemt vi­sas vēstules, kas tur atrodas, sakot, ka tās man nosūtīsiet. Jūs tās paturēsiet pie sevis un nodosiet man, kad atgriezīšos."

Te viss ir skaidrs kā diena. Tas ir noslēpums saules gais­mā: baiļošanās par milestibu, niknums uz īzaku, cerība, ka viņš tomēr vēstuli ir pazaudējis, jo Natalī klusēšana, ja viņa vēstuli saņēmusi, būtu visbriesmīgākās mocības, aizdomas pret citām sievietēm — gan sievu, gan mīļākajām, kurām gan Parīzē, gan Venēcijā viņš katrā ziņā vēlējās noslēpt Natalī vēs­tījumus, kaut gan to vispār nebija… Izaka Lakedema manevri visas šīs dienas smagāk nospieda Venēcijā klīstošā ģēnija prātu nekā cita ģēnija manevri pie Austerlicas vai Jēnas.

Uztraukumam nebija nekāda pamata. De Noaja kundze Renē klusēšanas dēļ cieta vismaz tikpat briesmīgi kā Šatobriāns cieta Natalī klusēšanas dēļ. Neviena Žubēra vai de Noaja kundzes vēstule nepienāca Venēcijā, kur Šatobriāns nepacie­tībā dīdījās un trīsreiz dienā nevis apskatīja Karpačo šedevrus vai apmeklēja Akadēmiju vai Jūras muitu, vai Izdziedināšanas baznīcu, bet gāja tikai uz pastu. Dienu pirms Šatobriāna doša­nās uz Grieķijas tempļiem un Svētā Kapa baznīcu Venēcijā ieradās pats Izaks Lakedems — sajūsmināts un nokaunējies. Viņš diendienā bija vērojis, kā kundzi plosa kaislība uz dižo rakstnieku. Viņu sāka mocīt sirdsapziņa, un galu galā viņš noglabāto vēstuli nodeva adresātei. Pārsteigtā Natalī dc Noaja neuzdeva nevienu jautājumu un acumirklī atguva visu savu leģendāro valdzinājumu un eksaltēto jūsmu. Viņa aizsūtīja pie Šatobriāna pašu īzaku, lai tas viņam pateiktu, ka viņa mīl un brauc uz Granadu viņam atdoties.

Tā un vienīgi tā ir izskaidrojami liesmainie vārdi, ko Re­nē ierakstīja Aizkapa atmiņās un izsvītroja no tam, pirms tos atrada un publicēja nolāpītais Sentbēvs: "Bet vai esmu patei­cis visu par Dezdemones ostā iesākto un Himcneja zemē pabeigto ceļojumu? Vai es devos pie Kristus kapa kā grēku nožēlnieks? Manu dvēseli piepildīja viena vienīga doma; es rītin apriju mirkļus; zem nepacietīgās buras, ar vakarzvaigznei pievērstu skatienu es viņam lūdzu vēju, lai trauktos vēl ātrāk, lūdzu slavu, lai mani mīlētu. Es cerēju to atrast Spartā, Sionā, Memfisā, Kartāgā un aizvest uz Alhambru. Kā man pukstēja sirds, tuvojoties Spānijas krastiem! Vai mana atmiņa tāpat sa­glabās arī to, kā es pārcietu pārbaudījumus? Cik daudz nelaimju sekoja šim noslēpumam! Saule tās apgaismo jopro­jām; prāts, ko esmu saglabājis, man tās atgādina. Ja slepus iegūstu laimes mirkli, to aptumšo atmiņas par šīm valdzinā­juma, sajūsmas un neprāta dienām."

Simons Fusgengers šīs rindas zināja no galvas. Viņš tās deklamēja aizrautīgi un mazliet par daudz svinīgi un daiļru­nīgi krēslā, kas nolaidās pār pilsētu un krastu, no kura svēt­ceļnieks — laulības pārkāpējs bija iekāpis kuģī ne tikai viņa acu priekšā, bet kopā ar viņu.

Tajā laikā Parīzē Mercure de Frartce publicēja fragmentus no vēstules par Venēciju, ko bija rakstījis Šatobriāns pirms īzaka Lakedema ierašanās, kad viņš vēl nekā nezināja par Natalī de Noajas īstajām jūtām. Pavisam vienkārša iemesla — mīļotās sievietes klusēšanas — dēļ, vērojot ar tik lielu skaistu­mu apveltīto jūras valdnieci, gandrīz no katra vārda dveš nepacietība, niknums, visdrūmākais noskaņojums: "Ja nemaldos, šī Venēcija jums iedvestu tādu pašu nepatiku kā man. Tā ir pretdabiska pilsēta. Te nevar paspert ne soli, ne­kāpjot gondolā, vai arī ir jāklīst pa šaurām ejam, kas drīzāk at­gādina gaiteņus nekā ielas. Venēcijas arhitektūra — gandrīz visa Palladio radīta (sic) ir pārāk untumaina un daudzveidīga. Te gandrīz visas pilis liekas uzceltas pa divām vai trim cita uz citas. Slavenās gondolas visas ir melnas un izskatās tādas, ka tajās vislabāk varētu pārvadāt zārkus. Pirmo, ko ieraudzīju, es noturēju par laivu, kas ved mironi." Šie estēta spriedumi, tikko kļuva zināmi Parīzē, sacēla lielu traci, kurā netrūka ari ironijas. Jo vairāk tāpēc, ka avīzes redakcija vēstuli ievadīja ar dažām rindām, kas bija tikpat kā rožukronis un vīraks un ko Simons mums noskaitīja, priecīgi smiedamies: "Esam pārlie­cināti, ka iepriecināsim Mercure lasītājus, dodot ziņu par kādu ceļotāju, par kuru tik ļoti interesējas literatūras un reli­ģijas draugi."

♦

ir grūti iedomāties, ka doma apsūdzēt kristiešus jūlija ugunsgrēka izraisīšanā pati no sevis varētu ienākt prāta Neronam. Kas gan viņam iedvesa šo ciet­sirdīgo ideju?" Marija, acis iepletusi, atklāja Simona atbildi uz Renāna jautājumu. Kristīgie nebija vainīgi Romas uguns­grēkā. Taču doma viņus apsūdzēt bija ģeniāla. Ir zināmi ne­skaitāmi piemēri, kad kristieši, par pagānu kultu sašutuši, ir vērsušies pret tempļiem un dievu statujām. Vairāk nekā ie­spējams, ka Jēzus mācekļu nostāja posta laikā ir bijusi visai neskaidra. Nav šaubu, ka bija tādi, kuriem pietrūka cieņas un nožēlas, noraugoties sadegušajos tempļos, iespējams, viņi pat neslēpa savu gandarījumu. Viņi nebija izraisījuši šo uguns­grēku, bet viņi noteikti par to priecājās. Tāpēc kristiešus varēja nosaukt, ja iespējams tā izteikties, par dedzinātājiem sapņos. Kartafila slazds nevainīgajiem, kurus neieredzēt viņam bija daudz iemeslu, bija izveidots meistarīgi. Gan aiz glāstiem, ko viņš veltīja Popejai, gan kristiešiem piedevētajā Romas ugunsgrēkā jaušams dievinātais un ienīstais Marijas Magda­lēnas tēls.

Popejai nebija ilgi jānopūlas, lai pierunātu joprojām baiļu mocīto Neronu uzvelt kristiešiem vainu par ugunsgrēka postu. Viņai nebija jāizšķiež nedz savs valdzinājums, nedz skaistums, nedz prasmīgie glāsti, ko viņa taupīja mīļākajam. Imperators ne tikai nepacietīgi vēlējās pierādīt tautai, ka nav vainīgs. Viņš gaidīja arī iespēju atkal no jauna pēc pilsētas ugunsposta pie­pildīt alkas pēc asinīm un nežēlības un tieksmi pēc izrādēm.

Kristiešus meta priekšā lauvām Kaligulas cirkā — dārzos, kas pletās aiz Tibras, tur, kur tagad atrodas Svētā Pētera bazilika. Cirks bija sadalīts ar kaut ko līdzīgu mugurkaulam, ko rotāja dievību statujas, altāri un mazi tempļi un ko dēvēja par spina. Spina galos bija stabi, ap kuriem riņķoja sacīkšu rati. Viens no stabiem bija no Heliopoles atvests obelisks — tas pats, kas mūsdienās iezīmē Svētā Pētera laukuma centru un ko licis tur uzcelt Siksts Piektais. Skatītāju pirmajās rindās imperatora ložā — imperators bija tuvredzīgs, un viņam bija paradums, lai labāk varētu vērot zvēru plosīto kristiešu mokas, turēt acī slīpētu smaragdu — tādu kā lornjonu, — varēja redzēt Popeju un viņas mīļāko Kartafilu, kas mazliet atstatu sēdēja tieši aiz muguras Tigelīnam — savam priekšniekam, jo tas taču bija pretoriāņu prefekts.

Kas tās bija par izrādēm! "Nē, jūs tiešām neesat svētais!" pārsteigtā Marija Jūras muitas pakājē atkal iesaucās. — Mēs tās pazīstam pēc Tacita un Svctonija rakstiem, pēc aculieci­nieku nostāstiem, pēc tradīcijas un visas zeltītās un asiņainās kristiešu leģendas, kas tapa ciešanās un upuros. Zvēru ādās ie­ģērbti, notiesātie kristieši tika izmesti arēnā, kur tos saplosīja suņi vai plēsīgi zvēri, citi tika sisti krustā, vēl citus, it īpaši sievietes un bērnus meta gaisā un uztvēra uz šķēpiem un durk­ļiem. Upuru vidū bija divi slaveni vadoņi: Pēteris, kas atsacījās no goda mirt pie krusta, kā mira viņa Kungs, lūdza un panāca, ka viņu piesit krustā ar galvu uz leju imperatora dārzā — tur, kur tagad paceļas viņa vārda nosauktā baznīca; otrs bija Pauls, Romas pilsonis, dzimis Tarsā ģimenē, kam bija piešķir­tas pilsoņu tiesības; viņam nocirta galvu uz Ostijas ceļa. Asiņu apskurbušā pūļa vidū Kartafils noskatījās abās eksekūcijās.

Apmēram tajā laikā bija izveidojies paradums likt notie­sātajiem tēlot drāmās mitoloģiskas lomas, kas aktieri veda nāvē. Šīs drūmās operas, kurās skatuves mašīnu māksla bija sasniegusi lielus augstumus, deva kristiešiem iespēju parādī­ties lugās bez nākotnes, kur viņi bija ieģērbti dievu vai varoņu kostīmos un nolemti traģiskai nāvei: Hērakls, kas veltīgi pūlē­jās noraut no miesas Nesa tuniku, tika sadedzināts Etas kalnā, Orfeju saplosīja gabalos lācis, Daidals tika nomests no debe­sīm, un viņu aprija zvēri. Pāsifane gāja bojā vērša tvērienā. Lugas beigās Merkurs ar nokaitētu iesmu pieskārās katram līķim, lai redzētu, vai tas vēl kustas, un maskoti kalpi aizvilka saplosītās miesas aiz kājām, piebeigdami ikvienu, kas vēl kaut drusku drebēja.

Sievietes un jaunavas bija uzmanības centrā šajos svētkos, kas sajūsmināja tautu, literātus un galmu. Izģērbtas kailas, iz­varotas, aiz matiem piesietas pie mežonīgu vēršu ragiem, ar dzelžiem saplosītas, tās izraisīja satracinātās publikas sajūs­mu. Imperators un, iespējams, arī pats Kartafils, kaut arī par to Simons klusēja — droši vien Marijas dēļ — labprāt pieda­lījās šajās spēlēs. Kādu vakaru, kad pusaudži, sievietes un jau­navas bija kailas piesietas pie stabiem, pūlim rēcot, no zemes iznira zvērs, kas metās virsū katram no šiem augumiem un apmierināja savu tieksmi. Zvērs, ko pēc apmēram trīsdesmit gadiem apustulis Jānis atcerēsies Apokalipsē, bija pats Nerons, ieģērbies plēsīga zvēra ādā.

Šīs izrādes, kuras tika sacerētas Neronam par prieku, kurās jaucās asinis un sekss, saplosītās jaunās krūtis, izvarotās jaunavas, augstākā bauda, ko sniedza kājām mīdīts kautrī­gums, noveda līdz apogejam Popejas un viņas mīļākā uzbu­dinājumu. Bieži vien viņi nespēja sagaidīt, kad nokļūs mājās, un, aizmirsdami piesardzību, glāstījās tumsā dažu soļu attā­lumā no imperatora. Atgriezušies no svētkiem, Kartafils un Popeja metās viens otram virsū ar niknumu, kas beigās bie­dēja viņus pašus. Turot apkampienos drebošo ķeizarieni, Kartafils iztēlojās, ka kļauj sev klāt saplosītu, sviedriem un asinīm klātu Marijas Magdalēnas augumu. Vasaras beigās

Popeja savam mīļākajam paziņoja, ka ir no viņa stāvoklī.

♦

Mani parņema apjukums. Pa­skatījos uz Mariju: acis plati iepletusi, viņa šķita valdzinājuma un šausmu varā. Viņa nonicināja Šarla mēģinājumus, advo­kāta kārdinājumus, daudzu viņas skaistuma pievārētu vīriešu piedāvājumus. Un nu šis cilvēks no Jaunā Geto un Jūras mui­tas, pret kuru Marija sākumā juta tik lielu neuzticību, ar vār­diem vien ir viņu pilnīgi sagūstījis. Viņš runā, un viņa klau­sās. Viņš stāsta. Un viņa skatās.

Šīs rindas rakstu steigā un slepus no Marijas. Es berzēju acis, jūtu bažas un aizvien pieaugošas bailes: kas ir Simons Fusgcngers? Doma, ka viņš varētu būt Ahasvērs, Kartafils, Dēmetrijs, Izaks Lakedems, Butadeo, Esperendioss, Luiss de Torress un nezin cik vēl citu, man sākumā likās tik neprātīga, ka es neticēju ne pusei no viņa stāstiem par dēkām un inkarnācijām. Tagad es, lai cik neiespējami tas liktos, no visas sirds vēlējos, kaut viņš tiešām būtu Mūžīgais Žīds. Ja viņš tas nav, kas tad viņš ir? Varbūt ģeniāls blēdis? Prātu zaudējis zināt­nieks? Viltvārdis? Slepkava, ko, iespējams, meklē policija? Se­višķi viltīgs brunču mednieks? Seksuāli nenormāls? Vai, kas būtu vēl ļaunāk, — dzejnieks? Es neieredzu dzejniekus. Kaut kur esmu lasījis, ka Platons, kas arī viņus nevarēja ciest, visus dzejniekus nosaucis par meļiem un izraidījis no ideālās pilsē­tas. Iespējams, es būtu rīkojies pareizāk, ja nekad nebūtu braucis uz Venēciju un nebūtu apmeties mierīgajā Bučintoro pansijā pašā Skjavoni krastmalas galā.

♦

-Romuls Augustuls, kura vārds reizē atgādinaja Mūžīgās pilsētas dibinātāja un impērijas dibinātāja vārdu, bija pēdējais Romas imperators. Tā, kas bija visu laiku visilgāk pastāvējusī un visspēcīgākā kopība, nespēja vien beigt agoniju. Barbari nomainīja barbarus.

Paši pēdējie bija eruli. Tie ieradās no ziemeļiem — tāpat ka visi; tie, tāpat kā visi, sasniedza Donavu un Melno jūru, pirms devās iekšā Itālijā. Viņu vadoni sauca par Odoakru. Odoakra tēvs bija viens no briesmīgā huņņu valdnieka Atilas virsniekiem. Pēc Atilas nāves Odoakrs — joprojām tapat kā visi — ar saviem eruliem stājās impērijas dienestā. Viņš bija tas, kas ģermāņu gvardes priekšgala cēla tronī Romulu Augustulu. Pēc gada viņš Romulu Augustulu tikpat vienkārši gāza no troņa un impērijas varas atribūtus aizsūtīja uz Konstantinopoli — Austrumu imperatora rezidenci. Tas bija Romas un Rietumu impērijas gals. Mazliet vairak nekā pusgadsimtu pēc tam, kad Alarihs iekaroja Romu, tūkstošgadu valsts, kurai līdzīgu pasaule nebija piedzīvojusi, beidzot bija galā un pārvēr­tās par leģendu gan savās labākajās, gan sliktākajās izpausmēs.

Vēsture mainās un atkārtojas. Odoakrs, kas sekoja impe­ratoriem un Alariham, pirmām kārtām vēlējās iegūt kontroli pār Sicīliju un tās labības druvām, lai apgādātu ar pārtiku Itā­liju un Romu. Palermo nonākuši, Odoakra kareivji sastapa kādu dīvainu, mācītu, nemierīgu, pustraku vīru, kurš apgal­voja, ka ir bijis tuvs draugs Alariham, kas bija miris gandrīz pirms septiņdesmit gadiem. Šis vīrs stāstīja, ka nāk no Bizantijas un ka viņu sauc par Dēmetriju. Eruli viņu paņēma līdzi un aizveda pie Odoakra.

Eruli varbūt bija mežonīgākie no visiem barbariem. Daudzi no viņiem joprojām atsacījās pieņemt kristīgo ticību. Odoakrs pats bija ariānietis. Viņš bija pieņēmis patriarha titulu un, tāpat kā lielākā daļa barbaru valdnieku, sapņoja par to, ka iekļūs paša nesen izpostītajās institūcijās. Tāpat kā Alarihs un visi citi, arī romieši, viņš bija izlējis daudz asiņu un lepojās ar kultūru, ar iecietību, ar tautu savstarpēju samierināšanu — protams, savā vadībā. Dēmetrijs viņu pārsteidza ar grieķu, latiņu un barbaru valodu zināšanām.

— Man stāsta, — Odoakrs sacīja, — tu apgalvojot, ka esot pazinis Alarihu?

— Es viņu pazinu, — Dēmetrijs atbildēja. — Un es viņam sekoju.

— Jādomā, viņš piedzimis pirms mazliet vairāk nekā simt gadiem, — Odoakrs teica, skaitīdams uz pirkstiem. — Cik vecs esi tu?

— To es lāgā nezinu, — Dēmetrijs atbildēja.

— Kā tas var būt, ka tu runā grieķiski, latīniski un vēl daudzās citās valodas, bet nezini, cik tev gadu? Vai tu saproti, ka es varētu likt tevi nonāvēt par meliem un erulu valdnieka zaimošanu?

Dēmetrijs klusēja.

— Ja tu esi pazinis vestgotu karali, tev jāzina daudz kas par to, kas norisinājies kopš viņa nāves. Ko tu esi piedzīvojis kopš Alariha laika Sicīlijā un Itālija?

— Esmu piedzīvojis vandaļus, — Dēmetrijs atbildēja.—Vi­ņi nāca no ziemeļiem — tāpat kā tu, no lielām upēm un pla­šiem līdzenumiem. Viņi gāja cauri Spānijai un no turienes pārcēlās uz Āfriku. Viņi ieradās ar saviem kuģiem no jūras otras puses un virzījās uz Romu, no kuras nāc tu.

— Tā ir taisnība, — Odoakrs sacīja. — Kā sauca viņu valdnieku?

— Par Genseriku, — Dēmetrijs sacīja.

— Arī tā ir taisnība, — Odoakrs atzina. — Tu tiešām esi gudrs. Visi kaut vai vārda pēc pazina vandaļus un viņu vald­nieku. Iespējams, tev stāstīja par viņu un par viņa izcelšanos Sicīlijā, par viņu karagājieniem uz ziemeļiem.

— Es gāju kopā ar viņiem. Ne tikai uz Itāliju, bet arī pat aiz Hēralda stabiem.

— Tu esi mācīts vīrs, — Odoakrs teica, — bet tu esi mul­doņa, lielībnieks un melis. Ja es ticētu taviem stāstiem, man būtu jāpieņem, ka esi dzīvojis vairāk nekā simt gadu, esi pa­zinis Alarihu, kopā ar vandaļiem šķērsojis Spāniju, Bētiku, Mauritāniju un Numīdiju un ka tu proti visas valodas.

— Es runāju tajās pašās valodās, kurās runā tu. Un, iespē­jams, vēl dažās.

— Tu esi lielībnieks un nekauņa. Man vajadzētu likt tevi nogalināt. Bet es to nedaru, jo…

— Tu rīkojies pareizi, — Dēmetrijs sacīja.

— Klusē! — Odoakrs pieceldamies uzkliedza. — Es to nedaru tāpēc, ka tu vari man noderēt. Bet es tev likšu norīt vi­sus tos vārdus, kurus tu proti lietot.

Odoakrs lika ieslodzīt Dēmetriju būri un vadāja visur sev līdzi, izturoties pret viņu reizē kā pret tulku un gūstekni un iz­rādot viņu kā neparastu zvēru. Bet pie ziemeļu robežām, pie Alpiem un tās ziemeļaustrumu plaisas, pa kuru stiepjas tik daudz ceļu uz jūras, saules un Romas pusi, jau parādījās un ne­pacietībā dīdījās — pēc Alariha vestgotiem un Odoakra eruliem, nemaz jau nerunājot par vandaļiem, kas ieradās no dienvidiem un no jūras Genserika vadībā, — trešais iebrucēju vilnis. Tas plūda pa aizām, pa upju ielejām, tas izklīda pa līdzenumiem, kas vēlāk kļūs par Lombardiju un par Venēciju. Šī vīriešu un sieviešu, un zirgu, un bērnu, un pajūgu, un maujošu lopu baru straume bija dižais Teodorihs savu ostrogotu priekšgalā.

♦

Izaks Lakedems pavadīja lite­ratūras un reliģijas draugu viņa ceļojumā uz Grieķiju, uz Svē­to zemi un Spāniju. Savulaik Natali de Noaja viņu aizdeva Ventimijam, kas nepacietīgi ilgojās pēc nāves. Tagad viņa īzaku sūtīja līdzi Šatobriānam, lai tam kalpotu par ceļvedi zinātnes un dievticibas ceļos, kuriem vajadzēja aizvest uz Granadu. Liekas, vikontam de Šatobriānam patika krāt pretrunas: viņš dievināja goda apliecinājumus un ienīda tos, viņam bija vaja­dzīga nauda, un viņš to nicināja, viņš bija katolis, un sievietes viņu darīja neprātīgu, viņš mīlēja reizē brīvību un karali. Vi­ņam bija grūti tām visām pievienot vēl vienu pretrunu, kura drīz sāka atgādināt izaicinājumu: viņš devās uz Kristus kapu ebreja īzaka pavadībā, un ebrejs turklāt kalpoja sievietei, kuru viņš cerēja sastapt sava svētceļojuma noslēgumā.

— īzak, mīļais draugs, jums ir jāizpērk aizkavēšanās, no­dodot vēstuli de Noaja kundzei, un arī citi grēki, kuru droši vien ir daudz, tāpēc jāizcieš sods.

— Vikonta kungs, — īzaks sacīja, — esmu jūsu kalps.

— Ļoti labi, — Šatobriāns turpināja. — Tu esi bijis karpa, es tevi pārkristīšu par trusi. Vai tev nebūtu nekas pretī, ja ce­ļojuma laikā es mainīšu tavu vārdu?

— Vikonta kungs, — Izaks, kungam par pārsteigumu, at­bildēja, — es pats neesmu gluži pārliecināts, vai mans vārds ir īstais. Manuprāt, es to vien esmu darījis kā nemitīgi saucies citādi.

— Labi, — Šatobriāns sacīja, — es tevi saukšu… es tevi saukšu…

Pārģērbies par jūras zvejnieku, vikonts vilcinājās. Viņš piepeši atcerējās Selestu — savu sievu, kuru bija atstājis Žubēra un dažu citu ziņā, dziļās sirdssāpēs raudam par savu ģē­niju un virejas pavedēju. Šo virēju, ko tuvākie draugi pazina kā Manetu, īstenība sauca par Manuelu Potelēnu. Viņai bija brālis, kas laiku pa laikam pavadīja Kristiānisma ģēnija auto­ru viņa dēkās un ceļojumos. Brāli sauca par Žiljēnu Potelēnu.

— Es tevi nokristu par Žiljēnu Potelēnu, — Šatobriāns kā triumfēdams iesaucās.

— Ka jums tīk, vikonta kungs. Žiljēns, īzaks vai vēl kāds cits vārds — man tas ir pilnīgi vienalga. Lai jau butu Žiljēns!

Un tā Izaks Lakedems, pārdēvēts par Žiljēnu Potelēnu, kļuva kalps dižam cilvēkam, kas neskaidru un pārāk skaidru iemeslu dēļ ceļoja no Venēcijas uz Granadu, iegriežoties Jeru­zalemē. Iespējams — lai iebiedetu savu sievu Selestu un mu­dinātu viņu neapgrūtināt ceļotāju ar pārliecīgiem maiguma un uzmanības pierādījumiem — tas, ko viņš sievā visvairāk mīlēja, nebija viņas klātbūtne —, vikonts de Šatobriāns, kas labprāt sevi iztēloja (rakstnieki taču ir nelabojami) par Pinda kalnu dēlu ceļojumā uz Solimu, bija apbruņojies ar dunčiem un pistolēm un pārģērbies par Tartarēnu. Viņš ar šķietami turcisku apģērbu pārvērta īzaku līdzīgu Moljēra vai Mocarta sulainim. Viņš pat lika savam kalpam valkāt zilu turbānu, par kuru ostās smējās jūrnieki un garāmgājēji. Uz kuģa klāja, Grieķijas un Turcijas jūrās, spējās un niknās vētrās melīgais svētceļnieks un laulības pārkāpējs beidzot jutās laimīgs. Svelmējošā saulē, zem zvaigžņotām debesīm, zem zvaigznājiem, kuru vārdus viņam savulaik bija iemācījušas citas sievietes, viņš ar Izaku sarunājās nevis par grāmatām vai reliģijām, bet par sievieti, kuru mīlēja. Ik pa brīdim romantiskajā un profānajā svētceļojumā uz klasiskajiem un svētajiem Austrumiem starp Izaku un Renē bija Natalī.

— Žiljēn! — Renē teica.

— Jā, vikonta kungs? — īzaks atsaucās.

— Pastāsti man vēl kaut ko par de Noaja kundzi.

Vētrā vai skaistā laikā, šūpodamies uz klāja pretēji viļņu kustībai, Izaks Lakedems nezin kuro reizi stāstīja aizrautīga­jam ceļotājam, kas bija atspiedies pret mastu vai virvju rituli, par Merevilas parku, terora cietumiem, par Noaja intrigām, par tā iemīlēšanos citā, par Ventimija ciešanām un nāvi Nea­poles līcī. Renē aizmirsa Parīzi, izdevējus, apbrīnoto un ienīs­to imperatoru, svēto Romas katolisko baznīcu: viņš smējās, viņš raudāja, viņš dziedāja un bija neprātīgs aiz laimes. Viņš domāja vairs tikai par klusām, saules kveldētām ielejām, kur sniegotu kalnu ielokā viņu gaidīja Natalī. Nekad Šatobriāns nebija tik lielā mērā līdzīgs tam, kas Mocekļu, Renē, Atalas un Kristiānisma ģēnija autora personāžiem un personībai bija vissvešākais — Stendāla varonim.

♦

No Konstantinopoles, kur viņš valdīja, Austrumu imperators ar bažām nolūkojās, kā Odoakrs gāž pēdējo Rietumu imperatoru un ieņem tā vietu. Orienta imperatora rīcībā bija klaviatūra, kuru viņš varēja spēlēt, rezerve, kur smelties: bezgalīgā barbaru masa. Tā ap­draudēja Konstantinopoli un Austrumus tāpat kā Romu un Rietumus. Bija prātīgi tos iespējami attālināt no Bizantijas impērijas un raidīt uz tā valdnieka ganībām, kurš jau visu bija zaudējis. Viņš nolēma sūtīt Teodoriha ostrogotus pret Odoakra eruliem.

Alarihs piederēja pie balthu dzimtas, Teodorihs bija cēlies no tikpat slavenas dzimtas — no svētajiem amaliem. Saskaņā ar klasisko shēmu, viņš bija pavadījis bērnību Konstantinopolē kā ķīlnieks un tur iemīļojis idejas un filozofiju. Tomēr tiek apgalvots, ka viņš nekad nav pratis rakstīt un parakstam izmantojis zelta asmeni ar caurumiem, kuru kontūras apvil­cis ar zelta stilo. Viņam nebija nekādas vajadzības mācīties politiku un kara mākslu: tās viņš zināja kopš dzimšanas. Ar pirmajām sadursmēm Ziemeļitālijā amals trīsreiz sakāva Odoakru — pie Izonco, pie Veronas un, beidzot, pie Adas. Teodoriha leģenda, kas gadu simtiem pastāvēja ģermāņu pa­saulē un sagatavoja ceļu Hoenštaufeniem un imperatoram Fridriham II, jau veidojās barbaru sakaitētajā iztēlē, kuru ap­žilbināja saule pār Itālijas ielejās dusošajām pilsētām. Kā no elles izniris, milzis ar gaišu ādu un zilām acīm, jādams baltā zirgā, viņš devās uzvarošās cīņās un nebeidzamās medībās, kas šausmās lika drebēt zemniekiem, kareivjiem, tirgotājiem un jaunavām: tas bija Dltrihs no Bernes, tas ir, Teodorihs no Veronas, kura uzvarošais tēls vēl tagad mājo visā Veronas vecpilsētā, kas plešas Adidžes abos krastos ap Pjetras tiltu. Tur, upes malā, kur Teodorihs lika uzcelt savu pili, viss atgā­dina par uzvarētāju, runas par kuru auga augumā un beigās— pirms pusotra gadu tūkstoša — gandrīz precīzi tūkstoš trīs­simt gadu pirms 1789. gada Parīzes vasaras, kas mainīja tik daudz ko, tikai pretējā virzienā, Natalī de Noajas un Izaka Lakedema dzīvē —, par to atgādina pat no dzelzs un koka dari­nātais būris, kurā Odoakrs turēja Dēmetriju.

♦

Kā butu, ja mēs aizbrauktu uz Veronu? — Marija ieteicās, skatīdamās debesīs.

Tā tiešām bija laba doma. Mēs dosimies turp visi trīs. Simons Fusgcngers ieteica no Venēcijas līdz Veronai iet kājām.

— Tas nav pārāk tālu, — viņš nomurminaja.

Mēs devām priekšroku mašīnai, ko biju atstājis garāžā Romas laukumā, kas ir paradīzes elle un Venēcijas priekštelpa. Diena vēl bija rīta puse, kad iebraucām Veronā.

Vai pazīstat Veronu? Sarkana un okerīga, balta un sārta, atbalstījusies uz pakalniem Adidžes ielokā, mums pilsēta likās brīnumaina: tā savus krāšņumus glabā, nevis izplāj apskatei, ta tos slēpj klusumā, mierā un cieņā. Marija vēlējās redzēt vi­su: Erbes laukumu, kur tirgus ar dārzeņiem, augļiem, lauku puķēm, ceļojošiem pārdevējiem un saulsargiem bija ieņēmis senā romiešu foruma kaujas ratu vietu, Sinjorijas laukumu, kas atgādināja baložu iekarotu salonu, arēnas, kur dāmas, kas reizēm bija mazliet par daudz tuklas, naktis dziedāja Verdi ārijas, balkonu, kur Romeo rāpās pie Džuljetas, kurai vēl ne­bija pilni piecpadsmit gadi un kura nemācēja atšķirt cīruļa dziesmu no lakstīgalas pogošanas, kapus, ko Skaligers ērtības labad bija licis uzcelt starp viņu pili un kapelu, brīnumaino Džardino Džusti, ko Džusti del Džardino bāztin piebāzis ar cipresēm un labirintiem. Bet Marijai vairāk par visu patika Bra Molināri laukumiņš — pavisam mazais, tūristu autobusu gandrīz vēl neskartais laukumiņš mazliet atstatu no upes krasta starp Pētera tiltu un Svētās Anastasijas gotisko apsidu — s.ija baznīcā uz kādas kapelas sienas mirdz balta zirga milzīgā pēcpuse, ko Pizanello uzgleznojis Svēta Jura un princeses priekšplānā.

Marija ilgi stāvēja, atspiedusies pret margām, un vēroja upi, kas plūst paugura pakājē. Pa kreisi iznirst romiešu bū­vētais Pētera tilts, kam viduslaiki piešķīruši balsta torni. Upei un tiltam otrā pusē pakalna piekājē joprojām pastāv Augusta laikā uzceltā romiešu teātra drupas, kurām pāri slienas Svētā Džirolamo klosteris un tā mūris. Pāri drupām un klosterim paceļas Svētā Pētera pils, kas uzbūvēta uz vecas Viskonti pils drupām. Tieši tur pēc Augusta un pirms Viskonti bija Teodoriha rezidence laikā, kad viņš cīnījās pret Odoakru un uzvarēja to.

— Tātad tas ir te, kur jūs…

— Jā, tiešām, — Simons vienkārši atbildēja. — Viss, pro­tams, ir stipri mainījies, bet upes licis ir tāds pats, un pat pa­kalns nav izkustējies no vietas. Daudzi cilvēki te gājuši garām un vērojuši upi un pakalnu tāpat kā jūs.

— Jūs gan daudz ko esat pieredzējis, — Marija teica.

— Tā jums tikai liekas, — Simons atbildēja. — Tas ir vienīgi piliens jūrā. Te, tāpat kā citur, varbūt mazliet vairāk nekā citur, jo Verona ir tirdzniecības un karu krustceļos, cauri gājusi vesela pasaule: etruski, gaili, romieši, ostrogoti, lombardi un franki, svētās impērijas almāni, venēcieši un aus­trieši. Vairāk nekā iespējams, ka Katuls un Vitrūvijs, Fridrihs II un bars imperatoru, ka visa Skaligeru un Viskonti ģimene, Veronēze un Pizanello, un Šatobriāns, un Meternihs un vēl nezin cik citu — pazīstamu un nepazīstamu — ir nākuši uz šejieni pastaigāties pie upes un apbrīnot to, ko pašlaik apbrī­nojam mēs. Daudzu gadsimtu gaitā Verona ir kļuvusi aizvien skaistāka: te celti tempļi, teātri un pilis. Un tad Verona sākusi attīstīties un nevis kļuvusi aizvien skaistāka, bet pagājušā gad­simta vidū, tāpat kā visas pasaules pilsētas, pamazām sākusi skaistumu zaudēt. Nav gudri liet asaras un atkārtot nodrāztās patiesības par skaistuma iznīkšanu: pasaule nav radīta tikai tādēļ, lai kalpotu skaistumam. Mana tēva namā ir daudz ista­bu, un lielākā daļa no tām ir neapšaubāmi neglītas.

— Man patīk, ja tās ir glītas, — Marija mazliet pūcīgi teica.

— Man arī, — Simons piebalsoja, — bet jādzīvo tomēr ir visiem…

— Vai tiešām? — Marija jautāja.

— Tiešām! — Simons atbildēja. — Jūs pasaulē neesat viena. Un visi nevar dzīvot romiešu villās vai renesanses pilīs. Vēstures gaita var arī nebūt gājiens pretī skaistumam.

— Un kāds tad ir šī gājiena mērķis? — Marija jautāja.

— Ja es to zinātu! — Simons atbildēja. — Nekas man nav svešāks par sistēmas garu. Manuprāt, muļķi ļoti daudz nodar­bojas ar nākotni tāpēc, ka par to var sacīt vienalga ko. Pastāv pat iespēja, ka viņi pasaka taisnību. Bet tā atklājas tikai nejauši. Vairāk noteiktības ir pagātnē, vairāk prasīguma — tagadnē. Es eju pa pasauli, es to apbrīnoju, tā mani uzjautrina, tā rada žē­lumu. Bet es nezinu, kurp tā iet. Protams, uz savu galu. Daudzi jums sacīs, ka tā virzās uz saprātu, taisnīgumu, uz lielāku apzi­nīgumu. Uz izpratni? Par to es mazliet šaubos. Katrā ziņā ne uz viedumu. Noteikti ne uz skaistumu. Un tomēr—uz zinātni un zināšanu. Vislielākie neprašas mūsdienās par Visumu zina vairāk, nekā zināja senlaiku zinātnieki. Mēs ciešam mazāk, dzīvojam ilgāk, dodamies uz citām pasaulēm, strādājam, lai būtu laimīgi, lai būtu vareni un lai izraisītu katastrofas. Varbūt pat savu bojāeju. Prāta spēkam nekas nav neiespējams. Bet es nezinu, ko tas grib. Baidos, ka tas pats nezina, ko mums gatavo. Vēstures jēga atklājas tikai tad, kad vēsture ir beigusies.

Marija bridi klusēja. Viņa nolūkojās upes plūdumā. Un tad pajautāja:

— Cik cilvēku ir dzīvojuši virs Zemes, kopš tie dzīvo virs zemes?

— Cik cilvēku?… Ak, viss atkarīgs no tā, ko sauc par cilvēkiem. Manuprāt — sešdesmit līdz simt miljardi. Labi, es jums patikšu skaitli: astoņdesmit miljardi, vai tas jūs apmierina?

— Augstais Dievs! — Marija iesaucās.

Pirms atgriezāmies Venēcijā un Bučintoro pansijā, kurp steidzos, lai uzrakstītu rindas, ko nupat izlasījāt, iegriezāmies Vičencā. Aiz antīkā teātra slējās pirmais modernais teātris — Vitrūvija iedvesmots, Palladio izplānots, universālas arhitek­tūras idejas apmātā Skamoči pabeigts, tas Marijai patika ar savām nišām un statujām, ar kolonnām, šķietamajām durvīm un gleznotām perspektīvām, kurās sajaucās telpa un laiks.

♦

Viņi ceļoja caur Modonu — seno Metonu, caur Tripoli, Mistru un Spartu, caur Megaru un F.leisinu, un Atēnām, un gar Sūnija zemesragu. Visur Rene sirdi un prātu pāršalca bezgalīgas atmiņas. Turklāt viņš bija dzejnieks, mīlētājs un melis, tāpēc viņš reizēm tās pat sacerēja. Visneticamākais ir tas, ka izgudrotās atmiņas reizēm bija pareizās. Viņš runāja par notikumiem, ko visi bija pilnīgi aiz­mirsuši, un par izpostītām pilsētām, kuras viņš nevarēja apmeklēt. Daudzi vēsturnieki ir pētījuši šo paradoksu un pa­visam vieglprātīgi pieņēmuši, ka tā ir nejauša sakritība, vai arī dziļā nopietnībā apgalvojuši, ka ģēnijs atmodina pagātni tā­pat, kā tas pareģo nākotni. Patiesība ir vienkāršāka: ar pienā­cīgo smalkjūtību un vienkāršību īzaks Lakedems, a/ujsŽiljēns Potelēns, alias Kartafils, alias utt. pačukstēja Šatobriānam, kas šajos stāstos saskatīja tikai kvēli, pats savu noslēpumainā pasaules apceļotāja, iedvesmotā klaidoņa, piespiedu soļotāja un profesionālā ceļavīra pieredzi.

Tā nav nejaušība, ka Šatobriāna Mocekļi nāca klajā divus gadus pēc ceļojuma pa Vidusjūru. Visās literatūras vēsturēs ir apgalvots, ka Šatobriāns devies uz Atēnām un Jeruzalemi meklēt tēlus. Tāpat visi konstatē, ka Atalas un Ceļojuma auto­ra — ar fantāziju apveltīta un vairāk par Morānu steidzīga ceļotāja vērojumi ir apšaubāmi. Kā abus apgalvojumus sa­mierināt? Kur radušies neskaitāmie fakti, uz kuriem būvēti Mocekļi? Bet piepeši viss kļūst žilbinoši skaidrs, ja atceras pie­dzīvojumu, kas veselu gadu — no 1806. gada jūlija līdz 1807. jūnijam — atstāja Šatobriīnu vienīgi par Žiljēnu Potelēnu pārkristītā īzaka Lakedema sabiedrībā. Šajā sajūsmas un tap­šanas gadā svarīgs ir nevis tas, ko Mocekļu autors redzēja, jo viņš, tāpat kā gandrīz visi lielie ceļotāji, neredzēja gandrīz neko, bet gan tas, ko viņš aizrautīgi klausījās.

Par ko tad viņi abi — dižais katoliskais dzejnieks un nolā­dētais baskājis — sarunājās uz kuģu klājiem, nejaušās viesnī­cās, braucot gar Grieķijas, Turcijas un Ēģiptes piekrasti, kara­vānās, kurām viņi pievienojās un bezgalgarajos vakaros, kad palika divatā? Jūs, protams, to zināt: par Romas impēriju, par kristietības rašanos, par Neronu un cirka spēlēm, par Iekšējo jūru, no kuras cēlusies pasaules vēsture un kuru Kartafils ir šķērsojis visos virzienos. Par visu to, kas veido Mocekļu pamatu. Šatobriāns ir ģēnijs. Viņa vienīgā vājība — lepnība un varbūt iedomība. Viņš nekad neatklās, par ko ir pateicību parādā savam kalpam īzakam, ko viņš sauca par Žiljēnu. Un ir pilnīgi iespējams, ka viņš pats to nekad nav apzinājies. Katram skaidrs, ka vikontu ir apstulbinājusi sava diženuma apzinā­šanās.

Ikviens, kas prot lasīt starp rindām, ir jau sapratis, ka Žiljēns Potelēns par to ir atriebies ar gudrību, kas tiešām liekas pārsteidzoša, ja pieņem, ka ar to bijis apveltīts virējas brālis. Pagājušā gadsimta pirmajos gados rakstītprasme, izglītība un talants nebija tik plaši izplatīti kā tagad. Var sacīt, ka īzaks Lakedems ir vēlējies ar savā ziņā neredzamu tinti pierakstīt humoristiskas un tomēr nopietnas atziņas par savām līdztie­sīgajām attiecībām ar saimnieku un par tuvību, kādā dzīvojis ar sava laika slavenāko rakstnieku, — tuvību, kurā nav rūgtu­ma, bet nav arī pielaidības. Visu ceļojuma laiku no Venēcijas līdz Andalūzijai, cauri Grieķijai un Svētajai Zemei, kamēr Ša­tobriāns klausījās ceļabiedra stāstos, par Žiljēnu Potelēnu pārtapušais īzaks Lakedems, paredzot savu darbu nākotnē, ik sīkumu pierakstīja personiskajā dienasgrāmatā.

— Man jau sen bija vēlēšanās rakstīt, — Simons teica.

— Ak jā, runa jau bija par slaveno manuskriptu, ko Erasms noraidīja, vai ne? — Marija ieminējās.

— Tieši tā, — Simons atbildēja. — Es mēģināju ko citu.

— Ar savu vārdu? — Marija jautāja.

— Kādu vārdu? — Simons smiedamies pārjautāja.

— Es nezinu, — Marija atbildēja. — Jādomā, ka ar vienu vai citu.

— Jūs būtu ļoti pārsteigti, ja zinātu, ar kādu vārdu esmu publicējis savas grāmatas un kam esmu kalpojis par nēģeri.

Un viņš sāka smieties.

Tagad, stāvēdams ūdens malā pie Jūras muitas, viņš ļāva vaļu humoram un inscenēšanas garam. Viņš lēkāja no vienas puses uz otru, mainīja balsi un gandrīz vai izskatu, mūsu iz­brīnā ieplesto acu priekšā viņš bija reizē vikonts Šatobriāns un viņa kalps, Šatobriāns un viņš pats. Mēs vairs nebijām Venēcijā, mēs tuvojāmies Atēnām, kuģojām gar Turcijas krastiem starp Konstantinopoli un Jafu, mēs tālumā ieraudzī­jām Jeruzalemes mūrus, pārcietām vētras trakojošā jūrā. Vai viņš izdomāja to, ko stāstīja, vai viņš pēc atmiņas citēja Šatobriāna Ceļojumu un savu dienasgrāmatu? Kā lai to zina! Viņš deklamēja bez aizķeršanās un uzjautrinājās no sirds.

Šatobriāns. Tagad redzu savā atmiņā Grieķiju kā vienu no tiem spožajiem apļiem, kādus reizēm ierauga, aizverot acis. šajā noslēpumainajā vizmā ierakstās smalkas un brīnumainas arhitektūras drupas, ko vēl spožāku vērš ne­nosakāms mūzu starojums. Kad atkal ieraudzīšu Himēta timiānu un lauru kokus Eirotas krastos? Izaks-Žiljēns. Kungs, kas zirga mugurā bija aizmidzis, no­krita un nepamodās. Šatobriāns. Visur skanēja mandolīnas, vijoles un liras. Cil­vēki dziedāja, dejoja, smējās un skaitīja lūgsnas. Visi juta sirdi prieku. Man sacija: "Jeruzaleme!" — un rādīja uz dienvidiem, un es atbildēju: "Jeruzaleme!" Izaks-2iljēns. Mums bija sava pārtika un virtuves piederu­mi, ko es nopirku Konstantinopolē. Turklāt man bija krietns krājums citas provīzijas, ko iedeva sūtņa kungs, — ļoti gardi sausiņi, šķiņķi, desiņas un servalē; tur bija arī dažādu šķirņu vīns, rums, cukurs, citroni, pat hinīna vīns pret drudzi. Vairākas dienas piedzīvojām sliktu laiku, un sievietes un bērni jutās slimi un vēma visās malās. Šatobriāns. Bangās, uz viļņu svaidītā kuģa pavadītās naktis nebija neauglīgas; nākotnes nedrošība apveltī katru lietu ar tās īsto vērtību: zeme, ko vēro no bangainas jūras, atgā­dina dzīvi, kurā noskatās mirstošais. Īzaks-Žiljēns. Ja vakarā manījām, ka mūs gaida grūta nakts, es sagatavoju punšu. Vienmēr to vispirms pasniedzu stūr­manim un viņa četriem matrožiem, pēc tam ielēju kungam, virsniekam un pats sev.

Iepretī Dodžu pilij un Svētā Jura salai, ko varēja tumsā nojaust, Simons Fusgengers mētājas te pa labi, te pa kreisi. Viņš brīžiem ir Šatobriāns un Potelēns, dons Kihots un Sančo Pansa, Puntila un viņa kalps Mati, Kungs un viņa dziesma. Mēs reizē esam kino, abstraktās mākslas, kristīgās demokrā­tijas un komunisma Venēcijā un Atēnu drupās vai Fridlandes, Auerštetas un Jēnas kauju laika Jeruzalemē. Balzaks un Viktors Igo vēl tikai mācās lasīt. Stendāls ir piekomandēts impēriskās armijas kara komisāriem. Valerī un Klodels jau ir pārvērtušies — katrs pēc savas izvēles — par sēklu un par pel­niem. Aragons apdzied Staļinu un raksta Svēto nedēļu.

1807. gada 30. martā kungs — joprojām ar Izaku-Ziljēnu pie sāniem — izkāpj krastā Alhesirasā. Natalī! Natalī!

♦

Uzvarēts, uzvarēts un vēl trešo reizi uzvarēts Odoakrs galu galā patvērās Ravennā, kur bija nocietinājies. Teodorihs, iepriekš nostiprinājies Veronā un sagaidījis vestgotu papildspēkus no Pāvijas, uzsāka Ravennas aplenkšanu. Aplenkums ilga tris gadus. Starp aplenktajiem un aplencējiem, starp eruliem un ostrogotiem, starp Odoakru un Teodorihu sakarus uzturēja Dēmetrijs.

Kopš Trojas kara līdz Sevastopolei un Staļingradai aplenk­šanas māksla, ko dēvēja skanīgajā poliokretikas vārdā, tāpat ka mīlestība, teoloģija, svētki un spēles, kā tēlniecība, mūzika, epopejas vārsmās, galma revolūcijas, gari jūras ceļojumi, aiz­vien ir bijusi viena no cilvēku mīļākajām nodarbēm, meklējot nezin ko un vēl — laupījumu. Kad Teodoriha virsnieki, kas ieradās uz sarunām pie Odoakra armijas pavēlniekiem, ciešā apsardzībā tika ievesti iekšpus nocietinājumiem, Dēmetrijs, kurš prata lasīt un rakstīt un runāja visās valodas, piedalījās sarunās; tās drīz vien noveda strupceļā. Viņa gudrība, zināša­nas, apdavinātība un arī dīvainība saistīja ostrogotu uzmanību. Kamēr kareivji uz pilsētas mūriem cits citu apkāva, ostrogoti un eruli apmainījās ar dāvanām, ar kurām pauda savu bez­kaunību un nicinājumu. Aplencēji sūtīja uz Ravennu ratus ar sapuvušiem dārzeņiem un augļiem, ap kuriem plūcās izbadušie pilsētnieki, bet eruli sūtīja ostrogotiem mucas ar verdošu eļļu, lai liktu saprast, kas viņus gaida, ja viņi iedrošinātos uz­brukt pilsētas mūriem. No vienas tadas mucas ostrogoti reiz izbrīnā ieraudzīja izlienam Dēmetriju.

Kad virsnieks, kas Ravennā bija ieradies uz sarunām un tādēļ Dēmetriju pazina, aizveda to pie Teodoriha, Dēmetrijam nebija daudz jānopūlas, lai iegūtu ostrogotu vadoņa uz­ticību. Trīs gadus ilgs aplenkums ir grūts pārbaudījums gan tiem, kas stāv pie pilsētas mūriem, gan tiem, kuri mīt aiz šiem mūriem. Dēmetrijs neapmierinājās ar to, ka kļuva par ģene­rāļu informatoru, par Teodoriha sekretāru un rakstītāju visiem barbariem. Viņš darīja kaut ko vēl labāku: rīkoja svētkus, stāstīja dažādus notikumus, smīdināja un arī raudi­nāja viņus.

Viņš stāstīja par Romu un Neronu, stāstīja par Jeruzalemi un senjora Kristus nāvi, stāstīja par vestgotu karali un Alariha apbedīšanu Busento upes sausaja gultne. Ostrogotu karotāji ap lielajiem ugunskuriem aizrautīgi klausījās slavinājumus slavai un mīlestībai, nāves poēmas, pilnas niknuma un trok­šņa, kas cēlās pret nakts debesīm. Vadoņi, protams, bija gud­rāki par vienkāršajiem kareivjiem, viņi zinīgi purināja galvu un lāgā neticēja stāstiem, kas acīmredzot bija izdomāti un radušies Odoakra kādreizējā gūstekņa auglīgajā iztēlē.

Aplenkšana vilkās garumā. Nedz vieni, nedz otri nespēja gut izšķirošu pārākumu. Teodorihs jau prātoja par aplen­kuma atcelšanu. Dēmetrijs viņam piedāvāja pēdējo mēģinā­jumu un lūdza atļauju atgriezties Ravennā, lai satiktos ar Odoakru.

— Ko tas dos? — Teodorihs jautāja.

— Mēs par viņu nekā nezinām, — Dēmetrijs atbildēja. — Iespējams, viņš tāpat ir zaudējis dūšu kā tu un nolēmis padoties? Būtu pavisam muļķīgi iet projām, ja viņš patlaban gatavojas zaudēt.

— Ja tā nav, viņš tevi nogalinās.

— Viņš mani nenogalinās, — Dēmetrijs sacīja. — Ļauj man iet. Ar ko gan tu riskē?

Dēmetrijam izdevās atgriezties Ravennā, satikt Odoakru un sarunāties ar viņu. Kā jau viņš bija domājis, erulu stāvok­lis bija vēl bēdīgāks nekā ostrogotu stāvoklis. Viņu pretošanās spēja bija izsīkusi. Pēc trīs gadu posta, bada, epidēmijām un bailēm visi alka miera. Odoakrs dusmojās, ka Dēmetrijs pār­gājis pie ostrogotiem. Viņš nikni viņu lamāja un lādēja. Pēc tam abi ilgi sarunājās divatā, un Dēmetrijs tika sūtīts atpakaļ pie Teodoriha.

— Kā tad ir? — amals viņam jautāja.

— Zini, es viņam atdevu pusi no tā, uz ko tu varēji ce­rēt, — Dēmetrijs atbildēja.

— Kā! — Teodor ihs iesaucās.

— Tavā vārdā, — Dēmetrijs teica.

— Manā vārdā!

— Sacīju, ka esmu pilnvarots runāt tavā vārdā.

— Vai tu esi traks?

— Viņš šķobījās, bet galu galā piedāvājumu pieņēma.

— Viņš ir traks, — Teodorihs sacīja, rādīdams ar pirkstu uz Dēmetriju un gluži kā teātri pagriezdamies pret tuvāko virsnieku.

— Viņš man uzdeva tevi sveicināt un nodot viņa ielūgu­mu ierasties Ravennā un stāties viņam blakus.

— Es ne vārda nesaprotu no tavām runām, — Teodorihs pārskaities sacīja. — Toties tagad man ir skaidrs, kāpēc Odoakrs senāk lika tevi iekalt važās un iesprostot būrī. Man arī gribas…

— Varbūt tev gribas mani apbērt ar zeltu, iecelt par savu pastāvīgo un pilnvaroto sūtni vai uzticēt man valsts pārval­dīšanu?

Sastapies ar tik lielu pārdrošību, Teodorihs sāka smieties un ērtāk atlaidās krēslā.

— Nu, tad stāsti! — viņš teica.

Dēmetrijs visos sīkumos izklāstīja savu misiju un sarunas. Viņš drīz pamanījis erulu fizisko un morālo pagurumu. Viņš piedāvājis Odoarkam izbeigt brāļu karu pret Teodorihu un dalīties ar viņu Itālijas pārvaldīšanā. Odoakrs, lai saglabātu cieņu, izlicies svārstāmies. Tad viņš pietvēries šim necerēta­jam piedāvājumam.

— Necerētajam — to nu tu pateici pareizi, — norūca Teodorihs.

— Vārds tiešām ir pareizais, — Dēmetrijs sacīja.

— Tev, — sacīja Teodorihs.

— Tev, — sacīja Dēmetrijs.

— Viņam, — sacīja Teodorihs. — Man piedāvājums, ko tu esi izteicis manā vārdā, ir apkaunojošs un nepieņemams.

— Tev necerēts, — Dēmetrijs sacīja.

— Un viņam? — Teodorihs ierēcās, paliekdamies uz priekšu.

— Viņam? — Dēmetrijs pārjautāja. — Viņam tas nozīmē nelaimi.

— Mana pacietība ir galā, — niknojās Teodorihs. — Es…

— Senjor, — Dēmetrijs teica, — es tev izlūdzos vēl vienu laipnību.

— Vai kā atlīdzību par tavu muļķību?

— Es gribētu…

— Ko tad vēl?

— Es gribētu palikt ar tevi divatā.

Teodorihs, kas nepacietībā kūsāja un ar grūtībām valdīja niknumu, lika visiem iziet laukā. Pēc tam, pievērsies Dēmetrijam, viņš ļāva dusmām vaļu.

— Izbeidz spēlēties ar vārdiem, kā esi ieradis. Vai tu esi zaudējis saprašanu? Tad jau labāk pārtraukt aplenkumu un sagaidīt labākus laikus Veronā vai Pāvijā, nekā atdot Odoakram, ko esmu trīsreiz uzvarējis, pusi no Itālijas, kurā esmu nolēmis valdīt viens pats. Atzīstos, es no tevis biju gaidījis ko prātīgāku nekā tādas muļķības un tādu gļēvulību, no kuras man tādā vai citādā veidā ir jāizkuļas. Ja spēj, mēģini saprast: kad es vēlēšos — un es vēlos jau tagad — atteikties no solīju­ma, ko esi devis manā vārdā, man būs tikai viena izeja — upurēt tevi.

Klausīdamies šajos draudīgajos vārdos, Dēmetrijs tikai pasmaidīja.

— Tu esi muļķis, — Teodorihs sacīja, — bet tu nebaidies.

— No kā lai es baidītos? — Dēmetrijs jautāja.

Un, piegājis pavisam tuvu amalam, viņš, spēcīgi žestiku­lēdams, jo bija dienvidnieks šajā no ziemeļiem nākušo cilvēku vidū, sāka runāt pavisam klusām.

♦

katrs noslēpums ir brīnums. "Nav reibinošāka vīna par noslēpumu," Aragons raksta. "Nav nekā brīnumaināka par zināšanām, kurās ne ar vienu nedalās." Iespējams, visa pasaule nav nekas cits kā liels noslē­pums. Un, kad vairs nebūs neviena, kas mūs atcerēsies, viss, ko uz šīs Zemes esam domājuši un darījuši, kļūs par izgaisušu noslēpumu.

Izaka Lakedema un viņa kunga vikonta de Šatobriāna ce­ļojums uz Spāniju bija labi glabāts noslēpums. Gandrīz visas sievietes, kas bijušas Renē dzīvē, tādā vai citādā veidā, spilgtāk vai mazāk spilgti apgaismotas, parādās Aizkapa atmiņās. Tur jūs atradīsiet Šarloti Ivu, Buņē mācītāja — erudīta un dzērā­ja — meitu, Polīnu de Bomonu, kas ieradās nomirt Roma — klusiba un slepenibā: "…es klepoju mazāk, bet laikam tāpēc, lai nomirtu bez trokšņa," — viņu pametušā ģēnija un lempja rokās. Tur atradīsiet Lisilu — māsu, kas neprātīgi iemīlējusies brālī, protams, Selestu — mūžam krāpto un tomēr triumfē­jošo laulāto draudzeni. Tur atradīsiet Žiljetu Rekamjē, viņas noslēpumu un valdzinājumu, kas Renē sadrumstalotībai un viņa sirds trakošanai piešķir vienotību. Bet tur nav ne pēdu no atmiņām par Natalī de Noaju un par viņu satikšanos Granadā. Ceļojums uz Spāniju ir noslēpums, kas zināms tikai Natali de Noajai, izakam Lakedemam un Šatobriānam.

Noslēpumam vajadzīgs melis. Dārgais vikonts melo viegli. Vienīgi Molē — nejaukais Molē varbūt kaut ko nojauš. Selestai — tas pats par sevi saprotams —, bet arī Žubēram, vistu­vākajam draugam un visintīmākajai uzticības personai, kato­liskais dzejnieks melo aizgūtnēm. Viņš baidās, ka Selesta, kas nodarbojas ar labdarību un žēlsirdību, varētu iedomāties viņam pievienoties pie Kristus kapa, tāpēc viņš neraksta ne tikai par ceļojumu uz Spāniju, bet arī par ceļojumu uz Svēto zemi.

Šatobriānam bija brīnumaina māsīca, kuru sauca par de Talarī kundzi. Viņa tik ļoti kopa ģimenes garu, ka, atraitne būdama, apprecēja savu znotu, kas arī bija kļuvis par atraitni. Un vīra prombūtnē viņa, pārliecināta, ka vīrietim jāatrodas viņai blakus veselības apsvērumu dēļ, lika iešūt savu radinieku maisā un noguldīt savā gultā. Nākamajā rītā mostoties, Simons stāstīja, smiedamies mazliet par skaļu, viņa lika kalpo­tājiem pārliecināties, ka maiss nav atārdīts. "Ja satiekat manu sievu," Šatobriāns rakstīja de Talarī kundzei, "neko nestāstiet viņai par manu ceļojumu uz Sīriju, jo tas var viņu izbiedēt." "Es nupat saņēmu vēstuli no mūsu dārgā ceļotāja," Selesta raksta Žubēram. "Viņš stāsta, ka šķērsos Peleponēsu un, kad būs apskatījis Spartu, Argosu, Arkādiju un Atēnas, kuģis viņu vedīs uz Konstantinopoli, bet no turienes viņš atgriezīsies Francijā. Vai viņš būtu aizmirsis Jeruzalemi?"

Ari Natalī melo. Viņa raksta kādai savai māsīcai: "Jūs, dārgā draudzene, droši vien jau visos sīkumos zināt jaunumus par de Šatobriāna kungu, taču es arī gribu Jums par viņu pastāstīt. Viņš jūtas ļoti labi, ir uzbarojies, mazliet par daudz iededzis, bet tik dzīvespriecīgs un atpūties, it kā neko nebūtu darī­jis." — Pie joda! — Simons iesaucās, — tas biju es, kas visu darīja! — "Viņš par Jeruzalemi runā kā par Monmartru. Pēc pāris dienām viņam jāiegriežas te; es viņu negaidu, jo man tik steidzīgi jāatgriežas, ka nevaru kavēties ne dienu." — Mele! — Simons teica. — Viņa vikontu gaidīja astoņus mēnešus.

Gandrīz tajā pašā laikā, kad Šatobriāns izkāpa Spānijas krastā, Parīzē tā saucamajās labi informētajās aprindās, kas bija neizsīkstošs baumu un nepatiesu ziņu avots, runāja, ka šatobriāns cietis katastrofā un ka viņa kuģis gājis bojā ar visu, kas uz tā bijis. Kantori jau gatavojās dot ziņu avīzēm un šķie­tamajai atraitnei. To nepieļāva pats imperators: viņš acīmre­dzot nevēlējās lieki satraukt de Šatobriāna kundzi. Vēlāk Selesta, kaut ari nekļuva par atklātu bonapartisti, vienmēr jutās pateicīga imperatoram par viņa iejaukšanos. Iespējams — tāpēc, ka lielākā daļa vira mīļāko, kuras viņa sauca par "kun­dzēm", ar Natalī de Noaju priekšgalā bija rojālistu pusē, viņa izturējās iecietīgi pret ģeniālo uzurpatoru, kas bija viņu aiz­stāvējis. Selesta pilnīgi pamatoti domāja, ka diezin vai Burboni būtu bijuši tikpat smalkjūtīgi pret kādu draugu, cik smalkjū­tīgs bija Napoleons pret savu ienaidnieku.

Šajā Šatobriāna dzīves posmā ir tumša josla. No brīža, kad, ūdeņus atstājis, aizrautīgais ceļotājs izkāpa Alhesirasas krastā, visi viņa biogrāfi sāk stostīties. Kā gan lai viņi tiktu skaidrībā biezajā miglā, kurā Natalī, Renē un Izaks Lakedems bija ar tādu neatlaidību un tik veiksmīgi ietinuši savas gaitas? Nav tāda literatūras vēsturnieka, kas nebūtu prātojis, kā un kur Natalī un Renē galu galā satikušies. Taču patiesība kā vienmēr ir bībeliski vienkārša: tas bija Izaks Lakedems, kas Šatobriānu, savu tābrīža saimnieku, aizveda pie viņa mīļākās Natalī de Noajas, no kuras, dodoties uz Venēciju, bija saņē­mis visskaidrākos norādījumus un visstriktākās pavēles.

— Tas bija kā teātrī. Jūras mainīgā laime liedza mums precīzi noteikt dienu, kad izkāpsim Spānijas krastā. Es zināju un nevienam neteicu, ka de Noaja kundze, sākot no 12. aprīļa, katru vakaru zīmēs un mūs gaidīs Granadas Alhambras Lauvu pagalmā. Turp man bija jāaizved ģēnijs, kad viņš būs pārvarējis šķēršļu joslu. Alhasirasas ostā mēs izkāpām 30. martā. Tas bija daudz par agru. Mēs tik ātri bijām skrējuši cauri visiem Austrumiem, gandrīz neko neredzēdami, drāz­damies no drupām uz drupām, tā deguši nepacietībā beidzot ķerties pie kaut kā nopietnāka, tas ir, pie mīlestības, ka, par spīti vētrām un bezvējam, Spānijā bijām nonākuši par agru.

Man vajadzēja divpadsmit dienas kaut kā izklaidēt savu ceļa­biedru, kas dīdijās aiz nepacietības. Izdomādams visdažādā­kos ieganstus, es viņu vadāju pa Kadisu, pa Kordovu un Anduharu. Jūs jau varat iedomāties, kāds ir iemīlējies vīrietis, kas astoņus mēnešus pavadījis uz ūdens un tuksnešos: ik uz soļa viņš iztēlojās satikšanos ar Natalī. Šaurajās, baltajās ieli­ņās, kas pamazām ved uz Kordovas mošejas mistisko apskaidrību, viņš visur nojauta seju un siluetu, par kuru tik daudz bija sapņojis. Un pašā mošejā, šajā neskaitāmo kolon­nu mežā, kur top katedrāle, viņš gaidīja, ka aiz katras no sep­tiņiem vai astoņiem simtiem kolonnu vai pie trīskāršās ieejas svētvietā ar marmora kupolu un zelta mozaīkām ieraudzīs gandrīz jau izdzisušo un tik ilgoto tēlu.

Beidzot, 12. aprīlī, no Bībeles iznirušais vadonis veda sev līdzi citu Fileasu Fogu, kas bija tik maz apveltīts ar britu sal­tumu, cik vien iespējams; tā mēs abi iegājām Granadas Alhambrā — arābu valdnieku sarkanaja pilī. Lūk, arkas, terases un laukumi. Ātri izgājām cauri Taisnības vārtu velvei. Gājām gar torņiem un mūriem, steidzāmies cauri dzīvžogu ejām, no kuram pret debesim šāvās cipreses. Baseinu laukumā mēs pat aci neuzmetām Karlosa Piektā pilij vai Darro gravai tālu lejā, puķu dobēm un krūmu masīviem. Mēs steidzāmies un stei­dzāmies. Mēs traucāmies uz Alkazaru un uz Miršu pagalmu.

Pagalms pēc pagalma, dārzi un velves, un sargtorņi. Svē­tības zālē neuzkavējāmies ne mirkli. Nekas nesaistīja mūsu uzmanību Sūtņu zālē ar tās balkonu logiem un brīnumaino skatu uz Veco cietoksni un Albaicinā ar tās bezgalīgi atkārto­to arābu uzrakstu, ko man nebija laika pārtulkot trauksmes pārņemtajam svētceļniekam: Uzvarošs ir vienīgi Dievs. Mēs steidzāmies, mēs nekavējāmies ne mirkli. Vēja spārniem traucāmies cauri Kristīto arābu zālei. Piepešu mūsu priekšā pavērās pavisam baltais Lauvu pagalms ar izmargotajiem ko­lonnu kapiteļiem un strūklaku vidū. Un tur rietošās saules staros bija viņa.

— Vai viņa bija tur? — Marija jautāja.

— Viņa bija tur, — Simons atbildēja. — Viņa gaidīja.

Vienā no galerijas stūriem zem paviljona ar piramīdveidīgu jumtu un nolaidenām arkām Natalī de Noaja, ģērbusies garā, gaišā tērpa, ar platmalainu cepuri galvā sēdēja pie molberta. Sākumā Izaks un Renē ieraudzīja tikai viņas neskaidro profilu, ko daļēji aizsedza zīmēšanas dēlis. Viņi to nevis pazina, bet drīzāk nojauta pēc ne ar ko nesalīdzināmās stājas. Viņa nere­dzēja abus atnākam, viņa nedzirdēja soļus tuvojamies. Viņa strādāja un sapņoja. Viņa zīmēja, ko redzēja un ko redzēja arī viņi — strūklaku, ažūra galerijas, burvju arhitektūras pasakaino diženumu, kas tapis no ūdens atdzīvināta tuksneša un ticības, kura satricina un maina vēsturi. Ainas pārsteigti, Izaks un Renē mirkli apstājās uz pagalma sliekšņa. Viņi pūlē­jās vēl mazlietiņ paildzināt šo debešķīga pārbaudījuma mir­kli, kāds ir gaidīšana pēc nepacietības. Un tad Renē traucās pretī tai, pēc kuras tā bija ilgojies Akropoles kalnā un Eļļas kalnā. Natalī piepeši juta, ka tiek satverta aiz pleciem. Viņai nebija pat laika atskatīties. Molberts apgāzās. Viņa bija Renē skavās. Varēja dzirdēt vienīgi pret debesīm plūstošā ūdens ur­dzēšanu.

Kaisle viņus sagrāba un aizrāva bangās. Kaut kas beidzās, un kaut kas sākās. Varbūt tāpēc, ka viņi ir tālu no visa, kas viņus saista pie pagaisušās pasaules — tālu no Parīzes, Selestas, mi­sis Ficherbertas, no Molē vai Šarla, no Žubēra un imperatora, no atmiņām par Ventimiju vai Polīnu de Bomonu, varbūt tāpēc, ka viņu jutekļus satrauc šķēršļi, pārbaudījumi un mēģi­nājumi, ko viņi bija papūlējušies likt sev ceļā, varbūt vienkārši tāpēc, ka debesis ir skaistas un apkārtne brīnumaina, viņiem šķiet, ka dzīve un vēsture ir koncentrējusies tikai viņu mīles­tībā. Vai gan pasaulē ir vēl kas cits kā siržu kaislības? Lielajā Tā Kunga tiesas dienā mēs taču neatcerēsimies neko citu kā mīlestību. Granadas Alhambras Lauvu pagalmā Natalī un Renē ir viens otra skavās. Viņu rokas un lūpas sakļaujas.

Vientuļš, rokas uz krūtīm sakrustojis, dīvainu smaidu sejā Izaks Lakedems aitas Žiljēns Potelēns nolūkojas viņos ar skaudību: viņi viens otru mīl, un viņi nomirs. Dzīve ir mīles­tības dziesma tikai tāpēc, ka tā ir nāves dziesma.

Ikviens siržu lauzējs neskaidri ilgojas savā pēdējā iekaro­jumā saskatīt mūžīgu mīlestību un mēģina sevi pārliecināt, ka pēc ilgiem klejojumiem beidzot ir nonācis ostā. Katra koķete cer, ka viņas manevri beidzot ir bijuši veiksmīgi un ka viņai vairs nevajadzēs pretoties apbrīnam un mīlestībai, ar kuru pietiks, lai piepildītu citus mīlestības un apbrīna apliecināju­mus. Renē ir siržu lauzējs. Natalī ir koķete. Viņi Granadā piedzīvos mūžīgo kaisli un vienīgo mīlestību. Dievišķīga apkārtne — sienu un strūklaku dzidrais vieglums, ziedošie citronkoki būs dekorācija mīlestībai, kas brīnīsies pati par sevi. Izakam — tas ar greizsirdīgu rūpību sargā viņu laimi — pa gabalu sekojot, viņi ilgi staigās pa feju un valdnieku pili. Un ik uz soļa viņi pārtrauks savu neticami laimīgo gaitu, lai tālu no pasaules mestos viens otra skavās.

Vērojuši saules rotaļu cipresēs un galeriju arkās, viņi at­griezās naktī, kad spīdēja mēness. Pogoja lakstīgala. Lai kaut kā izklaidētos ilgo skūpstu laikā, kas viņam pamazām jau sā­ka krist uz nerviem, Izaks Lakedems kādā Divu māsu zāles kolonnā arābu rakstā iegravēja savītus viņu abu vārdus. Ar vārtnieka micīti galvā, pilns zināšanu un skaudības, mazliet žultaina apbrīna un rūgta talanta, Senbēvs apgalvo, ka līdz pat pagājušā gadsimta vidum Granadas Alhambrā noslēpu­mainas rokas arābu burtiem rakstīti, bijuši redzami kopā sa­vīti Renē un Natalī vārdi.

Vēlāk kādā no saviem darbiem — Pēdējā abenserāža pie­dzīvojumi— Šatobriāns acīmredzot atcerējies īzaku Lakedemu un pastaigas pa Alhambru. Renē sevi sapludina ar savu drū­mo biedru, kam ir tumša āda un samtainas acis, un viņš abus tēlus saliek tā, lai no tiem izveidotu arābu senjoru Abenhametu. Natalī de Noaja ir jauna spāniete — ļoti skaista katoliete.

Viņa vēlā naktī dejo ģitāras pavadījumā, dzied ļoti zemā balsī un sagroza galvas, viņa mīl ienaidnieku arābu un saucas par Blanšu: "Mēness uzlēcot neskaidri apgaismoja Alhambras pamestās svētnīcas un tukšos pagalmus. Tā bālie stari zīmēja zālienos starp puķu dobēm, uz zāļu sienām gaisīgās arhiektūras mežģīnes, kolonādes lokus, strūklaku ūdeņu un zefīra šūpoto kociņu kustīgās ēnas. Lakstīgala dziedāja cipresē, kas auga cauri sagruvušas mošejas kupolam, un atbalss atkārtoja tās žēlabas. Mēnesnīcā Abenhamets rakstīja Blanšas vārdu uz Divu māsu zāles marmora kolonnas: viņš zīmēja šo vārdu arābu burtiem, lai kādam ceļiniekam būtu vēl viena atminama mīkla šajā noslēpumu pilī."

— šitais pūslis! — Simons teica Jūras muitas pakājē. — Galu galā viņš man ir atņēmis visu: gan sievieti, gan atmi­ņas, gan slavu, gan mīlestību.

♦

pasakiet… — Marija ieteicās.

— Ko lai pasaku? — Simons jautāja.

— Man galu galā rodas jautājums: vai tiešām jūs tik ļoti milējāt de Šatobriāna kungu?

— Es viņu apbrīnoju, — Simons teica. — Tas ir liels rakstnieks. Un man viņš ļoti patika. Viņš bija lāga puisis.

— Vai Deica lieta nav kaut kas līdzīgs revanšam?

— Augstais Dievs! — Simons iesaucās. — Ir taču pilnīgi dabiski, ka reizēm kalps saceļas pret kungu. Vairāk par visu man patīk tas, ka vēsture progresē. Lai galu galā beigtos, vai saprotat? Un verga cīņa pret varu ir viens no visviltīgākajiem trikiem, kāds jelkad atrasts, lai to pavirzītu uz priekšu. Pro­tams — līdz ar mīlestību. Un vēl — līdz ar zināšanu alkām, kas ne velti stāv blakus mīlestībai — vai atceraties ābolu? — un to izgudrojumam pašā Bībeles sākumā.

— Bet, ja jau pat es par to iedomājos, — Marija iesaucās, — kā var būt, ka pēc gadsimta ceturkšņa Šatobriāns nepazina savu jūras kalpu viltus Potelēnu viltus Simonā Deicā?

— Tas tāpēc, ka vikonts viņu nekad nebija redzējis, — Fusgengers atbildēja. — Viņš pazina Tjēra kungu un herco­gieni de Bērī, un gandrīz visu pasauli. Es arī pazinu Tjēra kungu un hercogieni de Berī, un veselu baru citu ļaužu. Bet viņš nekad nav mani redzējis Simona Deica lomā. Toreiz ne­bija nedz televīzijas, nedz fotogrāfijas. Nebija pat radio, lai pazītu balsi. Kad viņš mina dubļos nožēlojamo Simonu Deicu, viņam ne prātā nevarēja ienākt, ka uz kuģu klājiem un ostmalās, Turcijā un Grieķijā, gaidās un nepacietībā viņš lai­ku pavadīja kopā ar šo nelietīgo blēdi, ar nekrietno nodevēju, kas vairākas visskaistākās viņa mūža dienas kalpojis — tiesa, mazliet izvairīgi un ļoti neregulāri — pie altāra un pie troņa.

— Vai jums nebūtu paticis viņu sastapt, ja viņš jūs pazītu?

— Ikvienam zināms, — Fusgengers atbildēja, — ka Simons Deics pazuda bez pēdām, kas jau vairākus gadsimtus liekas diezgan dīvaini. Iespējams, tas notika tāpēc, ka viņš ne­vēlējās riskēt un nejauši satikties ar Šatobriāna kungu, kura vārdu viņš arābu burtiem bija uzrakstījis uz Granadas Alhambras marmora kolonnas?

— Kāds savādnieks gan jūs esat! — Marija teica. — Jūs varat būt burvīgs, un jūs varat būt šausminoši pretīgs.

— Mīļais bērns, — Simons sacīja, — es esmu tāds pats kā visi cilvēki. Jo es esmu cilvēks. Un tāpēc, ka ikviens cilvēks ir mazliet visi cilvēki.

♦

^Jerons ar sajūsmu un gavilēm uzņēma vēsti, ka Popeja gaida bērnu. Viņš izsludināja kaujas ratu sacensības un spēles. Par gandarījuma zīmi un pateicībā dieviem viņš lika nomaitāt vēl dažus kristiešus. Ar jaunu aiz­rautību viņš ķērās pie pils būves Eskvilīna pakalnā — tā bija klāta ar freskām un tik grezna, ka to nosauca par Zelta na­mu — Domus Aurea. Tāpat kā postīšana, celšana visos laikos ir bijusi viena no pastāvīgākajām cilvēku nodarbēm. Viņi ir būvējuši būdas, torņus, tempļus, mājas, baznīcas, cietokšņus, sistēmas, bagātību, valstis, mašīnas, ratus, ceļus, lidmašīnas, kuģus un tiltus. Un tos postījuši. Lai celtu citus. Romas deg­šana Neronam nebija tikai aizraujošs skats. Tā deva ari iespēju uzcelt jaunu Romu, lielāku un skaistāku par veco. Zelta nama veidolā viņš jau priekšlaikus to veltīja Popejas bērnam.

Domus Aurea bija lieliska pils. Tās portiki, paviljoni, pir­tis, ložas, strūklakas un dārzi pletās līdz Palatīnam vienā pusē un līdz Cēlijam otrā pusē — gandrīz simt hektāru platībā ap Eskvilīna pakalnu. Ielejā starp Palatinu un Eskvilīnu bija izrakts mākslīgs ezers, ko ieskāva grotas, kolonnas un belvederi. Ceļš ar kolonnām gar malām, kurš veda līdz nama zeltī­tajai fasādei, pavērās uz milzīgu, četrdesmit metrus augstu zeltītas bronzas skulptūru: tas bija pats Nerons — imperators un pusdievs.

Pili pirtis bija apgādātas ar jūras ūdeni un sērūdeni, kas tika pievadīts no Tivolī; tas plūda no pakāpiena uz pakāpienu pār mirdzošu mozaīku. Pilnības ragos paslēpti strūklotāji izplatīja rožu un jasmīnu smaržu. Vislielākās zāles griesti dienu un nakti griezās ap savu asi kā pati pasaule. Marmora sienām bija perlamutra un dārgakmeņu inkrustācijas. No koka griestiem nokarājās ziloņkaulā izgrieztas puķes. Pēc daudziem gadsim­tiem renesanses laika mākslinieki, starp viņiem arī Rafaēls, virvēs piesējušies, nolaidās Zelta nama drupās, lai apbrīnotu to, kas bija palicis pāri no tās reljefiem un rotājumiem. Grie­ķu statujas un mākslas darbi bija izvietoti visur. Starp tiem bija slavenā Laokona grupa, kas vēlāk būs tik dārga Šatobriānam un Gētem.

Tas, kas notika, bija neskaidrs, bet neapšaubāms. Saskaņā ar tradīciju, Popeja esot pazobojusies par Neronu, kas brau­cēju sacensībās cirkā palicis ļoti tālā vietā, un sakaitinātais, turklāt mazliet iereibušais imperators viņu nogalinājis, iesperot ar kāju pa vēderu. Šī teika ir bezjēdzīga. Tā atgādina Neronu no Zolā romāna. Simona stāstītais liekas ticamāks. Popeja, vai negudra aiz laimes, ka gaida bērnu no Kartafila, nepavi­sam nestāvēja pie sliekšņa ar mīklas rulli rokā un nepārmeta vīram vēlu pārnākšanu ar apaviem rokā un vīna skurbuli galvā; viņa gluži vienkārši izturējās pret laulāto draugu ar vienaldzību, kas jau robežojās ar nicinājumu. Kas būtu impe­ratoram pačukstējis, ka gaidāmais bērns nav viņa bērns? Iespējams — Tigelīns, bet varbūt arī kāds cits no neskaitāma­jiem spiegiem, kas pilī mudžēt mudžēja. Iespējams arī, ka mīlniekus, kas nemaz pa īstam neslēpās un kļuva aizvien nepiesardzīgāki, pārsteidza pats Nerons teātrī vai cirkā, kur viņi pārmija nepārprotamas savstarpējas kaisles zīmes. Taču visticamāk liekas, ka Popeja pati, niknuma un kaisles pār­ņemta, kādā dramatiskā brīdī meta savu noslēpumu impera­toram sejā.

Kādi no neskaitāmajiem svētkiem, kas norisinājās Nerona laikā, bija sarīkoti uz Tibras. Mielasts notika uz plosta, ko vil­ka kuģi. Ar zeltu un ziloņkaulu apdarinātajos kuģos airētājus aizstāja samaitāti zēni, kas bija rūpīgi izkārtoti atkarībā no gadicm un erotiskajiem talantiem. Visur bija redzami visdīvai­nākie zvēri, no vistālākajām zemēm atvesti putni, pat jūras dzīvnieki, kas par lielu naudu bija atgādāti no okeāna un tālās Bretaņas. Vīriešus un sievietes imperators bija pazeminājis līdz dzīvnieku stāvoklim, turpretī plēsīgie zvēri savā ziņā bija pacelti cilvēku cieņā. Upes krastos bija izvietotas priekamājas, pilnas dižciltīgu sieviešu, daudzas no tām bija senatoru sievas un meitas, kas atradās cieši kopā ar pilnīgi kailām prostitū­tām. Jo vairāk pār upi sabiezēja krēsla, jo spožāk iedegas gais­mas apkārtējās mājās un dārzos un skaļāk skanēja dziesmas. Visus pārņēma erotisku deju un netiklu kustību skurbums. Popeja un Kartafils ne uz mirkli nešķīrās.

Pēc dzīrēm Nerons naktī piedalījās lāpu gaisma sarīkotās braukšanas sacensībās. Tikko pārradics pili, viņš lika pasaukt Popeju un Kartafilu.

Tas bija apmēram Pizona sazvērestības laiks. Republikāņi, senatori, kādreizējie konsuli, kāds pretoriāņu prefekts, Neronam tuvie epikūrieši, tādi kā Satirikona autors Petronijs, stoi­ķi kā Seneka — filozofs ar mazliet par daudz elastīgiem principiem, divdesmit sešus gadus vecais dzejnieks Lukāns, Farsala autors un Senekas radinieks, un vēl daudzi citi bija iejaukti sazvērestībā, kas noslāpa asinīs, jo tās dalībniekiem pietrūka vīrišķības un neatlaidības; tas notika trīs gadus pirms Nerona naves — viņu impērijas tronī drīz aizstāja kādreizējais Popejas vīrs — vai atceraties? — tas bija Otons, kuru izsūtīja uz Luzitaniju. Nerons ar neciešamajam pārmē­rībām bija sacēlis pret sevi ļoti daudzus, kuri ienīda viņa neprātības un cietsirdību. Viņš pilnīgi pamatoti visur saska­tīja sazvērniekus. Simons nekad neuzzināja, vai sākotnēji imperators viņu turējis aizdomās kā Popejas mīļāko vai ka režīma ienaidnieku.

Nekustīgi viens otram blakus stāvēdami, Kartafils un Popeja noskatījās vienā no drausmigakajām Nerona dusmu lēkmēm. Viņš rēca, raudaja, izkliedza nesakarīgus vārdus, vārtījās pa grīdu, draudēja ar visnežēlīgākajām mocībām gan vienam, gan otram. Popeja pārbijās un piekļāvās Kartafilam.

— Ak tā! — Nerons ierēcās. — Jūs atzīstaties!

Tad, pievērsies Kartafilam, viņš sāka sīki klāstīt visas iz­smalcinātās mocības, ko viņam pietaupījis, un piedraudēja ar briesmīgu navi:

— Tu mirsi, kā pirms tevis nekad neviens vel nav miris.

— Es vispār nemiršu, — Kartafils mierīgi atbildēja.

— Tu mirsi! — Nerons kliedza. — Un tu vēlēsies, kaut nekad nebūtu dzimis.

— To es zinu jau sen: būtu labāk, ja es nebūtu dzimis. Un, ja nu reiz esmu piedzimis, mana viskarstākā vēlēšanās ir no­mirt un izgaist.

— Tava vēlēšanās tiks izpildīta, — Nerons parskaities au­roja. — Tu mirsi liesmās, tevi knaibīs ar dzelžiem, uz tavām brūcēm lēnām lies karstu svinu, un no tevis nepaliks pāri nekas.

— Mans mīļais, — Popeja pārvērstā, mazliet drebošā balsī teica, — no tevis paliks tavs bērns.

Un, pacēlusi pret mīļāko piepeši apskaidroto seju, viņa to noskūpstīja uz lūpām.

Saudzīgi noliecies pie viņas, Kartafils ļoti maigi noglaudīja viņas matus un seju, Neronam acīs skatīdamies, un tad no­skūpstīja Popeju uz lūpām.

Pēc tam, mazliet atraisījusies no Kartafila skavām, viņa pagriezās pret Neronu un, lepni rādīdama uz mīļāko, sacīja:

— Jo bērns, kuru es gaidu, ir viņa bērns!

Kādu mirkli Nerons, domās iegrimis, stāvēja nekustīgs un kluss. Šķiet, uzzinātais viņu satrieca. Un tad piepeši, zvēriski ierēkdamies, viņš metās virsū Popejai un iespēra viņai pa vē­deru tik briesmīgi, ka viņa nokrita uz grīdas.

— Sargi! — imperators auroja. — Sargi! Lai šo cilvēku apcietina!

Sargi ienāca. Viņi ieraudzīja Popeju aizvērtām acīm gu­ļam uz grīdas, Kartafils bija noliecies pie viņas un kļāva sev klāt nedzīvo augumu. Imperators niknuma lēkmē vārtījās pa gridu.

Sargi apjukumā kavējās uz sliekšņa. Neronam bija putas uz lūpām, viņš raustījās krampjos. Kartafils skūpstīja Popeju uz lūpām un acīm. Pār vaigiem viņam ritēja asaras.

— Nogaliniet viņu! — imperators sēca. — Nogaliniet viņu!

Kartafils piecēlās, turēdams Popeju rokās. Jaunās sievietes

galva bija atliekta atpaka), un viņas atrisušie, dzintardzeltenie mati gandrīz skāra zemi. Zobenus pacēluši, pretoriāņi metās pārim virsū.

— Jūs nevarat viņu nogalināt, — Kartafils lēnām sacīja, — jūs nevarat viņu nogalināt, jo viņa ir mirusi. Un mani jūs nevarat nogalināt, jo es nevaru nomirt.

"Tad notika kaut kas apstulbinošs, kam grūti noticēt, taču to apliecina daudzi, kas to redzējuši savām acīm," Svetonijs raksta savā Divpadsmit cēzaru dzīvi. Joprojām kļaudams sev klāt Popejas nedzīvo augumu, Kartafils gāja pretī tiem, kam bija uzdots viņu nonāvēt, un nodeva mirušo — satriektais imperators vēlāk viņai veltīs gandrīz dievišķus godinājumus — vistuvāk stāvošā pretoriāņa rokās. Pretoriānis saņēma nastu, ne vārda nesacīdams, nekā nesaprazdams, kā kaut ko svētu. Nerons cīnījās ar ēnām un rēgiem. Kartafils gāja savu ceļu pavisam mierīgā solī cauri aizvien pieaugošajam sargu, kal­potāju un ziņkārīgo pūlim, kas plūda no visiem pils stūriem. Viņa priekšā nolaidās jau paceltie dunči un zobeni. Visi klu­sēdami deva viņam ceļu. Viņš pazuda kā sapnis.

♦

Viņš kaislīgi mīlēja viņu Granadas Alhambrā. Viņš mīlēja viņu Anduharā, Aranhuesā un Madridē. Visu Spāniju viņam slepeni apstaroja Natalī smaids. "Tā ir uguņošana, maģija, slava un mīlestība," viņš rakstīja lā­dzīgajam Žubēram par Andalūziju. "Tas nav līdzīgs nekam pazīstamam." Viņš klīda pa ceļiem, pastāvīgi atlika atgriešanos, vēl mēģinādams atraut nāvei, gaidāmajiem pagodinājumiem un plūstošajam laikam dažas mīlestības stundas. Viņš šķērso­ja Spāniju lielos ratos, ko vilka seši vērši un valdīja divi kučie­ri — tie spāniski jokojās ar Žiljēnu-īzaku. Natalī noraugoties, Šatobriāns rakstīja savai draudzenei — kaimiņienei Parīzē: "Es mīlu Spāniju un Granadas drupas, kas ir patiesa burvība. Alhambra ir pasaku pils; tas ir kaut kas tāds, par ko man ne­bija ne jausmas un kas tomēr pastāv šajā pasaules nostūri. Braucu mājās, sapņodams par tikko veikto ceļojumu, pilns vēlmes sastapt savus mājas dievus un noskūpstīt draugus. Ta­ču šobrīd es nepavisam neilgojos pēc pavarda, man šķiet, ka braucu pārāk ātri, es ar nodomu paildzinu ceļojumu, es vēl izstaigāšu Pirenejus un, iespējams, no Spānijas izbraukšu caur Kataloniju vai Navarru."

Viņš steidzas lēnām, viņš klejo, viņš ieildzina, Natalī ska­tiens joprojām grimst viņa acīs. Madridē viņš izvairās no Francijas vēstnieka de Boarnē kunga, no Spānijas karalienes Marijas Luīzes, no premjerministra dona Manuela Goduā, no Pē prinča un karalienes mīļākā, kurus visus ir saviļņojusi doma, ka varēs sastapt dižo cilvēku un sarunāties ar viņu. Di­žajam cilvēkam prātā ir tikai viena doma: izvairīties no viņam izliktajiem tīkliem un palikt divatā ar savu mīlestību. "Es stei­dzīgi atstāju Madridi," Šatobriāns raksta Žubēram, kas savā nevainībā vēl neko nenojauš, "jo tur man tiek gatavota pārāk liela goda parādīšana." Pastāvīgi Izaka pavadīti — reizēm viņš ceļo arī viņiem pa priekšu — mīlētāji vēl apskata Eskoriālu, Segoviju, Burgosu, Mirandu un Vitoriju… Tās ir dievišķīgas stundas. Tik daudzu citu savākto atmiņu un savas laimes ie­skautiem, viņiem turpinās sapnis, tomēr tuvojas šķiršanās. Piepeša saviļņojuma pārņemtajam Izakam noraugoties, viņi smejas, viņi skūpstās, viņi lūkojas ainavā, maiguma un atmi­ņu uzplūdos klusām sarunājas par satikšanos Alhambrā, viņi doma par pēdējiem sīkumiem, kam nav pilnīgi nekādas nozī­mes, bet ko viņi darījuši kopā un kas tāpēc viņiem ir skaistāki par visām vēstures fanfarām.

Viņus jau pārņem ceļojuma beigu posma skumjas. Diem­žēl ceļojumi notiek ne tikai telpā, bet arī laikā. Viņi iet pretī kaut kam tādam, kam tuvojas un no kā baidās un kas iezīmēs viņu beigas. Granadas mīlētājiem tie ir Pireneji un Francijas robeža. Renē vēl mēģina attalināt nenovēršamo — tā lasītājs lenak šķir lappuses, lai pārāk ātri nepienāktu romāna beigas: "Man ir bijis brīnumains ceļojums," viņš raksta Žubēram. "Cik laimīgs esmu, ka tas ir bijis, kaut arī trīsreiz uzbruka arābi un piecdesmit sešas dienas kuģis bija tuvu bojāejai! Mani ļoti kardina arhibīskapa Turpēna majas čības Ronsevo: vēlos re­dzēt visu, lai man vairs nebutu ieganstu ceļošanai." Vai gan viņi visi trīs jelkad bija redzējuši slavenās arhibīskapa Turpēna čības — tas tikai izliekas apkaunojošas un attiecas uz XVI gadsimtu, turklāt arhibīskaps Turpēns nav miris Ronsevo un, iespējams, vispār nekad nav dzīvojis. To Simons atkal nevarēja lāgā atcerēties. Viņam prātā bija palikuši vienīgi Natalī un Renē, kas maija pirmajās dienas pie Francijas robežas šķiras apkampienos un asarās. Viņa devās uz Merevilu pa isāko ceļu, bet viņš stūrgalvīgi turpināja klejojumus, it ka gribētu vēl baudīt tikko piedzīvoto mīlestību. Viņš bez mitas runāja vienīgi par Natalī de Noaju ar Izaku-Žiljēnu, ko Natah de Noaja viņam bija atstājusi līdz Parīzei ar solījumu atdot, lai vienīgais viņus vienojošās kaisles liecinieks vēl dažas dienas būtu kopā ar viņu.

Simons atcerējas Baijonu un Po, Bordo, Angulēmu un Tūru, Bluā un Orleānu — tās visas šķērsoja Šatobriāns, ko pēc tik lielas laimes apņēma vientulība un skumjas. Vēl Si­mons atcerējās divas dienas un vienu nakti, ko viņi pavadīja Anžervilas pasta stacijā. Kāpēc gan tieši Anžervilā? Tā bija Merevilai vistuvākā pasta stacija. Tieši mēnesi pēc ardievām uz Spānijas robežas mīlētāji, ko šķīra ceļojuma beigas un atgriešanās mājās, no jauna uz dažām stundām metās viens otra apkampienos. Ak, cik dzīve ir skumja! Un cik dzīve ir skaista! Viņi noraudāja dažu asaru, viņi skūpstījās, līdz aptrūkās elpas, starp smiekliem un neprātīgiem skūpstiem pārmija Andalūzijas noslēpumus, kala nākotnes plānus, par kuriem sirds dziļumos jau zināja, ka tie ir miruši pirms dzimšanas, un, lai sevi mierinātu, no jauna pārdzīvoja atmiņas, ja vaja­dzēja — tās izdomāja un ieslēdza sirdī, kur ienāks ciešanas savā apogejā un reizē ar tām ari to pretējība — aizmirstība. Dzīve ir skaista. Un tā ir skumja.

Simons Fusgengers piepeši atcerējās atgriešanos Parīzē. 1807. gada 5. jūnijā, kad pulkstenis sita trīs pēcpusdienā, mazliet vairāk neka nedēļu pirms Fridlandes kaujas un maz­liet vairāk nekā mēnesi pirms Tilzītes līguma, kad Hēgelis Jēnā publicēja savu Gara fenomenoloģiju — romantisku un ģeniālu stāstu par prāta piedzīvojumiem cīņā ar realitāti —, Renē un īzaks divatā iebrauca Konkordijas laukumā. Vikonts de Šatobriāns bija atstājis Parīzi pirms vienpadsmit mēne­šiem un astoņām dienām. Konkordijas kolonādē uz Rojālas ielas stūra ikviens var izlasīt plāksni, kas tur novietota šo noti­kumu piemiņai: došanos uz Austrumiem un pēc gada — at­griešanos mājās de Kuaslēna savrupnamā, kur Šatobriānu pāris mājoja pēdējā — bēniņu stāvā. Brīdī, kad lielā kariete, ko sauca par guļamkarieti, iebrauca laukumā, īzaks, diezgan aizkustināts, sveicināja savu kungu un, pirms pajūgs apstājās, izlēca no tā. Vikonta kungs bija tik laipns, ka izliecās pa logu un pamāja ar roku. Izaks, nekustīgi stāvēdams, pacēla roku un nolieca galvu. Un pēc tam, lai dotos pretī Selestai, kas tik ilgus mēnešus bija viņu gaidījusi lielā pacietībā un vēl lielākā nepacietībā, nevaldāmais aktieris un divu pasauļu melis iz­dzēsa smaidu, kas rotājās viņa lūpās. Natalī mīļākais, Izaka ceļabiedrs, Granadas, Anduharas un Anžervilas nakšu lāga zēns vienā mirklī pārtapa par romantisku un teatrālu ģēniju, kas stāvējis svinīgās pozās pie Partenona un Kristus kapa, pirms sācis rakstīt Mocekļus.

♦

Tovakar Odoakra pilī Ravennā bija svētki. Beidzot salabuši, eruli un ostrogoti svinēja aplen­kuma un kara beigas. Karš bija ildzis četrus gadus. Ziema gāja uz beigām. Jau parādījās pirmie pumpuri un pirmās puķes. Bija pavasara sākums. Odoakrs un Teodorihs bija pieņēmuši Dēmetrija priekšlikumus — viņš bija kļuvis par šķīrējtiesnesi un panācis mieru starp abām tautām. Abi karaļi valdīs pār Itāliju, dalot gan varu, gan tās tīrumu un lielo, majestātisko pilsētu bagātības, — šīs pilsētas, sākot ar Pāviju un Milānu un beidzot ar Romu, Ravennu un Veronu, turpināja pastāvēt kopš Romas impērijas laikiem.

Dažas problēmas vēl bija atrisināmas. Vai abi karaļi valdīs vienlaikus vai pārmaiņus? Ja pārmaiņus, tad jāizlemj, vai mi­nistri un ierēdņi veidos pastāvīgu korpusu, vai arī mainīsies ik ar valdīšanu. Kā tiks iecelti varas pārstāvji provincēs un lie­lajās pilsētās? Vai eruli un ostrogoti saplūdīs vienā armijā, vai arī veidos divus atsevišķus karapulkus? Par šiem un vēl citiem jautājumiem abi karaļi un viņu padomnieki diskutēja mēne­šiem ilgi. Bet tovakar bija svētki. Tie izvērtās milzu dzīrēs, kurās bija ielūgti visi virsnieki, visi ministri, visi, kam bija jelkāda loma abu karaļu galmos, un vēl pa trīstūkstoš kareivju no katra karapulka.

Dēmetrijs uzraudzīja visu. Tika uzslietas milzu teltis. No­kāva tūkstošiem lopu, nocirta galvu miljoniem gaiļu un vistu.

Visās malās bija ierīkoti pavardi un maizes krāsnis. Neskaitā­mas mucas tika pieveltas pie galdiem, pie kuriem cits citam blakus sēdīsies eruli un ostrogoti.

Protams, visi neēda vienādu ēdienu. Centrā, uz paaugsti­nājuma, abi valdnieki un augstākie ierēdņi kopā ar ģimenēm un tuvākajiem padomniekiem, piedzerot falernu, asiku, rostinu, sekubu un Provansas un Tesālijas vīnus, mielojās ar neskaitāmiem smalkiem un izmeklētiem ēdieniem, ko bija gatavojuši grieķu, bizantiešu un romiešu pavāri. Tur bija tādi klasiski gardumi kā gaiļu sekstes un foreļu ikri, Adrijas jūrā izzvejotas zobenzivis, bija pat ar garšzālēm aizdarīts pāva ce­petis, kura ieplesto asti saturēja stingri pavedieni, bet knābī bija ielikta degoša vilnas kodaļa, it kā karaliskais putns spļautu uguni. To uz zelta paplātes pasniedza sarkanās un zilās drānās tērpts vergs etiopietis ar spalvu pušķi pie turbāna, tā ka mal­tītes krāšņums izraisīja apbrina saucienus.

Lielākajai daļai dzīrotāju tāda izsmalcinātība nebija pare­dzēta. Veselas kazas, cūkas un mežakuiļi cepās uz iesmiem virs uguns, ko kurināja sievietes un bērni. Kāds lidz nāvei pie­dzēries erulu karavīrs katrā ziņā gribēja dalīties ar Dēmetriju cūkas cepeša gabalā, ko Dēmetrijs strikti noraidīja. Lai vieg­lāk norītu milzīgos gaļas klunčus, no rokas rokā gāja auzu un rudzu tumes trauki. Uguns apspīdēts, šis skats maigajā marta naktī likās brīnumains. Slapēta murdoņa plūda no Ravennas, un vieglais vējš to aiznesa diezgan tālu pār laukiem un purvā­jiem, kas ieskāva pilsētu.

Dzīres bija veltītas senāk naidīgo tautu salabšanai. Dē­metrijs, kas visu bija sarīkojis un uzraudzījis līdz pēdējam sīkumam, gādāja, lai ostrogoti un eruli būtu pilnīgi vienādā skaitā. Katram ostrogotam atbilda viens eruls, un visi sēdēja pamīšus, turklāt Dēmetrijs pieprasīja, lai šis noteikums tiktu ievērots burtiski un bez jebkādiem izņēmumiem: ik ostrogots sēdēja starp diviem eruliem, un ik eruls sēdēja starp diviem ostrogotiem. Tā starp abām kopienām veidošoties sapratnes, uzticēšanās un draudzības gars. Pie abu valdnieku — Odoakra un Teodoriha galda sēdošie rādīja saticības paraugu. Vīri ēda, dzēra, dziedāja, glāstīja sievietes, kas pienesa ēdienus, laiku pa laikam gāja pasildīties pie lielajiem ugunskuriem, virs kuriem cepās kazas un mežacūkas.

Dzīres tuvojās beigām. Vīna apskurbuši, dzīrotāji ieslīga omulībā, kas dažus noveda pat snaudā. Tie, kas jau grasījās piecelties, lai izlocītu kājas vai sekotu kādai meičai, apsēdas atkal, ieraudzījuši Dēmetriju pieceļamies un pieprasām klu­sumu. Viņš abu valdnieku vārdā apsveica visus klātesošos. Viņš tiem novēlēja labu pratu Ravennas dzīrēs, kur beidzot tiek apzīmogota abu tautu saprašanās. Viņš pieminēja pagatni, kas bija briesmīga un varonīga, runāja par nākotni, kura būs slavas apvīta un starojoša. Viņš aicinaja visus palikt sēžam, lai izbaudītu skatu, par kura diženumu jāpateicas Odoakra un Teodoriha karaliskajam dasnumam un kurš ir miera simbols un auglis. Viņš slavinaja abus valdniekus, vienu pēc otra paceldams pie lūpām sarkano un zilo apmetni, kas abi bija rotāti ar zelta un sudraba izšuvumiem. Un tad viņš apsēdās savā vietā starp diviem erulu vadoņiem.

Nezin no kurienes zīda, lenšu, krāsu un mūzikas virpulī iznira dejotājas. Uzbudinājuma pārņemti, visi karavīri piecē­lās. Tumsā izskanēja skaļi saucieni. Dejotāju rinda izlocījās starp galdiem, mucām, ugunskuriem, kur beidza cepties pēdējās kazas un pēdējās aitas. Daudzas dejotājas bija savu mākslu apguvušas Bizantijā, bet daudzas ieradušās ari no lie­lākas tālienes — no Sirijas, Ēģiptes, no Donavas krastiem un Bretaņas. Katrai bija savs romāns, savs dzīvesstāsts, savas vēlmes un negaisi. Starp viņām iznira akrobāti, žonglieri, ugunsrijēji, vīri, kas veikli rīkojās ar nūju un zobenu, viņi lēca gaisā, griezās kā vilciņi, izlocījās, veidodami dzīvas piramīdas, kas pēc acumirkļa izjuka, viņu neskaitāmie lēcieni un piruetes bija zibenīgi un bīstami. Meičas dejoja garām, kairinot vīrus un glāstot viņus. Izrādes apstulbināti, vīna apskurbināti, visi viri atkal sēdēja savās vietās un skatījās platām acīm, no jauna izslāpuši un tik daudzu neredzētu brīnumu apreibuši.

Mirkli iestājās dziļš klusums. Dejotājas, muzikanti, dzīro­tāji, sievietes, kas stāvēja pie ugunskuriem, samiegojušies bērni, miglaini sapņojošie sirmgalvji — visi pēc lielā trokšņa likās spējā klusuma apstulbināti. Atskanēja cimbalu sitiens. Tad ikviens ostrogotu karavīrs iedūra dunci pa kreisi sēdošā kai­miņa sirdī. Trīs tūkstoši erulu karotāju gāja bojā zibenīgā mirklī. Arī pats Teodorihs metās virsū Odoakram un nodūra viņu ar zobenu. Apmulsis, it kā aizsapņojies Dēmetrijs kļūdījās un iedūra savam kaimiņam labajā pusē, ko jau bija nonāvējis ostrogots, kas sēdēja tam pa labi. Dēmetrija galdabiedrs krei­sajā pusē bija vienīgais eruls, kas Ravennas dzīrēs izglābās.

Tas bija septiņus gadus vecs princis. Viņu atstāja dzīvu.

♦

nabaga Muša! — Simons sa­cīja. — Viņas gals bija drūms. Un sava daļa vainas par to jāuz­ņemas arī man.

— Kāpēc jūs viņu saucat par Mušu? — Marija jautāja.

— Tāpēc, ka viņas vīrs Šarls, Ventimija un misis Ficherbertas draugs, bija kļuvis par hercogu de Muši. Un de Šatobriāna kungs rakstīja dievišķīgas vēstules, kur savu dvēseli un miesu nolika pie kājām tai, kuru pats dēvēja par Mušu.

Es devos pie viņas uz Merevilu. Viņa joprojām nebija atstājusi Alhambru. Viņa gluži vienkārši bija kā bez prāta Šatobriāna dēļ. Viņi vēl satikās — reizēm Merevilā, reizēm Valēolupā — īpašumā, ko vikonts pēc atgriešanās no Spāni­jas bija nopircis netālu no Olnē, no Šatenē un no Sko; tur viņš strādāja tornī, kas bija kā piebāzts ar Granadas atmiņām; jūs torni varat apskatīt, tas joprojām nav sabrucis; tur viņš rakstīja Mocekļus, Pēdējo abenserāžu, kur Natalī tiek saukta par Blanku, savu Ceļojumu no Parīzes uz Jeruzalemi un pirmās Aizkapa atmiņu lappuses. Mēs tur ieradāmies abi ar de Noaja kundzi — reizēm atklāti, reizēm — slepeni. Mēs braucām no Parīzes, kur de Noaja kundze dzīvoja Seritī ielā — tai mainīts nosaukums, kartē jūs to neatradīsiet. Kad apmeklējums bija atklāts, mēs gājām iekšā pa parādes durvīm. Bieži tur jau bija viesi — kāds no Romas ieradies abats, neciešamā de Buaņa kundze vai Fontāns, kas bija kļuvis varen svinīgs un tēloja se­natoru, galminieku, būdams Universitātes lielais metrs, vai vienmēr uzticīgais Žubērs, vai vēl kāda jaunatnācēja, ar ko

Natali de Noaja bija vikontu iepazīstinājusi Merevilā un ko sauca par Klēru de Dirasu.

— Man jau ir skaidrs, — Marija viņu pārtrauca, jo vien­mēr mēdza steigties stāstījumam priekšā, — Šatobriāns iemī­lējās de Dirasas kundzē.

— Nebūt ne, — Simons atbildēja. — De Dirasas kundze bija tā, kas iemīlējās Renē. Viņš mīlēja Natali. Dirasas kundzi viņš devēja par "dārgo māsu" un nesapņoja par asinsgrēku. Viņš pret to izturējās skarbi un to svētīja. Esmu dzirdējis, kā nabaga Klēra aiz Selestas muguras izliekas nobažījusies par Natali de Noajas visai rezervēto izturēšanos pret dzimstoša­jām jūtām, ko jaunatnācēja aizrautīgi kopa; viņa neveikli iz­mēģināja īpašu koķetērijas formu, kas prasa izlikties pavisam pieticīgai un neuzbāzīgai, bet kas var novest pie mērķa vienīgi tad, ja spēle ir tikpat kā vinnēta.

— Kāds neprāts, dārgo mās! — Renē atbildēja manā klāt­būtnē — es izlikos nokopjam galdu vai tīrām kādu apģērba gabalu un nepalaidu gar ausīm ne vārda. — Kas par iedo­mām, dārgo mās! De Mušī kundze zina, ka es viņu mīlu un ka nekas nespēj mani no viņas atraut. Būdama par mani tik dro­ša, de Mušī kundze man neliedz nedz ar jums satikties, nedz jums rakstīt, nedz ciemoties kopā ar viņu vai vienam pašam. Ja viņa man pavēlētu, es, bez šaubām, acumirklī viņai paklau­sītu, kā jau neskaitāmas reizes esmu jums sacījis. Jums tas ne­liekas nekas slikts. Tādēļ jūs mani tikai jo vairāk cienāt. Tieši de Mušī kundze ir iedvesmojusi manu Abenserāžu; esmu sajūsmināts, ka jums šis darbs tik ļoti patīk.

— Kaut kas traks! — Marija iesaucās.

— Nekaunīgākam būt nemaz nav iespējams, — Simons sacīja.

— Turpiniet vien, — Marija teica. — Selesta guļ savā koka lādei līdzīgajā gultā. De Buaņa kundze deklamē. Klēra tur atrodas no brīva prāta un pārdzīvo savu īso kauna bridi. Un Natalī mīl Renē. Ko prasa tauta?

— Jā, jā, protams, sapnis turpinās, Granada nav aizmirsta un Natalī joprojām ir turpat. Vienīgais, ko varētu pieņemt — un arī to — piesardzīgi —, ir tas, ka mīlestības skaistākais laiks — tās sākums ir jau aiz muguras. Taču Renē dodas uz Merevilu, cik bieži vien spēj, un dienu vai nakti Natalī de Noaja ierodas Valēolupā. Pēcpusdienās Šatobriāns, atstājot Natalī tērzējam ar Selestu, Žubēru un de Buaņa kundzi, mani aicināja uz torni.

— Dārgo īzak, — viņš teica, — man vajadzīga tava pa­līdzība.

Un, atmiņu atsvaidzinot, viņš man lika stāstīt dažādus sīkumus par Modonu — seno Matoņu, vai par Tripoli, ko viņš atcerējās slikti, un, protams, par Jeruzalemi vai Smirnas konsulu, ko sauca par Šoderlo de Laklo un kas bija Bīstamo sakaru autora brālis.

— Ko es bez tevis iesāktu? — viņš teica.

Grāmatu roka turēdams, acu nenovērsdams no dižā dzej­nieka, es iespiedos torņa kaktā, un viņš sāka ļoti ātri rakstīt to, ko tikko biju izstāstījis. Piepeši viņš aprāvās, spalva vairs nečirk­stēja pret papīru, viņš to nolika un pagriezās uz manu pusi.

— Galvenais — nekad nebilsti ne vārda par to, kas tu biji Žiljēna Potelēna ādā.

— Es būšu kluss kā kaps. Bet viņš?

— Ar viņu es nodarbošos pats, — Šatobriāns atbildēja. — Ar to es pats tikšu galā.

Reizēm mēs abi ar Natalī atgriezāmies tornī slepeni, kad de Šatobriāna kundze jau sen bija aizmigusi ar Sekošanu Jē­zum vai lūgšanu grāmatu rokā un ap pirkstiem aptītu rožu­kroņi. Izgājām pa mūrī ierīkotām durvīm un steidzāmies uz torni, kur Renē rakstīja sveces vai lampas gaismā. Atceros, kādu vakaru mēs tikko bijām izgājuši cauri mūrim un iegājuši parkā, kad piepeši satrūkāmies, klusumā sadzirdējuši lapas šalcam un zarus lūstam. Vai tas būtu kāds Selestas sargs? Var­būt Klēras Dirasas spiegs? Tūlīt apstājāmies, kā zemē iemieti, un ieraudzījām gadus septiņpadsmit vai astoņpadsmit vecu jaunekli strauji kāpjam lejā no koka, kura zaros uzrāpies, viņš bija raudzījies uz apgaismoto torni. Gājām viņam klāt, un Natalī svešinieku norāja, jautādama, kas viņš tāds ir, ko vēlas un ko te dara. Jauneklis nosarka un paskaidroja, ka apbrīno Kristiānisma ģēnija autoru un ka viņa vārds ir Alfonss de Lamartīns. Tā bija pirmā reize, kad dzirdēju šo vārdu.

— Zināt, Alfonsa kungs, — Natalī ar parasto pārdrošību un koķetēriju sacīja, — nākamreiz nekāpiet kokā, nāciet mums līdzi, un mēs ieiesim pa durvīm.

Šis notikums de šatobriāna kungam ļoti patika. Viņš at­kārtoja: "Ir nu gan lempis! Ir nu gan lempis!" — bet neapšau­bāmi bija sajūsmināts, ka kļuvis par bāku jaunajai paaudzei, kas gatava rāpties visaugstākajos kokos un riskēt lauzt kaklu, lai tikai viņu ieraudzītu. Parasti, kad gājām uz torni naktī, es paliku ārpusē. Gaidīju pie durvīm. Natalī viena pati uzkāpa darba kabinetā, kur pēc viņas tvīka Renē, un viņi, jādomā runāja par kaut ko citu, nevis par literatūru.

— Labi, — Marija teica, — esmu sapratusi: ilgstoši jauks laiks. Bet kur ir aizķeršanās?

— Jūs esat pareizi uztvērusi: viss rit kā pa diedziņu, bet kas ķeras? Viss ir labi: kā tad trūkst? Tāda ir dzīves aina. īsumā sakot, Natalī pārņēma eksaltēta melanholija, kaut kas neskaidrs, kas atgādināja ārprātu. Vai viņa kļuva traka? Viņa tāda jau bija: tas bija burvīgi. Viņa ienira savos sapņos, savās bailēs, savās aizdomās — un no tā tapa drāma. Kas vainīgs? Protams, šī pasaule, vēsture, viņa pati un citi, Renē un Šarls, Ventimijs, misis Ficherberta. Un es. Arī Klēra, kas bija sākusi sargāt Natalī, kopš Renē bija ar viņu runājis diezgan bargi; kādu dienu es Klērai nodevu zīmīti, kurā Renē rakstīja: "Esmu kaislīgi mīlējis de Mušī kundzi." Man šķita, ka de Dirasas kundze, kas tomēr drīzāk bija uzticības persona nekā mīlēta sieviete, aiz laimes noģībs, izlasījusi par Renē mīlestību pagāt­nes formā, — viņa ļoti pamatoti un diezgan labsirdīgi sacīja:

— Ja nebūtu liktenīgā ceļojuma uz Angliju, kas viņu tik dziļi ievainoja un laupīja visas ilūzijas, Natalī, iespējams, ne­būtu uzsākusi tik greizu ceļu…

Varbūt… Gribēdams Natalī aizvest pa citiem ceļiem, lai novērstu viņas domas no Šarla, no Renē, no misis Ficherbertas, no atmiņām par Ventimiju, no terora ainām, no daudziem jo daudziem rēgiem un bendēm, no visa, kas viņu saistīja un biedēja šajā pasaulē, kas ir labirints, spogulis un slazdi, no ku­riem visiem spēkiem jāpūlas izkļūt, es domāju darām labi, aizvedot Natalī savos bezmērķa ceļos. Es viņu vedu sev līdzi. Mēs gājām un gājām. Mēs steidzāmies cauri Parīzei, cauri Francijai, cauri Eiropai. Es kļūdījos. Beigās viņa mani veda sev līdzi tikpat lielā mērā, kā es vedu viņu. Viņa bēga no savas apmātības tāpat, kā es bēgu no savas apsēstības. Diezgan drīz sāku dusmoties uz sevi, ka esmu viņu ierāvis ceļojumos. No­lūkojos, kā viņa pamazām padodas ārprātam, izpauzdama to tādā pašā nolādētā ceļošanā, kādai biju nolemts es. Par kā­diem grēkiem, par kādiem dīvainiem sapņiem viņai bija uz­likts šis sods, kas man šķita tik netaisns un tik pārlieku smags? Marķīza de Laborda meita, de Šatobriāna mīļākā, kas tuvu pazina prinčus un karaļus, Merevilas un vēl daudzu citu neiz­mērojamu bagātību īpašniece, sava laika visvairāk dievinātā sieviete bija kļuvusi par kaut ko tādu, kam nav vārda nevienā valodā: par Mūžīgā Žīda biedreni.

Ik ar dienu viņa kļuva mazliet mežonīgāka, mazliet drū­māka un neaprēķināmāka, viņa pārvērtās pati par savu ēnu. Viņa man pieķērās kā vienīgajam glābiņam, un viņas ārprāts ieguva traģisku, ārstiem ļoti labi pazīstamu veidu — ceļoša­nas māniju: viņa ceļoja, it kā pūlētos izbēgt eksistencei, kas padarīja viņu nelaimīgu, viņa visu laiku gāja man blakus, steigdamās aizvien ātrāk un ātrāk. Viņas dzīve atgādināja fan­tastisku filmu, kas tiek projicēta pārāk lielā ātrumā, — taču bailes neapšaubāmi pārspēja komismu. Tieši es biju tas, kas viņai kā lipīgu slimību pielaida nevaldāmo vēlēšanos, kura tik spēcīgi apzīmogoja viņas laiku, — steigties no viesnīcas uz viesnīcu, no zemes uz zemi. "Viņa diendienā sapņo, ka stei­dzas pretī kapam," de Buaņa kundze savā ekstravagantajā manierē sacīja. Un starp divām vēstulītem nepieejamajam el­kam, kura dēļ viņa kusa ka degoša svece, Klēra de Dirasa man rakstīja: "Viņa aizvien ir pārliecināta, ka nākamajā naktī no­mirs. Viņu pārņem šausmas. Viņa iet un iet, viņa bēg…"

— Vai tiešām jiis visas šīs zīmītes atceraties no galvas, vai ari pats tās sacerat? — Marija jautāja.

— Man ir laba atmiņa, — Simons atbildēja, — jo es esmu vēsture. Un vēsturei ir laba atmiņa. Es nebija vienīgais, kas no­darbojas ar nabaga Mušu un viņas skrējienu uz bezdibeni. Gluži kā romāna ar grodi savērptu intrigu, kā lugā, kur līdzekļu trūkuma dēļ darbojas tikai pāris aktieru, Natalī de Noajas dzīvē ienāca kāds aktieris: tas bija… Kas tas bija? Uzminiet!

— Es nezinu… — Marija atbildēja. — Varbūt Fontāns? Vai Žubērs?

— Tas bija Molē, — Simons sacīja. — Renē jaunības tik apdāvinātais biedrs, visdārgākais draugs, kas beidza ar to, ka, vājuma un godkāres mudināts, kļuva par nodevēju; slepenas skaudības grauzts, viņš pievāca Natali Noaju, ko bija pametis dižais cilvēks, kurš viņu mīlēja Granadā. Iespējams — tāpēc, ka viņam neizdevās izdzēst no atmiņas Andalūzijā piedzīvoto mīlestību, Molē pret Natali dc Noaju izturējās bargi. Viņš ru­nāja par "to, kura bija radīta zemei par rotu un kurai netiks piedota neviena kļūda, jo viņa nekad nav mīlējusi". Ja kāds vīrietis par sievieti apgalvo, ka viņa nekad nav mīlējusi, vis­biežāk tas nozīme, ka viņa mīlējusi kādu citu. Un Natalī tie­šām, nemīlēdama Matjē, mīlēja Renē. Un Matjē to zināja. Klēra arī. Un vēl — es. Matjē Molē nekad nav man piedevis to, ka esmu bijis Natalī de Noajas un Šatobriāna savstarpējās kaisles liecinieks. Jādomā, tieši tādēļ viņš nav varējis mani ie­redzēt. Es viņam atmaksāju ar to pašu: pāriet no Šatobriāna, no Natalī, kas bija ārprātīga, no Klēras, no Selestas, no Žubēra, kurš nekad nebūs nekas, pie Matjē Molē, kas iegūs visu, kas kļūs par ārlietu ministru un padomes prezidentu, iekļūs akadēmijā un iedvesmos Balzaku, nozīmēja nokāpt pakāpienu zemāk.

Muša, kas nemīlēja Molē un ko Šatobriāns vairs nemīlēja, sūtīja Klērai sirdi plosošas vēstules: "Reizēm parunājiet par mani. Lai es nekļūtu pārāk sveša, lai mani neaizmirstu pavi­sam! Ja mūsu draugs spētu saglabāt atmiņas par mani, esmu pārliecināta, viņš mani žēlotu un mīlētu manu piemiņu. Ar­dievu! Esiet laimīga!" Klērai de Dirasai bija cildena sirds. Viņa tēloja Šatobriānam ārprātu, kas liedza nabaga Mušai jelko noslēpt un kas ļāva ikvienam redzēt, cik ļoti šī lepnā dvēsele cieš no sava kritiena. Renē raustīja plecus, sacīja, ka visam reiz pienāk gals, sūdzējās par negaisiem Scritī ielā un izrādīja vai­rāk vienaldzības un saprātīgas līdzcietības nekā ciešanu un aizrautības. Viņš uzrakstīja de Dirasas kundzei vēstuli, kurā runāja galvenokārt pats par sevi, un to, ne vārda neteikdama, de Dirasa kundze man pasniedza kādu rītu, kad garāmejot bija iegriezusies Rošē slimnīcā, kur beidzot vajadzēja Natalī de Noaju ievietot: "Ak Dievs, nabaga Natalī! Kāds liktenis gan mani vajā! Vai tad neesmu Jums teicis, ka visi, ko esmu mīlē­jis, pazinis, ar kuriem esmu saticies, ir zaudējuši prātu, un gan jau mani pašu beigās arī piemeklēs līdzīgs liktenis. Nav nekā tāda pasaulē, ko es nedarītu vai nedotu, lai redzētu Mušu lai­mīgu. Ceru, ka viņas prāts noskaidrosies. Ir taču iespējams, ka tie ir tikai pārejoši traucējumi. Par visu laimi, ko viņa man devusi, es viņas labā nevaru darīt nekā. Dārgo mās, cik nožē­lojama ir cilvēku draudzības nevarība!"

— Ak Dievs, cik tas tālu no Granadas! — Marija teica.

— Jā, — Simons piekrita, — tālu no Granadas. Tāda ir cil­vēku devīze: tālu no Granadas. Laiks paiet, un jūtas mainās. Un mums uzglūn nelaime, par kuras upuriem kļūstam. Molē darīja, kas bija viņa spēkos. Neko lielu jau viņš nespēja. Viņš pūlējās Natalī noturēt, uzvarēt viņas atšķirtību, apturēt viņas skrējienu uz priekšu, ieinteresēt viņu par ārpasauli, lasīt viņai tikko iznākušo Ādolfu. "Viņa izskatījās tāda," Molē rakstīja, u it kā pārdzīvotu sevī atmiņas, rūgtumu, daudz skaudrāk sāpīgus noslēpumus par Benžamēna Konstāna aprakstīto plosošo iz­misumu." Šie noslēpumi, plosošās atmiņas gandrīz gadsimta ceturksni dzina pa pasauli sākumā viņas augumu, pēc tam — viņas prātu. Es skrēju, es bēgu, es gāju kopā ar ar viņu.

— Es iztēlojos jūs abus bēgam negaisā, — Marija sacīja.

— Vējš pluinī jūsu apģērbu. Debesīs lokās zibeņi. Jūs viņu balstāt, un viņa sa|imst, piekļaujoties jums, — gluži kā vācu romantiķu gravīrās.

— Tā ir visu laikmetu aina, — Simons teica. — Un visu zemju aina. Natalī vajadzēs gaidīt līdz pat Luija Filipa valdīša­nai, lai atbrīvotos no šīs dzīves šausmām. Man ir tik daudz at­miņu, tik daudz rūgtuma un noslēpumu, ka manas važas sver daudz smagāk. Man būs jāiet līdz galam.

— Līdz galam? — Marija pārjautāja.

— Līdz galam, — Simons apstiprināja. — Līdz vēstures galam.

— Vai tad tiešām vēsturei ir gals? — Marija jautāja.

— Protams, Simons atbildēja. — Mēs par to jau esam runājuši. "Kā klājas pasaulei?" — "Tā nolietojas, cienītais kungs." Tas ir no Šekspīra — Timons no Atēnām. Jūs pie­dzimstat. Jūs nomirstat. Mans stāsts ir sācies. Un, paldies Dievam, tas arī beigsies. Pat tas reiz beigsies. Ja jau vēsturei ir sākums…

— Kad tā sākās? — Marija iesaucās.

— Jūs taču labi zināt, — Simons nogurušā balsī sacīja.

— Piecpadsmit miljardi gadu Visumam, pieci miljardi Ze­mei, četri miljardi dzīvībai, trīs vai četri miljoni gadu, kopš parādījies kaut kas tāds, ko var nosaukt par cilvēku… Pastāv aļģes, pastāv mugurkaulnieki, pastāv zīdītāji, pastāv primāti, pastāv pērtiķi. Un vēl esam mēs. Ir uguns, ir zemkopība, ir pilsētas un rakstība. Ir ritenis un lornete, ķerra un maizes klaips, dodža laulības ar Adrijas jūru uz Bucentaure, Gizas pi­ramīdas un Teotivakanas piramīdas, autobuss S, kas ved uz Latīņu kvartālu un kas bija redzams uz Brasijaka Mūsu pirms­kara laika vāka. Ir verdzība, ir bruņniecība, ir mīlestība un revolūcija, ir neskaitāmi drūmi sīkumi. Ir hercoga Gīza un hercoga Angjēna noslepkavošana, Ravašola atentāti un miljo­niem jaunu vīriešu, ko ķērusi bulta, šķēps vai ložmetēja lode. Ir piedzimis Buda, un Papēns, Vats, Žufruā d'Abans, un Fultons izgudrojuši tvaika mašīnu. Ir Ciņa Šihuandi uzceltais Lielais Ķīnas mūris, kas seštūkstoš kilometru garumā aizsar­gāja valsti no stepju barbariem, un pēdējā acteku valdnieka Kuatemoka mocības — nākamajā dienā pēc noche triste Kortess viņu cepināja uz karstām oglēm un pakāra. Ir Gedela teo­rēma…

— Kas tā tāda? — Marī jautāja.

— To es jums izskaidrošu citā reizē, — Simons atbildēja,

— un Mēbiusa gedzens, kuram nav nedz ārpuses, nedz iekšpuses. Ir Atlantīdas noslēpums un Žila Renāra Dienasgrā­mata. Ir Spartaka sacelšanās un Rodēna un Klodela māsas, Ēģiptes valdnieces un dižākā romieša mīlestības stāsts — jo­projām tas pats. Ir Marksa Kapitāls un Nodarbojies ar Emili, un vārdu pa vārdam ir uzrakstīts tas, kas kļuvis par Korānu. Ir Platona Dzīres un Meroda Kleo. Ir Haidna simfonija, kuru atskaņojot visi mūziķi cits pēc cita atstāj skatuvi, nopūšot sa­vu sveci, ir gabaliņš dzeltenas sienas vienā no diviem zināma­jiem Vermēra ārskatiem, un bezgaldaudz noslēpumu gan sir­dīs, gan grāmatās. Es gribu sacīt, ka ir viss, un ka visam pie­nāks gals — mūsu visam. Un ir vēstures gals.

— Ak tā, — sacīja Marija, kas nekad neko neapšaubīja.

— Un kāds tas vēstures gals būs?

— Ja es to zinātu! — Simons atbildēja.

♦

Ravennas vēslure nebeidzas ar Teodorihu. Tieši desmit gadu pirms tam, kad ostrogotu kara­lis nogalināja erulu valdnieku, Maķedonijā, Skopjes novadā, kadā ganu ģimenē piedzima zēns, kuru vecāki nokristīja par Justiniānu. Justiniānam bija tēvocis Justīns, kas augumā bija tik garš, ka varēja iestāties Bizantijas imperatora gvardē. Tēvo­cis pamazām kapa pa karjeras kāpnēm, līdz kādā jaukā dienā kļuva par gvardes pavēlnieku un pēc tam tumšu intrigu rezul­tātā pasludināja sevi par imperatoru. Justīns uzaicināja savu radinieku uz Konstantinopoli un iesaistīja impērijas pārvaldī­šanā. Pēc tēvoča nāves brāļadēls kļuva par imperatoru.

Justiniāns bija dievbijīgs un mīlēja slavu. Viņam bija izci­las darbaspējas — ļaudis runaja, ka viņš nekad neguļot. Gal­venais — viņam bija sieva, ko sauca par Teodoru. Tā bija prostitūta un svētā. Viņa vairāk neka jebkurš apvienoja sevī tikumus un netikumus. Pēc četrpadsmit gadsimtiem Viktorjēns Sardū viņai veltīja melodrāmu, kurā Sāra Bernāra tēloja ķeizarieni un kur skanēja slavenās vārsmas, ko Simons tīksmīgi deklamēja Venēcijas naktī:

Kad pilsētas laukumos Nakti tu klejo, Portiku tumsā ikviens var tevi iegūt. Ak, ak, Teodora! Tad tava fatālā daile Maksā zelta sū.

Bizantieši bija mantojuši no romiešiem jūsmīgu mīles­tību uz zirgu skriešanās sacensībām un cirka spēlēm. Teodora bija Konstantinopoles hipodroma lāču sarga meita. Kad tēvs nomira, bija jāatrod iztikas līdzekļi. Viņa kļuva par aktrisi un mimu, viņa sāka pārdoties. Viņa pārdevās tāpēc, ka mīlēja naudu; viņai nebija pārāk jāpiespiežas, jo viņa mīlēja arī mīlestību. Prokops, Pols Silentjērs, kardināls Čezare Barone jeb Baroniuss — svētā Filipa Neri māceklis un Vatikāna bib­liotekārs, Gibons un simtiem citu ir likuši viņai atdzīvoties mūsu gara acu priekšā, un viņas orģijas bija slavenas. Stāsta par dzīrēm, kur, trīsdesmit verdzeņu ielenkta, viņa izdāļājusi savas laipnības desmit jaunekļiem. Viņa vairākkārt iemīlējās, un viņā iemīlējās Justiniāns. Likums aizliedza zināma ranga personām precēties ar prostitūtām. Par lielām šausmām mātei — runā, ka viņa aiz bēdām nomirusi, — un krust­mātei — Justīna sievai, Justiniāns panāca, lai tēvocis, vēl bū­dams troni, ar imperatora cdiktu šo likumu atceļ, un ap­precēja Teodoru.

Pa to laiku Dēmetrijs Itālijā Teodoriha ēnā bija sadraudzē­jies ar filozofu Boēciju, kas vēlējās saskaņot Aristoteļa sistēmu ar Platona sistēmu un nodot grieķu kultūru barbariskajiem Rietumiem. Kopā ar Kasiodoru un dažiem citiem cildeniem domātājiem Boēcijs, kas bija vistalantīgākais un visdaiļrunigākais no romiešiem, bija kļuvis par ostrogotu karaļa ministru. Viņš sūtīja Dēmetriju vairākās uzticības misijās pie Klotēra — franku karaļa un pie Godenbo — burgundu karaļa. Tas bija Dēmetrijs, kas lika pārvest pāri Alpu kalniem Boēcija izgud­rotās ērģeles un ūdcnspulksteni bez riteņiem, bez svara bum­bām un atsperēm, un šis pulkstenis rādīja Saules, Mēness un zvaigžņu gaitu ar ūdeni, kas bija ieslēgts alvas lodē un nebei­dza griezties pats ar savu svaru. Boēcija talanti un panākumi radīja viņam daudz ienaidnieku. Viņš nodarbojās ar astrono­miju un matemātiku, tādēļ viņu apsūdzēja burvestībās. Viņš mēģināja aizstāvēt vājākos, tādēļ viņu apsūdzēju pretestībā uzvarētājiem. Viņš apbrīnoja Platona filozofiju, tādēļ tika ap­galvots, ka viņš pārdevies Bizantijas impērijai, lai izglābtu seno Romu, pie kuras piederēja pēc dzimšanas. Pats Teodorihs arī turēja Boēciju aizdomās, ka tas slepeni vienojies ar Konstantinopoles imperatoru, tādēļ ieslodzīja filozofu Pāvijas cietumā. Savā kamerā Boēcijs nodiktēja Dēmetrijam slaveno darbu, kas bija pusceļā starp stoicismu un neoplatonismu un kam bija milzīga nozīme astoņus vai deviņus gadsimtus, pirms tas nogrima aizmirstībā, — De consolation philosophiae — Filo­zofijas mierinājums. Tajā filozofija bija iemiesota dievināmas sievietes tēlā ar mirdzošām acīm; aizmēžot varas, baudas un slavas ilūzijas, kas nes tikai nelaimi, viņa rādīja Boēcijam, kā stāties pretī nelaimēm un pacelties līdz patiesībai, labajam un universālajai Providencei, kas vienīgā spēj dot dvēselei neat­karību un laimi. Tikko grāmata bija pabeigta, Teodorihs lika izpildīt filozofam nāvessodu. Viņam žņaudza galvu ar virvi. Acis izspiedās no dobuļiem un mēle izkārās no mutes. Draus­mīgās mocībās Boēcijs mira ilgi. Tad viņu uzstiepa uz baļķa un sita ar nūju, pēc tam piebeidza ar cirvi. Teodorihs pasau­dzēja Dēmetriju, atcerēdamies viņa pakalpojumus cīņā pret Odoakru, un Dēmetrijs atstāja Itāliju un devās jau daudzreiz uz vienu vai otru pusi mērotā ceļā caur Illīriju, Maķedoniju un Trāķiju uz Bizantijas impērijas galvaspilsētu. Konstantinopolē viņš kļuva par kaujas ratu vadītāju un, kā Simons apgalvoja, daudzu vēlāk Benhuram piedēvēto piedzīvojumu varonis īstenībā ir viņš.

Tajā laikā hipodroms bija pilsētas centrs daudz lielākā mērā nekā imperatora pils vai Konstantīna bazilika. Tas aiz­ņēma lielu laukumu, ko tagad sauc par Atmediāni un kas mūsdienās plešas netālu no Svētās Sofijas katedrāles pie Zilās mošejas; tajā joprojām slienas Teodosija uzceltais Tutmosa III obelisks, mūra obelisks un dēmoniskā čūskveida kolonna. Milzīgi pūļi drūzmējās hipodromā, lai uzgavilētu kaujas ratu vadītājiem, kas bija kļuvuši bagāti un slaveni. Visa pilsēta runāja vienigi par viņu mīlas sakariem un viltībām, par viņu sāncensību un ķildām, kas staļļos izcēlās katra nieka dēļ. Saskaņā ar četrskaitļa dalījumu, kas sacenšas ar Žoržam Dimezilam tik mīļo trīsskaitļa dalījumu un kura pēdas var atrast Indijā, Ķīnā un pat pie vestgotiem, kaujas ratu dalībnieki vei­doja četras grupas, kuras atbilda reizē ģeogrāfiskajam, reliģis­kajam, kosmiskajam un sociālajam dalījumam: zilie, zaļie, baltie un sarkanie. Zilie un baltie pārstāvēja bagātos, ortodok­sālajai ticībai un nelielas grupas valdīšanai uzticīgos rajonus. Zaļie un sarkanie pārstāvēja tautas rajonus ar demokrātiskām tendencēm un herētiskām nosliecēm. Slavenais Palio — sa­censības, kas notiek Sjennā gliemežvākam līdzīgi uz Palazzo Pubblico pusi izliektajā laukumā un kur ik jātnieks ir kādas contrade, tas ir, rajona čempions, par spīti savam spožumam, dod visai bālu priekšstatu par Bizantijas kaujas ratu braucēju sacīkstēm, kuras tālu pārspēja kaislības, kādas mūsdienās saviļņo futbola vai regbija maču skatītājus. Divas galvenās grupas bija zilie un zaļie. Dēmetrijs piederēja pie zaļajiem.

Imperators ilgi bija zaļo piekritējs un valkāja to tuniku. Svarīgākais — vajadzēja ieturēt līdzsvaru starp zaļajiem un zi­lajiem. Galvenokārt reliģisku apsvērumu dēļ Justiniāns nosliecās uz zilo pusi. Zaļos pārņēma niknums, kas viņus mudināja iziet ielās. Juzdamies stipri imperatora atbalsta dēļ, zilie satrakojās, metās zaļajiem virsū un izlaupīja viņu mājas. Lai kā impera­tors nosodīja zilos un viņu pārmērības, zaļie sacēlās. Turpmākie notikumi bija ļoti vienkārši un ļoti sarežģīti. Imperators pūlē­jās atjaunot mieru, taču radīja naidu pret sevi gan zaļajos, kas jau tāpat bija noskaņoti pret viņu, gan arī zilajos, kuri niknojās, jo valdnieks nebija viņus atbalstījis. Neregulārās sadursmes starp zaļajiem un zilajiem pamazām pārauga dumpī pret im­peratoru. Zilajiem bija tāds pats mērķis kā zaļajiem, un viņi pieņēma arī to kaujas saucienu — Niki!— Uzvara!, pievieno­damies pūlim, kad zaļie lielā skaitā izklīda pa pilsētu.

Niki nemieri bija vieni no lieliskākajiem vēsturē. Konstantinopole nonāca dumpinieku varā, pilis tika ieņemtas un izlaupītas, veikali tāpat, Konstantīna bazilika nodedzināta, un ielenktais, apdraudētais imperators jau bija gatavs atsacī­ties no troņa. Tad Teodora, kas labi pazina cirku, atcerējās par Dēmetriju, kura pārdrošībai un aukstasinībai briesmās bieži bija uzgavilējusi, un slepus lika tam atnākt.

— Ko lai dara? — viņa jautāja.

— Vakar, — viņš atbildēja, — es sacītu — ko vien vēlies. Bet šodien es saku — ko vari.

— Imperators grib bēgt.

— Ja viņš grib izglābt dzīvību, varbūt viņš rīkojas pareizi.

— Un kas notiks, ja viņš paliks?

— Viņš var vai nu visu iegūt, vai visu zaudēt.

— Kas jādara, lai visu iegūtu?

— Ir jācīnās, liekot uz spēles dzīvību, — Dēmctrijs atbildēja.

— Bs labāk mirstu, — Teodora atbildēja, — nekā dzīvoju trimdā un kaunā.

— Tad tu esi atbildējusi uz savu jautājumu.

Teodora pārliecināja imperatoru, ka jāuzvar vai jāmirst, un Justiniāns lika ataicināt karavadoni, ko sauca par Belizaru. Belizars bija talantīgs karotājs, turklāt viņu neapgrūtināja pārāk jūtīga sirdsapziņa. Ar saviem algotņiem viņš satrieca nemierniekus un hipodromā noslepkavoja vairāk nekā trīs­desmit tūkstošus dumpinieku.

— Vai tad tas ir kāds talants? — Marija jautāja.

— Tā ir dzīve, — Simons atbildēja. — Tas ir spēks, tā ir veiksme. Imperators uzņēmās risku: varēja būt tā, ka viņam nocērt rokas un nogriež degunu, izdur acis un noceri galvu. Viņš vinnēja. Vēsture ir tas, kas iet uz priekšu.

Par visām zaļo darbībām un par visiem to nodomiem Dēmetrijs bija sniedzis Belizaram ļoti svarīgas ziņas. Tieši ar Dēmetrija nodevību saistās mūsu sacīkšu braucēju — kaujas ra­tu vadītāju pēcteču — māņticīgā neuzticēšanās zaļajai krāsai, jo lielāko daļu zaļo Belizars lika noslepkavot Bizantijas hipodromā.

— Ko uzvarētāji dara? Viņi valda. Justiniāns valdīja. Viņš ar Teodoru pie sāniem valdija spoži. Viņa laikā uzbuvēja Svē­tas Sofijas katedrāli — Dieva Gudrības katedrāli — tur, kur dumpinieki bija sagrāvuši baziliku. Viņš izdeva likumu ko­deksu, kas ilgus gadsimtus bija pamats tiesībām. Un viņš rai­dīja Belizaru citu pēc citas atkarot sadrumstalotās impērijas zemes. Man likās labāk uz laiku attālināties no zaļajiem, jo viņi mani lāgā neieredzēja. Es sekoju Belizaram. Viņš visur guva uzvaras. Es viņam sekoju Āfrikā, kur viņš parspēja vandaļus, sekoju uz Itāliju, kur viņš sakāva ostrogotus, kurus vairs nevadīja dižais Teodorihs. Atkal es soļoju dienu pēc dienas, mēnesi pec mēneša gar Iekšējo juru, kas piecsimt gadu pec galilejieša, pēc Cēzara, Antonija un Kleopatras un pie Aktija raga satriektā sapņa, pēc Oktaviāna, kas kļūs par Augustu, vēl gandrīz tūkstoš gadu pirms Kolumba un tā karavelām un Jaunas Pasaules dzimšanas būs Visuma centrs.

Augstais Dievs, cik daudz esmu staigajis pa ceļiem gar lielo, zilo ūdens klaju! Varbūt jūs jautāsiet, kādēļ esmu devis priekšroku tieši šiem un nevis citiem ceļiem. Es nevarēju stai­gāt pa Kanādu, Savienotajām Valstīm, pa Meksiku vai Peru: tās vēl nepastāvēja vai ari pastāvēja tikai pašas sev — ārpus pazīstamās pasaules. Esmu staigājis pa Āfriku, daudz esmu staigājis pa Āziju. Bet taisnība — es atkal un atkal atgriezos mūsu vecās jūras krastos, metos tās apkampienos. No Skan­dināvijas un Skotijas, no Polijas un Arābijas ceļojot, es piepeši atkal esmu nonācis starp vīna dārziem un olīvkoku birzīm, starp cipresēm, kas taisni un augstu tiecas mirdzošās debesīs. Mani šurp veda viss: saules maigums, nejaušība, atmiņas un karš. Zināt, viena no pēdējām reizēm, kad gāju šos marmora un vīna, leģionu un dievu ceļus, es to darīju kopā ar angļiem un amerikāņiem pret Rommelu un Keselringu: vispirms turp un atpakaļ starp Ēģipti un Kirēni, pēc tam, kā vienmēr, uz Si­cīliju, Neapoli un Romu.

Kopā ar Belizaru un pēc tam ar citu karavadoni — šoreiz armēni un einuhu, ko sauca par Narsu, — gan par vienu, gan otru es varētu jums stāstīt dienām un nedēļām ilgi — aizgāju līdz Ravennai, ko Bizantijas karapulki atņēma ostrogotiem. Man iesila sirds, atkal ieraugot Odoakra un Teodoriha pilsētu, kur biju pavadījis tik ilgus gadus gan kā gūsteknis, gan kā uzvarētājs. Un ko mēs darījām atkarotajā Ravennā? Mēs cēlām baznīcas.

Esmu uzbūvējis daudz baznīcu. Jums par to jāsmejas? Es biju akmeņkalis. Tas ir skaists arods. Esmu cēlis tempļus, ka­tedrāles, pilis un tiltus. Vēlāk — rūpnīcas un kosmosa kuģus, kas gan vairs nebija no akmens. Nekur neesmu ielicis tik daudz no savas sirds kā Ravennas baznīcās. Pilsētai jau bija krietni daudz pieminekļu, kas vēl nav sagruvuši un ko varat apskatīt: Jaunā Svētā Apolinārija baznīca, ko toreiz sauca skaistā vārdā — par San Martino in Ciel d'Oro, pareizticīgo baptistērijs un ariāniešu baptistērijs, Teodoriha kaps un Gai­ļa Placidia mauzolejs, kas uzcelts kāda Romas pagrimuma laika imperatora meitai, sievai, māsai un mātei — tas bija vald­nieks, kurš redzēja zem barbaru triecieniem sagrūstam tik daudzu gadsimtu darbu. Lai pierādītu, ka impērija nav mirusi, ka tā Austrumos turpina dzīvot, ka tā atdzimusi Bizantijā, ka kristietība to atbalsta un tā atbalsta kristīgo ticību, mēs par godu Visvarenajam slējām Ravennas debesīs akmens un zelta poēmas.

Tagad es jums pateikšu kaut ko tādu, par ko jums atkal nāks smiekli: es apskaužu baznīcu cēlāju ticību. Es neticu gandrīz nekam. Es neticēju galilejietim. Joprojām nezinu, kas ir patiesība. Esmu redzējis rodamies un mirstam karaļvalstis, reliģijas, dogmas un pārliecības. Visi kopš pašiem sākumiem atkārto, ka nekas nav mūžīgs un drošs uz šīs Zemes, pa kuru staigāju, ka viss paiet un nekas nepaliek. Tie, kas kopā ar mani ir cēluši baznīcas Ravennā, tie, kas salīkuši ir nesuši pārlieku smagas nastas, tie, kas nokrituši no kāpnēm un sastatnēm, kuri gājuši bojā, marmora bluķu vai grūstošu sienu saspiesti, tie, kas skaitījuši lūgsnas pie altāriem, ko paši tikko uzcēluši, ir sasnieguši to, ko cilvēki no patiesības un mūžības spēj sa­sniegt. Nav svarīgi, ka viņi alojas, — viņi tic tam, ko dara. Tā ir laimes definīcija — manuprāt, labāka par citām. Kad, sēdē­dams būvlaukumā, noraudzījos, kā viņi ziedo savu laiku, sviedrus un dzīvi Klasas Svētā Apolināra baznīcai — vienīga­jam, kas palicis pāri no izpostītās Klasas ostas, vai Svētā Vitā­lija bazilikai ar tās bizantisko greznību, aizsapņojos par kaut ko tādu, ko man būtu vajadzējis pirmoreiz un uz visiem lai­kiem padzīt no sirds: viņu Dieva nemaz nav, viņi pavisam muļķīgi pieņem, ka tas viņus radījis, kaut gan īsenībā to radī­juši viņi, un tas sācis eksistēt tikai tāpēc, ka viņi tam tic.

Viņu ticība bija tikai viņu cerību veids. Kristieši no visas sirds cer, ka nāves brīdī viņu priekšā atvērsies citas pasaules durvis. Šī pasaule ir bijusi netaisna, tā ir bijusi zemiska un ne­žēlīga. Varenie un bagātie uzkundzējas nabagajiem un tos slepkavo. Nekas cits šajā posta dzivē nav gaidāms. Savas cerī­bas un savu ticību viņi raida uz citu, nepazīstamo dzivi nakts viņā pusē. Ir daudz brīnumainu lietu grāmatās, ko galilejietim veltījuši viņa mācekļi. "Svētīgi tie izsalkušie, jo tie tiks paēdināti. Laimīgi grūtsirdīgie, jo tie tiks mierināti. Laimīgi garā nabagie, jo viņi ieies debesu valstībā. Laimīgi šķlstsirdīgie, jo tie Dievu redzēs." Kādā dzivē? Vai šajā? Protams, ne. Citā. Citā — pēc nāves. Tas ir tas, ko apsola tā saucamais jūdu ķēniņš laupītājam, kas piesists krustā viņam pa labi un nožē­lojis grēkus: "Jau šovakar tu būsi kopā ar mani mana tēva namā." Ravennas vīrieši un sievietes dzivoja vienā no skaistā­kajām sava laika pilsētām. Galvenais — viņi dzīvoja, gaidīdami apsolīto mūžīgo dzīvošanu. Viņi cēla baznīcas.

Manuprāt, ja es būtu kristietis, es domātu vienīgi par nāvi. Pat es, kas neesmu kristietis un nekā nezinu par durvīm, kuras nāvei jāatver un aiz kurām — reizēm man tā liekas — ir tikai neesība, sapņoju vienīgi par nāvi. Kā tas var būt, ka vī­rietis vai sieviete, kas tic galilejietim un viņa vārdiem, kurus pierakstījuši viņa četri hronisti, nedzīvo nepacietīgās ilgās pēc vienīgā laimes brīža šajā posta dzīvē — pēc tās gala un tik daudzu pārbaudījumu gala, un pēc ieiešanas nāvē, kura pēc šīszemes dzīves ciešanām — laimīgā kārtā pārejošām — ir īstā piedzimšana un mūžīgā dzīvošana?

Par šiem un dažiem citiem jautājumiem esmu runājis ar diviem cilvēkiem, kas bija kļuvuši mani draugi un kas bija pilnīgi pretstati. Viens no viņiem nesen bija pārcēlies uz dzīvi Ravennā. Viņu sauca par Droktulftu. Ārkārtīgi pārsteigts, pirms dažiem gadiem es atradu Horhes Luisa Borhesa grāmatā, kas nosaukta par Labirintu, šo savulaik tik parasto vārdu, ko jau biju pieņēmis par izzudušu. Pa kādiem neticamiem aplinku ceļiem, sācies visiem citiem nezināmos avotos, šis no zieme­ļiem nākušais, saules izslāpušais karotājs atdzīvojies zem neredzīgā argentīniešu bibliotekāra spalvas? Mistika. Droktulfts nāca no neizejamiem mežacūku un sumbru mežiem, "…un tur," Borhess raksta ar pārsteidzošu precizitāti, kas at­modina manas atmiņas, "viņš ierauga kaut ko tādu, ko nekad nav redzējis vai ko nav redzējis tā pilnestībā. Viņš ierauga dienasgaismu, cipreses un marmoru, viņš ierauga statuju, tempļu, dārzu, namu, kāpņu, krūku, kapiteļu, regulāru un at­vērtu telpu pilsētu. Varbūt viņam pietiek ieraudzīt vienu vie­nīgu arku un nesaprotamu uzrakstu ar mūžīgajiem romiešu burtiem. Šī atklāsme viņu vienā mirklī apžilbina un pārvērš: Pilsēta. Viņš zina, ka tās sienās viņš būs suns vai bērns un ka nespēs to pat saprast, bet viņš zina arī, ka šī pilsēta ir vairāk vērta nekā viņa dievi un zvērētā ticība, un visi ģermāņu zemes slikšnāji. Droktulfts atstāj savējos un cīnās par Ravennu." Jēzum Kristum par godu — tas viņam saplūda ar Odinu — celto baznīcu pilnajā Ravennā Droktulfts tiešām bija kaut kas līdzīgs bērnam vai sunim. Man patika viņa izbrīns, viņa pie­pešais apbrīns kāda šedevra vai neveikla darinājuma priekšā, viņa smagnējums un tikko iegūtā uzticība tam, ko viņš nupat atklājis. Viņš citiem uzdeva maz jautājumu un vēl mazāk — pats sev. Viņš daudz klusēja. Tieši tāpēc viņš man patika. Mēs viens otru aizstāvējām, viens otram izpalīdzējām un iespēja­mi reti šķīrāmies.

Otrais mans biedrs Ravennas laikā bija liels sava amata pratējs — viņš no cietu akmeņu gabaliņiem, ahāta, porfira, marmora, oniksa, lazurīta, emaljas vai krāsaina stikla laus­kām un zelta putekļiem veidoja gleznas, kas mirdz baznīcās un ko jūs saucat par mozaīkām. Viņa vārdu zina tikai daži erudīti, kas specializējušies Justiniāna laika mozaīkās Ravennā. Viņu sauca par Aleksi. Viņš bija ģeniāls. Un ģenialitāti viņš smēlās savā vienkāršajā un naivajā ticībā, kurā zivis un koki, jēri un putni, būtņu un dabas skaistums dziedāja godu Dievam.

Bieži mēs apsēdāmies zem tolaik būvējamo Svētā Vitālija vai Klasas Svētā Apolināra baznīcas sastatnēm; gan vienā, gan otrā Aleksis veidoja mozaīkas. Mēs ēdām eļļā mērcētu maizi ar sieru un dažiem sīpoliem, klāt piedzerot vīnu. Es slepus raudzījos Aleksī un Droktulftā.

— Un ja nu… — es iesāku.

— Ko tu gribi sacīt? — Aleksis jautāja, sniegdamies pēc sīpola.

— Ja nu nav nedz citas pasaules, nedz dvēseles nemirstības, ja to izdomājuši mūsu bīskapi un imperatori, ja pēc dzīves nav nekā cita?

Iestājās dziļš klusums. Bērns Droktulfts, sevī nogrimis, ne vārda nerunādams, spēlēja kauliņus. Aleksis paliecās uz manu pusi.

— Tu taču to nedomā nopietni?

— Es nezinu. Es uzdodu jautājumus. Es neesmu pirmais, kas to dara. Un es nebūšu pēdējais.

— Klusē, — Aleksis sacīja, vērīgi raudzīdamies visapkārt. — Klusē!

— Cik ērti gan būtu bagātajiem un varenajiem visu bau­dīt šaipasaulē un visu solīt viņpasaulē! Vai tu tiešām pa īstam tici brīnumstāstiem par eņģeļiem un slavu, no kuriem tu ie­gūsti tik daudz skaistuma?

— Kāpēc ne? — ierējās Droktulfts, piepeši pārtraukdams stūrgalvīgo klusēšanu. — Odinam taču bija zirgs ar astoņām kājām, to sauca par Sleipniru, un burvju gredzens, kuru sauca par Draupniru.

— Esi nu rāms, — es viņam teicu. — Tev par to visu nav galva jālauza.

— Nabaga Droktulfts, — Marija sacīja. — Man viņa mazliet žēl.

— Pārāk vis nežēlojiet, — Simons iebilda. — Tas bija zie­meļnieks — maigs un nikns līdz nežēlībai.

— Stāstus, par kuriem tu runā, — Aleksis atsāka, — es padaru skaistus tāpēc, ka tiem ticu. Un es tiem ticu, jo tie ir skaisti.

— Tie ir skaisti. Bet vai tie ir patiesi? Iespējams, Dievs ir. Un ja nu tas ir ļauns Dievs?

— Jā, tas nu gan. Viņš bieži ir ļauns, — sacīja Droktulfts.

— Klusē! — Aleksis man uzkliedza, strauji pieceldamies. — Tu netici nekam.

Viņš staigāja šurpu turpu. Viņš pienāca man klāt. Viņš saņēma mani aiz pleciem.

— Kam tu tici? — viņš jautāja.

— Kam es ticu? Tev! Tavam talantam. Tavai ģenialitātei. Ir kāds cits Dievs atšķirībā no Dieva: cilvēku ģēnijs. Droktulfts, kas ir tik stiprs, jau sen varēja iet bojā no zobena, no indes, plēsīga zvēra aprīts, viņu varēja nosist akmeņi, ko met no no­cietinājumu mūriem…

— Liels paldies, — Droktulfts norūca.

— …un neviens viņu vairs neatcerētos…

— Ja neskaita kādu dzejnieku, — Marija iebilda.

— Ja neskaita kādu dzejnieku, — Simons piekrita. — Un arī tevi apēstu tārpi, un tavs vārds būtu aizmirsts. Bet impe­rators un ķeizariene, kuru tu esi izveidojis tik skaistu ar Aus­trumu valdniekiem, kas ar dārgakmeņiem izmargoti uz viņas apmetņa malas, dzīvos ļaužu atmiņā, jo tu esi radījis viņu tē­lus reljefā un krāsās uz Svētā Vitālija baznīcas sienām. Viņi dzīvos, kā dzīvo dievi un eņģeļi, tavi pravieši, tavi sapņu putni, kā dzīvo vīrieši un sievietes un viss, kas redzams zem debes­juma: atmiņās, garā, iztēlē. Un vairāk nekā Belizars un Narss — augstie ierēdņi un arhonti, kā droma eparhi un logteti, tu būsi tas, kas liks cilvēkiem sapņot par Justiniāna varenību, par Teodoras tērpu, kaklu un acīm. Patiesība no mums bēg. Mū­žība no mums bēg. Tava māksla tās aizstāj, un tajā ir nemir­stība. Tā patur pasauli uz visiem laikiem savā mūžībā un savā patiesībā — tajā, ko var sasniegt patiesības meklējumos un cerēt no mūžības. Palikt un pastāvēt — bet tas ir skaistuma pārsvars pār dzīves rupjību un neglītumu — spēj vienīgi vis­trauslākais: skaņas, apveidi, krāsas un vārdi.

♦