Pēdas

OTRREIZĒJĀ TIKŠANĀS AR MADI

OTRREIZĒJĀ TIKŠANĀS AR MADI

Parasti vilkatis no meža izlien pirms puteņa vai atkušņa.

Tautas ticējums

Todien pēc svešinieka apciemojuma Made visu va­karu nebija īsti savā prātā. Ne skaidri atminējās, ko da­rīja, ne zināja, kas darāms. Ik pēc brīža ielūkojās pūnē, kur vēl smakoja zirga mēslu čupa, un nejaudāja saprast, vai notikušais pilnā mērā no šīspasaules vai viņai tik tā licies, jo uz takas svaigu zirga pēdu vietā neskaidri viedās vilka pēdas.

Nākamajā rītā zāļniece atmodās ar daudz skaidrāku galvu un nosprieda, ka nekādas burvestības nav, ka va­kar pie viņas ciemojies dzīvs cilvēks, kas aiz ciešanām tapis dīvs. Apņēmās cietējam palīdzēt, ja šim tā galīgi vajag, bet nekādās trakgalvībās neielaisties.

Diemžēl vēlākie notikumi un runas viņas prātu atkal grieztin grieza uz aplamo pusi. Ausmas bālumā atnāca Gaiķu Līze pēc vēderzālēm un pastāstīja, ka vakarrīt Gaigaliem milzīgs vilks aiznesis aunu. Caurums sienā bijis izkosts tik liels, ka Gaigalu Taksis varējis tam iziet cauri, asti no gredzena neatlaizdams. Tenis dzinies zvēram pa pēdām, solījies atrast kaut jēra nadziņus un radziņus, bet atgriezies tukšā. Minums vijies un pinies pa eglītēm un briksnāju, it kā ulpis apkārt vien būtu griezies, bet pēc tam aizlaidies pa gaisu kā maitas putns.

Līze pavēstīja arī, ka tajā naktī vecais Repulis redzējis debesīs savādu būšanu. Pāri visam jumam no dienvidiem uz ziemeļiem gaisā karājies melns pekles zvērs, negantā skrējienā izstiepies ar atvāztu muti uz muižas pusi. Aste nelabajam mērkusies Liveņu purvā taisni tur, kur rītos gaudo vilki.

Made savukārt, lai nepaliktu muļķos, izstāstīja Līzei, ka viendien (viņa neteica, ka vakar un aizvakar) matī- jusi lielu vilku uz rāceņu dobes. Licies, ka zvērs grasās ko teikt. Šī lūkojusi kliegt: «Ej pie sābra,» — bet balss neklausījusi. Vilks tomēr viņu dzirdējis, pamājis ar galvu un, kā viņai licies, atbildējis cilvēka balsī: «Vilkam vilka tiesa.»

Mades teikto Līze noklausījās dziļā nopietnībā un tūlīt ieminējās, ka varbūt Gaigalu kūtī caurumu palīdzējis rakt pats vilkačs. Tā daži melšot. Viendien pati dzir­dējusi, ka vecā Dore saka: «Tad nāca pats vilku ķē­niņš — lielais vilkačs.» Dores balss skanējusi kā no aizsaules. Mazais Jurītis, to dzirdēdams, sācis skaļi brē­kā t. Vai nu bērns tā par velti bļautu? Mazi bērni-vilkača tuvumu labi jūtot.

Made klusībā par Līzi nedaudz smīnēja, bet, kad viešņa aizgāja, viņa vairs nevarēja atgūt mieru. Tā vien likās, ka tuvumā slēpjas slc - )na, zaglīga acs, ka no meža puses ausīs žūžo smalki skanošs noslēpums. Neko tādu agrāk viņa nebija piedzīvojusi. Ja nu vien pašās jaunās dienās, kad katrs meitēns sapņains un aušīgs kā stirna.

Nākamajā rītā viņa atkal nomierinājās, bet tad likās, ka diena kļuvusi garlaicīga.

Trešās dienas novakarē iegriezās dienvidrietumu vējš, solīdams lielas sniega vētras. Pagalms pielaidās pilns ar zīlītēm un citiem sīkiem meža putniņiem. Made meta putniem Līzes atnestā plāceņa drupačas un domāja, ka šāds laiks gauži piemērots vilkača iznākšanai no meža. Kad pacēla galvu un pamanīja uz takas vīru vedam zirgu pavadā, satrūkās ne pa jokam. Bet tas, kā izrādījās, bija Repuļu Indriķis, kas kalpoja muižā pie Felsberga. Viņš veda klibiķi.

Kas kājai vainas? — Made bargi noprasīja.

— Vecais, tā teikt, saka: esot sadūris uz šķelta koka, — Indriķis lēni runāja.

— Kad?

— Ta laikam jau rudenī, — Indriķis sprieda Ieaugs vilka kauls, — dziedniece baidīja.

»— Kur nu! — Indriķis neticēja.

Tas Madei nepatika. Šitāds lamzaks un vēl stīvējas pretī. Muižā kalpodams, kunga niķi pieņēmis.

— Vilka nags var būt, — Made gudri teica. — Tagad tādi laiki, Ja pašam vilkaču ķēniņam kas ne pa prātam, tūdaļ sēj sēklu. Goda vīrus meža māns netraucē, bet tā­dus, kas muižas kraukļus baro, diez kā nemīlē. Ko var zināt?

Made pētīja zirga kāju, bet Indriķis vēlreiz tiepīgi no­vilka:

— Kur šim vilka nags, ja vēl izgāšgad bij kumeļā?

— Vilkačs miroņkaulus sēj arīdzan kumeļiem, — Made palika pie sava. — Vai velti pērnvasar kapus iz­kasa un kaulus aiznesa?

Indriķis klusēja. Pagājušajā vasarā viņmuižas kapsētā patiesi bija izrakņāti kapi un kauli izvazāti, Par to ij pastartaisītājs sprediķī stāstījis,

Manīdama Indriķa piekāpību, zāļu sieva kļuva laip­nāka, sāka berzt zirga kāju ar suņa vilnas drēbi un iz­taujāja muižas puisi par muižas lietām, Kā strādā Lie­nīte? Kad viņa iet ūz mājām pie savējiem? Kad no Vācze- mes pārbrauks Felsberga dēls Albrehts? Vai Hanna vel arvien naktīs slikti guļ? Kāpēc kungs pircis lielo kuci ar spico degunu? Cik muižā zirgu? Vai mietu sēta ap dārzu salabota? Vai krāsnis ar ķieģeļu dūmekļiem nav pārlieku aukstas?

Indriķis atbildēja, kā nu prata.

Made iezieda zirgam kāju ar āpša taukiem, satina lu­patās un teica:

— Ja nepāriet, atved vēl.

Indriķis iedeva zāļniecei jēra cisku un atvadījās. Kad puisis izgāja no pagalma, jau palsēja mijkrēslis. Made apsēdās pie krāsns. Prātā atkal nāca Vilkatis. Vai tik kunga pazušana aizviņpagastā nav viņa roku darbs? Kā tad citādi jauns vīrs dienas laikā bez pēdām izgaistu, ka ne spalviņas neatrast? Kungi, kā runā, vainīgos meklē­dami, jau salauzījuši kaulus trim nevainīgiem, bet īsto nav atraduši. Par šīm lietām viņa labprāt aprunātos ar Veco Repuli, bet tas nenāca, sūtīja dēlu.

Pēkšņi Madei likās, ka pār muguru pārskrien savāda šalka. Viņa pavērās uz Tupsi. Suns pietrūkās no snaudas un sāka ausīties: «Vilkatis ir tepat tuvumā,» zāļu sieva nodomāja un pavēra durvis.

Visapkārt valdīja klusums un miers, vienīgi no taci­ņas uzspurdza mazie zīlīši un sasēdās vītolā, bet mājas pakšos tikko dzirdami iesvilpās valgs dienvidvakaru vējš. Debesu vidus bija tīrs no tūcēm. Augstu gaisā spīdēja bāls, dilstošs mēness un paretas zvaigznes. Pāri tām skrēja pluskainas padebešu skrandas, padarīdamas ju- molu tuksnešaini saltu un nemīlīgu. «Kur tie putniņi tik vēlā laikā?» Made nodomāja.

Tikko viņa bija atlaidusies guļvietā, Tupsis sāka riet un gaudot. «Vilkatis,» viņa nodomāja. «Kas tad cits?» Centās atcerēties, ko nav izdarījusi meža nešķīstenim pa prātam. Pēc brīža ārā kaut kas tikko dzirdami noīdē­jās un noklapstēja. «Laikam pūnes veravas,» Made sprieda. Pie durvīm klusi piegrabināja.

— Vilkatis? — Made bažīgi minēja,

— Jā, — skanēja skadra balss.

Šoreiz svešais izturējās lietišķi. Pamācīja Madi, lai ik reizi, kad jūt viņa tuvumu, iziet pagalmā. Ja māja tukša, neteikt neko, ja atnācis kāds ciemiņš, vicināt pīlādža rungu uz visām četrām debess pusēm un saukt: «Atkā­pies, nešķīstais!» Tādam padomam zāļu sieva labprāt piekrita. Toms taujāja pēc kalēja, pēc rudzu un miežu pārdevēja, izjautāja par apkārtnes zemniekiem un kun­giem, par krogiem un vēl daudz ko citu, Made stāstīja, cik nu prata, bet prata viņa gaužām labi. Abi sēdēja tumsā kā divi ūpji un vērpa katrs savu domu, Zāļu sieva cauri nakts melnumam matīja svešā vīra spēku, acu dzel- došo uguni un drūmo vaibstu draudīgumu, Laikam jau tālab, ka viņa cietā balss to visu atgādināja. Kamēr viņi sarunājās, sievu kratīja sīki drebuļi. Viņai gribējās pie­skarties Vilkača elkonim vai plecam, pārliecināties, ka svešais ir dzīvs cilvēks, nevis Pērkoņtēva atsūtīts rēgs. Tajā pašā laikā viņa gaiši saprata, ka Vilkatis vēl daudz­reiz nāks. Kāpjot pāri slieksnim, vīrs bija kāju cēlis uz­manīgi, pavilcis uz augšu neredzamo zobenu, lai tas ne- šķindētu. «Ak, tētīt!» viņa domāja. «Kāpēc tu neatnāci agrāk? Mani dēli tev ietu līdzi. Ja tik un tā jāmirst, tad labāk šitā.» Pašu galveno viņa neattapa, ka, dēliem dzī­viem esot, tādas domas viņai vis galvā nebūtu nākušas. Ij tā mirkli vēlāk sieva sāka šaubīties, vai dēliem pie­tiktu vīrišķības.

Līdz pusnaktij Made klāstīja Vilkatim par muižām un klaušiniekiem, vagariem un kalējiem. Tomu interesēja viss. Kurai muižai sēta, kurai nav. Cik stāvu ērbēģim? Cik suņu? Cik vīru? Kur dzīvo kunga radi, cik muižu katram pieder, kas muižas valdījis poļu laikā? Kuram muižkungam tīk medīt? Kam dūmu plintes? Kur kalpo­nes latvietes? Kurš kungs bargs, kurš labs? Viņš taujāja un taujāja neapnicis. Made juta, ka agrāk teiktais nu gūst svaru un īstu spēku, Sī lēnā, pamatīgā lenkšana iedvesa lielāku bijību nekā skaļi vārdi. Madei atkal reiba galva, viņa vairs nešaubījās, ka vilkača ādā ietērptais viņsaules gars gatavo bruņinieku pēctečiem un nodevī­gajām pašu cilts atvasēm sarkanu Pērkoņpirti. Kādrei­zējās rūgtās pieredzes mācīts un norūdīts, nu strādā rū­pīgi un pamatīgi. No tādām domām miesu pārklāja zos­āda un locekļi stinga. Bet viņa nebūtu Made, ja nemē­ģinātu izdibināt kaut ko arī savā labā, Lūkoja uzmanīgi iztaujāt Vilkati, Bet svešais runāja strupi, ar savām at­bildēm neskaidro padarīdams vēl neskaidrāku,

— Kāpēc suns tevi jūt pa gabalu un kauc?

— Tā tam jābūt,

— Repulis viņnakt esot redzējis debesīs lielu vilku ar muti pret muižu. Ko tas nozīmē?

— Tā tam jābūt.

— Todien pēc tavas aiziešanas uz dobju kalniņa ap­sēdās vilks. Vai tu zināji?

— Viņš varēja nākt. Varēja nenākt.

—- Vai šonakt suns kauks, kad tu iesi projām?

— Kauks, ja citreiz kauca.

— Kāpēc gaudo?

— Jūt spēku.

Kas tas par spēku, viņa neiedrošinājās jautāt. Tā būtu elka apgānīšana. Toties viņa saņēmās un noprasīja citu:

— Vai tev ir zobens?

— Nejautā, siev! — Vilkatis noskaldīja kā ar cirvi. — Es nenāku viens. Man jāklusē.

Kas tas par otru, Made netika skaidrībā. Domas arvien vairāk sapinās.

Pēc pusnakts Vilkatis atsēdās pie krāsns, atstiepa mu­guru pret akmeņiem un nogrima snaudā. Made toties nespēja ne mirkli aizmigt. Baidījās uzmodināt ciemiņu, tāpēc pat nepakustējās, lai gan muguru spieda kažoka vīle.

Vilkatis sēdēja tā, ka rietošais mēness pēc stundas pa lūku iespīda viņam tieši acīs un uzmodināja. Pirms tam Made nebija sapratusi, kāpēc svešais liek atvērt lūku, domāja, ka viņš baidās no nozāļošanas sakņu tvaikos. Atmodies vīrs tūlīt cēlās kājās un devās projām. Labu laiku pēc Vilkača aiziešanas zāļu sieva vēl nespēja no­mierināties. Tupsis, kā jau bija paredzēts, gaudoja. Tikai vilka nemanīja. Toties Mades sirds pielija pilna ar ne­skaidrām atmiņām un nojausmām.

Kad rīta svīdumā Made izgāja pagalmā un paraudzīja taku, pa kuru bija aizjājis Vilkatis, viņa ne tuvāk, ņe tālāk nematīja zirga pēdas (ja neskaita Indriķa klibīša nagus, kas jau bija pa pusei sniega aizpūsti), toties māju atkal bija apstaigājis lielais ulpis. Satrūkusies no vilka klejojuma, viņa steigšus aiztecēja līdz kūtiņai. Ja nu tas zvērs aiznesis viņas vienīgo kaziņu? Aptaustīja ra- gainīti, noglāstīja tai galvu un pēkšņi atskārta, ka bai­ļojas veltīgi. Kopš dienas, kad pie viņas sācis nākt Vilk­atis, bez viņa ziņas neviens vilks šai sētai vairs pāri nedarīs.

Dienas trīs vēlāk Made iedomājās, ka varbūt pēdu jaukšanai svešinieks uzvelk savam zirgam kājās vilka zābakus, Šī atziņa pacēla viņas pašapziņu, bet neizklie- dēja satraukumu.