Tetis un jūra

Sestā nodaļa DILSTOŠS MĒNESS

Kādu nakti pirms ausmas māmiņa pamodās no klusuma ap bāku; piepeši bija rimies vējš, kā tas notiek, vēja virzienam mainoties.

Viņa ilgi gulēja un klausījās.

Tālu prom jūras tumsā sāka lēnām pūst cita virziena vējš. Māmiņa dzirdēja to tuvojamies, — tas it kā slīdēja pa ūdeni; nedzirdēja viļņus, tikai vēju. Tas pastāvīgi pieņēmās spēkā, nu tas bija sasniedzis salu. Vaļējais logs kustējās āķos.

Tā guļot, māmiņa jutās ļoti maziņa. Viņa iespieda galvu spilvenā un pūlējās domāt, piemēram, par ābeli. Bet viņa redzēja tikai jūru ar skrejošiem vējiem; jūru, kas apšļāca salu, kad gaisma bija nodzēsta, jūru, kas bija itin visur un vienmēr un kas piesavinājās krastmalu, salu un māju. Viņai likās, ka visa pasaule ir viens mirdzošs un slīdošs ūdens un ka istaba lēnām un gluži saprotami sāk peldēt.

Padomā, ja nu sala atstāj savu vietu un piepeši kādu rītu guļ un skalojas pie laipām mājās! Vai arī, iedomājies, ja tā aizslīd tālāk prom un brauc daudzus gadus, līdz noslīd pāri pasaules malai kā kafijas tasīte no slidenas paplātes…

«Šito gan Mija novērtētu,» māmiņa nodomāja un iespurdzās. «Diez kur viņa pa naktīm guļ? Un trollītis Mumins… Zēl, ka arī māmiņas nevar doties prom, kad tām rodas vēlēšanās, un gulēt ārā. It sevišķi māmiņām tas dažreiz būtu nepieciešams.» Viņa aizsūtīja savam trollītim izklaidīgu un padevīgu sveicienu un pareizi darīja. Trollītis Mumins to juta, gulēdams nomodā savā laucītē, un draudzīgi ar vienu ausi pamāja atbildi.

Nakts bija bez mēness un ļoti tumša.

Neviens nebija cēlis brēku par trollīša Mumina pārcelšanos prom no mājām, un viņš īsti nezināja, vai tas darīja viņu atvieglotu vai vīlušos.

Ik vakaru pēc tējas dzeršanas māmiņa aizdedzināja uz galda divas sveces un iedeva viņam līdzi vētras lākturi. Lietas labad tētis sacīja:

— Tikai nededzini krūmājā uguni un neaizmirsti nodzēst, pirms tu liecies gulēt.

Vienmēr viens un tas pats. Viņi itin neko nebija sapratuši.

Trollītis Mumins ieklausījās jaunajā vējā un nodomāja:

— Mēness dilst. Jūras zirdziņš ilgi neatnāks.

Varbūt arī tas bija vairāk atvieglojums nekā vilšanās. Tikai iedomāties vien kādu skaistu sarunu un atcerēties, kāds viņš izskatījās. Un tagad trollītim nevajadzēja vairs dusmoties uz Morru. Lai viņa lūkojas uz lākturi, cik viņai tīk. Trollītis pats sev paskaidroja, ka viņš naktīs iet uz krastmalu ar vētras lākturi tīri praktisku iemeslu dēļ: lai aizkavētu Morras atnākšanu uz bāku un lai viņa nenosaldētu māmiņas rozes. Lai ģimene Morru nepamanītu. Un, visbeidzot, lai nedzirdētu viņu kaucam. Neko citu.

Katru nakti trollītis Mumins nolika smiltīs aizdegto lākturi un stāvēja, un žāvājās, līdz Morra bija gana skatījusies.

Viņa bija izveidojusi pati savu rituālu, kas saderējās ar lākturi. Tai vajadzēja būt dziesmai.

Tāda kā dungojoša, svelpjoši viegla skaņa, kas spiedās iekšā it visur, līdz likās, ka tā ir tev galvā, aiz acu plakstiņiem, vēderā. Vienlaikus viņa lēnām un smagi šūpojās uz priekšu un atpakaļ un plivināja uz augšu un leju savus svārkus, kas izskatījās pēc sagumzītiem sikspārņa spārniem. Morra dejoja!

Bija skaidri redzams, ka Morra ir ļoti apmierināta. Trollītim Muminam šis nedaudz smieklīgais rituāls kaut kādā ziņā šķita svarīgs. Viņš bija nodomājis to ievērot arī turpmāk, lai sala dara, ko grib.

Un sala kļuva aizvien nemierīgākā. Koki sačukstējās un trīcēja, un pāri kroplīgu koku saaudzei kā jūras viļņi pāršalca garas trīsas. Krastmalas auzas sanēja un noliecās; tās centās izrauties ar, visām saknēm un aizbēgt. Un tieši šonakt trollītis bija ieraudzījis ko tādu, kas viņu nobiedēja.

Tās bija smiltis. Smiltis plūda prom. Viņš to redzēja pavisam skaidri, tās lavījās prom no Morras. Tās bailīgi vizošā murskulī līda prom no viņas lielām, dejojošām ķepām, kas samīdīja zemi ledū.

Tad trollītis paņēma lākturi un caur trauksmes tuneli pa galvu pa kaklu iešāvās krūmājā. Viņš iemetās guļammaisā, aizvilka rāvējslēdzēju un mēģināja aizmigt. Bet, lai cik stipri viņš arī nemiegtu ciet acis, viņš redzēja tikai smiltis, kas līda un līda uz ūdens pusi.

Nākošā dienā no cietās, smilšainās zemes māmiņa izraka četrus savvaļas ērkšķrožu krūmus. Šie krūmi bija ievijuši savas saknes starp akmeņiem ar gandrīz vai biedējošu pacietību un izpletuši savas lapas pār kalnu padevīgā paklājā.

Māmiņa domāja, ka sārtas rozes uz pelēka kalna fona izskatīsies brīnišķīgi skaisti, bet var jau būt, ka toreiz, dēstot krūmus brūnajā dārziņā, viņa par to nemaz tik daudz nedomāja. Tur nu tie stāvēja rindā un izskatījās nobažījušies. Māmiņa iedeva tiem katram pa šķipsnai zemes no mājām, aplaistīja tos un uz brītiņu pie tiem apsēdās.

Tieši tobrīd tētis no uzbudinājuma satumsušām acīm atslāja un kliedza:

— Melnais līcītis! Tas elpo! Pasteidzies, nāc un paskaties!

Tad viņš pagriezās un skrēja atpakaļ, māmiņa uztrausās kājās un nesapratnē viņam sekoja. Bet tētim bija taisnība.

Tumšā ūdens virsma lēnām cēlās un grima, tā pacēlās un atkal nogrima kā dziļā nopūtā — līcītis elpoja.

Mazā Mija tecēja lejā no kalna.

— Ak tā, — viņa novilka. — Nu tik būs! Sala ir atdzīvojusies! Es jau sen to turēju aizdomās.

— Neesi nu bērnišķīga, — tētis sacīja. — Sala taču nevar kļūt dzīva. Tā ir jūra, kas ir dzīva… — Viņš apklusa un ar abām ķepām satvēra purniņu.

— Kas noticis? — māmiņa bažīgi ievaicājās.

— Es īsti nezinu, — tētis sacīja. — Es neesmu līdz galam izdomājis… man tikai iešāvās prātā kāda ideja — nupat tā atkal ieskrēja prātā! Viņš paņēma vaskadrānas burtnīcu un sagrumbotu pieri aizgāja pāri kalnam.

Mamiņa ar lielu nepatiku ielūkojas melnaja līcītī.

— Tagad es domāju, — viņa sacīja, — tagad es domāju, ka ir pienācis laiks kādam patīkamam, godīgam izbraukumam uz kaut kurieni. Ņemot līdzi sviestmaižu grozu.

Viņa devās taisnā ceļā atpakaļ uz bāku, lai sakravātos.

Sakravājusi visu, kas nepieciešams izbraukumam, māmiņa atvēra logu un piesita gongu. Viņa stāvēja augšā un redzēja visus traucamies šurp, un it nemaz nekaunējās, kaut arī zināja, ka salas gongu lieto tikai kā trauksmes signālu.

Tagad tētis un trollītis stāvēja lejā, pagriezuši purniņus uz augšu; no šejienes viņi izskatījās kā lieli bumbieri. Māmiņa, atbalstījusi ķepas pret palodzi, izliecās ārā.

— Esiet mierīgi, — māmiņa mundri sauca. — Nekas nedeg. Bet mēs, cik vien ātri iespējams, dosimies izbraukumā.

— Izbraukumā? — tētis iekliedzās. — Bet kā tu vari…

— Ir gaidāmas briesmas! — māmiņa kliedza pretim. — Ja mēs uz līdzenas vietas nedosimies izbraukumā, tad viss saies grīstē!

Un viņi devās izbraukumā. Ar lielu piepūli ģimene izvilka «Piedzīvojumu» no melnā līcīša. Viņi īrās pret vēju un apmākušos laiku uz vislielāko salu ziemeļaustrumos; viņi dūdojot sasēdās uz baltā kalna, un māmiņa starp akmeņiem uzbūvēja plīti un pagatavoja kafiju. Viņa visu darīja uz mata tāpat, kā bija darījusi agrāk. Galdauts visos četros stūros tika nostiprināts ar akmeņiem; sviesta trauks ar vāciņu, krūzes, peldmēteļi kā krāšņas puķes uz kalna un, saprotams, saulessargs. Kad kafija nāca gatava, sāka smidzināt.

Māmiņa bija ļoti labā omā; viņa visu laiku runāja par sīkām, ikdienišķām lietām, meklēja grozā, smērēja sviestmaizes. Pirmo reizi viņai līdzi bija somiņa.

Klints, pie kuras viņi bija piestājuši, bija maza un kaila, bez nevienas smildziņas, pat aļģes un krastmalā izmestie koki noslīdējuši no tās — šī klints gluži vienkārši bija pelēks it nekas, kam bija gadījies nokļūt ūdens virspusē.

Kamēr viņi tā sēdēja un dzēra kafiju, piepeši pārņēma sajūta, ka kaut kas ir nostājies savā vietā. Viņi sāka runāties cits ar citu par visu ko, kas viņiem iešāvās prātā, bet ne par jūru, ne salu, ne arī par Muminieleju.

No šejienes ar savu milzīgo torni sala izskatījās svešāda: lietū pelēka un attāla kā ēna.

Pēc kafijas dzeršanas māmiņa jūrā nomazgāja krūzītes un atkal visu sakravāja grozā. Tētis nogāja līdz ūdens malai un, paostījis vēja virzienu, sacīja:

— Nu,man liekas, mums jādodas mājās, iekams vējš nav pieņēmies spēkā.

Tieši tā, kā viņš mēdza darīt visos viņu izbraukumos. Viņi salika visu laivā, un mazā Mija ielīda kuģa priekšgalā, mājupbraucot vējš pūta viņiem no muguras.

«Piedzīvojumu» uzvilka augšā, smilšainajā krastmalā.

Kad viņi pārbrauca, sala bija pārmainījusies; viņi to juta, nerunājot par to un nezinot, kas ir pārmainījies. Viņiem šķita, ka izbraukums ar laivu ir visu pārvērtis. Viņi visi devās tieši uz bāku un tovakar lika saliekamo spēli, un blakus plītij tētis sanagloja nelielu virtuves plauktiņu.

Šis izbraukums varbūt nāca par labu ģimenei, bet māmiņa kļuva melanholiska. Naktī viņa bija sapņojusi, ka viņi ir devušies izbraukumā uz balto zalkšu salu piekrastē — mājās, — uz kupli salapojušo, viesmīlīgo vasaras salu, un, no rīta pamodusies, viņa jutās melanholiska.

Kad māmiņa pēc kafijas palika viena, viņa rāmi sēdēja un lūkojās uz savu sausseržu vītni, kas auga uz palodzes. Anilīna pildspalva tagad bija gandrīz izrakstījusies un to mazumiņu, kas bija palicis, vajadzēja tētim, lai viņš tiktu skaidrībā ar dienām un varētu rakstīt vaskadrānas burtnīcā.

Piepeši māmiņa piecēlās un uzkāpa bākas bēniņos. Kad viņa nokāpa lejā, viņai rokās bija trīs maisiņi ar tīkla krāsu — brūnu, zilu un zaļu; burka ar laivas mīniju, nedaudz kvēpu un divas vecas otas.

Un tad uz bākas sienas māmiņa sāka krāsot puķes. Tās iznāca lielas un spēcīgas, jo otas bija lielas; tīklu krāsa iesūcās tieši kaļķī un bija tumša un caurspīdīga — ai, tās iznāca tik brīnišķīgi skaistas! Zīmēt bija simts reižu patīkamāk nekā zāģēt malku. Uz sienas uzplauka viena puķe pēc otras — rozes, kliņģerītes, atraitnītes, peonijas… Māmiņa gandrīz izbijās, cik skaisti viņa mācēja gleznot. Viņa gleznoja pie grīdas zaļi plīvojošu zāli, viņa domāja par sauli pašā augšā, bet nebija jau dzeltenās krāsas, tāpēc tā izpalika.

Kad ģimene ieradās, lai ēstu brokastis, māmiņa nebija pat iekūrusi plīti. Viņa stāvēja uz kastes un gleznoja mazu brūnu biti ar zaļām acīm.

— Māmiņ! — trollītis Mumins izsaucās.

— Ko tu par to saki? — māmiņa apmierināta jautāja, uzmanīgi pabeigdama gleznot bites otro aci. Ota bija par lielu, viņai kaut kā vajadzēja iztaisīt citu. Ļaunākā gadījumā biti varēja pārgleznot par putnu.

— Tās ir puķes, — tētis teica. — Es tās visas pazīstu. Šī ir roze.

— Nē, — māmiņa aizvainota sacīja. — Tā ir peonija. Sarkanā, kas auga pie kāpnēm.

— Vai es drīkstu uzgleznot ezi? — iesaucās mazā Mija.

Bet māmiņa purināja galvu.

— Nē, šī ir mana glezna. Bet, ja tu būsi paklau sīga, es varu tev uzgleznot ezi.

Brokastis bija ļoti priecīgas.

— Aizdod man mazliet to sarkano mīniju, — tētis teica. — Es uzzīmēšu uz bākas kalna zemākā ūdens līmeņa zīmi, iekams tas paceļas, un nopietni pārbaudīšu ūdens stāvokli. Saprotiet, es gribu apjēgt, vai jūrai ir kāda sistēma vai arī tā izturas, kā tai ienāk prātā… tas ir svarīgi.

— Vai tu esi savācis daudz materiālu? — māmiņa vaicāja.

— Kaudzēm. Bet ir vajadzīgs vismaz vēl tikpat daudz, pirms es varēšu sākt savu zinātnisko darbu. — Tētis piepešā paļāvībā pārliecās pāri galdam:

— Es gribu zināt, vai jūra patiešām ir ļaunprātīga vai arī tai ir jāizturas paklausīgi.

— Kam tad? — jautāja trollītis Mumins un ieplēta acis.

Bet tētis tūlīt ievilkās savā čaulā un iedziļinājās zupā.

Jābūt kaut kam — tādiem kā… tādiem kā priekšrakstiem, — viņš sacīja.

Viņš dabūja tasītē nedaudz sarkanā mīnija un tūlīt pēc brokastīm devās krāsot zemā ūdens līmeņa zīmi.

Tagad apšu birzīte bija gluži sarkana, un laucītē kā dzeltens paklājs gulēja bērzu lapas: sarkanums un dzeltenums lidinājās pāri jūrai kopā ar dienvidrieteni.

Trollītis Mumins bija no trim pusēm nokrāsojis lampas stiklu ar kvēpiem, gluži kā tāds nelietis, kam padomā bīstamas lietas. Viņš apmeta līkumu gar bāku; tā ar savām tukšajām acīm ilgi noskatījās viņam pakaļ. Atkal bija vakars, un sala bija pamodusies. Viņš juta, kā tā kustas; gar zemes mēlēm klaigāja jūras putni.

«Tur nekā nevar darīt,» trollītis nodomāja. «Ja tētis zinātu, viņš saprastu. Bet šonakt es negribu redzēt smiltis sačokurojamies, es labāk iešu uz austrumu ragu.»

Trollītis sēdēja uz kalna un, pagriezis iededzinātā vētras lāktura spožo stiklu pret jūru, gaidīja. Pār salu nolaidās tumsa, bet Morra nenāca.

Trollīti redzēja tikai mazā Mija. Viņa redzēja arī Morru. Bet tā sēdēja un gaidīja smilšainajā krastmalā.

Mija paraustīja plecus un ielīda atpakaļ sūnās. Viņa bieži bija redzējusi ļaudis, kuri vientiesīgi un izmisīgi gaidīja viens otru aplamās vietās. Tur nekā nevar darīt, varbūt tā tam ir jābūt.

Nakts bija apmākusies. Trollītis Mumins dzirdēja garām aizlaižamies neredzamus putnus, aiz muguras līcītī kaut kas iešļakstējās, un viņš pagriezās. Lāktura acs apspīdēja melnu ūdens svītru: tie bija jūras zirgi. Viņi papeldēja zem kalna sienas, varbūt viņi te bijuši katru nakti, bet trollītis to nebija zinājis.

Zirgi spurdza un šļakstīja viens otram virsū ūdeni, no krēpju apakšas tie uzmeta acis trollītim. Trollītis lūkojās no viena uz otru, abiem bija vienādas acis, vieni un tie paši raibumi ap kaklu, viņu mazās, uzbāzīgās galvas bija uz mata līdzīgas. Viņš nezināja, kurš ir viņa zirdziņš.

— Vai tas esi tu? — trollītis jautāja.

Jūras zirgi piepeldēja klāt un uzkāpa uz jūras sliekšņa, ūdens sniedzās tiem līdz ceļgaliem.

— Tas esmu es! Tas esmu es! — abi atbildēja un gandrīz pavedinoši spurdza.

— Vai tu mani neglābsi? — viens zirdziņš vaicāja. — Mīļo, mazo, resno jūras gurķīt, vai tu katru dienu skaties uz manu portretu? Vai skaties?

— Viņš nav nekāds jūras gurķis, — otrs pārmetoši sacīja. — Viņš ir maza, maza olu sēne, kas apsolīja mani izglābt, ja sāks pūst vējš. Viņš ir tāda olu sēne, kas meklē gliemežvākus savai mammai. Vai tas nav apburoši! Apburoši!

Trollītim Muminam sametās tumšs gar acīm.

Māmiņa bija noberzusi pakavu ar veļas pulveri. Viņš zināja, ka viens no sudraba pakaviem ir daudz spīdīgāks kā pārējie.

Bet trollītis Mumins zināja, ka zirdziņi nekad neizcels savus pakavus no ūdens, viņš nekad neuzzinās, kurš no tiem ir viņa zirgs.

Nu zirgi iebrida jūrā. Viņš dzirdēja tos smejamies, to smiekli skanēja arvien tālāk un tālāk, līdz beidzot krastmalu pāršalca tikai vējš.

Trollītis Mumins nogūlās uz kalna un lūkojās gaisā. Viņš vairs nespēja domāt par jūras zirgu. Kolīdz viņš par to iedomājās, viņa acu priekšā nostājās divi zirgi, divi smejoši zirdziņi, kas bija pilnīgi vienādi. Viņi nedarīja nekā cita, kā vien skrēja no jūras ārā un atkal iekšā; trollītim Muminam nogura acis no tādas skraidīšanas. Beidzot zirgu bija daudz, lērums zirgu, viņš nejaudāja tos saskaitīt. Viņš gribēja gulēt un gribēja, lai viņu liek mierā.

Māmiņas sienas gleznojums kļuva arvien skaistāks. Nu jau viņa bija tikusi līdz durvīm; viņa bija uzgleznojusi lielas, zaļas ābeles, pilnas kā ar ziediem, tā ar augļiem, arī zālē sakrituši gulēja āboli. Visapkārt auga rožu krūmi, lielākoties sarkani, lielā dārza šķirne. Katram apkārt bija baltu gliemežvāku maliņa. Aka bija zaļa, malkas šķūnītis — brūns.

Un kādu vakaru, kad pāri sienai plūda saulriets, māmiņa uzgleznoja verandas stūri.

Tētis ienāca un noskatījās zīmējumā.

— Vai tu kalnus netaisīsi? — viņš jautāja.

— Tur nav nekādu kalnu, — māmiņa izklaidīgi atbildēja. Viņa gleznoja margas; bija ļoti grūti dabūt tās taisnas.

— Vai tas ir apvārsnis? — tētis turpināja.

Māmiņa pacēla acis. — Nē, šī būs zilā veranda, — viņa teica. — Šeit nav nekādas jūras.

Tētis ilgi skatījās, bet nekā neteica. Tad viņš aizgāja un uzlika ūdeni tējai.

Kad viņš pamodās, māmiņa bija uzgleznojusi lielu, zilu pleķi un virs tā kaut ko tādu, kam acīmredzami vajadzēja izskatīties pēc laivas. Tā neizskatījās pārliecinoša.

— Paklau, — tētis teica, — tā nemaz nav tik veiksmīga.

— Neiznāca, kā es domāju, — māmiņa nedroši piekrita.

— Tu noteikti domāji skaisti, — tētis mierinoši teica. — Bet man gandrīz vai liekas, ka tev labāk vajadzētu mēģināt iztaisīt to par verandu. Laikam jau ir iespējams uzgleznot vienīgi to, uz ko ir patikšana.

Kopš tā vakara māmiņas sienas gleznojums aizvien vairāk un vairāk sāka līdzināties Muminielejai. Viņai bija grūtības ar perspektīvu, un dažbrīd viņa bija spiesta pārvietot kādu detaļu no īstās kopsakarības un uzgleznot to atsevišķi. Piemēram, plīti un atsevišķas salona daļas. Nekādi nebija iespējams iedabūt iekšā katru istabu. Uzreiz varēja uzgleznot tikai vienu sienu, un tā izskatījās nedabiska.

Māmiņai gleznošana vislabāk padevās tieši pirms saules rieta, tad tornis bija tukšs un vientuļš, un viņa daudz skaidrāk varēja saredzēt ieleju mājās.

Kādu vakaru rietumu debesis aizdedzināja visskaistāko un visspēcīgāko saulrietu, kādu māmiņa jebkad bija redzējusi. Tās uzsita sarkanas, oranžas, rozā un iedzeltenas liesmas, mākoņi no degošajām krāsām virs tumšās, vējainās jūras pilēja. Tagad pūta dienvidrietenis; tas nāca tieši virsū salai no ogļu melnā un ļoti asā apvāršņa.

Māmiņa stāvēja uz ēdamgalda un ar sarkano mīniju gleznoja ābolus koka galotnē. Padomā, ja nu viņa būtu dabūjusi krāsot ar tām krāsām, kas ārpusē; padomā, kādas tad būtu rozes un kādi āboli!

Kamēr māmiņa pētīja debesis, vakara gaisma uzlīda pa sienu un aizdedzināja viņas dārza puķes. Tās atdzīvojās un iemirdzējās. Dārzs atvērās, nogrābtais celiņš ar savādo perspektīvu kļuva gluži īsts un veda tieši uz verandu. Māmiņa atspieda ķepas pret koka stumbru: tas bija silts no saules; viņa juta, ka ir saplaukuši ceriņi.

Piepeši pāri sienai pārlaidās ēna, zibens ātra ēna: gar logu aizlaidās kaut kas melns. Ap viņu bāku lidoja liels, melns putns; tas pazibēja te vienā logā, te otrā: rietumu, dienvidu, austrumu, ziemeļu… Tas, plati vēzēdams spārnus, lidinājās un lidinājās, kā satrakots.

«Tagad mēs esam ielenkti,» māmiņa apjukusi nodomāja. «Tas ir apburtais loks, man ir bail. Es gribu mājās… Beidzot es gribu mājās no šīs šausmīgi tukšās salas un piktās jūras…» Apskāvusi savu ābeli, viņa aizvēra acis. Miza bija grumbuļaina un silta. Jūras trokšņi pazuda. Māmiņa bija iegājusi savā dārzā.

Nu bākas istaba bija tukša. Krāsu bundžas stāvēja uz galda, un ārpusē gar logu vētras bezdelīga turpināja savu vientuļo riņķa danci. Kad nodzisa rieta debesis, tā aizlaidās uz jūru.

Bija laiks dzert tēju, un ģimene pārnāca mājās.

— Kur ir māmiņa? — vaicāja trollītis Mumins.

— Varbūt viņa ir izgājusi pēc ūdens, — sacīja tētis. — Kopš es redzēju māmiņu pēdējo reizi, viņa ir uzgleznojusi jaunu koku.

Māmiņa stāvēja aiz ābeles un skatījās, kā viņi vāra tēju. Viņi izskatījās kā dūmakā, it kā kustētos zem ūdens. Māmiņa nebija izbrīnījusies par notikušo; beidzot viņa bija savā dārzā, kur viss bija savā vietā un auga, kā nākas. Šis un tas bija aplam uzzīmēts, bet tas nekas. Viņa apsēdās augstajā zālē un klausījās dzeguzes kūkošanā kaut kur aiz upes.

Kad sāka vārīties tējas ūdens, māmiņa, atspiedusi galvu pret savu ābeli, gulēja dziļā miegā.