Plutonija

PIEDZĪVOJUMS PAKALNā

Apmetnes vietu izraudzījās tuvu augsta pakalna pie- kājei, ko no upes labā krasta atdalīja pašaura dižmeža josla. Atspirdzinājušies ar uzkožamajiem un tēju, visi četri devās uz pakalnu. Pie telts atstāja garā valgā ko­kam piesieto Ģenerāli.

Caur mežu atrada taku, citādi biezoknis bija tik blīvs, ka bez cirvja nebūtu varējuši pavirzīties ne soli. Dažādi krūmi un vīteņaugi bija sapinušies ciešā, zaļā masā, kas apņēma taku no abām pusēm. Caur zaļo velvi virs gal­vām izspiedās tikai atsevišķi sarkanās gaismas stari.

Mednieki ar pielādētām bisēm soļoja klusēdami cits aiz cita, skatīdamies gan uz priekšu, gan augšā uz ko­kiem, kur nejauši varēja parādīties interesants medījums vai bīstams ienaidnieks. Bet bez sīkiem putniem un vā­verēm nekā cita neredzēja.

Līdz nogāzei viņi aizgāja netraucēti un sāka kāpt pakalnā. Zāle sniedzās pāri ceļiem, un Gromeko, atpa- likdams no citiem, aizrāvies vāca augus.

Kamēr zoologs apskatīja un aprakstīja paša nosistu lielu čūsku, Kaštanovs ar grūtībām atsita nelielu iežu paraugu. Tas bija kaut kāds savāds, ļoti stīgrs iezis dzel­tenzaļā krāsā ar sīkiem sudrabaini balta metala lāsmo- jumiem. Apskatījis to caur lupu, ģeologs izbrīnā iesau­cās:

— Vai zināt, no kā šīs klintis sastāv? Tām ir tāds pats sastāvs kā aerolitiem[16] no mezosideritu virknes, da­ļēji dzelzs rūda, ar divina pa.matmasu un niķeļa dzelzs piejaukumu.

— Ko tas nozīmē? — apvaicājās Makšejevs.

— Tas nozīmē, ka ģeologu hipotēzēs par zemes ga­rozas dziļāko slāņu sastāvu apstiprinās. Mēs acīm redzot atrodamies tā sauktās divina2 joslas robežās — joslā ar smagajiem akmens iežiem, kas bagāti ar dzelzi un pēc sastāva izrādās identiski akmens meteoritiem, kas krīt uz mūsu zemi no starpplanētu izplatījuma un ir sīku planētu šķembas. Jādomā, ka mēs sastapsim vēl viengabalainākus metāliskos kalnu iežus.

Kad pienāca Gromeko, kas bija savācis veselu da­žādu augu kūli, visi turpināja kāpt pa nogāzi augstāk, uzmanīgi iedami pa zāli, kur varēja slēpties indīgi rā­puļi. Reizēm apkārt tiešām varēja dzirdēt kaut ko aiz- čabam, bet ceļotāji nevēlējās bēgļus vajāt.

Pakalna virsotnē stiepās klinšu grēda. Un uz klintīm saulē sildījās neskaitāmas lielas ķirzakas dzeltenzaļā krāsā ar tumšiem plankumiem, tik līdzīgas akmeņu iz­ciļņiem, ka Kaštanovs vienu pat satvēra ar roku un samaksāja ar sāpīgi sakostu pirkstu. Pēc tam viņš katru šādu izcilni vispirms pārbaudīja ar āmuru, baidīdamies vēlreiz kļūdīties.

Mitrajiem vējiem pievērsto pakalna ziemeļu nogāzi klāja biezs mežs, kura dziļumos bez cirvja bija grūti iekļūt. Mednieku apskatītā dienvidu nogāze bija pļava ar atsevišķiem kokiem. No pakalna virsotnes varēja pār­redzēt tālu apvidu: uz dienvidiem, austrumiem un rietu­miem aizstiepās līdzīgi vai augstāki pakalni, ziemeļos tie pazeminājās un izzuda, un šai pusē tālumā bija re­dzama nepārtraukta mežu josla, ko tikai vietām pāršķēla upju sudrabainās vītnes.

Mednieki sēdēja pakalna virsotnē, skatīdamies tālē, kad no meža, kas nobeidzās ziemeļu nogāzē dažus met­rus zem klinšu grēdas, parādījās meža cūku bars. Priek­šējais kuilis, ar gariem sariem uz muguras, milzīgiem, baltiem ilkņiem, apstājās un pacēla galvu ar ļauni kvēlo­jošām ačtelēm. Tā šņukurs, gaisu ostīdams, slējās ar­vien augstāk. Aiz viņa drūzmējās cūkas un dažāda ve­cuma sivēni. Šie daudznadži atšķīrās no zoologam pa­zīstamajām meža cūkām gandrīz vienīgi ar lielākiem samēriem.

— Lūk, arī vakariņas pašas atnāca pie mums! — sacīja Makšejevs. — Es domāju, ka savvaļas sivēnam uz iesma jābūt ļoti gardam.

— Sevišķas vajadzības nav, — atbildēja Gromeko, kas pārzināja pārtikas krājumus. — Mums vēl ir brieža gaļa.

— Rezerve tomēr netraucē. Medības ne arvien ir veiksmīgas.

— Bet vai jūs zināt, ka cūkas šaut nav pārāk droši, — Papočkins brīdināja. — Saniknots kuilis ir briesmīgs pretinieks.

— Uzkāpsim augstāk klintīs, kur tās nevarēs nokļūt, un nošausim pāris sivēnu, — Kaštanovs ieteica.

Uzrāpās pašā pakalna korē. Makšejevs ielika stobrā patronu ar renkuļiem un izšāva uz sivēniem. Bars, iz­ņemot trīs sivēnus, kas spārdījās zālē, izklīda uz visām pusēm. Bet tad barvedis un cūkas pieskrēja pie klints un sāka skraidīt ap tās piekāji, velti pūlēdamās uzlēkt uz gludajiem izciļņiem, kas kustoņus vēl vairāk saniknoja. Pateicoties šim aplenkumam, mednieki varēja aplūkot cūkas pavisam tuvu. Kad zoologa ziņkāre bija apmierināta, radās jautājums, ko darīt tālāk.

— Tās taču var mūs aizturēt še veselām diennaktīm! Ēsma tām deguna galā, bet mums nav nekā, un arī sēdēt neērti, — Kaštanovs aizrādīja, — vajadzēs atgaiņāties ar šāvieniem.

Tajā brīdī Makšejevs, kas jau sen novērojis mež- mali, iesaucās:

— Pie mums vai pie meža cūkām gar mežmali zogas liels zvērs: es saredzu tikai tā dzelteno muguru.

— Kur, kur viņš ir?

— Lūk, patlaban mugura bija redzama pie krūma, kas izvirzījies klajumā! Skatieties tagad krūmam pa labi!

Visi pievērsās norādītajam krūmam, un tiešām tā labajā pusē parādījās dzeltenbrūna, lēni kustoša masa, kurā varēja atšķirt tumšākas, gareniskas svītras.

— Atkal lācis! — Makšejevs secināja.

— Iespējams, ka šoreiz tas izrādīsies tīģeris, — Pa­počkins atbildēja. — Viņš zogas kā kaķis.

— Man šķiet, ka laiks šaut, — aizrādīja Kaštanovs.

— Uz ko šaut? Uz zvēru vai uz meža cūkām?

— Labāk uz meža cūkām. Ja tās skries uz mežu, viņas tieši uzdursies plēsonim, un tas viņām sekos. Ja tās pagriezīsies uz otru pusi, tas mainīs stāvokli un mēs varēsim zvēru labāk apskatīt vai nošaut, kad radīsies izdevība. Tagad redzama tikai mugura, un šāviņš var arī netrāpīt.

— Raidīsim uz meža cūkām sākumā vienu šāvienu, bet trīs bises lai seko plēsonim.

Zoologs, kas sēdēja uz klints izciļņa, notēmēja uz vadoni, kad tas ar priekškājām uzlēca uz kāpņa, pūlēda­mies ar ilkņiem aizsniegt Makšejeva zābaku. Tiešais trāpījums kuili tūlīt nogāza, pārējie nobijās un metās bēgt uz mežu. Viņi jau gandrīz bija aizsnieguši mež­malu, kad tiem pa kreisi izlocījās dzeltenbrūnais plēsoņa ķermenis un vairākus metrus tālos lēcienos panāca meža cūkas. Divas no tām palika spārdoties zem naidnieka ķetnām, pārējās kviekdamas pazuda mežā.

— Tas nav lācis, bet tīģeris! — iesaucās Papočkins, novērojis plēsoni lēciena brīdī.

— Protams, — Kaštanovs apstiprināja, — acīm re­dzot'no zobentīģeru sugas, spriežot pēc augšžokļa milzu ilkņiem. Šī ; suga bija ļoti izplatīta terciarajā periodā, bet tā beigās droši vien izmira.

— Lai! Šodien mums materiala pietiek, — sacīja Papočkins, apmērodams nogalināto kuili. — Vai vilksim līdz uz laivu arī šo sātanu vai apmierināsimies tikai ar sivēniem?

— Ja tas trekns, speķi nebūtu par ļaunu pievākt, — Gromeko aizrādīja. — Tad varētu cept gaļu pannā. Nu, jūs to pabeidziet, bet es vēl pavākšu augus.