Pēdas

Otrā nodaļa VILKATIS PIE ZĀĻU MADES

Otrā nodaļa VILKATIS PIE ZĀĻU MADES

Vilkača tuvumā suņi dreb un dīdās.

' Taulas ticējums

Tas notika nākamajā dienā pēc vilka sirojuma Gaiga- los. No dienvidiem savilkās tūces, kas liecināja, ka laiks iet uz pavasara pusi. Luķu Made, kalsena sieva ar kvēpu rievām^ izvagotu seju, sēdēja uz egles bluķa krāsns priekšā un, muti sparīgi kustinādama, zelēja kaltētas mellenes. Ogu sausie kneceriņi gulēja sabērti pelēka priekšauta kabatā, no kurienes viņa tos pa reizei iegrāba saujā un iemeta mutē tik veikli, ka galva nepakustējās un lūpas neko daudz nepavērās. Istabas sienas bija no­kārtas ar zāļu bunduļiem, slotiņām, sēklu un sakņu kai­tējumiem pelēkās kulītēs. Stūrī stāvēja divas tīnes, aiz­krāsnē lāva. Vecajai pie kājām gulēja tas pats pasīkais šunelis, kas viņdien gremzās ar vilku: snauda, galvu atspiedis pret bluķi. Krāsns akmeņi bija tikai remdeni. Kopš meitas un vecais bija miruši, bet dēli pazuduši karos un sērgās, sieva maz rūpējās par savu miesu. Is­taba arvien bija auksta. Bet var jau būt, ka viņa to turēja aukstu tālab, ka zāles vēsumā labāk glabājās, nezaudēdamas derīgo stiprumu. Kas to lai zina? Vasarās Made rušināja rāceņu dobes, ziemā pelnījās ar zālēm un ārstēšanu. Viņa izskatījās vecāka, nekā bija, jo vēl ar­vien zieda seju ar kvēpiem, kā to šajā apvidū darīja visas sievas un meitas nemierīgajā karu un daudzo kungu laikā '.^J svešinieki vazājās apkārt gan ievziedos, gan sniegputeņos.

Par spīti necilajam miteklim un pašas necilajai ārienei, Made bija lepna un pašapzinīga. Viņa daudziem pālī-, dzēja, tālab daudzi viņas vārdu nesa pasaulē. Tā nu iz­nāca, ka savdabīga vara pār ļaužu sirdīm, pretēja kungu varai, šai sievai piemita.

Pēkšņi sunešs ierūcās, piegāja pie durvīm un sāka sa­vādi riet un smilkstēt.

— Kas tur? —zāļu sieva skaļi prasīja, domādama, ka nācējs ir durvju tuvumā. Bet neviens neatsaucās, un soļi arī nebija dzirdami. Suns ņēmās riet. Spalvas uz mu­guras tam saslējās stāvus, balsī ieskanējās baigi toņi.

— Kas tur ir, Tupsi? — sieva viņu iztaujāja. — Vai svešu dvēseli jūti?

Suns pasvārstīja asti un rēja mierīgāk — kā brīnīda­mies, kā jautādams.

— Nebija cilvēks? — sieva noprasīja.

Suns piebāza degunu pie durvīm. Made atšāva bultu, pavēra durvis un palūkojās uz takas pusi. Alkšņu malā blakus pelēkam zirdziņam stāvēja vīrs baltā aitādas ka­žokā, baltu jēreni galvā. Ieraudzījis Madi, viņš tūlīt nāca šurp. Suns pieglauda ausis un vēlreiz savādi ierējās. «Tas nav labs cilvēks,» Made nodomāja. «Suns jāt pa gabalu, lai gan vējš no otras puses.»

Vīrs atnāca līdz pūnes stūrim un apstājās. Viņa seja bija sērīga. Viņš kādu brīdi vēroja zāļu sievu, tad no­prasīja:

— Made?

— Es pati, — Made atbildēja un savilka vaigu ka sā­pēs. Brīdi pētījusi svešinieku, kas sniedzās pie pūnes durvīm, bargi uzsauca:

— Ko grabinies? Siena tur nav.

— Kumeļi iedzīšu, — svešais atbildēja.

— Ujā! — Made^pagājās pāris soļu uz priekšu,

Svešais attaisīja pūnes durvis un ieveda tur savu palso

zirdziņu. Sieviete klusām noskatījās pakaļ. Ka svešs cil­vēks ietu tā uzreiz pūnē, to viņa nevarēja saprast, tālab

galvā iešāvās pavisam traka doma: «Vai tik nav pirm- dzirņtais Sīmanis atkūlies no svešām zemēm? Ak tu, tētīt! Ak tu, tētīt!» Viņa noslaucīja ar priekšautu vaigus un vērīgi urbās durvju caurumā, ar drebošu sirdi gaidīdama atnācēju par jaunu parādāmies gaišumā. Bet tas tur ilgi locījās gar zirga kājām. Iznācis ārā, vērīgi nopētīja ap­kārtni, rūpīgi aizbultēja durvis un kājoja pa celiņu viņai pretī .svešā, stingrā solī. Nē. Nebija Sīmanis. «Ptu! No­lādēts!» zāļu sieva domās nopukojās. «Tas uz ļaunu!» Viņa cieši raudzījās nācējam sejā, neapmulsdama no Viņa bargā skatiena un neatkāpdamās.

— Ej! — svešais pavēloši teica un grasījās ņemt viņu aiz rokas. Made atrāvās, novērsās un čukstēja:

— Istabā ir krists un sērmūkšķis.

Viņas balsī skanēja grūtums un atriebības solījums.

— Made? — nācējs vēlreiz bargi noprasīja.

— Tā pati. Vai nedzirdīgs? — Made atcirta. Domāja: «Mūsu pusē tas nav audzis. Skats kā sumpurņam. Bet es vēl prātoju par Sīmani. Ak, tētīt!»

— Kam tev krists? — svešais jautāja.

Made neatbildēja. Tupsis vēl arvien rūca. Spalvas uz muguras spurojās kā zāģis. Sieva pastūma sunešu ar kāju un sērīgi nosprieda: «Kaut lops zinātu, kas darāms! Ko viņš man nesīs? Vai nelaimīgs vai ļauns?»

Viņa ieveda ciemiņu istabā, apsēdināja uz bluķa pret gaismu, lai paturētu acīs viņa vaigu, un sāka iztaujāt.

— Pie manis?

Vīrs klusēdams pamāja ar galvu,

— Kas sūtīja?

— Sveši.

— Pavisam sveši?

— Pavisam.

— No tālienes?

— Aumaļ tālu.

— Redzu. Sieva ir?

— Tā kā būtu.

— Stāsti!

Toms vērās uz krāsns akmeņiem, it kā tos pārcilāt gri­bēdams, un neteica ne vārda.

— Runā tak pats, — Made paskubināja,

Toms nesteidzās. Viņš zināja, ka lēni teikti vārdi ir daudz svarīgāki, ka ikviena dvēsele ir kokle, kurā allaž jāieklausās, pirms ņem to rokās, Tālab yiņš klusēja un domāja par lielo mežu, kuram jāja cauri, par viņmuižaS kalēju un par zirgu, kas stāvēja pūnē. Beidzot teica!

— Dod zāles pret vilkiem!

Made nošņaukājās — tas varēja nozīmēt kaut ko smieklam līdzīgu.

— Citam gadam varu sameklēt, — viņa atbildēja.

Toms izvilka no kažoka kules vērdiņu un iemeta Ma­dei klēpī. Sieva saķēra to kā mušu un veikli ieslidināja lindrakos. Tad atkal abi kādu laiku sēdēja klusēdami, Beidzot Toms noklepojās un bilda:

— Kungi nokāva manu tēvu un pastrādāja vēl kaut ko..,

Made gaidīja. Nevarēdama sagaidīt, pamudināja:

— Nu, ver reiz muti!

— Es jau sacīju, — Toms atbildēja. •— Tēvu pārcirta uz vida…. un vēl kaut ko. Saprati?

Ka sievu piesmējuši, to skarbais vīrs nespēja izrunāt, lai gan bija nodomājis pateikt.

— Nu un tad? — Made taujāja.

Vīrs klusēja. Grasījās jautāt, vai Made nezina preci* nieku, kas būtu ar mieru bez kunga ziņas pirkt svešu zirgu, bet pārlika. Ar zirga pārdošanu varēja daudz kai-» tēt savai drošībai. «Tāda runa te neder,» viņš sprieda.

— Tev laikam galva slima, — Made ieminējās. — Man tāda zāle… — Viņa pastiepa roku uz sienas pusi.

— Mierā! — Toms iekliedzās. Tūlīt viņš it kā attapās, nokaunējās un rāmi piebilda: — Esi mierīga. Galvu dzie-> dēt negribu. Viņi visi jāapbed.

Made nodrebēja. Svešā vīra baisā balss bija viņā aiz* skārusi kādu savādu, sērīgu stīgu. Šķita, ka no tālas nakts pērkoņtūces izspiežas trīcošs tumšs sarkanums.

Toms pa tam runāja tālāk:

— Jāapbed! Tās būs labākās zāles. Saproti? Tēvu pār* cirta … un vēl kaut ko ..» Kāpēc zāles? Te vajag cita . .

— Ak dievs! — Made nopūtās.

— Dievs? — Toms saausījās. -— Pērkondievs?

— Debesu tēvs, — Made satrūkusies steidzīgi izlaboja, Uz mirkli iestājās klusums. Suns tikko jaušami drebēja. Pie durvīm, smalki sīkdamas, sitās sniegpārslas. «Raganu laiks,» Made nodomāja.

— Svešie kungi jāapbed! — Toms vēlreiz cieti pa­ziņoja. Made klusēja. Sunešs vērīgi raudzījās svešajā, to uzmanīdams un pētīdams.

— Visi jāapbed, — Toms gluži rāmi atkārtoja, un no šī miera Made pēkšņi apjauta, ka šis cilvēks nav aptu­rams, ka viņš nemētājas ar vārdiem, bet pasaka to, bez kā vairs nespēj dzīvot. Viņa piegāja pie ķipja, samērcēja seju un noslaucīja linu autā, kas karājās viņpus krāsns.

— Redzi, — viņa teica. — Es nemaz neesmu tik veca.

Toms uzmeta viņai vienaldzīgu skatienu.

— Kādu daļu vajadzēs nozāļot! Klusāk tiks zem zemes.

Made nobālēja. Šis cilvēks bija ļaunāks par sumpurni,

nežēlīgāks par vilku un kārdinošāks par velnu. Viņa vārdi skanēja smagi un reizē saldi kā meža veča sa­kāmais.

— Vai Likteņlēmējs tā nolicis? — viņa bikli jautāja, pati izbrīnījusies par savu pēkšņo biklumu. — Vai tie ir Laimas ceļi?

Toms klusēja. Made saņēmās, atkārtoja jautājumu: i — Vai tas ir Laimas vēlējums, dēliet?

Toms ilgi raudzījās zāļu sievas ap vītuša jā sejā. Beidzot teica:

— Vai tiesa, ka tavi vecie bijuši pašu zemes kungi?

— Tiesa.

— Tagad tava cilts galā. Tu pēdējā, — vīrs lēni pa­vēstīja. — Teika par kungiem nogrims kapā ar tevi, at­miņa aizies aizmūžu dzelmē. Paliks tikai dreļļu laiki bez atšķiras un satapiņa, bez malas… Vai vecie to gaida?

Madei sāka drebēt rokas.

— Kā tu zini par mani? — viņa jautāja. — Kas tu esi? Kā tevi sauc?… No kāda ciema?

— Manu veco sacirta … un vēl kaut ko, — Toms at­kārtoja Madtei jau zināmo.

Zāļu sieva apskaitās.

— Kā veca tītava: vienu to pašu, vienu to pašu. .. Pēc valodas neesi teitan dzimis. Vai Pleskavas kungu dēls?

— Vai tas ir tiesa?

— Kas tiesa?

— Par kriviču zemē aizbēgušajiem kungiem.

— Tiesa. Kā tad! Tiesa. Tad tu ne no viņiem?

Toms papurināja galvu. Ierunājās pārvērstā, dobjā balsī:

— Manas acis Skatīja viņus agros laikus, kad taviem vecajiem sudrabs un pilsēta piederēja. Pērkons gaidīja. Ūsiņš gaidīja. Tagad dzen par vilkiem mežā. Katrs tver ieroci, lai galinātu. Bet meža gars slēpās katrā cinī un krūma, spēku deva apgānītā zeme un nodegušās birzis. Nu, izšķiļamies visi no Melnos laukos nocirsto ozolu sak­nēm! Kam, siev, Krievzemē slēpties sēklai, ko zeme

baro?

Made saviebās. Sejā viedās izbailes.

— Tad laikam veco Taurētāju dzimtas zars?

Toms noliedzoši papurināja galvu.

— Es daudzu aizmirstais trūdu jumis, pilns ar vilka viltību un miroņu spēku, kas nāvi zina un garus redz. Man Pērkons deva cilvēka izskatu, lai pasacītu labiem ļaudīm, ka zemē sētās sēklas nīdētāju kaulus vilki vazās.

— Ak debesu tēvs! — Made nopūtās,

— Sasper, Pērkon! — Toms atsaucās.

Made sarāvās.

— Tu man palīdzēsi! — vīrs pēkšņi pavēloši teica.

Madei sirdi žņaudza bailes. «Ak, suns to jau pare­dzēja!» viņa nodomāja. Lai iedvestu svešiniekam bijā­šanu, sāka stāstīt par veco tēvu gudrību, par slēpšanos no vācu bruņnešiem, kuri centušies iznīdēt visas šīs ze­mes labiešu nepaklausīgās atvases. Tagad viņa nekā ne­baidās, jo palikusi viena, pēdējā savā zarā. Vēl tagad mežā aug ozols, zem kura stāvējušas cilts zīmes, elki un ziedokļu galdi. Viņas vecajam nesuši ziedu arī pārno- vada ļaudis, jo viņas vecais bijis varens . . .

Toms klausījās, klausījās, tad pārtrauca Mades stāstu ar asu rokas vēzienu:

— Pietiek! Veļi to negrib dzirdēt!

Made sašuta. Iesaucās:

— Tā ir vectēvu atmiņa! Balta patiesība!

Toms saviebās.

— Ko tad šie laida vāciem vaļu, ja bija tik gudri un stipri? Visiem viņu dēļ tagad jācieš. . . Kas tie, piķis, par labiešiem, ja pašus pēcāk suņpurni ķēra kā seskus? Ha!

— Vāci mācēja balsi un vīru prātus locīt, — Made tur­pināja. Toms vēl kādu laiku klausījās un vēroja svešo sievu. Vīra acis kļuva arvien draudīgākas un spīvākas. Made, to pamanījusi, nodomāja; «īsti vilkača lukturi!»

— Ko dzel ar skatu, svešinieki

— Lūkoju. Vai zini, būsi tāda pati laiža kā tie, kas vācus ielaida. Esmu sūtīts, lai meklētu palīgus un sodītu

nodevējus.

Made piecēlās. Viņas sejā atspoguļojās šausmas. Stā­vēja brīdi nekustīga, tad nodrebēja un pastiepa rokas pret griestiem. Sauca:

— Lai Pērkons nosper! Zvēru! Tu esi negudrs. Viņi bija gudri! Zvēru! Saki, kā tevi sauc, lai varu skaidri zvērēt!

Toms satrūkās no zāļu sievas pēkšņā, karstā uzbudi­nājuma, piesardzīgi, pētoši vēroja viņu un klusēja. Galvā šaudījās visādas domas. Šķita, ka tūlīt pietrūks padoma.

— Nosauc vārdu! — Made uzstājīgi atkārtoja, satrau­kumā drebēdama.

Beidzot Tomam šķita, ka pienācis īstais mirklis.

— Sauc par Vilkati, — viņš teica.

Made nolaida rokas. Nezvērēja. Tad pacēla galvu un kā atguvusies rāmi teica:

— Tev, puisiet, valoda kā sirdzējam. Traka runa. Vai tad viens cilvēks… — Viņa aprāvās, jo Vilkatis bargi saviebās un spēra soli viņai tuvāk. Suns iekaucās. Madei pašai ausīs iesitās smalka spindzoņa.

— Lops, re, prātīgāks par tevi, — Toms aprāja. — Jauš viņsaules spēku . . . Bet tu gariem netici.

Made klusēja. Sirds dziļumos laikam tomēr īsti neti­cēja.

— Sieva, atmosties! — Vilkatis sauca rāmā, bet cietā balsī. — Iededz guni savā birzē!

Made padevīgi, bikli klausījās. Toms rāmāk turpi­nāja:

— Tavs suns mani juta no tālienes. Bija tā vai ne­bija?

— Bija.

— Vai, citiem ļaužiem nākot, tā notiekas?

— Nē! — Made purināja galvu.

— Tev ar šo zīmi vēl nepietiek?

Made klusēja. Sievieti atkal kratīja viegls drebulis. Prāls pretojās, šaubījās, gaidīja jaunu brīnumu, mocījās ziņkārē. Ar dzīvu vilkati, ar īstu burvestību viņa ne­bija ne reizi dzīvē sastapusies.

— Šaubies? — Toms mīlīgi, pavedinoši jautāja. Šis mī­līgums laiķam taču liecināja par viņa pārliecību savam spēkam.

Madei nevērās mute. Viss šajā saulē pēkšņi šķita ne­drošs. Prātam uzmācās melnas, citkārt neizjustas bailes kā rudenīgas tūces. Ja nu viņš patiesi ir viņsaules gars? Tādus godājuši visi Mades senči. Kam viņa neticēja? Arī kungu dievs esot nācis no līdzīgas garu viņsaules, vienīgā atšķirība, ka tam bijis gaismas vaiņags ap galvu. Varbūt šim,,, Un Made aizdomīgi cieši nolūkojās uz Vilkača cepuri.

Toms neļāva viņai attapties, paspēra vēl vienu soli un piespieda pirkstus zāļu sievas pierei.

— Ļaujies, Made… Ļaujies, — viņš klusi, drošinoši runāja. — Tev bijis grūts mūžs. Ļaujies. Pēc tam stāstīšu un rādīšu tev citas savas zīmes.

Sieviete spilgti juta savādo pieskārienu starp uzacīm un pieres vidū pie matiem, glāstoši vieglus asinspuk- stus svešā vīra pirkstu galos, un pēkšņi viņas skarbo prātu apņēma tāda kā sudrabaina migla.

Vilkatis lēni un mierinoši runāja. Ne tik svarīgi šķita paši vārdi kā balss stindzinošais plūdums. Skaņa nāca mīksti rāma un dziedinoša. Satraukums izzuda, drebēša­nas vietā iegūla miers un saskaņa, savāda saldme kā upes tece aizskaloja prātu līdzi sudrabainajai miglai… Tad pēkšņi modās jaukas domas.

— Tu sēdēsi pie lielā kāzu galda ar visiem vecajiem, abiem dēliem un nelaimīgo meitu, — Vilkatis runāja. — Viņsaules godība spīdēs balta kā miroņkaulu klajš. Viņi taujās, ko esi darījusi. Vai godam vedusi prātus cauri cilts ceļiem no mūžiem uz aizmūžiem? Tu atbildēsi, ka tavi dēli karā kauti svešu kungu vaļā, svešus kun­gus aizstāvot, ar svešu zobenu rokā … Raugi, es zinu, Made: Indriķis kalpoja poļiem, Krišs — zviedriem. Ve­cajie raudzīsies tevī aklām viņsaules acīm. Vai tu, cilts­māte, esi atriebusi dēlu veltīgo kauna nāvi, meitas pie- smiešanu un sapūšanu, svešinieku atnestās melnās sēr­gas mokas? Vai tavā sirdī vēl dzīva cilvēka prāta guns, ko vecajo vecajie vēlējuši nest cauri nelaikiem un lai­kiem kā degošu skalu līdzi neredzamam viņsaules gāju­mam? Kālab tu saudzē savas sakaltušās miesas, bijājies un vairies? Saņemies, sieva! Svešzemes laupītāji gānīju­šies ap tavu bērnu dzīvībām, pati aiz prāta vājuma nepa­zīsti viņsaules sūtni Ļielo Vilkati, Ļaujies, Made! Ļau­jies ,.. Zirgs iet pa tīrumu, lemess tek pa zemes apakšu, kur kauli trūd. Katram savs ceļš. Ja karā krīt savietis par savējiem, zem zemes balti lemeši dzied. Tavi dēli galvas atdeva naidnieka labumam. Viņu darbi miroņ­kaulus mājās nes. Kas viņus spieda? Kas viņus dzina? Sveši kungi, Made! Vācu kungi. Sveši kungi svešā zemē trūdus rok! Ļaujies viņsaules garam, atminies to. Ļaujies, Made, un tev atspīdēs zudusī godība! Tikai tā to var atrakt, tikai tā, Ļaujies sirds gunij! Ļaujies… Es tevi vedīšu!

Pēkšņi Toms atrāva pirkstus no Mades pieres, veikli izvilka no kažoka pelēcīgu bultas atlūzu, pacēla zāļu sievai pie acīm.

— Raugies šajā miroņkaulā! Raugies kaula šķēlumā! Raugies!

Madei istabas krēslā «kaula» apveids šķita izplūdis un gaistošs.

— Vai redzi melnā trūda balto aci? — Toms dobji jautāja. — Skaties cieši! Raugi balto dobuli?

Sievas prāti mulsa. Viņa, lai gan neko skaidri nere­dzēja, grasījās piekrītoši atbildēt, bet balsi diemžēl slā­pēja kaklā iemeties žņaudzējs.

Klusēšana Vilkati saniknoja. Izpratis to kā sievas ne­ticības zīmi, viņš nikni svieda «kaulu» sunim.

— Še, kremt, kaulu kodēj, ja tas nav no viņsaules!

Tupsis vērīgi palūkojās uz nokritušo bultas gabalu, sa­trūkās un metās prom, sitās pret durvīm, bet, neticis ārā, lēca atpakaļ un paslēpās aiz krāsns. Pēc mirkļa arī tur nerada mieru, lūkoja paslēpties Mades stērbelēs, bet vel­tīgi. Kauls bija par tuvu. No tā bēgdams, viņš vēlreiz paslēpās aiz krāsns. Beidzot, nekur glābiņu neatrazdams, sāka izmisīgi kaukt.

— He, lopam tā smaka nepatīk, — Toms teica, nolie­cās un pacēla «kaulu» rokā. Rādīja Madei.

— Raugi, sieva, tas ir mans ierocis šai saulē.

Made satrūkās. Vilkatim rokā zvāroja liels, abpusēji griezīgs nazis.

Suns apklusa. Atkal viss bija mierīgi. Toms sakārtoja kažoka sprūdzeņus un kļuva cilvēciski vienkāršs. Viņam šķita, ka Mades ietekmēšana izdevusies.

— Tu, Made, īpaši neslēp, ka mežos mīt burvestīgi spēki, — viņš teica. — Lieka arī nepļāpā. Gan ļaudis pratīs paši, kad gaisā švīkstēs melnie spārni. Tos jau nenoturēsi, tie negriež ceļu nevienam.

— Jā, jā! — Made padevīgi māja ar galvu.

— Naidnieki mums vieni, — Toms turpināja. — Par, , Andra slēpšanu zinu. Tas darbs vecajiem patika. Par citu — palūkosim pēc laika.

Toms dzīrās uz durvju pusi. Aprimušais sunešs atkal žēli iesmilkstējās.

— Ļaujies! — Toms vēlreiz viegli pieskārās Mades pierei. — Gādā, lai pašai nepārtrūkst sudraba pavediens uz viņsauli pie dēliem un tēviem. Daudziem tā ceļa vairs nav.

— Jā, jā, — Made piekrītoši čukstēja.

Toms izgāja dārzā.

Metās krēsla. Sijājās sīks sniedziņš. Egļu audze šalca un tikko jaušami šūpojās vējā. Vilkatis izveda zirgu un uzmauca tam kājās čabatas, uzlēca mugurā. Uz taciņas zirga pēdu vietā palika lielas vilka pēdas.

No murkļainajām domām Madi atžirbināja suneša kaukšana. Tupsis sēdēja pie krāsns, drebēja, smilkstēja un rēja. Spalvas bozās kā suseklis. Kā pa miglu Made atminējās Vilkača pēdējos vārdus un viņa iziešanu pa­galmā.

— Tupsi! — Made uzrunāja suni sastingušām lūpām. Suns raudzījās uz durvīm un gaudulīgi rēja. Tikko viņa pakustējās, suns satrūkās. Made pavēra durvis un palū­kojās pagalmā. Vilkača nemanīja. Pūnes durvis bija ciet. Kad Made paskatījās uz meža pusi, redzēja, ka uz rā­ceņu kalniņa, tāpat kā vakar, galvu pacēlis, uz ceļu lū­kodamies, stāv liels, pelēks vilks.

. — Ej pie sābra! Ej pie sābra! — Made klusi čukstēja. Skaļi baidījās saukt, jo kaut kur prāta dziļumos pie­ļāva domu, ka šoreiz vilks var atbildēt cilvēka balsī. Kas notiks pēc tam, viņa nezināja. Šķita, ka tad nāks kaut kas tumšs, ko saprast nav cilvēka spēkos.