Robots un taurenīte

SIENĀZIS GLĀZĒ

Zaļajam pļavu sienāzim ļoti nepaveicās: kad viņš pēc pus­dienām, palīdis zem sudrabzāles lapas, pavisam mierīgi aiz­miga, viņam uzglūnēja kāds puišelis, sagrāba aiz garās pakaļ­kājas un notvēra. Sienāzis, vēl apreibis no miega, gribēdams at­brīvoties, no visa spēka parāva kāju, un tā notrūka … Tad ietiepīgais sienāzis mēģināja aizsprukt ar atlikušajām kājām, tomēr atkal sekoja neveiksme: puišelis sagrāba viņu aiz čupra un pārnesa mājās. Pārnesis mājās, nolika viņu zem glāzes, pa­bāza zāli, maizes druskas un atstāja uz palodzes — kā dzīvu rotaļlietu.

Naktī sienāzis sapnī redzēja stadionu, redzēja augstlēkšanas sacensības, un šoreiz viņam veicās kā nekad. Viņš kļuva par čempionu, pārlēca ne tikai pār pavedienu starp smilgām, bet ari pār augstu priedes galotni un vēl būtu uzlēcis uz pašas zvaigznes, tikai pamodās no sāpēm — viņam smeldza tā vieta, kur bija notrūkusi kāja!… Turklāt vēl tas stikla cietums… Sienāzis mēģināja izlīst pa glāzes apakšu, taču tas bija veltīgs darbs, tikai brūce vēl vairāk iesāpējās. Divkāršās nelaimes no­gurdināts un nomākts, viņš sakņupa uz zāles kušķīša un sku­mīgi skatījās uz peoniju krūmu, kas šalkoja pagalmā, uz bitēm, kas priecīgi lidinājās starp ziediem, uz tārpu, kas karājās garā pavedienā pie koka … Ai, cik viņi visi laimīgi, veseli un brīvi!…

No sirdēstiem sienāzis gandrīz jau sāka šņukstēt, kad uz stikla sieniņas nolaidās liela, spīdīga muša. Tā pakasīja ar kājeli no ēdiena uztūkušo vēderu un brīdi ziņkārīgi vēroja sakņupušo sienāzi. Tad apskrēja apkārt glāzei, no visām pusēm ap­skatīja nabagu, un tās vēders sāka kratīties aiz smiekliem.

— Māzelez, māzelez, māzelez! — muša sāka saukt savas māsas. — Ātrāk zurp, zkatietiez, kaz noticiz zaļajam zīgātājam!

Atsīca vesels bars lielu un mazu mušu un notupās uz glāzes. Tās zobojās par sienāzi un dīca:

— Ieklita, ieklita, jo lempīgz bija, pazuda, pazuda, jo muļ- ķiz bija!

Bet lielā muša saldā balstiņā viltīgi jautāja:

— Vai labi tev, zienāzīt, zajā glāzītē?

— Labāk pat nevar būt! — sienāzis priecīgi atbildēja. — Te ir silts kā aizkrāsnē un nedraud nekādas briesmas. Esmu paba­rots un apkopts. Ne lietus man uzpil, ne vējš uzpūš, un visu redzu kā uz delnas … Te esmu kā ķeizars savā pilī!

— Ko viņz zaķa, ko taz zaļknābis melz? — mušas samulsa.

Bet resnvēdere atkal viltīgi pajautāja:

— Ka paliki bez kājaz, tad zacīzi, ka tāpat ir labi?

— Kāju, — sienāzis mundri paskaidroja, — es netīšām iz­mežģīju un atdevu labotavā. Kamēr to saremontēs, esmu no­guldīts šajā gaišajā un sterilajā palātā, lai tādas apķepējušās kā jūs manu brūci neaplipinātu ar mikrobiem.

— Raugiez, kādz kungz! … — mušas, visam noticējušas, aizvainojis. — Viņam zpeciāla palāta, viņam taiza kāju, viņam ir vizz, bet mumz — nekā! … Un vēl mūz par apķepējuzām zaukā, vīzdeguniz …

Viņas aiz skaudības jau gribēja noraibināt glāzi, bet nepa­guva un dīkdamas aizlaidās prom: no griestiem nokarājās krusta zirneklis. Izdzirdējis dīvaino troksni un mušu balsis, tas garā pavedienā nolaidās līdz pašai glāzei.

Zirneklis klusēdams ilgi skatījās uz sienāzi un kaut ko do­māja, tikai neko nespēja izdomāt. Bet sienāzis, it kā nekas nebūtu noticis, paņēma vijoli un uzspēlēja straujo polku.

— Ko jūš te darāt? — zirneklis beidzot jautāja. — Un kam par godu jūš špēlējat štraujo polku?

— Man taču ir svētki! — sienāzis viņam laipni paskaidroja.

— Par lieliem nopelniem mūziķi man piešķīra nopelniem bagātā muzikanta nosaukumu un uzdāvināja šo gaišo koncertzāli ar lielisku skatuvi. Kā es lai nesvinu!

— Raugi, kā . .. raugi, kā . .. — zirneklis pavisam samul­sis atkārtoja. — Bet kāpēc jūšu labā kāja nepiedalāž švētkoš?

— Redzat, — sienāzis iesmejās, — kad es saņēmu tik dižu apbalvojumu, lieli mūzikas cienītāju bari ieradās apsveikt mani un tik dedzīgi, tik sirsnīgi spieda man labo ķetnu, ka tā pat saslima. Tagad tā ārstējas traumatoloģiskajā slimnīcā un drīz vien atkal man lieliski kalpos.

— Raugi, kā . . . verieš, kā . .. — zirneklis grozīja vidukli.

— Raugi, kā! Eš arī lautu šašpiešt un pat šadragāt kāju, divaš, kājas, trīš kājaš, ja man piešķirtu godpilno nopelniem bagātā audēja nošaukumu! . . . Bet nevienš nepiešķir, nevienš nepievērš, užmanibu manam darbam un to ncmaž nenovērtē! …

Saīgušais, neapmierinātais zirneklis uzrāpās atpakaļ pie griestiem un bubinādams sāka pīt tīklus.

Sienāzis atkal palika viens, bet šoreiz neilgu laiku — uz palodzes nolaidās kāposttaurenis. Ieraudzījis sakropļoto un ar glāzi apvāzto sienāzi, tas šausmās pat iekliedzās.

— Ak! Ek! — Lai neredzētu briesmīgo skatu, aizsedza acis ar pūderētu mutautu. — Tas ir briesmīgi! Tas ir šausmīgi! … Cik nelabojama fatāla nelaime, ak, ek! . ..

Kas tad ir? — sienāzis tēloja izbrīnu. — Kāpēc tā vai­manā, vai tikai neesi slims? Tāds nodzeltējis, tāds nomākts …

— Ko? Nodzeltējis?… Vai tiešām?… Ak… Jā, tiešām esmu nodzeltējis, kā redzams, dabūju dzelteno kaiti vai aknu cirozi, ak, ek! . ..

— Tu izskaties galīgi nomocījies, — sienāzis atkal jokoja.

Tomēr taurenis nesaprata jokus, viņš tā noraizējās par sevi, ka neko apkārt vairs neredzēja.

— Nomocījies?… Vai tiešām?… — viņu pārņēma izbīlis. — Jā, jā, es arī pats jūtu, ka esmu galīgi nomocījies, tas cietais kāposts pavisam nobeidzis mani … Es nabags, nelaimīgais slimnieks, man ir ciroze un mazasinība, laidīšos un nogulšos uz kāpostlapas, ak, un dzeršu zāles, ak, ek! … Un kāpēc man tā neveicas, kāpēc esmu tik nelaimīgs! — Taurenis atkal pielika pie acīm pūderēto mutautu. — Man nav laika ar tevi te runāt, ātrāk jāsameklē dakteris .. .

Taurenis vaimanādams un gaudodams aizlaidās, bet sien­āzis drūmi pašūpoja galvu: ek, kā viņi visi neprot priecāties par to, kas viņiem ir, neprot novērtēt brīvību un veselību! … Viņš paraudzījās uz pagalmu. Zemu aizlidoja bezdelīga, buldurēdami ķīvējās tītari, bet pa baltu loga rāmi steidzās simtkājis — tā žiglās kājeles mirgoja vien … Ieraudzījis kroplo sienāzi, tas apstājās kā iemiets un, neticēdams savām acīm, pagrozīja galviņu.

Sienāzis, drūmi smaidīdams, skatījās uz simtkāja kājelēm — veselām, veiklām, nesaskaitāmām — un juta, ka ilgāk vairs ne­spēj tēlot priecīgo, ka asaras viņam spiežas no acīm … Ai, cik netaisnīga ir māte daba, viņš sarūgtināts domāja, vieniem tā dod simtiem kāju, bet citiem tik vien, ka, zaudējis arī vienu, paliec kroplis.

Simtkājis joprojām stāvēja un ar caururbjošām, gudrām ače­lēm skatījās uz sienāzi. Viņš saprata, kas notiek sienāža sirdī.

— Un ko tas līdz, ka man ir simtiem kāju, — viņš sacīja sienāzim. — Taču vista man viegli aizsteidzas priekšā! … Jā, protams, māte daba mums ļoti nevienādi sadalījusi kājas, toties sirdi — sirdi katram ielikusi tikai vienu. Un tev, sienāzīt, ir tik drosmīga un vīrišķīga sirds, ka to neaizvietos pat tūkstoš kāju!

— Paldies, brālīt, par labu vārdu, — zaļais čīgātājs aizkus­tināts pateicās. — Tu man atdevi spēkus un cerību.

Viņš noslaucīja asaras, paņēma vijolīti un turpat glāzē sa­cerēja priecīgu dziesmiņu:

Manā mājiņā Dzirkstoša gaisma spīd, Manā vijolē Skanīga dziesma mīt. Mana mājiņa Saulē mirgo kā zelts, Bet zem mēness Kļūst kā sudraba telts. Mana vijole Prot šai pasaulē daudz: Gan aiz priekiem tā smejas, Gan aiz priekiem tā raud.