Robots un taurenīte

RUNČA LIELAIS LĒCIENS

Uz divpadsmitstāvu nama jumta starp televīzijas antenām skraidīja noraizējies runcis Uncis. Viņš arvien vēl nekādi ne­spēja noticēt, ka nokļuvis tik muļķīgā stāvoklī.. . Un viss sākās tā: pirms kādas stundas, kad viņš, runcis Uncis, ļoti mierīgi snauda divpadsmita stāva kāpņu laukumiņā, no lejas ar liftu pa­cēlās televīzijas meistars. Meistars pa dzelzs kāpnēm uzkāpa augšā un griestos atvēra lūku. Tad caur atvērto lūku uzrāpās uz jumta, bet runcis Uncis, nespēdams valdīt ziņkāri, arī pa dzelzs kāpnēm uzlavījās augšā un nokļuva uz jumta. Televīzijas meistars droši vien nepamanīja runci un, ja pamanīja, tad, aiz­ņemts ar savu darbu, aizmirsa. Kamēr meistars kārtoja antenu, runcis ka apburts grozījās uz visām četrām pusēm . . . Kacli skati, kādas ainavas, kādi pasaules plašumi, ehehehēl . . . Un, kamēr runcis Uncis, iepletis muti, blenza uz neredzētajiem tālu­miem, kamēr aizdzina no jumta baložu pāri, kas mīlīgi ūbināja, kamēr cēla gaisā ūsu pret suni, kas apakšā tupēja pagalmā, —4 pa to laiku televīzijas meistars paguva beigt savu darbu un no­kāpt no jumta. Izdzirdējis aizveramās lūkas klaudzienu, runcis pēkšņi atjēdzās un kā zibens metās pie izejas, taču, kā mēdz sacīt, kas par vēlu, tas par skādi…

Tā viņš palika viens pats uz liela, augsta jumta starp tele­vīzijas antenām un vēdināšanas skursteņiem . . . Patiesības dēļ jāteic, ka sākumā runcis it nemaz nenoskuma, — gluži otrādi, viņš pat nopriecājās, ka sagaidījis tik interesantu piedzīvojumu, par kuru vēlāk varēs tēlaini un ar izskaistinājumiem stāstīt sava pagalma sunim un citu pagalmu runčiem . . . «Kas tur liels,» viņš mierināja sevi, «gadās arī daudz sliktāk. Mans vec­tētiņš tādos gadījumos mēdza sacīt: nevar būt, ka nav kur mukt!» Un šeit vel mīļi sildīja saule, jumts bija sakarsis kā māla krāsns, gardi smaržoja darva, un runcis Uncis visā augumā izstiepās gar lifta paaugstinājumu pašā piesaulē. Drīz vien viņš aizmiga. Bet aizmidzis redzēja sapni, kādu vēl nekad nedz pats, nedz viņa vectēvs nebija redzējis. Sa sapņa dēļ vien bija vērts uzkāpt ne tikai uz divpadsmitstāvu, bet arī uz simtstāvu nama jumta! .. .Te Uncis redzēja, raugi, kādu sapni: viņš vairs nav uz jumta, bet uz liela mākoņa; mākonis pārsegts ar skaistu arabu paklāju, tik garu, ka viena tā mala nokarājusies līdz pa­šai zemei. Pa šo paklāju brauc augšup kariete, kuru velk seš­padsmit baltas peles. Uz važoņa bukas sēž žurka Ņurka, pie­līmējusi sev zagtas skropstas, un tā vicina pātagu, ka peles traucas palekdarnās … Beidzot kariete uzbrauc uz mākoņa un apstājas blakus runcim Uncim. Žurka Ņurka godbijīgi atver karietes durvis un izņem cepuri ar pāva spalvu un pāri lielisku, dzeltenu safjānādas zābaku — gluži tādu, kādus valkāja Runcis Zābakos, kuru Uncis bija redzējis krāsainā zīmējumā. Šie grez­numi paredzēti Uncim, viņš uzliek cepuri, uzauj zābakus un sē- /.as karietē ar zelta ģerboni. Gaisā iesvelpjas žurkas pātaga, un viņi pa paklāju noripo lejā, bet uz viņiem lūr visi pilsētas runči, suņi, vārnas un zvirbuļi. Uncis izbāž no karietes ķetnu un laip­nīgi nober lejā sauju skrandžu … Nu tik sākas plēšanās! Skats tik interesants un jocīgs, ka runcis miegā smaida ūsās un . .. pamostas. Pamodies tīkami staipās un jau cel ķepu, lai mazgātu muti, kad pēkšņi atceras, kur viņš atrodas un kas viņam atga­dījies .. . Saule jau paspējusi paslēpties, jumts' — atdzist, un liels nemiers sažņaudz runcim sirdi. Viņš atkal pieskrien pie lūkas, cerēdams, ka atradis to atvērtu, bet diemžēl, diemžēl! .. . Turklāt viņu vēl sāk mocīt izsalkums, un ēdamais, kā zināms, uz jumtiem nemētājas. Ja nu izdotos noķert treknu, neveiklu balodi. Tomēr tie visi, pamanījuši briesmas, pārvācās uz cita nama jumtu un no turienes mierīgi blenza, kā runcis mētājas.

Neapjēgdams, pie kā ķerties, runcis Uncis piekļāvās pie jumta malas un paskatījās uz leju. No augstuma viņam reiba galva. Pagalms bija tumšs un tukšs, toties zem paša jumta bija dziļi iedobti balkoni. Tomēr nav ko sapņot par lēcienu uz tiem — maz cerību aizķerties aiz lentera, bet neaizķēries nokritīs zemē kā maiss . ..

— Ņau! — runcis brēca, skatīdamies uz leju, uz balkonu, cerēdams sagaidīt palīdzību. Un tiešām: balkona durvis atve­ras, kāds iznāca ārā.

— Ņau, ņau, ņau, — runcis atkārtoja. — Ņaaaau!

— Šķic, riebekli! balss nikni iesaucās, balkona durvis atkal aizvērās, un viss norima.

Gandrīz vai raudādams runcis atkāpās no jumta malas un sāka grozīties ap antenām. «Varbūt kāda jānogāž,» viņam iešā­vās prāta drosmīga doma, «tad sabojātos televizori un šeit atkal ierastos meistars.» Viņš ieskrējās un trieca ar plecu pa antenas dzelzs kātu. Taču tas pat nepakustējās, toties Uncis tā satrieca savu sānu, ka ilgi locījās un šņāca no sāpēm. Otru antenu viņš pamēģināja nogāzt pamazām, stumdams to ar visu augumu, bet arī nekas neizdevās.

— Slikti, — viņš sev atzinās un smagi nopūtās.

Pilsētu sedza vakars, virs jumta uzlēca mēness, iemirdzējās zvaigžņu tūkstoši, un visas tās, šķiet, mirkšķinādamas no iz­brīna, lusināja acis uz runci Unci. Nakti viņš pavadīja, sarāvies aiz aukstuma, un šoreiz nekādi sapņi neapciemoja viņu. Tiklīdz aizver acis — redz treknu skrandi, no kuras pil tauki, gluži tādu, kādus sapnī meta pa karietes logu. Ta vārtoties, atausa gaisma, parādījās saule, un runcis tik ļoti nopriecājās par sa­gaidīto rītu, ka juta spēku uzplūdus un alku darboties. Tieši tajā laikā pagalmā ietipināja suns un, pie žoga paceldams kāju, pa­cēla arī galvu un ieraudzīja pār jumtu noliekušos runci.

— Ehē! suns neizsakāmi nobrīnījās. — Tu vēl arvien uz jumta? Kāpēc nekāp lejā? Varbūt tur ķer peles? — viņš pa­zobojās.

— Mani lūdza sargat televīzijas antenas, — runcis lepni paskaidroja. — Toties katru vakaru man dod tītara augšstilbu.

— Kāpēc tad tavs purns tāds izbadējies? — suns brīnījās.

— No lejas tev, aklais, tikai tā izskatās, aizņemies brilles, ja lagā neredzi, — saniknotais runcis cirta pretī.

Suns neko neatbildēja, tikai atnesa 110 mājām vistas kaulu un sāka gardi to grauzt. Pat 110 jumta augstības runcis saoda kaula garšīgo smaržu un skaidri dzirdēja, kā tas krikšķ suņa zobos; no izsalkuma runcim pat zaļš metās acīs.

— Nac, pacienāšu arī tevi, — suns labsirdīgi piedāvāja.

— Ai, nē! — Uncis lepni atbildēja. — Es devu godavārdu, ka neatstāšu antenu sardzes posteni!

Viņš, protams, varēja atzīties sunim, ka nokļuvis likstā, bet ko tas dos? Suns tik un ta viņam nespētu palīdzēt, vienīgi izpļāpātu citiem suņiem un runčiem, un tad sāktu birt zobgalī­bas — spej tikai turēties!. . . Tāpēc runcis aizvilkās uz citu jumta malu, tālāk no kārdinošā kaula. Zem šīs jumta daļas bija izvilkti elektrības vadi, un uz tiem svirpstēja satupušies zvir­buļi. Runcis Uncis jau grasījās steidzami atlēkt, lai nepamanītu viņu, tomēr nepaspēja: kāds zvirbulis ieraudzīja viņu un jau čiepstēja tālāk jauno ziņu:

— Skatieties, mūsu runcis nevar nokāpt!

— Nevar nokāpt, nevar nokāpt! — zvirbuļu bars atkārtoja, un elektrības vads pat šūpojās no viņu priecīgās lēkalēšanas. Tūlīt radās diriģents un savāca zvirbuļu pašdarbības kori, kurš tepat uzrāva jautru dziesmiņu:

Varam locīdamies smieties: Runcis tup uz augsta jumta Un vairs nezina, kā glābties, Kā no nama lejā rāpties …

Izdzirdējis tādu dziesmu, suns atskrēja un sarāja koristus:

— Paši nezināt, ko čivināt! Runcis Uncis sargā televīzijas antenas un par to dabū tītara augšstilbu!

Uz to zvirbuļu koris atbildēja:

Sargā runcis anteniņu, Sargā nakti, sargā dienu, Tikai nezin, no kā sargā: Vai no sevis, vai no bieda?

Tā pagāja otra neveiksmju diena. Bet vakarpusē debesis sāka apmākties, mākoņus šķēla zibens, nogranda pērkons un sākās lietusgāze. Nabaga Uncim nebija nekāda aizsega — kaut vai jālien cauri jumtam! Viņš izmirka līdz pēdējai spalvai un, kad lietus beidzot pārstāja, gulēja, sarāvies slapjā, drebošā kamolā, un viss viņam bija vienaldzīgs …

«Bet vectēvs mēdza sacīt: nevar tā būt, ka nav kur mukt,» viņš sarūgtināts atcerējās. «Es gribētu redzēt, ko viņš darītu manā vietā! Pat Runcis Zābakos te neko neizdomātu!»

Rīta pusē laiks noskaidrojās, uzspīdēja dzidra un silta saule; tās staros drīz vien jumts un runča kažoks izžuva sauss. Taču bads runci bija tā nomocījis, ka viņš jutās kā piepūsts ar gaisu un tik tikko jaudāja pavilkt kājas. Dienas vidū dzirdēja saucienu: no pagalma vaukšķēja suns, gribēdams uzzināt, kā draugam sokas sardzes postenī un vai bija garšīgs tītara augšstilbs … Runcis pat nepagrieza degunu uz tā pusi: kālab jāšķiež pēdējie spēki, kad jau tuvojas beigas? … Viņš gulēja un vienaldzīgi skatījās uz lielu kraukli, kas nolaidās uz jumta malas notīrīt knābi. Krauklis izskatījās pārēdies un kūtrs.

«Ak, ja es kaut brītiņu dabūtu viņa spārnus! . ..» Uncis sku­mīgi aizsapņojās, un pēkšņi — pēkšņi viņam iešāvās prātā ne­parasta doma!

Viņš ar lielu piepūli piecēlās kājās, kas no vājuma bija ļen­ganas, un sāka virzīties uz kraukļa pusi. Krauklis ar vienu aci pašķielēja uz runci un mierīgi tīrīja tālāk knābi: kāpēc šim jā­baidās, tādu nīkuli runci viņš var notriekt ar vienu knābja cir­tienu!

Runcis Uncis apstājās un notupās kādu metru no kraukļa,, uz pašas jumta malas. Viņš tīšām neskatījās uz kraukli, bet arī neskatīdamies juta, kad šis beidza tīrīt knābi, izpurināja spār­nus, uzasināja kāju nagus un beidzot sataisījās lidot — acīm­redzot tālumā dzirdēja cita kraukļa saucienu, jo atbildēdams īsi ieķērcās, izstiepa kaklu, savēcināja spārnus un .. .

Un tajā pašā mirklī, kad krauklis pacēlās gaisā, runcis Uncis sakopoja visus atlikušos spēkus, visu gribu un drosmi: viņš pēkšņi saspringa kā tīģeris un vienā lēcienā uzmetās krauklim mugurā! …

Krauklis no pārsteiguma tik tikko gaisā neapmeta kūleni, tomēr kaut kā atguva līdzsvaru un, nastas spiests, nolaidās lejā. Protams, ja runcis būtu kā runcis, krauklis kā akmens kristu zemē un sadauzītos kopā ar savu nesamo. Taču runcis Uncis bija trakoti izbadējies, zaudējis pusi sava svara, un tāpēc krauklis, kauču ar grūtībām, tomēr noplanēja zemē .. . Kad abi nobūkšķēja zālē, runcis Uncis steidzami atāķēja savus nagus no kraukļa kakla un, kamēr vēl nedabūja ar knābi, muka prom, cik spēki nes …

— Nu, vai zini! — apjukušais krauklis murmināja. — Nu, vai zini! … — Un, nevarēdams izdomāt, ko vēl sacīt, atkārtoja: — Nu, vai zini!…

— Kas notika? — Vārnas atsteidzās pie viņa. — Kas šeit bija? Vai runcis piekrāpa tevi?

— Ai, nē, nē, nē! — krauklis noliedza, jo baidījās krist ap­smieklā vārnu priekšā. — Nekā tamlīdzīga!

— Kas tad šeit bija? — vārnas aiz ziņkārības nerimās.

— Bija tā, — krauklis sāka melot. — Skatos, uz jumta pa­visam novājējis runcis. Nu, domāju, kampšu un sarīkošu dzīres ar saviem draugiem, jo ir tieši mana dzimšanas diena. Ar na­giem sagrābu runci aiz kupra un jau taisījos nest prom, taču, riebeklis, izrādījās par smagu… Tāpēc biju spiests strauji nolaisties.

— Skaties, kāds drosminieks! — vārnas noticēja. — Grāba ■ciet pat pašu runci!

Bet runcis Uncis jau tupēja savā kāpņu laukumiņā un kāri sūkāja suņa dāvināto kauliņu.

— Tātad jau pabeidzi sardzi pie antenām? — suns god­bijīgi apvaicājās un brīnījās par drauga nepieredzēto apetīti. — Vai tītargaļa bija garšīga?

— Nekur nederīga, apdedzināta, pat pāroglojusies un vēl apkaisīta ar sīviem pipariem, — runcis atbildēja. — Bet stāvēt sardzē apriebās: man pašam taču nav sava televizora, kālab man jāsargā svešas antenas? Ne mana cūka, ne mana druva! Tāpēc iejūdzu kraukli un nobraucu no jumta.

— Skaties tu man! — Suns izbrīnā pat iepleta muti.

Un vēlāk, kad runcis Uncis vēl izlaka bļodiņu piena un ērti izstiepās uz sava paklāja kāpņu laukumiņā, viņš domīgi sacīja:

— Un tomēr taisnību sacīja mans vectēvs: nevar tā būt, ka nav kur mukt!