Plutonija

VISS NOLAUPĪTS

Bet kā gan viņi bija pārsteigti, kad, iznākdami no meža jūras krastā, ieraudzīja, ka telts pazudusi.

— Mēs droši vien esam nomaldījušies un iznākuši citā vietā, — Kaštanovs secināja.

— Nevar būt! — atbildēja Makšejevs. — Mēs tikko pārkāpām aizžogu, ko vakar ierīkojām sausās gultnes grīvā telts tuvumā.

— Pareizi. Bet kur tādā gadījumā palikusi telts?

— Un kur visas mantas?

— Kur Ģenerālis?

Pārsteigtie ceļotāji steidzās uz vietu, kur vajadzēja atrasties teltij, šajā vietā nebija nekā: ne telts, ne mantu, pat ne papīra drumslas. Bija palikusies tikai pelnaina, jau atdzisusi ugunskura vieta un izrauto telts .mietu cau­rumi smiltī.

— Ko tas nozīmē? — Gromeko jautāja, kad visi sa­pulcējās ap savu nodzisušo ugunskuru, uz kura bija ce­rējuši cept iguanodonu.

— Galīgi neko nesaprotu, — Papočkins satriekts no­murmināja.

— Skaidrs kā diena, ka mēs esam pilnīgi aplaupīti! — Makšejevs iesaucās.

— Bet kas, kas? — Kaštanovs kliedza. — To taču va­rēja izdarīt tikai saprātīgas būtnes, bet tādas mēs visā ceļā līdz šim neesam sastapuši, kopš atstājām «Polāro zvaigzni».

— Mūsu mantas taču neaizvāca iguanodoni!

— Vai stegozauri!

— Vai arī pleziozauri!

— Vai tik tās nav aiznesuši savās ligzdās šie nolā­dētie pterodaktili? — ieteicās Gromeko, atcerēdamies dēku ar savu apmetni.

— Neticami! Un telti, traukus un guļvietas, un dažā­dos sīkumus! Es nevaru pielaist, ka tiem būtu tik daudz saprāta un viltības,— Kaštanovs atbildēja.

— Bet mūsu laivas? — iesaucās Makšejevs.

Visi aizskrēja uz mežmalu, kur pirms aiziešanas eks­kursijā biezoknī bija paslēpuši laivas un airus. Tās bija neskartas.

— Jūras krastā pretim teltij mēs atstājām savu plostu, — aizrādīja Gromeko. — Tagad arī tas pazudis.

— Ko nu mēs darīsim? — iesaucās zoologs, izpauz­dams kopīgo apjukumu. — Bez telts, bez pārtikas, bez apģērbiem, bez traukiem mēs šīs nolādētās jūras krastā aiziesim bojā!

— Apspriedīsim savu stāvokli aukstasinīgi, — Kašta­novs ieteica. — Vispirms atpūtīsimies un pavairosim sa­vus spēkus. Nogurums un izsalcis vēders ir slikti padom­devēji. Gaļu mēs atnesām. Sakursim ugunskuru un to iz- cepsim.

— Un padzersim ūdeni ar cukuru, — Gromeko pie­bilda, norādīdams uz atnesto skārda trauku ar ūdeni un lielo saldo cukurniedru kūli.

Iekūra uguni, sagrieza gaļu gabaliņos, samauca tos uz iesmiem un novietoja pie uguns cepties. Apsēdušies pie ugunskura, sūkādami cukurniedru stiebrus un dzer­dami ūdeni, turpināja pārrunāt noslēpumaino telts pa­zušanu.

— Mēs tagad atrodamies Robinsona stāvoklī uz ne­apdzīvotas salas! — Makšejevs jokoja.

— Ar to starpību, ka mēs esam četri un ka mums ir bises un zināms patronu krājums, — aizrādīja Kašta­novs. — Tās vajag pārskaitīt un izlietot ar lielāko ap­domu.

— Manā pudelē ir dažas glāzes konjaka, — paziņoja Gromeko, kā ārsts nēsādams līdzi šo dzērienu pēkšņai vajadzībai.

— Bet man somā neliela tējkanna, saliekamā glāze un pāris šķipsnu tējas, — piebilda zoologs, kas nekad nedevās ekskursijās bez šīs rezerves.

— Lieliski! Vismaz retumis varēsim pamieloties ar tēju, — sacīja Makšejevs. — Manās kabatās, izņemot pīpi, tabaku, kompasu un piezīmju grāmatiņu, diemžēl, nekā nav.

— Man tāpat, ja vien neieskaita mūsu āmurus.

— šašliks gatavs! — iesaucās botāniķis, kas bija uz­manījis iesmus ar gaļu.

Katrs paņēma savu iesmu, un visi ķērās pie ēšanas. Bet gaļa nebija sālīta un diezin kā negaršoja.

— Nāksies pameklēt sāli jūras krastā, — aizrādīja Makšejevs. — Gaļu vajadzēja apmērcēt kaut jūras ūdenī.

Kamēr ēda gaļu, uzvārījās ūdens zoologa tējkannā, un katrs pēc kārtas saņēma glāzi tējas ar cukurniedru sulu. Paēduši un aizsmēķējuši pīpes, viņi atjaunoja sa­runu par tālākās rīcības plānu. Visi piekrita, ka tūlīt jā­sāk sekot laupītājiem, noskaidrojot virzienu, kādā tie ar mantām aizgājuši.

— Rūpīgi jāapskata mūsu apmetnes tuvākā ap­kārtne, — Makšejevs ierosināja. — Laupītāji varēja ierasties un aiziet pa gaisu, kā domā Michails Ignatje- vičs un kam es neticu, vai pa ūdeni, izmantodami mūsu plostu, vai pa sauszemi. Bet arī līdz ūdenim viņiem bija jāiet pa sauszemi. Tātad, ja viņi neieradās pa gaisu, tie tajā vai citā virzienā no mūsu telts atstāja pēdas.

— Zēl, ka mēs tūlīt to neiedomājāmies, bet skraidījām šurp un turp un varējām laupītāju pēdas nomīdīt!

— Gar klintīm uz austrumiem tālu aiziet nevar, kā mēs vakar pārliecinājāmies, — Makšejevs turpināja. — Diezin vai viņi gāja arī pa gultni, tā bija aizžogota, un bez tam mēs nevienu nesastapām un aizdomīgas pēdas nemanījām. Tātad laupītāju pēdas jāmeklē vai nu pašā jūras krastā, vai uz rietumiem gar šo krastu.

— Gluži pareizi! — Kaštanovs aizrādīja. — Šie divi virzieni ir visticamākie.

— Tātad ķersimies pie lietas. Tā kā pēdu pētīšanā man vairāk pieredzes par jums visiem, palūgšu jūs palikt uz vietas, līdz pārbaudīšu apmetnes apkārtni, — Makšejevs nobeidza.

Nometies ceļos, Makšejevs sāka rūpīgi apskatīt zemi ap vietu, kur bija atradusies telts. Tad viņš pārvietojās uz jūras malu, aplūkoja vietu, kur bija stāvējis plosts, at­griezās un devās gar krastu uz rietumiem. Aizgājis soļus divsimt, viņš iegrūda smiltīs sausu nūju un atgriezās pie saviem biedriem.

— Mūsu mantas nav nolaupījuši ne cilvēki un pat ne kaut kādas sugas ķirzakas. Tās aizstiepuši kaut kādi milzu kukaiņi, spriežot pēc kāju nospiedumiem, kas re­dzami visur. To ir ļoti daudz — vairāki desmiti. Sā­kumā es domāju, ka mantas aizvilktas pie plosta un aiz­vestas pa ūdeni, tomēr izrādījās, ka līdz pašam ūdenim pēdas neaiziet, un nav nekādu pazīmju, ka plosts ievilkts ūdenī. Tas pazudis pavisam nesaprotamā kārtā. Telts un mantas pa daļai aizvestas, pa daļai aizvilktas pa smiltīm

uz rietumiem gar jūras krastu. Laupītājiem ir sešas kājas, bet ķermenis sasniedz ap metru garuma, spriežot pēc tā nospiedumiem smiltīs.

— Jauki radījumi! — iesaucās Papočkins.

— Bet kas gan noticis ar Ģenerāli? — ievaicājās Kaš­tanovs. — Vai tas nogalināts, vai aizvilkts dzīvs apēšanai, vai arī viņš, laupītāju sabaidījies, kaut kur aizskrējis?

— Ap telti ir ļoti daudz Ģeneraļa pēdu, bet tās lielāko tiesu pārklātas ar kukaiņu pēdām, tātad ir iemītas agrāk. Svaigas asinis nekur nav redzamas, nav arī nekādu suņa saplosītu kukaiņu atlieku. Es domāju, ka Ģenerālis no daudzajiem un neredzētajiem ienaidniekiem kaut kur aiz­bēdzis un slēpjas biezoknī. Jā, vēl jāpārbauda smiltis gar mežmalu.

Ar šiem vārdiem Makšejevs atkal saka pētīt pēdas no telts vietas līdz mežmalai. Gar mežmalu viņš aizgāja vairākas reizes, uzmanīgi vērodams zemi, beidzot apstā­jās un pasauca biedrus pie sevis.

— Lūk, šeit Ģenerālis iegājis biezoknī. Bet ar viņu kaut kas noticis: pakaļkājas tas vilcis pa zemi.

Ar mednieku nazi nocirtis koku zemākos zarus, Mak­šejevs saliecies ielīda biezoknī, visu laiku saukdams suni un apstādamies nogaidīt atbildi. Beidzot atskanēja vārgs smilksts, un nedaudz vēlāk no pazares izlīda Ģenerālis,

bet briesmīgā izskatā. Viss ķermenis bija pietūcis, bet pakaļējā daļa bezspēkā vilkās pa zemi.

— Kas tev noticis, Ģene- ral, nabaga sunīt? — Mak­šejevs iesaucās, glāstīdams dzīvnieka galvu. Suns, žēli smilkstēdams, laizīja viņa rokas. Inženieris izlīda no tumšā biezokņa, bet aiz viņa izrāpās arī suns, ar savu nožēlojamo izskatu izsauk­dams vispārēju līdzjūtību.

— Vai laupītāji pārlau­zuši tam mugurkaulu? — Papočkins ieminējās.

— Nedomāju! — suni aplūkodams, iebilda Gromeko. — Protams, tie, — viņš turpināja. — Drīzāk viņi to ievainojuši ar saindētām bultām. Viņam uz muguras vairākas mazas brūces ar jau sarecējušām asinīm, bet mugurkauls vesels.

— Kāds tam sakars ar bultām? — Makšejevs brīnī­jās. — Uzbrucēji taču bijuši kukaiņi!

— Es pavisam piemirsu! Tādā gadījumā tie viņu sa­koduši ar indīgiem zobiem vai sadzēluši ar dzeloni.

— Ko mums ar Ģenerāli iesākt? Vai viņu var izdzie­dēt?

— Es domāju, ka var. Ja inde būtu bijusi nāvīga, suns jau būtu nobeidzies. Diemžēl, mūsu aptieka nozagta līdz ar pārējām mantām. Vajadzēs pamēģināt aukstus apliekamos.

Makšejevs paņēma žēli smilkstošo suni rokās un aiz­nesa līdz jūras krastam. Gromeko sāka aplaistīt suņa ķermeni ar ūdeni. Sākumā suns mēģināja izrauties un smilkstēja, bet aukstums drīz iedarbojās, un Ģenerālis ap­klusa. Viņu novietoja ar pakaļējo daļu ūdenī.

Kamēr botāniķis noņēmās ar Ģenerāli, pārējie izvilka no biezokņa laivas un airus, ielaida tās ūdenī un salika tajās atlikušās mantas, kas nelaimīgajā ekskursijā bija paņemtas līdzi. Pēc tam divi atkal aizgāja uz ezeru klin­tīs papildināt saldūdens krājumu, bet pārējie tikām iz­cepa iguanodona gaļu, lai apstāšanās ēdienu pagatavo­šanai neaizkavētu sekot laupītājiem.

Stundas laikā, cik ilga visa sagatavošanās, Ģeneraļa tūkums bija jaušami atslābis, un viņš jau sāka celties kājās. Nolēma ņemt to laivā, diviem braukt ar laivām un mantām gar krastu, bet diviem sekot pa laupītāju pē­dām, kamēr tās virzīsies krasta tuvumā. Tādā kārtā laivinieki vajadzības gadījumā varēja gājējiem palīdzēt vai arī uzņemt pēdējos laivās, bet kājāmgājēji varēja ap­stādināt laiviniekus, tikko pēdas novirzīsies zemes iek­šienē.