Robots un taurenīte

MUKŠANA NO AKVARIJA

Akvārijā iesvieda lielu dzeloņainu gliemezi — īstu jūras skaistuli. Kamēr tas nogrima līdz dibenam, ūdens ap to burbu- lēja un meta ap]us, bet divas mazas akvārija zivtiņas, Kite un Pite, ierāvās kaktā, nezinādamas, ko domāt, un baidīdamās pat pakustēties.

Kad ūdens norima, gliemezis palūkojās apkārt un neapmie­rināts noņurdēja:

— Tad raugi, kur nokļuvu! . .. Stikla kastē. Fui!

Zivtiņas neatsaucās — abas vēl nebija atjēgušās no piere­dzētām bailēm.

— Raugi, ko esmu sagaidījis! — skaistulis gliemezis izgāza savu īgnumu. — Ko te teikt!… Saja kastē pat nav kur pagro­zīties!

— Šeit nav kaste! — Kite sadūšojusies ierunājās.

— Šeit ir akvārijs, — Pite piebilda.

— Akvārijs? .. . Kas par blēņām! Fui! — gliemezis pavisam saīga. — Ir nu gan mani iegrūduši!

— Neskumsti, — Kite mierināja viņu. — Šeit tev patiks. Paskaties, cik daudz glītu, apaļu akmentiņu dibenā un cik augsta zāle, bet naktī…

— Bet naktī, — Pite uztvēra, — spīd zaļa spuldze!

— Fui, fui, fui! — gliemezis tās pavisam nopēla. — Iedo­mājieties, akmentiņi! . .. Tikai iedomājieties — spuldze! … Zāle! .. . Fui! — Šeit it viss gliemezim nepatika.

— Bez tam šeit ir … — Kite jau iesāka.

— Vēl šeit ir, — Pite aizsteidzās tai priekšā, — spoža mo­nēta dibenā. Vari to pievākt.

— Jā, jā, vari to pievākt, — Kite laipni piekrita.

Zivtiņu labestība aizkustināja dzeloņaino gliemezi.

— Paldies, — tas tencināja mīlīgākā tonī. — Bet man nav •vajadzīgs tāds, ja tā drīkst izteikties, dārgums. Tur, kur es dzī­voju, mētājās kastēm zelts, pērles varēja vākt pēc sirds patik­šanas un monētas bija izkaisītas kā putraimi, neviens uz tām ij nepašķielēja, tikai rūsa ēda.

Zivtiņas izbrīnā pat iepleta mutes.

— Vai tiešām pasaulē ir tāds akvārijs? — neticēdamas vi­ņas jautāja.

— Akvārijs? Ha! — gliemezis pasmējās. — Tur nav nekāds .akvārijs. Tur ir okeāns!

— Okeāns … — abas zivtiņas reizē atkārtoja.

Tas vārds skanēja tik cēli un bija tik liela noslēpuma pār­pilns, ka viņas bez pārstājas to atkārtoja un atkārtoja.

— Bet saki — vai tālu atrodas tas okeāns? — Kite jautāja.

— Un kā tas izskatās? — Pite piebilda.

— Vai tad jūs līdz šim neesat dzirdējušas par okeānu? — gliemezis šausminājās. — Ir nu gan aizkakts! Un iegrūduši mani tādā, fui, fui!

— Mums neviens par to nav stāstījis, — Kite taisnojās.

— Mēs abas esam dzimušas akvārijā, — Pite nopūtās.

— Esi tik labs, pastāsti, — abas lūdza.

Gliemezis bija slinks stāstītājs, tomēr šajā šaurajā kastē, ko dēvē par akvāriju, cita nekā nebija ko darīt, bet zivtiņas bija tik mījas un vērīgas, ka viņš iesāka:

— Pa okeānu varētu peldēt visu mūžu — tomēr līdz galam' un malai tik un tā nespētu aizpeldēt. Tā dzelmes ir tik dzijas un noslēpumainas, ka pat visskaidrākajā dienā tur neielaužas neviens saules stars, bet virsū, uz viļņiem, šūpojas putni un peld kuģi … Un kādas klintis rēgojas tā dibenā, kādi koki žu- burojas, kādi koraļļu labirinti, kādi dzīvu puķu un zālāju pla­šumi! .. . Tad zivis un zivis! … Lielākas nekā vesels nams, mazākas nekā jūsu zvīņas, gan lidojošas, gan mirdzošas un dziedošas … Pat plēsīgās haizivs mutē peld maza zivtiņa, tāda kā jūs abas, un izvāc no zobiem ēdiena druskas, tikpat kā ar suku tos tīra, un haizivs neaiztiek zivtiņu, abas ir vislabākās draudzenes…

Gliemezis vēl stāstīja par lielu, skaistu kuģi, kas nogrimis pirms tūkstošiem gadu. Tas vedis amforas ar vīnu, un — iedo­mājieties tikai! — kāds draiskulis astoņkājis paķēris gliemež­vāku un ar to pārsitis vienu amforu. Izsūcis no tās visu vīnu un tā piedzēries, ka visas astoņas kājas tam samudžinājušās un droši vien līdz šim nespējot tās atmudžināt, te tev nu bija žūpošana, ha-ha! …

— Bet reiz, — gliemezis atcerējās, — briesmīgais cunami vilnis pārplūdināja piekrastes pilsētu un no tās atripināja oke­āna dibenā — uzminiet, ko? .. . Elektrisko ģitāru! Tad gan mums bija izpriecas! Jūras velns ar savu garo ūsu piesēja ģitāru pie nogrimuša enkura, plēsonīgā raja pievienoja pie tās savu elektrizēto asti, un tad kalmārs ar saviem desmit garajiem pirk­stiem sāka raustīt tās stīgas … Tas tik bija koncerts! .. . Visi atsteidzās klausīties — gan pluskainais jūras zirdziņš, gan jū­ras adata un vēzis vientuļnieks ar savu mājiņu . .. Tomēr visu sabojāja nejaukā zāģzivs. Tā iekāroja palūkoties, kas atrodas ģitāras iekšienē un pārzāģēja ar savu aso zāģi …

Kite un Pite, mutes atvērušas un ačeles iepletušas, klausījās gliemeža stāstījumā. Nu, nu! .. . Viņas it kā dzīvoja un nira apbrīnojamā, neaptveramā, brīnumu pārpilnā pasaulē, ko sauc par okeānu. Abas pat aizmirsa apēst nobērtās druskas; tikai klausījās un lūdza, lūdza:

— Bet tālāk? … Bet vēl? .. .

Un gliemezis stāstīja tālāk, stāstīja vēl — jo ko citu tas lai dara šajā garlaicīgajā, nomaļajā slēptuvē, dēvētā par ak­vāriju?

— Kādā jaukā dienā, — gliemezis atcerējās, — okeāna di­benā ienira cilvēks ar akvalangu. Pie jostas viņš bija piekari­nājis lielu tīkliņu. Okeāna dibens bija raibs ar visvisādiem gliemežiem, tomēr nirējs izvēlējās visskaistāko un retāko — proti mani! — Gliemezis lielīgi iesmējās. — Tā es nokļuvu tīk­liņā, bet pēcāk — kuģa kajītē. Mani paņēma pats kuģa stūr­manis, tik ļoti es viņam dūros acīs! Tā kā šis ceļojums kuģī bija veiksmīgāks nekā jebkad, stūrmanis nolēma, ka es nesu veik­smi. Kopš tā laika viņš arvien mani ņem tālos ceļojumos pa okeānu, bet vētras laikā piesien pie masta, lai viss laimīgi beig­tos. Tā arī notiek: es šķeļu visaugstākos viļņus un izvedu kuģi no visām briesmām!

— Tad kāpēc … — Kite jau grasījās jautāt, bet Pite atkal aizsteidzās viņai priekšā:

— Kāpēc tevi iesvieda akvārijā?

— Tāpēc ka, gulēdams plauktā, es pārkaitu, — gliemezis paskaidroja. — Man jāsamiklinās un jāatžirgst pirms jauna ce­ļojumu uz Atlantijas okeānu.

— Uz Atlantijas okeānu! — abas zivtiņas atkārtoja, bet Kite skaņi nopūtās:

— Cik tu laimīgs!

— Jā, esmu laimīgs, — gliemezis neliedzās. — Ja es atnesu? laimi citiem, kāpēc to nevarētu atnest pats sev?

Un, noguris no garajiem stāstījumiem, saldi aizmiga — jo- šajā garlaicīgajā, šaurajā aizkaktē, ko dēvē par akvāriju, glie­mezim patiešām nebija ko darīt.

Toties zivtiņām miegs nenāca. Brīnumaino nostāstu satrauk­tas, abas ielīda kaktiņā un klusi sarunājās.

— Es atdotu visu, — Kite čukstēja, — lai kaut vienu reizi' varētu ienirt okeāna dzelmē.

— Lai, — Pite nopūtās, — lai zāģzivs pārgriež mani uz pusēm, ja tikai man ļautu peldēt pa nogrimušā kuģa tilpnēm..

— Vai arī pa noslēpumainiem koraļļu labirintiem …

— Kur spīd oranžas jūras zvaigznes …

— Bet varbūt, — Kite aizsapņojās, — varbūt es iedraudzē­tos ar briesmīgo haizivi, ja tai tīrītu no zobiem ēdiena druskas?"

— Un es palīdzētu astoņkājim atmudžināt kājas!

— Vai tad mēs nekad, it nekad neieraudzīsim okeānu?

— Labāk par to nemaz nebūtu dzirdējušas, — Pite apraudā­jās.

— Jā, — Kite nopūtās, — abas līdz šim taču bijām laimī­gas, abas domājām, ka akvārijs ir visjaukākā un brīnišķākā vieta pasaulē.

— Un monēta — vislielākā bagātība.

— Toties tagad šeit tik šaurs un drūms …

— Kā cietumā … Visur tā vien atsities pret stikla sienu…,

— Tsss! — Pite brīdināja.

Abas zivtiņas saausījās: gliemezis miegā kaut ko runāja.

— Jau … jau … pie masta … sieniet… — tas nesakarīgi murmināja. — Paldies. Fui, fui. Sveiks, jūras zoben, vēl dabūsi par pārzāģēto ģitāru! … Šaura stikla kaste .. . Hei, arī man. amforu vīnu! … Atlantija …

Gliemezis pamurmināja un atkal apklusa, bet zivtiņas sa­čukstējās tālāk:

— Drīz tas peldēs uz okeānu.

— Ak, ja arī mūs abas paņemtu līdzi!

— Kā lai paņem? Nevarēs paņemt.

— Bet zini, — Pite kļuva domīga, — zini, es jau sagudroju.

— Ko tu sagudroji?

— Kā nokļūt okeānā.

— Saki ātrāk! — Kite kļuva nepacietīga.

— Gliemezim iekšā taču ir eja, lieliska slēptuve. Ja mēs ielīstu tajā un pagaidītu, kamēr gliemezis atgriezīsies okeānā? Kas tad?

— Tad, tiklīdz vētras laikā gliemezi piesies pie masta un atšalks vilnis, abas izspruksim brīvībā, okeānā!

Zivtiņas nekavējoties pielavījās pie aizmigušā gliemeža un aši ielīda tā iekšienē, dziļā un tumšā labirintā, kas bija pilns dīvainas dūkoņas un ūdens … Abas paspēja tieši laikā, jo, ka­mēr gliemezis vēl nebija pamodies, stūrmanis to izvilka no ak­vārija un atkal nolika plauktā.

Pēc neilga laika viņš aiznesa gliemezi uz ostu, no turie­nes — uz kuģa kajīti. Kuģis attauvojās no krasta un aizpeldēja tālā reisā. Pēc nedēļas tas jau šķēla Atlantijas okeāna viļņus.

Kādu nakti uznāca spēcīga vētra. Kuģi mētāja kā skaidiņu, un stūrmanis piesēja gliemezi pie masta. Augsti, krācoši viļņi skaloja kuģa klāju, un skaistulis asšķautņainais gliemezis no­kļuva pašā vētras mutulī. Virmojošās ūdens straumes ieplūda gliemeža ejā, labirinta vistālākajos kaktiņos un izsvieda ārā Kiti un Piti…

Viņas jau bija noslāpušas, beigtas. Tomēr abu sastinguša­jos, ieplestajos acu redzokļos it kā mirdzēja priecīgs sveiciens .lielajam, neaptveramajam Okeānam . ..