Tiobas pareģojums

1. Tao

Pēkšņi pamodos. Man nebija ne jausmas, cik ilgi esmu gulējis, jutos spirgts un mundrs, bet, Dieva dēļ, cik varēja būt pulkstenis?

Delnas savilkusi dūrēs, Laina gulēja man līdzās, bet viņa jau vienmēr guļ...

Nejutu ne mazāko vēlēšanos gulēt, turklāt, iespējams, bija jau pieci no rīta. Piecēlos, aizgāju uz virtuvi un paskatījos pulkstenī. Tikai pusviens. Parasti es šajā laikā nemēdzu pamosties.

Novilku pidžamu un uzģērbu bikses un kreklu, bet man nebija ne jausmas, kādēļ to daru. Tāpat nespēju izskaidrot, kādēļ piegāju pie rakstāmgalda, paņēmu papīra lapu un lodīšu pildspalvu un vēroju sevi rakstām, it kā mana roka darbotos pēc sava prāta.

„Dārgā, būšu projām apmēram desmit dienas. Nav ne mazākā iemesla uztraukumam!"

Atstājis zīmīti blakus telefonam, devos uz verandu. Apgājis apkārt galdam, uz kura vēl joprojām atradās vakarā spēlētā šaha partija ar balto karali, kam pieteikts mats, es klusi atvēru durvis un izgāju dārzā.

Nakts šķita savādas spozmes pārpludināta, un tam nebija nekāda sakara ar zvaigznēm. Neapzināti centos atcerēties pašreizējo mēness fāzi, un man likās, ka tas, iespējams, varētu uzaust kuru katru minūti. Šeit, Austrālijas ziemeļaustrumos, kur dzīvoju, naktis parasti ir diezgan skaidras.

Nokāpu pa pakāpieniem un devos pandāna' virzienā. Parasti šajā laikā nakti pieskandē varžu koris un cikāžu sisināšana, bet tagad - interesanti gan, kādēļ - valdīja nomācošs klusums. Nogāju vien dažus soļus, kad, pilnīgi negaidot, mainījās filodendra^ krāsa. Arī mājas siena un pandāns burtiski pielija ar zilganu gaismu. Likās,

¹ Mūžzaļš kokveidīgs tropu augs ar lielām ādainām lapām. (Tulk. piezīme.)

² Dekoratīvs kallu dzimtas augs ar zaļām, caurumainām lapām. (Tulk. piezīme.) ka mauriņš zem kājām sāk viļņoties. Filodendrs mainīja savu formu, un ēkas siena atgādināja vēja pūstu papīra lapu.

Nolēmu, ka ar mani kaut kas nav labi, un grasījos iet atpakaļ mājā. Tieši tajā mirkli jutu, ka tieku pavisam maigi atrauts no zemes. Es pacēlos virs filodendra - sākumā lēni, tad ātrāk. Māja zem manis kļuva arvien mazāka.

„Kas notiek?" apjucis iesaucos.

„Viss ir labi, Misei!"

Bija skaidrs, ka sapņoju. Man priekšā iespaidīga auguma cilvēciska būtne kombinezonā ar caurspīdīgu ķiveri galvā draudzīgi smaidot, skatījās uz mani.

„Nē, tu nesapņo," atbildot uz manu galvā uzdoto jautājumu, viņa teica.

,,]ā, bet sapnī tas notiek tieši tā, un beigās cilvēks izkrīt no gultas, un dabū punu pierē!"

Nepazīstamā pasmaidīja.

„Turklāt," es turpināju, „jūs runājat ar mani manā dzimtajā franču valodā, bet mēs taču atrodamies Austrālijā. Ziniet, es runāju angliski!"

„Es arī.”

„Tam jābūt sapnim, vēl vairāk, vienam no tiem muļķīgajiem sapņiem! Ja ne, tad ko jūs darāt manā īpašumā?"

„Mēs neesam tavā īpašumā, bet virs tā.”

,,Ā... Tas ir murgs! Redziet, ka man ir taisnība - es sev iekniebšu!"

Vārdus papildināju ar darbību.

„V a i!”

Cilvēciskā būtne atkal pasmaidīja.

„Vai tagad esi apmierināts, Mišel?"

„Ja tas nav sapnis, tad kādēļ es atrodos te un sēžu uz šī akmens? Kas ir tie, kas ģērbušies pēc pagājušā gadsimta modes?"

Blāvajā gaismā sāku izšķirt cilvēkus, kuri sarunājās, un nedaudz tālāk citus, kas pastaigājās.

„Un jūs? Kas esat jūs? Kādēļ jūs neesat normāla auguma?"

„Mišel, man ir normāls augums. Uz manas planētas mēs visi esam tādi. Bet, mans dārgais draugs, visam savs laiks. Es ceru, ka tev nav nekas pretī, ja tevi tā saucu? Ja vēl neesam labi draugi, tad esmu droša, ka drīz tādi kļūsim.”

Viņa stāvēja manā priekšā, un smaidošajā sejā atspoguļojās gudrība. Visa viņas būtība izstaroja labestību. Nebūtu iespējams sastapt kādu citu, kura sabiedrībā es justos tik nepiespiesti.

„Protams, jūs varat saukt mani, kā gribat. Bet kāds ir jūsu vārds?"

„Mani sauc Tao. Bet vispirms es gribu, lai tu saprastu, ka šis nav sapnis. Tas ir pavisam kas cits. Zināmu iemeslu dēļ, kurus tev paskaidros vēlāk, tu tiki izraudzīts, lai dotos ceļojumā, kādu ir veikuši ļoti nedaudzi Zemes bērni, it īpaši pēdējā laikā. Šobrīd mēs - tu un es - atrodamies Visumā, kas ir paralēls Zemei. Lai mūs tur ielaistu, izmantojām gaisa slēdzeni.

Pašlaik jūsu laiks ir apstājies. Vari palikt šeit divdesmit vai piecdesmit savas Zemes gadu un tad atgriezties, it kā tu nemaz nebūtu devies projām. Tavs fiziskais ķermenis paliks pilnīgi nemainīgs.”

„Bet ko dara šie cilvēki?”

„Viņi eksistē tā, kā no viņiem to sagaida. Kā uzzināsi vēlāk, iedzīvotāju blīvums šeit ir ļoti zems. Nāvi izraisa tikai pašnāvība vai katastrofa. Laiks ir apstādināts. Ir vīrieši, sievietes un arī daži dzīvnieki, kas ir 30 tūkstošus, 50 tūkstošus vai dažreiz pat vairāk Zemes gadu veci.”

„Kādēļ viņi ir šeit? Un kā te nokļuva? Kur viņi ir dzimuši?”

„Uz Zemes. Viņi visi atrodas šeit katastrofas dēļ."

„Kā to saprast?"

„Ļoti vienkārši. Būsi taču dzirdējis par Bermudu trijstūri?”

Es pamāju.

„Šajā un citos mazāk zināmos punktos paralēlais Visums sajaucas ar jūsu Visumu tā, ka starp tiem rodas dabisks savijums. Cilvēki, dzīvnieki un priekšmeti, kas atrodas tuvumā, tajā tiek burtiski iesūkti. Piemēram, vesela kuģu flotile var izgaist vienā mirklī. Dažkārt cilvēki pēc vairākām stundām, dienām vai gadiem atgriežas, tomēr parasti tā nenotiek. Ja kāds tomēr dodas atpakaļ un grib pastāstīt par piedzīvoto, viņam parasti netic; ja šis cilvēks turpina, viņu sāk uzskatīt par jukušu. Tāpēc, saprazdams, ko domās citi, viņš labāk izvēlas klusēt.

Dažkārt cilvēki atgriežas, zaudējuši atmiņu; ja kādu daļu atgūst, tad ne par to, kas notika paralēlajā Visumā. Tādējādi nekas netiek izskaidrots."

Mana jauniepazītā būtne turpināja, un es pārsteigts, bet uzmanīgi klausījos.

„Tipisks tādas pāriešanas gadījums paralēlajā pasaulē notika Ziemeļamerikā. Kāds jauns vīrietis pazuda, ejot pēc ūdens uz aku, kas atradās dažus simtus metru no viņa mājas. Pēc stundas ģimene un draugi devās jaunekli meklēt. Tā kā tikko bija uzsnidzis aptuveni divdesmit centimetru biezs sniegs, vajadzēja būt vienkārši -sekot pēc atstātajiem pēdu nospiedumiem. Taču lauka vidū tās izgaisa. Apkārt nebija ne koku, ne akmeņu, kur puisis būtu varējis uzrāpties, ne kaut kā savāda vai neparasta. Viņa pēdu nospiedumi vienkārši bija izgaisuši. Daži ticēja, ka šo cilvēku uzņēmis kosmosa kuģis, tomēr, kā tu vēlāk sapratīsi, tā nevarēja notikt. Nabaga puisi vienkārši iesūca paralēlajā Visumā."

„Es atceros to gadījumu, esmu par to dzirdējis. Bet kā tu to visu zini?"

„Gan vēlāk sapratīsi," Tao mīklaini noteica.

Negaidīti mūs iztraucēja tik dīvainu cilvēku grupa, ka man atkal šķita, ka sapņoju. Apmēram simts metru no mums aiz akmeņu krāvuma parādījās ducis vīriešu, kurus pavadīja sievietei līdzīga būtne. Skats šķita jo īpaši dīvains tāpēc, ka cilvēciskās būtnes likās kā izkāpušas no aizvēsturisku liecinājumu lappusēm. Pārvietojoties gorillām raksturīgā gaitā, viņi vicināja milzīgas rungas, kādas mūslaiku cilvēks pat nespētu pacelt. Derdzīgie radījumi, gaudodami kā mežonīgi zvēri, nāca mums virsū. Gribēju atkāpties, bet mana pavadone atturēja un teica, lai nebīstos. Viņa uzlika roku uz savas jostas sprādzes un pagriezās pret radījumiem. Saklausīju klusu klikšķu virkni un redzēju, ka pieci visspēcīgākie vīri nokrīt zemē un paliek nekustīgi guļam. Pārējie apstājās, sāka vaidēt un nometās mūsu priekšā uz ceļiem.

Paskatījos uz Tao. Viņas sejā nesakustējās ne vaibsts. Tao raudzījās šajos cilvēkos kā hipnotizēdama. Vēlāk uzzināju, ka viņa telepātiski deva pavēles sievietei, tāpēc tā piecēlās un, kā man likās, rīkles balsī izkliedza komandas pārējiem. Viņi palīdzēja aiznest gulošos uz akmeņu krāvumu.

„Ko viņi dara?" gribēju zināt.

„Viņi apklās mirušos ar akmeņiem."

„Vai tu viņus nogalināji?!"

„Tā vajadzēja."

„Kā to saprast? Vai mums draudēja briesmas?"

„jā. Šie cilvēki te atrodas desmit vai piecpadsmit tūkstošus gadu - kas to vairs īsti zina, mums nav laika par to pārliecināties, un tas arī nav svarīgi. Tomēr tev tas uzskatāmi parāda to, ko pirms brīža skaidroju. Viņi pārgāja uz šo Visumu kādā noteiktā laikā un kopš tā brīža te dzīvo.”

„Tas ir briesmīgi!" iesaucos.

„Piekrītu," Tao rāmi atbildēja. „Taču tā ir daļa no dabiskā un tātad arī Universālā likuma. Viņi ir bīstami, jo izturas kā plēsīgi zvēri, nevis cilvēciskas būtnes. Dialogs starp viņiem un mums nav iespējams, tāpat arī starp viņiem un pārējiem, kas dzīvo paralēlajā Visumā. Pirmkārt, šīs būtnes nespēj komunicēt, un, otrkārt, nesaprot, kas ar tām noticis. Mums tiešām draudēja briesmas. Atbrīvodama viņus, es viņiem arī izdarīju pakalpojumu."

„Atbrīvodama?"

„Mišel, neizliecies nu tik satriekts! Tu labi zini, ko es arto domāju. Viņi ir atbrīvoti no fiziskajiem ķermeņiem un tagad, kā ikviena dzīva radība, var turpināt savu ciklu atbilstoši dabiskajam procesam."

„Ja pareizi saprotu, paralēlais Visums ir lāsts, sava veida elle vai šķīstītava?"

„Nezināju, ka tu esi reliģiozs..."

„Es tikai izmantoju šo salīdzinājumu, lai paskaidrotu, ka pūlos saprast," atbildēju, prātodams, kā Tao var zināt, vai esmu vai neesmu dievbijīgs.

„Zinu, Mišel. Es tevi tikai ķircināju. Tev bija taisnība, salīdzinot to ar sava veida šķīstītavu, bet, protams, tā ir tikai nejaušība. Patiesībā šī ir viena no vairākām neparedzētām apstākļu sakritībām dabā. Albīns ir sagadīšanās un četrlapu āboliņš tāpat. Un arī tava aklā zarna. Tavi ārsti vēl pārdomās, kāds labums ķermenim no tās varētu būt. Atbilde ir - nekāds! Dabā visam ir noteikts iemesls, tādēļ es pieskaitu aklo zarnu pie dabiskajām nejaušībām.

Šajā Visumā dzīvojošie neizjūt ne fiziskas, ne morālas sāpes. Piemēram, ja es tev iesistu, tu neko nejustu, bet, ja sitieni būtu spēcīgi, tad tu, lai arī bez sāpēm, varētu nomirt. Varbūt to ir grūti izprast, tomēr tā ir taisnība. Šeit mītošie nezina neko no tā, ko tev tikko paskaidroju, un tas ir labi, citādi viņi justu kārdinājumu izdarīt pašnāvību, kas pat šeit nav atrisinājums."

„Ko viņi ēd?" interesējos.

„Viņi neēd un nedzer, jo neizjūt vajadzību pēc tā,” Tao paskaidroja. „Atceries, ka šeit laiks ir apstājies, mirušie pat nevar sairt pīšļos.”

„Cik šausmīgi! Tātad vislielākais pakalpojums, ko kāds var izdarīt šiem cilvēkiem, ir viņus nogalināt.”

„Tu ierosini svarīgu jautājumu. Tas būtu viens no diviem risinājumiem."

„Kāds ir otrs?”

„Sūtīt viņus atpakaļ uz turieni, no kurienes nākuši, taču tas radītu sarežģījumus. Tā kā protam izmantot savijumu, mēs varētu daudzus atgriezt jūsu Visumā, tā atbrīvojot viņus, bet esmu pārliecināta, ka tu saproti, kādas neizmērojamas problēmas tas izraisītu vairumam šo cilvēku. Kā jau teicu, viņi te atrodas jau tūkstošiem gadu. Kas notiktu, ja viņi atjēgtos Visumā, ko sen pametuši?”

„Sajuktu prātā... Tātad nekas nav jādara."

Tao pasmaidīja.

„Tu pavisam noteikti esi enerģisks cilvēks, Mišel! Tāds, kāds mums vajadzīgs. Tomēr neizdari pārsteidzīgus secinājumus. Tu vēl daudz ko redzēsi."

Viņa uzlika roku man uz pleca. To darot, būtnei nācās viegli pieliekties, lai gan - tad to vēl nezināju - Tao bija vairāk nekā divus metrus gara. Cilvēcīgai būtnei tas ir ārkārtīgi daudz.

„Redzu, ka, izraugoties tevi, esam izdarījuši pareizo izvēli. Tev piemīt ass prāts. Tomēr pašlaik nevaru visu paskaidrot divu iemeslu dēļ.”

Proti?'

„Pirmkārt, tādam paskaidrojumam vēl nav pienācis laiks. Tas nozīmē, ka vispirms man jāinformē tevi par noteiktiem jautājumiem."

„Sapratu. Un otrkārt?"

„Otrkārt, mūs gaida, tāpēc mums jādodas projām."

Ar vieglu pieskārienu Tao apgrieza mani apkārt. Sekoju viņas skatienam un no pārsteiguma nespēju atrauties. Apmēram simts metru attālumā atradās milzīga lode, kas izplatīja zilganu starojumu. Vēlāk uzzināju, ka tās diametrs ir septiņdesmit metru. Gaisma nebija noturīga, tā mirgoja un atgādināja svelmainu dūmaku, kā skatoties no attāluma uz vasaras saules sakarsētām smiltīm. Lode mirgoja aptuveni desmit metru augstumā no zemes. Bez logiem, bez atverēm, bez kāpnēm, tā šķita tik gluda kā olas čaumala.

Tao man pamāja, lai sekoju, un mēs devāmies uz lidaparāta pusi. Es to ļoti labi atceros. Mirklī, kamēr tuvojāmies lodei, jutos tik satraukts, ka zaudēju kontroli pār savām domām. Prātu caurstrāvoja nepārtrauktu tēlu virkne, kas līdzinājās ātri skrejošiem filmas kadriem. Redzēju sevi atstāstām šo piedzīvojumu ģimenei un tad rakstus avīzēs par NLO.

Atceros, kā mani pārņēma skumjas, iedomājoties ģimeni, ko ļoti mīlēju. Jutos kā noķerts slazdā. Ienāca prātā, ka varbūt es nekad viņus vairs neredzēšu...

„Mišel, tev nav par ko uztraukties. Uzticies man! Tu ļoti drīzi un pie labas veselības atkal redzēsi savu ģimeni."

Man laikam aiz pārsteiguma palika vaļā mute, jo atskanēja Tao melodiskie smiekli, kādus tikai retu reizi var saklausīt starp mums-Zemes bērniem. Tā bija otrā reize, kad viņa nolasīja manas domas. Pirmā reize varēja būt sagadīšanās, bet nu man vairs nebija šaubu.

Kad nonācām pie lodes, Tao nostādīja mani aptuveni metra attālumā no sevis.

„Lai kas arī notiktu, nekādā gadījumā nepieskaries man, Mišel. Nekādā gadījumā! Vai saprati?"

Lai gan formālā pavēle mani samulsināja, es piekrītoši pamāju. Vienu roku viņa uzlika uz medaljona, ko, piestiprinātu kreisās krūts augstumā, biju ievērojis jau iepriekš, un ar otru satvēra kaut ko no jostas atsprādzētu, kas atgādināja lielu lodīšu pildspalvu. Ar to Tao notēmēja lodes virzienā virs mūsu galvām. Man likās, ka no tās izšāvās zaļš gaismas stars. Tad viņa pavērsa pildspalvu pret mani, otru roku joprojām turot uz medaljona, un mēs vienlaicīgi pacēlāmies gaisā, virzoties pretī aparātam. Tieši tajā mirklī, kad biju pārliecināts, ka ar to sadursimies, daļa korpusa, līdzīgi milzīgam virzulim cilindra serdē, ievilkās, atklājot ovālu atveri apmēram trīs metru augstumā.

Gaisakuģa iekšienē uz tāda kā kāpņu laukuma beidzot nostājāmies uz kājām. Tao palaida vaļā medaljonu un ar ierastu kustību, kas liecināja, ka viņa to darījusi bieži, piestiprināja pildspalvu.

„Nāc. Tagad mēs atkal varam viens otram pieskarties.”

Saņēmusi aiz pleciem, Tao vadīja mani pretī mazai, zilai, bet tik intensīvai gaismai, ka pievēru acis. Tādu krāsu uz Zemes nekad nebiju redzējis. Kad gandrīz jau atradāmies zem tās, siena, kurā gaisma lokalizējās, ļāva mums ieiet - tikai tā es varu to aprakstīt. Sekoju savai pavadonei un biju gatavs apzvērēt, ka dabūšu prāvu punu, taču mēs izgājām cauri sienām - kā spoki!

Ieraudzījusi manu sejas izteiksmi, Tao sirsnīgi smējās. Tas man bija vajadzīgs. Es atceros šos smieklus kā spirdzinošu un uzmundrinošu vēsmu laikā, kad nejutos drošs.

Ar draugiem bieži esmu runājis par lidojošajiem šķīvīšiem, un viņi mani ir pārliecinājuši, ka tie patiešām eksistē, bet, kad esi aci pretaci ar realitāti, prātā šaudās tik daudz domu, ka liekas - galva pārplīsīs. Protams, dziļi sirdī jutos iepriecināts. Tao pret mani izturējās tā, ka man nebija ko bīties. Tomēr viņa nebija viena. Interesanti, kādi būs pārējie? Par spīti šī piedzīvojuma valdzinājumam, es joprojām šaubījos, vai kādreiz vēl redzēšu savu ģimeni. Jau tagad tā likās ļoti tālu, lai gan tikai pirms dažām minūtēm es atrados dārzā pie savas mājas.

Mēs slīdējām pa tuneļveida gaiteni, kas veda uz nelielu telpu ar tik spilgti dzeltenām sienām, ka man nācās aizvērt acis. Sienas izveidoja velvi - it kā mēs atrastos apgāztā kausā.

Tao uzlika man aizsargmasku no caurspīdīga materiāla. Atvēris vienu aci, secināju, ka spēju izturēt gaismu.

„Kā tu jūties?" viņa vaicāja.

„Paldies, labāk. Bet kā tu vari tādu gaismu izturēt?"

„Tā nav gaisma. Tā ir šīs istabas sienu pašreizējā krāsa.”

„Pašreizējā? Vai tu atvedi mani šurp tās pārkrāsot?” mēģināju jokot.

„Tā nav krāsa, bet vibrācijas, Mišel,” Tao laipni paskaidroja. „Tu vēl aizvien tici, ka esi savā Zemes Visumā, bet tā vairs nav. Tu tagad atrodies vienā no mūsu lieliskajiem tāldarbības gaisakuģiem, kas pārvietojas daudzkārt ātrāk par gaismu. Drīz dosimies ceļā. Ja tu nogulsies uz šīs kojas...”

Telpas vidū atradās divas kastes, kas izskatījās pēc zārkiem bez vāka. Es izstiepos vienā no tām, bet Tao atgūlās otrā. Dzirdēju, kā viņa runā man nesaprotamā, bet ļoti harmoniskā valodā. Gribēju paslieties nedaudz augstāk, bet mani turēja kāds nezināms un neredzams spēks.

Pamazām dzeltenā krāsa no sienām izzuda, to aizstāja ne mazāk intensīva zilā krāsa. Krāsojums bija atjaunots.

Piepeši trešdaļa telpas satumsa. Ievēroju sīkas gaismiņas, kas mirguļoja kā zvaigznes. Tumsā skaidri izskanēja Tao balss.

„Mišel, tās ir zvaigznes. Mēs esam pametuši Zemes paralēlo Visumu un dodamies arvien tālāk projām no tavas planētas, lai aizvestu tevi apciemot mūsu planētu. Mēs zinām, ka gan ceļojums, gan mūsu aizbraukšana, kas tevis dēļ notiks lēni, tevi ļoti interesēs. Skaties uz ekrānu, kas ir tev priekšā!”

„Kur ir Zeme?"

„Pagaidām to nevar redzēt, bet esam gandrīz tieši virs tās, aptuveni desmit tūkstošu metru augstumā.”

Piepeši atskanēja balss, kas runāja, kā šķita, tajā pašā valodā, kādā pirms brīža bija runājusi Tao. Viņa īsi atbildēja, un tad balss uzrunāja mani... franču valodā, lieliskā franču valodā, lai arī tonis bija melodiskāks, nekā pierasts! Teiktais likās ļoti līdzīgs mūsu aviokompāniju ierastajam „Sveicam uz mūsu kuģa klāja!" Tas mani uzjautrināja, par spīti unikālajai situācijai, kādā biju nonācis.

Tajā pašā mirklī sajutu ļoti vieglu gaisa kustību. Kļuva vēss, it kā darbotos kondicionētājs. Tālāk viss risinājās ātri. Uz ekrāna parādījās - nekas cits kā saule! Sākumā šķita, ka tā pieskaras Zemes malai (vēlāk uzzināju, ka tā bija Dienvidamerika). Un atkal es nebiju pārliecināts, vai nesapņoju. Sekundi pēc sekundes Amerika saruka. Austrāliju neredzēju, jo saules stari to vēl nebija skāruši. Kad sāka iezīmēties planētas kontūras, likās, ka virzāmies apkārt zemeslodei uz Ziemeļpola pusi. Tur mainījām virzienu un neticamā ātrumā attālinājāmies no Zemes. Mūsu nabaga planēta kļuva par basketbola bumbu, tad - par biljarda bumbiņu, līdz gandrīz pavisam nozuda no ekrāna. Manas acis uztvēra vienīgi izplatījuma tumšo zilumu.

Pagriezu galvu uz Tao pusi, cerot saņemt kādu paskaidrojumu. Bet viņa jautāja:

„Vai tev patika?"

„Tas bija brīnišķīgi, bet tik ātri! Vai vispār iespējams ceļot tik lielā ātrumā?!"

„Mans dārgais draugs, mēs pacēlāmies ļoti uzmanīgi un tikai tagad virzāmies pilnā ātrumā.”

„Cik ātri?”

„Vairākas reizes ātrāk par gaismu."

„Par gaismu? Bet cik reižu? Tas ir neiespējami! Kā tad ar gaismas barjeru?"

„Es saprotu, ka tas tev šķiet neiespējami. Pat jūsu eksperti tam nenoticētu, taču tā ir patiesība."

„Tu saki - vairākas reizes pārsniedzam gaismas ātrumu. Bet cik reižu?" atkārtoju jautājumu.

„Mišel, šī ceļojuma laikā daudzas lietas tiks tev ar nodomu atklātas, tomēr būs arī tādas, pie kurām piekļuve tev būs liegta. Precīzais mūsu gaisakuģa ātrums ir viena no tām. Man žēl, jo es zinu, ka tas tevi sarūgtina, - tava lielā ziņkāre netiek apmierināta. Tomēr būs tik daudz jauna un interesanta, ko redzēt un iepazīt, ka nevajag pārāk skumt, ja tev atsaka informāciju."

Tao runas maniere norādīja, ka šis jautājums nu ir izsmelts. Es vairs neuzstāju, saprotot, ka tas nebūtu pieklājīgi.

„Skaties," viņa sacīja.

Uz ekrāna bija parādījies krāsains punkts, kas strauji kļuva lielāks.

„Kas tas ir?"

„Saturns.”

Lai man piedod lasītājs, ja mani apraksti nav tik detalizēti, kā viņš gribētu, tomēr jāsaprot, ka es vēl nebiju atguvis visas savas maņas. īsā laikā biju redzējis jau tik daudz, ka jutos dezorientēts.

Tuvojoties Saturnam, tas ekrānā strauji kļuva lielāks. Krāsas nebija salīdzināmas ne ar ko uz Zemes. Dzeltena, sarkana, zaļa, zila, oranža, un katrai no tām - bezgalīgs diapazons. Krāsas sajaucās, atšķīrās, pastiprinājās, tad kļuva vājākas, radot slavenos apļus, un sasaistījās to iekšienē... Šis apbrīnojamais skats aizņēma vairāk un vairāk mūsu ekrāna.

Sapratu, ka mani vairs neierobežo pievilkšanās spēka lauks, un gribēju noņemt masku, lai labāk saskatītu krāsas, taču Tao rādīja, lai neko tādu nedaru.

„Kur ir satelīti?" jautāju.

„Ekrāna labajā pusē gandrīz blakus vienu otram tu vari redzēt divus satelītus."

„Cik tālu mēs atrodamies?"

„Aptuveni sešus miljonus kilometru vai varbūt vairāk. Protams, lidojuma kabīnē viņi to zina precīzi, bet, lai izrēķinātu precīzi, man jāzina, vai mūsu kamera ir uzstādīta uz pilnu fokusa attālumu."

Saturns nozuda no ekrāna kreisās puses, kas atkal pildījās ar kosmosa krāsu. Liekas, ka šajā mirklī es jutu tādu pacilātību, kā nekad iepriekš. Kā zibens spēriens mani skāra apjausma, ka pašlaik piedzīvoju neparastu dēku, bet kādēļ? Es nevienam to nebiju lūdzis un nekad pat netiku iedomājies (kurš gan būtu uzdrošinājies!) izbaudīt šādu piedzīvojumu.

Tao piecēlās.

„Mišel, tagad tu vari darīt to pašu," viņa teica.

Es paklausīju, un mēs abi atkal stāvējām blakus kabīnes vidū. Tikai tagad ievēroju, ka Tao vairs nebija aizsargmaskas.

„Kādēļ tev joprojām bija aizsargmaska, bet es varēju iztikt bez tās, taču tagad man to vajag, bet tev ne?"

„Tas ir ļoti vienkārši. Mūsu planēta bakterioloģiski atšķiras no Zemes, mums tiešām ir agrikultūras vide. Kontaktējoties ar tevi, man vajadzēja pieņemt šo piesardzības mēru. Tu biji man bīstams, bet vairs neesi."

„Nesaprotu...” samulsu.

„Kad tu ienāci šajā kabīnē, krāsas tev izrādījās pārāk spilgtas, un es tev iedevu aizsargmasku, kas tev tagad ir galvā un ir īpaši tev modelēta. Mēs spējām paredzēt tavu reakciju. Pa īso laiku, kamēr kabīne bija dzeltena un tad zila, astoņdesmit procentu bīstamo baktēriju tevī tika iznīcinātas. Iespējams, tad tu sajuti vēsumu, līdzīgu tam, kad ieslēgts kondicionētājs. Šī bija vēl viena dezinfekcijas forma - sauksim to par radiāciju, lai gan tas nav precīzs vārds. Zemes valodā to nav iespējams pārtulkot. Tādā veidā es esmu simtprocentīgi dezinficēta, bet tevī vēl joprojām ir pietiekami daudz baktēriju, kas mums varētu ļoti kaitēt. Iedošu tev šīs divas tabletes, un pēc trim stundām tu varēsi uzskatīt sevi par tikpat tīru kā mēs.”

Tao paņēma mazu kārbiņu, izņēma tabletes un pasniedza man kopā ar mēģeni. Likās, ka tajā ir ūdens. Pacēlis aizsargmaskas malu, noriju abas tabletes. Tālāk viss risinājās ātri un ļoti neparasti. Tao pacēla mani rokās, nolika kojā un noņēma masku. Es to vēroju divu vai trīs metru attālumā no sava ķermeņa! Vairākas lietas šajā grāmatā iepriekš nebrīdinātam lasītājam šķitīs neizskaidrojamas, bet es vēroju savu ķermeni no attāluma un varēju tikai ar domas spēku pārvietoties pa telpu!

„Mišel, es zinu, ka tu redzi un dzirdi mani, bet es pati tevi nespēju redzēt, tādēļ runājot nevaru uz tevi skatīties. Tava astrālā esība ir pametusi tavu ķermeni. Tas nav bīstami, neuztraucies. Es zinu, ka šī ir pirmā reize, kad kaut kas tāds ar tevi notiek. Ir cilvēki, kas krīt panikā. Es tev iedevu īpašas zāles, kas attīra ķermeni no visām mums bīstamajām baktērijām. Un iedevu arī citas zāles, kas lika tavai astrālajai esībai atstāt ķermeni. Tās iedarbosies trīs stundas - tik ilgs laiks vajadzīgs, lai tevi attīrītu. Tu varēsi apciemot mūsu gaisakuģi, nesaindējot mūs un nezaudējot laiku.”

Lai cik savādi tas būtu, man viss likās pavisam normāli, un es sekoju Tao. Tas bija aizraujoši!

Kad Tao piegāja pie paneļa, tas slīdēdams atvērās, ļaujot mums ieiet visās telpās pēc kārtas. Es sekoju savai pavadonei zināmā

attālumā, un katru reizi, ja panelis jau bija aizvēries pirms manis, es vienkārši izgāju tam cauri.

Beidzot mēs sasniedzām apļveida telpu, tās diametrs bija ap divdesmit metru. Telpā atradās vismaz ducis astronautu - visas sievietes, aptuveni Tao augumā. Viņa devās pie četrām, kas sēdēja aplī izvietotos milzīgos, ērtos atzveltņos. Kad mana pavadone apsēdās brīvajā vietā, viņas jautājoši pagriezās pret viņu. Izskatījās, ka Tao sagādā prieku likt viņām gaidīt.

Beidzot viņa ierunājās. Mani atkal savaldzināja valoda -asonanse bija man pilnīgi jauna, intonācija tik harmoniska, ka atgādināja dziedāšanu. Šaubu nebija - viņas runāja par mani. Likās, ka Tao sacītais visas ļoti interesē. Kad viņa beidza runāt, sākās jautājumu lavīna. Grupai pievienojās vēl divas astronautes. Diskusija pieņēmās spēkā, satraukums pieauga. Nesapratu ne vārda no sacītā.

Ienākot biju ievērojis arī trīs būtnes pie ekrāniem, kas demonstrēja vairāk vai mazāk spilgtu krāsu trīsdimensiju attēlus. Piegājis tuvāk, sapratu, ka šī ir gaisakuģa kontroltelpa. Visu vēl interesantāku darīja fakts, ka biju neredzams, - visi pildīja savus pienākumus, manas klātbūtnes nemulsināti. Uz lielākā no ekrāniem redzēju punktus - daži bija lielāki un spilgtāki par citiem -, kas vienmērīgi un nepārtraukti kustējās noteiktos virzienos: vairāki uz ekrāna kreiso pusi, pārējie - uz labo. Augot ekrānā lielākiem, to ātrums palielinājās, līdz tie izzuda. Punktu krāsas likās fantastiskas un ārkārtīgi skaistas - no matētiem toņiem līdz žilbinoši dzelteniem, kā mūsu saules gaisma. Apjautu, ka punktiņi, starp kuriem lidojām, bija planētas un saules. Mani apbūra to klusā progresija pāri ekrānam.

Nezinu, cik ilgi biju to visu vērojis, kad piepeši kabīnē atskanēja dīvains troksnis - maiga un tajā pašā laikā uzstājīga skaņa, ko pavadīja daudzi gaismas uzliesmojumi. Astronautes, kas bija sarunājušās ar Tao, steidzās pie kontrolpultīm un uzmanīgi pētīja ekrānus. Lielo monitoru centrā sāku izšķirt kādu milzīgu, vārdos, neaprakstāmu blīvumu. Pateikšu tikai to, ka tas bija apaļš un zilganpelēks. Tas palika nekustīgs visu ekrānu centrā. Telpā valdīja klusums. Visu uzmanība bija koncentrēta uz trim astronautēm, kas pārzināja taisnstūrveida iekārtas, kas dažā ziņā atgādināja mūsu datorus.

Pēkšņi uz kabīnes sienas parādījās un mani apstulbināja ļoti liela izmēra Ņujorkas skats. Nē! Tā ir Sidneja, es sev teicu, tomēr tilts ir citāds... Pag, vai tas vispār ir tilts? Mans izbrīns bija liels, un es jau gribēju jautāt blakus stāvošajai Tao, taču biju aizmirsis, ka vairs neatrodos savā fiziskajā ķermenī, un neviens mani nevar dzirdēt. Lai arī es dzirdēju Tao un pārējos apspriežam uz ekrāniem redzamo, tomēr valodu nesapratu. Biju pārliecināts, ka Tao man nemeloja, sakot, ka esam jau prom no Zemes. Mana pavadone bija tikai paskaidrojusi, ka lidojam, vairākkārt pārsniedzot gaismas ātrumu. Redzēju garām paslīdam Saturnu un vēlāk, kā man šķita, arī planētas un saules. Vai mēs būtu atgriezušies? Un kādēļ?

Skaļi franču valodā, kas lika visām galvām pagriezties uz viņas pusi, Tao sacīja:

„Mišel, tagad mēs atrodamies virs planētas АгетоХЗ, kas ir gandrīz divreiz lielāka par planētu Zeme. Kā redzi uz ekrāna, tā ir līdzīga tavai pasaulei. Tagad es nevaru tev sīki izskaidrot mūsu pašreizējo misiju, jo esmu iesaistīta operācijā, - izdarīšu to vēlāk. Tagad tikai pateikšu, ka mūsu pienākums ir saistīts ar atomstarojumu, kas ir zināms arī uz Zemes.”

Izskatījās, ka visi astronauti ir aizņemti un ikviens zina, kas viņam darāms un kad. Mēs bijām nekustīgi. Lielais panelis projicēja kādas pilsētas centra attēlu. Lasītājam jāsaprot, ka šis lielais panelis faktiski bija kā milzīgs televizora ekrāns. Tas rādīja tik reālu attēlu, kādu var redzēt, veroties ārā pa augstas ēkas logu.

Manu uzmanību piesaistīja kāds mazāks ekrāns, ko uzraudzīja divas no namamātēm. Uz šī paneļa varēja saskatīt mūsu kosmosa kuģi, kā es to jau biju redzējis paralēlajā Visumā. Pārsteigts ievēroju, ka mazliet zem mūsu kuģa vidusdaļas, gluži kā vistai izdējot olu, parādās neliela lode. Tikusi ārpusē, tā aizvien straujāk tuvojās zemāk esošajai pilsētai. Kad lode nozuda skatienam, tādā pašā veidā parādījās vēl viena lode, tad nākamā. Ievēroju, ka katru lodi atsevišķos ekrānos vada dažādas astronautu grupas.

Uz lielā paneļa viegli varēja izsekot, kā nolaižas lodveida ķermeņi. Attālumam vajadzēja īsā laikā padarīt lodes neredzamas, taču tās palika redzeslokā, no kā es secināju, ka kamera ir ar ārkārtīgi spēcīgu objektīvu. Pirmā lode nozuda paneļa labajā pusē, bet otrā - kreisajā. Tagad varēja saskatīt tikai vidējo lodi un sekot, kā tā nolaižas. Lode apstājās milzīga laukuma centrā, ko ieskāva daudzdzīvokļu nami, un palika kā iekārta pāris metru no zemes. Pārējās lodes tika vadītas tādā pašā veidā. Viena novietojās virs upes, kas plūda cauri pilsētai, bet otra - virs pilsētai tuvu esošā pakalna.

Panelis negaidīti projicēja jaunu attēlu. Tagad skaidri varēja saskatīt namu durvis vai, drīzāk, durvju ailes, jo tur, kur vajadzēja būt durvīm, rēgojās caurumi.

Es atceros, ka līdz šim nebiju sapratis, kāpēc šī pilsēta man liekas tik dīvaina.

Nebija nekādas kustības...