Muiža dzīvniekiem.

CETURTA NODAĻA KLAUDIJS ANEMONĒS

Godājamais mister Darel, vai Jūs savus dzivniekus arī izbāžat? Ja Jūs kādreiz vēlētos savus dzivniekus izbāzt, es Jums to varētu izdarīt, jo man ir liela pie­redze dzīvnieku izbāšanā …

Viena no daudzajām problēmām, kad atved jaunus dzīvniekus, ir viņu iejušanās process; kamēr dzīvnieki jaunajā krātiņā nejūtas kā mājās un jums neuzticas, tikmēr nevar teikt, ka tie pieraduši. Ir daudz dažādu veidu, kā padarīt jauno mitekli dzīvniekam par īstajām mājām, un gandrīz vai katrā gadījumā jārīkojas citādi. Reizēm jādod īpaši gardumi, lai dzīvnieks kārē pēc ēdiena aizmirstu bailes. Ja jaunais dzīvnieks ir ļoti ner­vozas dabas, krātiņā jānovieto kaste, kur tas var pa­slēpties, vai arī jāaizklāj krātiņam priekšā drāna, kamēr dzīvnieks būs atskārtis, ka jūs nedomājat darīt tam nekā ļauna. Gadās, ka jālieto visdīvainākās metodes, lai modinātu dzīvniekā uzticību, un tam par labu pie­mēru noder mūsu noņemšanās ar Topsiju.

Kādā aukstā ziemas dienā biju iegriezies zooloģis­kajā veikalā, lai apskatītos, vai nevarēšu nopirkt kaut ko interesantu savam zvērudārzam. Staigādams pa veikalu, pēkšņi ievēroju kaktā ļoti drēgnu, tumšu krā­tiņu, no kura man pretī raudzījās maza sejiņa, visaiz­kustinošākā, kādu jebkad nācies redzēt. Tā bija ogles melnumā, ar lielām, mirdzošām acīm, kurās, šķiet, vien­mēr lāsoja asaras. Spalva ap sejiņu bija sarkanbrūna, īsa un bieza kā dārga paklāja pūkas. Ielūkojos ciešāk un sapratu, ka sejiņa pieder vilnainā pērtiķa mazulim, vienam no burvīgākajiem Dienvidamerikas primātiem. Mazulis nevarēja būt vairāk kā dažu nedēļu vecs un bija vēl daudz par mazu, lai viņu atšķirtu no mātes. Viņš nelaimīgs čurnēja uz krātiņa grīdas drebēdams un klepodams, deguns viņam tecēja, kažociņš bija netīrs un savēlies pinku pinkās. Pēc pērtiķēna • izskata un smakas, kas plūda no krātiņa, uzreiz konstatēju, ka mazajam ir enterīts, turklāt viņš saaukstējies, ja vien nav jau sācies plaušu karsonis. Tas gan nebija dzīv­nieks, kuru cilvēks, kam ir cik necik sajēgas, iekārotu nopirkt. Bet tad mazais tik izmisīgi paskatījās mani ar lielajām, tumšajām acīm, ka es biju pagalam. Apvaicā­jos tirgotājam, cik viņš par mazuli prasa. Viņš atbil­dēja, ka viņam ne prātā neesot nācis piesolīt man pēr- tiķīti, jo es esot labs pircējs un mazulis droši vien ne­būšot dzīvotājs. Es atbildēju: redzu, ka risks liels, bet, ja viņš ir ar mieru dzīvnieku man atdot, tad es viņam par to samaksāšu, ja mazulis paliks dzīvs, bet nemak­sāšu, ja tas nobeigsies. Tirgotājs diezgan negribīgi pie­krita šādai norunai, mēs žēlabaini pīkstošo mazuli iesaiņojām ar salmiem izklātā kastē, un es steidzos ar viņu atpakaļ uz Džersiju. Zināju — ja mazo steig­šus nesāks ārstēt, tas nomirs, un varbūt jau ir par vēlu.

Atgriezies mājās, es mazuli, kuru kāds nosauca par Topsiju, novietoju siltā krātiņā un izmeklēju. Sapratu, ka pirmām kārtām Topsijai jāiešļircina antibiotiskās vielas un vitamīni, lai cīnītos pret enterītu un saauk­stēšanos. Otrām kārtām, jāiztīra ar paša ekskremen­tiem pielēkšķējušais biezais kažociņš, citādi var ras­ties ādas ekzēma un noies visa spalva. Galvenā pro­blēma, protams, nu bija, vai Topsija to visu pieļaus. Lielākā daļa pērtiķu mazuļu parasti dažu stundu laikā pierod pie audžuvecākiem, un tad vairs nav nekādu grūtību. Taču Topsijas pieredze ar cilvēkiem laikam bija pārāk ļauna, un viņai uznāca histēriskas spiegša­nas lēkmes (uz tādām ir spējīgi vienīgi vilnainie pēr­tiķi), tiklīdz pavērām krātiņa durtiņas. Tādēļ viņu tagad apstrādāt. nozīmētu tikai nodarīt vairāk ļauna nekā laba, un tomēr — vajadzēja vai nu sākt ārstēšanu, vai ļaut viņai nomirt. Tad mums iešāvās prātā laba doma: ja nu Topsija negrib par audžuvecākiem atzīt mūs, var­būt viņa atzīs ko citu? Kā būtu ar rotaļu lācīti? Mēs gan vēl šaubījāmies, tomēr kaut ko vajadzēja mēģināt, tādēļ sadabūjām lāci. Lācim bija tīkama, kaut arī pa- muļķīga sejas izteiksme, un tas bija apmēram tādā lie­lumā, kādā varētu būt Topsijas māte, tādēļ ielikām to krātiņā un gaidījām rezultātus. Sākumā Topsija negāja lācim ne tuvumā, taču beidzot ziņkāre uzvarēja un viņa tam pieskārās. Konstatējusi, ka lācis ir pūkains un spalvains, viņa tūliņ tam pieķērās un jau pēc pusstun­das bija to apskāvusi aizkustinošā mīlestībā.

No šā brīža Topsija pilnīgi pārvērtās. Kamēr viņa ar rokām, kājām un asti bija piekļāvusies rotaļu lāčukam, viņa nebaidījās arī no cilvēkiem. Mēs gluži vienkārši izcēlām no krātiņa lāci ar visu Topsiju, kas bija tam pielipusi kā dadzis, un varējām darīt ar pērtiķēnu visu, ko gribējām. Tā mums tagad kļuva iespējams izdarīt Topsijai injekcijas un iztīrīt viņas lēkšķaino kažociņu; jau pēc dažām dienām viņa sāka atveseļoties un izska­tījās gluži citāda. Bet radās jauna problēma: dienām ritot, lācis kļuva aizvien netīrāks, līdz beidzot nosprie­dām, ka tas jāizvāc no Topsijas krātiņa, jāizmazgā un jādezinficē. Topsijai par briesmīgu nepatiku, paņēmām

lāci. Pērtiķēnam tūliņ uznāca spiegšanas lēkme. No visas pērtiķu dzimtas vilnainie pērtiķi ir vistrakākie spiedzēji — spiegoņa ir skaļāka un griezīgāka par visu, ko cilvēka auss jebkad dzirdējusi, tā iet caur kau­liem, liek asinīm dzīslās sastingt un skan kā miljoniem reižu pastiprināta naža čirkstoņa pa šķīvi. Aizbāzām ausis un mierinājām sevi ar domu, ka pēc minūtēm desmit Topsija rimsies, sapratusi, ka lāci atpakaļ neda­būs, bet Topsija nerimās. Viņa spiedza nepārtraukti visu rīta cēlienu, un ap lenča laiku mūsu nervi bija pagalam. Atlika tikai viens: sēdāmies savā mazajā kravas mašīnā, braucām uz pilsētu un, izstaigājuši vai­rākus rotaļlietu veikalus, atradām lāci, kas bija ļoti līdzīgs Topsijas lācim. Tad steidzāmies atpakaļ uz mājām un iebāzām to Topsijas krātiņā. Topsija ap­klusa spiedziena vidū, tad skaļi un priecīgi iekliedzās un metās pie jaunā lāča, cieši apskāva to ar rokām, kājām un asti un tūliņ iegrima Ģiešā miegā. Pēc tam regulāri mainījām lāčus: kamēr vienu mazgāja, audžu­mātes pienākumus uzņēmās otrs, un Topsija ar šādu kārtību bija pilnīgi apmierināta.

Beidzot Topsija bija izaugusi lielāka par saviem lā­čiem, un mēs nolēmām, ka pienācis laiks viņu no tiem atradināt, jo drīz viņai būs jāpārceļas uz lielo krātiņu pie citiem vilnainajiem pērtiķiem, un viņa nevarēja tur ierasties ar lāčiem. Sapratām, ka vajag pieradināt viņu dzīvot sabiedrībā, tādēļ izraudzījāmies lielu, rudu jūras cūciņu, kurai bija miermīlīga daba un nebija ne drusci­ņas prāta. Ielaidām to Topsijas krātiņā; viņa sākumā nelikās gar to ne zinis, ja vien jūras cūciņa netuvojās viņas dārgajiem lāčiem, — šādās reizēs viņa to iepļau- .kāja. Nepagāja ilgs laiks, un Topsija atklāja, ka blakus gulēšanai jūras cūciņa ir daudz labāka nekā lācis, jo tai ir iekšējā centrālā apkure. Jūras cūciņa (tas bija tēviņš, kuru mēs ērtības labad iesaucām par Heroldu), šķiet, par to visu neko nenojauta. Ja Heroldam galvā vispār spēja rasties kāda doma, tad tā bija vienīgi doma par ēšanu. Herolda dzīves uzdevums bija nogaršot visu, kam vien tiek tuvumā, un tam nebūt nepatika, ka tāds despotisks pērtiķēns kavē šā svarīgā uzdevuma izpildī­šanu. Turpretī Topsijai bija ļoti precīzs laika iedalī­jums — kad jāceļas augšā, kad jāiet gulēt, kad jāro­taļājas, un tā joprojām —% un viņa neredzēja nekādas vajadzības Herolda ēdellbas dēj mainīt savu dzīves stilu. Tiklīdz Herolds bija atradis labu burkānu vai ko tamlīdzīgu, Topsija sadomāja, ka jāiet gulēt, un, paķērusi nabagu aiz pakaļkājas, pavisam necienīgi stiepa to uz salmiem klāto kopīgo migu. Tur, lai paze­mojuma mērs būtu pilns, viņa uzrāpās Heroldam mu­gurā, cieši apvija apkārt rokas, kājas un asti, lai tas nevarētu aizbēgt, un aizmiga; izskatījās, it kā milzīgs žokejs jātu uz maza, ļoti apaļa, ruda zirdziņa.

Otrkārt, jūras cūciņai dzīvi sarūgtināja Topsijas ciešā pārliecība — ja vien Heroldam (Jotu iespēju, tas varētu lēkāt pa zariem tikpat veikli kā viņa. Viņa nešaubījās: vajadzētu tikai uzdabūt Heroldu kokā, un viņš kļūtu par lielisku kāpelētāju, tā ka vienīgais darbs bija pacelt jūras cūciņu no zemes. Topsijai palika brīva tikai viena roka, bet Herolds bija resns, smags un pats nemaz necentās piepalīdzēt. Ar lielām pūlēm Topsija iežmiedza viņu padusē un sāka rāpties augšup pa stiepļu režģi, taču vēl nebija tikusi par sprīža tiesu uz priekšu, kad Herolds izslīdēja viņai no paduses un novēlās uz krā­tiņa klona. Nabaga Herolds, man šķiet, dzīve ar Topsiju viņu gaužām nomocīja, bet savu uzdevumu viņš veica labi, jo Topsija ļoti drīz aizmirsa lāčus un varēja pār­celties uz dzīvi lielajā krātiņā pie pārējiem vilnaina­jiem pērtiķiem. Heroldu aiznesa atpakaļ uz jūras cūciņu aizgaldu, kur viņš savas mūža dienas pavada, grim­dams līdz ceļiem dārzeņos un brizdams tiem cauri drūmā apņēmībā.

Nākamais dzīvnieks, kas mums sagādāja visai lielas grūtības, līdz iejutās, bija Freds — patas pērtiķis no Rietumāfrikas. Tas bija pilnīgi pieaudzis tēviņš, viens no lielākajiem savas sugas pārstāvjiem, kādu jel kad biju redzējis, un līdz šim bija mitis kādā ģimenē An­glijā. Man vienmēr paliks noslēpums, kā šie cilvēki varēja viņu izaudzēt tik lielu un viņš tos ne reizes ne­bija sakodis, jo Freda ilkņi ir vairāk nekā divas collas gari un asi kā bārdas naža asmeņi. Šķita, ka pirms ierašanās pie mums Freds bija paradis ik vakaru iet istabā un skatīties televīzijas pārraides.

Taču visbriesmīgākais bija Freda apģērbs. Patas pēr­tiķus klāj bieza, koši ruda vilna, bet Freds pie mums ieradās, tērpies šausmīgas, spilgti sarkanas krāsas adītā džemperī. Sī kombinācija lika nobālēt pat tiem zooloģiskā dārza kalpotājiem, kas par krāsu saskaņu nelikās daudz zinis.

Posta gals bija ar to, ka Freds skuma pēc televīzijas pārraidēm un braucieniem automašīnā un droši vien uzskatīja mūs par vainīgiem savā zaudējumā, tādēļ jau no paša sākuma ienīda mūs visus bez izņēmuma. Ja kāds tuvojās viņa krātiņam, viņš metās stiepļu pinumā un mežonīgi to purināja, atžņiebdams zobus negantā vieplī. Kamēr Freds nepagodināja mūs ar savu uzticē­šanos (necerējām, ka tas vispār kādreiz notiks), neva­rējām neko iesākt, lai atbrīvotu viņu no drausmīgās ja-

kas. Tā nu Freds ar sarkano jaku mugurā tupēja zaros savā bur! un neizrādīja mums ne mazākās piedošanas zīmes. Ar katru dienu stāvoklis pasliktinājās, jo džem­peris aizvien vairāk savēlās un kļuva aizvien netīrāks, un Freds izskatījās kā izniris no visnabadzīgākajām padibenēm. Izmēģinājāmies visādi atbrīvot viņu no ne- higiēniskā apģērba gabala, bet velti. Freds ar džemperi laikam lepojās un kļuva gaužām negants, ja lūkojām viņam to novilkt. Sākām jau rēķināt, cik ilgam laikam jāpaiet, lai adījums aiz vecuma sairtu, bet džempera adītāja bija izvēlējusies ļoti stipru dziju, un mēs skaidri sapratām, ka paies pāris gadu, līdz džemperis izjuks. Taču tad mums nāca talkā pats liktenis. Iestājās kar­stuma periods, un zīdītājdzīvnieku mītnē, kur uzturējās Freds, temperatūra sakāpa milzīgi augstu. Sākumā Fredam tas varen patika, bet tad kļuva par traku pat viņam, un mēs vērojām, ka viņš domīgi rausta savu džemperi. Nākamajā rītā ieraudzījām pretīgo apģērba gabalu glīti karājamies Freda krātiņā uz zara un ar gara koka palīdzību izķeksējām to ārā. Kopš tās dienas Freds kļuva daudz rāmāks; īsti uzticēties viņam neva­rēs nekad, bet tagad Viņš vairs, šķiet, neuzlūko cilvē­kus par ienaidniekiem.

Cits dzīvnieks, ar kuru mēs sākumā nezinājām, ko iesākt, bija Malabaras vāvere Milisenta. So vāveru dzimtene ir Indija. Tās ir vislielākās vāveres, apmēram divas pēdas garas, druknu augumu un garu, ļoti kuplu asti. Ķermeņa apakšpuse tām ir safrāndzeltena, bet virs­puse intensīvā mahagoni sarkanumā; ausu smailes rotā lieli melnu spalvu pušķi. Kā jau vāverēm klājas, arī Malabaras vāveres ir ļoti kustīgas, žiglas un ziņkāras, tikai atšķirībā no vairākuma šās dzimtas dzīvnieku tām nepiemīt kaislība sagrauzt visu, kas gadās pa zobam. Milisenta šajā ziņā, protams, bija izņēmums. Viņa bija cieši pārliecināta, ka daba viņai devusi lielu, koši oranžu ilkņu pāri vienīgi tādēļ, lai sagrauztu katru būri, kurā mita. Turklāt viņa to nebūt nedarīja bēgša­nas nolūkā, jo, izgrauzusi lielu caurumu krātiņa vienā pusē, tūdaļ pārvietojās uz otru pusi un sāka darbu no jauna. Milisenta mums izmaksāja bargu naudu, līdz beidzot iegādājāmies krātiņu, kas bija izsists ar skārdu, un tādējādi darījām galu vāveres nedarbiem. Taču, saprazdami, ka viņai pietrūks ierastās nodarbības, mēs likām krātiņā lielas malkas pagales, un viņa grauza tās pušu kā īsts motorzāģis.

Sākumā Milisenta bija visai mežonīga un, ne mirkli nevilcinādamās, cirta zobus pirkstos katram, kas bija pietiekami nepiesardzīgs, lai sagādātu viņai šādu iespēju. Vāveres negantību nespēja mazināt pat kārumi, ko viņai devām, piemēram, sēnes vai ozolzīles, tādēļ nospriedām, ka viņa pieder pie nepiejaucējamiem dzīv­niekiem. Taču tad atgadījās bēdīgs notikums: kādu dienu atradām vāveri guļam krātiņā bez samaņas. Nekādi īpaši simptomi nebija novērojami, un tādēļ bija ļoti grūti noteikt, kas viņai īsti vainas. Ja kādam dzīvnie­kam piemetas nenosakāma kaite, es parasti lietoju di­vus līdzekļus: iešļircinu antibiotiskās vielas un turu dzīvnieku siltumā. Tādēļ injicēju Milisentai antibiotikas un aiznesu viņu uz rāpuļu mītni, jo tā ir vienīgā vieta, kas tiek kurināta arī vasaru.

Pēc dažām dienām Milisenta atlaba, bet jutās vēl vi­sai vārga. Taču visdīvainākais bija pārvērtība viņas raksturā. No negantas cilvēknīdējas tā pēkšņi bija kļu­vusi par tādu Horno sapiens draugu, ka nenobrīnīlies. Vajadzēja tikai pavērt būra durvis, kad vāvere tūliņ metās jums rokās, maigi skrubināja pirkstus un no­pietni raudzījās acīs, viņas garās ūsas jūtu uzplūdā trīsēja. Vislabāk Milisentai patika apgulties uz rokas kā uz koka zara un zvilnēt tur stundām ilgi, ja vien to atļāva. Tā kā viņas raksturs bija tik ļoti mainījies uz labu, viņu ik rītus izlaida brīvībā un ļāva skraidīt pa rāpuļu mītni. Milisenta pavisam drīz atklāja, ka bru­ņurupuču nodalījumā atrodas viss, ko vien augsti cie­nījama Malabaras vāvere var vēlēties: tur bija infra­sarkano staru spuldze, kas izplatīja tīkamu, koncen­trētu siltumu; tur bija milzu bruņurupuču muguras, kas derēja par ideālu uzmešanās vietu; un tur vienmēr pār­pilnībā bija dārzeņi un augļi. Tā nu milzu bruņurupuči smagnēji čāpoja pa aploku, bet Milisenta tupēja tiem mugurā. Tiklīdz bruņurupucis bija ieraudzījis kādu kārdinošu augli un patlaban grasījās izstiept kaklu, lai to satvertu, vāvere nolēca zemē, pagrāba augli un uz­lēca atpakaļ viņam uz muguras bruņām, pirms bruņu­rupucis vispār bija apjēdzis, kas notiek. Man šķiet,

milzu bruņurupuči jutās visai priecīgi, kad Milisenta bija pietiekami atlabusi, lai atgrieztos sīko zīdītājdzīv- nieku mītnē; ne tikai tādēj, ka vāvere bija diezgan smagi spiedusi to bruņas, ari pastāvīgā gardo kumosu nozušana no paša degungala droši vien bija stipri bo­jājusi bruņurupučiem nervus.

Jābrīnās, cik dažādi pierod pie nebrīves brīvā dabā notverti dzīvnieki (atšķirībā no cilvēku izaudzētiem sav­vaļas dzīvniekiem). Citiem vajag krietni ilgu laiku, lai iejustos, citi turpretim jau kopš pirmā brīža izturas tā, it kā būtu zooloģiskajā dārzā piedzimuši. Kāds tirgo­tājs atsūtīja mums brūnu vilnaino pērtiķu pāri, kuru bija saņēmis tieši no Brazīlijas. Redzējām, ka tēviņš ir lielisks eksemplārs — pilnīgi pieaudzis, gadus divpads­mit vai četrpadsmit vecs. Tas mūs pārāk neieprieci­nāja, jo sapratām, ka tik vecam pērtiķim pierašanai va­jadzēs daudz laika, tas varēja sākt nīkuļot un pat no­beigties. Ievietojām viņu krātiņā kopā ar draudzeni un

tad atnesām augļus un pienu. Tos ieraudzījis, viņš ļoti uztraucās, un, tikko atvērām krātiņa durvis, mums par ārkārtīgu pārsteigumu, tūliņ steidzās pretī un sāka ēst un dzert no traukiem, kurus vēl turējām rokā, it kā būtu dzīvojis kopā ar mums gadiem, nevis ieradies tikai pirms īsa brītiņa. Jau no paša sākuma viņš bija pavi­sam rāms, un jaunā dzīve viņam, šķiet, sagādāja īstu prieku.

Daudzi dzīvnieki, nokļuvuši jaunajos dzīves apstāk­ļos, izmisīgi cenšas izbēgt no saviem krātiņiem, turklāt nevis tādēļ, ka gribētu par katru cenu izkļūt brīvībā, bet gan tādēļ, ka ilgojas pēc ierastās apkārtnes — pēc ceļojuma būra, pie kura paspējuši pierast un kuru uz­skata par savām īstajām mājām. Reiz man gadījās dzīvnieks, kurš, pārvietots no ceļojuma šaurā būrīša plašā, labi iekārtotā krātiņā, trīs dienas to vien darījā, kā centās no tā izlauzties, un, kad beidzot izdevās, viņš taisnā ceļā devās uz veco būri, kur viņu vēlāk atradām. Vienīgais atrisinājums šai problēmai bija ievietot ceļo­juma būri jaunajā krātiņā. Tā mēs izdarījām, un dzīv­nieks turpmāk izmantoja būri par guļamistabu un ieju­tās pavisam labi.

Ir ari tādi dzīvnieki, kuri, ja tiem izdodas izbēgt, sagādā visai lielas nepatikšanas. Piemēram varu pa­stāstīt par to neaizmirstamo nakti, kad Dienvidameri­kas tapirs Klaudijs kaut kā bija ticis laukā no aploka. Kalpotājs, kas viņam nesa vakariņas, gan bija rūpīgi aizvēris vārtiņus, bet nebija tiem aizstūmis priekšā bultu. Klaudijs, naktī pastaigādamies pa savu terito­riju, sev par lielu prieku, bija konstatējis, ka vārti, ku­rus viņš allaž uzskatījis par neiekarojamiem, tagad pa­devās, kad viņš tiem viegli piedūra snuķi. Viņš no­sprieda, ka ir ļoti piemērota nakts, lai dotos nelielā ekskursijā pa tuvāko apkārtņi. No Klaudija viedokļa, nakts patiesi bija ļoti piemērota, jo debesis bija darvas melnumā un lietus gāza tādām straumēm, kādas biju piedzīvojis gandrīz vienīgi tropos.

Pulkstenis rādīja jau divpadsmito stundu, un mēs patlaban posāmies gulēt, kad ieradās kāds visai sa­traukts un līdz ādai izmircis motociklists un sāka bun­got pa durvīm. Cenzdamies pārkliegt lietus šalkoņu, viņš sauca, ka sava motocikla prožektora gaismā tikko redzējis lielu dzīvnieku, kurš droši vien esot kāds no mūsējiem. Jautāju, kāds šis dzīvnieks izskatījies, un viņš atbildēja, ka viņam tas licies kā kroplīgs Setlen- das ponijs ar ziloņa snuķi. Man sašļuka dūša, jo zināju, cik tālu un cik ātri Klaudijs spēj auļot, ja vien rodas kaut niecīgākā izdevība. Biju izmeties kreklos, un kājās man bija čības, bet neatlika laika meklēt piemērotāku apģērbu, lai paglābtos no lietus, tādēļ ka motociklists Klaudiju bija pamanījis tīrumā līdzās mūsu muižai un es gribēju tapiru noķert, iekams tas aizklīdis pārāk tālu. Aizdrāzos uz dārza mājiņu un sacēlu kājās visus kalpotājus, kas tur dzīvoja. Dažādās ģērbšanās stadijās viņi drāzās ārā lietū, un mēs uzņēmām kursu uz tīrumu, kurā motociklists teicās redzējis nozūdam tapiru. Tas bija paprāvs zemes gabals, kas piederēja mūsu tuvā­kajam kaimiņam Leonāram di Fē. Leonārs bija mūsu vispacietīgākais un iecietīgākais kaimiņš, tādēļ cieši apņēmos, ka nepieļaušu, lai Klaudijs nodara viņa teri­torijā kādu postu, ja vien manos spēkos būs to novērst. Tiklīdz biju klusībā tā nosolījies, šausmās atcerējos, ka tieši šajā tīrumā, uz kuru, spriežot pēc dzirdētā, aizla- vījies Klaudijs, Leonārs pavisam nesen rūpīgi sadēstīja anemones. Varēju iedomāties, kas būs palicis pāri no kārtīgi sadēstītajiem maigajiem stādiņiem, ja tiem pāri brāzies četrsimt mārciņu smagais tapirs, zinot turklāt, ka tuvredzības dēļ viņa orientēšanās spējas ir visai vājas pat labākā laikā.

Līdz ādai izmirkuši, sasniedzām lauku un aplencām to. Protams, tur stāvēja Klaudijs, acīmredzot juzdamies tik laimīgs, kā sen nebija juties. Laiks viņam šķita ideāls, jo tapiram dzīve īsti jauki baudāma kļūst tieši vistrakākajās lietus gāzēs. Klaudijs apcerīgi gremoja prāvu anemoņu pušķi un izskatījās kā nodzīvojies Ro­mas imperators dušā. Ieraudzījis mūs, viņš uzsauca mums sveicienu — smieklīgi smalkā balstiņā iespie­dzās —, izklausījās, it kā ar slapju pirkstu būtu pār­vilkts pa piepūstu gaisa baloni!. Skaidrs — viņš bija priecīgs, mūs redzot, un domāja, ka mēs piebiedrosi­mies viņa nakts uzdzīvei, taču neviens no mums nejutās tam īsti noskaņots. Bijām izmirkuši līdz kauliem, sastin­guši aukstumā, un mūsu vienīgā vēlēšanās bija ātrāk un bez lieka trača aizdabūt Klaudiju atpakaļ aplokā.

Izmisīgi un, jādomā, visai veltīgi uzkliedzis: «Nenobra- dājiet dēstus!», devos savai tapira ķērāju komandai pa priekšu; vienotā, drūmi apņēmīgā frontē gājām virsū Klaudijam. Klaudijs paskatījās uz mums un laikam no mūsu izturēšanās noprata, ka neesam gluži vienis prā- tis ar viņu par izpriecām svešā tīrumā lietus laikā pus­divpadsmitos naktī, tādēļ, kaut arī nelabprāt, nolēma, ka viņam jāpošas prom. Pakavējies tikai mirkli, lai noplūktu vēl kumšķi anemoņu, viņš metās auļos pāri laukam, atstādams aiz sevis tādas posta pēdas, kādas var radīt vienīgi savā vaļā palaists iedarbināts buldo­zers. Avušies rīta čībās, ar dubļiem nošķiedušies, lēkšo­jām viņam pakaļ. Ātrumu bremzēja ne tikai dubļu dūk­stis, bet arī cenšanās skriet pa vagu starpu, nevis pāri puķēm. Atceros, ka skriedams nodomāju: būs jālūdz Leonāram, lai turpmāk stāda puķes retākās rindās, tas ievērojami atvieglotu pakaļdzīšanos izbēgušam zvēram. Klaudijs jau bija nodarījis lielu postu puķēm, taču ļau­nākais vēl bija priekšā. Tapirs spēji pagriezās un ne­skrēja vis uz nākamo lauku, kā bijām iecerējuši (tās bija zāļainas ganības), bet iedrāzās tieši Leonāra di Fē dārzā. Mēs apstājāmies, lai mirkli atvilktu elpu; lietus gāzās pār mums straumēm.

— Dieva dēļ, — es uzsaucu, — izdzeniet to nolādēto zvēru no dārza, iekams viņš tur nav visu nobradājis! — Nebiju to vēl izteicis līdz galam, kad dārzā vairākkārt pašķindēja plīstoši stikli, un tas mums nepārprotami vēstīja, ka tuvredzīgais Klaudijs, iedams savā parastajā gaitā, bija izbridis cauri Leonāra lecektīm. Pirms atjē­dzām, ko darīt, Klaudijs, konstatējis, ka Leonāra dārzs neatbilst viņa gaumei, izlauzās cauri dzīvžogam, atstā­dams nejauku caurumu tur, kur vēl nupat bija auguši skaisti apcirpti košuma krūmi, un možā riksī pazuda nakts tumsā. Viņa jaunizraudzītais virziens bija bīs­tams citādā ziņā, jo tagad viņš skrēja taisnā ceļā uz mūsu mazo ezeriņu. Savvaļā tapiriem ļoti patīk ūdens, tie ir lieliski peldētāji un var krietnu brīdi pavadīt, paniruši zem ūdens. Pēc domas, ka vajadzēs meklēt tapiru ceturtdaļakra lielā ūdens platībā piķa melnā, lie­tainā naktī, sakāmvārds par adatas meklēšanu siena kaudzē šķiet bāls un nenozīmīgs. Taču šī doma tai pašā mirklī bija iešāvusies prātā arī pārējiem manas koman­

das locek|iem, tādēj mēs sākām skriet, kā nekad mūžā nebijām skrējuši, un patiesi pēdējā mirklī panācām Klaudiju. Ticis klāt pie viņa apaļā dibengala, puslidus metos tam virsū un, pateicoties drīzāk aklai veiksmei nekā aprēķinam, paguvu viņu saķert aiz vienas pakaļ­kājas. Pēc pusminūtes karsti vēlējos, kaut nebūtu to darījis. Ar mežonīgu spērienu Klaudijs trāpīja man pa deniņiem, tā ka man zvaigznes vien gar acīm nošķīda, un tad sāka auļot, necienīgi raudams mani pa dubļiem līdzi, taču es jau biju tā izmircis, tā pārsalis, tā nojau- cies ar dubļiem un pārskaities, ka turējos pie viņa kā gliemis vētras laikā pie akmens. Mana neatlaidība tika atalgota — Klaudijam, manu svaru līdzi velkot, vaja­dzēja tik stipri samazināt ātrumu, ka piesteidzās ari pārējie un metās virsū tapiram kur nu kurais. Lielākās grūtības ar tapiru ir tās, ka praktiski nav kur pieķer­ties: ausis ir mazas, aiz tām viņu noturēt nevar, astīte niecīga, krēpju nav, tātad īstenībā vienīgā ķermeņa daļa, aiz kuras var tvert cerībā uz zināmiem panāku­miem, ir kājas, bet Klaudija stilbi bija resni un slapji

no lietus. Tomēr mēs visi stūrgalvīgi turējām tos ciet, kaut arī viņš slējās pakaļkājās, spēra un nikni šņāca. Tiklīdz vienam rokas paspruka vaļā, otrs tūliņ satvēra ciešāk, līdz beidzot Klaudijs nāca pie atziņas, ka šāda aizstāvēšanās metode ir aplama. Viņš mitējās griezties kā vilciņš, brīdi apdomājās, tad vienkārši nogūlās zemē un skatījās uz mums.

Noguruši un nomocījušies stāvējām viņam visapkārt un lūkojāmies cits citā. Mēs bijām pieci, un tiepīgais tapirs svēra četrsimt mārciņu. Viņu panest mēs nespē­jām, un bija skaidri redzams, ka no Klaudija paša ne­kādu palīdzību nav ko gaidīt. Viņš gulēja ar gaužām stūrgalvīgu izteiksmi ģīmī. Tas pauda: ja gribat mani dabūt atpakaļ uz zooloģisko dārzu, esiet tik laipni un aiznesiet. Nekādu papildspēku, ko pieaicināt, mums ne­bija, un izskatījās,» ka esam nokļuvuši strupceļā. Taču — ja Klaudijs domāja palikt pie sava, arī es netaisījos no cīņas atteikties. Nosūtīju vienu vīru uz mājām pēc virves. Protams, man būtu vajadzējis tūliņ paņemt līdzi šo sagūstīšanai nepieciešamo atribūtu, taču savā vientiesībā biju iedomājies, ka aizdzīsim Klau­diju atpakaļ uz aploku tikpat viegli kā kazu. Kad tika atnesta virve, mēs to cieši apsējām Klaudiiam ap kaklu, pārbaudījām, vai tā nevelkas cilpā. Man šķiet, ka dzir­dēju vienu no saviem izmirkušajiem vīriem murminām, ka cilpa gan būtu pats labākais. Divi no mums satvēra virvi, divi sagrāba Klaudiju aiz ausīm, piektais aiz pakaļkājām un ar milzu pūlēm uzslējām viņu kājās un pastūmām pēdas desmit uz priekšu, līdz viņš atkal sa­ļima. Bridi atvilkām elpu un ķērāmies klāt no jauna. Vēlreiz aizstūmām viņu soļus desmit, šajā procesā es pazaudēju čību un viens no mūsu komandas lielākajiem un smagākajiem vīriem spēcīgi uzkāpa man uz rokas. Mēs atkal atpūtāmies, grūtsirdīgi sēdēdami lietū un els­dami, kārodami uzpīpēt, un nežēlīgā vienprātībā no­spriedām, ka tapiriem patiesi nebūtu zemes virsū ko meklēt.

Lauks, kurā notika šī operācija, bija liels un dub­ļains. Tajā nakts stundā un skaudrajā lietū tas atgādi­nāja vecu tanku apmācības laukumu, kas pamests, jo tanki pa to vairs netiek uz priekšu. Dubļi bija glumi un glīzdaini, kādi nekur citur Džersijas salā laikam nav sastopami. Pagāja pusotras stundas, līdz novilkām Klaudiju nost no tīruma, un, kad bijām nonākuši lauk­malē, jutāmies tā, kā droši vien senlaikos jutušies tie, kas uzcēla Stonhedžu, un patiesi bija jābrīnās, ka ne­viens no mums nedabūja bruku. Beidzot ar pēdējiem spēkiem izdzinām Klaudiju no tīruma un dabūjām zoo­loģiskā dārza robežās. Te gribējām vēlreiz mazliet at­pūsties un atgūt spēkus, taču Klaudijs nolēma — ja jau mēs esam viņu atdzinuši atpakaļ zooloģiskā dārza teri­torijā un droši vien atkal ieslodzīsirn aplokā, tad vairs nav ko kavēties. Viņš pēkšņi pietrūkās kājās un šāvās prom kā raķete, bet mēs visi izmisīgi turējāmies pie da­žādām viņa ķermeņa dalām. Likās patiesi smieklīgi, ka, pusotras stundas nopūlējušies par katru cenu piespiest tapiru vispār pakustēties, tagad turējāmies pie viņa resnā rumpja, lai piebremzētu, baidīdamies, ka savā parastajā stulbumā viņš, pilnā gaitā skrienot, var ietriekties kādā no granīta arkām un sadauzīties vai pat nosisties. Bijām pieķērušies pie Klaudija, kā sīkās zivteles piesūcas joņojošai haizivij, līdz beidzot ar bez­galīgu atvieglojumu izdevās bez turpmākām klizmām iestūrēt viņu aplokā; un tad mēs, nobrāzušies, nosaluši un dubļiem aplipuši, atgriezāmies savās guļamistabās. Es ierāpos siltā vannā, lai atgūtu spēkus, bet tur, snau­dulīgi gozēdamies, atcerējos, ka visjaunākais vēl priekšā: nākamajā rītā man vajadzēs zvanīt Leonāram di Fē un lūkot atvainoties par pusakru izbradātu ane­moņu un divpadsmit sadauzītām lecektīm.

Džekija, kā parasts, nejuta man līdzi. Kamēr es, augšpēdu gulēdams, baudīju siltās vannas jaukumu, viņa nolika man pa rokai lielu glāzi viskija un īsi re­zumēja mūsu nakts varoņdarbu.

— Pats esi vainīgs, — viņa sacīja, — tu taču tik ļoti gribēji šo sasodīto zvērudārzu.