Muiža dzīvniekiem.

OTRA NODAĻA DZELOŅCOKA PASU MĀJĀS

Godājamais mister Darel,

man ļoti gribētos piedalīties kādā no Jūsu

ekspedīcijām.

Man ir šādas labās un sliktās īpašības: ve­cums — 36 gadi, neprecējies, veselīgs, labs biedrs, mīlu bērnus un dzīvniekus, izņemot čūskas, pieķērīgs, uzticams, teicams ceļa­biedrs; sirdī jauns. Manas aizraušanās ir flautas spēle, fotografēšana un stāstu rak­stīšana. Nervi man nav pārāk stipri; kļūstu negants, ja kāds aizskar manu dzimteni vai ticību (katoļu). Ja pieņemsiet mani sev bied­ros, Jums tas nebūs jānožēlo, bet, ja esat snobs un nemaz nedomājat tā, kā rakstāt, tad labak nemaz negribu ar Jums iepazīties. Ceru drīzumā sagaidīt no Jums atbildi…

Ļoti drīz, sev par lielu atvieglojumu, konstatēju, ka Džersijas ļaudis mūs iemīļojuši. Tiklab oficiālās iestā­des, kā paši salas iedzīvotāji piecos gados, kopš mēs tur atrodamies, mums izrādījuši ārkārtīgu laipnību un sirsnību. Galu galā nevar ņemt ļaunā, ja cilvēkiem, kas dzīvo uz astoņas jūdzes platas un divpadsmit jūdzes garas salas, rodas zināmas bažas, kad pēkšņi kāds iedomājies tur ierīkot zooloģisko dārzu un savest ve­selu baru visai bīstamu zvēru. Nav nemaz grūti iztē­loties izbēgušu tīģeri zogamies klāt jūsu tīršķirnes Džersijas govju ganāmpulkam vai lielu savvaļas briežu baru priecigi ganāmies jūsu narcišu laukos, vai milzu ērgļus un vanagus kā bultas šaujamies virsū jūsu ne­aizsargātajiem cālīšiem. Es nešaubos, ka daudzi iedo­mājās kaut ko tamlīdzīgu, īpaši muižas tuvākie kai­miņi, un tomēr viņi mūs uzņēma laipni, neizrādīdami nekādu nepatiku.

Zooloģiskajam dārzam, kura iemītnieku skaits sa­sniedz piecus sešus simtus, sagādājamās barības dau­dzums un dažādība ir satriecoši. Sajā ziņā nedrīkst skopoties, ja grib, lai dzīvnieki ir veseli un jūtas mun­dri. Turklāt barībai jābūt ne tikai pietiekamā daudzumā, bet arī kvalitatīvai. Tīrība un laba barība ir drošākā garantija pret slimībām. Kārtīgi barotam un tīrībā tu­rētam dzīvniekam, pēc manas pieredzes, ir astoņdesmit procentu vairāk garantijas paglābties no slimībām un, ja tas tomēr saslimst, daudz lielākas izredzes atveseļo­ties. Diemžēl daudzi cilvēki (bīstos, ka pat dažu zoolo­ģisko dārzu vadība) joprojām ļoti maldīgi domā, ka visāda veida pārtika, kas nav ēdama cilvēkiem, ir ideāls uzturs dzīvniekiem. Atcerēsimies, ka dabiskos apstākļos vairākums dzīvnieku, izņemot maitēdājus, aizvien ēd nevainojamu barību — svaigus augļus vai tikko no­galināta upura gaļu, tādēļ nav jābrīnās, ka dzīvnieki slimo un nobeidzas, kad viņus sāk barot ar produktiem, kas noder cilvēku pārtikai. Protams, zooloģiskajos dār­zos lieto arī šādu barību, kas vairākuma gadījumu to­mēr nav nekas ļauns. Piemēram, dārzeņu tirgotājs atver banānu kasti un ierauga, ka daudziem augļiem uz mizas ir tumši plankumi. Augļi tādēļ nemaz nav slik­tāki, bet pircēji pieprasa dzeltenus banānus un nepirks apbrūnējušus. Ja kāds zooloģiskais dārzs tos neatpērk, augļi aiziet bojā. Reizēm tirgotājam gadās augļi vai dārzeņi, kas sasnieguši tādu gatavības pakāpi, ka tie visi būtu jāizmet ārā, ja tiktu vēl diennakti noturēti veikalā. Šādās reizēs tos pārdod zooloģiskajam dārzam, kur tos ātri patērē.

Nesen kāds tirgotājs piezvanīja mums un jautāja, vai mēs nevēloties firziķus. Viņš paskaidroja, ka viņam sabojājusies saldēšanas iekārta un no Dienvidāfrikas atvestie firziķi kļūstot ap kauliņu tumši. Augļiem ne­esot nekādas vainas, bet pārdot tos vairs nevarot. Mēs labprāt piekritām darījumam, nodomādami, ka pāris kastes firziķu mūsu dzīvniekiem lieti noderēs. Pēc da­žām stundām pagalmā ieripoja liela, līdz augšai ar kastēm piekrauta kravas mašīna. Tur bija savas trīs­desmit četrdesmit kastes, un tirgotājs droši vien cieta milzu zaudējumus. Reti gadās redzēt tik lielus un su­līgus firziķus. Mēs bērām tos krātiņos veselām kastēm, un dzīvniekiem bija īsti svētki. Pēc pusstundas visi pēr­tiķi mirka firziķu sulā un bija tā pieēdušies, ka tikko spēja pakustēt; arī dažs labs kalpotājs slepšus slaucīja sulu no zoda. Kā jau teicu, augļiem nebija nekādas vainas, tie vienkārši vairs nederēja pārdošanai. Taču gadījās arī cilvēki, kas vislaipnākā kārtā atsūtīja mums veselu mašīnas kravu galīgi sapuvušu, sapelējušu fir­ziķu, turklāt vēl uztraucās un apvainojās, kad mēs tos noraidījām kā dzīvnieku barībai nederīgus. Viena no briesmīgākajām sērgām zooloģiskajos dārzos ir vēl īsti neizpētītais enterīts, kuņģa un zarnu trakta infekcija. Sī slimība parasti izraisa dzīvnieka nāvi, bet arī tad, ja dzīvnieks saslimst vieglā formā, slimība tomēr no­vājina organismu un līdz ar to pašķir ceļu plaušu kar­sonim vai kādai citai nāvējošai kaitei. Visbiežāk ente- rīta cēlonis ir bojāti augļi, tādēļ ļoti jārūpējas, lai dzīv­nieki saņemtu tikai labas kvalitātes augļus.

Tiklīdz Džersijas iedzīvotāji uzzināja, kāda barība mums vajadzīga, viņi sāka mūs gaužām dāsni apgādāt. Tā, piemēram, notika ar teļiem. Džersijā parasti bullī­šus nokauj tūliņ pēc piedzimšanas, un, iekams tur bijām ieradušies mēs, tos gluži vienkārši apraka, jo pārdot nebija vērts. Par to uzzinājām pavisam nejauši, kad piezvanīja kāds fermeris un, pats tam lāgā neticē­dams, apvaicājās, vai mums nederētu beigts teļš. Atbil­dējām, ka ļoti labprāt to saņemtu; atvedis teļu, viņš jautāja, vai mēs nevarētu izlietot vēl dažus. Tā mums turpat uz vietas atklājās brīnišķīga iespēja tikt pie svaigas gaļas — pie tādas, kas, raugoties no manu dzīvnieku viedokļa, bija labākā no labākajām, jo lopiņi bija tikko kauti (dažreiz vēl gluži silti), turklāt dzīv­nieki dabūja arī sirdis, aknas un citus iekšējos orgā­nus, kas barībā ļoti ieteicami. Pamazām vēstis izplatī­jās pa visu salu, un lāgiem — zināmos gadalaikos — saņēmām pa sešpadsmit teļiem dienā, fermeri brauca pat no salas viņa gala, lai mums tos atvestu. Citi, lai nepaliktu pakaļ, savukārt piedāvāja mums tomātus un ābolus, veda tos veselām mašīnām vai ļāva iet pašiem lasīt un ņemt, cik vien spējām aiznest. Kāds salinieks piezvanīja un sacīja, ka viņam esot «dažas» saulgrie- zes, kas patlaban nogatavojušās — vai mums tās no­derētu? Mēs kā parasti atbildējām — jā, un viņš iera­dās ar nelielu kravas mašīnu, uz kuras augstā kaudzē bija sakrautas milzīgas saulgriežu galvas, tā ka viss vezums izskatījās kā īsti saules rati. Saulgriezes vēl nebija pilnīgi nobriedušas, tātad sēklas bija mīkstas un pienainas; mēs vienkārši griezām galvas lielās šķē­lēs kā kliņģeri un devām vāverēm, mangustiem un put­niem. Tie kārīgi metās virsū mīkstajām sēklām un dzī­voja kā dzīrēs.

Taču tā visa bija parastā, normālā barība. Zooloģiskā dārza iemītnieku diētai ir vajadzīgs arī daudz kas visai neparasts, un te mums atkal nāca talkā salas iedzīvo­tāji. Kāda paveca dāma reizi vai divas reizes nedēļā ieradās mūsu zvērudārzā uz divriteņa, kas droši vien bija konstruēts vēl pirms grēku plūdiem, un nodzīvoja visu pēcpusdienu, sarunādamās ar dzīvniekiem. Tik­līdz pagadījos viņai acīs, viņa iespieda mani kaktā un vai veselu pusstundu no vietas stāstīja, kādus brīnumus šodien atkal pastrādājuši viņas mīluļi. Uzzināju, ka viņa ir tualetes uzraudze Sentheljerā. Kādu dienu sa­stapu veco dāmu, atgriezies no pastaigas, kurā biju savācis vāverēm mazliet ozolzīļu. Viņa kā apburta no­raudzījās vāverēs, kas tupēja uz pakaļkājām un, ķepi­ņās grozīdamas, grauza zīles. Viņa ieminējās, ka zinot vairākas kapsētas, kurās augot lieliski ozoli, un no­zvērējās nedēļas nogalē pati atvest vāverēm zīles. Un tiešām — svētdienā viņa ieradās, enerģiski mīdama sava senlaicīgā divriteņa pedāļus; velosipēdam priekšā bija grozs, līdz malām piebērts ar lielām zīlēm, un aiz­mugurē diezgan nemākulīgi piestiprināta liela soma. Pēc tam viņa ik nedēļu regulāri atveda pa zīļu kravai, tā ka vāveres gluži izlepa un sāka pat vākt zīles uz midzeni un gatavot krājumus.

Cita veida barība, ko allaž ar pateicību saņemam, ir tā, ko varētu saukt par «dzīvo barību», proti, spīļastes, mitrenes, sienāži, kodes un gliemeži. Arī šās barības sagādāšanā mums daudzi nāk talkā — nes uz zoolo­ģisko dārzu ievārījuma burkas ar mitrenēm un citiem sīkiem kukaiņiem, biskvītu kārbas ar gliemežiem, no

kuriem cilvēki, protams, šķiras ļoti labprāt. Spīļastes, mitrenes un tamlīdzīgu radību dodam sīkākiem rāpu­ļiem, abiniekiem un dažiem putniem. Gliemežus izba­rojam lielākajām ķirzakām, kuras tos kāri nokrauk- šķina kopā ar visu čaulu.

Protams, lai papildinātu to dzīvnieku kontingentu, kurus biju ieguvis Rietumāfrikā un Dienvidamerikā, va­jadzēja iepirkt no dažādiem avotiem vēl daudzus citus dzīvniekus. Visinteresantākais no iepirktajiem neapšau­bāmi bija jau pirmāk minētais putns Trampijs jeb tau­rētājs. Viņš pats ne tikvien bija iecēlis sevi zooloģiskā dārza klauna kārtā, bet darbojās vēl ari par «iekārto­tāju». Tiklīdz bijām atveduši kādu jaunu dzīvnieku, Trampijs to mistiskā veidā uzzināja un, savā nodabā vervelēdams, palēkdamies skrēja šurp, lai palīdzētu jau­najam iekārtoties. Viņš nostāvēja pie krātiņa (ja vien bija iespējams — pašā krātiņā) veselu diennakti, līdz nosprieda, ka nu jaunpienācējs jau jūtas kā mājās un viņš var lēkšot atpakaļ uz zīdītājdzīvnieku mītni un uzsākt parasto apgaitu. Dažkārt Trampija iekārtotāja

tieksmes noveda viņu visai riskantās situācijās, bet viņš laikam bija pārāk vientiesīgs, lai apjaustu briesmas. Kad baltapkakles pekari Huanu un Huanitu ielaida pirmoreiz aplokā, Trampijs tūdaļ bija klāt, lai palī­dzētu tām iekārtoties. Cūkas nelikās gar viņu ne zinis; tā Trampijs nostāvēja savas divdesmit četras stundas un aizgāja. Bet vēlāk, kad Huanam un Huanitai at­skrēja pirmie sivēni un viņi bija tos pirmoreiz izveduši aplokā, Trampijs līksmi pārlidoja pār sētu, lai ari ma­zajiem palīdzētu iekārtoties. Huans un Huanita, kas šādu uzvešanos nebija ņēmuši vērā, kamēr tā attiecās uz viņiem, tagad Trampija interesē par sivēniem saska­tīja kādu apslēptu ļaunu nolūku. Sarus sacēluši un ilkņus kā kastaņetes klakšķinādami, abi metās virsū Trampijam, kas stāvēja uz vienas kājas un labsirdīgi vēroja sivēniņus. Trampijs spēji atjēdzās, un viņu glāba vienīgi viltīga izmaņa un mežonīgs lēciens. Kopš tās reizes viņš vairs nemēģināja iekļūt pekari aplokā. Kad mēs aizdambējām strautu un applūdušajā pļavā izvei­dojām mazu ezeriņu melnkakla gulbjiem un koskoroba gulbjiem, kurus biju atvedis no Dienvidamerikas, Tram­pijs ieradās pārbaudīt darbu, un, kad beidzot ielaidām gulbjus ezeriņā, viņš, par spīti visiem mūsu iebildu­miem, nostāvēja divdesmit četras stundas līdz potītēm ūdenī, lai palīdzētu gulbjiem iekārtoties. Šķiet, gulbji tam nepievērsa ne mazākās uzmanības, bet Trampijs bijā priecīgs, ka varējis izlīdzēt.

Jauns ieguvums mums bija arī glītais pusaugu man- drilu tēviņš Friskijs. Ar savu zilsarkano dibenpusi un zilsarkano degunu viņš tiešām izskatās jauks. Kad jūs pieejat pie viņa krātiņa, viņš raugās jums pretī spožām dzintarkrāsas acīm, it kā izbrīnā kustina uzacis un tad, izgrūzdams klusus ņurdienus, pagriežas un nodemon­strē savu mugurpusi, pats šķielēdams pār plecu, lai redzētu, kādu iespaidu šis krāšņais saulriets uz jums atstāj. Friskijs, gluži tāpat kā visi viņa ciltsbrāļi, ir ļoti ziņkārīgs, un kādā jaukā pavasara dienā šī ziņ­kārība kļuva viņam liktenīga. Mēs patlaban pārkrāso­jām pērtiķu krātiņiem griestus tīkamā krēmkrāsā, un Friskijs visu laiku vēroja šo operāciju ar neatslābstošu interesi. Viņš acīmredzot domāja, ka krāsas podā ir kaut kas ļoti garšīgs, droši vien pienam, līdzīgs, ko būtu vērts tuvāk izpētīt. Taču viņam tas nekādi neizdevās, jo krāsotājs egoistiskā nesmalkjūtībā ne mirkli nešķīrās no trauka. Bet pacietība aizvien tiek atalgota, un pēc pāris stundām Friskijam pavērās lielā iespēja. Pēc kaut kā aiziedams, krāsotājs uz brītiņu atstāja krāsas podu bez uzraudzības, un Friskijs nekavējoties izman­toja izdevību. Izbāzis roku cauri režģiem, viņš sagrāba poda malu un vilka uz savu pusi. Nākamajā mirklī Fris­kijs aizrijies sāka sprauslāt, jo viņam pāri nolija vesela krāsas šalts, un viņš ieraudzīja, ka ir pārvērties krētn- krāsas mandrilā. Ari mēs maz ko varējām līdzēt, jo nav iespējams izvest pusaugu mandrilu no krātiņa un izvan- not kā pūdeli. Kad krāsa bija sakaltusi un klāja viņa kažoku kā cietas bruņas, Friskijs izskatījās tik nožēlo­jams, ka nolēmām ievietot viņu blakus krātiņā, kurā dzīvoja babuīnu pērtiķiene ar divām drilu mātītēm, cerēdami, ka tās palaidni notīrīs. Kad ielaidām Fris- kiju krātiņā, pērtiķienes izbijušās blenza uz viņu, un pagāja krietns brīdis, līdz tās iedrošinājās viņam tu­voties. Tomēr, atklājušas, kas ar Friskiju noticis, visas trīs sapulcējās viņam apkārt un aizrautīgi sāka viņu mazgāt un post. Nelaimīgā kārtā krāsa bija tā sakal­tusi, ka visām trim pērtiķienēm vajadzēja likt lietā spēku, un, kad pēc divām dienām visa krāsa bija nost, tai līdzi bija aizgājusi arī laba tiesa Friskija kažoka. Tagad mums krēmkrāsas mandrila vietā bija puspliks un mazliet nokaunējies mandrils.

Jaunpienācējs bija arī mūsu lauva, kuram bija dots tradicionālais, gadu gaitā pārbaudītais vārds Leo. Viņš bija viens no slavenajiem Dublinas zooloģiskā dārza lauvām un droši vien piederēja bezmaz vai piecdesmita­jai nebrīvē dzimušajai paaudzei. Kad Leo atveda pie mums, viņš nebija lielāks par mazu sunēnu, tādēļ no­vietojām viņu zīdītājdzīvnieku mītnē, taču lauvēns auga tik ātri, ka bijām spiestj meklēt viņam plašāku telpu. Tikko bijām iekārtojuši ērtu krātiņu šimpanzēm un no­spriedām novietot Leo tur, kamēr uzbūvēsim viņam pašam savu krātiņu. Leo pārveda uz jauno vietu, pārvešana veicās laimīgi, un viņš tur jutās ļoti labi. Kad lauvē­nam sāka veidoties krēpes, es priecīgi vēroju, ka viņš būs blonds lauva — pieredze bija mani mācījusi, ka lauvām ar gaišām krēpēm atšķirībā no tumši krēpaina- jiem aizvien ir jauks, kaut ari pamuļķīgs raksturs. Leo ar savu uzvešanos šo teoriju pilnīgi apstiprināja. Vi­ņam krātiņā bija nolikts garš baļķis rotaļām un liels, melns gumijas spainis, kurā lēja ūdeni dzeršanai. Sis spainis lauvam ļoti patika; padzēries ūdeni, viņš spaini apgāza un izlēja atlikušo ūdeni zemē, bet pēc tam sāka trauku pliķēt ar savām lielajām ķetnām, ripināt pa krātiņu un lēkt tam virsū kā medījumam. Reiz dārzā mani apturēja kāda dāma un jautāja, vai mēs Leo esot paņēmuši no cirka. Nedaudz pārsteigts, es atbildēju, ka ne, un pavaicāju, kādēļ viņa tā iedomājusies.

— Tādēļ, — viņa atteica, — ka viņš prot tik intere­santus trikus.

Es konstatēju, ka Leo neizprotamā veidā bija uzstī­vējis gumijas spaini galvā un tagad lepni pastaigājās ar s.avu jauno cepuri pa krātiņu.

Otrajā mūža gadā Leo pēc pamatīgām pārdomām bija nācis pie slēdziena, ka lauvas pienākums ir rēkt.

Nevar teikt, ka viņš būtu pārlieku labi zinājis, kā tas darāms, tādēļ nolīda sava krātiņa tālākajā kaktā un sāka klusītēm vingrināties, jo pats bija par šīm savām jaunajām spējām visai iztrūcies, un, tikko kāds parā­dījās tuvumā, tūliņ apklusa un izlikās, ka neko nav da­rījis. Kad Leo beidzot bija panācis tembru, kas viņam pašam patika, un prata jau arī kontrolēt elpu, viņš kādā burvīgā mēnesnīcas naktī sniedza mums pirmo kon­certu. Mēs visi bijām sajūsmināti, ka Leo beidzot kļuvis par īstu lauvu. Lauvas rēkoņa atgādina troksni, kāds rastos, ja milzīgā tukšā mucā zāģētu malku. Pirmā ieklepošanās un rūcieni ātri seko cits citam, un jūs va­rat iedomāties, kā zāģis griežas kokā; tad klepošana aprimst, rēcieni kļūst garāki un pēkšņi apklust, un jūs instinktīvi gaidāt, kad dzirdēsiet pārzāģēto bluķi no­krītam zemē. Mums par postu, Leo ar savām jaunajām spējām tik ļoti lepojās, ka nevarēja nemaz sagaidīt nakti, lai iepriecinātu mūs ar saviem vokālajiem snie­gumiem. Ar katru vakaru viņš sāka rēkt agrāk un ag­rāk un turpināja augu nakti ar piecu minūšu intervālu starp diviem rēcieniem, laikam, lai pats apcerīgi ieklau­sītos. Reizēm, kad Leo bija sevišķi labā formā, likās, ka viņš sēž turpat jūsu gultas galā un dzied jums se­renādi. Mēs visi jutāmies mazliet nomākti. Ja atvēra guļamistabas logu un uzkliedza: «Leo, rimstiesh, tad izdevās viņu uz kādu pusstundu apklusināt; bet pēc tam viņš droši vien nosprieda, ka mēs to neesam do­mājuši nopietni, un sāka no jauna. Tas mums visiem bija .grūts laiks. Tagad Leo iemācījies rēkt zināmā mērā diskrētāk, taču joprojām ir tādas naktis — īpaši pilnmēness laikā —, kad vienīgais glābiņš ir paslēpt galvu zem spilvena, klusībā nolādot to stundu, kad man ienāca prātā dibināt pašam savu zooloģisko dārzu.

Jau pirmajā gadā nopirkām arī divus Dienvidāfrikas pingvīnus — Dilliju un Delliju. Gribu tūliņ piebilst, ka kristījuši viņus neesam mēs; kad pingvīni ieradās pie mums, uz būra bija uzkrāsoti šie vārdi. Netālu no galvenā ceļa koku paēnā bijām ierīkojuši viņiem dīķi, un viņi šķita visai apmierināti. Protams, Trampijs pa­vadīja veselu diennakti aplokā kopā ar pingvīniem un likās drusku neapmierināts ar to, ka dīķis ir par dziļu, lai viņš varētu piebiedroties Dillijam un Dellijai. Kad

Trampijs bija palīdzējis pingvīniem iekārtoties, viņam tie ļoti iepatikās un viņš ieradās vizītē katru rītu; viņš nostājās ārpus stiepļu pinuma un izgrūda savu dīvaino, izlocīto kliedzienu, bet Dillijs un Dellija saslēja knāb­jus stāvus gaisā un brēca pret debesīm kā divi jukuši ēzeļi.

Es lāgā nezinu, kad un kāda iemesla dēļ radās plaisa šajā jaukajā draudzībā, bet vienu rītu ieraudzījām, ka Trampijs ielido pingvīnu nožogojumā un dodas ne­gantā uzbrukumā Dillijam un Dellijai. Spārnus izpletis, spalvas sabozis, tas metās pingvīniem virsū knābdams un plēsdams, līdz tie (kaut arī bija divreiz lielāki par Trampiju) bija spiesti meklēt glābiņu dīķī. Trampijs nostājās dīķa malā un triumfāli klaigāja. Mēs izdzinām Trampiju no iežogojuma un pamatīgi izbārām; viņš bez­rūpīgi saglauda spalvas un vienaldzīgi aizsoļoja. Pēc tam vajadzēja viņu cieši uzmanīt, jo viņš izmantoja jebkuru iespēju, lai pārlidotu stiepļu pinumam un uz­bruktu Dillijam un Dellijai, kuri, tiklīdz viņu ierau­dzīja, histēriski metās ūdenī. Taču vienu rītu mērs bija pilns. Trampijs bija aizlidojis pie pingvīniem ļoti agri, un tuvumā nebija neviena, kas varētu aizsargāt Dilliju un Delliju, taču pingvīniem mūžīgie uzbrukumi beidzot bija apnikuši, un tie devās pretofensīvā. Laikam vienam no tiem bija izdevies ar veiksmīgu knābienu izsist Trampiju no līdzsvara un iegrūst dīķī, no kura viņš ar savām samirkušajām spalvām nespēja izkulties. Bija pienācis pingvīnu triumfa brīdis, un, kad Trampijs bez­palīdzīgi pērās pa ūdeni, pingvīni riņķoja tam apkārt un nežēlīgi cirta ar asajiem knābjiem. Kad atradām Trampiju, viņš vēl joprojām peldēja dīķī, asiņodams no daudzām knābienu brūcēm un tik tikko spēdams notu­rēt galvu virs ūdens. Mēs steigšus aiznesām viņu uz mājām, nosausinājām un apkopām brūces, bet viņš to­mēr bija ļoti slims un vārgs, un pār zooloģisko dārzu nolaidās drūma nomāktība, jo visi domāja, ka Trampijs mirs. Pārmaiņu nebija arī nākamajā dienā, un es uz­skatīju, ka spēle zaudēta. Taču trešās dienas rītā, dzer­dams tēju, pēkšņi, sev par lielu pārsteigumu, izdzirdu labi pazīstamo taures saucienu. Izlēcu no gultas un palūkojos pa logu. Pie lavandu dzīvžoga pagalmā stā­vēja Trampijs, kaujā cietušais un izpluinītais taurētājs, kas gan vēl joprojām mazliet piekliboja, tomēr nebija zaudējis lepno izskatu, it kā visa šī valstība piederētu viņam. Es, uzsaucu Trampijam sveicienu, un viņš pa­meta spožu skatienu uz manu pusi. Tad viņš sapurināja izpluinīto spalvu rotu pēc sava prāta, skaļi, ķērcoši iesmējās un aizsoļoja kārtējā apgaitā uz zīdītājdzīv- nieku mītni.

Vēl viens jaunpienācējs, kas mums sagādāja diezgan daudz šādu un tādu raižu, bija Delila, liela cekulotā Āfrikas dzeloņcūka. No lidostas tā atceļoja pie mums kastē, kurā, šķiet, varētu ievietot divus degunradžus. Kādēļ viņa iesprostota tādā milzu lādē, mums kļuva skaidrs, kad tur ielūkojāmies un ieraudzījām, ka pat īsajā lidojuma laikā viņa ar lielajiem, dzeltenajiem zo­biem paspējusi bezmaz sagrauzt vienu kastes sānu. Kad Delila pamanīja, ka mēs skatāmies, viņa nobēra veselu virkni tik drausmīgu rēcienu un urkšķienu, it kā lādē būtu bars izbadējušos lauvu. Dzeloņcūka nikni stampājās ar kājām pa krātiņa grīdu un žvadzināja garās, melnbaltās adatas; to radītais troksnis atgā­dināja muskešu viesuļuguni. Skaidrs, ka Delila būs personība, ar kuru vajadzēs rēķināties.

Kad atgriezāmies zooloģiskajā dārzā, mums vaja­dzēja pārvākt Delilu no kastes, ko tā straujos tempos ārdīja, pagaidu krātiņā, jo viņas īstā mītne patlaban vel nebija gatava. Sās procedūras laikā viņa paspēja parādīt laipnību vismaz vienam no kalpotājiem, atmu­guriski iegrūzdamās tam lielos. Kad jums lielos sadu­ras vairāki simti ārkārtīgi aso dzeloņcūkas adatu, sa­jūta nebūt nav patīkama. Pa to laiku, kamēr Delilu novietoja pagaidu būrī, gadījās vēl vairāki citi inci­denti, un visa zeme bija nobārstīta ar dzeloņiem, jo Delila, tāpat kā visas dzeloņcūkas, mētāja tos uz vi­sām pusēm, tiklīdz radās kaut niecīgākais ierosinā­jums.

Vecais nostāsts, ka dzeloņcūkas varot ar dzeloņiem šaut kā ar bultām, ir blēņas. īstenībā viss notiek šādi. Dzeloņi, kuru garums dažkārt sasniedz četrpadsmit collu, iestiprināti muguras ādā ļoti vaļīgi. Ja uzbrūk ienaidnieks, dzeloņcūka žigli apsviežas apkārt (jo visi dzeloņi pavērsti atpakaļ), iegrūž tos, cik dziļi spēdama, uzbrucēja miesā un pati raujas uz priekšu. Dzeloņi tiek ne tikai iegrūsti ienaidnieka miesā, bet arī viegli iz­rauti pašai dzeloņcūkai no muguras, tā ka cīņas bei­gās uzbrucējs izskatās pēc adatu spilventiņa. Šī akcija notiek tik strauji, ka cīņas karstumā neviļus tiešām rodas iespaids — dzeloņcūka savu ienaidnieku sašā­vusi pilnu ar asajām adatām. Delila šai jaukajai no­darbībai nodevās ļoti bieži, tādēļ, barojot viņu vai tīrot viņas krātiņu, allaž vajadzēja būt gatavam vienā mirklī pamest visu un lēkt, cik augstu un tālu vien iespējams.

Dzeloņcūkas, protams, ir grauzēji, un milzīgās ceku- lotās dzeloņcūkas, kas no Āfrikas izplatījušās arī Ei­ropā, tiek uzskatītas šeit par lielākajiem grauzējiem, jo augumā pārsniedz pat bebru. Tās ir arī lielākās dzeloņ­cūkas vispār: kaut gan pasaulē to sugu ir visai daudz, neviena tomēr augumā nespēj mēroties ar cekuloto dzeloņcūku. Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā vairā­kums dzeloņcūku dzīvo kokos, un Dienvidamerikas dzeloņcūkām pat ir tvērējastes, lai vieglāk būtu rāpaļāt pa kokiem. Pārējām Āfrikas un Āzijas dzeloņcūkām, kas ir samērā mazas un dzīvo uz zemes, ir pagaras astes, kam galā mīkstu dzeloņu pušķis — kā saru ota —, kuru tās satraukuma brīžos sparīgi žvadzina. Cekulotā dzeloņcūka, bez šaubām, ir ne tikai lielākā, bet arī reprezentatīvākā un skaistākā savas sugas pārstāve.

Drīz vien bija gatavs arī Delilas jaunais mājoklis, un tad pienāca lielā diena, kad mums vajadzēja viņu pārtransportēt no zooloģiskā dārza viena gala uz otru. Rūgta pieredze bija mūs mācījusi, ka nav vērts mēģināt Delilu iedzīt kastē. Viņa gluži vienkārši saslēja gaisā dzeloņus, sāka negantā niknumā urkšķēt un metās at­muguriski virsū visam, kas gadījās tuvumā, ar nere­dzētu izšķērdību bārstīdama dzeloņus veselām saujām. Viņai pietika pamanīt kasti, lai sāktu kā negudra stam­pāt ar kājām un žvadzināt dzeloņus. Bijām izdibi­nājuši, ka ir tikai viens veids, kā rīkoties ar Delilu: viņu izlaida ārā no krātiņa, un pēc tam divi slotām apbruņojušies cilvēki nesteidzīgi dzina viņu tālāk. De­lila dūšīgi devās uz priekšu kā muskuļaina, durstīga atlēte un, kamēr vien viņu vadīja pa līdzenu ceļu, šad un tad viegli piebikstot ar slotu, viņa varēja noiet labu gabalu.

So metodi nolēmām izmantot, lai pārvestu viņu uz jauno mitekli, un sākumā viss gāja itin labi. Delila raiti rikšoja pa galveno ceļu, un mēs abi ar Džere- miju slotām rokās nopakaļ. Laimīgi izdevās pagriezt dzeloņcūku ap stūri un ievadīt pagalmā, bet tad viņā pamodās aizdomas, ka viņa varbūt dara tieši to, ko mēs vēlamies. Juzdama, ka apdraudēts visas grauzēju cilts gods, Delila sāka joņot apkārt pagalmam kā cirka arē­nai, bet mēs ar Džeremiju — viņai pa pēdām. Tikko mēs, viņas vadīti, bijām sasnieguši pieklājīgu ātrumu, viņa piepeši apstājās un metās atpakajgaitā, tā ka mums vajadzēja lēkt sānis un izmantot slotas par aiz- sargieročiem. Jau pēc dažiem mirkļiem likās, ka mūsu ieroču koka daļās sadūries vairāk dzeloņu, nekā Delilai to jebkad bijis. Beidzot viņa tomēr no šīs spēles no­gura un bez turpmākiem izlēcieniem ļāva, lai aizdzenam viņu uz jauno krātiņu.

Jaunajā miteklī Delila laimīga un apmierināta no­dzīvoja trīs mēnešus, bet tad viņai uznāca vēlēšanās paceļot. Kādā spirgtā ziemas vakarā Delilai iešāvās prātā, ka plašajā pasaulē varbūt ir kaut kas tāds, kā nav viņas būrī, un tādēļ viņa, laizdama darbā lielos, līkos, dzeltenos zobus, izplēsa prāvu caurumu biezajā stiepļu pinumā, izspieda tam cauri masīvo rumpi un pazuda naktī. Gadījās, ka tieši tovakar biju aizgājis ciemos, tā ka visi nopelni lielajā operācijā «Dzeloņ­cūka» piekrīt Džonam.

Ap pusnakti māti pamodināja kāds auto, kas mežo­nīgi taurēja pagalmā zem viņas guļamistabas loga. Māte, izliekusies pa logu, ieraudzīja, ka atbraucis viens no mūsu tuvākajiem kaimiņiem, fermeris, kas dzīvo otr­pus kalna. Viņš mātei pastāstīja, ka pa viņa pagalmu staigājot kāds liels un, spriežot pēc rūcieniem, nikns zvērs. Vai mēs nevarot kaut ko darīt lietas labā? Māte, kurai piemīt īpašība allaž iedomāties visļaunāko, bija pārliecināta, ka izbēdzis Leo, un aizskrēja modināt Džonu. Džons pēc apraksta nosprieda, ka vainīgajai jābūt Delilai; aši paķēris slotu, viņš ielēca zooloģiskā, dārza mazajā kravas mašīnā un aizbrauca uz fermu. Tur priekšā, protams, bija Delila, kas, savā nodabā urkšķēdama un dzeloņus žvadzinādama, pastaigājās mēnesnīcā. Džons paskaidroja fermerim, ka vienīgā iespēja aizdabūt dzeloņcūku atpakaļ uz zooloģisko dārzu ir dzīt viņu pusjūdzes lielo ceļa gabalu ar slotu. Kaut gan fermerim šāda metode šķita visai dīvaina, viņš tomēr bija ar mieru aizbraukt atpakaļ mūsu ma­šīnu, ja Džons apņemtos tikt galā ar Delilu.

Tā Džons, ģērbies tikai pidžamā, sāka ar slotu dzīt rukšķošo, dzeloņus žvadzinošo Delilu pa šauro, mēnes­

nīcas apspīdēto ceļu uz māju pusi. Džons teica, ka ne­kad savā mūžā neesot juties tik muļķīgā stāvoklī, jo sastapis vairākas automašīnas ar vēlīniem braucējiem, un visi apturējuši automobiļus un izbrīnā pavērtām mu­tēm noskatījušies, kā pidžamā tērpies vīrietis ar slotu dzen pa ceļu nepārprotami protestējošu dzeloņcūku. Esmu pārliecināts, ka dažs labs no šiem braucējiem, mājās ticis, nozvērējās nekad vairs nedzert; galu galā neviens taču nav sagatavojies klusā, cienījamā apvidū nakts vidū satikt uz ceļa saniknotu dzeloņcūku un ār­kārtīgi uztrauktu vīrieti naktstērpā. Beidzot Džonam tomēr izdevās Delilu sveiku un veselu nogādāt mājās, kur viņš to, cūkai par lielu nepatikšanu, ieslodzīja ogļu pagrabā. Tam, kā viņš vēlāk paskaidroja, vismaz esot cementa klons un divas pēdas bie­zas granīta sienas, un, ja nu Delila spētu iz­lauzties ari no turienes, tad viņa brīvību nopelnījusi un viņš vairs nekustināšot ne pirkstu, lai viņai to atņemtu.

Mazliet vēlāk Delila mums sagādāja raizes gluži ci­tādā sakarā. Tā kā zooloģiskajam dārzam nepieciešama visāda veida reklāma un televīziju šai ziņā var uzskatīt par vienu no labākajiem popularizēšanas līdzekļiem, centos to izmantot, cik spēju. Kāds televīzijas režisors man reiz sacīja, ka būtu laimīgs cilvēks, ja varētu ga­tavot izrādi, kurā nedarbotos ne televīzijas diktors, ne profesionāli aktieri. Es viņa nostāju sapratu, bet viņš nezināja, ka var būt vēl kas daudz grūtāks nekā strā­dāt ar televīzijas diktoru un profesionāliem aktieriem. Viņš nekad nebija veidojis raidījumu ar savvaļas dzīv­niekiem un nezināja, ka salīdzinājumā ar šīm grūtībām visas diktoru un aktieru iedomas un untumi ir tīrais sīkums. Ja dzīvniekus grib parādīt televīzijas raidījumā, tie vai nu uzvedas tik drausmīgi, ka raidījuma beigās no jums ir palicis pāri viens vienīgs trīcošs nervu ka­mols, vai ari izturas tik priekšzīmīgi, ka nav programmā nemaz ko rādīt. Lai būtu kā būdams, režisors tikpat paliek zaudētājs, un, manuprāt, ikvienu, kas grib ķer­ties pie šāda pasākuma (es to saku visdziļākajā pārlie­cībā), draugiem jau laikus vajadzētu saudzīgi, bet bez ierunām nogādāt tuvākajā psihiatriskajā slimnīcā. Ja jūs ļausiet viņam raidījumu novadīt, viņš tikpat savas

gaitas beigs tur; pretējā gadījumā jūs būsiet vienīgi mazliet aizsteigušies priekšā notikumiem.

Viena no pirmajām programmām, ko iestudēju, bija veltīta primātiem, mūsu pērtiķu saimei, ar kuru mūsu zooloģiskais dārzs pamatoti lepojās. Pirmo reizi man radās iespēja parādīt milzīgajam Britānijas televīzijas skatītāju pulkam visu kolekciju — sākot ar sīciņajiem, lielacainajiem bušbēbijiem, turpinot ar lori un citiem Jaunās un Vecās pasaules pērtiķu sugu pārstāvjiem, līdz gorillām un šimpanzēm —, nobeigumā demonstrē­jot Homo sapiens manā personā. Nejutu ne mazāko bažu: visi pērtiķi bija ārkārtīgi rāmi un piejaucēti, buš­bēbiji atradīsies būros ar stikla frontālo sienu, lori tiks novietoti uz vertikāliem zariem, kur tie, skaidri zināju, saritināsies un gulēs, līdz es tos demonstrējuma laikā pamodināšu. Vismaz tā visam vajadzēja norisēt, taču diemžēl es nebiju apsvēris, kādu iespaidu uz dzīvniekiem atstās cejojums, jo Džersijas sala atrodas vienas stun­das lidojumā no Bristoles, kur bija jānotiek ierakstam. Kamēr dzīvnieki tika pārvietoti no krātiņiem kastēs, lidmašīnā aizvesti līdz Bristolei un nogādāti uz viņiem atvēlēto aktieru ģērbtuvi, viņi bija kļuvuši puslīdz his­tēriski. Es arī.

Tuvojās brīdis, kad bija jāsāk mēģinājums, un visus pērtiķus vajadzēja izvest no cejojuma būriem, aplikt viņiem jostas, pie kurām bija piestiprinātas saites ve­šanai, un pa vienam piesiet atsevišķos steliņģos minia­tūrai kūtij līdzīgā telpā. Pērtiķiem, kas allaž bija rāmi, loti mierīgi un uzvedīgi, ieraugot šo kūti, uznāca ko­lektīva nervu lēkme. Tie ķērca, tie koda, tie plosījās; viens pārrāva savu saiti un pazuda aiz augstas deko­rāciju kaudzes, no kurienes to, pilnā rīklē brēcošu un zirnekju tīkliem nojaukušos, izdevās izvilkt tikai pēc pusstundas ilga grūta cīniņa. Mēģinājums jau bija no­kavēts par piecpadsmit minūtēm. Beidzot visi pērtiķi bija iekārtoti savās vietās un cik necik nomierināti. At­vainojos režisoram un apgalvoju, ka tūdaļ "viss būs kārtībā, atlika vairs vienīgi iesēdināt lori paredzētajos zaros, un tas ar šādiem letarģiskiem radījumiem ir pa­veicams vienā mirklī. Atvērām būra durtiņas, domā­dami, ka vajadzēs vilkt ārā pusaizmigušus lori, bot tie abi izdrāzās mums pretī kā sacīkšu zirgi, nikni zibsnī- gām acīm, sašutumā draudēdami kaķa balsī. Iekams kāds paspēja ko jēdzīgu uzsākt, tie jau bija nošļukuši lejā pa koku stumbriem un plaši ieplestām mutēm un acīm aizbrāzās pa studiju kā viesulis. Operatori vienā mirklī pašķīda uz visām pusēm, tikai daži visdrosmī­gākie palika un izmantoja par ieročiem saritinātas avīžu lapas, lai abi bēgļi, tāpat kā pirmītējais, nepa­zustu dekorācijās. Pēc ilgas noņemšanās mums beidzot izdevās iesprostot lori atpakaļ būros, un dekorāciju darbnīcai nekavējoties tika dots rīkojums piestiprināt katra stumbra apakšējā galā kartona konusu tā, lai dzīvnieki netiktu uz grīdas. Mēģinājums bija nokavēts jau par veselu stundu. Pēdīgi varējām sākt, bet es pa to laiku biju kļuvis tik nervozs, ka viss gāja greizi vien; aizmirsu savu tekstu, lielāko daļu dzīvnieku no­saucu aplamos vārdos; pie mazākā troksnīša lēcu vai no ādas ārā, jo baidījos, ka atkal kāds ir izmucis; un, visbeidzot, lai sniegums būtu pilnīgs, šimpanze Lulu turpat man klēpī skaļi palaida bagātīgu urīna strūklu, pati izrādīdama dzīvu interesi par savu varoņdarbu. Kad devāmies ieturēt lenču, mums zem acīm bija zili loki, mūs mocīja mežonīgas galvas sāpes un ļaunas priekšnojautas. Režisors ar greizu smaidu centās ap­galvot, ka viss norisēšot labi, un es, ēzdams kaut ko, kas man likās garšojam pēc ceptām zāģskaidām, vi­ņam piekritu. Devāmies atpakaļ uz studiju, lai sāktu ierakstu.

Kaut kāda man nezināma iemesla dēļ montēt televī­zijas ierakstus iznākot pārāk dārgi vai pārāk kompli­cēti. Tādēļ viss ir gluži kā tiešā pārraidē: katra kļūda paliek ierakstā. Tas, protams, nepalīdz stiprināt paš­pārliecību; ja jāuzstājas kopā ar veselu baru tādu sve­šos apstākļos nonākušu, satrauktu dzīvnieku, kādi bija mani pērtiķi, cilvēkam jau pirms uzņemšanas sākuma nosirmo deniņi. Iedegās sarkana uguntiņa, valdīdams drebošās rokas, dziļi ievilku elpu, izmocīju vāru smaidu uz kameras pusi, it kā-es to mīlētu kā miesīgu māsu, un sāku. Man par brīnumu, pērtiķi uzvedās priekšzī­mīgi. Sāku jau justies drošāk. Bušbēbiji bija brīnišķīgi, un manī atausa sīks cerības stariņš. Nonācām līdz lori, un tie bija lieliski. Balss man vairs nedrebēja, pašam likās, ka tā skan noteikti, vīrišķīgi, autoritatīvi. Jutos savā elementā. Un tieši tajā brīdī, kad es ar entuziasmu sāku izklāstīt poto pašaizsardzības refleksus, — ticat vai neticat — pie manis pienāca studijas direktors un paziņoja, ka uzņemšanas ierīcē kaut kas sabojājies un mums viss jāsāk no jauna.

Pēc šādiem piedzīvojumiem, protams, tikai vājprā­tīgais riskēs uzstāties televīzijā vēlreiz. Bet es uzstājos vēl piecas reizes. Jāatzīst gan, ka šīs pārējās piecas vairs nebija tik nogurdinošas kā raidījums par pērti­ķiem, tomēr daži efektīgākie brīži vēl joprojām saglabā­jušies man atmiņā, jo reizēm es naktīs kliegdams pa­mostos un Džekijai mani jāmierina. Atceros, piemēram, atgadījumu ar putniem. Biju iecerējis aizvest uz stu­diju iespējami daudzu sugu putnus un parādīt, kā katra knābis piemērots putna dzīves veidam. Par «zvaigznēm» bija izraudzīti divi, kuri klausīja komandām. Viens no tiem bija kalnu kovārnis Dingls. Sis vārnu dzimtas pārstāvis mūsu dienās Lielbritānijā sastopams ļoti reti, un mēs bijām priecīgi, ka mums tāds pieder. Siem put­niem ir pavisam melns spalvojums, bet sarkanas kājas un srarš, līks, sarkans knābis. Dingls bija audzis pie cilvēkiem un pilnīgi piejaucēts. Otra «zvaigzne» bija kakadu, kuru viņa iepriekšējais saimnieks ārkārtīgas oriģiralitātes uzplūdā bija nosaucis par Kokiju. Sis kakadu pēc komandas, skali iekliegdamies, izpleta lie­lisko cekulu — varens skats. Pārējiem putniem, kas piedalījās raidījumā, nebija jādara nekas: tiem tikai vajadzēja sēdēt savās vietās kā dzīviem eksponātiem. Mana vienīgā problēma bija Dingls un Kokijs, bet tiem abiem es pilnīgi uzticējos.

Raidījumam vajadzēja sākties šādi: es stāvu, Dingls tup man uz rokas, un es stāstu par viņu. Mēģinājuma laikā viss izdevās teicami, jo Dingls, ja vien tam pa- leskā galvu, iegrimst transam līdzīgā stāvoklī un sa­stingst. Taču, kad vajadzēja sākt ierakstu, Dinglam pēkšņi šķita, ka nu jau diezgan ieskāts, un tieši tajā brīdī, kad iedegās sarkanā gaisma, viņš oacēlās spār­nos un nometās uz studijas griestu sijas. Pagāja vesela stunda, līdz ar kāpņu un gardumu — miltu tārpu, gaJas un siera (tas viņam ārkārtīgi garšo) — palīdzību izde­vās Dinglu nomānīt lejā; pēc tam viņš uzvedās nevai­nojami — notupēja man uz rokas kā izbāzenis. Viss gāja jauki, kamēr nonācām pie Kokija. Es pieļāvu kļūdu, pastāstīdams skatītājiem, kas tagad notiks; pār­raidēs ar dzīvniekiem to nekad nedrīkst darīt. Pieci miljoni skatītāju nepacietīgi gaidīja, ka Kokijs papletīs cekulu un iekliegsies, un es izmisīgi centos viņu pārlie­cināt, lai to ari izdara. Aizritēja piecas mokpilnas mi­nūtes, bet Kokijs sēdēja savā laktā nekustīgs kā mu­zeja eksponāts. Kad izmisis beidzot pagriezos, lai dotos pie nākamā putna, Kokijs izrieza cekulu un zobgalīgi iebrēcās.

Sis tas atgadījās arī rāpuļiem veltītajā raidījumā. Te es jutu drošāku pamatu zem kājām, jo rāpuļi, kā zi­nāms, ir miegaini radījumi un nekādus sarežģījumus neizraisa. Un tomēr šis raidījums man izvērtās par tīrām mocībām. Biju saslimis ar gripu un studijā varēju ierasties, tikai pateicoties savam ārstam, kas mani bija piesūknējis ar dažādām nejaucībām, lai es spētu vaja­dzīgo laiku noturēties uz kājām. Taču, ja nervozējat — un es nervozēju vienmēr — un galva jums no daudza­jām antibiotikām dūc kā bišu strops, tad televīzijas skatītājiem drīz sāks likties, ka viņi noskatās aizvēstu­risku mēmo filmu. Pirmā mēģinājuma laikā operatori saprata, ka esmu slims un saspīlētā noskaņojumā, tādēļ pārtraukumā viņi pa kārtai iespieda mani kādā kaktā un centās uzmundrināt, taču ar gaužām niecīgiem pa­nākumiem vai pat gluži veltīgi. Sākās otrais mēģinā­jums, bet es jutos vēl nelādzīgāk. Aēīmredzot kaut ko vajadzēja darīt, un kādam bija pieticis atjautas atrast īsto glābiņu. Stāstīdams par bruņurupuču dzimtu, pie­minēju, ka dzīvnieka skelets ir it kā iemetināts bruņās. Lai to uzskatāmi parādītu, biju paņēmis līdzi ļoti skais­tas bruņas un skeletu. Bruņu apakšējā daļa bija pie­stiprināta ar eņģītēm kā durvis, un, paverot tās, atklā­jās visi bruņurupuča anatomijas noslēpumi. Pēc īsa ievada par bruņurupuču dzimtu atvēru bruņas un, sev par lielu pārsteigumu, ieraudzīju kartona strēmeli, uz kuras ar iespiedburtiem rūpīgi uzrakstīts: «BRĪVU VIETU NAV». Pagāja vairākas minūtes, iekams studijā atkal iestājās klusums, bet es tagad jutos daudz labāk, un mēģinājums tālāk ritēja pavisam raiti.

Kādā pārraidē vajadzēja piedalīties arī Delilai. Man šķita, ka viņa noderētu par labu paraugu tam, kā dzīvnieks spēj aizsargāties, un Delila tiešām to node­monstrēja visā pilnībā. Kad gribējām viņu ievietot kastē, viņa, atpakaļ kāpdamās, mežonīgi metās virsū gan mums, gan kastei un sadūra dzeloņus gan mūsu kājās, gan kastes sienās, gan slotās. Viņa urkšķēja, rēca un žvadzināja dzeloņus visu ceļu līdz Bristolei, un televīzijas strādnieki, kas, mums studijā atbraucot, kasti saņēma, labu laiku bija pārliecināti, ka esmu atvedis līdzi pieaugušu leopardu. Studijā mums vajadzēja De­lilu pārvietot no ceļojuma kastes īpašā krātiņā, kas bija pagatavots speciāli viņai. Sajā darbā pagāja pusstunda, un Delila sadūra studijas dekorācijās tik daudz dze­loņu, ka man šķita, savā televīzijas debijā viņai vaja­dzēs uzstāties gluži kailai. Taču uzņemšanas laikā viņa, man par lielu pārsteigumu, uzvedās lieliski un darīja visu, ko no viņas vēlējos: nikni rēca, stampājās ar kā­jām un žvadzināja dzeloņus kā kastaņetes, — it kā būtu dzimusi televīzijas zvaigzne. Raidījuma beigās mani modās pret Delilu it siltas jūtas un sāka jau lik­ties, ka esmu bijis par viņu aplamos ieskatos. Bet tad pienāca brīdis, kad mums vajadzēja viņu pārvietot no studijas krātiņa atpakaļ ceļojuma kastē. Mēs, astoņi cilvēki, nomocījāmies trlsceturtdaļstundas. Vienam ska­tuves strādniekam ass pīķis iedūrās kāju ikros, tika ne­glābjami sabojātas divas butaforijas, un viss paviljons bija piedurstīts pilns ar dzeloņiem, it kā mēs tur būtu atsituši indiāņu uzbrukumu. Jutos patiesi laimīgs, kad beidzot mana kailā Delila bija atpakaļ zooloģiskajā dārzā pati savā krātiņā.

Šķiet, ka briesmīgi notikumi saglabājas atmiņā daudz dzīvāk nekā patīkami atgadījumi, tādēļ arī es atceros visas televīzijas pārraides, kurās esmu piedalījies ar dzīvniekiem, — kā mēdz atcerēties nelaimes gadījumu sēriju. Taču vienu notikumu glabāju atmiņā ar lielu patiku. BBC [1] bija uzaicinājusi piedalīties raidījumā mūsu jauno gorillu N'Pongo. Sabiedrība pat atsūtīja (nepiedzīvota augstsirdība!) mazu lidmašīnu, lai nogā­dātu mūs Bristolē. Bija atsūtīts līdzi arī operators, kam vajadzēja uzņemt ceļojumu filmā, — bikls vīriņš, kurš atzinās, ka viņam ļoti nepatīkot lidot, jo gaisā kjūstot nelaba dūša. Kad pacēlāmies, laiks bija jauks un sau­lains, taču tūliņ pēc tam ienirām melnā mākonī, kurā bija neskaitāmas gaisa bedres. N'Pongo, atgāzies sē­deklī kā daudz pieredzējis ceļotājs, priecājās par visu. Viņš labprāt nograuza sešus pamatīgus graudus augļu cukura (lai pārvarētu dūkoņu ausīs), ar lielu interesi raudzījās ārā pa logu un, tiklīdz sākās gaisa bedres, paņēma vienu no zināmajiem papīra maisiņiem un uz­bāza to galvā. Nabaga kinooperators, cenzdamies uz­ņemt filmā N'Pongo izdarības, pamazām kļuva aizvien zaļāks, bet skats, kad gorilla uzmauca galvā maisiņu, izraisīja viņā graujošas asociācijas, un, steigšus sa­meklējis otru maisiņu, viņš to izmantoja nolūkam, kā­dam tas arī paredzēts.