Plutonija

MEDĪBAS UZ MEDNIEKU

Apmetnē mednieki sastapa Gromeko nepacietīgi gai­dām viņu pārnākšanu. Viņš bija apstaigājis apmetnes apkārtni, savācis augus, noplūcis un uzlicis vakariņām vārīties no rīta nošauto zosi. Piepeši bija atskrējis Ģene­rālis, bet viens, bez pavadoņa. Sunim pie kakla atradās ar aukliņu piesieta Makšejeva sūtīta zīmīte, kurā tas rakstīja: «Nošāvu milzu plēsoni, ko nespēju aizvilkt līdz teltij. Nepieciešams, lai Semjons Semjonovičs ierastos pie manis aplūkot medījumu uz vietas. Ģenerālis zin ceļu, bet katram gadījumam pievienoju maršrutu.»

Zīmītes otrajā pusē ar zīmuli bija uzmests mednieka noietais ceļš ar virziena norādījumiem un attālumu soļos.

Mazliet atpūtušies, Papočkins un Gromeko devās meklēt Makšejevu. Ģenerālis veda viņus labi, tomēr taku sazarojumos nereti šaubās apstājās, un šādos gadījumos palīdzēja zīmīte, kurā visi krustceļi bija norādīti. Med­nieki bija ātri gājuši krietnu pusstundu un jau bija ne­tālu no vietas, kur atradās viņu biedrs, kad no turienes viens pēc otra atskanēja divi šāvieni. Ģenerālis, skaļi riedams, metās uz priekšu, mednieki steidzās aiz viņa bailēs, ka Makšejevam draud nelaime.

Drīz viņi sasniedza lielu meža .klajumu, kura vidū pa­cēlās krūmi un koku audze. Pie tās viņi ieraudzīja dzel­tenīgu masu virs kuras rēgojās Makšejeva galva. Priekšā klajumā skraidīja vairāk nekā desmit sarkanbrūnu zvēru, kuros nebija grūti pazīt vilkus.

Ģenerālis apstājās klajuma malā, neuzdrošinādamies uzbrukt, redzot tik lielu spēku nevienlīdzību.

Pamanījuši klajumā iznākušos medniekus, vilki sāka atiet sāņus, bet Makšejevs kliedza:

— Uzlaidiet tiem pāris skrošu devas, ja jums ir div- stobrene! Man žēl izšķiest sprāgstošās lodes.

Gromeko steidzīgi pielādēja savu divstobreni ar skro­tīm un nekavēdamies raidīja barā šāviņus. Vilki aiz­skrēja uz krūmiem. Tiem sekoja Ģenerālis, kas vienu ievainoto nobeidza. Mednieki piegāja pie Makšejeva un noklausījās šādu stāstu:

— Aizsniedzis šo klajumu, es mežmalā apstājos, jo suns sāka ņurdēt un trīcēt. Klajumā aiz birzes es ievē­roju ganāmies dažus briežus- un nolēmu tos nomedīt, jo šādus dzīvniekus mēs vēl nebijām ieguvuši. Sāku zag­ties pa krūmiem gar mežmali un, atrazdamies pretī birzītei, piepeši pamanīju milzīgu, dzeltenu zvēru, kas arī uzglūnēja briežiem. Viņš līda pie tiem viņpus birzītes … Es nodomāju, ka ši,s medījums ir interesantāks par brie­žiem, un sāku jau tam sekot, slēpdamies krūmos tikai simts soļu atstatumā. Briežu iekārdinātais dzeltenais zvērs mani neievēroja vai arī neveltīja pirmo reizi ierau­dzītai divkājainajai būtnei savu uzmanību. Pielīdis pie pašas birzītes, viņš izslējās visā augumā, alkaini izrau- dzīdames sev upuri caur krūmiem, kas to šķīra no brie­žiem, kuri mierīgi ganījās un neko nenojauta. Tagad es ieraudzīju plēsoņa gaišajos sānos tumšas svītras un pa­zinu milzu tīģeri.

Viņš stāvēja diženā pozā, pavērsis pret mani krei­sos sānus, un es pasteidzos izšaut uz to ar sprāgstošo lodi, kas viņu uz vietas nonāvēja.

Šāviena izbiedētie brieži aizskrēja gar birzīti, ieraudzīja tīģeri, kas vēl raustījās nāves agonijā, un strauji pagriezās no tā tieši pret mani. Es tikko paguvu atlēkt sāņus. Tie bija lieliski dzīvnieki — vecs tēviņš ar vareniem ragiem, dažas govis un telēns.

Sākumā es pats gribēju tīģeri nodīrāt, bet, to ap­lūkojis, pārliecinājos, ka viņš pieder kādai neparastai tur, augšā, droši vien izmirušai sugai. Tāpēc nodomāju labāk paaicināt zoologu. Gribēju iet pats, bet baidījos, ka kāds plēsonis nošauto ieraudzīs un sabojās ādu. Tāpēc es attapos aizsūtīt Ģenerāli, kas teicami veica savu uzdevumu. Un bija labi, ka es klajumu nepametu. Drīz atskanēja vilku gaudas — viena, otra, un pamazām klajumā to saradās vesels desmits. Ieraudzīdami pie beigtā zvēra mani, viņi sākumā baidījās tuvoties, bet pēc tam kļuva tik nekautrīgi, ka biju spiests to dēļ, izlietot pāris ložu.

Makšejeva nošautais zvērs bija baltdzeltenas spalvas ar tumši brūnu svītru gar muguru un dažām tās pašas krāsas svītrām sānos, kas arī radīja ārējo līdzību ar tī­ģeri. Tomēr galvas un ķermeņa izskats, strupā aste un ķetnu uzbūve piespieda zoologu iesaukties:

— Tas nav tīģeris, bet kaut kāds lācis!

Makšejevs bija mazliet vīlies, bet, apskatījušam zvēru uzmanīgāk, vajadzēja atzīties, ka vienīgi brūnās svītras

apliecināja tā līdzību ar kaķu dzimtas niknāko pārstāvi, bet visas pārējās pazīmes atgādināja lāci:

— Tas droši vien ir alu lācis, mamuta laikabiedrs, kas līdz šim pazīstams tikai pēc atsevišķām skeleta da­ļām, — paskaidroja Papočkins. — Tas ir daudz intere­santāks par vienkāršu tīģeri.

Pēc zvēra izmērīšanas tam novilka ādu, ko tāpat kā galvaskausu un pakaļkāju paņēma līdzi.

Vakariņas šai dienā bija lieliskas: zoss gaļas zupa ar savvaļas sīpoliem, brieža gaļas šašliks un lāča gaļas šķē­lītes. Pēdējās asās smakas dēļ visiem tomēr negaršoja.

Tajā dienā migla nebija tik bieza, un Plutons .spīdēja caur plānu tvaiku dūmaku, tikai retumis pilnīgi aizmāk- damies. Temperatūra turējās +13°, vējš bija nedaudz vājāks.

— Es domāju, — aizrādīja Gromeko, — ka pēc da­žām dienām miglas vairs nebūs un mēs beidzot ierau­dzīsim, kādā krāsā ir Plutonijas debess.

Atpūtu traucēja tikai attālas vilku gaudas, kas droši vien dzīroja klajumos pie briežu, lāča un savu pašu biedru līķiem. .Šās skaņas neievēroja pat Ģenerālis, gulēdams pie telts ieejas, kur dūmi viņu paglāba no uz­bāzīgajiem kukaiņiem.

Brauciens turpinājās. Upīte paplašinājās un padziļi­nājās. Smagi piekrautās laivas gultnes kra.sajas pagrie­zienos vairs neriskēja ar pakaļējo galu aizķerties krastā vai atdurties pret to ar priekšgalu.

Krastus kā blīva siena klāja dažādi krūmi, kas jau .sasniedza četru metru augstumu: vairākas vītolu un kārklu sugas, ievas, vilkābeles, sārtlapu roze vijās cits ar citu, bet virs tiem vietām pacēlās balto bērzu un lap­egļu galotnes. Termometrs rādīja +14°, migla tikai re­tumis aizsedza visu debesi, bet lielāko tiesu peldēja pie­klājīgā augstumā kā lieli, bet reti un bezveidīgi mākoņi, caur kuriem spoži spīdēja iesarkanais Plutons.

— Migla droši vien beigsies, — sacīja Makšejevs, ikas bija apņēmies veikt meteoroloģiskos novērojumus. — Bet vai izbeigsies arī šīs zaļās .sienas, bez kurām mēs no laivas cita nekā neredzam?

— Ja mēs, smagi apkrāvušies, vilktos pa meža bie­zokni, mēs redzētu mazliet'vairāk, bet kustības ātrums būtu nesalīdzināmi mazāks! — aizrādīja Gromeko, kas, botāniķis būdams visvairāk interesējās par šīm zaļa­jām sienām.

Pusdienas atpūtas vietā mazā, tīrā laukumiņā Kaš­tanovs un Gromeko aizgāja īsā pastaigā pa mežu. Pa­počkins zvejoja zivis, bet Makšejevs uzrāpās kokā, kas pacēlās mazliet augstāk pa pārējiem, atgriezies viņš zoologam sacīja:

— Drīz vien apkārtne pārmainīsies. Tālumā redza­mas lēzenas augstienes ar plašiem, kailiem klajumiem, un mūsu upīte traucas tieši turp.

— Bet kas redzams tuvumā?

— Tuvumā tikai nepārtraukts mežs visās debesu pu­sēs, zaļa jūra bez klajumiem.

— Mūsu biedri acīm redzot drīz atgriezīsies, jo vis­apkārt šāds biezoknis.

Pēc stundas aizgājēji atgriezās gandrīz tukšā. Viņi visu laiku bija gājuši pa taku starp zaļajām sūnām, sa­vākuši nedaudz augu, redzējuši sīkus putnus, biezoknī dzirdējuši dažādus trokšņus, bet klajumu nebija sasta­puši. Zoologs, kas bija palicis pie upes, izrādījās laimī­gāks: viņš bija izmakšķerējis dažas lielas, Sibirijas mok- sunam līdzīgas zivis un milzīgu zaļu vardi, kas sa­sniedza trīsdesmit centimetru garumu.

Atpūtušies viņi brauca tālāk. Pēc stundām divām upī­tes labajā krastā parādījās diezgan augsts pakalns, pēc tam otrs, trešais .. . Bet tos vēl klāja nepārtraukts mežs, kas jau sastāvēja no mērenās joslas kokiem: liepas, kļa­vas, vīksnas, dižskābarža, oša, ozola. Ielejās starp pa­kalniem tumsa egles un baltegles. Vietām pār ūdeni no­karājās efeju, apiņu, savvaļas vīnogulāju un tīteņu ap­vīti koku zari. Zaļajā biezoknī vīteroja un dziedāja putni. Brīžiem pamanīja vāveres un burundukus[15], kas lēkāja no zara zarā.

— Vakarā pastaigā ieraudzīsim kaut ko jaunu, — Gromeko aizrādīja. — Augu valsts pārmainījusies un liecina par šās vietas siltāku klimatu.

— Bez šaubām! — zoologs piekrita. — Vakar es vēl jutos kā Sibirijas ziemeļos, bet šodien daba man atgā­dina manu dzimto pusi — Krievijas dienvidus.

— Vai tik šodien mēs neuzdursimies īstiem tīģe­riem? — Makšejevs secināja.

— Pareizākais gan būs nedalīties grupās, bet iet visiem kopā, lai veiksmīgāk novērstu briesmas, — ieteica Kaštanovs.

Pakalni pamazām kļuva augstāki, tā ka tos jau va­rēja nosaukt pat par nelieliem kalniem. To ziemeļu no­gāzes klāja biezs lapu koku mežs, turpretim dienvidos plētās klajumi ar atsevišķiem kokiem un krūmiem. Kaut kur it kā bija saredzamas klintis, kas ļoti interesēja zoologu.

— Nu, šodien arī ģeologs kaut ko iegūs! — Makše­jevs iesaucās.

— Sen jau bija laiks. Man āmurs noilgojies darba. Vienīgais pakalns tundrā taču pievīla tā gaidas! — Kaš­tanovs smējās.

— Un tāpēc apstāsimies nakts apmetnē, — ieteica Gromeko. — Šodien mēs esam nobraukuši ap simts kilo­metru.