Mortona piramīda

9

Gaidīju Laionelu Gaismglezniecības zālē. Nu jau vairāk nekā mēnesi viņam bija laimējies paildzināt savu mūžu. Kibernētiskā anabiozes sistēma neatšķīra cilvēkus pēc iz­skata, cilvēki nozīmēja tai ciparus. Katrs, ieiedams bio- namā, saņēma savu numuru, kuram atsaucās elektroniskā rokassprādze, aizstādama personības apliecību. Anabio­zes kamerā sprādzi noņēma, un attiecīgais numurs auto­mātiski pārceļoja no bionama iemītnieku saraksta kapsulu glabātavas reģistrā. Jebkurš varēja apmainīties sprā­dzēm ar citiem un tādā kārtā pagarināt savu dzīvi vai ot­rādi. Bet to zināja vienīgi bioprogrammas radītājs — Laionels Mars.

Līdz šim laime nepameta mūs. Jaunieradušies, aizgūt­nēm izbaudījuši vientulību un ērtības, kāri metās virsū parastajā dzīvē nepieejamām baudām un ātri vien pārsā- tinājās. Pa pēdām nāca baismīgs tukšums un kopā ar to dažnedažādas domas. Daudziem iestājās lūzuma moments, kad beigu mokošā sagaidīšana likās pilnīgi nepanesama.

Bet sameklēt viņus starp desmit tūkstošiem nebija viegli — jo vairāk tāpēc, ka pēc lūzuma viņi atkal ieslē­dzās savās istabās un galīgo lēmumu pieņēma pēkšņi.

Termiņš pēdējai Laionela izmainītajai sprādzei notecēja šodien pēc dažām stundām, un es loti bažījos. Pats viņam nekādi nevarēju palīdzēt— kopš Toras nāves nespēju redzēt cilvēkus, jo vairāk sarunāties un pārliecināt.

Viņu klātbūtni pacietu tikai šeit, pilnīgi tumšajā zālē. Atbīdāmie krēsli atradās gandrīz līmeniskā stāvoklī. Šī iemesla dēl gāja zudumā augšas un apakšas sajūta — pa milzu griestiem aizpeldošie krāsainie raksti šķita paša domu un noskaņu bezizplatījuma projekcijas. Atšķirībā no Toras gleznām elektroniskā glezniecība nepiederēja pie mākslas, tomēr jo biežāk atskārtu, kāpēc viņa tik ne­pieciešama ļaudīm. Reizēm piecas minūtes pēc kārtas re­dzēju vienīgi lai arī skaistus, tomēr bezjēdzīgus zīmēju­mus. Un pēkšņi aiz krāsaina mākoņa kā krāsaina ēna pa­rādījās daļa Toras — roka vai mati, vai lūpu apveidi, retumis pat visa seja. Redzējums bija zibenīgs, gaismas līnijas nerimtīgi kustējās, mainījās, pateicoties tām, iz­tēle pasacīja priekšā nevis sastingušu ģīmetni, bet siltuma un maiguma pilnu dzīvu Toru. Tā bija griezīga atkalpazī- šanas sajūta — viņa stāvēja kā aiz aizkara, kas ļāva ska­tieniem vienīgi kombinezona jeb tunikas strēmeli, bet es sajutu viņas klātbūtni un biju laimīgs.

Laiku pa laikam aizvēru acis — kā viņa tajās dienās. Baidījās, ka tik neizlasu tajās rūpīgi noslēpto nežēlīgo rēķinu — atlikušas vēl 30 stundas, vēl 20, vēl 10, tikai 3… Un tomēr atteicās, kad Laionels piedāvāja viņai ap­mainīties sprādzēm. Viņa bija vajadzīga vienīgi man un sev, bet Laionels — vienīgais cilvēks, kuram noticētu, ka esmu Trīdents Mortons, — septiņiem miljardiem.

— Trīd! — pēkšņi no tumsas izlēca viņa balss. Beztrok- šņainais solis — rau, vienīgais, kas saglabājies no agrākā Laionela Mara.

— Sadabūji? — vaicāju, smagi elpodams. Viņš klusē­dams atlaidās man blakus, un es sapratu — šoreiz nav sekmējies. — Ko darīt? — izdvesu izmisumā. Runājām čukstus, neviens mums vērību nepiegrieza — gandrīz visi apmeklētāji stāstīja kaimiņiem, kādas ainas redz. — Tev taču atlikušas tikai dažas stundas!

— Neuztraucies, Trīd! Esmu atradis izeju. Ja nav dzīvo, kuri vēlas izmainīt sprādzes, būs jāizmij ar līķiem. Gan man, gan tev. Tik ilgi, kamēr pie mums ieradīsies tele- operatori.

— Nē, — šī izredze mani šausmināja. — Nē! Pietiek slepkavību! Vai tādēļ mirusi Tora!?

— Bet tieši tāpēc atteikusies nodzīvot manis piedāvāto lieko nedēļu! — Laionels saspieda man roku. — Tev nav tiesību to aizmirst, Trīd! Nav tiesību!

Skatījos griestos, taču nekā vairs neredzēju -— ne Toru, nedz sarežģītus gaismas mezglojumus. Bija vienkārši ne­kārtīgs ģeometrisku figūru juceklis, tās šaudījās, izeju meklējot, sadūrās, atkal šāvās uz visām pusēm, un to bez­cerīgais, izmisīgais haoss precīzi atspoguļoja manas do­mas. Zināju, Laionelam taisnība, — ko nozīmē dažu cil­vēku dzīvība salīdzinājumā ar iespēju atvairīt visas cilvēces lēno izdzišanu. Tora brīvprātīgi atteikusies no septiņām dienām — septiņiem gadiem, septiņiem gadu simteņiem svētlaimes. Bet es bīstos saīsināt mūžu ducim man pilnīgi svešu ļaužu, kuri pēc nedēļas vai divām tā kā tā piedzīvos to pašu galu. Un tomēr mūžīgā dilemma, vai kādam tiesības upurēt mazākumu vairākuma interesēs, jo­projām palika bez atbildes. Viegli Logosam ar viņa elek­tronisko prātu — viņš gan izšķīris to tik pamatīgi, ka pārvērtis Stabilās Sistēmas oficiālajā reliģijā. Un vēl do­māju par likteņa ironiju: pēc līķu piramīdas — pāris no­žēlojamu atsevišķu slepkavību, kas jāizdara Laionelam vishumānākos nolūkos.

— Izlem! — viņš teica. — Laika palicis maz.

Kā atsaucoties manām domām, gaismas llčloči un spi­rāles krampjaini saraustījās, nodrebēja, pamirkšķināja un pēc tam nodzisa. Kļuva pavisam tumšs. Tad sadzirdēju dobjus sprādzienus un kaut ko tālai artilērijas kanonādei līdzīgu. Zālē sākās panika.

— Klanieši! Viņi mūs nositīs! Jābēg!

Mēs jzskrējām pēdējie. Gaiteņos dega uguns, bet lifti nedarbojās. Laionels veda mani lejup —- izrādījās, ka arī šajā namā ir kāpnes. Mums kāpjot zemāk un zemāk, dār­doņa pastiprinājās.

— Atceries, — es smējos, kad tu kā vienu no Stabilās Sistēmas sasniegumiem minēji pašnāvību trūkumu?

— Tagad ļaudis atbrīvoti no šīm rūpēm. Pietiek neie­maksāt laikā savu ienākumu desmito tiesu. Nākamā dienā tev atņem dzīvību bez jebkādām pūlēm no tavas puses.

— Kas?

— Kukluksklans! Nosaukums tradicionāls, metodes modernas. Pistole vienā kabatā, konta grāmata otrā. Ap­vainojas, kad viņus sauc par gangsteriem.

— Un es, muļķis, domāju, ka šajā ziņā valsts pilnīgi izstūmusi privāto iniciatīvu,-— sacīju ar karātavu hu­moru.

— Tā ir valsts valstī. Lieliska organizācija, moderns apbruņojums, savi kibernētiķi un pat totalizatoros nomas­kēti nodokļu kantori. Katrs cilvēks, no valsts pabalstu saņēmēja līdz kreditmiljonāram, maksā savus meslus. Lūk, kādēļ visbagātākie slēpjas gravinamos aiz privātām gra- visienām.

— Kā tad tu cieti konkurenci?

Es vaicāju, viņš atbildēja, taču tas viss notika kā mur­gos. Sprādzienu pērkons kļuva jūtamāks, gaiteņu vien­gabalainās sienas pārvērtās durvju rindā, no katrām skrēja ārā cilvēki, panika auga augumā.

— Vai tad esi aizmirsis, Trīd, kam es dzīvoju? Viss sā­kās jau ar Telemortonu. Noslēdzu vienošanos ar Džeimsu Bonelli — viņi piegādāja mums asinis un-šāvienus, mūsu helikopteri toties brīdināja par policijas ierašanos. Pēc Sienas nodrošināju Klanam pilnīgu nesodāmību. Ņemot vērā Logosa diktatūru, tā šķita vienīgā iespēja iznīcināt baltos. Lai cik tas savādi, pats Logoss arī uzskatīja klanie- šus par Stabilās Sistēmas neatņemamu daļu. Rūpējās par dzīvības stimulu — bailes no nāves it kā palielinot dzīves ēstgribu.

Gaitenī izveidojās drūzma. Vieni skrēja augšup, citi, līdzīgi mums, lejup. Ar pūlēm izsitāmies cauri mutuļojo­šam atvaram. Priekšā bija brīvs laukums, aiz pagrie­ziena — kāpņu nākamais posms. Atcerējos, kādu izbrīnu manī bija radījuši bionama bruņu mūri un ložmetēji uz jumta, kurus, atmetis viešamo realitāti, biju gatavs uz­skatīt par teleskopiem vai ko tamlīdzīgu.

— īstais karš sākās tikai pēc Biomortona nodibināša­nās, — Laionels aukstasinīgi turpināja. — Desmitgades plāns paredz triju miljardu aiziešanu anabiozē. Klans zaudēs puši ienākumu, tāpēc viņi uzbrūk bionamiem. Katrs anabiozietis tiek uzskatīts par nekārtīgu maksātāju un saņem parasto sodu — lodi pierē.

Pēkšņi es apstājos. Kaklu man sažņaudza spazmas — histērisku smieklu spazmas. Traģēdija pārtapa tikpat baigā traģikomēdijā. No vienas puses, klanieši izcīna īstu karu, lāi iznīcinātu jau tā bojā ejai nolemtos. No otras puses — nāvnieki, kas, nekā nenojaušot, mēģina glābties dažus soļus no šā vai tā neizbēgamā gala.

— Uzmanību! Uzmanību! — ierūcās pāri mūsu galvām mehāniska balss. -— Klanieši ielauzušies ārējā korpusā. Trīs apakšējie stāvi izsludināti par bīstamu zonu! Glābie­ties augšējos! Lifti tūlīt sāks strādāt!

Mēs atradāmies trešajā stāvā. No šejienes kauja vairs netēlojās kā haotisks grautiņš. Skaidri varēja sadzirdēt atsevišķas zalves un granātu sprādzienus pamīšus ar ievainoto kliedzieniem un pavēlēm.

— Uzmanību! Uzmanību! — apdulinoši dārdēja bez­kaislīga mehāniska balss. — Pēc minūtes kāpnes un liftu šahtas starp trešo stāvu un ceturto noslēgs! Glābieties augšējos stāvos! Tur jums nekas nedraud!

Es atskatījos. No apmēram simts nama iemītniekiem, kas bija mums tuvumā, lielākā tiesa pagriezās atpakaļ, cenzdamās pēc iespējas drīzāk izkļūt no bīstamās zonas. Bet kāds paskrēja man garām, vēl viens, vēl daži. Izrāvos no Laionela rokām — viņš velti mēģināja mani aizka­vēt — un, pats neapjauzdams, kādā kārtā, nokļuvu skre­jošo priekšgalā.

— Uz priekšu! — saucu trakā skrējienā. — Uz priekšu!

Mana laikmeta sauklis — tik bieži grāmatās citēts un

tikpat bieži radījis manī toreiz zobgalīgu atbalsi. Tagad sapratu, ko tas nozīmē — izlauzties caur uguni, lai vai nu kristu pusceļā, vai arī izrautos brīvībā. Klanieši bija sa­dragājuši bruņu sienu starp ārējo un iekšējo korpusu. Bet aiz ārējā korpusa atradās pasaule — ciedri un klintis, zeme un debesis. Nedomāju ne par ko. Manī mājoja viena vienīgā vēlēšanās — izkļūt ārā no šī nolādētā cietuma kaut vai ar desmit lodēm iekšās, bet izkļūt un nomirt zem īstām debesīm.

Mēs jau atradāmies pašā pirmajā stāvā. Gaisma ne­dega. Granātu oranžie «uzliesmojumi un zaļās trasējošās lodes apblāzmoja lielu caurumu sienā, pa kuru mēģināja ielauzties klanieši puscaurspīdīgos, metāliskos apmetņos, ar kapucēm galvā. Policisti melnos kombinezonos un ci­lindriskās kaskās, ar aizsargvairogiem sejas priekšā rai­dīja pret tiem trīsstobraino automātu dzirksteļojošās švī­kas. Ik kārtējais uzzibsnījums izgaismoja gar caurumu iz­svaidītus līķus.

Neviļus apstājos. Gandrīz viss gaiteņa garums atdalīja mūs no kaujvietas. Bija baigi iet uz priekšu, taču cits ceļš nepastāvēja, un pēkšņi es ieraudzīju Laionelu. Droši vien viņš bija nobraucis lejā ar liftu, citādi viņam nebūtu izdevies aizsteigties mums priekšā. Viņš metās pašā kau­jas karstumā, izrāva kādam kritušajam no rokas auto­mātu un, nelikdamies ne zinis par nopakaļus sūtītajām lo­dēm, nogrieza mums ceļu.

— Stāt! — viņš bļāva, notēmēdams uz mums ar auto­mātu. Lēcu uz priekšu, lai izsistu viņam ieroci no rokas, bet briesmīgs sitiens pa zodu atsvieda mani atpakaļ. Kriz­dams sadzirdēju trīskārtēju zalvi. Un pat paguvu aptuveni aplēst, cik biedriem Laionela automāts neļaus kaut vai nomirt brīvībā.

Atguvu samaņu savā istabā. Vispirms ieraudzīju rindā saliktas rokassprādzes un tikai pēc tam Laionelu. Viņš tās lietišķi saskaitīja, it kā darīšana būtu ar spēļu markām, nevis ar visu, kas palicis no dzīviem cilvēkiem. Galva man vai plīsa pušu. Biju pārliecināts, ka esmu smagi ievainots, un, pastiepis roku, patiesi sataustīju uz segas lipīgas asinis.

— Neuztraucies, Trīd! — viņš smaidīja. — Tās ir ma­nējās. Kiberārsts jau pārsējis mani, tātad viss kārtībā.

— Kārtībā? Un rokassprādzes? Tu viņus nogalināji tik­pat nežēlīgi un aukstasinīgi, kā esi allaž pieradis. Ar ko tu atšķiries no Logosa? Mērķis attaisno līdzekļus, vai ne tā? — es kaisu trakās dusmās. Kā tas mēdz gadīties, pē­dējā sīkā lāse izrādījās smagāka par veselu okeānu.

— Skatoties, kāds mērķis, — Laionels it kā piedalījās zinātniskā diskusijā. — Vai tad esi aizmirsis, ka tev jākļūst par Trīdentu Mortonu — Toras labā, miljardu vi­ņai līdzīgo labā. Par oficiāli atzīto Trīdentu Mortonu! Va­kar pastāvēja viena izredze izkļūt no bionama dzīvam pret simts izredzēm iekļūt zārkā. Es nebūtu mēģinājis tevi ap­turēt, ja vien nebūtu bijusi kaut vismazākā cerība, ka tas izdosies. Iedomājies, ka esam nokļuvuši līdz tuvākajai pilsētai. Es noņemu masku, mani tur atzīst par Laionelu Maru, atliek vienīgi apliecināt, ka tu esi Trīdents Mor­tons. Un kas būs tālāk?

Atsaucu atmiņā savu trako vakardienas skrējienu un gandrīz vai piedevu Laionelam tik nežēlīgi iegūtās ro­kassprādzes. Patiešām, jebkura mūsu rīcība ārpus bionama nekavējoties atsistos pret Tristana Mortona pretrīcību. Ar tādiem pašiem panākumiem varēja tūdaļ iegult ana­biozē — vismaz gals nebūtu tik mokošs.

— Vai tagad tu saproti? — Laionels savilka vienkopus manas domas. — Tu biji kā krātiņā iesprostots zvērs, kas akli mēģina izlauzties brīvībā. Es biju tāds pats — visu savu mūžu. Un beidzu ar to, ka iedzinu sevi paša uzceltajā sprostā … Bet krieviem — nez kādēļ pēdējā laikā arvien biežāk domāju par viņiem — ir cits jēdziens. Brīvība — apzināta nepieciešamība! Vai tad tu vakar būtu uzklau­sījis kādu filozofiju? Nē, vienīgi dūre un automāts varēja tevi ietekmēt! … Nu, un rokassprādzes … — viņš ap­klusa.'— Tici vai ne, pēc Toras nāves kaut kas manī salū­zis, — pietika paskatīties uz viņa sakumpušo stāvu, lai no­ticētu. — Vakar pārliecinājos, ka vairs nespēju nogalēt. Pat visdiženākā mērķa vārdā. Šāvu gaisā. Rokassprādzes noņēmu klaniešu nonāvētajiem anabiozniekiem …

Man uzreiz kļuva neizsakāmi viegli. Trulās sāpes galvā izgaisa. Uzbāzīgos prātojumus par līķiem kā neizbēga­miem pakāpieniem ceļā uz jebkuru — pat viscēlāko mērķi nomainīja citas ne mazāk smagas domas.

— Tagad, pēc klaniešu uzbrukuma, Telemortons diez vai izraudzīsies mūsu bionamu kārtējai pārraidei?

— Tieši otrādi. Uzbrukums tika ātri atsists. Upuru skaits niecīgs — pa daļai manas iejaukšanās dēļ. Un galvenais — par to biju vakar visvairāk norūpējies — ne­viens no iemītniekiem neaizbēga. Logoss nedomā tik sekli un kokaini kā bijušo laiku politiskie prātvēderi, no viņa viedokļa raugoties, mūsu bionams ir tieši vislabākais pie­rādījums, ka cilvēki ar visu apmierināti un atrodas drošā apsardzībā …

Laionels nogrima domās. Mazliet vēlāk viņš atzinās:

— Vai zini, Trīd, es viņu ienīdu. Pat vairāk nekā bal­tos. Viņš ir mans nāvīgākais pretinieks. Bet tagad Logoss pārvēršas par mūsu vienīgo cerību. Viņš ir brīvs no cil­vēku kaislībām un pašlabuma. Tādēļ tu esi viņam vaja­dzīgs. Ne jau kā personība. Viņam nospļauties uz tavu biogrāfiju, nospļauties, kam piederēs Mortona Piramīda — tev vai Tristanam Mortonam un pārējiem jūsu ģimenes locekļiem. Tu esi viņam vajadzīgs kā pagaidām vienīgais pierādījums anabiozes iespējamībai. Tristana Mortona sa­gudrotais, it kā zemestrīces pasaudzētais biobarometrs nav peļams propagandas stiķis. Bet Logoss noteikti dos priekšroku dzīvam lieciniekam.

Vai viņa pareģojums piepildīsies?

Kādu rītu mani uzmodināja mehāniska balss:

— Visus, kuri vēlas piedalīties televīzijas pārraidē, lū­dzam ierasties restorānā «Strip»!

Mēs ar Laionelu iegājām paši pēdējie. Uz virpuļskatu- ves izģērbās žilbinošas skaistules. Pat viņu smaidi likās starojošāki nekā parasti — iespējams, notēmētie teleob- jektīvi modināja magnētiskajā atmiņā neskaidras atceres par spīdošām debijām vecās Telemortona filmās.

Vienlīdz lielu teleoper^toru interesi iemantoja skraidošie galdiņi. Anabiozniekiem vajadzēja pasūtīt vienā paņēmienā tādu ēdienu daudzumu, kāds nebūtu pievārējams pat pēc nedēļas ilga gavēņa. Restorāns atgādināja milzīgas Lukulla dzīres. Brīžiem operatori uzdeva klātesošiem iepriekš sa­gatavotus jautājumus. Gluži kā manos laikos, atbildes tika aprautas pusvārdā un papildinātas ar pašu televīzijas vīru jūsmīgiem komentāriem. Tā vien šķita — Telemortona līdzstrādnieki gatavi tieši no pārraides doties anabiozē.

Mēs ar Laionelu izspraucāmies tuvāk pie skatuves. Piedzērušo bija ne mazums, taču droši vien neviens nesla­vēja vīnus tik skaļi kā mēs abi. Viens teleoperators pa­mirkšķināja otram. Brīdī, kad Laionels, pacēlis sevišķi skaistu plastmasas kausu, uzsauca puķainu tostu Biomor- tonam, teleobjektīvs noķēra mūs savā lēcā. Tad Laionels ar joni pielēca un norāva no vaiga plastisko masku.

Jutos šausmu satriekts. Šajos mēnešos biju paguvis pie­lāgoties domai, ka aiz sārtenās jaunās sejas slēpjas vecis. Bet kaut ko tādu netiku sagaidījis. Tā bija mūmija. No vienas vietas krunkas un gandrīz bezlūpaina mute, kas ar pārcilvēcisku spēku izkliedza pāri visai zālei:

— Es esmu Laionels Mars! Bet man blakus stāv Trī­dents Mortons, augšāmcēlies pēc pusgadsimta miega!

Laionelu pazina. Telpā sacēlās neaprakstāms troksnis. Un tad acu tūkstoši rijīgā barā uzklupa man. Gandrīz visi viņi bija redzējuši mani Telemortona vecajās videolentās, un tagad, kad pats «Cilvēces Pestītājs» apliecinājis manu reālo esamību, acumirklī pārvērtos no nejaušas oriģināla kopijas dzīvā dievā.

Vienīgi operatori nepakļāvās vispārējai psihozei. Kā jau bijām sagaidījuši, Tristans Mortons sekoja pārraidei. Paklausīdami ausīs paslēptā mikrouztvērēja pavēlei, ope­ratori pēc īsas vilcināšanos novirzīja no mums objektīvus.

T.as bija vislielākā sasprindzinājuma moments. Laionels zināja, ka Logoss noskatās visas Telemortona pārraides ūn turklāt uztur ciešus sakarus ar operatoriem. Bet vai viņš rīkosies saskaņā ar Laionela pareģojumu?

Un pēkšņi zāli pārskanēja man jau pazīstamā Telemor­tona diktora balss:

— Valsts sekretārs tik tikko pabeidzis izmeklēšanu sa- • karā ar Biomortona ekspedīcijas atzinumu, it kā Trīdents

.Mortons gājis bojā zemestrīces laikā. Šis atzinums izrādī­jies rupjš viltojums Kukluksklana interesēs! Trīdents Mortons ir dzīvs! Neatejiet no ekrāniem! Tūlīt jūs ierau­dzīsiet viņu starp bionama Nr. 53 iemītniekiem, kuri viņa personā satiekas ar tiem sagatavoto brīnišķo nākamību!

Telekameras pienāca pavisam tuvu. Laionels apskāva mani — šis žests bija vienlaicīgi gan laimīga ceļa novē­lējums, gan pēdējās atvadas. Viņš bija pietiekami izpētījis Logošu, lai spētu apzināties sagaidāmo galu. Nevis vidus­laiku mocības — tas būtu vienīgi sods un nekas vairāk. Logoss bija pārāk saprātīgs, lai palaistu garām vēl vienu izdevību radīt anabiozei pienācīgo oreolu.

Pēc minūtes tas pats diktors pavēstīja:

— Saprazdams, ka valsts atbildības smagā nasta viņam nav vairs pa spēkam, un tai pašā laikā vēlēdamies paša acīm saskatīt savu nācijai veltīto ilggadējo pūliņu brīniš­ķos augļus, Brīvās Pasaules Savienoto Valstu prezidents Laionels Mars dodas anabiozē! Pēc viņa gribas svinīgā ceremonija notiks nekavējoties septiņu miljardu skatītāju acu priekšā. Godināsim pēdējo reizi Sienas Eras Radītāju, Cilvēces Pestītāju, Lielo Laionelu Maru!

Pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem biju redzējis kon­troles ekrānā Toras Valesko nāvi. Arī tagad tāds ek­sistēja — pie teleoperatora muguras piestiprināts pārne­sams teleons. Viņš pats turpināja filmēt restorānā val­došo jautrību — anabiozi nekādā ziņā nedrīkstēja uztvert kā iemeslu sērām. Viņa objektīva priekšā cilvēki dziedāja un skūpstījās, mākslīgās skaistules izģērbās, četrkājainie ideālie viesmīļi apmierināja jebkuru vēlēšanos. Bet uz teleoperatora muguras redzēja citu ainu — Laionelu Maru ar pienācīgo svinīgumu apguldīja kapsulā. Jau tā ne­saudzīgā vecuma izķēmotā seja šķita esam nejauka kar­nevāla maska — katra krunka neskanīgi smējās. Tad viņu apsedza ar caurspīdīgu vāku, kaut kas iedūcās, un līdz ar dzīvību nomira arī smiekli.

Minūti vēlāk mani pasludināja par. jauno prezidentu. Atskanēja valsts himna. Tā kā tuvumā nebija cita, to spē­lēja tas pats bioleļļu orķestris.

Bet, kad svinīgā daļa bija beigusies un sākās jauna grandioza biorevija, ieraudzīju līdz nemaņai piedzērušos meiteni, kura, plēzdama sev nost zelta kombinezonu, rā­pās uz virpuļskatuves. Meitenes augums bija tik lielisks, ka viņa no tiesas varēja konkurēt ar Telemortona daiļa­vām. Man bija iespēja pārliecināties par to pašam tajā liktenīgajā stundā, kad Toras bijušās istabas jaunā iemīt­niece tieši no vannas skrēja pie neizslēgtā teleona. Kāds mēģināja novilkt viņu no skatuves, bet glābējs nosebo­jās. Meitene jau bija uzlēkusi augšā, kāds neatvairāms spēks tūdaļ nogāza viņu no kājām, un magnetizētās dejo­tājas, stingri ievērodamas ieprogrammēto mežonīgo ro­kenrolu, bezkaislīgi sabradāja vēl nāves agonijā drebošo dzīvo ķermeni.