Trīs musketieri. 1 daļa

XVIII mīļākais un virs

— Kundze, atļaujiet jums pateikt, — sacīja d'Artanjans, ienāk­dams pa durvīm, kuras atvēra Bonasjē kundze, — ka jums nu­dien ir nožēlojams vīrs.

— Vai tad jūs dzirdējāt mūsu sarunu? — jaunā sieviete strauji jautāja, nemierīgi skatīdamās uz d'Artanjanu.

— Visā pilnībā.

— Ak Dievs, kā tad tā?

— Tāpat kā pirms neilga laika dzirdēju jūsu visai spraigo sarunu ar kardināla spiegiem.

— Un ko jūs sapratāt no mūsu šīsdienas sarunas?

— Ļoti daudz ko. Vispirms to, ka jūsu vīrs par laimi ir nejēga un stulbenis. Tālāk, ka jūs esat nonākusi grūtībās, un tas mani ļoti iepriecina, jo man rodas iespēja piedāvāt jums savus pakal­pojumus, un Dievs ir mans liecinieks, ka esmu gatavs jūsu labā mesties ugunī. Un, beidzot, ka viņas majestātei karalienei vaja­dzīgs drosmīgs, attapīgs un uzticams cilvēks, kas viņas uzdevumā aizceļotu uz Londonu. Vismaz divas no šīm trim īpašībām man piemīt, tāpēc esmu jūsu rīcībā.

Bonasjē kundze uzreiz neatbildēja, bet sirds viņai priekā puk­stēja un acīs iedzirkstījās cerība.

— Un kādu drošību jūs man dosiet, ja būšu ar mieru uzticēt jums šo uzdevumu? — viņa jautāja.

— Drošība būs mana mīlestība pret jums. Runājiet, pavēliet! Kas man jādara?

— Ak Dievs, ak Dievs! — jaunā sieviete čukstēja. — Vai pa­tiesi lai uzticu jums šādu noslēpumu? Jūs taču vēl esat gandrīz zēns!

— Redzu, ka jūs vēlaties, lai kāds par mani galvotu.

— Atzīšos, ka tad es būtu mierīgāka.

— Vai jūs pazīstat Atosu?

— Nē.

— Un Portosu?

— Nē.

— Varbūt Aramisu?

— Arī nē. Kas ir šie kungi?

— Karaļa musketieri. Varbūt pazīstat viņu kapteini de Trevila kungu?

— Jā, viņu es pazīstu, protams, ne personīgi, bet esmu vai­rākkārt dzirdējusi karalieni sakām, ka viņš esot krietns un godīgs muižnieks.

— Cerams, ka par viņu jums nebūs bažu, ka viņš jūs varētu nodot kardinālam?

— Protams, ka ne.

— Labi. Tad atklājiet viņam savu noslēpumu un jautājiet, vai varat man to uzticēt, lai arī cik svarīgs, vērtīgs un briesmīgs tas būtu.

— Bet tas nav mans noslēpums, un es to nedrīkstu atklāt.

— Bet Bonasjē kungam jūs to gandrīz uzticējāt, — d'Artan­jans pārmetoši sacīja.

— Tāpat kā uztic vēstuli koka dobumam, baloža spārnam vai suņa kaklasaitei.

— Jūs taču redzat, kā es jūs mīlu.

— Jā, jūs man to sakāt.

— Esmu godīgs cilvēks!

— To es ticu.

— Esmu drošsirdīgs!

— Par to es nešaubos.

— Tad pārbaudiet mani.

Vēl mazliet šaubīdamās, Bonasjē kundze paskatījās uz jau­nekli. Bet viņa acīs bija tik daudz kvēles, viņa balsī tāds pārlie­cības spēks, ka jaunā sieviete juta neuzveicamu vēlēšanos uzticē­ties viņam. Turklāt viņas stāvoklī citas izejas nebija, vajadzēja riskēt. Pārliecīga piesardzība karalienei bija tikpat bīstama, cik pārliecīga uzticēšanās. Neslēpsim arī to, ka neapzinātās jūtas, kas Bonasjē kundzē bija modušās pret jaunekli, vedināja runāt.

— Tad klausieties, — viņa sacīja d'Artanjanam. — Padodos jūsu apgalvojumiem un uzticēšos jums. Bet zvēru Dieva priekšā, kurš dzird visu: ja jūs mani nodosiet, tad es, pat ja mani ienaid­nieki man piedotu, es nonāvēšos, vainodama jūs manā nāvē.

— Un es zvēru, — d'Artanjans teica, — ka drīzāk miršu, ja, veicot jūsu uzticēto uzdevumu, es tiktu sagūstīts, nekā darīšu vai sacīšu ko tādu, kas varētu kādam cilvēkam kaitēt.

Tad jaunā sieviete atklāja viņam noslēpumu, ko viņš pa daļai jau bija nejauši uzzinājis uz tilta pie «Samarietes».

Tā viņi atklāja viens otram mīlestību.

D'Artanjans staroja aiz līksmes un lepnuma. Atklātais noslē­pums, sieviete, ko viņš mīlēja, paļāvība un mīlestība iedvesa vi­ņam milža spēku.

— Es nekavējoties dodos ceļā, — viņš sacīja.

— Kā tad tā! — Bonasjē kundze iesaucās. — Un jūsu pulks, jūsu kapteinis?

— Ak debesis! To visu jūs, dārgā Konstance, likāt man aiz­mirst! Jums taisnība, man jādabū atvaļinājums.

— Atkal šķērslis, — Bonasjē kundze apbēdināta nočukstēja.

— Neraizējieties! — mirkli padomājis, iesaucās d'Artanjans.

— šo šķērsli es viegli uzveikšu.

— Kā?

— Šovakar pat aiziešu pie de Trevila kunga un lugšu, lai viņš aprunājas ar manu kapteini dez Esāra kungu un izgādā man va­jadzīgo atvaļinājumu.

— Tas vēl nav viss.

— Kas tad vēl? — jautāja d'Artanjans, redzēdams, ka Bo­nasjē kundze kautrējas turpināt.

— Varbūt jums nav naudas?

— Vārdiņš «varbūt» ir lieks, — d'Artanjans smaidīdams at­bildēja.

— Ja tā, — sacīja Bonasjē kundze, atvērdama skapi un iz­ņemdama no turienes maišeli, ko pirms pusstundas tik maigi bija glāstījis viņas vīrs, — ņemiet šo maisiņu.

— Kardināla naudas maiss! — skaļi iesmiedamies, iesaucās d'Artanjans, kas, kā jau lasītājs atcerēsies, pateicoties uzlauztajai grīdai, bija dzirdējis vārdu pa vārdam sīkpreču tirgotāja sarunu ar sievu.

— Jā, kardināla, — Bonasjē kundze apstiprināja. — Kā re­dzat, tas izskatās diezgan iespaidīgs.

— Deviņi pērkoni! — d'Artanjans iesaucās. — Izglābt kara­lieni ar viņa eminences naudas palīdzību — tas tik būs jautri!

— Jūs esat laipns un jauks jauneklis, — Bonasjē kundze teica.

— Varat man ticēt, ka viņas majestāte nepaliks jums pateicību parādā.

— Ak, man jau ir bagātīgi atlīdzināts! — d'Artanjans atteica.

— Es jūs mīlu, jūs atjaujat man runāt par manu mīlestību — tā jau ir tik liela laime, par kādu neuzdrošinājos sapņot.

— Klusu! — pēkšņi notrīsēdama, ieteicas Bonasjē kundze.

— Kas noticis?

— Uz ielas sarunājas.

— Sī balss …

— Tā ir mana vīra balss. Jā, tas ir viņš!

D'Artanjans pieskrēja pie durvīm un aizbīdīja bultu.

— Kamēr neesmu aizgājis, viņš nedrīkst ienākt, — jauneklis sacīja. — Kad būšu projām, tad atveriet viņam durvis.

— Man jau arī vajadzēja būt aizgājušai. Un, ja es palikšu šeit, kā tad lai izskaidroju naudas pazušanu?

— Jums taisnība, mums jāiet projām abiem.

— Jāiet projām, bet kā? Viņš taču mūs ieraudzīs, ja iziesim uz ielas.

— Tad mums jāuzkāpj augšā manā istabā.

— O, kādā tonī jūs to sakāt? — Bonasjē kundze iesaucās.

— Jūs man iedvešat bailes!

Bonasjē kundzes acīs iemirdzējās asaras. D'Artanjans tās pa­manīja. Apjucis un saviļņots viņš nometās jaunajai sievietei pie kājām.

— Manā istabā jūs varēsiet justies tikpat droši kā baznīcā, dodu muižnieka godavārdu.

— Tad iesim, — viņa sacīja. — Mans draugs, es jums uzticos.

D'Artanjans uzmanīgi atvilka durvju aizbīdni, un abi pa iek­šējām durvīm kā ēnas izslīdēja koridorā, tad uzkāpa augšstāvā un iegāja d'Artanjana istabā.

Drošības pēc jauneklis aizbarikādēja durvis. Abi piegāja pie loga un pa aizvirtņu spraugu ieraudzīja uz ielas Bonasjē kungu, kas sarunājās ar kādu apmetnī ietinušos vīrieti.

Ieskatījies šajā vīrietī, d'Artanjans sarāvās un, pa pusei iz­vilcis zobenu no maksts, metās uz durvīm.

Lejā stāvēja nepazīstamais no Mengas.

— Ko jūs gribat darīt? — Bonasjē kundze iesaucās. — Jūs pazudināsiet mūs abus.

— Esmu devis zvērestu nogalināt šo cilvēku! — d'Artanjans attrauca.

— Pašreiz jums sava dzīve jāziedo citam mērķim, jūsu dzī­vība nepieder jums. Karalienes vārdā aizliedzu jums doties citās briesmās kā tikai tanīs, kas jūs sagaida_ ceļā.

— Un pati savā vārdā jūs man nekā nepavēlēsiet?

— Savā vārdā? — Bonasjē kundze aizkustināta sacīja. — Savā vārdā es jūs lūdzu to pašu. Bet paklausīsimies, man šķiet, ka viņi runā par mani.

' D'Artanjans piegāja pie loga un ieklausījās.

Bonasjē kungs jau bija atvēris sava dzīvok|a durvis un, re­dzēdams, ka istaba ir tukša, atgriezās pie apmetnī ietinušās cil­vēka, ko uz bridi bija pametis vienu.

— Viņa ir aizgājusi, — Bonasjē sacīja, — droši vien atgrie­zusies Luvrā.

— Vai esat pārliecināts, ka viņai nebija nekādu aizdomu par jūsu aiziešanas nolūku? — nepazīstamais jautāja.

— Nē, — Bonasjē pašapzinīgi atbildēja. — Viņa ir pārāk viegl­prātīga, lai tā kaut ko iedomātos.

— Vai jaunais gvardists ir mājās?

— Liekas, ka ne. Jūs jau redzat, ka slēģi ir aizvērti un gaisma arī nespīd cauri spraugām.

— Vienalga, vajadzētu tomēr pārliecināties.

— Kā to lai izdara?

— Jāpieklauvē pie dzīvokļa durvīm.

— Pajautāšu viņa kalpam.

— Jā, ejiet.

Iegājis dzīvoklī, Bonasjē devās tālāk pa tām pašām durvīm, pa kurām bija aizsteigušies abi bēgļi, uzkāpa augšstāvā un pie­klauvēja pie d'Artanjana durvīm.

Neviens neatsaucās. Kalpu Planšē uz šo vakaru bija aizņē­mies Portoss, gribēdams padižoties. Kas attiecas uz d'Artanjanu, tad viņam nenāca ne prātā parādīt dzīvības zīmes.

Tai mirklī, kad Bonasjē ar pirkstu bija dauzījis pa durvīm, jaunajai sievietei un d'Artanjanam likās, ka sirds viņiem izlēks no krūtīm.

— Pie viņa nav neviena mājās, — Bonasjē, nonācis lejā, teica.

— Vienalga, labāk tomēr ieiesim iekšā. Tur būs drošāk nekā uz ielas.

— Cik žēl! — Bonasjē kundze nomurmināja. — Nu mēs nekā vairs nedzirdēsim.

— Tieši otrādi, — d'Artanjans sacīja, — mēs dzirdēsim vēl labāk.

D'Artanjans izcēla no grīdas trīs četrus parketa dēlīšus, pār­vērzdams savu istabu par kaut ko līdzīgu Dionisija «ausij», no­klāja zemē segu, nometās uz ceļiem un pamāja Bonasjē kundzei, lai tā seko viņa piemēram, un ari noliecas pie spraugas.

— Vai esat pārliecināts, ka neviena nav mājās? — nepazīsta­mais jautāja.

— Es par to galvoju, — Bonasjē atbildēja.

— Un jūs domājat, ka jūsu sieva? …

— Ir atgriezusies Luvrā.

— Un ir sarunājusies tikai ar jums?

— Esmu par to pārliecināts.

— Vai jūs saprotat? Ir ļoti svarīgi to zināt.

— Tātad vēsts, ko jums paziņoju, ir vērtīga …

— Ļoti vērtīga, dārgais Bonasjē! Es jums to neslepšu.

— Kardināls būs apmierināts ar mani?

— Par to man nav ne mazāko šaubu.

— Lielais kardināls!

— Vai skaidri atceraties, ka jūsu sieva sarunā neminēja ne­vienu personu vārdā?

— Liekas, ne …

— Vai viņa nenosauca de Sevreza kundzi, Bekingemas her­cogu vai de Vernē kundzi?

— Nē, viņa man teica tikai, ka gribot mani sūtīt uz Londonu, lai izdarītu pakalpojumu kādai augsti stāvošai personai.

— Nodevējs! — Bonasjē kundze nomurmināja.

— Klusu! — d'Artanjans sacīja, satverdams viņas roku, un viņa, domās nogrimusi, to neatrāva.

— Lai nu vai kā, — apmetnī tērptais risināja sarunu tālāk, — bet jūs nerīkojāties īsti saprātīgi. Jums vajadzēja izlikties, ka uzņematies veikt uzdevumu, un tad vēstule tagad būtu jūsu ro­kās. Apdraudētā valsts būtu glābta, un jūs …

— Un es?

— Un jūs … Jums kardināls dāvātu muižnieka titulu …

— Vai viņš jums tā teica?

— Jā, es zinu, ka viņš dzīrās jums sagādāt šo pārsteigumu.

— Neraizējieties, — Bonasjē sacīja. — Mana sieva mani die­vina, un vēl ir laiks kļūdu izlabot.

— Nejēga! — Bonasjē kundze nomurmināja.

— Kļūsiet! — d'Artanjans čukstēja un vēl ciešāk paspieda vi­ņas roku.

— Kā tā? Vēl ir laiks? — cilvēks apmetnī brīnījās.

— Došos uz Luvru, lūgšu pasaukt Bonasjē kundzi, pateikšu viņai, ka esmu pārdomājis un gribu uzņemties braucienu, saņemšu vēstuli un steigšos ar to pie kardināla.

— Labi! Ejiet ātri, un es drīz atgriezīšos, lai dabūtu zināt, kā jums veicies.

Nepazīstamais aizgāja.

— Nelietis! — sacīja Bonasjē kundze, apveltīdama ar šo epi­tetu savu vīru.

— Klusu! — d'Artanjans atkārtoja, arvien ciešāk spiezdams viņas rociņu.

Baigs rēciens izrāva d'Artanjanu un Bonasjē kundzi no pār­domām. Viņas vīrs bija uzgājis, ka pazudis naudas maiss, un nu sāka nelabi brēkt.

— Dievs žēlīgais! — Bonasjē kundze iesaucās. — Viņš uz- tramdīs visu kvartālu.

Bonasjē vaimanāja ilgi, bet, tā kā šādas vaimanas Fosuajē ielā atskanēja bieži, tad neviens tām nepievērsa sevišķu uzmanību, turklāt sīkpreču tirgotāja māja kopš kāda laika bija kritusi ne­slavā. Redzēdams, ka neviens nenāk palīgā, Bonasjē, joprojām kliegdams, izgāja uz ielas, un varēja dzirdēt, ka viņa balss attā­linājās Baka ielas virzienā.

— Viņš nu ir projām, un arī jums tagad jāiet, — Bonasjē kundze sacīja. — Esiet drošsirdīgs un, galvenais, apdomīgs, ne­aizmirstiet, kas jums jāveic karalienes labā.

— Neaizmirsīšu viņu un jūs! — d'Artanjans iesaucās. — Ne­raizējieties, daiļā Konstance, es atgriezīšos, nopelnījis viņas at­zinību, bet vai nopelnīšu arī jūsu mīlestību?

Jaunā sieviete neatbildēja, tikai viņas vaigi tumši pietvīka. Pēc brītiņa d'Artanjans savukārt izgāja uz ielas, arī ietinies platā mētelī, gar kura apakšmalu stalti rēgojās gara zobena maksts.

Bonasjē kundze pavadīja viņu ar ilgu, mīlestības pilnu ska­tienu, ar kādu sieviete pavada vīrieti, kas viņā modinājis maigas jūtas. Bet, kad jauneklis bija pazudis aiz ielas stūra, viņa nome­tās ceļos un, rokas sažņaugusi, lūdzās:

— Augstais Dievs, sargā karalieni, sargā mani!