Robots un taurenīte

KĀ ATBRĪVOJA PULKSTEŅA DZEGUZI

Dzeguze Guze, tikko spēdama atgūt elpu, iemetās lielajā eglē un četras reizes īsi iekūkojās. Tas nozīmēja, ka atgadījies kaut kas svarīgs un tiek aicinātas kopā visas meža dzeguzes. Kad tās atlidoja un satupās apkārt, dzeguze Guze ierunājās: — Varat ticēt, varat neticēt, taču tas, ko tagad pastāstīšu, ir vissvētākā patiesība. Nupat lidoju gar vecu namu mežmalā, bet tā slēģi, kā pašas redzējāt, arvien aizvērti. Un tagad ska­tos — slēģi vaļā, logi atvērti, bet pa vienu atvērto logu … ai, nevaru!

— Nemoci mūs, stāsti! — visas dzeguzes nespēja saval­dīties.

— Bet pa vienu atvērto logu dzirdu: kikū! Ieklausieties: nevis kukū, bet kikū!

— Kikū! — dzeguzes kori atkārtoja.

— Ļoti izbrīnījusies un kļuvusi ziņkārīga, pielidoju pie paša loga un gaidu, kad atkal tā iekūkosies, tas ir, iekikosies. To­mēr — nekādas skaņas. Tad sadūšojos un notupos uz palodzes. Paraugos iekšā: liela istaba, un nav nekādas kikojošas dzegu­zes, tikai nezin kas klusi bez atelpas tikšķina, it kā klaudzinātu ar knābi: tik-tik, tik-tik, tik-tik .. . Ieklausieties: nevis — tuk, tuk, tuk — kā dzenis, bet tik-tik, tik-tik . ..

— Tik-tik, tik-tik, — dzeguzes korī atkārtoja.

— Tātad tupu ne dzīva, ne mirusi ar bailēm un lauzu galvu, no kurienes tie tikšķi. Un redzu: pie sienas koka kaste — ne ligzda, ne šūna… Bet tas vēl nav viss! No tās koka kastes, es redzu, nokarājusies uz leju … ai, nevaru!

— Nu, nu, saki ātrāk! — Viss bars dzegužu nespēja valdī­ties aiz ziņkārības.

— Tātad no tās kastes, redzu, nokarājusies uz leju kāja, ne ī-sti kāja, un šūpojas, svārstās uz abiem sāniem kā vēja no­lauzts zars. Tomēr nekāds vējš nepūš! . . . Vai nav šausmīgi?

— Brrr, cik šausmīgi! — Dzeguzes pat nodrebēja.

— Tomēr es tik un tā drosmīgi tupu uz palodzes un skatos,, lai gan iešūpojusies kāja katru mirkli var atvēzēties un tā man iespert, ka es nespētu pat savākt kaulus . .. Un tikšķi nerim­stas: tik-tik, tik-tik … Te pēkšņi … ai, nevaru!

— Nu stāsti! — dzeguzes lūdza.

— Te pēkšņi tajā koka kastē atveras slepenas durtiņas un — ja gribat, ticiet, ja gribat, neticiet! — un izlec ārā maza dzeguzīte, mūsu māsiņa. Izlēkusi iespiedzas sirdi plosošā balsī: kikū! . . . Ieklausieties: nevis kukū, bet kikū!

— Kikū … — samulsušās dzeguzes korī atkārtoja.

— Tu melo, — kāda neticēja.

Lai mani šajā vietā vanags noknābā, lai lūsis saplosa vai Usūrijas suns norij! — stāstītāja zvērēja.

— Tālāk, un tālāk? — citas mudināja.

— Tātad iespiedzās: kikū! Un atmuguriski lēca atpakaļ, it kā viņu kāds būtu rāvis aiz astes. Un durtiņas aizcirtās — blaukš! Es no šausmām satrūkos un — ne uz priekšu, ne atpa­kaļ. Taču durtiņas atkal attaisās! Dzeguze parādās! Kikū! Un atkal nezin kas viņu rauj atpakaļ — žvlks! Durtiņas — blīks! Es — buldīks! Ak vai! … Trešo reizi durtiņas atdarās! Kikū! … 2vīks! … Blīks! .. . Klusums. Klusums. Tikai kastes iekšienē: tik-tik, tik-tik… Kāds it kā ar knābi klaudzinātu, it kā ar nagu dauzītu. Vēlreiz ieklausieties: nevis — tuk, tuk, tuk, tuk — kā dzenis, bet tik-tik, tik-tik …

— Tīrie brīnumi, — dzeguzes, neko nespēdamas saprast, sacīja.

— Bet es zinu, — iesaucās visgudrākā un attapīgākā dze­guze, kura reiz bija iedējusi olu paša lielā ūpja ligzdā. — Es zinu visu!

— Ko tu zini! — dzeguze Guze neticēja. — Tu taču neko neesi redzējusi.

— Vienalga zinu, — attapīgākā apgalvoja savu. — To kiko- jošo dzeguzi kāds ieslodzījis koka ligzdā vai kastē. Viņa grib izmukt pa durtiņām, bet kaut kāds plēsoņa rauj viņu atpakaļ un neizlaiž no gūsta. Tāpēc nabadzīte bez mitas ar knābi dauza kasti un kiko, lai sasauktu palīdzību, tikai neviens neatbrīvo viņu.

— Jā, jā, — visas dzeguzes piekrita. — Mūsu nabaga mā­siņa, cik šaušalīgs viņas liktenis, kā viņa mokās tirāna ķetnās!

— Jāpalīdz viņai! — visas iesaucās.

— Bet jau krēslo, laiks gulēt, — kūtri ieņurdējās kāda mie­gamice.

— Kā varam gulēt, ja mūsu māsiņa cieš mocības! — citas dzeguzes sašuta. — Lidosim, ātri jo ātri lidosim!

Un, dzeguzes Guzes vadītas, visas pacēlās spārnos un aiz­lidoja pie vecā nama gāršas malā.

Logs vēl bija atvērts, un dzegužu bars notupās uz jumta, bet pēc tam sadūšojušās nolaidās uz platās palodzes. Tad ielū­kojās iekšā un ieklausījās. Istaba jau grima mijkrēslī, tomēr skaidri bija redzama pie sienas pielipusī ligzda vai būris ar izlīdušu kāju, kas šūpojās. No kastes nepārtraukti skanēja: tik- tik, tik-tik, tik-tik … Dzeguzes, aizturējušas elpu, gaidīja, kas notiks tālāk. Drīz vien ar troksni atvērās durtiņas un izlēca mazs putniņš.

— Kikū! — tas iespiedzās sirdi plosošā balsī, bet, kolīdz tas paguva iespiegties, nezin kas neredzams to ierāva atpakaļ kastē un aizcirta durtiņas, tikai kāja šūpojās tāpat.

— Kukū! — dzeguze Guze piesardzīgi pasauca, taču no kas­tes neviens neatsaucās un neizlēca, tikai ar knābi dauzīja un dauzīja: tik-tik, tik-tik . ..

Dzegužu bars pacēlās no palodzes un aizlidoja uz mežmalu, lai steidzami apspriestos.

— Kā viņa mokās, — kāda iečukstējās un iepinkšķējās.

Šņukstēja arī citas dzeguzes: tik briesmīgas un noslēpumā

tītas mocības neviena nebija redzējusi un dzirdējusi.

— Jāpalīdz viņai, — dzeguze Guze sacīja. — Ātrāk jāat­brīvo no briesmīgā putnu tirāna ķetnām!… Jo, ticis galā ar viņu, tas var notvert kādu no mums un tur ieslodzīt.

— Lai nu kā būtu, — snaudule ieņurdējās, — bet papriekš atgriezīsimies mājās un kārtīgi izgulēsimies, jo drīz jau svīdīs gaisma.

— Kā var gulēt, ja mūsu māsiņa sauc un nevar sasaukt palīdzību! — pārejās sašuta.

— Viņai patiešām nekavējoties jāpalīdz!

— Tomēr kā?

Dzegužu bars kļuva domīgs. Ne tik daudz domāja kā ska­tījās uz savu gudrāko un attapīgāko no visām, ko viņa ieteiks.

— Es domāju, — tā ierunājās, — ka pašas ar saviem spē­kiem neko nepaveiksim. Mēs taču neesam radušas nedz perēt olas, ne perējumu barot, nedz pasargāt to no ienaidniekiem, — kā tad mēs spēsim cīnīties pret plēsoņām?

Ko tad lai darām? — Dzeguzes noskuma.

Palūgsim kādu varenu putnu, lai uzbrūk kastei, izplēš durvis un atbrīvo mūsu māsiņu.

Lielais ūpis! — Guze iesaucās. — Viņš ir gudrs un stiprs, naktī lieliski redz, bet viņa nagi ir asi kā ērkšķrozes dzeloņi!

Un dzegužu bars aizlaidās uz veco alksni purvmalā, kur kopš neatmināmiem laikiem dzīvoja lielo ūpju dzimta. Lielais ūpis tieši tobrīd tupēja uz zara, kaut ko diženi domāja un gre­moja lauka peli.

Viņš uzklausīja dzegužu lūgumu un solījumu uzdāvināt viņam duci vistreknāko peļu, tad kļuva vēl domīgāks un bei­dzot nomurmināja:

— Hm … hm … Labi!

Drīz vien viņš jau tupēja uz nama palodzes, spīdināja acis tumšajā istabā un aizvien kaut ko domāja. Beidzot nobubināja dzeguzēm, kas tupēja uz jumta:

— Hm .. . hm … Atbrīvoju!

Dzeguzes no bailēm un nepacietības aizturēja elpu. Pat snaudule aizmirsa par miegu. Bet istabā sākās neparasti no­tikumi. Atskanēja «kikū», tad kaut kas nograbēja un ieklaudzē- jās, noblīkšķēja un apklusa. Dzeguzes bailīgi ierāva kaklus, gatavas ik mirkli šauties uz mežu un paslēpties biezoknī.

Pēc kāda laika, vēcinādams spārnus, pa istabas logu iznira lielais ūpis, kaut ko iekodis knābī. Viņš aizlidoja uz mežu, bet dzegužu bars sekoja viņam.

Galu galā lielais ūpis nolaidās uz priedes, un dzeguzes ielenca viņu no visām pusēm. Nakts bija silta, patumša, tomēr ūpja lielās acis spīdēja kā divi zarā pakarināti mēneši.

Viņš atkal ilgi klusēja, kaut ko domāja un pārdomāja, tikai nesamā viņa knābī vairs nebija.

— Hm … hm … — beidzot viņš sāka runāt. — Visu uz­zināju. It visu. Izrādās, kāda nekrietna dzeguze, jūsu māsa, ne­vīžoja perēt pati savas olas un, ielidojusi tajā istabā, iedēja vienu svešā būrī.

To sacījis, lielais ūpis ar tik caururbjošu skatienu paraudzī­jās uz attapīgāko dzeguzi, ka viņa nobijusies aizspurdza no zara un paslēpās melnalkšņu lapotnē, lai nedabūtu pa knābi par ūpja ligzdā iedēto olu.

— Hm … hm . .. — Lielais ūpis atkal iegrima pārdomās.

— Tālāk bija tā. Kad palaidniece, būrī atstājusi olu, taisījās mukt prom, to sagrāba garkājis putns, kura kāju redzējāt šū­pojamies. Tas nekauņu sapurināja aiz skausta; ieslodzīja kastē un par sodu notupināja perēt ne tikai viņas, bet arī savas olas..

— Nabadzīte! — Visam dzegužu baram izlauzās nopūta.

— Hm . .. hm … — lielais ūpis šaubījās. — Kad notupināja perēt, tā pie katras iespējas grasījās aizsprukt. Bet, kolīdz izlēca pa durtiņām, — garkājis putns to grāba aiz skausta un atvilka atpakaļ. Hm . .. hm … Taču jūs lūdzāt to atbrīvot, tāpēc es sakampu un izrāvu no garkāja ķetnām .. .

— Lai dzīvo! — viss dzegužu bars priecīgi iesaucās.

Lielais ūpis no sava platā spārna apakšas izvilka mazu dzeguzīti un nolika uz zara.

Dzeguzes metās klāt.

— Bet. .. viņa ir no koka! — iesaucās Guze, ar knābi pie­skārusies koka dzeguzītei. — Viņa nav īsta.

— Hm … hm … Savādi! — Ūpis izbrīnā pagrozīja spal­vainās ausis. — Kad es kampu viņu, šķita, ka nav no koka.

— Zinu, zinu! — lapotnē iesaucās visattapīgākā dzeguze.

— Garkājis biedēklis nolādēja un apbūra viņu, pārvērta koka putnā.

— Tā arī būs, — dzeguzes piekrita, — viņu apbūra!

— Hm … hm . .. Visai lādzīga doma, — arī lielais ūpis piekrita. — Viņu apbūra, lai vairs neložņātu svešās ligzdās un savas olas nedētu perēšanai citiem. Pielūkojiet, kauču arī jums tā negadītos! … Un neaizmirstiet solīto duci treknu pelīšu! … Visu labu.

Lielais ūpis aizlidoja atpakaļ uz purvmalu, un, tiklīdz viņš nozuda, no lapotnes izlīda visattapīgākā un gudrākā dzeguze.

Viņa no visām pusēm apskatīja koka dzeguzi un sacīja: Es domāju, ka viņa jāieliek ligzdā kādam putnam, kurš pciv, varbūt perēdams atsildīs viņu, un viņa atkal atdzīvosies! Bet lielajam ūpim par to, ka viņš neciena mūs, dzeguzes, nedo­sim pat beigtu pelēnu un viņa ligzdā ieliksim akmeni!

Tā arī izdarīja: koka dzeguzi slepus iegrūda perētāja gulbja ligzdā, ūpim nedeva pat beigtu pelēnu un, snaudulei par lielu prieku, izklīda gulēt.

Bet vecajā namā gāršas malā neviens vairs nekikoja un ne­kas vairs netikšķēja. Tikai sienmalē uz grīdas gulēja salūzusi noslēpumainā kaste.