Tetis un jūra

Astotā nodaļa BĀKAS SARGS

Visu nakti sala klejoja. Zvejnieka zemes mēle nemanāmi attālinājās jūrā.

Pāri kalna mugurai kā tumši šermuļi skrēja viens drebulis pēc otra, un melnais līcītis palīda dziļāk zem nokares. Tas gurguļodams vilkās uz leju, uz iekšu, un pāri zemes mēlei kā spīdīgi zaļš ūdenskritums gāzās jauni viļņi no jūras. Bet līcītis nepieplūda pilns ar ūdeni. Tas atvirzījās nost; tagad tumšā spoguļacs — ar jūras zāļu bārksti gar malām — atradās tālu iekšā salā.

Aizvēja krastmalā šurpu turpu gar ūdeni skraidīja ūdens žurkas un meža peles, smilts zem viņu ķepām plūda prom. Akmeņi smagi griezās riņķī, atsegdami krastmalas auzu baltās saknes.

Rītausmā sala aizmiga. Tad jau koki bija tikuši līdz bākas kalnam; akmeņu lauks bija kā viena dziļa bedre, virsājā izklaidus gulēja apaļu, pelēku akmeņu armija. Tā gaidīja nākošo nakti, lai veltos tālāk uz bāku. Un turpināja pūst lielā rudens vētra.

Ap septiņiem tētis devās apraudzīt laivu; ūdens atkal bija cēlies, un ilgais dienvidrietenis arvien vairāk un vairāk rāva jūru ārā. Un tur uz «Piedzīvojuma» grīdas viņš atrada saritinājušos zvejnieku. Viņš gulēja un rotaļājās ar sīkiem akmentiņiem, paglūnēja nedaudz no matu cekula apakšas, bet nesveicināja. «Piedzīvojums» gulēja un nepiesiets sitās ūdenī.

— Vai tu neredzi, ka laiva taisās aizpeldēt! — tētis sauca. — Tā šūpojas un sitas pret akmeni! Skaties, tur, palūk, kā te izskatās! Vēl mazliet un cauri — nē, pagaidi! Kāp ārā, — viņš sacīja, — un palīdzi man uzvilkt laivu!

Zvejnieks izlocīja savas saburzītās kājas pāri malai un novēlās zemē. Viņa acis bija tikpat liegas un lēnprātīgas, kad viņš nomurmināja:

— Es nevienam nekad nekā slikta neesmu darījis…

— Bet neesi darījis arī nekā laba, — atrūca tētis un, tapis stiprs no niknuma, gluži viens pats uzvilka laivu augšā.

Viņš apsēdās smiltīs, lai atvilktu elpu. Pareizāk smilšu pārpalikumā. Dusmīgā jūra acīmredzot gribēja sagrābt arī smilšaino krastmalu, tā katru nakti pavirzījās mazu gabaliņu uz priekšu. Dzedri paskatījies uz zvejnieku, tētis pajautāja:

— Vai tu atradi kafiju?

Bet zvejnieks tikai viegli pasmaidīja.

— Kaut kas ar tevi nav tā, kā nākas, — tētis pie sevis noteica. — Tu it nemaz neesi cilvēks, tu esi tāds kā augs vai ēna. It kā tu nebūtu piedzimis.

— Es esmu piedzimis, — zvejnieks tūdaļ atbildēja. — Rīt ir mana dzimšanas diena. — Tētis no pārsteiguma sāka smieties.

— Ak tā, t o tu atceries, — viņš sacīja. — Ak tā, tev ir dzimšanas diena? Padomā tik! Un cik gadu tev paliek?

Bet zvejnieks bija uzgriezis viņam muguru un lēnām klīda tālāk gar krastu.

Tētis gāja atpakaļ uz bāku, viņš jutās dziļi noraizējies par savu salu. Pamestā meža zeme bija pilna dziļu alu, un cauri viršiem, kur koki bija virzījušies uz bākas kalnu, stiepās garas vagas. Tur tie tagad stāvēja — samudžinātā, nobaidītā murskulī.

— Diez kā lai rīkojas, lai salu nomierinātu, — tētis gudroja. — Nav labi, ka jūra un sala kļūst naidīgas, jāpanāk, lai tās saprastos…

Tētis apstājās. Ar bākas kalnu kaut kas nebija kārtībā. Nu viņš to pamanīja. Ļoti vāju kustību: klints savilkās, tā krunkojās kā āda. Daži pelēki akmeņi apmeta līkumu ap viršiem. Sala bija pamodusies.

Tētis ieklausījās, spranda viņam bija auksta no sasprindzinājuma. Ļoti vāja, dunoša skaņa; viņš to juta visā augumā, tā bija visur, ļoti tuvu. Tā bija iekšā, zemē.

Atgūlies viršos, tētis piespieda ausi pie zemes. Tad viņš izdzirda salas sirdi sitamies. Tālu, cauri bangām, dziļi zemē sitās sirds: dobji, vienmērīgi.

«Sala ir dzīva,» tētis domāja. «Mana sala ir tikpat dzīva kā koki un jūra. Viss ir dzīvs.»

Viņš lēnām piecēlās.

Kā zaļš, līgans paklājs cauri viršiem lēnām līda kāda ložņājoša egle. Tētis padeva tai ceļu, bet pats palika drebinādamies stāvam. Viņš salu redzēja; sala bija dzīva, tā sakņupusi gulēja jūras tumšajās dzīlēs. Bailes ir bīstamas, tās piepeši var uzšauties gaisā, tās var izstiepties visā garumā vai arī sisties pa visām malām, un kas tad pasargās sīkos mūdžus, kam gadīsies nokļūt to tuvumā? Tētis metās skriet.

Viņš pārnāca mājās un pakarināja cepuri uz naglas.

— Kas noticis? — māmiņa jautāja. — Vai laiva…?

— Es to uzvilku augšā, — tētis sacīja. Ģimene joprojām stingi lūkojās tētī, un viņš piebilda:

— Rīt zvejniekam ir dzimšanas diena.

— Nē, ko tu saki! — māmiņa izsaucās. — Vai tāpēc tu izskaties tik savāds? Bet tad mums noteikti jāsarīko viņam svētki. Padomā, pat zvejniekam ir dzimšanas diena!

— Būs viegli viņam sameklēt dāvanas, — sacīja mazā Mija. — Paciņas ar jūras zālēm! Sūnu paklāju! Vai arī mitruma traipu, ko?

— Nu gan tu esi nejauka, — māmiņa teica.

— Jā, vai nav tiesa! — sauca mazā Mija.

Tētis stāvēja pie rietumu loga un raudzījās uz salu. Viņš dzirdēja ģimeni diskutējam par divām lielām problēmām: kā lai dabū zvejnieku iekšā bākā un kā lai pāri zemes šaurumam atvelk šurp viskija kasti. Bet viņš spēja domāt tikai par salas noraizējušos sirdi, kas pukstēja dziļi zemē.

Viņam jāaprunājas par to ar jūru.

Tētis aizgāja un apsēdās uz bākas sarga vientulības plaukta; augstu virs salas viņš šķēla vēju kā atveids kuģa priekšgalā.

Šī bija lielā, īstā vētra, kādu viņš bija gaidījis. Bet tā neizskatījās tāda, kādu viņš bija iztēlojies. Nekādu baltu, skaistu putu pērļu, ne jau nu astoņu baļļu stiprumā. Viļņu putas te plosīja, te noglauda jūru, un ūdens bija izvagots un saviļņots kā sadusmota seja.

Tētis galvā kaut ko pārslēdza — šodien tas izdevās ļoti viegli. Un savā prātā viņš sarunājās ar jūru tikpat brīvi, kā to bija darījuši viņa senči.

— Tu esi pārāk liela, lai censtos atstāt uz kādu sevišķu iespaidu, — tētis teica jūrai. — Tas ir necienīgi. Vai tev patiešām ir tik svarīgi baidīt tādu mazu, nedrošu salu, kas pati ir nolēmusi tikt galā? Tev vajadzētu priecāties, ka tā ir uzdrošinājusies atrasties tik tālu jūrā: ar ko gan tu sevi salīdzinātu? Kāds tev būs prieks bez bangām? Padomā labi! Šeit ir mazs meža stūrītis, kas tevis dēļ ir izaudzis šķībi, nedaudz liesas zemes, ko tu pūt prom, cik spēdama, pilna ķepa grumbuļainu klinšu, ko tu noslīpē, līdz no tām nekas nepaliek pāri. Un tu vēl uzdrīksties viņus biedēt!

Tētis paliecās uz priekšu un stingri palūkojās uz mutuļojošo jūru.

— Ir kaut kas, ko tu neesi apjēguši, — viņš sacīja. — Tev vajadzētu parūpēties par šo salu.

Tev vajadzētu to pasargāt un mierināt, nevis izlikties par kaut ko ievērojamu. Vai saproti?

Tētis ieklausījās vētrā, bet jūra nespēja viņam atbildēt.

— Tu izmēģinājies ar mums, — viņš sacīja.

— Tu izdomāji, kā mūs varētu iztramdīt, bet tas neizdevās. Mēs tik un tā turpinājām celt, ko bijām nodomājuši. Ko? Starp citu,— tētis turpināja,

— taisnības labad man jāsaka, ka viskija kaste — tas bija pieņemami. Es saprotu, ko tu domā. Tu cieti sakāvi, bet pēc tam meties virsū salai, tas jau ir sīkumaini. Un visu to es saku tikai — vai gandrīz tikai — tāpēc, ka tu man patīc.

Tētis apklusa, viņa galva bija ļoti nogurusi. Viņš atspiedās pret kalnu un gaidīja.

Jūra nekā nesacīja. Bet krastā uz viļņu mugurām atpeldēja liels, mirdzošs, divas collas biezs dēlis.

Tētis to saspringti nopētīja.

Tur bija vēl viens. Un vēl viens. Tur bija vesela krava. Kāds bija iemetis jūrā dēļus, lai atvieglotu šoneri.

Uzšāvies kalnā, tētis laidās skriešus. Skriedams viņš smējās. Jūra bija lūgusi piedošanu, tā gribēja viņus paturēt. Tā gribēja viņiem palīdzēt celt kaut ko uz salas; celt, lai viņi paliktu un lai tiktu galā paši, lai viņiem būtu patīkamāk, kaut arī no pasaules viņus bija ieslēdzis un noslēdzis nemainīgais, milzīgais apvārsnis.

— Nāciet ārā! Nāciet ārā! — tētis sauca no vītņu kāpnēm. — Dēļi! Šurp dzen kravu! Nāciet ārā glābt!

Ģimene izņudzinājās uz salas.

Nu tik nāca dēļi! Tie plūda apkārt ragam uz aizvēja krastmalu un braukājās viļņu uzplūdos: smagi un nepieejami, gatavi kuru katru brīdi doties prom, lai aplaimotu citus krastus. Vajadzēja būt pārmorrīgi žiglam. Neviens nejuta, ka ūdens ir auksts. Viņi metās jūrā, var būt, ka viņu rados bija bijis kāds sens jūras laupītājs: tagad viņš izvēdināja savu negodīgi salaupīto mantu un apmētāja ar to savus pēctečus. Viņiem tas bija nepieciešams. Viņos bija saplūdusi visa salas grūtsirdība, viss jūras vientulīgums, un nu viņi to izgāza, glābjot, nesot un kraujot grēdā, viņi ūjināja cits citam cauri jūras dunoņai, lai tikai parādītu, ka visiem spēkiem dzīvo, un pār vētraino salu joprojām bez mākoņiem sprēgāja debesis.

Tas ir viens saistošs pasākums, izdabūt krastā divcollīgu dēli, kas ir tik nevaldāms un piesūcies ar ūdeni. Jūrai bangojoties, tas var tev izsist ķepas no apakšas un drāzties virsū kā tāds tarāns. Tad dēlis ir bīstams.

Pēc tam, kad tas gul krastā, jūrai neaizsniedzams, tas ir dārgums; saprotams, visvairāk tāpēc, ka ir nolaupīts. Mirdzošs un silts, vecas darvas krāsā, smags un pilnīgs, ar īpašuma zīmi galā. Uz tādu parasti noraugās ar lepnuma un maiguma pilnu īpašnieka skatu, un tad uzreiz nāk prātā trīscollīgas naglas, un kā tās dzied, kad tās dzen dēlī.

— Nu noteikti būs deviņas balles! — tētis sauca. Dziļi ievilcis elpu, viņš paskatījās uz jūru. — Ir labi, — viņš teica. — Nu starp mums viss ir skaidrs.

Kad visi dēļi bija uzvilkti virs ūdens līmeņa, ģimene devās mājās, lai vārītu zivju zupu. Virs aizvēja krastmalas kā dzīvības spēks lidoja vētra, mazā Mija tik tikko turējās kājās.

Māmiņa apstājās pusceļā un paraudzījās uz savu dārziņu, pilnu ar sīkām, izbiedētām, ložņājošām eglītēm. Viņa nometās ceļos un apostīja zemi zem tām.

— Vai ābele ir uzdīgusi? — trollītis Mumins vaicāja.

— Vai tu domā, ka es esmu gluži bez jēgas? — māmiņa noteica un iesmējās. — Paies savi desmit gadi, iekams tā sāks līdzināties kokam. Es tikai aizgāju to uzmundrināt.

Viņa atcerējās savus mirušos rožu krūmus un domāja: «Bija muļķīgi tos pārstādīt. Bet to vēl ir tik daudz, — visa sala pilna. Varbūt ainava ir skaistāka par dārzu?»

Dažus dēļus tētis bija uzvilcis augšā, bākas istabā, un izņēmis darbarīku kasti.

— Es zinu, ka koks saraujas, kad izžūst, — viņš sacīja. — Bet man nav laika gaidīt. Vai būs liela bēda, ja virtuves plauktā radīsies spraugas?

— Ne mazākās, — māmiņa atteica. — Naglo vien tos, pasteidzies, kamēr ir vēlēšanās.

Šodien viņa negleznoja, bet grieza puķēm mietiņus un kārtoja sekretāru. Arī bākas sarga kasti. Trollītis Mumins sēdēja un zīmēja; viņš zināja, kādai jāizskatās mājai. No anilīna pildspalvas daudz nebija palicis, bet viņš kaut kā juta, ka tēta jūra izsūtīs krastā jaunu, kad vajadzēs.

Uz vakara pusi viņi bija mazliet noguruši un neko daudz nerunāja, valdīja rāms klusums. Jūra ritmiski dunēja ap salu, debesis bija baltas un tīri nomazgātas. Mazā Mija bija aizmigusi uz plīts.

Māmiņa uzmeta tiem žiglu acumirkli un piegāja pie sava sienas gleznojuma. Viņa piespieda ķepas ābeles stumbram. Nekas nenotika. Bija tikai siena: parasta, apmesta siena.

«Es tikai gribēju zināt,» māmiņa nodomāja. Un tā arī bija. «Protams, es nespēju tikt iekšā, manī vairs nav ilgu pēc mājām.»

Krēslā trollītis Mumins devās uzpildīt vētras lākturi.

Petrolejas tvertne gulēja zem vītņu kāpnēm līdzās saplēstajiem tīkliem. Trollītis nolika skārda bundžu zem spundes un izņēma korķi. Tvertne nošķindēja, kad viņš to pacēla un apgāza, tornī dobji atbalsojās šī skaņa. Viņš gaidīja. Sakratīja to.

Tad trollītis Mumins nolika tvertni zemē un stāvēja, un labu brīdi blenza. Petrolejas vairs nebija. Tā bija beigusies. Katru vakaru lākturis bija dedzis bākā, un katru nakti tas bija dedzis Morrai, turklāt Mija bija izlaistījusi vairākus litrus uz iedzelteno mīzeņu galvām. Saprotams. Bet ko lai iesāk? Ko teiks Morra? Trollītis Mumins nejaudāja domāt par viņas vilšanos. Iespiedis purniņu ķepās, viņš apsēdās uz kāpnēm.

Bija tāda sajūta, it kā viņš būtu piemānījis biedru.

— Vai tu pilnīgi esi pārliecināts, ka tvertne ir tukša? — māmiņa vaicāja, pakustinājusi lākturi.

Viņi bija padzēruši tēju, un logi taisījās tumst.

— Pavisam tukša, — trollītis Mumins nelaimīgs sacīja.

— Tā būs caura, — tētis prātoja. — Varbūt tā ir sarūsējusi. Nav taču iespējams, ka mēs būtu izlietojuši tik daudz petrolejas.

Māmiņa nopūtās. — Tagad mums jāiztiek ar uguni plītī, — viņa sacīja. Mums ir palikušas tikai trīs sveces, un tām būs jādeg dzimšanas dienas kūkā. Viņa pielika plītī malku un atstāja durtiņas vaļā.

Dega sprakšķoši un priecīgi, ģimene izvilka kastes un pusaplī sasēdās ap uguni. Dažbrīd vētra kauca dūmvadā zem jumta: izklausījās kā mūzika, un tā bija vientuļa un tumša.

— Diez, kas, — māmiņa ieteicās, — diez, kas notiek ārā…

— To es tev pateikšu, — tētis atbildēja. — Sala dodas pie miera. Es tev apsolu, ka tā pašlaik dodas pie miera un aizmigs vienā laikā ar mums.

Māmiņa mazliet iesmējās. Pēc tam viņa ļoti domīga teica:

— Vai zināt, kad mēs šitā dzīvojam, man visu laiku ir sajūta, ka esam izbraukumā. Es domāju, ka viss ir citādi, it kā viss notiktu kaut kur mums līdzās. It kā visu laiku būtu svētdiena. Un nu prātoju, vai tā justies ir slikti?

Pārējie gaidīja.

— Saprotiet, allaž taču nevar dzīvot izbraukumā, — māmiņa kā taustīdamās sacīja. — Tam taču reiz ir jābeidzas. Man ir bail, ja piepeši pārņems sajūta, ka atkal ir pirmdiena, un tad es nespēšu noticēt, ka viss ir bijis pa īstam… — viņa apklusa un nedroši pavērās Mumintētī.

— Bet zināms, ka pa īstam, — tētis pārsteigts ieteicās. — Ir dikti labi, ja visu laiku ir svētdiena. Tieši to jau mēs bijām pazaudējuši.

— Par ko jūs runājat? — mazā Mija jautāja.

Trollītis Mumins izstiepa kājas, viņā itin viss kņudēja. Viņš spēja domāt tikai par Morru.

— Man liekas, es mazliet iziešu ārā, — viņš sacīja.

Pārējie viņā nolūkojās.

— Jā, es gribu ieelpot mazliet gaisa, — trollītis nepacietīgi skaidroja. — Es negribu te sēdēt un pļurkstēt, es gribu izkustēties.

— Paklau, — tētis iesāka, bet māmiņa teica:

— Ej vien.

— Kas viņam uznāca? — tētis jautāja, kad trollītis Mumins bija aizgājis.

— Viņam kņud kājas, — māmiņa sacīja.

— Viņš pats to nezina. Tu domā, ka viņš joprojām ir maziņš.

— Bet viņš taču tāds ir! — tētis pārsteigts apgalvoja. — Saprotams, ka viņš ir maziņš!

Māmiņa iesmējās un sabikstīja uguni. Patiesībā tā bija daudz patīkamāka nekā stearīna gaisma.

Morra sēdēja smilšainajā krastmalā un gaidīja. Trollītis Mumins nāca pie viņas bez vētras lāktura, viņš apstājās pie laivas un lūkojās Morrā. Viņš tur nekā nevarēja darīt.

Salas bailīgā sirds dauzījās zemes iekšienē, nakts bija pilna pārmaiņu. Viņš dzirdēja akmeņus un kokus, čukstošo, vaimanājošo klaiņāšanu pa salu, un viņš it nekam nevarēja palīdzēt.

Un piepeši Morra sāka dziedāt. Viņa sāka dziedāt savu prieka dziesmu un, šūpodamās uz priekšu un atpakaļ ar plandošiem svārkiem, viņa mīdījās pa smiltīm un visādi izrādīja, ka ir priecīga par trollīša atnākšanu.

Trollītis paspēra soli uz priekšu: viņš bija ārkārtīgi pārsteigts. Nebija nekādu šaubu, ka Morra bija priecīga, viņu redzot. Viņai nemaz nevajadzēja vētras lākturi. Morra bija priecīga tāpēc, ka trollītis Mumins bija atnācis, lai satiktos.

Viņš stāvēja pilnīgi nekustīgi, līdz Morra bija beigusi. Viņš redzēja viņu aiztipinām prom gar krastu. Kad viņa bija pazudusi, trollītis Mumins aizgāja līdz smiltīm; viņš pataustīja. Tās vairs nebija sasalušas. Smiltis bija kā jau smiltis, tās neplūda prom. Trollītis ieklausījās, bet dzirdēja tikai bangas; šķita, ka sala ir aizmigusi: pavisam pēkšņi iegrimusi dziļā miegā.

Trollītis Mumins devās atpakaļ uz mājām. Pārējie bija apgulušies, un plītī vēl bija palikušas tikai dažas sprikstis. Viņš ielīda gultā un saritinājās, lai aizmigtu.

— Ko viņa sacīja? — Mija čukstēja.

— Viņa bija apmierināta, — trollītis Mumins atčukstēja. — Viņa nemanīja nekādu atšķirību.

Zvejnieka dzimšanas dienas rītā debesis bija dzidras, un dienvidrietenis nemaz nebija nomierinājies.

— Mosties, — tētis sacīja, — viss atkal ir kārtībā.

Māmiņa izbāza purniņu no segām.

— Es zinu, — viņa teica.

— Tu nekā nezini! — tētis lepni iesaucās. — Sala ir nomierinājusies, tai vairs nav bail! Krūmi ir atgriezušies mājās, un koki tiem sekos, cik vien ātri spēs. Ko nu tu teiksi?!

— Nē, cik jauki! — noteica māmiņa un piecēlās.

— Vai zini, ir diezgan apgrūtinoši svinēt dzimšanas dienu, kad lērums koku pinas tev pa kājām. Un padomā, cik daudz drazu tie atvilkuši līdzi… — Brīdi pārdomājusi, viņa piebilda:

— Diez vai viņi ies atpakaļ uz savām vecajām vietām, vai arī meklēs jaunas, ja jau reiz ir sākuši kustēties? Kolīdz viņi būs izlēmuši, ko darīt, es tiem iedošu ap saknēm mazliet jūras aļģu.

— Cik jūs esat mietpilsoniski! — mazā Mija gauzdamās sauca. Viņa stāvēja logā un vīlusies stingi lūkojās ārā. — Te nu viss būs atkal kā parasts… Es biju tik pārliecināta, ka sala nogrims vai aizpeldēs prom, vai aizlidos pa gaisu! Nekad nekas nenotiek pietiekami nopietni…

Viņa pārmetoši lūkojās uz trollīti Muminu. Viņš atbildēja skatam un iesmējās.

— Jā, jā, — viņš sacīja, — ne jau visi spēj pārvietot atpakaļ veselu mežu!

— Nu tu gan pateici, — tētis sajūsmā izsaucās.

— Ne jau visi spēj izdarīt ko tādu! Vēl jaukāk ir, ja pēc tam spēj ciest klusu!

— Dažs labs ir dikti labā omā, — sacīja mazā Mija. — Būtu labāk, ja dažs labs uzmanītu savu viskija kasti.

Tētis un trollītis piedrāzās pie loga. Kaste bija palikusi uz zemes mēles. Bet rags bija ieslīdējis labu gabaliņu jūrā.

— Es kafiju nedzeršu, — tētis žigli teica un uzlika cepuri. — Man jānoiet lejā un jāpaskatās ūdens līmenis.

— Esi tik labs un pie viena uzmeklē arī zvejnieku, — māmiņa sacīja. — Lai viņš savlaicīgi tiktu ielūgts.

— To izdarīšu es! — mazā Mija nokliedza tētim pakaļ. — Padomā, ja nu viņš šovakar ir aizņemts!

Bet zvejnieks bija pazudis. Varbūt noslēpies krūmājā, sēdēja tur, izturējās klusu un domāja par savu dzimšanas dienu?

Kūka bija gatava, tā stāvēja uz galda ar trim svecēm tajā. Viņi bija pie griestiem sakarinājuši pīlādžu un kadiķu vītnes, un mazā Mija bija saplūkusi lielu, nevīžīgu pušķi ar sarkaniem mežrozīšu paaugļiem.

— Kāpēc tu esi tik kluss? — viņa jautāja.

— Ek, es domāju, — trollītis Mumins sacīja. Viņš rindoja ap kūku sīkus, baltus akmentiņus.

— Kā tev izdevās viņu sasildīt? — Mija ziņkārīgi jautāja. — Es naktī biju nogājusi lejā apskatīties. Smiltis nebija sasalušas.

— Vai es zinu? — novilka trollītis Mumins un nosarka. — Tu taču nevienam neteiksi?

— Hā! Vai tu domā, ka es esmu tenku vācele? — sacīja mazā Mija. — Mani stipri maz interesē ļaužu noslēpumi, lai vazātu tos apkārt. Starp citu, agrāk vai vēlāk, viņi paši pastāsta. Vari man ticēt, uz šīs salas ir daudz noslēpumu! Es tos visus zinu! — viņa ērcīgi atbildēja un aizskrēja prom.

Tētis elsdams pūzdams nāca augšā pa kāpnēm un nesa malkas klēpi. — Tava māmiņa neprot rīkoties ar cirvi, — viņš teica. — Bet zāģē viņa labi. Būs jāpataisa malkas placītis mazliet lielāks, lai mēs varam tur darboties vienlaicīgi.

Nometis malku pie plīts, viņš iejautājās:

— Kā tu domā, vai zvejniekam vajadzētu iedot manu veco, melno cepuri? Es taču vairs nestaigāšu cilindrā.

— Dari to, — atteica trollītis Mumins. — Tev tagad ir tā, ko atstāja bākas sargs.

Tētis pamāja un devās augšā, lai sameklētu ietinamo papīru. Viņš pacēla kādu tukšu kasti, kas gulēja uz gāzes caurulēm, un spēji apstājās. Te atradās dzeja, ko tētis nebija redzējis, bākas sarga zirnekļa vārdi klīda pa sienu garām, vientulīgām atstarpēm.

«Trešais oktobris,» tētis lasīja.

«Manas dzimšanas dienas svinības klāt, bet svinētāja nav neviena. Vējš pūst no dienvidrietumiem sāk, un atkal ir lietaina šī diena.»

«Bet tas taču ir šodien!» tētis pārsteigts nodomāja. «Bākas sargam arī šodien ir dzimšanas diena… Savādi.»

Sarausis nedaudz papīru, viņš kāpa lejup pa dzelzs kāpnēm.

Pārējie turpināja pārrunāt iespējas, kā iedabūt zvejnieku bākā.

— Viņš ne par ko nenāks, — sacīja mazā Mija.

— Viņam ir bail no bākas. Viņš met lielus līkumus, lai nebūtu jāiet tai garām.

— Vai mēs nevaram viņu ar kaut ko pievilināt? — māmiņa ierosināja. — Vai mums nav kaut kas skaists? Vai lai uzdziedam viņam?

— Ek, liecies nu mierā! — sacīja mazā Mija.

— Tad viņš noteikti liks pa diegu.

Māmiņa piecēlās un apņēmīgi devās uz durvīm. — Nē, vai zināt ko, — viņa ierunājās, — tagad es iešu un uzlūgšu to nabaga tūļu pa godīgai veco laiku vīzei. Lai mazā Mija izkārpa viņu ārā no brikšņiem.

Viņiem ierodoties, zvejnieks sēdēja pie krūmāja ar atraitnītēm matos. Viņš tūdaļ piecēlās un gaidu pilns viņus uzlūkoja.

— Mums ir tas gods apsveikt, — māmiņa pateica un pakniksēja.

Zvejnieks nopietni nolieca galvu. — Jūs esat pirmie, kas atcerējās manu dzimšanas dienu, — viņš sacīja. — Es jūtos ļoti pagodināts.

— Mēs gaviļniekam esam sataisījuši nelielus svētkus, — māmiņa turpināja.

— Bākā!? — zvejnieks vaicāja, un viņa seja sarāvās. — Uz turieni es negribu iet.

— Tagad lai viņš paklausās, — māmiņa mierīgi sacīja. — Viņam it nemaz nav jāskatās uz bāku. Lai viņš aiztaisa kārtīgi acis un dod man ķepu. Mija, esi tik laba, skrej pa priekšu un uzliec vārīties kafiju. Un iededzini sveces.

Zvejnieks cieši aizmiedza acis un pastiepa ķepu. Māmiņa to satvēra un uzmanīgi veda viņu cauri viršiem uz bākas kalnu.

— Tagad viņam jāsper liels solis, — viņa sacīja.

— Es zinu, — zvejnieks atbildēja.

Kad durvis iečīkstējās, viņš sabruka un negribēja iet tālāk.

— Mums ir kūka un izpušķots galds, — māmiņa sacīja. — Ir dāvanas.

Viņa dabūja zvejnieku pāri slieksnim un lēnām sāka kāpt augšup pa vītņu kāpnēm. Dienvidrietenis dārdēja torņa ārpusē, dažbrīd tas iekaucās kādā saplīsušā loga rūtī. Māmiņa juta, ka zvejnieka ķepa trīs, un ierunājās:

— Šeit nav ko baidīties. Te tikai izklausās bailīgi. Mēs drīz būsim galā.

Viņa atvēra durvis uz bākas istabu un iesaucās:

— Tagad viņš drīkst skatīties!

Zvejnieks attaisīja acis. Dega sveces, kaut arī vēl nebija krēslas. Dzimšanas dienas galds bija ļoti skaists ar baltu galdautu un sīkiem, zaļiem zariņiem gar malu. Ģimene stāvēja un gaidīja.

Zvejnieks lūkojās uz kūku.

— Mums ir tikai trīs sveces, — māmiņa atvainojās. — Cik vecs viņš varētu būt?

— To es esmu aizmirsis, — zvejnieks nomurmināja. Viņa acis bailīgi skrēja no viena loga pie otra, līdz pat griestu lūkai.

— Man ir tas gods, — sacīja tētis. — Lūdzu, sēdieties.

Bet zvejnieks nesēdās, viņš pievirzījās vēl tuvāk durvīm.

Piepeši mazā Mija pikti iekliedzās. — Sēdies un izturies reiz kā cilvēks! — viņa uzkliedza.

Zvejnieks tā pārbijās, ka pietraucās pie kafijas galda, apsēdās, un, iekams attapās, māmiņa bija ielējusi viņam kafiju, un kāds bija izsaiņojis cepuri un uzbāzis to viņa sapinkātajā galvā.

Zvejnieks sēdēja ļoti mierīgs un mēģināja palūkoties no cepures apakšas. Bet kafiju viņš negribēja.

— Tad pamēģini drusku jūras zāles, — Mija ierosināja un pasniedza viņam dāvanu, kas bija iesaiņota sarkanās lapās.

— Tās tu vari ēst pati, — zvejnieks pieklājīgi sacīja, visa ģimene smējās, ka zvejnieks spēj pateikt kaut ko tādu, kas izklausās īsti un iederas noskaņā. Kafijas piedāvāšana tūdaļ kļuva nepiespiesta; viņi lika zvejniekam mieru un bezrūpīgi runāja par vētru un salu, kas bija izlīguši ar jūru un aizmigusi. Zvejnieks nogaršoja kafiju, tad, skaļi smiedamies, pielika astoņus cukura graudus un izstrēba kafiju visu vienā paņēmienā.

Pēc tam viņš attaisīja trollīša Mumina sainīti. Tajā bija dāvanas, ko bija atstājis jūras zirdziņš: stikla gabaliņi, akmeņi, četri vara svērteņi. Zvejnieks ilgi lūkojās uz svērteņiem un noteica:

— Hā.

Pēc tam viņš attaisīja pēdējo sainīti un izņēma gliemežvāku ar uzrakstu «Par piemiņu no Rietumkrasta» un noteica: — Hā, hā.

— Tā ir vissmalkākā manta, — māmiņa paskaidroja. — Jūra nolika to smilšainajā krastmalā.

— Ak tā? — zvejnieks pārvaicāja un ielūkojas apakšējā atvilktnē.

Viņš piecēlās un lēnām piegāja pie sekretāra.

Ģimene ar interesi viņu nopētīja un jutās ļoti izbrīnīta, ka viņš nepateicas par dāvanām.

Nu jau metās krēsla, tikai pašā ābeles galotnē trīcēja neliels saulrieta traipiņš. Rāmi dega trīs sveces.

Zvejnieks ieraudzīja putna ligzdu, kas bija palikusi uz sekretāra.

— Šitai te ir jāguļ skurstenī uz šībera, — viņš stingri sacīja. — Tā tas ir bijis daudzus gadus.

— Mēs bijām nodomājuši to pakarināt pie loga, — māmiņa atvainojās. — Bet neiznāca laika iztaisīt kādu plauktiņu…

Zvejnieks stāvēja pie sekretāra un lūkojās spogulī. Viņš nopētīja Mumintēta cepuri un ilgi apcerēja savu paša nenoteikto ģīmi. Pēc tam pievērsa skatu saliekamajai spēlei, kas gulēja uz kartona plāksnes. Viņš paņēma vienu gabaliņu un ievietoja to; viņš turpināja likt spēli ar ļoti žiglām kustībām, ģimene bija piecēlusies kājās un pienākusi no muguras, lai paskatītos.

Bilde bija gatava. Putni un bāka. Putni laidās tieši uz bākas gaismu. Zvejnieks pagriezās un pavērās tētī.

— Tagad es atceros, — viņš sacīja. — Mums ir aplamas cepures.

Viņš noņēma cilindru un izstiepa ķepu pret tēti. Klusuciešot abi kungi apmainījās cepurēm.

Bākas sargs bija atgriezies.

Viņš aizpogāja gabardīna mēteli un saraustīja bikses. Tad, aizgājis atpakaļ pie savas kafijas tasītes, vaicāja:

— Diez vai varētu dabūt vēl drusku kafijas?

Māmiņa traucās pie plīts.

Visi atkal sasēdās ap galdu, bet bija grūti uzsākt sarunu. Bākas sargs ēda kūku, un ģimene ar zināmu biklumu viņā noraudzījās.

— Es te mazdrusciņ pagleznoju, — māmiņa kautri piezīmēja.

— Es redzu, — bākas sargs atteica. — Iekššēru ainava. Bet pārmaiņas pēc tas var būt patīkami. Ja ir labi uzgleznots. Ko viņa gleznos uz otrās sienas?

— Es biju domājusi karti, — māmiņa atbildēja. — Salas un šēru karti, kur būtu norādīti sēkļi un varbūt arī jūras dziļums. Mans vīrs tik labi prot mērīt jūras dziļumu.

Bākas sargs atzinīgi pamāja. Tētis kļuva priecīgs, bet joprojām nespēja izdabūt ne skaņas.

Mazās Mijas spožās acis skraidīja no viena pie otra; viņa jutās ļoti iepriecināta un izskatījās, ka kuru katru mirkli pateiks ko nepiemērotu. Bet viņa nepateica.

Divas sveces bija nodegušas un tecēja kūkā. Arā bija tumšs, tagad vētra neatvairāmi klaiņoja pa salu. Bet tornī valdīja rāmums, kāds reti kad bija viņu svētkos.

Doma par Morru iešāvās trollītim prātā, bet tā vairs nebija uzstājīga. Viņi satiksies mazliet vēlāk; tas piederēja pie lietas. Bet nebija nepieciešams. Kaut kādā veidā viņš zināja, ka Morrai vairs nav bail tikt pieviltai.

Beidzot tētis ieteicās.

— Paklau, — viņš teica, — uz tava zemes raga ir viskija kaste. Vai tu domā, ka laiks pamazām norimsies?

— Tjā, — novilka bākas sargs. — Kad iepūš dienvidrietenis, tas var pūst nedēļām, kā jau tu zini. Kaste lai stāv, kur stāvējusi.

— Es mazliet vēlāk biju nodomājis palūkoties, kāds ir laiks, — tētis sacīja un piebāza pīpi. — Vai tu domā, ka laiva labi guļ?

— Kā tad. Ir jauns mēness un ūdens diez vai celsies, — uzskatīja bākas sargs.

Nodega trešā svece, nu grīdu apspīdēja tikai uguns atblāzma no plīts.

— Es esmu izmazgājusi palagus, — sacīja māmiņa. — Lai gan tie bija diezgan tīri. Viņa gulta stāv parastā vietā.

— Paldies, paldies, — teica bākas sargs un piecēlās no galda, — bet es domāju, ka šonakt gulēšu augšā bākas mājiņā.

Viņi pateica cits citam ar labunakti.

— Vai neaiziesim uz zemes mēli? — tētis vaicāja.

Trollītis Mumins pamāja.

Kad tētis un trollītis Mumins iznāca uz bākas kalna, dienvidrietumos bija pacēlies šaurs mēness sirpis. Vistumšākajā rudens mēnesī ienāca jauna mēness loks, jauna mēnesgaisma. Viņi gāja lejā uz virsā ju.

— Paklau, tēt, — trollītis ierunājās. — Man krastmalā ir pašam savas darīšanas. Man jāsatiek kāds no maniem paziņām.

— Ak tā, — tētis sacīja. — Tad redzēsimies rīt. Pagaidām paliec sveiks!

— Sveiks, sveiks! — trollītis atteica.

Tētis gāja tālāk pa salu, viņš nedomāja par viskija kasti. Ja tev ir daudzi zemes ragi, tad nav svarīgi — viens rags šurp vai turp.

Viņš nonāca līdz bangām un apstājās smilšainajā krastmalā. Tur skalojās viņa jūra — vilnis aiz viļņa, šņācoša un pārgalvīga, mierīga un varmācīga. Tētis nolīdzināja savus prātojumus, viņš pilnībā dzīvoja, — no astes galiņa līdz pat ausīm.

Kad viņš pagriezās, lai palūkotos uz savu salu, viņš ieraudzīja pār jūru krītam baltu gaismu, tā taustījās uz priekšu līdz tukšajam apvārsnim un garos, vienmērīgos viļņos atkal atgriezās.

Bija iedegta bāka.

Tētis un jūra

Pappan och havet

Tūve Jansone

1965

No zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane