Plutonija

Vladimirs Afanasjevičs Obručovs

Plutonija

Autors apstrādā hipotēzi par to, ka planēta Zeme ir doba, tās centrā spoži spīd neatdzisušais kodols, kurš dod pietiekoši daudz gaismas un siltuma, lai uz iekšējās virsmas varētu attīstīties dzīvība. ja kādreiz kāds asteroīds nokrītot uz Zemes caursistu ārējo apvalku pa radušos caurumu varētu iekļūt planētas iekšienē. Pēc autora hipotēzes tā arī noticis aizvēturiskos laikos un šis caurums atrodas aiz Polārā loka, netālu no Ziemeļpola. Ceļinieki iekļūst Zemes iekšējā virsmā un šeit sastop aizvēsturiskas dzīvības formas, kuras uz ārējās virsmas sen izzudušas. Grāmata aizved caur ģeoloģiskajiem laikmetiem daudzus miljonus gadu tālā pagātnē

LVI Rīga 1957

Mākslinieks G. Hrapans vāku un tituļlapu zīmējis H. Galevius

Tulkojis Vitolds Zibelis.

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

PRIEKŠVĀRDS

Mūsu Zeme pastāv jau daudz miljonu gadu, kuru gaitā dzīvība uz tās virsmas piedzīvojusi lielas pārmai­ņas. Pirmo jūru siltajā ūdenī attīstījušies olbaltumvielu sabiezējumi, kas, mazpamazām sarežģījoties, pārvērtās dažādos augu un dzīvnieku organismos un neskaitāmu paaudžu laikā sasniedza tagadējo stāvokli.

Šīs organiskās dzīvības formu pārmaiņas var iz­sekot, pētot zemes garozas dziļākajos slāņos saglabā­jušās atliekas pārakmeņojumu veidā, kas mums palīdz izveidot diezgan pilnīgu priekšstatu, kādi augi un dzīv­nieki mituši uz Zemes virsmas pagājušajos laikos, tā dēvētajos ģeoloģiskajos periodos, kuri ir pavisam vien­padsmit kopš tā laika, kad izveidojusies organiskā dzī­vība. Un, jo ilgāks laika sprīdis šķir attiecīgo periodu mo tagadnes, jo lielāka ir starpība starp toreiz raksturī­gajām organiskās dzīvības formām un tagadējām.

Šīs bijušās dzīvības formas, to īpatnības, dzīves ap­stākļus, pārmaiņu iemeslus, vienu izmiršanu, citu raša­nos un pilnveidošanos pēta zinātnes nozare, ko sauc par paleontoloģiju. To māca dažās augstākajās skolās. To­mēr ikvienam cilvēkam interesanti gūt kaut vispārēju priekšstatu par dzīvības veidiem un eksistences apstāk­ļiem pagātnē. Šo uzdevumu esmu arī mēģinājis atrisināt savā grāmatā, kas uzrakstīta zinātniski fantastiska romana veidā. Varēja jau arī aprakstīt, kā plienakmeņos atrod augu nospiedumus un no atsevišķām lapām iz­veido vesela koka vai krūma priekšstatu; kā no akmens atbrīvo jūras bezmugurkaulnieku korāļus, dažādas glie­mežnīcas un citas atliekas, notīra un noteic to nosauku­mus; kā ļoti uzmanīgi izrok mugurkauldzīvnieku kaulus un sastāda no tiem veselus skeletus, pēc kuriem spriež par šo būtņu agrāko ārējo izskatu. Taču šādi apraksti būtu ļoti plaši un garlaicīgi. Tie vajadzīgi tikai studen­tiem, nākošajiem paleontologiem, bet plašajām lasītāju aprindām dzīvu priekšstatu par agrākajām dzīvības for­mām nedotu. Tāpēc es izvēlējos romana veidu. Bet kā ievest lasītājus šajā sen izzudušo būtņu pasaulē un vidē, kādā tās dzīvojušas?

Es pazīstu tikai divus romānus, kuros veikti līdzīgi mēģinājumi. Viens no tiem ir Zila Verna romāns «Ceļo­jums uz Zemes centru». Šai romānā zinātnieki pa kāda Islandes vulkānā krāteri nolaižas zemes dzīlēs un atrod pazemes tukšumus, ko apdzīvo dīvainas būtnes un izzu­duši dzīvnieki, kas tomēr aprakstīti neskaidri. Atpakaļ — virspusē zinātnieki izpeld caur cita vulkānā krāteri uz plosta pa verdošu ūdeni un beidzot pa izkusušu lavu. Tas viss ir pārāk neticami. Vulkānu krāteri nav tukšas caurules, kas iesniedzas lielos dziļumos; tos piepilda at­dzisusi lava, un pa verdošu ūdeni, bet jo vairāk pa iz­kusušu lavu ar plostu braukt nevar. Šī romana ģeolo­ģiskās kļūdas mani ierosināja 1915. gadā sarakstīt «Plu- toniju». Līdz tam es jaunajiem lasītājiem vēl neko nebiju rakstījis un pat nedomāju to darīt.

Otrais ir Konan Doila romāns, kurā ceļotāji Dienvid­amerikā atklāj augstu, ļoti grūti aizsniedzamu plato, kas atgriezta no visa apkārtējā apvidus un ko apdzīvo pir­matnējie cilvēki, lieli cilvēkveidīgi pērtiķi un daži citās Zemes dalās izzuduši dzīvnieki. Augstienē uzkāpušajiem pētniekiem atgadās dažādi piedzīvojumi. Tomēr arī šajā romānā ir daudz neticama, tas iepazīstina lasītājus vie­nīgi ar tagadnei tuvu pasauli un atstāja uz mani tik vāju iespaidu, ka esmu aizmirsis tā nosaukumu, lai gan iz­lasīju šo darbu divas reizes un ne visai sen — daudz vēlāk par Zila Verna romānu.

Labam zinātniski fantastiskam romanam jābūt tica­mam, jārada lasītājā pārliecība, ka visi aprakstītie not'i- kumi zināmos apstākļos tiešām iespējami, ka tajos nav nekā pārdabiska, brīnumaina. Ja romānā sablīvēti dažādi brīnumi, tad tas vairs nav romāns, bet pasaka bērniem.

Jau romana «Plutonija» pirmie izdevumi pierādīja, ka tas izpilda ticamības noteikumus. Es saņēmu no lasī­tājiem ne mazums vēstuļu, kurās tie gluži nopietni jautā, kāpēc nerīko uz Plutoniju jaunu ekspediciju, kas izpētītu pazemes pasauli, citi piedāvājās par nākošo ekspedici­ju dalībniekiem, trešie interesējās par romānā attēloto varoņu tālāko likteni. Tāpēc «Plutonijas» pēdējā izdevuma pēcvārdā autoram nācās paskaidrot, ka, lai iepazīstinātu lasītājus ar dažu pagājušo laikmetu dzīvniekiem un au­giem tādā veidā, it kā tie vēl eksistētu kaut kur Zemes dzīlēs arī patlaban, vajadzēja pieņemt par patiesību iepriekšējā gadsimta sākumā ierosināto un zinātnieku toreiz nopietni iztirzāto hipotēzi. Tā sīki izklāstīta priekš­pēdējā nodaļā («Zinātniskā saruna»), kurā ekspedicijas organizētājs aizstāv hipotēzēs pareizību. Patiesībā zi­nātne to jau sen noraidījusi.

Autors cer, ka arī šis «Plutonijas» izdevums līdzīgi iepriekšējiem ierosinās jaunos lasītājus tuvāk iepazīties ar ģeoloģiju un nodarboties ar šo interesanto zinātni, kas izskaidro mūsu planētas sastāvu un uzbūvi, stāsta, kādi augi un dzīvnieki mituši uz tās agrākajos laikme­tos, kā tie pārveidojušies un cits citu nomainījuši, kamēr no dzīvnieku vidus izvirzījusies domājoša būtne — cil­vēks, kas kļuvis par Zemes valdnieku.