Muiža dzīvniekiem.

PIRMĀ NODAĻA MUIŽA DZĪVNIEKIEM

Dārgais mister Darel,

esmu astoņpadsmit gadus vecs, spēcīgs mie­sās, izlasījis Jūsu grāmatas, lūdzu nodar­bošanos Jūsu zooloģiskajā dārzā …

Aiziet uz zooloģisko dārzu kā parastam apmeklētājam ir viens, bet būt zvērudārza saimniekam un dzīvot tajā — pavisam kas cits: brīžiem šī laime var likties visai apšaubāma. Protams, tas dod jums iespēju jeb­kurā brīdī dienu vai nakti apciemot jūsu aizbildināmos, bet vienlaikus tas arī nozīmē, ka atrodaties darbā vi­sas divdesmit četras stundas un pēkšņi var izjukt tīka­mas pusdienas ar draugiem, jo kāds dzīvnieks ir salau­zis kāju vai rāpuļu mītnē kurinātāji nav bijuši savu uzdevumu augstumos, vai desmitiem citu iemeslu dēļ. Ziema, protams, jums ir vaļas laiks, dažreiz paiet vai­rākas dienas, kad dārzā neierodas neviens apmeklētājs, un beidzot sāk likties, ka zooloģiskais dārzs tiešām pie­der jums pašam. Tomēr šās izjūtas tīksmi krietni vien sabojā bailes, ar kādām jūs redzat krājamies kaudzē nesa­maksātos rēķinus un salīdzināt tos ar nullei līdzīgajiem ienākumiem par pārdotajām ieejas biļetēm. Toties vasa­ras mēnešos dienas ir tik piepildītas un apmeklētāju tik daudz, ka nemaz nejūtat, cik strauji aizrit laiks, un aizmirstat pārtērētos līdzekļus.

Zooloģiskā dārza diena parasti sākas jau pirms rīt­

ausmas; debesīs tik tikko pavīd dzeltenīga blāzma, kad jūs jau modina putnu dziesmas. Pusmiegā jūs pirmajā mirklī nesaprotat, vai atrodaties Džersijā vai vēl jopro­jām tropos, jo dzirdat līksmos treļļus, ko saulei pretī raida sarkanrīklīte, tiem piebiedrojas turako sulīgie, ska|ie, mazliet piesmakušie brēcieni. Tad līksmi iega­vilējas malnais strazds, un, kad tā dziesma izskanē­jusi, satraukti sāk tērgāt baltgalvas sīlis. Jo gaišākas kļūst debesis, jo daudzbalsīgāks vēršas milzīgais kos­mopolītu orķestris; strazds pūlas pārkliegt kariamas skaļo, valdonīgo balsi, un žagatas raganīgā žadzinā- šana kontrastē ar zosu gāgināšanu un dimantūbeles maigo, žēlo dūdojienu. Pat ja esat spējīgs pārciest šo muzikālo uzbrukumu un vēlreiz ielaisties snaudā, jūs no tā nežēlīgi izrauj dīvaina, trīcoša skaņa, kas atgā­dina telegrāfa staba dūkoņu stiprā vējā. Tas uz jums iedarbojas kā modinātājpulksteņa zvans, jo vēstī par Trampija ierašanos, un, ja esat bijis vieglprātīgs un atstājis logu vaļā, tad jums nekavējoties jādomā par aktīvu aizsardzību. Trampijs ir taurētājputns — putns ar pelēkiem spārniem, kuru viņa tuvākie draugi ornito­logu pasaulē pazīst ar nosaukumu Psophia crepitans. Zooloģiskajā dārzā viņš izpilda trejādus pienākumus — ir reizē gids, jaunatnācēju iekārtotājs un ciema muļ­ķītis. Trampijs izskatās, godīgi sakot, kā neizdevies cālis un atgādina Viktorijas laikmeta sērotāju: visu ķermeni sedz tumšas spalvas, bet ap kaklu it kā ap­sieta lāsmaina zīda kaklasaite. So ansambli nedaudz atdzīvina pelnu pelēkie spārni. Putnam ir dzirkstošas tumšas acis un stipri izliekta piere, kas it kā liecinātu par izcilām prāta spējām, kuru tam tomēr nav.

Trampijs tikai pašam vien zināmu iemeslu dēļ ir cieši pārliecināts, ka viņa galvenais pienākums esot ik rītu ielaisties saimnieka guļamistabā un informēt par visu, kas nakti noticis zooloģiskajā dārzā. Trampija motīvi nav tīri altruistiski, jo viņš cer, ka saimnieks par to viņam pakasīs galvu. Ja jūs esat vēl pārāk samiego­jies vai pārāk slinks, lai celtos augšā, tikko atskan viņa rīta sveiciens, Trampijs nolec no palodzes uz tualetes galdiņa, ekstravaganti to izdekorē, noskurina asti, pats sevi pacildinādams par paveikto, tad uzlec uz gultas un sāk soļot turp un atpakaļ, trinkšķēdams

kā noskaņojies čells, līdz pārliecinās, ka jūs uzmanīgi viņā klausāties. Un, pirms Trampijs paspējis atstāt uz mēbelēm vai paklāja vēl kādu interesantu vizītkarti, jūs esat spiests celties augšā, notvert viņu (tas nav nemaz tik viegli, jo Trampijs ir ļoti kustīgs, bet jūs — pusaizmidzis) un izgrūst ārā pa logu, bet pašu logu aizvērt, lai viņš nevarētu ielauzties no jauna. Kad nu Trampijs jūs tā pamodinājis, jūs miegaini prātojat, vai maz vērts līst atpakaļ gultā, varbūt labāk tūliņ ģērbties. Tad zem loga atskan pieci seši spalgi brēcieni, it kā tur kādam nožēlojamam soprānam grieztu rīkli pušu. Pametis skatienu uz samtaini zaļo mauru pa­galmā pie lavandu dzīvžoga, jūs ieraugāt pa rasoto zāli cēlā nopietnībā staigājam pāvienes, kurām apkārt drasē to laulātais draugs, griezdams piruetes, un viņa krāšņā, zalgojošā aste slienas pret sauli kā fantastiska, dzirkstoša strūklaka. Tad, nolaidis asti un atmetis at­pakaļ galvu, tas jau pašā rīta agrumā apdullina visu apkārtni ar sirdi satricinošiem kliedzieniem. Pulk­sten astoņos ierodas kalpotāji, jūs dzirdat, kā tie uz­sauc cits citam labrītu, kā grab spaiņi, švīkst slotas, bet visam pāri gavilē putni. Jūs apģērbjaties un doda­ties laukā dzestrajā, svaigajā rītā, lai paraudzītos, vai zvērudārzā viss kārtībā.

Lielajā divstāvu granīta ēkā, kur kādreiz atradusies sidra spiede, bet tagad ierīkota mītne pērtiķiem un ci­tiem zīdītājdzīvniekiem, allaž valda dzīva rosība un kustība. Gorillas ir tikko izlaisti no krātiņa, jo to nepie­ciešams iztīrīt, un joņo apkārt tikpat draiskulīgi kā bērni, kas tikuši ārā no skolas, cenšas noraut uzrak­stus, nogrūst no pamatnēm kaloriferus vai sadauzīt dienasgaismas spuldzes. Stefans ar slotu rokā nostā­jies sardzē, bargu skatienu vērodams pērtiķus, lai viņi nenodarītu pārāk lielu postu. Gorillu būrī apaļīgais, mūžam smaidīgais Maiks un rudmatainais Džeremijs ar Velingtonas hercoga degunu noņemas, vākdami ārā no krātiņa visu jucekli, ko gorillas iepriekšējā dienā tur sastrādājuši, un pilnām saujām kaisīdami krātiņā svaigas, baltas zāģskaidas. Viņi apgalvo, ka viss ir labākajā kārtībā, pagājušajā naktī nekādi bīstami sim­ptomi nav parādījušies. Visi dzīvnieki, jaunās dienas sākuma satraukti un iepriecināti, rosās pa saviem krā­tiņiem un sauc jums labrītu. Melnais Celebesas pērtiķis Etems, kas izskatās pēc īsta velnēna, iekāries režģos un, sveicienam zobus atņirdzis, kaut ko spalgi un jo­cīgi vāvuļo. Pūkainie mangusta lemuri ar oranžajām acīm lēkā no zara uz zaru, luncinādami garās, kuplās astes kā suņi, un sasaucas savā starpā; viņu skaļās

balsis ir apbrīnojami līdzīgas cūkas rukšķieniem. Ze­māk, lunkano asti zaram apvijis, uz pakaļkājām notu­pies binturongs Bintijs tādā pozā, it kā viņam tikko būtu piešķirts kādas pilsētas goda pilsoņa nosaukums, taču īstenībā viņš izskatās kā nevīžīgi sadiegts kāj- slauķis, kam vienā galā piestiprināta dīvaina galviņa ar gariem ausu pušķiem un apaļām, izvalbītām, diez­gan trulām acīm. Nākamais krātiņš šķiet tukšs, bet novelciet tikai ar pirkstiem gar stiepļu režģi, un tūliņ no salmiem izpopētās kastes izkūleņo vesels bars sīciņu pundurpērtiķīšu, kas čivina un vidžina kā kanārijput­niņi. Lielākais no tiem ir Ūsainis, imperatortamarīns, kura garās, sniegbaltās pulkveža ūsas majestātiski no- plīvo vien, kad tas jūs sveicina, plati ieplezdams muti un aši šaudīdams mēli uz augšu un leju.

Otrajā stāvā dažādu sugu papagaiļi sveic jūs ar ve­selu trokšņu kakofoniju: ar aizsmakušiem ķērcieniem, ar spiedzieniem, kas atgādina ierūsējušu durvju viru čīkstoņu, ar dažādiem saucieniem, kas variējas no «Es esmu ļoti skaists putns!» (pelēkais papagailis Suku) līdz Amazones papagaiļa Blanko piedauzīgajam ķēr­cienam «Hijo de puta!» («Staigules dēls!»). Tālāk nomi- tinātas genetas, kuru zeltainos kažokus rotā skaisti

šokolādes krāsas plankumi. Tās savā krātiņā slīd pa zariem kā dzīvsudrabs. Siem dzīvniekiem ir tik gari, slaidi un vijīgi ķermeņi, ka tie izskatās vairāk pēc čūs­kām nekā pēc zīdītājdzīvniekiem. Nākamajā krātiņā dzīvo koku ocelots Ķvīnija. Ķepiņas pazemīgi salikusi, tā noraugās jūsos ar lielām dzintarkrāsas acīm un liegi kustina astes galiņu. Bariņš spožacainu, rosīgu man- gustu ziņkārīgiem purniņiem enerģiski skraidelē pa krā­tiņu, lai rastos labāka ēstgriba. Sarainais bruņnesis laiski atlaidies augšpēdu; kustas vienīgi purniņš un ķepas un cilājas sārtais, krunkainais vēders, zvēriņš droši vien nogrimis burvīgos sapņos par lielām, ar ba­rību pildītām bļodām. Paskatoties uz viņu, jūs atcera­ties, ka laiks atkal noteikt viņam diētu, citādi viņš aiz resnuma drīz vairs nevarēs paiet, un varat klusībā pats ar sevi saderēt, cik apmeklētāju šodien atkal meklēs jūs rokā, lai pateiktu, ka bruņnesis guļ augšpēdu un tūliņ nobeigsies: rekordskaitlis ir piecpadsmit apmeklētāju vienā dienā.

Ārpusē spaiņa grabēšana un svilpošana vēstī, ka tu­vojas Seps, cirtains puisis ar neatvairāmu smaidu. Puiša īstais vārds ir Džons Melits, bet viņu bija iesau-

kusi par Septonu Melitu, ko vēlāk saīsināja par Sepu. Ejat kopā ar viņu pa galveno ceļu, gar ziedošiem klinšu augiem apvīto divpadsmit pēdas augsto granīta sienu līdz applūdušai pļavai; kad Seps iztukšo barības spaini, pa ūdeni pie viņa steidzas gulbji un pīles. Uzzinājis no Sepa, ka naktī neviens no viņa uzraugāmajiem putniem nav ne saslimis, ne nomiris, nedz arī izdējis kādu olu, jūs varat doties tālāk.

Putnu mītnē valda milzu rosība un skan dziesmas visās balsīs. Dažāda lieluma un dažādu krāsu putni ķīvējas, knābā barību, lidinās un dzied — visa mītne atgādina košu un raibu gadatirgu. Te tukans viltīgi mirkšķina jums ar aci un klabina lielo knābi kā futbola entuziasts savu klabekli; tur maskas papagailis ar gluži melnu fizionomiju, izskatīdamies kā nēģeru dziedonis, kas nupat atgriežas no dziesmu izpildītāju konkursa, aizčāpo līdz savam ūdens traukam un sāk tik enerģiski pērties, ka ūdens svētību saņem arī visi pārējie būra iemītnieki; mazo, trauslo dimantūbeļu pāris, šķiet, dejo menuetu, tās griežas apkārt vien un klanās viena otrai, mainās vietām un savā klusajā balsī dūdo kaut ko mīļu.

Lēnām eju tālāk pa putnu mītni, līdz nonāku pie turako būra pašā galā. Tēviņu Pīliju izaudzēju Rietum­āfrikā. Viņš nolūkojas lejup no augstākās laktiņas, tad, dzirdot manu saucienu, graciozi spārnus papletis, no­laižas zemāk, aptupjas man tuvāk un sāk nepacietīgi knābāt manus pirkstus. Pēc tam, galvu atmetis un kaklu piepūtis, aizsmakušā balsī skaļi iesaucas: «Kerū… kerū… kerū… kū … kū..-. kū.» Turako patiesi ir vieni no visskaistākajiem putniem. PItija aste un spārni ir intensīvā tēraudzilā krāsā, bet krūtis, galva un kakls koši zaļi, spalvas ir tik smalkas un spožas, it kā būtu darinātas no stikla šķiedras. Kad putns lido, redzama spārnu apakša, kas liesmo purpura sarkanumā. So krāsu rada īpaša viela putna spalvās — turkīns, un to var izmazgāt. Ja turako spalvu ieliek glāzē ar skaidru ūdeni, ūdens tūliņ kļūst sārts, it kā tajā būtu izkausēti daži kālija permanganāta kristāliņi. Pieklājīgi noklau­sījies, kā Pltijs kopā ar sievu nodzied duetu, varu iet projām no putnu mītnes.

Atvairījis šimpanžu jūsmīgo sagaidīšanu, kuri savu vēlību pret jums parāda, ļoti trāpīgi sviežot caur krā­tiņa režģiem jums virsū augļu kumosus un arī citas, vēl mazāk patīkamas substances, ejat tālāk uz reptiļu

mītni. Šeit tīkamā divdesmit septiņu grādu tempera­tūrā snauduļo rāpuļi. Čūskas raugās pretim ar rāmām bezplakstu acīm, vardes elpo tik skaļi, it kā censtos apspiest elsas, bet ķirzakas, ļoti pašapzinīgas un ap­mierinātas, pieplakušas gozējas uz akmeņiem un koku, stumbriem. Būrī, kur mitinās no Kamerūnas atvestās Fernanda scinku ķirzakas, es parušinos ar roku mik­lajā, siltajā zemē un izceļu tās no pazemes alas; ķir­zakas izmisīgi lokās un kož. Pavisam nesen tās nome­tušas veco ādu un izskatās, it kā būtu tikko nolakotas. Papriecājies par sarkanajiem, dzeltenajiem un balta­jiem plankumiem uz mirdzoši melnā pamata, ļauju ķir- zaciņām izslīdēt caur pirkstiem un noskatos, kā tās lī­dzīgi buldozeriem rokas zemē. Atnāk garais, kārnais Džons Hārtlijs un atnes divus šķīvjus kapātu augļu un dārzeņu milzu bruņurupučiem. Viņš saka, ka nakts pa­gājusi ļoti labi. Abas boa notiesājušas katra pa divām jūras cūciņām, bet tīklotais pitons aprijis prāvu trusi; pitons tagad pietūcis guļ letarģiskā miegā, tādējādi apstiprinādams Džona vārdus. Ragainās vardes, kas vairāk-nekā jebkad izskatās pēc ērmīgām fajansa figū­rām, saēdušās sīkus putnēnus, un mazākās čūskas at-

kārībā no to lieluma aizņemtas ar balto žurku vai peļu sagremošanu.

Aiz šā paviljona mitinās vairākums pērtiķu, kas pat­laban izlaisti āra krātiņos: mandrils Friskijs, masīvs un daudzkrāsains kā litografēts saulriets, izvēlīgi rak­ņājas lielā .augļu un dārzeņu kaudzē, savā nodabā kaut ko murmulēdams; mazliet tālāk Tarkvins, pelēkais mangabijs ar tumšsarkanu «micīti» un baltiem plak­stiem, rūpīgi šķirsta savas sievas kažoku, kamēr šī guļ uz krātiņa grīdas kā beigta. Ik pa brīdim viņš sievas spalvā atrod gardu sāls graudiņu un iebāž to mutē. Man nāk prātā kāds mazs zēns, kas reiz kā apburts vēroja šo operāciju un tad iesaucās: «Mamm, nāc pa­skaties, kā viens pērtiķis ēd otru nost!»

Tuklie, labsirdīgie, līkdegunainie tapiri Klaudijs un Klodete savā aizgaldā rotaļājas ar melnbalto kaķi Vi­liju, kam uzdots pasargāt turpat kaimiņos dzīvojošos mazos putniņus no žurkām. Vilijs' atmeties augšpēdu un, nagus ievilcis, pakšķina ar ķepiņām pa tapiru šņā- kuļojošajiem elastīgajiem snuķiem, kas viņu osta un

baksta. Beidzot, rotaļu apnicis, kaķis pieceļas kājās un grib doties projām, bet viens no tapiriem pastiepj galvu, mīlīgi satver Viliju aiz astes un velk atpakaļ, lai varētu turpināt rotaļu, kas tapiriem, šķiet, nekad neapnīk. Ar mūri apjoztajā dārzā saulē guļ lauvas gludu, spīdīgu spalvu un niknām acīm, bet turpat pu­renēs laiski gozējas gepardi, tik ļoti saplūzdami ar puķu dzeltenumu, ka nav gandrīz nemaz saskatāmi.

Pulksten desmitos atveras vārti un iebrauc pirmās mašīnas ar apmeklētājiem. Kad atbraucēji izklīst pa teritoriju, mums visiem jābūt gaužām modriem, ne­vis — kā jūs varbūt iedomāsieties — uzmanot, lai dzīv­nieki nenodara pāri cilvēkiem, bet gan tādēļ, lai cilvēki nenodara pāri dzīvniekiem. Ja kāds dzīvnieks ir aizmi­dzis, viņi met ar akmeņiem vai baksta ar spieķi, lai tas pamostos un sāktu kustēties. Esam pārliecinājušies, ka apmeklētāji cenšas iedot šimpanzēm aizdedzinātas ciga­retes vai žiletes; pērtiķi ir cienāti arī ar lūpu zīmuļiem, kurus viņi, protams, uzskatīja par eksotiskiem augļiem un tūdaļ nogaršoja, tā sabojādami vēderu. Kāds sim­pātisks subjekts (diemžēl mums neizdevās viņu no­tvert) reiz iebāza šinšillu būri garu celofāna lenti ar aspirīna tabletēm. Nezin kādēļ viena šinšilla iedomājās, ka tieši pēc šādas barības tā visu mūžu ilgojusies, un, iekams mēs pamanījām, bija jau lielāko daļu tablešu apēdusi. Otrā dienā tā nobeidzās. Ir jāredz pašam sa­vām acīm, lai ticētu, cik mežonīgi daži cilvēki spēj izturēties pret dzīvniekiem.

Darbu ir tik daudz, ka spējat tikai izvēlēties, kuru darīt. Varat aiziet uz darbnīcu, kur Lezs aizvien kaut ko meistaro. Sis vīrs ar grumbu izvagoto seju un moža­jām acīm ir zooloģiskajam dārzam īsta svētība, jo viņu nebaida neviens darbs un viņam ir neticami bagāta izdoma. Lezs vienā personā apvieno veselu celtniecības firmu, tāpēc ka prot visu — sākot ar metināšanu un dēļu tapošanu un beidzot ar cementēšanu un instalā­cijas darbiem. Ar viņu jāaprunājas par izplānoto jauno krātiņu konstrukciju, par krātiņu veidu un lielumu un par to, kādas durvis tiem būtu parocīgākas — veramas vai bīdāmas.

Tiklīdz esat iztirzājis šo problēmu, jūs atceraties, ka jāizdara injekcija vienam no milzu bruņurupučiem. Ceļā uz turieni jums jāiet garām lielam apmeklētāju

baram no Ziemeļanglijas, kuri pie mandrilu krātiņa aizrautīgi vēro Friskiju, kas ņurdēdams staigā šurp un turp, pārmaiņus pavērsdams pret apmeklētājiem gan dzīvīgo, īpatnēji skaisto seju, gan daudzkrāsaino diben- pusi.

— Paskat, — kāda sieviete izbrīnījusies iesaucas, — nevar taču nemaz saprast, kura viņam priekšpuse, kura mugurpuse!

Pienāk lenča laiks, un diena nemanot ir jau krietni gabalā. Sēzdamies pie azaida, jūs prātojat, kas nelāgs var atgadīties pēcpusdienā: vai tikai nepārplūdīs dāmu tualete vai arī, kas būtu vēl ļaunāk, neuznāks lietus un neaizbiedēs cilvēkus, kuri nodomājuši apmeklēt zoo­loģisko dārzu? Lenčs ieturēts, un jūs redzat, ka debe­sis, par laimi, joprojām ir mirdzoši zilas. Tad nosprie­žat, ka jāaizstaigā līdz pingvīnu dīķim, ko esat nolē­mis pārbūvēt.

Jūs gribat izslīdēt no mājas nemanot, tomēr neesat bijis pietiekami modrs, jo vispirms sieva un tūliņ pēc tam sekretāre jūs notver un atgādina, ka esat jau par veselu nedēļu nokavējis divas recenzijas un vienu rak­stu un ka jūsu aģents kā negudrs brēc pēc manuskripta, ko esat viņam apsolījis pirms pusotra gada. Nozvērē­jies, ka drīz būsiet atpakaļ, kaut gan pats tam neti­cat, jus dodaties lejup pie pingvīniem.

Pa ceļam sastopat Stefanu, kas smej savā nodabā, un apjautājaties, kas šim tik jocīgs atgadījies. Viņš pastāsta, ka patlaban gribējis sākt tīrīt lauvu būri, kad pametis skatienu pār plecu un pārsteigts ieraudzījis kādu apmeklētāju, kas krātiņu izmantojis par ateju.

Ko jūs tur darāt? — apvaicājies Stefans.

Vai tad te nav kungu tualete? — apmeklētājs īgni atjautājis pretī.

Nē. Te ir lauvu būris, — Stefans atteicis.

Viņš piebilda, ka vēl nekad neesot redzējis cilvēku tik ātri pazūdam no publiskas labierīcības.

Kad esat izstrādājis komplicētu, bet ļoti skaistu plānu'pingvīnu dīķim, jums jāizstrādā otrs tikpat kom­plicēts un skaists plāns, kā ieskaidrot to Kētei, saim­niecības pārzinei, kas briesmīgi stingri tur zooloģiskā dārza kases grožus; lai izspiestu no kases naudu, ir nepieciešama gandrīz tāda pati ģenialitāte kā penija izvilināšanai no skota kabatas. Jūs ieejat kantorī, cerē­dams sastapt Kēti saulainā, bezrūpīgā noskaņojumā, bet atrodat viņu rokamies milzīgā kantorgrāmatu kau­dzē. Pirms pagūstat kaut vai iesākt izklāstu par pin­gvīnu dīķa vērtībām, viņa pavērš uz jūsu pusi caurur­bjošas zaļas acis un balsī, kas griež kā ar medu

apziests bārdas nazis, paskaidro, ka jūsu pēdējā spožā ideja izmaksājusi divreiz dārgāk, nekā bijāt aprēķinā­jis. Jūs par to, protams, esat ļoti izbrīnījies un, aizdo­mīgi palūkodamies uz kantorgrāmatām, gribat ar šo skatienu — nebilstot, zināms, ne vārda — norādīt, ka viņa varbūt kļūdījusies saskaitīšanā. Kēte pakalpīgi jums parāda melns uz balta visus ffprēķinus, tā ka nekāda pretī runāšana neiznāk. Nojauzdams, ka šis mirklis varbūt patiesi nav vispiemērotākais sarunām par pingvīnu dīķi, jūs, atpakaļ kāpdamies, steigšus izslīdat no kantora un dodaties atkal uz zooloģisko dārzu.

Minūtes desmit jūs patīkami pavadāt laiku, pamīli- nādamies caur krātiņa režģiem ar vilnainajiem pērti­ķiem, kad piepeši turpat blakus iznirst sekretāre un, iekams esat paguvis izdomāt kādu cik necik ticamu aiz­bildinājumu, atgādina jums vēlreiz par recenzijām, rakstu un grāmatu un bez žēlastības stumšus aizstumj jūs uz darbistabu.

Kad esat apsēdies un lauzāt galvu, kā varētu pateikt

kaut ko smalkjūtīgu par nejēdzīgo grāmatu, kas atsū­tīta recenzēšanai, bezgalīgā rindā sāk nākt cilvēki un neļauj jums koncentrēties. Ierodas Kēte ar pēdējās.sē­des protokolu, bet viņai uz pēdām seko Lezs, kurš grib zināt, cik lieliem jābūt režģu caurumiem jaunajā krā­tiņā. Tūlīt pēc viņa parādās Džons, lai apjautātos, vai atsūtīti miltu tārpi, jo viņam tie ejot uz beigām, un vispēdīgi ienāk Džeremijs un paziņo, ka dingo mātei nupat atskrējuši vienpadsmit kucēni. Es gribētu gan redzēt rakstnieku, kas spēj sacerēt pieklājīgu recen­ziju, ja viņa prāts nodarbināts ar neatrisināmo pro­blēmu, ko iesākt ar vienpadsmit dingo kucēniem.

Beidzot jūs kaut kā pabeidzat recenziju un vēlreiz aizzogaties uz zooloģisko dārzu. Tuvojas vakars, un apmeklētāju bari sāk izklīst, tie dodas pa galveno ceļu uz automobiļu stāvvietu, lai tur sagaidītu savus pajū­gus vai autobusus. Saules slīpie stari apspīd būri, kur mitinās vainagbaloži: lieli, zilpelēki putni ar sarkanām acīm un drebošu cekulu, kura spalvas ir smalkas kā zīd- paparde. Rietošās saules siltumā tie dižojas cits cita priekšā,- iepletuši sarkanbrūnos spārnus kā kapakmeņu eņģeļi, grozīdamies un klanīdamies cits pret citu un dīvainā balsī dūdodami. Šimpanzes sāk nepacietīgi klai­gāt, jo tuvojas brīdis, kad tiem vakariņās jāsaņem piens, tomēr viņi pārtrauc histērisko duetu un laipni jums kaut ko uzņurd, kad ejat garām.

Sīko zīdītāju mītnē sāk mosties un rosīties nakts dzīvnieki, radījumi, kas visu dienu bijuši vienīgi maigi krācoši vilnas kamoliņi: bušbēbiji ar milzīgajām un mūžam it kā izbaiļu pilnajām acīm raušas ārā no sa­vām salmu midzinām un nedzirdami kā pūku vīkšķīši sāk lēkāt pa krātiņiem, šad tad piestādami pie šķīvja, lai iestūķētu mutē sauju ņudzošu miltu tārpu; poto, kas izskatās kā mazi rotaļu lācīši, ložņā savā krātiņā pa zariem, turklāt viņiem ir tik vainīga un sazvērnieciska sejas izteiksme, it kā viņi piederētu pie kādas kaķu kramplaužu bandas; sarainais bruņnesis — jūs atvieg­lots konstatējat — ir atžirdzis no letarģijas, nostājies uz kājām un kustas uz priekšu un atpakaļ kā uzvel­kama rotaļlieta.

Apakšējā stāvā gorillas, atzinīgi rūkdami, saņem vakariņās pienu. Nendijai patīk dzert, guļot uz vēdera;

viņa sūc pienu maziem malciņiem no ner'ūsējoša metāla trauka. N'Pongo, nicinādams šādu sievišķīgu blēņoša­nos, dzer tieši no pudeles, ko saudzīgi tur lielajās, mel­najās rokās. Viņš vislabprātāk iebauda pienu, sēdēdams laktā, pievērsis koncentrētu skatienu līmenim pudelē. Džeremijam viņš modri jāuzmana, jo, tiklīdz N'Pongo būs izsūcis pēdējo pilienu, viņš vienkārši papletīs plaukstas un ļaus pudelei nokrist un sašķīst uz ce­menta klona. Visi pērtiķi apkārtējos krātiņos tiesā va­kariņu porciju — maizi un pienu —, izgrūzdami ap­slāpētus sajūsmas saucienus ar piestūķētām mutēm, kamēr piens tek straumītēs gar zodu.

Tuvojoties galvenajiem vārtiem, jūs dzirdat skaļi, skanīgi kliedzam Indijas dzērves; tie ir garkājaini, ele­ganti, pelēki putni, kuru galvas un kakli vizmo kā izba­lējis sarkans samts. Pēdējos saules staros uz zilo un mēļo hortenziju fona dzērves dejo savu graciozo kāzu deju. Viena dzērve satver knābī zariņu vai zāles kum- šķīti, tad ar paceltiem spārniem virpuļo un lēkā, cēli cilādama garās, slaidās kājas un pamezdama gaisā zariņu, bet otra tikai noskatās un atzinīgi māj ar galvu. Arī pūces ap šo laiku atdzīvojas. Vudforda pūce Vu­dija agresīvi noklabina pret jums knābi, kad ielūkoja-

ties krātiņā, un nolaiž pār milzīgajām acīm zilus plak­stus tik skaistām skropstām, ka to dēļ viņu varētu ap­skaust jebkura kinozvaigzne. Baltsejas pūcītes, kas visu dienu izlikušās par pelēkiem, nokaltušiem koka stum­beņiem, tagad atver lielas, zeltainas acis un raida jums niknus skatienus.

Pār puķu dobēm un mākslīgajām klintīm stiepjas vakara ēnas. Pāvs gluži kā pēc garas izrādes noguris aktieris lēnām soļo uz iežogoto dārzu, vilkdams nopa­kaļ mirdzošo asti; viņš vada uz naktsmītni savu trul- acaino harēmu. Uz granīta krusta, kas paceļas virs lie­lās arkas pie ieejas pagalmā, nometusies mūsu sarkan- rīklīte. Tai kādā mūra spraugā ir ligzdiņa, gandrīz pilnīgi noslēpta zem zilziedainu klinšu augu kaskādes. Kamēr sieva ligzdā silda četras oliņas, vīrs uzmeties krusta galā un dzied un gavilē no visas sirds, sajūsmā raudzīdamies vakara debesīs, kur grimstošā saule izau­dusi rieta blāzmu zeltainā, zaļā un zilā mirdzumā.

Kad sabiezē krēsla, arī sarkanrīklīte met mieru un aizlido uz naktsguļu mimozas kokā. Visi dienas trokšņi aprimuši, un iestājies īss klusuma brīdis pirms nakts rosības sākšanās. Pirmo nakts trokšņu izraisītājas vien­mēr ir pūces — atskan baltsejas pūcīšu knābju klakstieni un skaņas, kas atgādina katūna drānas plēšanu, Vudforda pūces gari stieptais, drebošais, pārsteiguma pilnais kliedziens un Kanādas ausaino pūču aizsma- kušie, ņirdzīgie brēcieni. Kad pūces iesākušas, parasti nekavējas arī Andu lapsa, kas, vientuļa un nelaimīga sež sava krātiņa vidū, atmet galvu un skaļi vaukšķ pret zvaigznēm. Tas satrauc dingo suņus nākamajā krātiņā, viņi sāk melodiski un maigi gaudot — tik sē- rīgiL ka vai asaras riešas acīs. Negribēdami atpalikt, kopēja kori iekļaujas arī lauvas ar dobjiem, skaļiem, vareniem recieniem, kas nobeidzas ar apmierinātu mur­doņu, ta ka jums neviļus pārskrien šermuļi pār muguru

un iešaujas prātā do­ma: lauvas varbūt at­raduši stiepļu pinumā caurumu.

Reptiļu mītnē čūs­kas, kas augu dienu gulējušas, tagad, spožām acīm alkatīgi visapkārt lūkodamās un mēli šaudīdamas, izložņā krātiņā katru kaktiņu un spraudzi- ņu, meklējot ēsmu. Gekoni, ķirzakas ar milzīgām, zeltainām acīm, karājas, pieķē­rušies ar kājām pie Dūra, griestiem, vai piesardzīgi zogas

klāt traukam, kurā lokās milzu tārpi. Mazās, dzelten- melnās korobori vardītes (svītrotas kā karameles, ne garākas par nosmēķētas cigaretes galu) ik pa brīdim iedziedas smalkās balstiņās kā niedru stabulītes; to dziesmai ir metāliska pieskaņa — it kā ar mazu vese- rīti sistu pa akmeni. Tad tās atkal apklust un sērīgi no­raugās uz aug]u mušiņu baru, kas mūžam lidinās krā­tiņā un pieder pie to dienišķās pārtikas.

Lauvas, dingo un lapsa apklusuši; pūces vēl jopro­jām izaicinoši brēc. Pēkšņi korī ieskanas histēriskas klaigas no šimpanžu guļamistabas, skaidrs, ka tur pat­laban notiek strīds par migas salmiem.

Zīdītājdzīvnieku mītnē gorillas jau aizgājuši pie miera, guļ viens otram blakus uz lāviņas, palikuši roku zem galvas. Baterijas gaismas strēlē viņi samiedz acis un pāris reižu klusi, neapmierināti ierūcas par nakts­miera traucēšanu. Blakus krātiņā abi orangutani, cieši

apskāvušies, krāc tik skaļi, ka pat grīda šķiet trīcam. Visos krātiņos dzirdama aizmigušo pērtiķu dziļā, vien­mērīgā elpa, vienīgā atšķirīgā skaņa ir deviņjostu bruņ­neša nagu skrapstoņa; šķiet, viņu pastāvīgi moka bez­miegs, un viņš nemitīgi klīst pa krātiņu, saposdams un atkal izjaukdams migu. Viņš rūpīgi savāc visus salmus vienā kaktā, pielīdzina tos un tad apguļas, lai pārbau­dītu, vai gulta būs laba, bet tad nospriež, ka šis kakts neesot piemērots guļamistabai, pārvāc migu uz krā­tiņa otru malu un sāk visu no jauna.

Otrā stāvā lidvāveres veras jums pretī ar milzīgām, spožām acīm; viņas tup, apaļos vēderiņus izgāzušas, un ar mazajām, tievajām priekšķepiņām bāž mutē ba­rību. Lielākā daļa papagaiļu jau aizmiguši, bet pelēkais afrikānis Suku, kas ir neiedomājami ziņkārīgs, ikreiz, kad ejat tam garām, paceļ galvu, ko bija jau pabāzis zem spārna, un paraugās, ko jūs darāt. Kad grasāties iet projām, viņš sapurina spalvas, kas klusi nošalc kā zīds, un tad dobjā, piesmakušā balsī lielā maigumā pats pret sevi nosaka: «Ar labu nakti, Suku!»

Kad jau esat apgūlies un pa logu vērojat mēnesi paceļamies virs koku siluetiem, jūs dzirdat, kā dingo suņi atkal uzsāk savu žēlabaino kori, kas izklausās pēc flautu mūzikas, un pēc tam rosīdamies ieklepojas lauvas. Drīz atkal ausīs gaisma, sāks gavilēt putni un pieskandinās ar savām dziesmām dzestro rīta gaisu.