Pēdas

KUNGI PĒC MEDĪBĀM

KUNGI PĒC MEDĪBĀM

Mednieki stāvējuši muižas pa­galmā un, baiļu pārņemti, klausīju­šies sadusmotā vilkača kaucienā.

Vecu ļaužu teika

Morī ar pieciem .medniekiem izkļuva no brikšņiem Sauleskalna alksnājā un tūlīt tālumā ieraudzīja astoņus jātniekus. Viens pacēla tauri. Bet skaņas vējš nesa sā­ņus, un tās bija vāji dzirdamas.

Kad viņi piejāja tuvāk, noskaidrojās, ka Šomans un vēl trīs mednieki pēc pirmā taures aicinājuma devušies ārā no meža un pie kroga labu laiku jau gaidījuši ve­cāko. Te viņus satikuši upes līču sargātāji, kas pēc sau­les ieiešanas mākoņos palēnām devušies mājās, jo kāds zemnieks viņiem pavēstījis, ka mežā skanējusi beigu taure. Zemnieks zinājis stāstīt, ka divi kungi savainoti ar zariem.

Upes līču sargātājiem bija līdzi medījums — dūšīgs stirnu āzis, uzsiets kādam jātniekam aiz muguras uz zirga.

Brīdi vēlāk mednieku grupai pievienojās Stenceles arendaters, aizvien drūmi klusējošais bruņinieku ordeņa kavalieris Gothards Vilhelms fon Butbergs. Viņš bija uzbudināts un runīgs. Mežā uzgājis svaigi mītas cilvēka pēdas un pa tām devies uz purva pusi, te pēkšņi viņam uzklupuši trīs vilki. Ne jau galīgi .uzklupuši, bet izbai­dījuši zirgu. Lops sācis skriet un zvēri viņam līdzi. Lai kāds ļauns zars nenorautu no zirga muguras, jātnieks no­liecies kumeļam pie krēpēm un, tā gulēdams, izšāvis tu­vākā vilka virzienā. Katram jāsaprot, kāda ir šaušana no skrejoša zirga sedliem, turklāt vēl tādā briksnājā, kur krituši un pusgāzušies koki tā vien gaida, lai triektos pret pieri. Uzzinājis, ka Dormuižas kungs un Francis ievainoti tieši neuzmanīgas jāšanas dēļ, Butbergs nomie­rinājās. Zirgs viņu bija iznesis cauri biežņai bez nevie­nas skrambiņas. Galu galā ar to varēja lepoties,

Muižas pagalmā medniekus sagaidīja Francis. Seja skaistulim, kā ņu visi redzēja, bija pamatīgi saskrāpēta, lai gan vairs neasiņoja. Šķūnī stāvēja Dormuižas kunga zirgs, klāts asiņainām brūcēm, galvu nokāris. Pats Dor­muižas kungs, kā stāstīja, guļot gultā, zāļu kompresēs ievīstīts. Kad mednieki tuvojās dzīvojamās mājas liela­jām durvīm, pa mazajām iznāca zāļu vecene Luķu Made. Ragana nopētīja vīrus ar nīgru skatienu. Viņas acis žirgti šaudījās no viena pie otra, vaibstos bija noslē­pumaina viszinība.

— Kur vilks? Kur vilks? — sieva jautāja it kā pati sev. Vai nu viņa kungus neuzdrīkstējās tieši uzrunāt, vai arī to nevēlējās. Viņas vērīgās acis ātri pārskrēja sētas aizvējā piesietajiem zirgiem, aplūkoja sedlus. Re­dzēdama, ka zirgu muguras tukšas, tikai kāds pērnais buks karina galvu, pati sev atbildēja: — Vilka nav. Vilks mežā. Vilkača barā. Nav bāleliņi šāvuši ar sudraba lodi. Sudraba žēl. Jā, jā. Sudraba žēl. Mantas žēl. Tur visa vaina. Ha, ha!

Kungi, dzirdēdami tumšsejainās zemnieksievas runu, pikti sabozās, bet nepaguva neko iesākt, jo Made iegāja atpakaļ kungu mājā.

Zāļu sievai medību iznākums bija pa prātam. Lai gan Vilkatis ilgi pie viņas nebija rādījies, Mades sirds pa­lika viņam padevīga. Uzticība Vilkatim šajos divos klu­sēšanas gados pat pieauga,

Brīdi vēlāk Made no kungu un kalpu sarunām izlo­bīja, ka no mežā nav pārnācis Felsbergs un vēl viens kungs. Ģertrūde izskatījās pagalam satriekta un iztrū­cināta. Viņa staigāja no istabas istabā. Beidzot apsēdās pretī Morī kundzei un nopūtās.

— Ak dievs! Nu tas likteņlēmums būs piepildījies.

— Neuztraucieties! Gan viss nokārtosies labi, — Mori kundze Felsberģieni mierināja, bet arī viņu pašu, kā va­rēja manīt, māca neskaidras bailes. Kad Ģertrūde iemi­nējās par iespējamo vilkaču atriebību naktī, Mori kun­dze sāka nervozēt un baiļoties vēl vairāk, sevišķi par sava vīra — medību vecākā likteni. Tumšo spēku dar­bība patiešām nebija ar prātu aptverama un cilvēkam saprotama.

Hanna, nesagaidījusi tēvu un uzzinājusi, ka gandrīz visi jau no meža iznākuši, nespēja apvaldīt asaras. No­slēpās Ludviga istabā un klusi elsoja. Nedaudz atjē­gusies, raudzījās pa logu uz tālo mālu pauguru, kur pirms diviem gadiem drūmajā vilkaču vakarā pamanīja uzlēkšojam pirmo vilku, un meitenes vientiesībā lūdzās:

— Ak, mīļie dieva sunīši, atdodiet manu tēti! Šo vie­nīgo reizīti vēl piedodiet viņam! Viņš nekad jums ļaunu nedarīs! Zvēru jums, mīļie vilkacīši, es viņu nelaidīšu pat uz meža pusi! Ticiet man, ak mīļie meža gari! Ak, palīdziet jel vienīgo reizīti!

Domās viņa bija gatava tēva dēļ kaut vai tūlīt pāriet vilkaču ticībā, ja vien ar to būtu līdzēts un tēvs paliktu dzīvs. Skaļi viņa šo pārliecību baidījās paust, jo pieļāva domu, ka arī īstais katoļu dievs, kas zina, var vēl šinī Jietā ko palīdzēt.

** Lejā, viesistabā, nogurušos medniekus apkalpoja Indri­ķis un Liene. Francis ar vaska plāksteriem uz sejas sē­dēja nomaļus un skumjām acīm vēroja glīto kalponi. Meita, notikumu baiguma satraukta, staigāja saspringta kā kokles stīga. Mieru viņa spēja rast vienīgi steidzīgā darbā. Vaigi kvēloja no virtuves ugunīm un bažām.

Indriķis notikumus pārdzīvoja ar divējādām jūtām. Viņš sirds dziļumos nīda visus šos pārgudriniekus, kas bija braukuši tālus ceļus, lai Vilkaču silā medītu vilkus un tādējādi apgānītu tautas ticību, kaut arī tā bija ticība ļaunajam. Protams, vainīgs galvenokārt Felsbergs, kas medniekus šurp aicinājis, tāpēc patiesi viņš pelnījis nāvi. Tagad acīmredzot arī to saņēmis. Kunga nāve tomēr Indriķi neiepriecināja. «Kas ar mani notiks, ja Felsbergs nomirs?» viņš sērīgi domāja.

Morī pētīja medību plānu. Neticami, ka Felsbergs un Volfs mežā būtu satikušies un tālab abi aizkavējušies, jo starp viņiem atradās divpadsmit mednieki, no kuriem neviens nebija redzējis Volfu vai Felsbergu jājam vienu pie otra. Abi bija vīri, kas medību laikā nekādus pār­kāpumus neatļautos. Tātad abi aizkavējušies katrs sava iemesla dēļ. Savādi.

Medību vecākais izjautāja visus un noskaidroja, ka zaudēti pieci suņi. Starp tiem arī viņa paša Botejs. Vie­nīgi par Boteju bija skaidri zināms, ka to nokodis vilks.

— Šad tad jau suņus vilki nokož, — Francis lēnīgi sprieda, atbildēdams uz Morī jautājošo skatienu.

— Šad tad, — Morī atkārtoja. — Bet tagad — piecus. Starp tiem Volfa lielais Maksis, kas pats norējis savā mūžā trīs meža junkurus.

— Par Volfa Maksi vēl skaidri nezinām, — kāds iebilda. — Cerēsim, ka abi ar saimnieku drīz atradīsies.

— Hermanis nupat man atzinās, ka pats Volfs tau­rējis: suns tu-tū, — Morī aizrādīja.

Hermanis pamāja ar galvu un saknieba lūpas. Viņa acīs atkal pamirdza baiļu tumsa.

— Jā, kur tas Volfs?

— Volfs nepazina mežu. Varēja apmaldīties. Bet kur mūsu viesmīlīgais saimnieks? Tas, kungi, man rūp vai­rāk, — kāds mēģināja jokot. — Kas mums dāvās apso­līto alu un vīnu?

— Labi, ka mēnesnīca, — cits mierinoši bilda.

— Kungi dodiet tauri! Iešu taurēt, — Šomans paziņoja un piecēlās. — Man savējā salūza.

— Pareizi! — Morī piekrita. — Lai zina, kur jāt.

Kad Šomans izgāja pagalmā, pašlaik pa vārtiem

iebrauca zemnieku kamanas. Tās vilka mazs zirģelis, kādi zemniekiem bija palikuši pēc lielajām zirgu rekvizīci­jām. «Kara laika zirgu suga,» Šomans nodomāja un pēk­šņi pamanīja, ka ragutās pusguļus, acis pievēris, guļ Got­frīds Felsbergs. Viņa seja blāvajā mēnesnīcas puskrēslā izskatījās mironīgi bāla.

— Kur Indriķis? — kunga vedējs jautāja, it kā Šo- manu neredzētu un runātu pats ar sevi.

Felsbergs atvēra acis.

— Kas tev? — Šomans brīnījās.

Felsbergs neatbildēja. Šomans sarosījās.

— Ienesīsim, zemnieciņ, tavu kungu istabā, — viņš teica.

Nostādīts uz kājām, Felsbergs gaja pats, vienīgi soļi bija gaužām stīvi. Priekšnamā viņu jau sagaidīja Indri­ķis. Puiša sirdī uzvirmoja prieks. Viņš veda saimnieku uz kundzes guļamistabu, jo kunga istaba bija atdota viesiem.

Šomans pa to laiku iztaujāja veco Repuli.

— Dzinuši vilki, tu saki?

— Jā, kungs, kā citādi.

— Kāpēc nav uzbrukuši?

— Nezinu, kungs. Laikam jau nebija pelnījis.

— Tu redzēji vilkus?

— Kā ne, kungs! Sēdēja viens mežmalā, liels kā kro­dzinieka toveris.

— Kāds izskatījās?

— Kā jau vilks. Ij galva, ij aste.

— . Vairāk nebija kā viens?

— Neredzēju, kungs. Varbūt mežā. Tur šodien vilku esot bijis vairāk nekā koku, tik nevienu lode neņēmusi.

— Kur kunga zirgs?

— Nezinu, kungs.

— Viņš par zirgu neko neteica?

— Nē, kungs.

— Silmalas zemnieki neviens zirgu nav manījuši?

— Nē, kungs. Vienīgi Doriķa kumeļu. To jau Gaigalu Tenis pirmiņ atdzina uz muižu.

— Ko Felsbergs teica, kad izskrēja no meža?

— So to.

— Ko?

— Viņš, kungs, nebija savā prātā, tāpēc labāk nesacīt, ko runāja.

— Tu pasaki, ja es tev prasu!

— Tevi, kungs, es lāgā nepazīstu, — zemnieks teica un novērsās.

— Muļķis! — Šomans nokliedza.

Zemnieks kāpa ragavās un brauca projām. Šomans no­skatījās viņam pakaļ un nodomāja: «Piesardzīgs večuks, muti nepalaiž. Piedevām vēl nekaunīgs, maita, saimnieci nepagaidīja. Un kā ar mani runāja!»

Notikums ar Felsbergu par jaunu saviļņoja aprimušos medniekus. Ja vilki dzina zirgus un ķēra suņus, to vēl varēja saprast, bet, ja viņi līdz pat meža malai trieca ar ugunsrīku apbruņotu drosmīgu vīru, tas jau bija par daudz.

— Kungi, mieru! — Morī pacēla roku. — Uzskaitīsim zaudēto un iegūto …

— Iegūto? — kāds ironiski jautāja.

— Labi, tikai zaudēto, — Morī piekrita. — Pazuduši pieci suņi («Bez viena visi,» kāds iesprauda.), trīs zirgi, viens vīrs. Trīs vīri un viens zirgs savainoti. Vai tas jūs nesatrauc?

— Kad grima kuģis «Vasa», bojā aizgāja vairāki simti, — kāds mēģināja jokot.

Morī nelikās to dzirdam.

— Pasakiet, lūdzu, man tieši vaigā — vai es kā me­dību vecākais kaut kur esmu nepareizi veicis savu uz­devumu?

Šomans pavīpsnāja.

— Kad mežā tu stāvēji pie sava mirušā Boteja, — viņš teica, — es gaidīju, ko darīsi. Ja būtu man pārmetis par suņa nošaušanu, es tev atbildētu: «Morī, tu esi slikts medību vecākais.» Tu to nedarīji. Tu vispirms pārlieci­nājies, ka suni nokodis vilks, tikai pēc tam uzrunāji mani…

— Kāda te atbildība vecākajam? — Francis paraustīja plecus. — Es vienkārši nesaprotu, ko tas viss nozīmē. Mūsu vidū nav ne bailuļu, ne plātnieku, tomēr šāda ne­veiksme … Un zvēru tik daudz.

Pēc vakariņām Šomans vēlreiz devās pagalmā taurēt signālu Volfam. Debesis bija skaidras, un pāri baltajiem laukiem un tumšajiem mežiem paloja pilnmēness sudra­bainā gaisma. Sals pieņēmās. «Bruņinieciski būtu doties meklēt pazudušo biedru,» viņš taurēdams domāja. Pašam no iedomas vien, ka tūlīt jājāj atpakaļ meža biezokņos, kļuva baigi. Kad Šomans atgriezās viesistabā, Morī jau skaļi runāja par meklēšanu.

— Tu, Herman, vislabāk zini Volfa pēdējo atrašanās vietu, — viņš pievērsās Holam. — Pratīsi mūs aizvest?

Hols paraustīja plecus.

— Ļoti šaubos. Dienā vēl, bet ne nakti.

— Žēl, ka Francis savainots, — Morī bēdājās.

— Es neesmu savainots, — Francis protestēja. — Bet man nav zirga. Varētu iet kājām, ja nebūtu tik ellišķīgi tālu.

— Kungi! — kāds brīdinoši ierunājās. — Ja vilki uzbruka zirgiem dienā, vai tie neuzbruks naktī?

— Viņi ir paēduši, — Morī aizrādīja.

— Redz, cik patīkams mierinājums! — cits ironizēja. — Bet ja nu tie ir citādi vilki?

— Buku šāvējiem gan pieklātos klusēt, — Mori dzē­līgi atcirta.

— Vai mēs vainīgi, ka jūs nemācējāt vilkus dzīt? —• krēslainajā stūrī kāds nīgri atburkšķēja. Morī aiz sa­šutuma piesarka.

Brieda strīds. Nebija Felsberga, kas to prastu laikus izgaisināt. Saimnieks gulēja karstumos un murgoja par dedzinošām acīm un zemes spēku. Hanna sēdēja pie tēva gultas un lika viņam uz pieres aukstas kompreses. Zāļu Made bija noteikusi, ka miesa vājiniekam jāsviedrē, bet galva jādzesina.

Viesistabā vienas sveces izdega, citas iedegās, bet vīri tā arī nebija vienojušies, ko iesākt. Lai gan mednieki ju­tās noguruši, tomēr kautrējās iet pie miera, jo šajā mājā šonakt miera nebija. Felsbergs svaidījās murgos, bet Dor­muižas kungs cieta no stiprām galvassāpēm un pusne- maņā vaidēja.

Visi vairāk vai mazāk apzinājās, cik briesmīgi atstāt biedru mežā, likteņa varā, un tajā pašā laikā nespēja pārvarēt bailes. Laiks gāja. Jo dziļāk ievilkās nakts, jo iešana vērtās draudīgāka. Beidzot Somans izteica no­mierinošus vārdus:

— Notaurēšu pēdējo reizi, tad dosimies dusēt, lai rītā agri varam uzsākt meklēšanu.

Viņš izgāja uz lieveņa, jau pacēla tauri pie lūpām, te pēkšņi no tuvējā meža atskanēja dobjš nedzirdēta zvēra balsī izkliegts ilgi stiepts rēciens, kas beidzās ar tādu kā smilkstu. Tad iestājās klusums. Pēc brīža iegaudojās Felsberga kuce Hloja un vēl viens suns.

Pa otrām durvīm no ērbēģa iznāca kāds vīrs, brīdi klausījās, tad rūgti, pārmetoši ierunājās:

— Ģēģervīri! Re, ko izģēģerēja no Vilkaču sila!

Tas bija Felsberga kalps Indriķis.

Šomans saniknojās, grasījās uzkliegt, lai pievalda muti, kad dobjās gaudas atkārtojās vēlreiz, šoreiz it kā tuvāk un skaļāk. Tikko viena rēkšana bija beigusies, atska­nēja atkal otra — tālāk, dobjāk un gārdzošāk. Šomans bija dzirdējis nostāstus par vilkača gaudām, bet šīm ru­nām īsti neticēja. Tagad nu pats ar savām ausīm va­rēja pārliecināties, ka no izdomas te nav ne smakas. Gaisā trīcēja īsts pārdabiski liela vilka rēciens, daudz dobjāks un skaļāks, kādu jebkad bija dzirdējis med­nieks.

Arā iznāca arī citi kungi. Satraukti, sabijušies. Vienīgi Francim aiz sajūsmas iemirdzējās acis.

•— Tas ir neredzēti liels lops, — viņš iesaucās. — Eh, dabūt tādu reiz pie stobra!

— Velns parāvis! — kāds nolādējās. — Ja naktī dzirdi, tad gandrīz vai…

— Ko?

— Būtu man zirgs! — Francis noelsās.

— Ņem manu, — Morī piedāvāja.

— Kas jās līdzi? — Francis pacēla roku.

Neviens neatsaucās.

— Viņš ir traks, — kāds splīni ņurdēja.

— Es jāšu, — Šomans klusi teica. Un piebilda: — Tikai pa klajumu.

— Labi, — Francis ātri atsaucās.

Kad kungi devās uz šķūņa pusi, kur uz nakti bija no­vietoti jājamzirgi, aiz muguras viņiem atskanēja brīdi­noša, barga balss:

— Ko jūs darāt? Apdomājiet! Vai gribat, lai Vilkatis muižu noposta? Šī nav jūsu muiža! Tā iegrims zemē vai sadegs ugunī, ja jūs vēl reizi kaitināsiet Vilkati.

Pirmajā brīdī mednieki apjuka, nesaprata, kas runā. Klausījās kā parādībā. Tikai pamazām atjēdzās, ka ru­nātājs ir atkal Felsberga kalps Indriķis. Jutās apvainoti par muļķa zemnieka nekaunību. Kas zina, citos apstākļos varbūt būtu ar vainīgo turpat izrēķinājušies. Bet šoreiz tas pat izlamāts netika. Atkal atskanēja vilkača gaudas. Tās uzdzina drebuļus. Pēc Indriķa runas neviens vairs bargos aurus neklausījās kā parastu vilka kaucienu, bet gan kā meža garu valdoņa Vilkača draudīgas žēlabas.

Vienīgi Francis un Šomans ietiepīgi sedloja zirgus. Kundziskā spīts pret pārdrošā kalpa valodu viņus tikai iekarsēja. Abi rūpīgi pārbaudīja ieročus un aizjāja taisni pāri tīrumam uz mežu, no kura bija nācis pēdējais rē­ciens. Pagalmā stāvošie ar satrauktām sirdīm noskatījās pakaļ.

Kad jātnieki pazuda pirmajā ieplakā, dažs savā sirdī zīlēja, vai redzēs tos vēl parādāmies pretējā nogāzē. Bet, paldies dievam, ar drosminiekiem nekas nenotika. Viņi jāja soļos, abi blakus. Līdzi viņiem pa sniegu klusi skrēja garas, zilpelēkas ēnas. Mežs klusēja. Bet aiz muguras no muižas puses nāca suņu vaimanas.

— Velns, kas tiem suņiem noticis? — Francis pikti rūca. — Neļauj klausīties.

Jau krietnu gabalu no mežmalas iekrācās Šomana zirgs un sāka bažīgi cilāt galvu.

— Vilka smaka, — Francis aizrādīja.

Jātnieki saspringa un, savilkuši stingri pavadas, lēnām tuvojās mežmalai. Zirgi krāca un drebēja. Priekšā pletās staigna pļava ar retiem krūmekļiem. Aiz tās biezoknis. Lai tiktu mežmalai tuvāk, vajadzēja vai nu jāt pa tīrumu, kas slēpās no muižas nepārskatāmā meža ielokā, vai arī pārbrist dūksno pļavu.

— Tajā tīruma spraugā nelīdīsim, — Šomans kā pie­redzējis karavīrs bilda. — Ja mums kāds uzbruks, lai biedri vismaz kaut ko mana.

Francis, kura aizrautība, redzot mežmalu, pamazām iz­plēnēja, piekrita vecākā vīra padomam. Viņi mēģināja pārjāt pār pļavu. Pusceļā Franča zirgam iegrima kājas cauri salumam. Šomana zirgs nobijās un cirtās atpakaļ. Šajā brīdī viņi abi meža ieloka vidū krūmu malā ierau­dzīja vilku. Zvērs stāvēja nekustīgi un vēroja jātniekus.

— Vilks! — Šomans iekliedzās.

Francis spēji pagriezās. Viņa sejā pavīdēja izbīlis.

Jātnieki izjāja no pļavas, lēnām un uzmanīgi tuvoda­mies zvēram. Zirgi dīžļājās un raustījās. Kas zina, varbūt no meža plūda saplosīto zirgu asiņu smaka. Valdot kume­ļus, jātniekiem bija grūti celt šautenes.

Francis apturēja savējo netālu no krūmiem. Vilks lē­nām pagriezās, paspēra dažus soļus un paslēpās.

•— Franci! — Šomans uzsauca. — Es dodos atpakaļ. Tas nav īstais. Viņš mūs vilina. — Un mednieks pa­grieza uz māju pusi.

Francis notēmēja uz eglīšu biežņu, kuras ēnā bija pa­slēpies zvērs. Krams šķīla dzirksti, bet šāviens neatska­nēja. Pēkšņi sirds sažņaudzās bailēs. Viņš aši palūkojās uz degli. Pulveris bija izbiris.

Piejājis pie Šomana, Francis palūdza, lai tas no savas bises izšauj uz eglīšu biežņu. Nakts klusumā nogranda spalgs būkšķis, uzvirmoja dūmu grīste. Nošalca atbalss. Mežs klusēja.

Kad viņi uzjāja paugura virsotnē un atskatījās, meža malā tajā pašā vietā, kur iepriekš, stāvēja vilks. Med­nieki brīdi vēroja zvēru, tad klusēdami saskatījās un jāja prom.

— Viņš nebaidās, — Francis teica. — Viņš patiešām vilina. Tas ir kaut kas nedzirdēts.

— Nedzirdēts? — Šomans pavīpsnāja. — Es gan šo to esmu dzirdējis.

Līdz pat muižai viņi klusēja.

Biedri drošuļus sagaidīja kā nu kurš. Dažs ar skau­dību, dažs ar ziņkāri, cits ar bažām sirdī.

— Bija vilks, bet ielīda mežā, — Francis paskaidroja.

— Liels?

— Nē.

— Vai tas būtu gaudojis?

— Ļoti šaubos.

— Redz, vairs neauro. No šāviena tomēr nobijās.

— Diez vai, — Francis purināja galvu.

Viņi vēl šo to parunāja, aplūkoja zirgus un grasījās doties istabā, kad zilgano mēnesnīcas tāli atkal satri­cināja gārdzošs, saraustīts rēciens. Skaņas nāca kā aiz­elsušās, rējīgiem kampieniem un izklausījās vēl baigākas nekā iepriekš dzirdētās. Viens rēciens nebija beidzies, kad sākās otrs, vēl skaļāks un draudīgāks. Piecpadsmit mednieku kā sastinguši stāvēja Briņķu muižas pagalmā un raudzījās uz tālo meža stūri, bijīgi klusēdami. Suņu namiņā atkal skaļi gaudoja suņi, un kūtī sāka maut vērsis.

Nograbēdamas atvērās kungu mājas mazās durvis. Mē­ness gaismā parādījās zāļu sieva melnā lakatā un pelēkā villainē. Viņa uzmeta ašu skatienu kungiem un lēni iz­gāja pa vārtiem. Sievai līdzi naksnīgajā ceļā aizsteidzās zilganpelēka mēness ēna. Viņa no vilkačiem acīmredzot nemaz nebijās. «Man pret Felsbergu rodas cieņa,» Šo­mans domāja. «Tie, kas viņu apsmej, ir muļķi. Diemžēl tāds nesen biju es pats.»

— Kungi, ejam pie miera! — Morī teica. — Lai tas nešķīstenis gaudo kaut vai visu nakti.

Gaudas vairs neatkārtojās. Tikai suņi joprojām ne­rada mieru. Tad arī tie palēnām aprima — un Briņķu muižas kunga Felsberga divstāvu koka nams iegrima nakts dusā. Vienīgi sievietes gulēja maz. Viņas aprūpēja vājniekus. Ģertrūde bieži meta bažīgus skatienus pa logu uz mēness pelnu piebirušo muižas pagalmu, kā arī uz sal­tajiem mežiem un sniega laukiem, kurus pārvaldīja sveši, ļauni meža gari, kā tas bijis kopš senseniem laikiem.