Muiža dzīvniekiem.

PĒCVĀRDS DŽ. DARELA GRAMATAS «ZVĒRUDĀRZS MANA BAGAZA» KRIEVU IZDEVUMAM

Džeralda Darela vārdu pazīst miljoniem cilvēku visās zemeslodes malās. Viņa grāmatas ir ārkārtīgi populā­ras arī pie mums, Padomju Savienībā. Apbrīnojami strauji Džeralds Darels no neievērojama, gribētos teikt, ierindas zoologa k|uvis par vienu no iemīļotākajiem rakstniekiem animālistiem. Vispārēju ievērību izpelnī­jās jau viņa pirmais darbs «Pārpildītais Noasa šķirsts», bet turpmākās grāmatas — «Apskurbušais mežs» un «Čukstu zeme» — sagādāja viņam tādu slavu un popu­laritāti, ka nelielā zooloģiskā dārza īpašniekam vaja­dzēja meklēt palīdzību advokātu kantorī, lai spētu kār­tot darījumus par savu grāmatu neskaitāmajiem izde­vumiem un tulkojumiem. Džeralds Darels tagad «nācis modē», pieprasījums pēc viņa grāmatām ir neiedomā­jami liels.

Kas sagādājis jaunajam zoologam tādus panākumus? Kādēļ viss, ko viņš sarakstījis un kas, šķiet, ir visai tāls mūsdienu aktuālākajām problēmām, pēkšņi kļuvis par vispopulārāko izdevniecību konkurences objektu?

Vispirms, nedrīkst aizmirst, ka stipri mainījies, tur­klāt pašos pēdējos gados, cilvēku noskaņojums. Viņus nogurdinājušas visdažādākās1 «šausmas». Cilvēki meklē atelpu saskarsmē ar dabu, grib atrast zāles pret vis­apkārt valdošo pastāvīgo histēriju. Uz šo pārmaiņu pir­mām kārtām norādīja nepieredzētais tūrisma uzplau­kums. Desmitiem un simtiem reižu pieaudzis nacionālo parku un rezervātu apmeklētāju skaits, ārkārtīgi iecie­nīti kļuvuši ceļojumi uz mazapdzīvotām vietām, piemē­ram, uz Dienvidamerikas pampām, Austrālijas iekšieni, Himalajiem. Vienlaikus pieaug pieprasījums pēc lite­ratūras par dabu, dzīvniekiem, ceļojumiem. Pēc ame­rikāņu statistiķu datiem, lasītāji populārzinātniskās grāmatas patlaban pieprasa daudz vairāk nekā detek- tīvliteratūru, romānus un dzeju. Tas ir viens no Dže- raida Darela žilbinoši straujās rakstnieka karjeras cē­loņiem.

Taču nebūtu pareizi visu tik ļoti vienkāršot. Ne jau Darelam vien nācis prātā rakstīt par dzīvniekiem. Sādu grāmatu pēdējos gados radies diezgan daudz. Un to­mēr Darela darbi izceļas pārējo grāmatu vidū, stāv it kā savrup, tos gaida ar sevišķu nepacietību un lasa ar sevišķu prieku. Tam pamatā ir Džeralda Darela lielā personiskā pievilcība, viņa neparastā pieeja dzīvnie- kiem, patiešām izcilā stāstnieka prasme. Grūti pateikt, tieši kura īpašība piešķir viņa grāmatām apbrīnojamo burvību. Man šķiet, tās visas trīs ir vienlīdz nozīmī­gas.

Neesmu personiski pazīstams ar Džeraldu Darelu, un tomēr man lāgiem šķiet, ka viņš man ir sens draugs. Tik skaidri redzu acu priekšā šo vienkāršo, maigo un labo cilvēku, kuram varbūt piemīt dažas dīvainības, bet kurš savā darbā ir nesavtīgs entuziasts, iecietīgs un to­mēr neatlaidīgs, gudrs un labestīgs. Tās nav manas domas vien. Lai Džeralds Darels būtu kur būdams, lai kur viņš nonāktu, vienmēr viņš sastaps draugus, palī­gus, kas ir gatavi uzupurēties. Vai tā būtu nejaušība? Varbūt spēja iepatikties pirmajā sastapšanās brīdī? Man šķiet — nē. Tā ir māka ieraudzīt un atrast to labo, kas mīt katrā cilvēkā, taču atklājas tikai no īstās pieejas, atsaucas vienīgi uz īpašu, sirsnīgu pieskārienu. Atrast ceļu uz cilvēka dvēseli spēj vienīgi tas, kas patiesi tic, ka ir vērts šo ceļu meklēt.

Tikpat sirsnīga ir Darela attieksme pret dzīvniekiem. Viņam neeksistē nepatīkami, pretīgi dzīvnieki, viņā ne­izraisa drebuļus ne čūskas, nedz insekti, viņam nav dabas pabērnu un «neizdevušos radījumu». Viņš mīl visu, kas dzīvs, un katram prot atrast sirsnīgus, labus vārdus. Dzīvība ir skaista jebkurā izpausmē — tāda ir Darela pamatdevīze. Pats būdams lielisks novēro­tājs un dabas pētnieks, teicams faunas pazinējs, Darels liek lasītājam gribot negribot izjust simpātijas pret viņa audzēkņiem, liek tos iemīļot un just līdzi to liktenim. Savā prasmē saskatīt dzīvnieka «dvēseli», prasmē uz­tvert galveno un pastāstīt par visu tā, lai zvēra vai putna veidols ilgi saglabātos lasītāja atmiņā, Džeralds Darels ir tuvs tādiem animālistiskās litera­tūras klasiķiem, kādi ir Setons-Tompsons un Čārlzs Robertss.

Dabu Džeralds Darels ataino ļoti meistarīgi. Divos trīs teikumos viņš prot atklāt pašu īpatnējāko aprak­stāmajā zemē, visam atrod svaigu, bieži vien gluži ne­gaidītu apzīmējumu, trāpīgā skatienā ietver tipiskāko, raksturīgāko. Viņš uzbur brīnišķīgi patiesas tropiskā meža vai jūras krasta, džung)u biezokņa vai kalnu aizu ainas. Tēlojums ir lakonisks, izteiksmīgs un tik dzīvs, ka mēs šķietami redzam visu paši savām acīm.

Gribas pieminēt vēl vienu Džeralda Darela daiļrades īpatnību — vienreizīgo humoru —, liegu un vienlaikus nopietnu humoru, saskaņā ar labākajām angļu tradīci­jām. Humors viņam nav pašmērķis, vienkārši vēlēšanās pasmīdināt lasītāju, tas ir līdzeklis, lai dziļāk rakstu­rotu personāžus, lai parādītu pats savu dzīves uztveri. Darela humors ir ļoti dabisks, organisks, un to var uzskatīt par vienu no pievilcīgākajām iezīmēm viņa darbos.

Taču lasītāju uzmanību Darela grāmatām piesaista ne tikai autora literāta māka vien. Viņa grāmatām ir arī visai liela izziņas vērtība. Grāmatu varoņi nav gluži parasti. Tie galvenokārt ir sīkie zīdītājdzīvnieki, reti sastopami putni, vardes, čūskas, —• īsi sakot, dzīv­nieki, par kuriem tikpat kā neko nezinām. Dažos vārdos Darels prot pastāstīt par tiem ļoti daudz, īstenībā visu galveno. Katrā aprakstā jūtama profesionāla zoologa roka, kuram ir sveša fantāzija un patvaļīga izdoma un kurš jūtas atbildīgs par katru faktu. Var droši sacīt, ka šādu grāmatu pasaulē ir gaužām maz.

Džeralda Darela grāmatu nozīme neaprobežojas ar prieku, ko tās sagādā lasītājam. Patlaban visā pasaulē skaudrāk nekā jebkad izvirzīta problēma par daudzu apdraudētu dzīvnieku sugu saglabāšanu, par dabas aizsardzību plašā apjomā. Sis jautājums satrauc visda­žādāko profesiju cilvēkus, un katrs cenšas kaut ko līdzēt atkarībā no saviem spēkiem, zināšanām, iespējām. Sai sakarā Džeralds Darels uzstājas ne tikai kā rakstnieks, bet arī kā zoologs. Grūti pateikt, kurā jomā viņam vai­rāk panākumu. Džeralda Darela propagandista darbība pelna lielu atzinību. Viņa grāmatas, viņa personiskā priekšzīme liek lasītājam paraudzīties pasaulē citām acīm, liek izjust, cik nepieciešama cilvēkam ir saskar­sme ar dabu un cik svētīgi šī saskarsme ietekmē pašu cilvēku. Visas Džeralda Darela zināšanas, visa viņa meistarība kalpo vienai idejai: atklāt dzīvās radības skaistumu, tās vienreizīgo jaukumu un mūžīgo vērtību. Ikviena dzīvnieku suga, kas izmirst, iznīkst no zemes virsus, — kaut arī tā būtu praktiski gluži nenozīmīga suga — ir traģēdija un neatgūstams zaudējums. Tā ir Zemes noplicināšana.

Ar savām grāmatām Džeralds Darels vervē sev do­mubiedrus, nostiprina pagaidām diemžēl vēl nelielo ar­miju, kas cīnās par dzīvnieku saglabāšanu. Jau tādēļ vien Darelu var uzskatīt ne tikai par dzīvnieku mīļo­tāju un lielisku rakstnieku, bet arī par sabiedrisku dar­binieku.

Vienlaikus Darels ļoti labi saprot, ka ar vārdiem vien nekas nav panākams. Kļuvis par neliela zooloģiskā dārza īpašnieku, viņš sāk rīkoties: mēģina izveidot savā ziņā mākslīgu to savvaļas dzīvnieku fondu, kuriem draud iznīcība. Pirmajā acu uzmetienā var likties, ka šādai metodei perspektīvas niecīgas, ka tā varbūt ir pat naiva, tomēr īstenībā ir gluži citādi. Ne velti Starp­tautiskā dabas aizsardzības apvienība reģistrējusi visus retos dzīvniekus, kas patlaban atrodas pasaules zoolo­ģiskajos dārzos; ne velti slavenajā «Sarkanajā grā­matā», kurā ik gadu tiek papildus ierakstīti dzīvnieki, kam draud bojā eja, īpaša nodaļa veltīta tā sauktā pavairošanas potenciāla konstatējumam. Jau tagad ir zināmi gadījumi, kad dažas sugas kā bioloģiskas vienī­bas saglabātas un vairojas vienīgi zooloģiskajos dār­zos. Piemēram var minēt Dāvida briedi, kas savā sā­kotnējā izplatības apgabalā jau pilnīgi izmiris (starp citu, Dāvida briedis dzīvo un regulāri vairojas Maska­vas zooloģiskajā dārzā). Sevišķi zīmīgs šajā ziņā ir Havaju zosu liktenis. Savā dzimtenē, Havaju salās, to skaits tik strauji samazinājās, ka praktiski nebija vairs nekādu cerību šo skaisto zosu sugu saglabāt. Toties An­glijā, Slimbridžas specializētajā (ūdensputnu) zoolo­ģiskajā dārzā, Havaju zosis vairojas tik labi, ka tagad jau iespējams tās introducēt vecajā dzīves vietā. Tam, protams, jēga ir tikai tādā gadījumā, ja dzimtenē.zosīm no jauna nedraud bojā eja. Taču liekas, ka pašreiz ir zināma garantija tās saglabāt. Džeralds Darels reto dzīvnieku fonda izveidošanas grūto un sarežģīto darbu sāk ar gorillām. Varbūt objekts nav izraudzīts sevišķi veiksmīgi. Šķiet, tā drīzāk ir naiva vēlēšanas attaisnot dārgo pirkumu. Taču, pazīstot Džeraldu Darelu, pazīs­tot viņa entuziasmu un prasmi, var ar drošu pārliecību teikt, ka viņa sapnis glābt izmirstošās dzīvnieku sugas piepildīsies.

V. Flints

Pielikums