Mēs atnācām ar mieru…

TREŠĀ NODAĻA

No rīta pamostoties, pirmais, ko izdarīju, bija ieskatīšanās lodžijā, no kuras caur miegu visu nakti man šita nākam čaukstēšana. Vai tiešām būtu saradušās peles? Teātra leļļu ļaunākais ienaidnieks, tās sagrauž ne tikai lellēm drēbes, bet arī koku, izkropļojot lelles, līdz tās kļūst pavisam nelietojamas. Tā nav nejaušība, ka Buratīno vajāja žurka Šušera un viņa koka radinieks Riekstkodis cīnījās ar Peļu karali.

Peles neredzēju, bet sagataves, kas vakar vakarā bija glīti sakrautas, bija izmētātas pa visu darbagaldu. Būs jādabū kaķis, nonācu pie neapmierinoša secinājuma. Tā arī nav labākā izeja – kaķiem patīk ar lellēm spēlēties, asināt uz tām nagus –, taču no diviem ļaunumiem jāizvēlas mazāko.

Nomazgājies un noskuvies uzcepu olu kulteni, uzvārīju kafiju un, jau pabeidzot brokastis, atradu pieņemamāku variantu. Kaimiņam kāpņu telpā dzīvoja milzīgs ruds kaķis Leopolds, kurš, atšķirībā no viņa ārkārtīgi miermīlīgā multfilmas vārdabrāļa, bija pazīstams ne tikai kā peļu un žurku ķērājs, bet arī kā pagalma jaukteņu pērkona negaiss. Ja nu aizņemtos kaķi no kaimiņa? Kaķis vienalga tikpat kā nedzīvo mājās, vairāk klīst pa pagalmu un tikai barošanas reizē pa papeles zariem caur logu ierāpjas dzīvoklī. Ja tik kaimiņš būtu mājās.

Ja godīgi, es ne pārāk labi pazīstu savus kaimiņus. Dzīve ir tā iekārtota, ka savienojošā saite starp ģimenēm ir sievietes - viņas vienmēr atradīs iemeslu patenkot, tāpēc pazīst ne tikai tuvākos kaimiņus, bet arī visus mājas iedzīvotājus. Turklāt viņas zina, kurš ar kuru apprecējies, kurš ar ko bijis slims, kuriem ir izcili skolnieki un kuri ir slinki... Īsāk sakot, visus smalkumus, gandrīz līdz bankas kontiem. Un tā kā es nekad nebiju precējies, tad, protams, zināju tikai to, ka manu kaimiņu sauc Koļa, bet viņa sievu Jūlija. Abiem pāri četrdesmit, bērni jau pieauguši, ar viņiem nedzīvo, tas laikam arī viss. Kurš no viņiem strādāja vai nestrādāja, nebija ne jausmas. Pat par kaķi Leopoldu zināju vairāk, jo bieži satikāmies pagalmā.

Es izgāju kāpņu telpā un katram gadījumam pakonsultējos ar dzelteno seju.

- Kā tu domā, ka kaimiņš kaķi iedos?

"Varbūt jā, varbūt nē," noslēpumaini atbildēja krāsotas sejas starojošais smaids.

- Tev vajadzētu strādāt par zīlnieci, - nopūtos un piezvanīju pie kaimiņa durvīm.

Atvēra Nikolajs. Apakšbiksēs un T-kreklā un spriežot pēc saviebtās sejas varēja pieņemt, ka viņam ir vai nu paģiras vai arī atnācis pēc nakts maiņas - tikko aizmiga, un es viņu pamodināju.

- Sveiks Nikolaj.

- Sveiks, kaimiņ... - viņš noburkšķēja, uzmetot man drūmu skatienu. Nekad neesmu aizņēmies no viņa naudu, bet viņš, šķiet, būs nolēmis, ka es atnācu tieši tādēļ, un gatavojās atteikt.

Es viņu negribēju pievīlt.

- Koļa, vai neaizdosi uz laiku, dienu vai divām ... kaķi?

- Ne, ne... - Nikolajs pakratīja galvu. - Pašam līdz algas dienai... - Tad līdz viņa prātam nonāca, ka es neprasu naudu, viņš iztaisnojās, un iepleta acis. - K-kaķi?!

- Jā. Šķiet, ka man parādījušās peles.

Koļa domīgi pakasīja pakausi.

- Kāpēc patiesībā neaizdot? Viņš dažreiz, maitasgabals, neparādās nedēļām ilgi, bet te uz divām dienām... Pagaidi, paskatīšos, vai viņš ir mājās.

Nikolajs basām kājām iečāpoja virtuvē.

- Mājas! Snauž uz radiatora...

Viņš atgriezās, nesot roku rudi matētu kažoku ar zaļām acīm, kas ļengani nokarājās no rokām. Leopolds izskatījās ārkārtīgi slinks un apātisks, un, ja es viņu nebūtu pāris reizes redzējis pagalmā ar žurku zobos, būtu domājis, ka no tāda kaķa lielas jēgas nebūs.

- Ņem.

Es paņēmu kaķi un gandrīz izmetu: tas svēra vismaz sešus, septiņus kilogramus, ja ne vairāk.

– Vari paturēt kaut nedēļu. Un, ja tev apniks, vienkārši izmet pa durvīm, viņš ceļu uz mājām zina.

- Paldies.

- Nav jau par ko... - Nikolajs plaši nožāvājās. - Iešu gulēt, šodien atkal uz vakara maiņu ...

Es ienesu kaķi dzīvoklī, bez ceremonijām nometu to uz grīdas un aizvēru durvis. Kaķis nokrita uz ķepām, izstaipījās, nožāvājās, pārmetoši paskatījās uz mani un nesatraucamā mierā devās uz virtuvi. Viņš apošņāja plīti, atkal uzmeta man pārmetošu skatienu, smagi nopūtās un devās pāri istabai uz lodžiju. It kā saprata, kādam darbam pieņemts, un, kā jau īsts profesionālis, ar slinkumu sāka strādāt.

Es nesekoju kaķim, bet apsēdos uz dīvāna, labi zinot, ka peļu medības ir jāveic bez lieciniekiem.

Tiklīdz kaķis uzkāpa uz lodžijas sliekšņa, kur gan pazuda viņa slinkums! Viņš apsēdās, sastinga un ar fiksētu skatienu skatījās kaut kur uz augšu. Kažoks kļuva pūkains, astes gals izstiepās auklā, smalki trīcēja. Kādu minūti viņš nomērķēja uz laupījumu un tad kā sarkans zibens klusi metās uz darbagaldu. No lodžijas atskanēja izmisīga kņada, no darbagalda krītošu sagatavju klaudzoņa... Tad pēkšņi atskanēja sirdi plosošs MJAU, Leopolds pa galvu ipa kaklu izlēca no lodžijas, pieplacis grīdai, šķērsoja istabu un izslīdēja gaitenī.

Es piecēlos no dīvāna, metos viņam pakaļ un ieslēdzu gaitenī gaismu. Sarāvies kamolā, Leopolds spiedās kaktā pie ārdurvīm, skatījās uz mani ar trauksmainu skatienu un baigi šņāca. Nekad nebiju viņu tādu redzējis - pagalmā viņš drosmīgi dzenāja pinčerus, un, ja viņu nomedīt mēģināja kaimiņpagalma dobermaņi, cienīgi atkāpās papelē un vairsa nepievērsa uzmanību lejā trakojošajiem suņiem.

- Nu, kas tad tev, Leopold... - es centos nomierināt kaķi un noliecos, lai to noglaudītu.

Kaķis pieglauda ausis, saboza spalvu, šņākšana pārvērtās par baigu kliedzienu un siekalu šļakstiem no zobu pilnās mutes, un es steidzīgi atrāvu roku. Ir nu gan brīnumi! Uzmanīgi atvēru durvis, kaķis steidzīgi izskrēja ārā, divos lēcienos pārvarējis kāpņu laukumiņu, pazuda kā nebijis.

Novēloti nodrebēdams iztēlojos, kā kaķis, iecērtas man rokā ar nagaino ķepu, saplēš to līdz pat kaulam. Tomēr kas gan Leopoldu varēja novest līdz tādam neprātam?

- Nu kā tev tas viss patīk? - es satraukti pajautāju sejai uz sienas.

"Vai tev nav neviena cita, ar ko pārrunāt savas problēmas?" Viņas smaids man attrauca.

- tur jau tā lieta, ka nav neviena... - es nopūtos, aizvēru durvis un atgriezos istabā.

Divdesmitā gadsimta sākumā kuģu tilpnēs no Amerikas uz Eiropu ieradās nelūgti kolonisti - treknas un neveiklas melnās žurkas līdz trīs kilogramiem svarā. Neskatoties uz to, ka viņu ekspansija uz Eiropu bija veiksmīga, tās ir ārkārtīgi reti sastopamas savas zemās auglības dēļ. Bet viņas ir tik agresīvas, ka no viņām baidās pat kaķi. Vai ir iespējams, ka šāds zvērs iekārtojies manā dzīvoklī? Vispār dīvaini: atšķirībā no parastajām žurkām un pelēm melnās žurkas nav kāpējas un, ja apmetas netālu no cilvēku dzīvesvietas, tad tikai pagrabos. No otras puses, ar ko velns nejoko? Kādreiz savvaļas pīles pilsētas aplidoja ar līkumu, bet tagad apmetas uz jumtiem, audzē tur cāļus un pat neaizlido uz siltajām zemēm ziemošanai ...

Ar vislielāko piesardzību ieskatījos lodžijā. Tur nebija nevienas žurkas. Ne parasto pelēko, ne amerikāņu melno. Peļu arī nebija. Bet pa visu lodžiju gulēja manas lelles sagataves, miskaste bija apgāzta, grīdu klāja zāģu skaidas un draza.

Savācis sagataves, es tās kārtīgi saliku uz darbagalda, tad paņēmu slotu, liekšķeri un sāku slaucīt darbnīcu, jebkurā brīdī būdams gatavs ar šo vienkāršo ieroci atvairīt kaut kur paslēpušās melnās žurkas uzbrukumu, jo nezuda dīvainā sajūta, ka man nepārtraukti seko kāda uzmanīgās acis.

Ārkārtīgi nepatīkama sajūta, bet šoreiz neļāvos paranojai – kaut kas taču nobiedēja kaķi Leopoldu vai līdz nāvei? Bet drosmes šim kaķim netrūka: redzēju viņu cīnāmies ar suņiem, un tie ir lielāki un veiklāki par neveiklo amerikāņu žurku.

Bruņojies ar griezēju, es atstūmu darbagaldu no sienas, izpētīju visus darbnīcas kaktus un spraugas, bet neko neatradu. Nebija kur paslēpties, ne tikai milzīgajai žurkai, bet pat mazai pelei, nebija kur ielīst. Taču nepatīkamā sajūta, ka tieku nemitīgi vērots, nepazuda. Noliekot darbagaldu atpakaļ vietā, apsēdos uz krēsla. Bailes ir bailes, bet jāstrādā taču.

Un tikai tad es beidzot pamanīju, kas mani tā vēro. Uz plaukta virs darbagalda atradās pusatvērta sērkociņu kastīte, un no tās, iespiestas vatē, uz mani skatījās divas stikla acis.

Velns parāvis! Īpaši iespaidojami cilvēki reaģē uz skatienu no portreta, bet es sevi pie tādiem nekad neesmu pieskaitījis, lai cik prasīga izskatītos no plakāta Māte-Dzimtene, vai Sarkanarmietis, kurš jautā, vai jau esmu pierakstījies brīvprātīgajos. Jā, bet kā kastīte atnākusi vaļā un pat nostājusies uz sāniem? Vai kaķis būtu aizķēries ar ķepu, un tas nav nekas vairāk kā kurioza nejaušība?

Aizvēru kastīti un noliku atpakaļ. Pazuda nepatīkamā svešā skatiena sajūta. Re kā, izrādās, man jutība uz vecumdienām palielinājusies. Kā arī sentimentalitāte. Un, šķiet, aizdomīgums... Bet, ja vēl var paciest pirmos divus, tad pēdējais man ir pilnīgi nevajadzīgs.

Strādāt negribējās, bailes, ka darbnīcā ir pārpasaulīgi spēki, kuriem es nekad nebiju ticējis, neizklīda, tomēr es spītīgi paņēmu kaltu, izstiepu roku pēc sagataves ...

Un šajā laikā atskanēja telefona zvans.

Cik es biju priecīgs! Ne tik daudz par pašu izsaukumu, bet to, ka vismaz uz brīdi varu atstāt lodžiju.

Pārliecināts, ka zvana Ļubaša, es iesteidzos istabā, satvēru klausuli un, cenšoties piešķirt savai balsij oficiālu toni, sacīju:

- Laulību svinīgās reģistrācijas birojs!

Klausulē kāds nožagojās, tad vīrieša balss ar izteiktu krievu akcentu piesardzīgi pajautāja:

- Du ju spik ingliš?

- M..m...e... ee...

- Šprehen zi doič?

- Mne-ee... b...u...

- Ahā! Ne "bē", ne "mē"?

- O jes! - izgrūdu es, beidzot atpazinis balsi.

- Sveiciens laulībniekiem, - sarkastiski sveicināja Mirons. – Vai tiešām viss aizgājis tik tālu?

– Nav tava darīšana, tu viltus poliglot, – es nomurmināju.

- Tas ir kā, nav mana? Es, varbūt, uzbāžos ar sevi kā liecinieku. Gribu iztrakoties pa kāzām..., piedzerties šņabi līdz prāta aptumsumam..., izkauties ...

- Beidz nu muldēt. Ko tev vajag? Varbūt gribi atdot parādu, sveša nauda kabatu dedzina?

Klausule atkal nožagojās.

- Ē... Mē... bū... - Mani atdarinādams, Mirons mēdījās. - Ko nozīmē sveša? Aizņemas svešu, bet jāatdod savējā!

- Tūlīt nolikšu klausuli, - es brīdināju.

- Kāpēc tad uzreiz tā? - aizrādīja Mirons. – parādu atdošu, tā ir svēta lieta... Var pat jebkurā brīdī.

- Tad ko tev vajag? - es atkārtoju.

– Vai laikrakstu "Pilsēta" esi šodien lasījis?

- Vienīgais, ko esmu lasījis pēdējos trīs gadus, - es ar patosu teicu, - ir uzraksti uz žogiem.

- Jā... Saprotu... Grafiti ir augsta māksla. Kur nu mums, prastajiem dievķēpātājiem, ar savām dievbijīgajām ikonām, ar tādiem sacensties ... Tur - gan domu lidojums, gan apvāršņu plašums ...

- Lieku klausuli nost!

- Viss, viss! - pārtrauca pļāpāšanu Mirons. - palasi to avīzi. Ļoti iesaku.

- Kāpēc?

– Vai tu tagad drāz to Buratino savam dāsnajam klientam?

- Jā.

- Izskatās, ka tavs klients pēc lelles neatnāks.

- Un kāpēc tad tā?

- Bet tu avīzi palasi! - Mirons ļaunpriecīgi pateica un nolika klausuli.

Tikai tā vien man trūka, līdz pilnai laimei. Klients nenāks... Kāpēc? Paskatījos uz atvērtajām lodžijas durvīm. Man joprojām negribējās tur iet iekšā. Nu labi. Iziešu ārā, pastaigāšos, vēl jāieiet kioskā - mājās nav ne kripatiņas maizes. Pie reizes nopirkšu avīzi. Palasīšu par ko tas Mirons tur dod mājienu.

Kad izgāju no dzīvokļa, es principa pēc nesāku sarunu ar dzelteno seju. Pat nepaskatījos tās virzienā. Viņa mani bija aizvainojusi līdz galējībai. Tas kļūst smieklīgi, kad pieaudzis cilvēks sāk sarunāties ar bildēm uz sienām. Ja vien, protams, tā nav diagnoze. Cerams, tā man nav diagnoze, bet gan ieilgusi bērnība. Nav nejaušība, ka es aizgāju strādāt uz leļļu teātri.

Uz ielas laiks noskaidrojās. No skaidrām debesīm spīdēja spoža saule, zvanīja palāses, kailajos koku zaros čivināja zvirbuļi, gaiss smaržoja pēc pavasara. Kaut nu ātrāk ..

Drūmais noskaņojums izkusa bez pēdām, un es nesteidzīgi devos pa ielu uz tirgu. Nopirku maizi, pelmeņus, picu un katram gadījumam banānus. Solīju taču... Iepirkšanās laikā pavisam aizmirsu par avīzi, bet, kad par pasakainu cenu sāku pirkt svaigus tomātus, atcerējos Mirona teikto. Ja nesameloja un dāsnais pircējs pēc pasūtījuma nenāks, tad naudu mētāt nevajag.Nopirku avīzi, gribēju turpat kioskā apskatīties, bet dēļ pakas ar pirkumiem bija neērti to pārlūkot. Tad nogriezos uz krastmalas un apsēdos uz soliņa blakus izskatīgam, dzīvespriecīgam večukam, kurš ar mīļu smaidu vēroja, kā bērni uz upes ledus spēlē hokeju. Droši vien priecājās, ka ir pārdzīvojis šo ziemu un turpina kvēpināt debesis.

Trešajā lapā atradu fotogrāfiju ar savu klientu. Kā jau vairums attēlu no notikuma vietas, arī šis nebija kvalitatīvs, taču dīvaino pircēju bija grūti nepazīt. Uzvilcis tumšas brilles, garā mētelī, kažokādas ausainē un ietinies šallē tā, ka tikai deguns bija izvirzījies, viņš gulēja izstiepies izmīdītajā sniegā. Rakstiņš ko ilustrēja fotogrāfija saucās "Dzīvs līķis".

Es sāku lasīt un ar acs kaktiņu pamanīju ka večuks man pār plecu arī skatās avīzē. Lai jau, man iebildumu nav.

“Pēc milicijas datiem, četru dienu laikā, kad pilsētā plosījās stiprais sals, apsaldējumu rezultātā gāja bojā vairāk nekā divi desmiti cilvēku bez pastāvīgas dzīvesvietas. Taču šim gadījumam ar viņiem nav nekāda sakara, lai gan sākumā cietušais, ja tā viņu var nosaukt, tika uzskatīts par bezpajumtnieku. Neviens neatceras, kur un kādā pieturā šis cilvēks iekāpis sestā maršruta trolejbusā. Daudzi bezpajumtnieki bēg no sala vilcienu stacijās, māju pagrabos un bēniņos, dodas sildīties sabiedriskajā transportā. Lielākā daļa cilvēku ir iecietīgi pret bezpajumtnieku parādīšanos transportā, taču, kad bezpajumtnieks tā bija izbraucis trīs vai četras pieturas, tad no viņa siltuma dēļ, sāka nākt nepatīkama smaka. Un jo tālāk, jo stiprāka un pretīgāka. Tā kā viņš nereaģēja uz pasažieru komentāriem un konduktora piedāvājumu atstāt salonu, aktīvākie pasažieri viņu izstūma no trolejbusa, pieturā “Biblioteka im. N.K.Krupskoj". Bezpajumtnieks paslīdēja, nokrita, trolejbuss aizbrauca tālāk, bet bezpajumtnieks palika guļam sniegā. Tā viņš tur nogulēja divas stundas, līdz milicijas patruļa pievērsa uzmanību nekustīgajam cilvēkam. Tika izsaukta ātrā palīdzība, ārsts konstatēja nāvi, un mirušais tika nosūtīts uz pilsētas morgu. Šis būtu pavisam parasts notikums, kuram diemžēl esam pieraduši vairs nepievērst uzmanību. Un tas arī nebūtu pievērsis laikraksta uzmanību, ja dežurējošais patologs nelaiķī nebūtu identificējis nezināma vīrieša līķi, kurš divas dienas pirms aprakstītā incidenta bija pazudis no morga.

Uzreiz nomierināsim lasītājus, kuri tic mistikai – pēc milicijas domām, notikušajā nav nekā neparasta. "Dzīvais līķis" pa pilsētu neklaiņoja - aculiecinieki, acīmredzot, sajauca no trolejbusa izstumto bomzi ar atrasto līķi, jo, pēc medicīniskās apskates, tas bija vīrieša līķis, miruša jau pirms piecām dienām, par ko liecina līķa plankumi uz ķermeņa un sadalīšanās pazīmes ... Tomēr izsauc neizpratni, kam bija vajadzīgs tik nežēlīgs joks: nozagt no morga mirušu vīrieti, apģērbt un pēc tam atstāt trolejbusa pieturā? Pasaules praksē ir aprakstīti daudzi psihisko noviržu veidi, taču ar ko tādu saskaramies pirmo reizi. Un vismaz šajā ziņā mēs esam "priekšā pārējai pasaulei" ... "

Vēlreiz paskatījos uz fotogrāfiju. Noteikti mans klients. Atcerējos sarmas neesamību uz šalles un pārlieku dāsnā pircēja kokainās kustības. Un, ja tam pievieno pārpasaulīgos jociņus uz lodžijas... Netici nu mistikai, pēc visa šī.

Pāri mugurai noskrēja drebuļi, bet es ātri saņēmos. Gandrīz jebkurš cilvēks var tikt saģērbts un nogrimēts kā redzētais pircējs. Jā, bet tad izskatās, ka farss ar "dzīvajiem līķiem" tika sarīkots tikai un vienīgi man? Pilnīgas muļķības! Kam varētu būt vajadzīgs leļļu meistars? No tādus kā es, vientuļajiem rokdarbniekiem nicīgi novēršas arī reketieri, bet te - tik prasmīgs farss plus astoņsimt dolāru...

Es aizkaitināti sagumzīju avīzi, gribēju iemest to miskastē, bet vecais vīrs satvēra mani aiz elkoņa.

- Labais cilvēk, - viņš lūdza, - nemetiet to ārā. Atstājiet palasīt. Interesanti, vai zin...

Viņš paņēma avīzi, iztaisnoja saņurcītās lapas, nolika uz ceļiem, bet nelasīja un atkal ar smaidu sāka vērot, kā bērni spēlē hokeju. No pirmā acu uzmetiena tāds trausls večuks, trausls, bet, papētot tuvāk, man šķita diezgan izturīgs. Adīta cepure, jaka, treniņbikses, kedas - noteikti skrien pa krastmalu bēgot no infarkta, un nu apsēdies atpūsties. Par šādiem cilvēkiem mēdz teikt: "viņš pārdzīvos visus pārējos"

– Savu jaunību atceraties? - jautāju, pamājot pa upes ledu ripu dzenošo bērnu virzienā.

- Ko jūs! - Vecais papurināja galvu. Viņa lūpas nepameta svētlaimīgs smaids. - Skatos. Redzi, pa kreisi no hokeja laukuma ledus ir tumšāks. Tur ir atvars. Gaidu, kad kāds spēlētājs tajā iekritīs.

Man palika slikti.

- Re kāds izdzimtenis!

Piecēlies no soliņa, es izrāvu viņam no rokām avīzi, saplēsu to gabalos, iemetu miskastē un ātrā solī devos prom. Atkal kārtējais psihopāts man gadījies! Un arī ar tādām novirzēm, "kas nav fiksētas pasaules praksē".

Tā sadusmojos, ka vairs nedomāju par paranormālajām parādībām, kas notika uz lodžijas. Vai klients nāks pēc lelles vai nē, kāda man darīšana? Es tik un tā pabeigšu lelli. Protams, būtu labāk, ja viņš atnāktu: pieci simti dolāru ir laba nauda. Bet, ja arī neatnāks, pārdošu lelli kādam citam. Es par tādu vienmēr vairāk par par trīssimt rubļiem dabūšu, bet ja ar stikla acīm, var prasīt vēl vairāk.

Atgriežoties mājās, ēdienu saliku ledusskapī, uzvārīju kafiju, nesteidzīgi izdzēru, skatoties pa logu. Neskatoties uz saulaino dienu, dvēselē valdīja krēsla. Apņēmība ķerties pie darba lēnām izgaisa, un, kad uzvilku priekšautu, stingrā pārliecība pārvērtās par steidzamu vajadzību. Tik lielu aizdomīgumu pie sevis nebiju pamanījis bet te - še tev nu... noteikti novecoju.

Tomēr, pārvarējis sevi, izgāju uz lodžijas, apsēdos pie darbagalda, pastūmu sev tuvāk sagataves. Ar ko sākt? Mans skatiens pārslīdēja pāri plauktam virs darbagalda, un es pamanīju, ka sērkociņu kastīte atkal ir vaļā, stāv uz sāniem, un no vates uz mani noskatās stikla acis.

Atkal sadusmojos. Paķēru kastīti, iemetu to darbagalda atvilktnē un aizvēru ar atslēgu. Ne velna kāds mani te nesamulsinās! Ja es nepagatavošu vienu vai divas lelles dienā, rīt nomiršu badā vistriviālākajā veidā. Protams, šis pasūtījuma Buratino prasīs vismaz trīs dienas, bet man nav tiesību tērēt ne sekundi ilgāk! Un lai uz lodžijas sapulcējas spoki no visas pasaules, tie mani nespēs apturēt. Viss!