Tetis un jūra

Piektā nodaļa MIGLA

Īstenībā māmiņa nemaz nebija pateikusi neko bīstamu, un vismazāk jau viņa gribēja apbēdināt tēti. Bet tomēr. Viņš nespēja atminēties, tieši ko māmiņa bija teikusi. Bet kaut ko tādu, ka ģimenei vairs nevajag zivju.

Vispirms jau viņa pietiekami nebija apbrīnojusi līdaku. Svaru viņiem taču nebija, bet skaidri varēja redzēt, ka līdaka svēra pāri par trim kilogramiem, nu mazākais — divus kilogramus. Ja tu velc vienu asari pēc otra tāpēc, ka pūlies gādāt par savu ģimeni, tad jau arī līdaka kaut ko nozīmē, tās izvilkšana ir notikums. Un tad nāca tās runas par zivīm vispār.

Viņa, kā parasts, bija sēdējusi un zīmējusi uz palodzes, kur bija papilnam puķu; visa palodze bija pilna ar izbārstītām puķēm, un piepeši māmiņa it kā tukšam gaisam teica, ka viņa nezinot, ko lai iesāk ar nomakšķerētām zivīm. Varbūt viņa arī sacīja kaut ko par to, ka viņiem vairs neesot burku, kur sālīt zivis. Vai arī, ka būtu jauki pārmaiņas pēc nogaršot auzu pārslu biezputru. Kaut ko tamlīdzīgu viņa bija teikusi.

Tētis bija pakāris spiningu pie sienas un izgājis pastaigāties. Viņš izmeta līkumu pa salu, iedams gar ūdens malu, bet uz zvejnieka pusi negāja.

Bija gluži rāma, apmākusies diena. Ūdens virsma, izdabājot austrumu vējam, nemanāmi cilājās garos un dziļos viļņos; ūdens bija tikpat pelēks kā debesis un izskatījās kā zīds. Tieši virs paša ūdens garām laidās dažas dūnu pīles: ļoti žiglas un acīm redzot pašas savās darīšanās. Pēc tam atkal viss palika nekustīgs. Tētis gāja ar vienu ķepu pa kalnu, ar otru pa ūdeni; aste arī vilkās pa ūdeni, bākas sarga cepure bija noslīdējusi viņam uz deguna, un viņš domāja par to, kas notiktu, ja uznāktu īsta vētra. Milzīga vētra. Vajadzētu skraidīt apkārt, glābt mantas un raudzīties, lai ģimeni neaizpūš projām. Vajadzētu kāpt augšā tornī un noteikt vēja stiprumu… kāpt lejā un teikt: «Trīspadsmit balles. Tagad būsim mierīgi. Bažām nav nekāda pamata…»

Mazā Mija sālsūdens lāmā ķēra stagarus.

— Kāpēc tu nemakšķerē? — viņa jautāja.

— Esmu beidzis makšķerēt, — tētis atbildēja.

— Jābūt jaukai sajūtai, — Mija piezīmēja. — Tev laikam likās, ka pārāk ilgi makšķerēt ir ņaukstīgi.

— Nu tu pateici kaut ko būtisku, — tētis izbrīnīts izsaucās. — Man patiešām kļuva neparasti ņaukstīgi. Padomā, kā es pats to nepamanīju!

Viņš aizgāja un apsēdās uz bākas sarga vientulības plaukta, un nodomāja: «Es darīšu kaut ko citu, kaut ko jaunu. Kaut ko neparastu.»

Bet tētis nezināja, ko viņš gribēja. Viņš bija apstulbis un izsists no sliedēm. Kā toreiz, kad stipri sen Lēnprātes meita viņam no ķepu apakšas bija izrāvusi paklāju. Vai arī, kad nosēdās zemē blakus krēslam. Ek, nē. Arī tāda sajūta tā nebija. Bet bija tāda sajūta, ka tu esi apmānīts.

Kamēr tētis tā sēdēja un lūkojās uz pelēko, zīda mīkstumā, jūru, kas negribēja sacelt vētru, arvien spēcīgāka kļuva sajūta, ka esi apmānīts. «Pagaidi tik,» viņš pie sevis nomurmināja. «Gan es pamazām tevi izpratīšu…»

Vai ar to viņš domāja jūru vai salu, vai līcīti, viņš nezināja. Varbūt viņš domāja bāku vai bākas sargu? Jebkurā gadījumā tētis bija ļoti naidīgs. Viņš skurināja savu apjukušo galvu un aizgāja, un apsēdās pie melnā līcīša. Tur viņš, purniņu ķepās iespiedis, prātoja. Brīžam kāds vilnis pārskalojās pāri jūras slieksnim un atkal iegrima spožajā ūdens spogulī.

«Nu jau daudzus simtus gadu vētras būs vēlušas savus viļņus ap salu,» tētis domāja. «Korķa pludiņi un mizas laiviņas, un sīkie sprunguļi būs vēlušies iekšā līcītī pāri zemes mēlei, un viļņi atkal tos no jauna būs vilkuši atpakaļ, aizvien tieši tāpat… Līdz kādā jaukā dienā…» Tētis pacēla purniņu, un viņam galvā iešāvās liela, ievērojama doma.

Padomā, ja nu kādu dienu no jūras dzīlēm izveļas kaut kas smags un tiek iesviests tur iekšā, kaut kas tāds, kas nogrimst un apstājas tur uz mūžīgiem laikiem?

Tētis piecēlās. Dārgumu lāde? Kaste ar kontrabandas viskiju? Jūras laupītāja skelets? Vienalga kas! Bet viss līcītis taču varēja būt pilns ar visneticamākām lietām!

Tētis kļuva mežonīgi priecīgs. Viņā itin viss sāka kustēties, viņš pamodās kā no snauda un beidzot jutās savā ādā; bija tā, it kā vēderā būtu izaugušas tērauda spalvas un viņu iekustinājušas. Viņš aizdrāzās mājās un, vienā paņēmienā uzskrējis pa kāpnēm, iesaucās:

— Paklau! Man radās ideja!

— Ko tu saki! — Mumina māmiņa izsaucās, stāvēdama pie plīts. — Vai tā ir liela!

— Tā ir liela, — tētis atbildēja. — Ļoti liela. Apsēdies nu šeit, es tev pastāstīšu.

Māmiņa apsēdās uz vienas no tukšajām kastēm, un tētis sāka stāstīt, ko ir izprātojis. Kad viņš bija beidzis, māmiņa sacīja:

— Tas ir neticami. Tas ir kaut kas tāds, ko tikai tu spēj izfunktierēt. Tur taču var būt sazin kas!

— Tā tas ir, — tētis atteica. — Absolūti viss. — Viņi paskatījās viens otrā un iesmējās. Tad māmiņa ievaicājās:

— Kad tu sāksi meklēt?

— Saprotams, ka tūlīt, — tētis atbildēja. — Es uztaisīšu kārtīgu ķeksi. Bet vispirms es ar loti izmērīšu dziļumu. Mums jāpamēģina iestumt līcītī laivu. Saproti, ja es vilkšu visu augšā gar kalna sienu, tad tas var nokrist un atkal novelties lejā. Un ir svarīgi meklēt vidū, skaidrs, ka tur atrodas visjaukākās mantas.

— Vai tev drīkst palīdzēt? — māmiņa ievaicājās.

— Nē, nē, — tētis atteica. — Šis ir mans darbs. Tagad es sadabūšu loti… — Tētis uzšāvās pa dzelzs kāpnēm un izgāja cauri bākas mājai, i domiņas neveltot lampai, un kāpa augstāk uz zemajiem, tumšajiem bēniņiem. Pēc brītiņa viņš nonāca lejā ar auklu un jautāja:

— Vai tev ir kāds svērtenis?

Māmiņa pietraucās pie plīts un iedeva viņam pletīzeri.

— Paldies, — noteica tētis un izdrāzās pa durvīm. Māmiņa dzirdēja viņu klaudzinām lejup pa trepēm pa diviem pakāpieniem uzreiz, tad viss atkal palika klusu.

Māmiņa apsēdās pie galda un iesmējās.

— Cik jauki! — viņa noteica. — Cik morriski jauki!

Viņa žigli paskatījās apkārt, bet šeit, protams, nebija neviena, kas varētu dzirdēt, ka māmiņa ir pateikusi patiešām neglītu vārdu.

Trollītis Mumins gulēja savā laucītē un vēroja, kā virs viņa vējojas bērza lapas. Tās taisījās dzeltēt, tās būs vēl skaistākas.

Tagad viņa mājā bija trīs slepeni tuneļi: lielā ieeja, virtuves durvis un trauksmes tunelis bēgšanai. Viņš bija aizklājis mājas zaļās sienas ar pacietīgi pītu zaru pinumu un padarījis laucīti par savu, uzceļot to pats.

Trollītis Mumins vairs nedomāja par iedzeltenajām mīzenēm, kas kaut kur zem viņa apaļā ķermeņa pamazām pārvērtās par zemi; petrolejas smaku bija aiznesis vējš, un jaunas puķes uzdīgs to vietā, kuras tika noslīcinātas petrolejā. Viņš iedomājās, ka visapkārt krūmājā dzīvoja un par cukuru priecājās tūkstošiem iedzeltenu mīzeņu. Viss bija tā, kā tam vajadzēja būt.

Patiesībā trollītis Mumins domāja par jūras zirgiem. Ar viņu kaut kas bija noticis, viņš bija kļuvis gluži cits trollītis ar jauniem prātojumiem, un viņam patika būt vienam. Patlaban rotaļāšanās notika viņa galvā, un tā bija daudz saistošāka. Viņš rotaļājās ar prātojumiem, kas skāra viņu pašu un jūras zirgus, ar domām par mēnesnīcu, kas kļuva vienīgi jaukākas, jo aiz tām bija Morras tumšums. Tā ir tiesa, ka viņa tur sēdēja, kaut kur visu laiku sēdēja. Pa naktīm viņa kauca. Bet tas nekas. Tā viņš domāja.

Trollītis Mumins bija savācis dāvanas jūras zirgiem: skaistus akmeņus un stikla lauskas, ko jūra bija noslīpējusi par dārgakmeņiem, un dažus spīdīgus vara svērtenīšus no bākas sarga sekretāra. Viņš iztēlojās, ko zirdziņš teiks, kad saņems dāvanas; viņš sacerēja gudras un poētiskas sarunas.

Viņš gaidīja atgriežamies mēnesi.

Trollīša Mumina māmiņa jau sen bija novietojusi savās vietās visu no mājām līdzpaņemto. Ar uzkopšanu viņa diez ko nenodarbojās, jo te, tik tālu no mājām, nebija nekādu putekļu, par ko uztraukties, un, ja uzkopšanu uzlūko kā ideju, tad to nevajag pārspīlēt. Kas attiecas uz ēdiena gatavošanu, tad tā iet krietni vien ātri, ja to dara bezrūpīgi. Dienas aplamā veidā kļuva garas.

Ar saliekamo spēli māmiņa negribēja nodarboties, jo tā lika viņai apzināties, ka viņa ir viena.

Bet kādu dienu māmiņa sāka vākt malku. Viņa uzlasīja ikvienu sprunguli, ko atrada; viņa notīrīja vientulīgo krastmalu no visa, ko jūra bija izskalojusi, un pamazām savāca lielu kaudzi stutmalkas un nomaļu. Jaukākais bija tas, ka viņa vienlaikus uzkopa salu un padarīja to tīkamu; tas viesa viņā sajūtu, ka sala ir viens nevainīgs dārzs, kas jāuzpoš un jāizrotā.

Māmiņa visu sanesa kādā vietā, ko bija izvēlējusies aizvējā zem bākas kalna, tur viņa sanagloja steķi. Tas iznāca maķenīt greizs, bet, ja turēja ķepu uz labā balsta, uz tā varēja zāģēt.

Māmiņa zāģēja un zāģēja liegajā, pelēkajā laikā; viņa mērīja gabaliņus, lai tie būtu vienāda garuma, un kārtoja tos pusaplī ap sevi. Malkas mūris kļuva aizvien augstāks un augstāks, līdz beidzot māmiņa stāvēja un zāģēja mazā laukumiņā, kas sniedza viņai reti izjustu drošības sajūtu. Sausās pagales viņa sakrāva zem plīts, bet labo malku viņa neuzdrošinājās sacirst. Starp citu, viņa nekad nebija mācējusi īpaši labi rīkoties ar cirvi.

Pie malkas laukumiņa auga neliels pīlādzis, kas māmiņai ļoti patika. Tam tagad bija sarkanas ogas, bezgalīgs daudzums ogu tik mazam kokam. Smalkākos koka gabaliņus viņa sakrāva zem pīlādža. Viņa zināja šo to par kokiem, viņa zināja, kas bija ozols un kas jakaranda, viņa pazina baisas koku, oregano pagali un mahagoniju. Visi smaržoja atšķirīgi; paņemot ķepā, radās dažādas izjūtas; visas koka šķirnes bija nokļuvušas pie viņas pēc ļoti gara ceļojuma.

— Jakaranda un palisandrs, — māmiņa ar dziļu apmierinājumu murmināja un zāģēja tālāk.

Pārējie bija pieraduši pie zāģējošās māmiņas, kuru aizvien mazāk un mazāk varēja saskatīt aiz malkas grēdas. Sākumā tētis bija uztraukts un gribēja ņemt malkas pleķīti savā ziņā. Bet tad māmiņa sadusmojās un sacīja:

— Tas ir mans. Es arī gribu rotaļāties.

Beidzot grēda bija tik augsta, ka no māmiņas tikai ausis rēgojās laukā. Bet viņa turpināja zāģēt un zāģēt un katru rītu viņa staigāja apkārt pa salu, vākdama dēļu galus.

Šai pelēkajā, pilnīgi rāmajā rītā māmiņa smilšainajā krastmalā atrada gliemežvāku. Tas bija liels vītņu gliemežvāks — iekšpusē sārts un no ārpuses gaiši brūns ar tumšākiem plankumiem.

Māmiņa kļuva ļoti priecīga un izbrīnījusies. Tur tas gulēja smiltīs, lai gan nu jau nedēļu nebija bijis paisums. Un mazlietiņ tālāk viņa atrada baltu gliemežvāku, kādus parasti liek apkārt dārza pleķīšiem. Bija, lūk, tā, ka piepeši pa visu smilšaino krastmalu gulēja gliemežvāki: lieli un mazi, un pats savādākais bija tas, ka uz kāda no tiem ar maziem sarkaniem burtiem bija rakstīts: «Piemiņa no Rietumu krasta.»

Māmiņa kļuva vēl vairāk izbrīnījusies un savāca visu savā priekšautā. Pēc tam viņa aizgāja atradumu parādīt tētim, kurš ķeksējās pa melno līcīti.

Viņš gulēja, degunu pāri laivas malai, un izskatījās ļoti maziņš laivā, kas peldēja ūdenī, vilkdama sev līdzi airus.

— Nāc paskaties! — Mumina māmiņa sauca.

Tētis pagrieza laivu pret zemes mēli.

— Skaties, īsti gliemežvāki! — māmiņa sacīja. — Tie gulēja augšā krastmalā, bet vakar tur nebija it nekā!

— Tas ir ļoti dīvaini, — tētis sacīja un izdauzīja pīpi pret kalnu. — Šī ir viena no jūras mistērijām. Dažkārt es kļūstu gluži aizkustināts par jūras noslēpumainajiem ceļiem. Tu saki, ka tie gulēja augšā krastmalā un ka vakar to tur nebija? Nu, tas nozīmē, ka jūra dažās stundās var pacelties par veselu metru un pēc tam atkal nogrimt. Lai gan mums nav paisuma un bēguma, kā ļaudīm tur tais dienvidu vietās, par kurām dzirdēts runājam. Tas ir ļoti interesanti. Un, kas attiecas uz to uzrakstu, tad tas paver gluži vienkārši neapjaustas iespējas, — viņš nopietni pavērās māmiņā. Pēc tam sacīja:

— Saproti, es gribu prātot par šādām lietām un varbūt uzrakstīt lielāku zinātnisku darbu. Par visu, kam sakars ar jūru, —īsto, lielo jūru. Man jātiek skaidrībā ar jūru. Laipas, ceļi, zveja un tamlīdzīgas lietas ir tikai priekš sīkiem ļautiņiem, kam nerūp lielās sakarības. — Viņš svinīgi atkārtoja: — Lielās sakarības, tas izklausās labi. Un tas ir līcītis, kas man deva ideju par visu šo.

— Vai tur ir dziļš? — māmiņa, acis ieplētusi, vaicāja.

— Ļoti dziļš, — tētis atbildēja. — Svērteņa aukla knapi aizsniedzās līdz apakšai. Šodien es izvilku skārda tvertni, kas pierāda, ka manas teorijas ir pareizas.

Māmiņa pamāja. Pēc brīža viņa sacīja:

— Es varbūt iešu salikt gliemežvākus ap dārza pleķīti.

Tētis neatbildēja, viņš jau bija tālu savās pārdomās.

Apmēram tajā pašā laikā trollītis Mumins sadedzināja gliemežvāku lādīti. To vairs nebija ko taupīt, ja jau viņš bija noskrubinājis visus gliemežvākus. Trollītis bija atradis lādīti sekretāra pašā apakšējā atvilktnē, tajā, kuru māmiņa negribēja aiztikt, jo tā, acīmredzams, bija viena no bākas sarga vispersonīgākām mantām.

Skārda tvertne bija sarūsējusi un ieplīsusi, tajā droši vien kādreiz glabāja terpentīnu vai eļļu. Bet tas bija pierādījums. Melnais līcītis bija jūras paslēptuve, slepena atvilktne. Tētis ar izmisīgu pārliecību zināja, ka tur apakšā viss guļ un gaida viņu. Viss — tas varēja būt sazin kas. Viņš domāja: ja vien viņš uzvilks to augšā, viņš sapratīs jūru, un viss nostāsies savās vietās. Arī viņš pats. Gluži vienkārši — bija tāda sajūta.

Tāpēc tētis ietiepīgi ķeksēja un mērīja dziļumu līcīša vidū, ko viņš sauca par bezdibenīgu. «Bezdibenīgais,» viņš pie sevis čukstēja un juta, ka šī vārda maģija kņudina mugurkaulu.

Svērtenis pa lielākai daļai apstājās dažādos dziļumos. Bet varēja taču gadīties, ka aukla slīd lejā līdz bezgalībai un ir par īsu, lai kā viņš to pagarinātu. Laiva bija pilna ar saplīsušām virvēm, veļas auklām, tauvām, enkura virvēm un ar ikvienu virves gabaliņu, ko viņš bija sadabūjis (un kas, protams, bija domāti gluži kam citam. Bet tā jau tas allaž ir ar virvēm).

Tētis izgudroja teorijas par dziļu bedri, kas ved uz zemes viduspunktu; viņš fantazēja par kādu izdzisušu krāteri.

Beidzot viņš sāka savas pārdomas pierakstīt vecā burtnīcā ar vaskadrānas vākiem, ko atrada bēniņos. Dažas burtnīcas lapas bija pierakstītas ar bākas sarga piezīmēm: sīkiem vārdiem ar lielām atstarpēm, tie izskatījās tā, it kā pa papīru būtu rāpojis zirneklis.

«Svari ir vieni paši, mēness stāv septītajā mājā,» tētis lasīja. «Saturns sastop Marsu.» Varbūt bākas sargam uz salas tomēr ir bijuši ciemiņi? Tie noteikti būtu viņu uzpurinājuši. Bet pārējais bija pa lielākai daļai cipari. Tētis tos nesaprata. Viņš pagrieza vaskadrānas burtnīcu un sāka rakstīt no otra gala.

Lielākoties viņš zīmēja melnā līcīša karti — no augšas un šķērsgriezumā, un pazaudēja sevi sarežģītos perspektīvos paskaidrojumos un aprēķinos.

Tētis vairs tik daudz nerunāja par saviem pētījumiem. Mazpamazām viņš meta mieru ķeksēšanai; toties sēdēja bākas sarga vientuļajā vietā un prātoja. Dažreiz viņš ierakstīja burtnīcā kaut ko par līcīti vai jūru.

Tētis varēja ierakstīt: «Jūras straumes ir dīvaina un brīnišķīga lieta, kurām nav veltīta pienācīga uzmanība,» vai arī: «Viļņu kustība ir tā, kas vienmēr modinās mūsu apbrīnu…», tad viņš ļāva burtnīcai noslīdēt un iegrima savās apjausmās.

Uz salu bija atlavījusies migla. Tā bija atlīdusi no jūras tik nemanāmi, ka neviens nebija pamanījis tās atnākšanu. Piepeši viss bija tīts visbālākajā pelēkumā, un bākas sarga plaukts vientuļš un pamests kuģoja mīkstas vilnas tukšumā.

Tētim patika slēpties miglā. Viņš nedaudz piemiga, un tad iekliedzās kāda kaija, un tētis ar rāvienu bija augšā, pietrūkās kājās un turpināja klīst pa salu, bezpalīdzīgi gudrodams par straumēm un vējiem, vēju un lietu izcelsmi un par dziļajām bedrēm jūrā, kuras neviens nevarēja aizsniegt.

Māmiņa redzēja tēti iznirstam no miglas un atkal ienirstam tajā, degunu domīgi noliekušu uz

vēdera. Viņa nodomāja: «Viņš vāc materiālus. Tā viņš teica. Varbūt visa burtnīca ir pilna ar materiāliem. Cik tas būs jauki, kad viņš būs beidzis tos vākt!»

Uz tējas tasītes viņa noskaitīja piecas svītrainās karameles. Pēc tam viņa nolika tās uz tēta plauktiņa kalnā kā uzmundrinājumu darbā.

Trollītis Mumins gulēja briksnājā, degunu iebāzis māmiņas dzeramā ūdens traukā. Viņš mērcēja pakavu brūni dzidrajā ūdenī un redzēja, kā sudrabs pārvēršas par zeltu. Ūdenī atspoguļojās briksnājs un zāles skaras: ļoti mazītiņa, ačgārna ainava. Pret miglu skaidri un smalki iezīmējās zari, varēja redzēt ikvienu sīku mūdzi, kas pastaigājās pa savu stiebru.

Vajadzība runāt par jūras zirgu bija kļuvusi aizvien spēcīgāka. Kaut vai tikai aprakstīt, kāds tas izskatījās. Vai arī parunāt par jūras zirgiem vispār.

Tagad uz zāles stiebra bija divi mūdži. Trollītis apmaisīja trauku, miniatūrainava nozuda. Viņš piecēlās un vilkās prom uz krūmāju. Pie pašas malas sūnās bija iemīta šaura taka, šeit, iespējams, dzīvoja mazā Mija. Iekšā čabinājās, viņa bija mājās.

Trollītis paspēra soli, bīstamā tīksme uzticēties kā korķis sēdēja viņam kaklā. Viņš pietupās un palīda zem eglēm. Tur viņa sēdēja, — maza un saritinājusies kamolā.

— Es redzu, ka tu esi mājās, — trollītis vientiesīgi sacīja. Viņš apsēdās sūnās un blenza uz Miju.

— Kas tev ķepā? — Mija jautāja.

— Nekas, — trollītis atbildēja un sabojāja savu ievada atbildi. — Man gadījās iet garām.

— Hā! — Mija novilka.

Lai izvairītos no viņas dzidrā, kritiskā acu skata, viņš skatījās te uz vienu, te otru pusi. Tur uz zara viņa bija pakarinājusi savu lietusmēteli. Tasīte ar žāvētām melnplūmēm un rozīnēm. Sulas pudele…

Trollītis salēcās un paliecās uz priekšu. Tālāk zem ložņājošās egles zeme bija gluda no spīdīgām, brūnām skujām un, cik vien tālu varēja pelēkajā miglā saredzēt, stāvēja sīku, sīku krustu rindas. Tie bija taisīti no nolauztiem mietiem, kas sasieti kopā ar buru auklu. — Ko tu esi izdarījusi? — sauca trollītis Mumins.

— Vai tu domā, ka esmu apbedījusi savus ienaidniekus, ko? — stipri iepriecināta, sacīja mazā Mija. — Šie ir putnu apbedījumi. Tur iekšā kāds ir apbedījis veselu lērumu putnu.

— Kā tu to zini? — trollītis Mumins jautāja.

— Es paskatījos, — Mija atbildēja. — Mazi, balti skeleti, tādi paši, kādus mēs atradām zem bākas pirmajā dienā. Tu jau zini — «Aizmirsto Kaulu Atriebība».

— Tos būs apbedījis bākas sargs, — pēc ilga klusuma brīža ieteicās trollītis.

Mazā Mija pamāja tik stipri, ka matu cekuls salēcās.

— Tie lidoja uz bākas gaismu, — trollītis lēnām turpināja. — Putni tā dara. Un tad viņi nositās.

— Bākas sargs varbūt tos katru rītu salasīja. Tāds bākas sargs, kas kļuva aizvien skumīgāks un skumīgāks. Kādā jaukā dienā viņš nodzēsa bāku un devās prom…

— Bet tas taču ir kaut kas pavisam šausmīgs! — izsaucās trollītis.

— Tas bija tik sen, — sacīja Mija un nožāvājās. — Un tagad bāka ir apdzisusi.

Saraucis purniņu, trollītis lūkojās viņā.

— Tev nevajag visu tā žēlot, — Mija sacīja. — Tagad ej. Es brīdi nolikšos uz auss.

Iznācis no krūmāja, trollītis Mumins pavēra ķepu un paskatījās uz pakavu. Nekas nebija pateikts. Pakavs piederēja viņam.

Nakts bija bez mēness, un vētras lākturis nodzēsts. Bet trollītis Mumins tik un tā devās lejā uz smilšaino krastmalu, jo viņš nespēja neiet. Pakavs un dāvanas viņam bija līdzi.

Trollītim acis bija pieradušas pie nakts, un viņš ieraudzīja jūras zirgu iznākam no miglas kā neīstu būtni no stāsta. Nolicis pakavu smiltīs, viņš tik tikko uzdrīkstējās elpot.

Tumšais siluets nāca tuvāk un tuvāk sīkiem dancojošiem soļiem un izliektu kaklu. Zirdziņš ielika kāju pakavā izklaidīgi, kā to dara dāmas, un pagrieztu galvu gaidīja, kamēr sudraba pakavs pieguļ un ieaug kājā.

— Ir skaisti, ja uz pieres ir mati, — trollītis lēnām teica. — Man ir kāda draudzene, kurai uz pieres apcirpti mati. Varbūt viņa kādreiz atbrauks ciemos… Man ir daudz draugu, kas tev patiktu.

Mazā zirdziņa klusēšanā jautās intereses trūkums.

Trollītis Mumins mēģināja no jauna.

— Salas naktī ir tik skaistas. Šī ir tēta sala, bet es nezinu, vai mēs te dzīvosim visu mūžu. Dažreiz man liekas, ka mēs salai nepatīkam, bet varbūt tas pāries. Svarīgākais ir, lai tai iepatiktos tētis…

Zirgs neklausījās. To neinteresēja trollīša ģimene.

Tad trollītis Mumins nobēra visas dāvanas smiltīs. Jūras zirdziņš pienāca tuvāk un tās apostīja, bet joprojām nekā neteica.

Beidzot trollītis atrada īsto sakāmo:

— Tu brīnišķīgi dejo.

— Tev patīk? — jūras zirdziņš jautāja. — Vai tu mani gaidīji? Vai tu gaidīji?

— Un kā vēl gaidīju! — iesaucās trollītis Mumins. — Es gaidīju un gaidīju, un raizējos par tevi, kad pūta vējš… Es gribēju glābt tevi no šausmīgām briesmām! Man ir mājoklis, tas pieder man, un tur es esmu piekarinājis tavu attēlu. Tur nav nekā cita, tikai tas…

Jūras zirdziņš klausījās uzmanīgi.

— Tu esi pats skaistākais, ko es jebkad esmu redzējis, — trollītis Mumins turpināja, bet tieši tobrīd iekaucās Morra.

Viņa sēdēja tur miglā un kauca pēc savas lampas.

Mazais zirdziņš metās sānis un prom bija. Palika vienīgi gara smieklu pērļu virtene. Kamēr zirdziņš atgriezās jūrā, tā smiekli bira kā pērles.

Morra apņēmīgi izšļūca no miglas un nāca trollītim virsū. Viņš pagriezās un skrēja. Bet šonakt Morra nepalika krastmalā, viņa sekoja trollītim augšā salā, iekšā virsājā — līdz pat bākas kalnam. Viņš redzēja to rikšojam kā lielu, pelēku traipu, viņš redzēja Morru saritināmies zem kalna un gaidām.

Trollītis Mumins aizcirta durvis, viņš skrēja augšup pa vītņu kāpnēm ar dedzinošu tukšuma sajūtu vēderā — tagad tas bija noticis, tagad Morra bija izkāpusi uz salas!

Tētis un māmiņa nebija pamodušies, istabā bija mierīgi. Bet pa atvērto logu iekšā plūda spēcīgs nemiers, sala pa miegam grozījās un kaut ko murmināja. Trollītis dzirdēja apšu lapotni šalcam no bailēm, tad sāka kliegt kaijas.

— Vai tu nevari aizmigt? — māmiņa jautāja.

Trollītis Mumins aizvēra logu.

— Es pamodos, — viņš sacīja un ielīda savā gultā, purniņš bija gluži stīvs.

— Kļūst aukstāks, — māmiņa sacīja. — Cik labi, ka es sazāģēju to baļķi… Vai tev salst?

— Nē, — trollītis atteica.

Tur viņa sēdēja zem bākas un sala. Viņai sala tik šausmīgi, ka zeme pārvērtās par ledu… Nu sākās no jauna. Nemiers līda viņam virsū un nebija nokratāms. Pārāk viegli varēja iztēloties kādu, kas nekad nespēj kļūt silts un nevienam nepatīk; tāds, kas visu sabojā, lai kur viņš ietu. Tā bija netaisnība, kāpēc tieši viņam jāstaigā apkārt un jānēsā sevī doma par Morru, kad neviens cits to nedara? Morru taču nevarēja sasildīt!

— Vai tu par kaut ko esi noskumis? — māmiņa vaicāja.

— Nē, — trollītis atteica.

— Rīt būs jauna, gara diena, — māmiņa sacīja. — Kas no rīta līdz vakaram piederēs tikai tev pašam. Tā ir viena patīkama doma.

Pēc brīža trollītis Mumins saprata, ka māmiņa ir aizmigusi. Viņš žigli aizslaucīja prom visas domas un nolēma nodoties savai vakara rotaļai. Acumirkli viņš svārstījās, vai domāt par piedzīvojuma rotaļu vai glābšanas rotaļu; tad viņš izvēlējās glābšanu: tā likās īstāka. Viņš aizvēra acis, un galva uzreiz kļuva tukša. Tad trollītis iztēlojās vētru.

Ai, cik šausmīgi tā pūta neapdzīvotā, klinšainā krastmalā, kas stipri atgādināja salu. Viņš skraidīja apkārt pa salu, lauzīdams ķepas, — kāds tur — jūrā — bija nokļuvis Nelaimē… neviens neuzdrošinājās doties glābt; tas bija gluži neiespējami, kuģus vienā acumirklī varēja sašķaidīt Druskās.

Tagad trollītis Mumins vairs neglāba māmiņu, viņš glāba jūras zirdziņu.

Tur jūrā cīnījās mazais Sudrabpakavu Zirdziņš, varbūt ar jūras čūsku? Nē, nē. Tikai ar vētru, ar to pietika.

Debesis, Vētras debesis, bija dzeltenas. Un nu, nu gar krastu nāca viņš pats, viņš Apņēmīgi pieskrēja pie vienas no laivām… visi sauca, nē, aizkavējiet viņu, viņš nekad ar to netiks galā, jūra viņu Aprīs! Trollītis aizgrūda tos prom, viņš paņēma laivu, viņš airēja, airēja. Klinšu smailes ap viņu slējās no jūras kā Melni Zobi… bet viņam it nemaz nebija Bail. Viņam aiz muguras sauca mazā Mija: «Tikai tagad es saprotu, cik viņš ir Drošsirdīgs! Ai, kā es nožēloju, bet nu ir par vēlu…» Susuriņš kodīja savu pīpi un murmināja: «Veco draudziņ… Ardievu.» Bet trollītis cīnījās tālāk, lai ātrāk nokļūtu pie mazā jūras zirdziņa, kas teju, teju taisījās nogrimt — viņš iecēla to laivā, kur tas gulēja kā Blāķis ar savām slapjajām Dzeltenajām Krēpēm. Viņš to droši veda uz krastu, uz attālu vientuļu krastu un izcēla to malā. Zirdziņš čukstēja: «Cik tu esi Drošsirdīgs! Manis dēļ tu Uzdrošinājies riskēt ar savu Dzīvību…» Un, izklaidīgi pasmaidījis, trollītis atbildēja: «Es atstāšu tevi šeit. Mans ceļš ir Vientuļš. Ardievu!» Jūras zirdziņš izbrīnīts un Ar cieņu noskatījās viņam pakaļ. «Kurp tu dosies?» tas vaicāja. Un viņš, trollītis Mumins, mazliet pamājis tam, gāja; Vientuļš gāja prom pāri klintīm, iekšā Vētrā, viņš kļuva arvien mazāks un mazāks… Visi krastmalā brīnījās un cits citam sacīja…

Bet te trollītis Mumins aizmiga. Viņš laimīgs nopūtās un, saritinājies zem siltās, sarkanās segas, iegrima miegā.

— Bet kur ir sienas kalendārs? — tētis vaicāja. — Man jāievelk svītra, tas ir svarīgi.

— Kāpēc tā? — ievaicājās mazā Mija, iekāpusi pa logu.

— Mums taču jāzina, kas šodien ir par dienu, — tētis skaidroja. — Sienas pulksteni nevarēja paņemt līdzi, jau tā ir pietiekami slikti. Bet nezināt, vai tu dzīvo svētdienā vai trešdienā, nav iespējams; neviens taču šitā nevar dzīvot.

Mazā Mija ievilka gaisu caur degunu un izpūta caur zobiem ļoti ellišķīgā veidā, kas nozīmēja visā-savā-mūžā neesmu-dzirdējusi-kaut-ko-tik plānprātīgu.

Tētis saprata viņas domu un beidza dusmoties, kad trollītis Mumins sacīja:

— Es to mazdrusciņ aizņēmos.

— Ir dažas lietas, kas uz vientuļas salas ir ļoti svarīgas, — sacīja viņa tētis. — It sevišķi svarīgi ir novērojumi; par visu ir jāraksta tāda kā kuģa dienasgrāmata, ievēro — par visu, neko nedrīkst atstāt nejaušībai. Par laiku, vēja virzienu, ūdens stāvokli, visu. Labāk tūlīt karini to atpakaļ.

— Labi, labi, labi, — trollītis sabozies norūca. Viņš izstrēba kafiju un smagiem soļiem kāpa lejup pa vītņu kāpnēm ārā dzestrajā rudens rītā. Migla vēl turējās. Bāka izkāpa no pelēkuma kā milzīgs pīlārs, nebija redzams, kur tas beidzās. Augšā bija tikai viļņaina migla, kas vēlās blāķiem vien, tajā sēdēja trollīša Mumina ģimene un bija nesapratnē. Viņš bija dusmīgs un samiegojies, un trollīti pilnīgi neinteresēja ne Morras, ne jūras zirgi, ne vecāki. Tieši pašlaik ne.

Zem bākas kalna viņš uz brīdi pamodās. Kā tad, tā jau varēja domāt! Tieši tā. Morra bija izvēlējusies apsēsties tieši māmiņas dārziņā. Diez vai viņa būs tur sēdējusi ilgāk par stundu? Cerams, ka ne. Bet roze bija pilnīgi brūna. Vienu acumirkli trollīša Mumina sirdsapziņa pavēcināja ar asti, pēc tam viņš atkal kļuva dusmīgs un miegains. Sitie tēti! Sienas kalendāri! Svītriņas uz to malām! Kā gan veci troļļi spētu apjēgt, ka jūras zirdziņa bilde ir Skaistuma bilde, ko tikai viņš drīkst skatīt!

Trollītis Mumins ielīda krūmājā un noņēma no zara sienas kalendāru. Migla bija padarījusi to gluži kūkumainu. Viņš aizsvieda prom novītušo puķu rāmi un brīdi sēdēja un blenza sev priekšā, pilnu galvu bezgala daudzām pusizdomātām domām.

Un piepeši doma atlidoja: es pārcelšos šurp. Lai viņi dzīvo paši savā bākā ar šausmīgajām kāpnēm un skaita, kā iet dienas.

Tā bija uztraucoša doma: jauna, bīstama, valdzinoša. Tā visu izmainīja, tā lidinājās ap viņu kā liels, vientuļš aplis, melanholijas un nezināmu iespēju joma.

Kad viņš pārnāca mājās ar sienas kalendāru un nolika to atkal uz sekretāra, viņam bija stīvas kājas un mazliet sala. Tētis tūdaļ pienāca klāt un augšējā stūrī ievilka krustu.

Trollītis Mumins saņēmās un sacīja it kā tukšam gaisam:

— Es domāju, diez vai man nepadzīvot vienam pašam kaut kur uz salas.

— Arā? Ak, tā, jā, jā, — māmiņa izklaidīgi noteica. Viņa sēdēja pie ziemeļu loga un zīmēja puķu vītni. — Būs jau labi. Tu vari, kā parasts, paņemt guļammaisu. — Viņa zīmēja sausserdi, tas ar savām lapām bija smalks un sarežģīts, māmiņa cerēja, ka būs atcerējusies to pareizi. Sausserdis nevar augt pie jūras, tam nepieciešama silta vieta un aizvējš.

— Māmiņ, — ierunājās trollītis Mumins, un viņam izžuva mute, — tas nav kā parasti.

Bet māmiņa neklausījās, viņa tikai izgrūda kādu uzmundrinošu skaņu un turpināja zīmēt.

Tētis stāvēja un skaitīja uzvilktos krustus. Par kādu piektdienu viņš nebija īsti pārliecināts. Todien viņš bija uzvilcis divus krustus tāpēc, ka ceturtdienai, liekas, nebija neviena. Kaut kas viņu bija iztraucējis un darījis nedrošu. Ko viņš todien bija darījis? Tās saplūda kopā: dienas griezās kā riņķa dancī ap salu, un tu tikai ej un ej gar krastmalu un nekad neesi galā.

Gar viņu logiem garām vēlās migla, bija sajūta, it kā istaba ar viņiem brauktu prom.

— Man vajadzētu maķenīt zilo krāsu, — māmiņa pie sevis noteica. Viņa bija ļāvusi savam sausserdim izaugt ārā pa logu un nokļūt uz baltās sienas, kur tas droši izplaucēja lielu, rūpīgi uzzīmētu ziedu.