Robots un taurenīte

KONCERTJOKS

Melnulis spīdīgais, vārtīdamies celma praulos, izdzirdēja tauru skaņas. Viņš izlīda un ieraudzīja, ka plakaņu pulks soļo pa mežmalas pļavu. Vieni taurēja ar saritinātām lapiņām, citi sauca:

— Uzmanību, uzmanību! … Liels koncerts! … Zem vecās bekas! … Dzied konkursu laureāte cikāde!… Pēc trešā zvana ieeja zālē slēgta!… Uzmanību! … Uzmanību! … Tikai šo­vakar! …

Melnulis spīdīgais paskatījās uz celma ēnu — ehē, tā jau krietni izstiepusies. Tātad vakars degungalā, jāsteidzina tikai posties uz koncertu …

Kad melnulis spīdīgais beidzot ierāpoja vasaras koncert­zālē zem milzīgas bekas cepures, šeit jau bija sapulcējušies |oti daudzi skatītāji: lapgrauži, spīļastes, maijvaboles, mārītes, ūsaiņi, sienāži… No purva atčāpoja pat ūdensblusas, tik tikko spēdamas pavilkt pie sauszemes nepieradušās kājeles. Smecer- nieki atstiepa līdzi priedes skuju, bet spīļastes — ģeorģīnes ziedu, lai koncerta laikā varētu panašķoties. Vairāki zirnekļi un zirneklīši šūpojās pie griestiem pašu pītās šūpolēs. Lielajā ložā tupēja taurenis admirālis ar taurenīti admirālieni. Melnu­lis spīdīgais ierāpās blakus ložā, kurā jau bija plaši iepletusies biešu blakšu saime. Melnulis tās visas aiz skausta izsvieda ārā un, ērti atlaidies, ar acīm ieurbās skatuvē.

Trešo reizi ieskanējās pļavu pulkstenīte, pie griestiem no­dzisa jāņtārpiņu spuldzītes, atvērās deviņu zirnekļa tīklu priekš­kars, un uz skatuves iznāca pieteicēja — lapsene ar sažņaugtu vidukli.

— Sākam koncertu! — viņa iesaucās. — Dziesma par sauli. Daļas: allegro, grazioso, scherzo, moderato… Ļoti stingri lūdzam koncerta laikā neēst. Nav glīti!

Uz skatuves iznāca dziedātāja, konkursu laureāte cikāde, ap­segusies ar valdzinošu pieneņpūku šalli. Aiz viņas nostājās mazu cikādīšu koris. Viņas sāka dziedāt:

Ai, saule, saulīte gaišā, Tu mūsu tālā un augstā, Arvien tu mūs apciemo — Tev dziesmu dziedam skaistāko!

Bet kora smalkākās balstiņas atkārtoja:

… ko … ko … ko …

Melnulis spīdīgais pārliecās pār ložas malu un paskatījās ārā: pie debesīm nespīdēja saule. Tā bija aizlīduši aiz eglēm.

Kad koris beidza, dziesmu uzsāka soliste cikāde:

Kad saule spīdēt sāāāāāk, Liels prieks tad ciemos nāāāāāk!

Bet mazo cikādiņu koris atkartoja:

… āāāāk … āāāāk … āāāāk ….

Un pār visu zāli atkal viļņoja solistes sidrabainā balss:

Dzīvo, saulīte,

Spīdi, saulīte,

Mūsu māmiņa,

Mūsu māāāāāāāsiņa! …

Beigās soliste un koris kopā skandēja:

Saule lai dzīīīīvooooooo!

Iedārdējās tādi aplausi, ka drebēja pat bekas jumts un šūpo­jās zirnekļu šūpoles. Aplaudēja visi, vienīgi melnulis spīdīgais to nedarīja. Viņš sēdēja sadrūmis, vistumšāko domu mocīts. Kad pēc koncerta visi priecīgi izklīda katrs uz savu pusi, melnulis piecēlās no ložas un aizrāpoja aiz skatuves meklēt solisti cikādi. Viņam laimējās ierasties pie solistes tādā brīdī, kad zaļais sien­āzis skūpstīja tai ķepu.

— Jūs esat brīnišķīga! Neatkārtojama! Valdzinoša!… — To pateicis, sienāzis uzdāvināja cikādei kaltētu vijolīšu ziedlapu vēdekli.

Melnulis spīdīgais nikni pastūma sāņus sienāzi un nomurmi­nāja cikādei:

— Man steidzami jāaprunājas ar jums. Ļoti svarīgā lietā!

— Laipni lūdzu, — cikāde mīlīgi uzsmaidīja un aicināja melnuli uz savu istabiņu, kas bija izgriezta bekas kātā.

Melnulis spīdīgais ierāpoja un apsēdās no ozolzīles cepurī­tes darinātā krēslā.

— Man jāsaka jums, — viņš teica, — ka jūsu balss ir visai ciešama, var iztikt.

— Paldies. — Dziedātāja pasmaidīja un pavēcināja vijo­līšu vēdekli.

— Vēl gribu jums sacīt, — melnulis bubināja tālāk, — es esmu dzirdējis arī labākas balsis par jūsējo, piemēram, kāpost- mušas vai tīklkodes balsis. Kad manā dzimšanas dienā tās sāka

sīkt: «Lai dzīvo sveiks!» — pat puse ciemiņu zaudēja dzirdi un līdz šim vēl ir kurli — re, tās tik ir balsis!

Melnulis pašūpojās krēslā un klāstīja tālāk:

— Arī jūsu balss skanētu daudz labāk, ja dziedātu par vēr­tīgākām lietām.

— Kādām lietām? — cikāde brīnījās.

— Taču par tādām, cienītā, kuras patiešām spīd un lais­tās! — melnulis spīdīgais atbildēja. — Jūs, raugi, dziedājāt par sauli, pateicāties tai par spīdēšanu. Bet ko saule tobrīd darīja? Tā, edz, aizlīda aiz eglāja un pat nepašķielēja, kas tur, zem bekas, skandē tai slavu. Un vispār, cienītā, kas gan ir saule? Naktī, kad paliek tumšs un vēss, to pat ar uguni nekur nesa­meklēsi! Mākoņainā, lietainā dienā, kad tik ļoti vajadzīgs kauču viens tās stars, — atkal no viņas nav ne vēsts! Un ziemā? Kas notiek ziemā?! — Melnulis iekarsis pat palēcās nokrēsla. — Ziemā saulei nenāk ne prātā, ka mēs beidzamies nost no aukstuma un bada, ziemā, padomājiet tikai, tā silda kaut kādu Āfriku, bet uz mūsu pusi pat greizi nepalūkojas! … No stārķa dzirdēju, ka Āfriku tā sildot cauru gadu un tāpēc tur neesot arī sniega! Re, kāda ir tā saule, kuru jūs slavējat un kurai dziedat pateicības himnas!

Cikāde pa lodziņu paskatījās uz debesīm, pasmējās un sacīja:

— Runājiet, runājiet, pirmo reizi dzirdu tik interesantas domas!

— Jā gan, cienītā, — melnulis spīdīgais apmierināts prā­toja, — saule dažreiz ir, dažreiz nav. .. Toties es — es arvien esmu, arvien spīdu un laistos! Gan naktī un dienā, gan vasarā un ziemā! … Un neložņāju pa nekādiem mākoņiem, neskraidu uz āfrikām, arvien esmu šeit, raugi, kaut vai tagad: saule jau norietējusi, bet es — pašā spīdumā un arvien tā!

Melnulis apklusa, kautrīgi pakasīja sev pavēderi un gaidīja, ko atbildēs cikāde. Bet viņa tikai spēlējās ar sīkgraudiņu krellēm un klusēja.

— Kā tad ir, cienītā? — melnulis nepacietīgi jautāja.

— Jūs vēlaties, lai es dziedātu nevis par sauli, bet par jums? Lai pateicības himnas skanētu nevis saulei, bet jums, vai tā? — cikāde jautāja un ar vēdekli aizsedza muti, lai vabole neredzētu, kā viņa smejas.

— Jā, tieši tā! — Melnulis pat palēcās no prieka. — Es taču esmu vairāk pelnījis, lai mani dziesmās slavētu!

— Labi, — cikāde piekrita, — rītdienas koncerts būs vel­tīts jums!

Melnulis spīdīgais gandrīz vai sāka diet aiz laimes. Tomēr savaldījās un cēli, kā piederas tādam, kurš zaigo vairāk nekā saule, paklanījās dziedātājai un atvadīdamies sacīja:

— Tas būs jūsu labākais un veiksmīgākais koncerts! Es •aizsūtīšu jums pušķi ziedu — vissmaržīgāko, kādi aug kazas spirās! Uz redzēšanos koncertā!

Nākamajā dienā melnulis, kur bijis, kur nebijis, šad tad no -celma izbāza ūsu, gaidīdams un nespēdams sagaidīt tauru ska­ņas un plakaņu pulku. Beidzot tie atsoļoja, apstājās pie paša •celma un iesaucās:

— Tū, tū, tū … Uzmanību, uzmanību! … Šovakar! … Zem vecās bekas! … Tāds koncerts, kāds vēl nav bijis! . .. Koncert- mīkla! .. . Aicinām, aicinām! … Uzmanību! .. . Koncerta laikā aizliegts ēst! … Šovakar! … Koncertmīkla! .. .

Melnulis spīdīgais pa galvu pa kaklu izvēlās no celma un steidzās spodrināt spārnus, ķepas un ūsas… Šis koncerts taču — viņam par godu! … Kārtīgi uzspodrinājies, viņš ilgi staipījās peļķes priekšā, tīksminādamies par savu spīdīgo at­spulgu. Nē, viņš vēl nekad nebija izskatījies tik liels, tik zaigo­jošs, tik skaists — pat sevi sāka apskaust. Beigu beigās viņš pakarināja sev zem kakla spāres spārniņu un devās uz koncertu.

Apsēdies ložā, melnulis šoreiz pat neuzskatīja par vajadzīgu •sasveicināties ar blakus tupošo taureni admirāli un taurenīti admirālieni. Viņš nicīgi pagrieza muguru pret skrejvaboli, kas sēdēja blakus, ar acīm ieurbās skatuvē un nepacietīgi gaidīja.

Beidzot! Pavērās deviņi zirnekļu tīkli, nodzisa jāņtārpiņu lustras, bet uz skatuves nostājās cikādes.

Izskrēja lapsene ar sažņaugto vidukli un iesaucās:

— Dziesmas mīkla: «Kas spilgtāks nekā saule?» Allegro„ presto.

Melnulis spīdīgais apmierināts pavīpsnāja un, izbāzis galvu gar bekas jumta malu, paskatījās ārā. Nabaga saule šoreiz ne­bija aizlīduši aiz eglāja: acīmredzot tā gribēja zināt, kas gan ir spilgtāks par viņu.

Soliste cikāde jau dziedāja:

Kas? Kas? Kas? Kas pasaulē Spīd gaišāk Nekā saule? Zaigo spilgtāk Nekā saule? Atbildiet ātrāk! Uzminiet ašāk!

Un mazo cikādīšu koris smalki piebalsoja:

Padomāāāājiet! Neklusēēēējiet! Ātrāk! Ašāk!

Naskāāāāk!… Āāāāk! …

Visa dzīvā radība iegrima pārdomās un lauzīja galvas: kas gan varētu zaigot spilgtāk nekā pati saule? . .. Pat spradži pār­stāja lēkāt. Pat ūsaiņi vairs nekustināja ūsas. Pat purpurkrāsas smecernieki aizmirsa kustināt snuķus, kuri līdzīgi cigāriem … Kas? Kas?

Melnulis spīdīgais, vairs nespēdams valdīties, piecēlās uz pakaļkājām un izslējās visā augumā, lai ikviens redzētu viņu un ātrāk uzminētu mīklu. Tomēr neviens pat nepaskatījās uz viņa pusi. Visi lauzīja galvas: nu kas tad?

Uzminieieiet! Pasakieieiet! — cikādīšu koris mudināja.

Diemžēl visi joprojām klusēja, jo nespēja atminēt mīklu. Melnulis spīdīgais sanervozējies pārliecās pār savas ložas malu un dūra ar ūsu sprakšķim, bet pēc tam uzšāva ar spārnu taure- nitei admirālienei… Noskaitusies admirāliene tā iegāza viņam •ar savu lorneti, ka viņš izvēlās no ložas, bet, par laimi, paspēja ar pakaļkāju ieķerties margā un palika karājamies ar galvu uz leju — kā sikspārnis.

Atminiet, atminiet, atminiet, — soliste cikāde mudināja.

Taču runājieieieiet! —

cikādītes piebalsoja.

Un atkal neviens neatsaucās. Šķita, ka koncertmīklu neviens vairs neatminēs!

Tad melnulis spīdīgais neizturēja un, vēl arvien karādamies ar galvu uz leju, iespiedzās:

— Es! … Es esmu spilgtāks nekā saule!

Visi izbrīnā pat atliecās un vērās uz melnuli.

— Es! … Es zaigoju vairāk nekā saule! — viņš atkal iespiedzās.

Tad sprakšķi, vēderus saķēruši, sāka smieties.

— Tas tik ir joks! Tas tik ir joks! Koncertjoks!

Un ūdensblaktis piebilda:

— Plīstam pušu aiz smiekliem! Plīstam pušu aiz smiekliem!

— Pārplīsīs vēderiņi! Pārplīsīs vēderiņi! — Kamenes smie­damās locījās.

— No smiekliem vai gals klāt, no smiekliem vai gals klāt! — skudras pat vaimanāja.

Lapgrauži basos ducināja:

— Šis praulainis — spilgtāks nekā saule? Šis praulainis?

— Mēs šim nu belzīsim! Mēs šim nu belzīsim! — melnuļa radinieces visēdājas vaboles, noskaitušās un nespēdamas pa­ciest kaunu, draudēja.

— He, he, hē! — zvaigāja ragastes.

— Ki, ki, kl! — blusas drebinājās.

Pat pati soliste cikāde neizturēja:

— Hāāāā! — spalgi iesmējās.

Un te notika kaut kas negaidīts: aiz smiekliem sāka kratī­ties pat vecā beka. Tās lielā un mīkstā cepure neizturēja un uzkrita kā spilvens skatītāju zālei. Sacēlās jezga, tomēr smiekli tik un tā nerimās — tie lauzās ārā no sašķīdušās cepures apak­šas un vēlās pār pļavām un mežiem …

Jautrās katastrofas vietā atsteidzās glābēju zirnekļu brigāde. Tie veikli ar pavedieniem apvija bekas cepuri un pacēla to zem egles zara. Tiklīdz cepure pacēlās, melnulis spīdīgais pirmais izlēca ārā un aizmuka, ko kājas nes. Viņš skrēja bez apstājas, kamēr nokļuva meža citā galā. Bet arī šeit viņu panāca smieklu ■šaltis. Saniknotais un pārgurušais melnulis spīdīgais paskatījās uz debesīm un ieraudzīja, ka saule tāpat smejas — no smiekliem lai pat vaigi plīst…

Melnulis pacēla uz augšu ķepu un piedraudēja saulei:

— Es tev vēl atriebšos, skauģe! . .. Tas ir tavs darbs!

Un ielīda vecā celmā.