Pēdas

MEDĪBAS

MEDĪBAS

To pauguru gravas viņā pusē ve­cos laikos dēvēja par Suņu Kaulu kalniņu, jo tur vilki ēduši noķertos suņus.

Vecu ļaužu teika

Divas stundas pēc gaismas svīda tālajā piepurva vērī atskanēja pirmais taures pūtiens, un mednieki plašā gā­jienā sāka virzīties no krasta ziemeļu silainēm uz Bebru slīkšņas pusi. Ķēde sniedzās no purva malas līdz smilšu pauguriem un zāļu Mades mājām. Jāja cits no cita četr­simt soļu atstatumā. Starp jātniekiem krūmus izokšķe­rēja suņi, gādādami, lai neviena lielāka dzīva radība bez ziņas neizkļūtu cauri dzinēju ierindai.

Pieci mednieki novietojās silavas otrā galā starp Bebru slīkšņu un Pauru Anša mājām. Lai medījums ne­aizietu pāri zemnieku laukiem, meža malā troksni tai­sīja paši zemnieki, kas atsacījās iet biezoknī par dzinē­jiem. Viņi bija bruņoti ar klabekļiem, dakšām un ska­ļām balsīm. Purva klajumu novēroja Volfs, kas jāja gar pašu purva malu. Viņa pienākums bija dot ziņu par katru vilku, kas apiet mednieku ķēdi pa staigno kla­jumu. Lai gan ceļš gar dūņekli šķita pats īsākais, šo uz­devumu izpildīt nenācās viegli, jo ne visās vietās dum- brājs bija pārskatāms. Šķēršļi mednieku spieda līkumot, lauzties cauri brikšņiem un apiet slīkšņu atzarus.

Felsbergs nezināja, vai ielenktajā meža daļā šobrīd vilki atrodas, bet ļoti vēlējās, lai mednieki, drūmo bie­zokni pārstaigādami, izkliedētu tā baismas, noņemtu si- lavai noslēpuma plīvuru, tāpēc pirmo gājienu grieza pret Vilka tupekli un Egļu kalnu. Turklāt šis bija vie­nīgais Vilkaču sila stūris, kas saskārās tikai ar Briņķu muižas laukiem, tāpēc skaitījās neapstrīdams viņa īpa­šums.

Drīz pēc medību sākuma atskanēja pirmais šāviens. Savēja taure tūlīt pavēstīja par notikušo: medījums iz­gājis cauri mednieku ķēdei. Pūtiens atkārtojās veselas četras reizes pēc kārtas un liecināja, ka redzēti četri zvēri. Medību vecākais, to uzzinājis, deva pavēli ap­stāties. Pēc brīža no tās puses, kur bija atskanējis šā­viens, pretī nāca uzstājīga atbilde:

«Uz priekšu, brašie strēlnieki!»

Morī piejāja pie tuvākajiem posteņiem apspriesties. Varēja gadīties, ka šāvējs aizmirsis pareizo taures va­lodu un nu maldina biedrus, aicinādams uz priekšu, kad medījums jau izskrējis no masta un tālāka dzīšana vel­tīga. Pa ķēdi nosūtīja jautājumu:

«Tī-tī-tā? Ko darīsim?»

Un atkal no šāvēja puses nāca uzstājīga atbilde:

«Uz priekšu, brašie strēlnieki!»

Pēc brītiņa', acīmredzot lai medību vecākais nešaubī­tos par mednieka taures valodas zināšanām, atnāca vēsts:

«Priekšā bīstams zvērs!»

Morī grozīja galvu aiz brīnumiem. Kā tas varēja no­tikt? Četri medījumi izgājuši caur ķēdi, bet priekšā vēl bīstams zvērs. Tīrā mistika. Vai Felsbergs jau brokastīs būtu kādu pacienājis no savas vīna mucas?

Morī tīši nedaudz atpalika. Un pēkšņi parāva pavadu. Sastinga. Krūmos tālumā kustējās pelēks zvērs. Pēc brīža suns Botejs īsi noķaukstējās un apklusa. Medību vecākais jāja turp. Nāsīs iesitās vilka asā smaka. Jā, tur jau rindojās pēdas. Tālāk pletās savāds plankums. It kā sniegā kāds būtu vāļājies. Suņa pēdas pazuda.

— Botej! Botej! — mednieks sauca. Pēc tam iesvil­pās. Suns nerādījās.

Vilka pēdas paslēpās jaunaudzes biezoknī. Mednie­kam šķita, ka tur atkal nozib kaut kas pelēks.

— Botej! Botej!

Suns nenāca. Eglājā viedās tikai vilka minums. Lie­las ķepas. Pēkšņi blakus zvēra pēdām sniegā pamirdzēja sārta asins lāsīte. Vai vilks būtu ievainots?

«Surp, kaimiņi! Surp!» Morī taurēja.

Kaimiņi bija krietni pavirzījušies uz priekšu. Viņi no tālienes atbildēja, ka tauri dzirdējuši. Tajā pašā laikā pa ķēdi no purva malas nāca otra ziņa:

«Divi izgāja cauri! Tu-tū! Tu-tū!»

Pēc tam nāca nesaprotams taurējumsi

«Tū-tu! Tū-tu!»

Morī nezināja neviena medību skaņu raksta, kuram sastāvā būtu «tū-tu». Ko pauž šis jocīgais «tū-tu»? Neko nevarēja saprast. «Kas tās par aplamībām?» mednieks prātoja. «Taurē, kā prātā jukuši. Vai varētu būt, ka mežā nepareizi atskan? Kur tas dzirdēts?»

Taure nodziedāja vēlreiz, un pieredzējušais mednieks pēkšņi attapa, ka ziņa tiek spēlēta otrādi. Nevis «tu-tū», kas nozīmēja «pazuda», bet «tū-tu» — kaut kas pretējs pazušanai. Tātad zvēri acīmredzot izgājuši ķēdei cauri no mugurpuses. Droši vien arī pirmais pūtiens par četru zvēru iziešanu cauri ķēdei nozīmēja to pašu, jo mirkli vēlāk taču taurēja; «Priekšā bīstams zvērs!»

No šāda atklājuma medību vecākajam vieglāk ne­kļuva. Pats velns nesaprastu, kāpēc sešiem vilkiem būtu tīšā prātā jālien iekšā mednieku murdā.

Pēkšņi tuvējos krūmos atskanēja šāviens,

— Kas noticis? — Morī taurēja un iecirta piešus zir­gam sānos. Biezokņa malā zemē gulēja pelēks maišelis. Nē! Tas bija Botejs. Morī aplaida visriņķī skatienu. Aiz egles blakus savam zirgam stāvēja Šomans un mierīgi lādēja šauteni. Morī niknumā saknieba lūpas. Suns bija beigts, par to nevarēja būt šaubu. «Kas to nonāvējis?» Morī domāja. Šomans ar vienu lūpu kaktiņu vīpsnāja. Morī aplūkoja pēdas un atviegloti nopūtās: Boteju, acīmredzot jau nokostu, bija nesis vilks uz muguras, jo suņa pēdu nemanīja,

— Te ir īsta vilku audzētava, — Šomans drūmi teica. •— Ja mans zirgs nekrācis, es tam nešķīstenim būtu pa­gājis garām desmit soļu attālumā.

— Trāpīji? :

—- Spalvas pajuka.

Viņi iesprauda kokā zīmi un devās pa vilka pēdām tālāk meža biezoknī, iepriekš notaurējuši!

«Visi savās vietās!»

Pēc brīža no purva malas pienāca vēsts:

«Suns pazuda!»

Morī no savas puses vēl vienu suni pielika klāt un pūta taurē:

«Divi suņi tu-tū!»

Nu jau septiņi vilki atradās mednieku loka iekšpusē. Nedzirdēts gadījums! Morī labprāt par to šobrīd paru­

nātu ar Franci, kurš daudzkārt bija medījis pelēkos zvērus, bet Francis jāja trīs vīrus tālāk un tauri nelie­toja, tālab nebija atrodams.

Mednieku ķēde pamazām šķobījās. Traucēja mazie purviņi un grūti caurjājamie biezokņi. Pieauga satrau­kums. Taures šad tad atgādināja, ka priekšā joprojām septiņi zvēri. Viens no tiem ievainots.

Meža otrā malā arī atskanēja tāli blīkšķi. Tauri tik tālu nevarēja dzirdēt, tāpēc tikai vakarā pārējie uzzi­nāja, ka tur šauti ne vilki, bet no meža bēgošas stirnas.

Pēc brīža Morī izdzirda vēl vienu šāvienu apmēram pūces brēciena attālumā un pēc tam šaušalīgu vīrieša izbaiļu kliedzienu. Uz brīdi kliedziens apklusa, tad at­kal atskanēja no jauna. Brakšķēja zari, uz sasalušās ze­mes dunēja ātri skrejošu zirgu pakavi. Pakavu duna at­tālinājās un izzuda tālumā. Iestājās klusums. Kļuva ne­omulīgi. Mežs smagi šalca. Egļu zaros čiepstēja kaut kādi mazi putniņi. Čakstināja vāvere. Žadzināja žagata. Ceļu šķērsoja četru izklaidus skrejošu vilku pēdas. Morī lēni jāja pa tām, gaidīdams taures skaņas, kas vēstītu par notikušo. Bet taures klusēja.

— Kas notika? — medību vecākais taurēja, bet nesa­ņēma nekādas atbildes. Beidzot izdzirda balsi no krū­miem saucam:

— Ej, cilvēk! Ja tev vēl ir zirgs, tad steidzīgi jāj šurp! Te guļ viens ievainots.

Kliedzējs bija Francis. Mednieka seja sārtojās sīkās brūcēs. Asinis sūcās gan no pieres, gan no vaigiem. Lāsmoja no zoda. Baltās, skaistās kažokvestes apkakle bija nosmērēta brūna, rokas notašķītas, jakas piedurkne pārplēsta.

— Ko brīnies? Jāj tuvāk! — Francis nikni uzkliedza.

Tāds uzbļāviens, bez šaubām, bija apvainojošs, tomēr

medību vecākais nekavējoties paklausīja. Divsimt soļu uz meža pusi zem egles, Franča apmetnī ietīts, gulēja Dormuižas kungs. Pie labās auss tam vaigu rotāja liels zilums, seja bija miroņbāla, acis aizvērtas. Kā redzams, vīrs bija bez samaņas.

Medību vecākais nekavējoties notaurēja medību at­saukšanu. Viņam neatbildēja neviena taure. Mežs vis­apkārt šķita izmiris, un Morī taurēja vēlreiz, bet atbildi nesaņēma, it kā starp viņiem un pārējiem būtu nolai­dies burvju priekškars.

— Kāpēc mednieki klusē? — viņš jautāja Francim, kas bažīgi vēroja Dormuižas kungu. Francis vienaldzīgi paraustīja plecus.

Īstenībā daži mednieki dzirdēja un atsaucās, bet, tā kā viņi bija iegājuši meža dziļumā, starpā atradās divas stāvas pakalnu rindas, kas aizturēja skaņu. No Melno lauku puses uz mežu bija dzirdams labāk nekā pretējā virzienā, jo tur atbalsoja stāvās kraujas.

Dormuižas kungam, kā vēlāk noskaidrojās, bija uz­brukusi apmācītā vilcene Ģertrūde un vēl divi vilki. Dormuižas kungs zvērus pamanīja vēlu, kad zirgs sāka krākt un metās krūmos. Mednieks paspēja, izšaut, bet zirga trakošanas dēļ netrāpīja, lai gan vilks atradās tuvu. Pēc mirkļa pirmais vilks uzlēca jātniekam aiz mu­guras. Zirgs drāzās uz priekšu mežonīgos aulekšos. Jāt­nieks lūkoja griezt kumeļu uz klajuma pusi, bet taisni tur priekšā izskrēja divi citi vilki. Dūkainais cirtās at­pakaļ. Mednieks pārbīlī sāka kliegt, palaida pavadu un mēģināja ar plintes stobru -nogrūst nešķīsteni no zirga. Vilku gan nogrūda, bet tas neatkāpās no upura, lūkoja uzlēkt vēlreiz. Tad pēkšņi nāca apdullinošs trieciens ar kādu zaru vai koka stumbru pa galvu. Viņš izkrita no sedliem, vēlreiz sāpīgi triekdamies ar pakausi pret sa­salušo zemi, un zaudēja samaņu.

Francis laikus pamanīja vilkus. Sekoja tiem pēdu pēdā. Pēc Dormuižas kunga nokrišanas izšāva uz trako vilku. Tas tūlīt novēlās zemē beigts. Francis gribēja zirgu apturēt, bet nespēja, jo izrādījās, ka arī viņa ku­meļu dzen zvēri. Tad mednieks lūkoja, sēdēdams zirgā, uzlādēt plinti, bet tas neizdevās. Bēris ieauļoja sīkegļu biezoknī, smalkie zari iecirtās sejā un izrāva jātnieku no sedliem. Zirgs aizdrāzās tālāk viens, zemi dimdinā­dams un zarus lauzdams. Uztrausies kājās, Francis vis­pirms uzlādēja šaujamo un tad pa pēdām devās atpa­kaļ dižmežā, kur atrada sniegā guļošo Dormuižas kungu. Turpat netālu asiņu peļķē mirka nošautā vilcene. Te stāvēdams, viņš izdzirda Morī tuvošanos.

Vēlreiz notaurējis atkāpšanās signālu, Morī kopā ar Franci uzcēla zirgam mugurā Dormuižas kungu un lē­nos soļos kleberēja uz māju pusi. Zemnieki, kas tīruma malā sita klabekļus, viņiem pastāstīja, ka pirms brīža no meža izauļojusi dūka ķēve ar asiņainiem sāniem un aizlēkusi pāri kalnam. Pēc pazīmēm tas bija nevis Franča, bet gan Dormuižas kunga kumeļš.

Morī norīkoja zemniekus aizgādāt Franci kopā ar grūti cietušo uz muižu, bet pats atgriezās silā. Viņš vēl­reiz aplūkoja nošauto vilku un iesprauda zaros krāsai­nus karodziņus, lai, atpakaļ nākot, varētu medījumu at­rast.

Kad viņš uzjāja pirmajā stāvajā pakalnā, meža dzi­ļumā atskanēja baigas gaudas. Šķiet, tur gaudoja liels suns. Pēc mirkļa norībēja šāviens.

«Kas noticis?» medību vecākais taurēja no pilnas krūts. Satraukts gaidīja atbildi.

Pēc brīža tālumā atskanēja taures pūtiens, kas neko jauhu nevēstīja, tikai vēlreiz atkārtoja jautājumu: kas noticis? Morī saknieba lūpas. «Tā varēja gaudot vienīgi Volfa suns,» viņš bažīgi domāja. «Kāpēc Volfs klusē?» It kā no krēslainiem tālumiem nākdams, viņam ausīs ieskanējās dīvainais nosaukums «Vilkaču sils». Morī dziļi ievilka elpu un taurēja vēlreiz. Slaidajās egļu ga­lotnēs skaņas šalkdamas sakrustojās un aizviļņojās gai­sos. Šķita, ka koki smagi nopūšas. No tuvējiem zariem nobira sīkas sniega šķipsnas, egļu galotnēs iedziedājās savādi putnēni. Klusums.

Pēc minūtēm trim tālumā vientuļa taure atkal atkār­toja jautājumu un piebilda: «Suns tu-tū.» Morī taurēja signālu: «Pie manis!» Tālā taure tūlīt atsaucās. Morī ne­daudz nomierinājās, gaidīja. Pēc visa spriežot, šim taur- manim, ja tas nebija pats Volfs, vajadzēja zināt, kāpēc kauca lielais suns un kālab Volfs neatbild, jo gaudas un šāviens skanēja tieši tajā meža nostūrī.

Saule ieslēpās melnā mākonī. Mežs satumsa. Medību vecākais uzjāja pakalnā un vēlreiz notaurēja pulcēša­nās signālu. Tālumā atsaucās divas taures, trešā jau noskanēja pavisam tuvu.

Pirmais atjāja Hermanis Hols, Volfa kaimiņš. Viņa kalsnā, vasaras raibumiem klātā seja bija saspringta un izskatījās tāda kā nobālusi.

— Kur Volfs? — Morī jautāja.

— Nezinu. Man pašam pazuda suns. Kā zemē iekrita. Nesaprotu… — Hols taisnojās.

Morī viņu vērīgi nolūkoja.

— Kas gaudoja?

— Volfa Maksis, šķiet. Kas tam lielajam teļam varētu kaitēt? Nesaprotu.

Morī vēlreiz vērīgi nopētīja medībp biedru.

— Kāpēc Volfs neatsaucās?

— Nezinu. Viņš ne jau pirmo reizi klusē. Baidās iz­tramdīt medījumu vai ko citu. Maksis gaudoja aiz nik­numa. To varēja saprast pēc balss. Vai jūs nedzirdējāt?

— No tāluma nevar neko saprast, — vecākais izvai­rīgi attrauca.

Piejāja vēl divi mednieki.

Viens no viņiem arī bija dzirdējis kaucam Volfa Maksi un šāvienu, bet vairāk neko nezināja.

Hols, juzdams Morī neuzticību, piejāja viņam tuvāk un teica:

— Suns pārrikšoja pāri strautam, uzskrēja pakalnā un atpakaļ vairs neatgriezās. Aizjāju turp, paskatījos, pasvilpu. Klusums un miers. Starp koku stumbriem tā­lumā varēja redzēt tīreli. Bēdīga pasaule.

Morī klusēdams klausījās.

Atjāja vēl divi mednieki. Tie par vilkiem nebija dzir­dējuši, brīnījās, kāpēc citi tik karsti taurējuši. Vai jo­kojušies, vai pa īstam vilki manīti. Morī bažas par Vclfu viņiem šķita gaužām pārspīlētas.

— Cik mežu šis vīrs izjādelējis, — viņi smējās. — Pa­šam velnam uz muguras krustu piesitīs. Jājam mājās nogaršot Felsberga apsolīto vīnu. Nav ko biezoknī tupēt.

— Vai tur bija vilku pēdas? — Morī pēkšņi atkal pievērsās Holam.

Hols sarauca pieri.

— Šur tur redzēju.

— Tu domā, ka šāva pats Volfs?

Hols pavīpsnāja.

— Kas tad vēl tur varētu šaut? — viņš ironiski at- vaicāja.

Morī saknieba lūpas. Domāja: «Tā jau laikam būs. Lai cik nesimpātisks šis Hols, nedrīkst taču tikai tāpēc turēt viņu aizdomās par… nelaimes tīšu slēpšanu. Ti­camāk, ka Volfs, tāpat kā Francis, mīlēdams darboties savrup no citiem, šobrīd mežā dīrā medījumu, par tauri nelikdamies ne zinis.»

Kad Morī paziņoja lēmumu doties mājup, nevis dzī­ties atpakaļ egļu vēra mēmumā, Hols atviegloti uzel­poja. Kaut kā kaitēt Volfam viņam, protams, nenāca

ne prātā, bet sirdsapziņa tomēr nebija īsti tīra. Pie gra­vas jutekļi viņu brīdināja, ka tālāk biezoknī draud briesmas. Vecākajam viņš to neteica, tāpat nesacīja, ka gravas viņējā krastā bija pamanījis ne vien vilku, bet arī auļos skrejoša zirga pēdas, kas veda muklāja vir­zienā. Saprast varēja daudzās vilku zīmes — bet ko no­zīmēja zaļās gļotas uzkalnā? Tālāk Hols nejāja ne tā­pēc, ka būtu zudušas cerības noskaidrot Volfa atrašanās vietu, bet gan tāpēc, ka viņu pēkšņi sagrāba dīvainas, neizskaidrojamas bailes, it kā no katras krūmu skup- sņas tūlīt uzglūnētu nāve. Medību vadītāja jautājošā taure viņu pavēloši dzina uz priekšu, bet bailes attu­rēja. Mednieks ilgi stāvēja uzkalnā starp divām lielām eglēm, kad ar atvieglojumu izdzirda Morī aicinājumu doties pie viņa. Hols tūlīt atsaucās.

Morī pašreizējā iztaujāšana Holu nervozēja. Viņš ne­drīkstēja teikt visu patiesību, lai citu acīs neapkaunotu savu godprātīga muižnieka vārdu, neizpelnītos pārme­tumu par gļēvo atkāpšanos,

Mēģinādams izkliedēt šaubas un aizdomas, Hols vēl­reiz piejāja blakus francūzim un teica:

— Mans suns pazuda, it kā zemē būtu iegrimis.

— Un tu pat nepaskatījies, kur viņš palicis? — Morī indīgi jautāja.

Hols grasījās kaut ko atbildēt, lai sevi attaisnotu, klusībā lādēdamies, ka sācis atkal šo muļķīgo, slideno sarunu ar medību vecāko, te pēkšņi aizmugurē drasējo­šais jātnieks skaļi iesaucās:

— Apstājieties! Tur kāds auļo.

Patiešām, kļuva arvien skaidrāk dzirdami zirga soļi un zaru brakšķi. Troksnis strauji tuvojās. Sārta vakara saule, atbrīvojusies no melnā mākoņa, meta silā spožus, trīsošus plankumus. Jātnieks drāzās garām mednieku pulciņam divsimt vai trīssimt soļu attālumā. Daži re­dzēja kaut ko zibam, citi neko nemanīja. Tikai auļu dipa un lūstošu zaru troksnis aizšalca kā vētras brā­ziens.

— Volfs?

— Volf! Kur tu skrien? — cits skaļi sauca. — Eu!

Nekādas atbildes.

Zirgi kļuva tramīgi, grūdās cits citam virsū. Kāds iesāka skriet. Pārējie auļoja līdzi.

— Turiet kumeļus! — Mori sauca. — Vai neredzat, ka medījums nāk?

Patiešām — pa krūmiem zagās vilki, viegli un lokani kā meža gari. Kumeļi diemžēl vairs neklausīja jātnie­kiem. Vīri no savām ugunsnūjām blieza uz abām pu­sēm, ka dūmi vien kūpēja, bet raustīgā jājiena dēļ ne- speja trāpīt. Morī saniknojās, grasījās lēkt no zirga, lai varētu kārtīgi notēmēt, kad visi zvēri pazuda tikpat strauji un negaidīti, kā bija parādījušies. Zirgi aprima. Vīri atlaidās ērtāk sedlos un pielādēja šautenes. Tra­kajā skrējienā kumeļi viņus bija aiznesuši vismaz pus- jūdzi uz priekšu. Lai atrastu nošauto vilku, nu vajadzētu atgriezties vērī. Diemžēl sāka jau krēslot, tālab nolēma pēc medījuma atnākt rīt. Drīz bariņš izjāja klajumā.

Felsbergs, nebūdams mednieks, tauru valodu zināja pavirši. «Uz priekšu! Medījums! Tu-tū!» — tas bija viss, ko viņš saprata. Tāpat kā Francis, viņš nolēma jāt bez suņa un taures, tikai aiz pavisam citiem apsvērumiem: lai nedotu vilkačiem par savu tuvumu nekādu ziņu. Visi pārējie medīja vilkus, viņš — cilvēkus. Viņu nesaistīja bažas par veiksmi vai neveiksmi. Ja izrādīsies, ka vilkatis ir pietiekami stiprs un cirtīs brūces medniekiem, tad di­ženie visziņi un bruņinieki beigs smīnēt par Felsbergu ģimenes māņticību un muļķību, sapratīs, ka bijībai pret meža noslēpumiem ir savs pamats. Ja savukārt izdosies noķert pašu ļaundari vai vismaz atklāt tā viltības, tad. .. Diemžēl tādu iznākumu priekšstatīt bija gaužām grūti.

Felsbergs jāja lēnām. Sēdēja uz paša mierīgākā zirga, kam ap ausīm bija jaušams sirmums un zobi auzas mala vāji. Francim, kas no rīta par zirga izvēli brīnījās, viņš iestāstīja, ķa Kozers, tā sauca ādinieku, nebaidās vilku un dūmenīcas sprādziena. Tā, starp citu, bija gan­drīz taisnība.

Zinādams meža ielokus un tērces, Felsbergs jāja ne­steigdamies. Viņš bija izvēlējies posteni pats pēdējais, tālab nevienam nenāca prātā, ka šinī ziņā saimnieks baudītu kādas priekšrocības.

Kaut kur dvēseles dziļumos modās doma, ka arī Liela­jam Vilkatim tāda pieticība no viņa — Briņķu muižas īpašnieka puses būs patīkama, apliecinās, ka ne jau Fels­bergs pats medības vēlējies, ka visu noteicis liktenis.

Zirgs brida lēnām, reizreizēm garlaikoti nosprauslo- damies. Felsbergs uzmanīgi vēroja ik celmu un krūmu. Pa labi un kreisi stabulēja mednieki. Šur tur atskanēja šāvieni. Dažs blīkšķis nāca arī no upes puses. Tur, kā vē­lāk noskaidrojās, masta vīri pārkāpa kārtību un šāva ci­tus medījumus. No taurēšanas Felsbergs saprata, ka bieži atkārtojas «tu-tū». Tāds iznākums šķita loģisks un sa­protams, jo arī viņam pašam bija «tu-tū». Ne pēdu, ne vilku. Pat zaķa cilpu nemanīja. Viņš tīšām jāja pārē­jiem nedaudz aizmugurē, jo negribēja neko nomedīt, tikai mežu pārskatīt. Pirmās lielākās pēdas, ko viņš ieraudzīja svaigajā sniegā, bija zirga pakavu nospiedumi. No labās puses kāds bija aizjājis šķērsām pāri medību virzienam uz kreiso pusi. Felsbergs turpināja ceļu taisni uz priekšu. Tālumā pie purva pretī Dziļūdenim, tātad vismaz tūkstoš soļu aiz Vilkavota, tas ir, Vilka tupelcļa, skanēja kāda taure. «Ak tad daži jau ir tur priekšā,» Felsbergs nedaudz vīlies nodomāja. «Un atkal bešā.»

«Tu-tū!» taure vēstīja.

«Tu-tū! Tu-tū!» Felsbergs sapīcis sprieda. «Mežs tukšs kā izslaucīts, tikai plintes pārlieku vaļīgi sprāgst. Taisa lieku traci. Kaut gan varbūt taisni tā labi, izbaidīs vil­kačus.»

No šīs puses Pērļupīti pārjāt varēja tikai vienā vietā. Felsbergs vispirms brīdi vēroja braslu. Neviens jātnieks tam nebija tuvojies, toties gar krastu stiepās lielu vilku ķetnu nospiedumi. Tās bija pirmās zvēru zīmes, ko Briņķu muižas kungs todien pamanīja. «Kāpēc šķērsām ceļam?» Felsbergs domāja. «Vai tas nav brīdinājums, ka tālāk nedrīkst?»

Šajā brīdī, šķiet, aiz upītes Egļu kalna tiešā apkaimē atskanēja mundrs taures pūtiens. Felsbergs izšķīrās par jāšanu tālāk. Otrs taurētājs pūta netālu, acīmredzot uz­kāpis kādā no stāvajiem pakalniem. Felsbergs pārjāja pāri upītei un devās pa paugura virsotni. Pa labi slējās bērzu birze ar biezu eglīšu pamežu, pa kreisi brikšņains krasta biezoknis.

Zirgs nokrācās. Tālumā Melno lauku virzienā atska­nēja kādi četri vai pieci šāvieni. Eglē tieši virs galvas iekraucās krauklis. Jātnieks apstājās, uzmanīgi parau­dzījās zarotnē. Veltīgi, Nekas nebija saskatāms. Iecirta zirgam piešus sānos, «Tīrie jokdari,» nodomāja. Zirgs nokrācās vēlreiz. Pēkšņi lopam krūtīs iedūrās ass egles zars. Zirgs paklupa un krita. Jātnieks novēlās līdzi. Šau­tene ieslīdēja sniegā, krams un deglis savilga. Kad kungs izslējās, no eglīšu biezokņa jau bija izlīdis Vilkatis. Jā, tas bija īstais Vilkatis, Kaulaišu Krišs no Viņmuižas. Pe- lekās, dzeldīgās acis urbās kā divi baismīgi iesmi. Kus­tības bija lēnas un glūnīgas. Viņš nāca arvien tuvāk, cieti raudzīdamies tieši acīs un tajā pašā reizē it kā neko neredzēdams. Rokas bija noslēptas aiz muguras, kažoks stiepās līdz zemei. Jā. Tāds pats aitādas kažoks ka toziem, kad viņu ieslodzīja soda kambarī. Kungam likās, ka Vilkatim caur padusi raugās īsts, liels vilks ar dzeltenām, dzedrām acīm zem sirmām uzacīm un stāvām, baltām ausīm un cilvēks pēkšņi pārtop zvērā. Virs gal­vas kramšķināja krauklis. Tā bija nāve. Baiga nāve!

Zirgs, savās asinīs mirkdams, kunkstēdams kārpīja sūnu. Felsbergs atgrūda šauteni, apgriezās un bēga. Visa mugurpuse kņudēja nāves gaidu smeldzē. Viņš skrēja lejup pa nogāzi, joprojām gaidīdams Vilkača nāvējošo pieskārienu un klusībā brīnīdamies, kālab tas vēl ka­vējas. Pārkiumzoja pār strautu, notašķīdamies ūdenī slapjš no galvas līdz kājām. Tad, tikko jaušami pavērsis galvu, pamanīja, ka Vilkatis sirma vilka izskatā jopro­jām seko. Kungs skrēja tālāk, aizelsies un vājš. Vilkatis neatstājās. Viņa kustības bija veiklas un drošas, skatiens ciets un stīvs kā tērauda durklis. Pelēkās vilka ķepas rotaļīgi viegli skāra sniegu. Jā. Nešķīstenis skrēja kā gars, atļāvās izmest pat dažus līkumus. Felsbergam no pieres aumaļām vēlās sviedri un koda acīs, šķita, ka sirds tūlīt izkāps pa muti. Bet apstāties nedrīkstēja. Vilks se­koja. Vilkatis dzina viņu bez apstājas. Līdzko bēglis sāka skriet lēnāk, vilks pienāca tuvāk un raudzījās viņam pakausī, it kā vēlēdamies ko atprasīt.

Felsbergs sniegā redzēja neskaitāmas zvēru pēdas te uz vienu, te uz otru pusi. Nespēja saprast, ko tas nozīmē. Galva dūca.

No meža viņš izklumburēja Repuļa tīrumos, vēl parik- šoja pa klajumu, cik nu ātri spēja, līdz zemnieka sētai, lai gan vilks viņam pakaļ no meža ārā nenāca.

Vecais Repulis, kungu ieraudzījis, labu brīdi nevarēja parunāt, tikai braucīja bārdu un rūca. Repuļa sieva Anna atguldīja nelaimīgo lāviņā, novilka virsdrēbes.

— Ak tēvs! Ak tēvs! Debesu tēvs! — viņa nepārtraukti atkārtoja. — Cilvēki sadomājuši vilkačiem pretoties! Ak mūžs! Ak dievs! Ak debesu tēvs! Tīrie ģeķi. Ak tēvs! Kur tas der? Ak debesu tēvs!

Felsbergam vecās sievas vārdi izklausījās pēc saldas mūzikas. KunģŠm gar acīm dejoja sarkani ķipari, ausīs rēca vilku balsis un pāri dienas baltumam klājās krēs­laina murgu migla, pilna pelēka pelējuma un trūdu dva­kas.