Tetis un jūra

Ceturtā nodaļa ZIEMEĻAUSTRENIS

Tsi pirms saules lēkta — indīgi un nenorimti — sāka pūst vējš no austrumiem. Ģimene pamodās tā ap astoņiem, kad austrenis bija sapūtis lietu, kas kopā ar vēja brāzieniem tinās ap bāku.

— Nu būs ūdens, — sacīja māmiņa. — Paldies Dievam, ka es atradu katlu un paguvu to izberzt. — Viņa ielika plītī malku un to aizkūra.

Trollītis Mumins palika guļam savā gultā, viņam nebija nekādas vēlēšanās runāt. Pie griestiem bija mazs, apaļš pleķītis ar ūdens pili vidū. Pile kļuva smagāka un smagāka. Nu tā nokrita uz ēdamgalda, dodama vietu nākamai ūdens pilei.

Pa durvīm iešmauca Mija.

— Šodien nav īstais laiks braukšanai ar lifta grozu,—viņa teica un izspieda ūdeni no sava matu kušķa. — Vējš pūš tieši no bākas sienas.

Cauri tornim viņi dzirdēja kaucam vēju, un ar blīkšķi aizcirtās durvis.

— Vai jūs esat uzvārījuši kafiju? — mazā Mija vaicāja. — Negaisa laikā es kļūstu trakoti izsalkusi. Jūra nāk iekšā melnajā līcītī,un tūļas zemes mēle ir pārvērtusies par salu! Tūļa pats ir sapūsts ačgārni, guļ zem savas laivas un skaita lietus lāses.

— Tīkli! — ieteicas tētis un izlēca no gultas. — Mums taču jūrā ir tīkli! — Viņš pieskrēja pie loga un raudzījās ārā, bet nevarēja saskatīt pludiņu. Austrenis pūta tieši pāri zemes mēlei. — Būs gan posts dabūt tos ārā, kamēr vējš pūš no jūras. Un tad vēl lietus.

— Lai tīkli paliek guļam, — tētis izšķīrās. — Tajos būs vairāk zivju. Pēc kafijas es kāpšu augšā tornī un pamēģināšu tikt kādā jēgā ar to vēju. Redzēsiet, ka pret vakaru tas pierimsies.

Stāvu augstāk vējš izskatījās uz mata tāds pats. Tētis stāvēja un lūkojās uz bākas lampu; viņš noskrūvēja vienu uzgriezni, atkal to uzskrūvēja, attaisīja un aiztaisīja lampas mājiņu. Tam nebija nekādas nozīmes; viņš tik un tā nezināja, ko lai iesāk. Tā jau arī bija neredzēta paviršība, ka šādai bākai nebija lietošanas pamācības. Nepiedodami.

Tētis apsēdās uz vienas no gāzes caurulēm un atbalstīja muguru pret sienu. Virs viņa pret stikla rūtīm sitās lietus; nākot virsū brāzmām, tas čukstēja un šņāca. Zaļā rūts bija saplīsusi. Zem tās uz grīdas lēnām krājās mazs ezeriņš. Tētis izklaidīgi nolūkojās uz to; viņš pārveidoja to par deltu ar garām, vijīgām upēm un ļāva skatienam slīdēt tālāk pār sienu. Tur kāds ar zīmuli bija uzrakstījis kaut ko, kas līdzinājās dzejai. Tētis pieliecās tuvāk un lasīja:

Tik tumšs ir jūrā,

vien mēnesi var redzēt spīdam,

un četrus garus gadus

nav redzēta ne bura slīdam.

«Šo te būs uzrakstījis bākas sargs,» tētis nodomāja. «Viņš to būs izdomājis kādu dienu, kad jutās apbēdināts. Padomā tik, apgaismot laivas, kuras nekad neiet garām… Pašā augšā uzrakstītais liecināja par priecīgāku omu: austrumu vējš un sievu ķildas — allaž beidzas tās ar mitrumu.»

Tētis sāka rāpot gar sienām un meklēt bākas sarga pārdomas. Tur bija milzums piezīmju par vēja stiprumu: visspēcīgākā vētra, pūšot dienvidrietumu vējam, bija bijusi līdz pat desmit ballēm. Kādā citā vietā bākas sargs atkal bija uzrakstījis dzejoli, bet tas bija nosvītrots ar daudzām melnām svītrām. Vienīgais, ko tētis varēja salasīt, bija kaut kas par putniem.

«Man jāuzzina kaut kas vairāk par viņu,» tētis nodomāja. «Kolīdz iestāsies labāks laiks, es zvejnieku uzmeklēšu. Viņi taču pazina viens otru, viņi dzīvoja uz vienas salas. Tagad es aiztaisīšu lūku un vairs nenākšu šurp, es kļūstu tikai skumīgs.»

Tētis nokāpa pa kāpnēm un sacīja:

— Vējš ir pagriezies maķenīt uz ziemeļiem, ziemeļaustrumiem. Varbūt tas rimsies. Un es tā ieprātojos, ka mums kādu dienu vajadzētu uzlūgt šo zvejnieku uz kafiju.

— Viņš noteikti nedzer kafiju, — ieskatīja mazā Mija. — Man liekas, ka viņš tikai ēd jūras zāles un jēlas zivis. Varbūt viņš caur priekšzobiem kāš planktonu.

— Ko tu saki? — māmiņa izsaucās. — Tavu dīvainu gaumi!

— Tieši jūras zāles, — atkārtoja mazā Mija. — Viņš tāds izskatās. Tas mani nemaz neizbrīnītu. Bet viņš ir patstāvīgs un nekad neko nejautā, — to viņa novērtēja.

— Vai viņš neko nestāsta? — jautāja Mumintētis.

— It ne druskas, — mazā Mija atteica. Viņa uzlēca uz plīts un saritinājās pie siltā mūrīša, lai pārlaistu lietus laiku guļot.

— Visādā ziņā viņš ir mūsu kaimiņš, — māmiņa noteikti sacīja. — Ar to es domāju, ka vienmēr vajag kādu kaimiņu. Viņa viegli nopūtās un piebilda:

— Es jau nojautu, ka līs lietus.

— Es to nokārtošu, — sacīja tētis. — Pamazītēm. Kad man būs laiks. — Bet viņš domāja: «Varbūt, ka noskaidrosies. Man nav vēlēšanās iet turp. Tur augšā jaušams bākas sargs.»

Pagāja garā, lietainā diena, un uz vakara pusi vējš pierima vismaz tik daudz, ka tētis nolēma vilkt ārā tīklus.

— Redziet, cik labi, ja ir kāda nojausma par jūru, — viņš teica un bija ļoti apmierināts. — Mēs tieši uz tēju būsim atpakaļ, lielās zivis paņemsim līdzi. Pārējās laidīsim atpakaļ ūdenī.

Sala lietū bija slapja, nošļukusi un pilnīgi bezkrāsaina. Ūdens pacēlies tik augstu, ka no smilšainās krastmalas nekas daudz nebija redzams, un laiva, ar pakaļgalu jūrā, zvalstījās uz truļiem.

— Mums tā jāuzvelk augšā līdz pat alkšņiem, — sacīja tētis. — Te nu tu redzi, ko jūra uz rudens pusi var pastrādāt. Ja es ar tīklu likšanu būtu gaidījis līdz rītam, mums vairs nebūtu laivas! Redzi nu, ka ar jūru nekad nevar būt pārāk piesardzīgs. Diez kāpēc, — tētis nopietni piebilda, — diez kāpēc jūra ceļas un krīt? Tur jābūt kādam izskaidrojumam…

Trollītis Mumins palūkojās visapkārt, šī bija gluži cita krastmala. Jūra izskatījās uzpampusi, sabozusies tā tik tikko cēlās un bija izgāzusi krastā augstu aļģu valni. Šis vairs nebija krasts, kur skrieties jūras zirgiem. Padomā, ja nu viņiem patika vienīgi smiltis, nu viņi vairs nevēlēsies te atgriezties! Padomā, ja nu Morra ir tos aizbaidījusi prom… Trollītis Mumins pameta bailīgu skatu uz klintīm, bet lietus migla bija tās paslēpusi.

— Skaties, kur aire! — tētis sauca. — Skaties uz pludiņu un uzmanies no viļņiem, citādi mēs uzskriesim uz sēkļa!

Trollītis Mumins bija uzmeties uz kreisā aira un vilka to no visa spēka. «Piedzīvojums» visu laiku griezās aizvējā, bet viļņu ieplakās mīņājās uz vietas.

— Uz āru, uz āru! — tētis sauca. — Griez! Nē, uz otru pusi! Atpakaļ! Atpakaļ! — Viņš gulēja uz vēdera laivas pakaļgalā un pūlējās satvert pludiņu. — Nē, nē, nē, nē — šurp! Es gribēju teikt, turp. Nu, tā. Tas man ir rokā. Tagad airē uz āru, taisni uz āru!

Tētis satvēra augšējo linuma malu un sāka vilkt. Lietus sitās viņam acīs, un tīkls likās drausmīgi smags.

«Mēs nekad neapēdīsim tik daudz zivju,» tētis apjucis domāja. «Šitādu dzīvi! Bet ja jau ir ģimene, tad ir ģimene…»

Trollītis Mumins bija uzgūlies uz airiem un airēja kā apsēsts; viņš redzēja ar tīklu paceļamies kaut ko tumšu, tās bija jūras aļģes! Tīkls bija biezs kā sega — metru pēc metra — no aļģēm un dzeltenām jūras zālēm.

Tētis vairs nebilda ne vārda, viņš pat vairs nepūlējās uzmest tīklu uz ķepas, nu viņš gulēja saliecies divos līkumos pār laivas malu un abām rokām, kā pagadās, ķeselēja jūras zāles. Pāri reliņiem vēlās viens klēpis pēc otra brūni dzeltenas ādas, bet nevienas zivs. Visi trīs tīkli bija vienādi, un pat uz tīkla puļķīša sēdēja jūras zāļu kušķītis. Trollītis Mumins pagrieza laivu un ļāva tai peldēt uz smilšaino krastmalu, kamēr pats, uzkāries uz labā aira, to nekustināja; dažos acumirkļos «Piedzīvojuma» deguns jau bija krastā, un ar nākošo vilni tas atsitās pret krastmalu un apgāzās. Nu tētis sarosījās.

— Lec ārā un velc priekšgalu! — viņš kliedza. — Velc to ārā un turi!

Trollītis Mumins stāvēja līdz vēderam jūrā un turēja «Piedzīvojuma» tauvu, viņš lēkāja kā mustangs, un ik vilnis, kas nāca, šļācās pāri viņa purniņam. Ūdens bija tik auksts, ka tas darīja sāpes. No laivas pakaļgala tētis stiepa krastā visus darbarīkus, viņš plēsās uū rāvās; cepure bija noslīdējusi uz acīm, airi bija noripojuši smiltīs un pinās tīklos un viņa kājās — viss bija tik slikti, cik vien slikti varēja būt. Kad viņi beidzot bija uzvilkuši «Piedzīvojumu» uz truļiem, pāri jūrai šurp traucās jauni lietus aizkari, apkārtne satumsa un aizplīvurojās; tuvojās vakars.

— To mēs labi padarījām, — sacīja trollītis Mumins un piesardzīgi palūkojās uz tēti.

— Tu saki, — tētis noteica vilcinādamies. Brīdi blenzis uz milzīgajiem tīklu un jūras zāļu kalniem, viņš nolēma, ka trollītim ir taisnība. Viņš sacīja:

— Tāda tā bija. Cīņa ar jūru. Tā iet ārpusšēru dzīvē!

Noklausījusies visu grandiozo attēlojumu, Mija nolika pie malas sviestmaizi un teica:

— Apsveicu! Nu jums būs interesanti. Trīs, četras dienas varēsiet lasīt zāles. Sitās dzeltenās jūras zāles ieķeras kā āmrijas. Tā notiek, ja tīkls guļ ūdenī ilgāk par dienu.

— Kā tad! Kā tad! — tētis iesāka.

— Mums taču laika pietiek, — māmiņa steidzīgi piebilda. — Ja laiks būs jauks, būs tīri patīkami lasīt no tīkla jūras zāles…

— Zvejnieks varēs tās ēst tīras, — Mija ierosināja. — Viņam patīk jūras zāles! Hā!

Tētis atkal apdzisa. Tas bija netaisni: šī ķibele ar jūras zālēm un nelaime ar bākas uguni. Tu te tikai smagi strādā un strādā, bet pilnīgi viss ņem un izslīd tev no ķepām. Top citāds… Tēta domas kļuva neskaidras, un viņš airēja ar karotīti tasē, — uz riņķi, uz riņķi vien, — kaut arī cukurs jau sen bija izkusis. Galda vidū stāvēja pats mazākais kastrolītis. Lāses no jumta pēc domīgām pauzēm krita un pakš! nopakšķēja kastroļa dibenā. Trollītis Mumins sēdēja un stingi lūkojās sienas kalendārā, pats vienaldzīgi siedams mezglus astē.

— Tagad iededzināsim lampu! — māmiņa priecīgi ieteicās. — Šovakar mēs to varam iekarināt logā, jo pūš vējš.

— Nē, nē, logā ne! — iesaucās trollītis un uzšāvās kājās. — Mīļo māmiņ, tikai ne logā!

Māmiņa nopūtās. Tieši no tā viņa bija baidījusies. Lietus laikā viņi visi kļuva vienlīdz savādi, itin kā, dodoties izbraukumā, būtu lijis lietus. Un, protams, līs vēl daudz. Tur mājās bija tik daudz darāmā iekšā, bet šeit… Māmiņa piegāja pie sekretāra un atvēra augšējo atvilktni.

— No rīta es to pārskatīju, — viņa sacīja. — Tā bija pustukša. Un, vai varat iedomāties, ko es atradu? Saliekamo spēli. Šeit ir vismaz tūkstoš gabaliņu, un nevienam nav ne jausmas, kas no visa tā iznāks, kad spēle būs salikta. Tā taču ir viena interesanta rotaļa!

Viņa izbēra saliekamās spēles gabaliņus uz ēdamgalda starp tējas tasēm: iznāca milzīga kaudze. Ģimenes locekļi nepatikā uz to nolūkojās.

Trollītis Mumins pagrieza vienu no gabaliņiem, tas bija melns. Melns kā Morra. Vai ēnas briksnājā, vai arī jūras zirgu acu zīlītes. Vai arī — kā miljons citu lietu. Tas varēja būt jebkas. Un neviens nezināja, kurā vietā tāds melnums iederas — tikai tad, kad bija salikta visa bilde.

Tonakt ārā, jūrā, dziedāja Morra. Neviens nebija atnācis krastmalā ar lampu. Viņa bija gaidījusi un gaidījusi, bet neviens nenāca.

Iesākumā Morra kauca ļoti klusu, bet tad viņas vientulības dziesma kļuva skaļāka. Tagad tā nebija tikai vientulīga, tā bija arī spītīga: «Nav nevienas citas Morras, vienīgi es, es esmu vienīgā. Es esmu visaukstākā uz pasaules. Es nekad nekļūšu silta.»

— Tie ir roņi, — tētis murmināja spilvenā.

Trollītis Mumins uzvilka segu pār ausīm. Viņš zināja, ka Morra sēž un gaida lākturi. Bet viņš nedomāja ļaut sirdsapziņai sevi par to mocīt. Lai Morra kauc; viņam gar to nav daļas, it nekādas daļas. Un turklāt — viņa māmiņa bija sacījusi, ka ir patērēts briesmīgi daudz petrolejas. Vairāki litri. Tā nu tas bija.

Dienas gāja, un neatlaidīgajā austrumu vējā cēlās ūdens; viļņi gāzās ap salu pastāvīgi iemidzinošā dunā. Tagad zvejnieka zemes mēle bija pilnīgi izolēta, bet, pēc Mijas izteikuma, viņš esot tikai priecīgs, ka viņu liekot mierā. Bija beidzis līt, un ģimene devās lejā uz krastmalu, lai palūkotos uz laivu.

— Tik trakoti daudz brūnaļģu! — māmiņa priecīgi iesaucās. — Tagad es varēšu iztaisīt daudz lielāku dārziņu! — Viņa uzdrāzās kalnā un spēji apstājās. Dārziņš bija pazudis, — tas bija pavisam pazudis. Jūra visu bija paņēmusi līdzi.

«Saprotams, tas bija pārāk tuvu jūrai,» māmiņa apjukusi nodomāja. «Man jāsanes aļģes daudz augstāk un jāiztaisa jauns…»

Noraizējusies viņa lūkojās uz pārplūdušo krastmalu, kur šņācoši baltus pusapļus skaloja viļņi. Tie traucās pat zem laivas, kas iespiedusies gulēja alkšņos, un sita tai pa pakaļgalu tā, ka laiva aizvainojumā augstu palēcās. Tētis stāvēja dziļi ūdenī un meklēja savu viļņlauzi. Viņš skraidīja uz priekšu un atpakaļ līdz pat vēderam ūdenī, — grozījās un kaut ko kliedza.

— Ko viņš saka? — māmiņa vaicāja.

— Tas ir pazudis, — trollītis Mumins atteica no krastmalas. — Visi akmeņi ir aizripojuši prom.

Nu tas bija nopietni. Māmiņa metās pāri slapjajām smiltīm ūdenī, lai izrādītu līdzjūtību; tieši pašlaik tas bija labāk nekā kaut ko sacīt.

Tētis un māmiņa stāvēja viļņos viens otram līdzās un viņiem sala, un tad māmiņa nodomāja: «Tēta jūra gan ir ļauna…»

— Nāc, iesim krastā,— tētis izklaidīgi sacīja. — Varbūt tie nemaz nebija tik lieli akmeņi, kā es domāju.

Pametuši visu postažu, viņi gāja garām laivai uz apsēm, kur tētis apstājās un sacīja:

— Šeit nav iespējams iztaisīt kārtīgu ceļu. Es jau mēģināju. Šeit tie velna akmeņi ir par lieliem. Ja tas būtu bijis iespējams, bākas sargs jau sen būtu uzbūvējis ceļu un arī steķus.

— Varbūt uz šitādas salas nemaz nav iespējams daudz ko mainīt, — māmiņa ieteicās. — Sala ir tāda, kāda tā ir. Mājās kaut kādā ziņā bija vieglāk… Bet es tomēr pamēģināšu iztaisīt dārziņu… Augstāk.

Tētis nekā nesacīja.

— Un bākā ir tik trakoti daudz darāmā, — māmiņa turpināja. — Var taču uztaisīt plauktiņus! Jaukas mēbeles, vai ne? Salabot sitās šausmīgās kāpnes… un jumtu, tu jau zini…

«Es negribu labot,» tētis domāja. «Es negribu lasīt jūras zāles… Es gribu būvēt lielas, stipras mantas, es tik daudz ko gribu, un tik labprāt — bet es nezinu… ir tik šausmīgi grūti būt par tēti!»

Viņi devās prom uz bāku, trollītis Mumins redzēja tēti un māmiņu ar nolaistām astēm pazūdam nogāzē.

Pār bākas kalnu caurspīdīgās krāsās kvēloja aprauta varavīksne. Raudzīdamies uz nobālušajām krāsām, klusu un piepeši trollītis Mumins zināja, ka, iekams varavīksne nodzisīs, ir briesmīgi svarīgi nokļūt laucītē. Viņš uzdrāzās briksnājā, nometās uz vēdera un līda iekšā.

Tagad laucīte piederēja viņam. Tā bija tikpat skaista arī pelēkā laikā. Nu viņš starp zariem redzēja zirnekļa tīklu, tas bija ūdens lāšu apsudrabots. Lai gan pūta vējš, šeit valdīja pilnīgs klusums. Un nebija nekādu iedzelteno mīzeņu. Nevienas pašas skudras.

Bet varbūt tās tikai bija noslēpušās no lietus… Trollītis ar abām ķepām sāka nepacietīgi plēst velēnas. Tagad tā atkal bija jūtama — petrolejas smaka. Jā, tur tās bija, pilns ar viņām… bet ikviena bija mirusi un sačervelējusies; posta posts, šeit bija notikusi liela un drausmīga masu slepkavība, itin neviena no iedzeltenajām mīzenēm nebija paglābusies. Viņas bija noslīcinātas petrolejā.

Trollītis Mumins pieceļas, un visu viņa augumu pāršalca tāds kā vilnis: «Tā ir mana vaina. Man vajadzēja to zināt. Mija nav tā, kas pierunā ļaudis, viņa vai nu rīkojas uz līdzenas vietas, vai arī iet prom. Ko lai iesāku? Ko lai iesāku?»

Trollītis sēdēja savā laucītē, kas pilnībā piederēja viņam uz mūžīgiem laikiem, šūpojās uz priekšu un atpakaļ, bet petrolejas smaka mācās viņam virsū no visām pusēm. Tā pavadīja viņu arī mājupceļā, un viņš bija pārliecināts, ka tā nekad nepazudīs.

— Bet, mīļo trollīt! — sacīja mazā Mija. — Mīzenes ir kā odi; labi vien ir, ja no tām tiek vaļā! Starp citu, tu gan labi zināji, kā es to nokārtošu. Tu zināji, bet cerēji, ka es to nestāstīšu, tu esi tāds, kas apmāna pats sevi.

Uz to nebija ko atbildēt.

Tovakar mazā Mija ieraudzīja trollīti Muminu lienam cauri džungļiem ar skaidri manāmu cenšanos palikt neredzamam. Pats par sevi saprotams, viņa gāja līdzi un redzēja, ka trollītis Mumins ap egļu mežiņu izkaisa cukuru. Tad viņš ar bundžu nozuda krūmājā.

«Hā!» nodomāja mazā Mija. «Tagad viņš pūlas nomierināt savu sirdsapziņu. Es viņam varētu pastāstīt, ka mīzenes cukuru neēd. Un, ka cukurs izkusīs, jo zeme ir slapja. Un, ka tās mīzenes, kuras es nenoķēru, šis gadījums it nemaz neinteresē, un tās nevajag mierināt. Bet es nejaudāju. Lai viņš ņemas vien.»

Pēc tam sekoja divas dienas, kad māmiņa un trollītis Mumins nedarīja nekā cita, kā lasīja no tīkla jūras zāles.

Tad atkal sāka līt. Pleķis griestos bija kļuvis daudz lielāks, mazajā kastrolī pilēja — plakš, plakš, plakš — un lielajā — plīkš, plīkš. Augšā, bākas mājā, sēdēja tētis un krietni īgns apcerēja saplīsušo logu. Jo vairāk viņš par šo logu domāja, jo vairāk viņa fantāzija bālēja un tapa pagalam vāja. Logus vajadzētu no ārpuses pienaglot. Vai arī no iekšpuses aizbakstīt ar maisa audumu un līmi. Tāds bija Muminmāmfņas priekšlikums.

Tētis kļuva aizvien gurdāks un gurdāks, un beidzot, nolicies uz grīdas, viņš ļāva zaļajai stikla rūtij kļūt par vienu skaistu smaragdzaļu krāsu. Nu jau viņš jutās labāk, un pēc maza brītiņa viņam radās gluži sava doma. Ja nu no maisa auduma nogrieztu krietni platu sloksni. Un uz tās uzsmērētu līmi. Un salauztu zaļo stiklu bezgaldaudzos smaragdos un ieberztu līmē… Kājās piecēlās ļoti ieinteresēts tētis.

Salaidumā, pirms līme sažūst, starp dārgakmeņiem varētu iebērt smalkas, baltas smiltis. Nē, rīsus. Varētu ieknibināt sīkus, baltus rīsa graudus — kā pērles, tūkstošiem rīsa graudu. Tad iznāktu pērļu un smaragdu josta.

Tētis piecēlās un belza āmuru ieplīsušajā loga stiklā. Uzmanīgi to sapurināja. Uz grīdas nogāzās liels gabals un saplīsa. Tētis izvēlējās pilnu ķepu šķembu un ar nebeidzamu pacietību sāka dauzīt šķembas skaistas un līdzenas.

Pēcpusdienā tētis nokāpa lejā caur jumta lūku — josta bija gatava.

— Es izmēģināju to pie sevis, — viņš sacīja. — Un tad es labu gabalu noņēmu nost. Tagad tai vajadzētu būt tev pašā laikā.

Māmiņa uzmauca jostu pār galvu, tā noslīdēja uz viņas apaļā vēdera un palika stāvam tieši tur, kur vajag.

— Nē, tas nav iespējams! — trollīša Mumina māmiņa iesaucās. — Šī ir pati skaistākā dāvana, kas man jebkad ir bijusi.

Viņa bija tik priecīga, ka kļuva nopietna.

— Mēs nevarējām saprast, kāpēc tev vajag rīsus! — sauca trollītis Mumins. — Bet tie jau slapjumā piebriest… tāpēc mēs domājām, ka tu varbūt drīvē logu, — kaut kādīgi…

— Fantastiski! — mazā Mija ar zināmu apbrīnu sacīja. — Nav nemaz ticams, ka tā ir patiesība. — Viņa nolika mazgājamo šķīvi jaunā vietā, kur griestu lāses nesacīja — plākš! vai plīkš!, bet gan blurkš!, un piebilda:

— Un tā beidzās rīsu biezputra!

— Man ir ļoti resns viducis, — māmiņa pārmetoši teica. — Mēs tikpat labi varam ēst auzu pārslu biezputru.

Auzu pārslu biezputra tika sagaidīta ar lielu klusumu, un tajā tētis pēkšņi izdzirda trīsbalsīgu griestu lāšu melodiju, kas bija komponēta vienīgi viņam. Tētim tā nepatika.

— Mīlulīt, ja ir jāizvēlas starp rotu un rīsu biezputru… — māmiņa iesāka, bet tētis viņu pārtrauca, vaicādams:

— Cik daudz mēs esam noēduši?

— Labu tiesu, — māmiņa bažīgi atteica. — Tu jau zini, jūras gaiss…

— Vai kaut kas vēl ir palicis? — tētis turpināja.

Māmiņa pakustināja roku nenosakāmā žestā, kas visdrīzāk nozīmēja «auzu pārslu biezputru», bet vienlaikus, ka tas nemaz nav tik svarīgi.

Tad tētim bija atlikusi tikai viena iespēja: viņš noņēma no sienas spiningu un uzlika galvā bākas sarga cepuri. Lepnā klusumā viņš izvēlējās savu visskaistāko velci.

Ģimene godbijīgi gaidīja, un griestu lāse sakrājās un nokrita.

— Es iziešu mazliet pamakšķeret, — tētis nesatricināmā mierā sacīja. — Patlaban ir laiks, kad ķeras līdakas.

Ziemeļaustrenis jau bija aizpūtis ciet sev muti, bet ūdens līmenis vēl nekritās. Smidzināja smalks lietutiņš, un kalni bija tādā pašā krāsā kā ūdens; pelēka, anonīma, loti lielas vientulības pasaule.

Tētis makšķerēja melnajā līcītī veselu stundu. Ne reizes pludiņš nepakustējās. Nekad nevajadzētu runāt par līdakām, iekams neesi tās izvilcis.

Saprotams, ka tētim patika zvejot, to jau dara lielais vairums zināmas sugas tētu. Un viņam it nemaz nepatika pārnākt mājās bez zivīm. Spiningu viņš bija dabūjis savā dzimšanas dienā pirms gada, — tas bija ļoti smalks. Bet reizēm tas karājās uz āķa kaut kā īpaši, mazliet nepatīkami. Kā izaicinājums.

Tētis stāvēja un lūkojās melnajā ūdenī, un līcītis ar savu lielo un nopietno aci blenza viņam pretī. Viņš satina auklu un aizbāza apdzisušo pīpi aiz cepures lentes. Pēc tam devās uz aizvēja pusi.

Arī tur varēja būt līdakas. Varbūt mazākas. Bet vismaz kaut kas, ko varētu aiznest mājās.

Pie paša krasta sēdēja zvejnieks un makšķerēja.

— Vai šis ir labs sēklis? — tētis jautāja.

— Nē, — atbildēja zvejnieks.

Tētis atsēdās uz kalna un mēģināja uzsākt sarunu. Viņš nekad nebija sastapis nevienu, ar ko

būtu tik grūti sarunāties. Viss kļuva ačgārns un nenoteikts.

— Pa ziemu te gan laikam ir vientulīgi, — viņš mēģināja uzsākt sarunu un, saprotams, nesaņēma atbildi. Vēl vienu reizi nesaņēma.

— Bet tad jau jūs bijāt divi. Kāds viņš bija, tas bākas sargs?

Zvejnieks kaut ko nomurmināja un nemierīgi sagrozījās uz airsola.

— Vai viņš bija runīgs? Vai viņš mēdza stāstīt par sevi?

— Tā viņi visi dara, — zvejnieks pēkšņi ieteicās. — Viņi runā par sevi. Viņš aizvien runāja par sevi. Bet var jau būt, ka es tik uzmanīgi neklausījos. Es esmu aizmirsis, kā tas bija.

— Bet kā tas nācās, ka viņš aizgāja prom. Vai bāka nodzisa, pirms viņš aizbrauca, vai tikai tad, kad bija jau projām?

Zvejnieks pacēla roku un izvilka auklu — āķis bija tukšs.

— Es esmu aizmirsis, — viņš atbildēja.

Tētis, pilns izmisuma, mēģināja no jauna.

— Bet ko viņš darīja pa dienu? Vai kaut ko ceļa? Vai lika tīklu?

Zvejnieks ar lēnu, skaistu kustību iemeta makšķerauklu. Ūdenī izveidojās pareizs aplis, — tas paplašinājās un lēnītēm pazuda ūdensvirsmas tukšumā. Makšķerētājs pagriezās pret jūru.

Tad tētis piecēlās un gāja tālāk. Viņš bija stipri dusmīgs, un šī sajūta darīja viņu svabadu. Viņš meta spiningu tālu, nelikdamies zinis par atstatumu, kāds, ja grib būt taktisks, jāievēro starp diviem kungiem, kas zvejo gandrīz blakus. Tūdaļ uz āķa kaut kas uzķērās.

Tētis izvilka puskilogramu smagu asari. Viņš iztaisīja veselu teātri: plakšķināja un tusnīja, un, pagriezies pret kalnu, pliķēja asari, lai pēc iespējas vairāk kaitinātu zvejnieku. Viņš pašķielēja uz turieni, — pelēkais stāvs sēdēja mierīgs un lūkojās par jūru.

— Šitā līdaka gan sver vairāk par astoņiem kilogramiem! — Mumintētis skaļi sacīja, aizslēpis asari aiz muguras.

— Tā ja, tā ja! Tas tik būs darbs, kamēr to nožāvēs!

Zvejnieks nekustējās.

— Nu viņš dabūja! — tētis noburkšķēja. — Iedomājies šo nabaga bākas sargu, kas stāstīja un stāstīja par sevi, bet tas tur — tas tur aļģu garnele pat viņā neklausījās! Tā es domāju! — Viņš devās augšā uz bākas kalnu, stingri satvēris ķepā asari.

Mazā Mija sēdēja uz trepēm un dziedāja vienu no savām vienmuļajām lietus dziesmām.

— Sveika! — uzsauca tētis. — Es esmu dusmīgs!

— Tas ir labi, — mazā Mija ar patiku noteica. — Izskatās, it kā tu būtu dabūjis piemērotu ienaidnieku; tas var atvieglot darbus un lietas.

Tētis uzsvieda asari uz trepēm.

— Kur viņa ir? — viņš jautāja.

— Rakņājas savā jaunajā dārziņā, — atbildēja mazā Mija. — Es iedošu viņai zivi.

Tētis pamāja un devās tālāk uz rietumu zemes mēli. «Nu tad tā!» viņš pie sevis noteica. «Es makšķerēšu viņam pie paša deguna, tieši pie viņa cementa kastes! Es izmakšķerēšu ikvienu svētītu zivi. Es parādīšu šitam…»

Saplēstie tīkli karājās bākā zem vītņu kāpnēm un ar zināmu atvieglojumu tika aizmirsti. Māmiņa vairs nerunāja par plauktiņiem, mēbelēm, un pleķis pie griestiem kļuva mazliet lielāks ik reizi, kad lija lietus. Griestu lūka palika aizvērta.

Piepeši tētis rie par ko citu nelikās zinis kā vien par makšķerēšanu ar spiningu. Viņš dzīvoja pa āru un makšķerēja augām dienām, un ienāca bākā tikai, lai paēstu. Agri no rīta viņš devās projām, un neviens nedrīkstēja iet viņam līdzi. Tētis vairs nenerroja zvejnieku; nav patīkami ķircināt kādu, kas ir mazāks un nekļūst dusmīgs. Tētim galvā bija tikai viena vienīga, pārlieku dedzīga doma: sagādāt ēdienu savai ģimenei. Uz bākas trepēm allaž gulēja loms.

Ja zivis bija labas, tētis tās nesa uz krastmalu, kur stāvēja laiva, un kūpināja tās. Viņš sēdēja vējā pie žāvējamās krāsns un lēnām bāza tajā zaru pēc zara, lai uzturētu vienmērīgu uguni. Viņš nodrīvēja krāsni ar smiltīm un sīkiem akmeņiem, viņš vāca paegļu zarus un sacirta alkšņu skaidas, lai zivij būtu apakšā kārtīgs kurināmais. Tētis tikpat kā nebija redzams.

Pret vakaru viņš trīs reizes iemeta makšķeri līcītī, bet tur nekad neķērās.

Un tēju dzerot, tētis ne par ko citu nerunāja kā par zivīm. Viņš nelielījās savā parastajā patīkamajā manierē: viņš noturēja nedzirdētus priekšlasījumus, kurus māmiņa uzklausīja ar tādu kā apmulsušu izbrīnu, tā arī neko īpašu neuzzinot par zvejošanu un zvejnieku paradumiem.

Viņa nodomāja: «Tētis vairs nerotaļājas. Nu mēs esam sasālījuši zivis visās bundžās un podos, kādi vien mums ir, bet viņš tikai turpina makšķerēšanu. Protams, ka ir jauki, ja ir tik daudz ēdiena, bet bija drusku parocīgāk, kad mums tā bija mazāk. Es domāju, ka jūra izturas nejauki pret tēti.»

Māmiņa katru dienu nēsāja smaragda jostu, lai parādītu tētim, cik ļoti viņai tā patīk. Lai gan tā noteikti bija svētdienas greznuma lieta. Un bija mazliet nepatīkami, ka stikla gabaliņi it visur aizķērās un ka rīsa graudiņi krita nost, ja nekustējās ļoti piesardzīgi.

Māmiņas jaunais dārziņš bija gatavs: spožs aļģu aplis lejpus bākas kalna. Viņa bija aplikusi dārziņu ar apaļiem akmeņiem, jo gliemežvākus jūra negribēja viņai dot. Vidū auga no mājām atvesta roze savā īstajā zemē; tā taisījās ziedēt, bet diezgan šaubīgi. Saprotams, bija jau vēls septembris.

Māmiņa bieži sapņoja par puķēm, kuras viņa stādīs, kad atkal būs pavasaris. Viņa tās visas uzzīmēja uz ziemeļu palodzes. Katru reizi, kad māmiņa sēdēja un pa savu logu lūkojās uz jūru, viņa uzzīmēja jaunu puķi, — izklaidīgi, domās būdama citur. Dažreiz viņa bija pārsteigta par savām puķēm; bija tā, it kā tās būtu izaugušas pašas no sevis, un tās kļuva arvien skaistākas.

Loga vieta tagad likās tāda patukša, kopš bezdelīgas bija aizlidojušas uz dienvidiem. Tās bija izvēlējušās kādu vējainu dienu ar smalku lietutiņu — neviens nebija pamanījis to aizlidošanu. Tagad sala bija dīvaini klusa: māmiņa bija pieradusi pie bezdelīgu čirkstēšanas un nerimtīgās vidžināšanas zem jumta dzegas. Nu viņas logam garām slīdēja tikai kaijas ar kustīgām acīm, un dažreiz bija dzirdams klusais dzērvju sauciens — tās devās ceļā, prom, ļoti tālu prom.

Īstenībā nebija nemaz tik savādi, ka ne māmiņa, ne tētis nepamanīja, kas notika ar viņu trollīti; viņi domāja par citām lietām. Viņi nezināja par mežu un laucīti, viņiem nebija ne jausmas par to, ka trollītis Mumins katru nakti, tikko uzlēca mēness, ar vētras lākturi ķepā devās uz smilšaino krastmalu.

Ko mazā Mija pamanīja un domāja, neviens nezināja. Lielākoties viņa staigāja pakaļ zvejniekam, bet diez vai viņi sarunājās. Viņu attiecības raksturoja tāda kā iepriecinoša iecietība un abpusēja patstāvība. Viņi necentās saprast, nedz arī atstāt iespaidu viens uz otru, bet arī tā jau var būt sava veida omulība.

Apmēram tā izskatījās uz lielās, rudenīgās salas tonakt, kad atgriezās jūras zirgi.

Doties ar vētras lākturi lejā uz smilšaino krastu vairs nebija nekāds piedzīvojums. Trollītis Mumins bija pieradis pie Morras, viņa patiesībā bija drīzāk apgrūtinoša nekā bīstama. Trollītis Mumins diez vai maz zināja, vai viņš iet viņas dēļ vai arī joprojām cer, ka atgriezīsies jūras zirgi. Bija, lūk, tā, ka, mēnesim uzlecot, trollītis pamodās un viņam vajadzēja doties ceļā.

Morra atnāca vienmēr. Viņa stāvēja kādu gabaliņu tālāk ūdenī, ar acīm sekodama gaismas kustībām. Kad trollītis nodzēsa lākturi, viņa klusēdama atkal aizslīdēja, un trollītis Mumins devās mājās.

Bet katru nakti viņa panācās maķenīt tuvāk. Un šonakt viņa sēdēja smiltīs un gaidīja.

Trollītis Mumins, nolicis zemē vētras lākturi, apstājās pie alkšņiem; Morra bija pārkāpusi rituālu, iznākot krastā, — tā bija kļūda. Uz salas viņai nekas nebija darāms. Viņa bija bīstama visam, kas auga un bija dzīvs.

Viņi stāvēja viens otram pretī, kā viņi to mēdza darīt. Bet Morras acis lēnām novērsās no gaismas un lūkojās tieši uz trollīti Muminu, — agrāk viņa to nekad nebija darījusi. Tik aukstas acis un tik bažīgas. Starp mākoņiem peldēja mēness: iespīdējās un apdzisa, — krastmala bija pilna bēgošu ēnu.

Tur no zemes mēles šurp skrēja jūras zirgi. Viņi it nemaz nelikās zinis par Morru; mēnesnīcā dzenāja viens otru, uzšļakstīdami varavīksnes, un ar maziem, cietiem pakaviem skrēja tām cauri. Trollītis Mumins redzēja, ka viens no viņiem bija pazaudējis pakavu. Tam bija tikai trīs pakavi. Viņš patiešām bija puķains: ar tādām kā margrietiņām, kas ap kaklu un kājām kļuva mazākas. Vai varbūt patiesībā tās bija ūdensrozes — tas būtu daudz poētiskāk. Tagad zirdziņš skrēja tieši uz vētras lākturi, tas apgāzās smiltīs.

— Tu traucē manai mēnesnīcai! Manai mēnesnīcai! — sauca mazais zirdziņš.

— Ai, piedod! — teica trollītis Mumins un izdzēsa lākturi, cik vien ātri jaudāja. — Es atradu tavu pakavu…

Jūras zirdziņš apstājās un piešķieba galvu.

— Bet diemžēl es to iedevu savai māmiņai, — trollītis turpināja.

Mēness gaisma aizslīdēja prom, atgriezās dimdošo pakavu skaņa, un trollītis Mumins ieraudzīja jūras zirgus smejamies.

— Vai tu dzirdēji? Vai tu dzirdēji? — viņi sauca viens otram. — Viņš ir iedevis to savai mammai? Savai mammai! Savai mammai!

Tie auļoja šurp un aiztrauca cieši garām, krēpes noglauda viņa degunu — mīksti un mazliet smacējoši kā pūkaina zāle.

— Es palūgšu, lai viņa dod to atpakaļ! Es aiziešu tam pakaļ! — trollītis Mumins tumsā sauca.

Atkal parādījās mēness. Trollītis redzēja jūras zirgus, — vienu pēc otra — iebrienam jūrā, krēpes kā gaiši svārki plandījās ap viņu augumiem. Viņi bija uz mata līdzīgi viens otram. Viens pagrieza galvu un notālēm uzsauca:

— Citu nakti…

Trollītis Mumins atsēdās smiltīs. Zirdziņš bija ar viņu runājis. Tas bija apsolījis atgriezties. Mēnesnīcai vajadzētu būt vēl daudzas garas naktis, kaut nu tikai neapmāktos. Un viņam būs jāpiesargās aizdegt vētras lākturi.

Piepeši trollītis Mumins manīja, ka viņam salst aste, un viņš ieraudzīja, ka smilšainā krastmala ap viņu ir sasalusi. Tur bija sēdējusi Morra.

Nākošo nakti viņš devās uz krastmalu, nepaņēmis līdzi vētras lākturi. Mēness tagad bija dilstošs, ja tas dilst, tad jūras zirgi pārvietos savu rotaļvietu uz citurieni. Viņš to zināja, viņš to juta.

Trollītim Muminam bija līdzi sudraba pakavs. Nebija bijis nemaz tik viegli lūgt, lai atdod to. Viņš bija nosarcis un izturējies trakoti nedabiski. Māmiņa, nekā nevaicājot, bija noņēmusi pakavu no naglas.

— Es to noberzu ar mazgājamo pulveri, — viņa sacīja. — Paskaties, cik tas kļuvis spožs!

Vairāk nekā viņa neteica, tikai to — gluži parastā balsī.

Trollītis Mumins bija nomurminājis, ka viņa dabūs ko citu pakava vietā un, asti ierāvis kājstarpī, bija devies prom. Viņš taču nevarēja skaidrot par jūras zirgu, — tas nebija iespējams. Ja vien viņš varētu dabūt kādus gliemežvākus. Māmiņām droši vien vairāk patīk gliemežvāki nekā pakavi. Jūras zirgam būtu pavisam vienkārši izcelt no dziļuma dažus pašus lielākos un skaistākos gliemežvākus. Ja vien tādam jūras zirgam vispār ko nozīmē māmiņas? Varbūt labāk nemaz nejautāt…

Zirdziņš nenāca.

Mēness nogrima, bet jūras zirgi neparādījās. Saprotams, viņš bija teicis «kādu citu nakti» — nevis «nākošo nakti». Kāda cita nakts varēja būt sazin kad. Trollītis Mumins sēdēja un sijāja starp ķepām smiltis; viņam šausmīgi nāca miegs.

Un tur, protams, tuvojās Morra. Viņa peldēja pa ūdeni kā aukstuma migla, kā sirdsapziņas mokas, kas lavās augšup gar krastu.

Trollītis piepeši kļuva tīri vai neprātīgi nikns.

— Ej prom! — viņš sauca. — Ej prom! Tu mūs traucē! Man nav laika priekš tevis!

Morra slīdēja arvien augstāk krastmalā.

Viņš atkāpās alkšņos un kliedza:

— Man nav lampas priekš tevis! Es to vairs nedomāju dedzināt. Nenāc šurp, šī ir tēta sala! — Viņš atmuguriski gāja prom no viņas, tad pagriezās un metās skriet. Apses ap viņu trīcēja un čabinājās — kā pirms vētras; tās juta, ka uz salas ir izkāpusi Morra.

Kad trollītis Mumins jau gulēja savā gultā, viņš dzirdēja Morru kaucam; šonakt viņa bija daudz tuvāk. «Kaut tikai viņa nenāktu šurp,» viņš domāja. «Kaut tikai tie viņu neieraudzītu. Morra jau iet uz priekšu kā miglas sirēna… Es zinu kādu, kas sacīs, ka esmu bijis muļķīgs, un tas ir ļaunāk par visu.»

Krūmāja malā, zem kādas pundureglītes, gulēja mazā Mija un klausījās. Viņa savilka sūnas ciešāk sev apkārt un domīgi svilpoja.

«Nu viņš atkal ir sagādājis sev ķibeli,» viņa nodomāja. «Tā tas notiek, kad auklējas ar Morru un domā, ka var būt draugos ar jūras zirgu. Nabadziņš.»

Piepeši viņa atcerējās mīzenes un pie sevis ilgi un sirsnīgi smējās.